Ādažiem - 30 <>

* Darba Balss / 26.08.1978

Un tagad, kolhoza «Ādaži» 30 gadu jubilejas priekšvakarā, par tālākas kultūras atpūtas perspektīvām un dažām problēmām šajā sakarā izvērtās saruna starp valdes priekšsēdētāju Albertu KĀULU, partijas komitejas sekretāri Dainu DZIRKALI, ilggadējo bijušo kolhoza revīzijas komisijas un tagadējo biedru tiesas priekšsēdētāju Boļeslavu MEŽĀNU, galveno grāmatvedi Veltu BABULI, revīzijas komisijas priekšsēdētaju Pelageju OSI un žurnālisti Silviju VECKALNI. 

SĀKĀS AR. . . 

Atceros, saka V. Babule, kad tikko sāku strādāt, kolhoza pašdarbnieki mierīgi varēja saiet mazā mazā istabiņā. Toreiz lielākais koncerts tika rīkots Oktobra svētkos. Nekāda kultūras fonda nebija. Vajadzēja domāt, kā pacelt karā izpostīto saimniecību. Tikai tas dziedāt un dejotprieks brīvajos brītiņos lauztin lauzās uz āru. 

Jā, atceries, kā mēs ekskursijās braucām? turpina D. Dzirkale. Smagajās mašīnās uz dēļu soliem starp meijām. Tā visu Latviju izskatījām. Pat Igaunijā, Harju rajonā pie draugiem bijām. Bet kā mēs gaidījām zaļumballes! Ar krīta pulveri pucējām čībiņas, atkal ierunājās V. Babule, un tik ļoti pārdzīvojām, ja debesis vilkās uz lietu. Taisni brīnums, kā toreiz visi varējām sadejot tajā mazajā laukumiņā pie vecās muižas. O, toreiz bija gan lustīgi! - sarunā iekrīt B. Mežāns. Pūtēju orķestris spēlēja līdz rītam. . . Iepriekšējam priekšsēdētājam J. Kukelim pie sirds kaut kā vairak gāja džezs, bet es teicu: nekā, draugs! Tās kastes ar pastiprinātājiem ārā nav tik vienkārši uzstellēt, lai paliek arī vecie labie pūtēji. Paklausīja. Tagad orķestris pūš gan kāzās, gan bērēs. Es saku pavisam cita skaņa nekā tam modernajam. Toreiz jau bijām diezgan nabadzīgi, bet vai tad nu ancuku gāja pētīt? Viens otru pēc vārda un tēvavārda pazinām. Kur tu tagad dieniņ! Visus pat pēc ģīmja nevar atcerēties.  Tagad visi dzīvo pārticīgi, nopietnj spriež B.Mežāns, bet kolhoza valde, partijas komiteja un pārējās sabiedriskās organizācijas jau rīko visādus pasākumus, lekcijas, lai mūsējos radinātu pie kultūras. Nu, piemēram: «Esi uzvedīgs darbā, mājā, sadzīvē». Agrāk nemaz nezinājām, kā tas ir nestrādāt turpat veselu mēnesi. Un ko tu, lauku cilvēks, bezdarbībā sadarīsi to laiku? Bet tagad, skaties, visi kaut kur skrien. Cik, Daina, tad mums vēl ir to mašīnu gribētāju?

MAŠĪNU LAIKS 

Jā, tas tiesa domu turpina D. Dzirkale. Patlaban automašīnas grib iegādāties 170 cilvēku. Bet cik nav to, kuriem savi braucamie jau ir? Taču patīkami, ka mūsu kolhoznieki tos netur garāžās kā dārgas relikvijas. Nupat mūsu kadru nodaļas vadītājs Ivars Muzikants ar ģimeni atgriezās no lieliska ceļojuma. Ar personisko automašīnu aizbrauca līdz Odesai, tad pa Melno jūru ar kuģi līdz Suhumi un atkal ar automašīnu pāri Kaukāzam mājās, Olšteini jau arī brauca, tikai pa citu maršrutu, papildina P.Ose. O, man tas vīrs patīk, par kolhoza šoferi Imantu Olšteinu priecājas B. Mežāns. Pats dienu no dienas pie kokvedēja stūres, bet, re, kā atvaļinājums, arī ģimeni vizina. lr gudri tie cilvēki palikuši. Es pirmos gadus kolhozā braucu ar zirdziņu. Kā apstājas, zinu, jāpabaro, jāatpūtina. Bet tagad, skaties, salūzis kaut kāds «munštuks» un lāgā nezini vairs, no kura gala tam braucamajam ķerties klāt. Tāpēc nepirku krāsaino televizoru. Nospriedu kāpēc man jābrauc pa pasauli, ja vēl ar veselību nav visai labi? Nu, uz tām sanatorijām aizbraukt ir pavisam cita lieta. Cilvēks no Jaltas atgriežas kā no jauna piedzimis. Arī darba veterāns celtnieks Jānis Kauss vairākas reizes ārstējies sanatorijās. Valde jau gribēja sarīkot arī mums, visiem 72 kara veterāniem, braucienu uz Volgogradu. Un vēl ar lidmašīnu. . . Nē, mēs nospriedām, tad jau labāk tāpat sanākt kopā, parunāties, atcerēties. Bet braukt. . . lai brauc jaunie. . . Tur es nekā nesaku. . . Un brauc jau ar, iesmejas D. Dzirkale. Nupat no Tālajiem Austrumiem atgriezās divi ilggadējie kolhoznieki Ella Jēkabsone un Reinholds Birze. Grupa speciālistu bija Alma-Atā, Tbilisi. . . Bet no Vispasaules jaunatnes un studentu festivāla Kubā uz mājām patlaban ceļo traktorists Guntis Liepiņš.

PLĀNS, KURA REALIZĒŠANA PAGAIDAM NAV POPULĀRA 

Ja jau kolhoznieki tā mīl ceļot, ko pa šo laiku dara mazie ādažnieki? Un vai var teikt, ka izzudusi atšķirība starp to, kā atpūšas speciālisti un pārējie kolhoznieki? Es saprotu jautājumu,  brīdi padomājis, saka A. Kauls. Principā nekādas atšķirības nav. Tai nav pamata. Iespējas visiem ir vienādas. Jautājums tikai, kā tās izmanto. Vēl aizvien vairāki mehanizatori un lopkopes godam nopelnīto ceļazīmi negrib izmantot. Reizēm to nākas vai ar mānīšanu iemānīt. Bet, ja esi kaut kur bijis, nākošreiz jau gribas ko jaunu redzēt atkal. Un nav jau runa tikai par redzēšanu vien. Katrs brauciens, katra jauna tikšanās veido cilvēku. Bet es saku, ka kolhozam vajag bērnudārzu ar 800 vietām. Ja visi bērni būs pieskatīti, vecāki brauks atpūsties, acis nepamirkšķinājuši, spriež B. Mežāns. Ko nu, Mežān, tik lielu bērnudārzu mums vēl nemaz nevajag, iebilst D. Dzirkale. Pietiks ar jauno, kurā būs 280 vietas. Jau nākošgad pat liksim pamatus. Bet mums taču ir tas plāns, nenociešas P. Ose un,saskatījusies ar D. Dzirkali un V. Babuli, sāk smieties. Tā jau gan ir. .. Tikai paslikti pildās. . . cik nopietni varēdama, saka D. Dzirkale. Izrādās, šis plāns, gan vēl īsti neapstiprināts valdes sēdē, ir visai atzīstams ne tikai kolhoza mērogā vien: «Katrā ģimenē ne mazāk kā trīs bērnus!» Priekšzīmi tā izpildē parādījis pats valdes priekšsēdētājs. Viņa ģimenē aug trīs dēli. Protams, ari daudzās citās ādažnieku ģimenēs ir vairāki bērni, tomēr. . . Nekas, saka P. Ose. Pēc pāris gadiem sāksim celt vidusskolu ar sporta kompleksu, būs liels, moderns bērnudārzs. Bet tagad vasarās skolēniem nu jau kuro gadu organizē darba un atpūtas nometnes. Šogad bērni strādāja pat divās plūsmās, pelnīja sev brīvpusdienas mācību laikam. Un kur tad vēl kopīgas ekskursijas, visādi pasākumi! Tā kā vecāki par saviem mazajiem var būt mierīgi. Vasaras brīvdienas skolēniem kolhozs palīdz organizēt saturīgas. Uz skolu viņi aizies atpūtušies un garīgi bagātāki. Nu, tas ir tikai viens rungas gals, komentē B. Mežāns. Galvenais, lai bērni iemācītos strādāt! Mūsu labiekārtotajās mājās darāmā kļūst arvien mazāk. Bet, ja cilvēks iemācīsies krietni strādāt, pratīs arī labi atpūsties. Otrādi gan tā lieta neies. . . Tādi viendienīši vien izaugs. 

DEJAS PLUS VĒL KAUT KAS 

Tātad par kolhoznieku atpūtu domāts daudz Bet man gadījās dzirdēt, kā viena lopkope sūdzējās: «Ādažos» neesot tik iecienīto jauniešu deju vakaru. Hm. . . brīdi padomā D. Dzirkale. Nebūs tiesa ... Jā, vienkāršus deju vakarus kolhoza kultūras nams gan nerīko. Bet ir diskotēkas, katrā sarīkojumā līdztekus dejošanai tiek organizēts vēl kāds pasākums, vienalga, kas tas būtu modes skate, saturīga lekcija. . . Ir izstādes .. . Nolēmām, ka šādus kafijas vakarus turpmāk rīkosim dažāda gadagājuma cilvēkiem. Tikai tas viss prasa zināmas priekšzināšanas. Katrā ziņā vairāk nekā dejas. Tāpēc jāmācās. Kāpēc iebildumus neesmu dzirdējusi no pārējiem jauniešiem? Arī mūsu stipendiāti ir apmierināti ar šāda veida saturīgiem atpūtas vakariem. Jā, un kur tad vēl nozaru sarīkojumi, piekrīt A. Kauls. Ja agrāk kolhoznieki ar pukstošu sirdi gaja uz zaļumballēm, tad tagad ne mazāk pacilāti nāk uz tiem. Izdomas netrūkst nevienam, pie tam šādos vakaros parasti notiek arī pieredzes apmaiņa. Un ļoti simpātiski, ka vairs nevar atšķirt, kura no garajās kleitās tērptajām sievām ir lopkope, kura kantora darbiniece. Visas skaistas, moderni safrizējušās... Un arī pēc manierēm un uzvedības nevar atšķirt? Nevar gan, iesmejas A. Kauls. Te nu jāsaka paldies tām pašām lekcijām par uzvedību un dažādiem citiem jautājumiem, kuras organizē mūsu Zinību biedrības pirmorganizācijas priekšsēdētāja A. Treigute. 

UN KĀ MĀJĀS? 

Tātad sabiedrībā kolhoza sievietes prot sevi parādīt un atpūsties. Bet arī mājās taču cilvēks atpūšas. Vai visos kolhoznieku dzīvokļos ir izveidota tā mazā pasaulīte, kurā valda skaistums un miers? Hm. . . nevarētu teikt, atzīstas A. Kauls. Bet mēs domājam arī par to. Ja kādas mājas apkārtne nav pietiekami uzposta, mēs vienkārši tās saimniekiem pavasarī nepiešķiram zirgu piemājas dārza apkopšanai, kamēr viss nav kārtībā. Rīkojam konkursus par skaistāko sētu. Pērn tajā uzvarēja centra iecirkņa priekšniece Austra Bulāne. Cik jūtam, tad centrā drīz būs pavisam laba kārtība.

Arī kolhoza valde un komunālās saimniecības priekšnieks Alfrēds Graudiņš ar saviem cilvēkiem rūpējas par apkārtni, papildina D. Dzirkale. Tepat pie kantora izveidoja parku. Vēl tikai pāris celiņu un sīki kociņi, bet vakaros kolhoznieki te jau mīl pastaigāties. Un interesanti, ka pat tie, kas dzīvo Rīgā, interesējas, kā viņu kolhoza apkārtne izmainīsies. Nupat dabūjām ieskatīties ģenerālplānā. Lieliski! Centrs jau nu lielas galvassāpes nesagādā, tas tiesa, saka P. Ose. Bet daži dzīvokļi tā vien prasīt prasās pēc kārtīga remonta un kārtības. Bet sievām acīmredzot laika trūkst. .. Tā vis nesaki, iebilst D. Dzirkale, es pati arī agrāk tā domāju. Nesen delegācija no Maskavas izteica vēlēšanos paskatīties, kā dzīvo mūsu cilvēki. Galīgi apjuku, kuros dzīvokļos vest. Aizskrēju paskatīties pirmajā mājā, kas gadījās pa ceļam. Un zini, gan Važeņinu, gan Lubņevsku, gan Veinbergu dzīvokļos nevarēju atrast nekādu vainu. Visur tīrība un spodrība. Katrā dzīvoklī kāds mākslas priekšmets. . . Un ir jau mums pašiem savas lieliskas rokdarbnieces Biruta Freimane, Skaidrīte Bērziņa, Ārija Lante. Elektriķis Valdis Tomsons aizraujas ar gobelēniem, Tautas daiļamata meistars Juris Zīle ar dzintara rotaslietām. . .

KO TAD VĒL? 

Un tomēr par maz atpūšamies kopā ar ģimenēm, domīgi bilst A. Kauls. Bet ari šo mīnusu tuvākajā laikā centīsimies izlīdzināt. Saulkrastos uzbūvēsim atpūtas namu, kur atvaļinājuma laikā kolhoznieki varēs dzīvot ar visām ģimenēm. Un kur tad vēl pansionāts veciem ļaudīm, ieminas D.Dzirkale. lekārtosim, pensionāri varēs gan padzīvot tur, gan bērnu ģimenēs. Kā pašiem labpatiks. ... Jā, kas gan viss jau nav un kas vēl nebūs. . . B. Mežāns kļūst domīgs. Tāpat kā kara laikā. Zinājām, jutām, ka uzvara būs, bet kad, kāda tad būs dzīve? Tā gribējās redzēt. Kaut ar vienu aci paskatīties. Un tagad atkal. Zinu, ka viss,  par ko te runājām, būs. Bet, kā īsti?  

* Darba Balss / Sākumā bija zaļumballe / 26.08.1978

* * *

«Ādaži» ir viens no tiem kolhoziem, kas soļo Padomju Latvijas sociālistiskas lauksaimniecības avangardā.
Tā darbaļaudis svinēs savas kopsaimniecības trīsdesmit gadu jubileju.

«Ādažu» druvā valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls (pa kreisi) 

un viņa vietnieks Teodors Rubenis

Dzimtenes Balss 1978.08.17 Dzimtenes Balss

* * *

TRĪSDESMIT! 

Kad pārlapojam buržuāzijas varas gadu izdevumus, konversācijas vārdnīcu ieskaitot, par Ādažu ciemu tikpat kā nekā. Atmiņā aiz Baltezera — baznīciņa, aiz tās veikaliņš un mazs zemu ēku pudurītis. Vietām pārpurvojusies zemiene, liesa smilšaina augsne. Nekā ievērības cienīga. Šodien Ādaži — vai ikvienam rīdziniekam ir jēdziens, kas runā par mūsu sociālistisko lauku spožu atspulgu Rīgas pievārtē. Viena no turīgākajām Latvijas lauku kopsaimniecībām, kuras 7800 hektāros, no Gaujas līčiem līdz Ķīšezeram, izaugusi agrāri rūpnieciska saimniecība. Kad tieši pirms trīsdesmit gadiem, 1948. gada rudens pusē, radās kolhozs «Ādaži», tas apvienoja astoņas zemnieku viensētas. 

Ilga Brīdiņa 

jau 16 gadus ir kolhoza labāko slaucēju vidū. 

Tas bija process, kas risinājās visos Latvijas novados. Šie padomju republikas lauku sociālistisko pārkārtojumu pionieri izgāja grūtu izaugsmes skolu, piedzīvoja baltas un arī nebaltas dienas. Lauku padomju patriotu toreizējās ieceres un sapņi tagad rod strauju piepildījumu. Atskatoties atpakaļ trīsdesmitgadīgajā pagātnē, viņi saka: BIJA VĒRTS! Piemēram, kolhoza «Ādaži» saražotās produkcijas realizācijas apjoms pērn sasniedza 16 miljonus rubļu. 

Ārzemju viesi pie lielfermas «Briljanti». 

No tā izriet saimniecības plašais vēriens, ko raksturo 3600 govslopu lielais ganāmpulks (katru dienu uz Rīgu kursē piecas lielas autocisternas ar pienu no 1260 slaucam govīm), lielie dārzeņu pievedumi rīdzinieku galdiem, šogad paredzētas apmēram 1000 tonnu gaļas valsts iepirkumam, labas graudaugu ražas lielās platībās (kolhozā ir vairāk nekā 4000 hektāru lauksaimnieciski izmantojamās zemes, šīs platības pēdējos gados ievērojami papildina melioratoru devums). Un kur vēl palīgnozares, kas gadā dod gandrīz 9 miljonus rubļu ienākumu. Dārzeņu un augļu pārstrādāšanas uzņēmumus, kura produkcijā ir konservi, ciete, kartupeļu skraukstķīši un pat «Ādažu» šampanietis un vīns. Plaša zvērkopības nozare — 8000 polārlapsas un 4000 ūdeles dod gadā 3 miljonus rubļu ienākumu. Kolhozam sava galdnieku un mēbeļu darbnīca, dažādām pašu vajadzībām polietilēna plēvju ražošana (no lauksaimniecības atkritumiem). 150 automašīnas, 117 traktori, 65 zirgi. Tehnikas pēdējo sasniegumu apvienojums ir 1000 govju lielferma «Briljanti», kurā visi darbi automatizēti un tos vada un regulē no dispečera pults, ņemot palīgā iekšējo televīzijas sistēmu. Paredzēts, ka šīs fermas apkalpei nodarbinās tikai nepilnus divus desmitus vīriešu. Turpat netālu ceļas līdzīga cūkkopības lielferma 1200 barokļiem. Beidz celt broileru kompleksu, kas gadā dos 3000 tonnu putnu gaļas. Kopš 1965. gada, kad padomju valstī sākās jauns, vēl nebijis pavērsiens lauksaimniecībā, tāpat kā visur, arī «Ādažos» paveikts un sasniegts patiešām daudz. Un no tā liels labums ir ne tikai patērētājiem. Ievērojami augusi arī pašu kolhoznieku labklājība. «Ādažu» teritorijā, pēc gadu tecējumā notikušās apvienošanās ar vēl 7 citiem tolaik ekonomiski sliktāk situētiem kolhoziem, tagad dzīvo apmēram 4000 cilvēku, no kuriem 2200 piedalās ražošanā, pārējie - vecie ļaudis — pensionāri un bērni. Pagājušajā gadā katra strādājošā vidējā izpeļņa dienā bija 9.68 rubļi. Un kur vēl tie labumi, kas pieplusējami no kolhoza sabiedriskā fonda un kolhoznieku piemājas zemes, no ienākumiem, kas gūti individuālajā saimniecībā.

Skats uz «Ādažu» kolhoza ciematu

Bet, ne tikai naudā vērtējama ādažnieku labklājība, cilvēks nepārtiek tikai no maizes vien. Cita pēc citas paceļas kolhoznieku ģimenes mājas, bet, kas negrib dzīvot tajās, — var apmesties vairākstāvu dzīvojamos namos. To visu palīdz celt vai uzceļ kolhozs. Ar katru gadu vairāk Ādažu ciemā ienāk pilsēta ar tās labierīcībām. Platas asfaltētas ceļu — ielu rindas sazarojas pa visu teritoriju. 

«Ādažu» motobola komanda 

savienības čempionātos vairākkārt izcīnījusi medaļas

Uzcelts plašs kultūras nams, jauna mājīga ēdnīca, kurā vienlaikus var pamieloties vai kafijas tasi nobaudīt 140 cilvēku. Savs doktorāts, kurā strādā pieci ārsti. Plašs bērnudārzs. Ādažnieki lielos draugos ar kultūru un mākslu. Kolhozā ir divi estrādes mūzikas ansambļi, pūtēju orķestris, četri tautas deju ansambļi, 14 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Kultūras namā bieži viesojas Rīgas mākslinieki, bet rudeņos un ziemā ādažnieku autobusi bieži jo bieži sastopami pie Rīgas teātriem, koncertzālēm un sporta namiem. 

Tūkstošiem govju ganāmpulkos

Ādažnieki — ļoti viesmīlīgi ļaudis, cienījama ir viņu sabiedriskā rosība. Ciemiņi pie viņiem labprāt dodas no daudziem savienības apvidiem — gan savu pieredzi pastāstīt, gan pamācīties. Draudzīga sadarbība nodibinājusies ar poļu draugiem — Sčecinas vojevodistes lauksaimniecības pārstāvjiem. Viesojas citas ārzemju delegācijas. Te jāatgādina, ka liela svešatnes latviešu grupa «Ādažu» saimē šovasar 21. jūlijā svinēja Padomju Latvijas jubileju. Patiešām, bagāta, pilnvērtīga dzīve tagad šajā pusē, kas kā raksta sākumā minēts, pirms 40 un vairāk gadiem bija tik pelēcīga, ka neatrada atspoguļojumu pat tā laika konversācijas vārdnīcā.

Kombaini «Ādažu» druvās.

 «Man tomēr gribētos uzsvērt, ka tas viss vēl tikai sākums,» kautrīgi smaida «Ādažu» valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls, agronoms, viens no Latvijas mūsdienu lauku jauna tipa saimniekiem, ko izaudzinājusi un sagatavojusi padomju vara. «Mums vēl daudz saimniecisku un kolhoza ļaužu sadzīves nodomu. Nākamajos piecos septiņos gados daudzās nozarēs ražošanas sasniegumus gribam vismaz dubultot. Mēs esam uz pareiza ceļa, un tas ļauj runāt par mūsu reālistisko optimismu.» 

Labu veiksmi ādažniekiem un visiem viņu vienaudžiem - šā gada trīsdesmitgadniekiem Padomju Latvijas laukos!

 P. Ducmanis

 

«Uz redzēšanos citugad!» 

svešatnes latviešiem sauc ādažnieku jaunā paaudze.

TRĪSDESMIT!
1978.08.17 Dzimtenes Balss
P. Ducmanis

* * *

Šķiet, ka daudz nepārspīlēšu, ja teikšu, ka par kolhozu «Ādaži» būs dzirdējis ikviens. Un ne tikai — tā ir bagāta saimniecība, viens no mūsu republikas pirmrindas kolhoziem. Vārdam «Ādaži» ir radusies tāda pavisam īpaša, izbrīnas, varbūt pat mazliet kuriozitātes pieskaņa. Sak, ko gan viņi neprot un ko gan viņi nevar: aizej uz estrādes koncertu — spēlē Ādažu «Suvenīrs», «Sprigulītim» piešķir Tautas deju kolektīva nosaukumu, Ādažu motobolisti, kuru trenēšanu uzņēmies pazīstamais motobraucējs Agris Zirnis, «A» klasē iegūst Vissavienības sudrabu . . . Nopērc grauzdētu kartupeļu turziņu, aromātisko aroniju vīnu (kā zied šie 20 hektāri pavasarī!) — atkal viņi . . . Un, šādi spriedelējot, šad tad aizmirstam, ka ādažnieki, kaut arī tepat Rīgas pievārtē dzīvodami, tomēr tie paši lauku ļaudis vien ir, kuriem, lai izslauktu govis, jāceļas no rīta četros, jāiesēj un jāizaudzē labība, lai ne vienam nepietrūktu maizīte. Un viņi par to gādā diendienā — graudaugu ražas nenokrītas zemāk par 40 centneriem, kartupeļi pat šajā neražas gadā izauga 214 centneru no hektāra, 1100 slaucamās govis — katra dod vairāk nekā 4200 —, un desmitās piecgades beigās došot ap 4500 kilogramu piena. Bet tas esot tikai īsto ražu sākums — apgalvo priekšsēdētājs Alberts Kauls.

Kas ir 3K ? Šo mīklu uzdeva Ādažos, un patiesībā tā domāta tikai svešiniekiem, jo katram ādažniekam atminējums ir skaidrs. Trīs «K» ir viņu priekšsēdētāji — Krēsliņš Mārtiņš, Kukelis Josifs un Kauls Alberts. Visi viņi patiesi vērienīgi cilvēki, cits cita cienīgi — tie, kas pavisam parastu saimniecību, kura pat ar labu zemi nevarēja lepoties, pārvērta par slavenajiem «Ādažiem». Tieši viņi ir tie, kas laiku pa laikam it skaļi likuši un liek pārskanēt «Ādažu» vārdam pa visu republiku un pat tālāk. ««Ādaži» — tas ir mans dzīves piemineklis. Ja vajadzētu sākt no gala, strādātu gluži tāpat,» stāsta bijušais priekšsēdētājs Latvijas PSR Nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks un savas saimniecības nopelniem bagātais kolhoznieks Josifs Kukelis. Viņš jau vairākus gadus ir pensijā, bet sirds sit līdzi katrai saimniecības veiksmei. Todien, kad mēs ar kolhoza partijas komitejas sekretāri Dainu Dzirkali esam atnākušas pie viņa uz «izrunāšanos», ir tikko nodots jauns liellopu komplekss, par kuru stāstīšu vēlāk, un J. Kukelis saka: «Zini, Daina, man tādus priekus vairāk vajag! Skat, cik labi jūtos!» Un tālāk turpina: «Mēs to kūti jau sen varējām uzmūrēt, jo bijām izsapņojušies, atceries, Daina, ka tā būs kā pasaka — ar alumīnija jumtu un visu ko citu . . . Tikai toreiz vēl īstais laiks nebija pienācis — nebija tās pieredzes lopu turēšanā tik lielos kompleksos, vajadzēja stabilu lopbarības sagādi, lai visai tai pasakai būtu jēga. Toreiz cēlām ko citu — lai savus ļaudis, kas brauc uz Rīgu strādāt, dabūtu atpakaļ, lai vasarā un rudenī būtu ļaudis darbiem, kur ņemt, lai varētu naudiņu nopelnīt un atkal to zemītē ielikt, lai tā kļūtu treknāka un devīgāka. Zeme pati nekad sevi nav izbarojusi, no laika gala zemnieks ziemā braucis mežā vai kur citur piepelnīties ... Es to lauksaimniecību tagad pēc 22 gadiem, kurus nostrādāju par priekšsēdētāju, apguvu tā, ka jūtu kā savu pulsu. Tāpēc arī esmu laimīgs, ka mans darbs nonāca tāda cilvēka rokās, kāds ir tagadējais priekšsēdētājs: zemi uzpasē, piepilda visus manus sapņus.» 

Sapņi . . . kādi tad katrā laikā viņi ir bijuši? «Mēs nebijām ne īsti zvejnieki, ne zemnieki,» atceras kokapstrādes ceha vadītājs Reinholds Birze, kurš dzīvo Mangaļu iecirknī — Kalngalē. (Pašreizējos «Ādažos» gan ir apvienojušās vairākas saimniecības — no jūras līdz Rīgai un tad vēl līdz «Sēnītei», bet pārticība un pirmie kolhoza gadi visiem bijuši daudzmaz vienādi.) «Mūs nomāca Eimuru zemums — dzīvojām gluži kā Holandē — trīs centimetri zem jūras līmeņa. Purvs un grīslis. To pašu pļāvām un vilkām ārā. Viens ar šādu purvu galā nevarēja tikt. Varbūt tādēļ, ka mūsu ciemos nebija neviena īsti turīga saimnieka, par stāšanos kolhozā sevišķi aģitēt nevajadzēja. ... Nu jau trīsdesmit gadu aizskrējis no šīm pirmajām kopīgi sāktajām dienām. Un cilvēki, kas nenobijās no «kopējās bļodas» grūtībām, vēl šodien ir vieni no cienījamākajiem saimniecībā, — Elza Mitriķe, Ilga Brīdiņa, Lidija Stepe (atnākusi no «Raiņa» saimniecības), Elza Avotiņa, Velta Babule, Klaudija Baranova, jau pieminētais Reinholds Birze, Pēteris Liberts, Jānis Drunka, Zigrīds Kauls un viņa vecāki, Pēteris Grugulis un citi. Nē, sapņi un uzvaras tai tālajā laikā un šodien nav salīdzināmas. Kolhoza mehanizācijas sirdī — pie darbnīcām, kurās pašlaik glabājoties ap 30 000 rezerves detaļu, — uz paaugstinājuma stāv kāds traktoriņš. Pusmūža cilvēkos tas izraisa smaidu vai bijīgas atmiņas — tas taču bija «dampis», ar kuru ara un sēja visu pēckara laiku. Bet bērni to apskata kā nevarīgu muzeja eksponātu. Kas ir viens «Universāliņš» pret to milzīgo dzelzs bataljonu tepat līdzās — 130 dažādu marku traktoru, 180 automašīnu, ap 30 graudu un kartupeļu kombainu! Un vēl kāds dzīves joks, kas, liekas, nu nekādi neiederas mūsdienīgajos «Ādažos». Man ieteica aizbraukt uz «Ceriem». Un aizveda arī uz «Briljantiem». Viena no pirmajām kolhoza fermām un tā, kuru tikai šais dienās nodeva ekspluatācijā. Šīs divas vietas nav salīdzināmas. Bet Elza Mitriķe, kas strādā pirmajā fermā, ir labākā kolhoza slaucēja — tikai viņas dēļ «Ceri» neesot likvidēti. Un arī labākās gotiņas — tikai šķirnes lopi — stāv viņas kūtī. Elza ikvienu bieti un burkānu pati savām rokām sadala katrai gotiņai pēc patikšanas — Aiviekste visēdelīgākā, lai tai tiek, lai nelien blakusstāvētājas silē, Cipra arī jāpalutina — kā nekā jau pensionāre — trīspadsmitais gads, bet pienu vēl dod pāri par 7000 kilogramu, vēl ražīgāka ir Cita — 7620 kilogrami un 4,3 procenti tauku sastāva. Ceilona, Cipra, Cita, Cilla, Ciprese .. . Visu pēcpusdienu noskraidu Elzai līdzi — jāizmēž, jāpakaisa, jāsaliek bietes un kacenkāposti . . . Nē, es Elzas 300 un pat 350 rubļus vasaras mēnešos neskaužu. Bet viņa ir tīri moža. Patīkot. Gadu esot slimojusi, bet vairāk pārdzīvojusi to, ka pie savām ragainēm netiek.

Kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls.

Tādēļ arī vīrs teicis: «Ja jau nu pavisam nevari bez tā darba, tad ej ar!» Un tas jau tāds mājas darbs vien esot — grūti, bet pa strādā, pastrādā un atvelc elpu. Gribētos jau arī kaut kādu vieglumu, bet jaunajos kompleksos es nevarētu, tur jāstrādā astoņas stundas no vietas. Kā pie darbgalda. Tur jābūt ļoti uzmanīgam un zinošam. Bet es esmu pārsteigta par Elzas zināšanām. Sveši arī neticot, ka viņa ir slaucēja. Sakot — skolotāja. Uz galda jaunākās avīzes, žurnāli — runājot liekas, ka viņa gotiņu labās un vājās puses salīdzina ar visas republikas lopkopību. «Skatos avīzē — Rīgas rajona . . . kompleksā izslauc 8 litri no govs dienā. Tas taču šausmīgi maz — nevar saprast, kas tur par ķibeli. Pagājušajā un aizpagajušaja gadā viņiem gāja labāk.» Elza pēta, domā, pati analizē. Izslaukumu dienas grāmata tiek rakstīta jau no 1958. gada. Tad vidēji bija 2587 kilogrami no govs. 1968. gadā — 5132 kilogrami un 1977. — 5500. Arī no šīs statistikas var izsekot kolhoza izaugsmei, spriest par to, kādi bijuši zālāju sējumi un raža, kā veicies ar lopbarības sagādi. Ar Elzu var runāt par visu, ar viņu ir interesanti — par katru kolhoza periodu, katru cilvēku savs spriedums. «Viņa ir apbrīnojami vitāla,» saka Baiba Zirne, zvēru fermu vadītāja, zootehniķe pēc profesijas. «Ar Elzu vienmēr ir patīkami būt kopā, gan darbā, gan viesībās, gan izbraukumos, kuri viņai tā patīk.» Tātad kolhozs, gadu gadiem līdzās vismodernākajiem kompleksiem un lielsaimnieciskajai ražošanai atstādams arī šadu pagātnes saliņu, domā tieši par Elzu. 

Tā nu ir sagadījies, ka vietu, kur pašlaik Latvijā ir uzcelts modernākais liellopu komplekss, no laika gala sauca par Briljantiem. Neviens gan neteiks, ka šo nosaukumu devis cilvēks, kas mocījies ar mazvērtības kompleksiem. Drīzāk jau otrādi. Bet varbūt viņa stiprā puse bijuši sapņi un . . . tālredzība? Lai nu būtu kā būdams, šis nosaukums ir viens no vērtīgākajiem, ko pagātne devusi ādažniekiem. It kā jau sensenis kāds būtu paredzējis — te izaugs pils sava vārda cienīga. Pils? Bet mēs taču zinām, ka tā ir kūts! Jā, tāds paradokss jau nu ir — iegājis jaunajā kompleksā, dažs labs sāk justies visai neomulīgi, jo neatrod neko, kas atbilstu ierastajiem priekšstatiem. Ja nu vienīgi — te dzīvo mūsu pašu gotiņas, kas dod to pašu pieniņu, ko ik rītus nopērkam tuvējā «piena bodē». Bet viss cits .. . grūti pat pastāstīt. Ja jums nav iespējams aizbraukt uz Ādažiem, labi apskatiet fotoattēlus. Tūkstoš govīm — vienpadsmit dzīvojamās istabas — boksi, pirmsslaukšanas un slaukšanas zāles, pirms dzemdību un dzemdību istabas, vismodernākā aparatūra un . . . minimāls cilvēku daudzums, kas visu to aprūpē. Piemēram, par slaucējiem maiņā strādā četri jauni džinsa uzvalkos tērpti puiši. Visu kompleksu uzmana divi operatori (trešais — maiņas operators) pie televīzijas aparātiem. Protams, būs jau arī veterinārārsti un feldšeri, teļkopji un apkopēji . . . bet pēc diviem gadiem, kad komplekss tiks pilnībā apgūts, te strādās ne vairāk par trīsdesmit cilvēkiem. 

Priekšsēdētaja vietniece,

 partijas kolhoza komitejas sekretāre Daina Dzirkale. 

Priekšsēdētāja vietnieks 

lauksaimniecības jautājumos Jānis Leicis.

Dīvaini — ļaudis šos jaunumus pieņem, jo pazīstot prasības un attieksmi pret darbu «Ādažos», ir pārliecināti, ka te tiešām būs vislabākā kārtība, lai arī to uzturēt nemaz nebūs viegli. Un arī pienu govis dos, jo ādažniekiem jau nu barības netrūks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kompleksa sastāvā tiek celts tikpat moderns un grandiozs lopbarības sagatavošanas cehs, kurā notiks zāles miltu ražošana visas saimniecības vajadzībām, bet nākotnē paredzēts pāriet uz monobarību (starp citu, tā tas jau notiek zvēru fermās). lebildumus dažreiz dzird pat no visai nopietniem un respektējamiem ļaudīm par atpūtas istabas strūklakām, iekšējo dārzu ar palmām, kaktusiem un flīzītēm visā kompleksā. Izrādās, ka pie jaunumiem un miljonu ielikšanas ražošanā pierodam ātrāk nekā pie jaunām estētikas prasībām. Bet šī «greznība», kas it kā lec acīs, salīdzinot ar visu pārējo, izmaksā tikai kādas procenta daļas ... Un «Ādaži» pašlaik jau ir saimniecība, kura vairs nevar atļauties nabago greznību — tikai pelnīt, pelnīt, pelnīt. Ir jādomā (un es atkārtoju — to viņi var atļauties!) par cilvēku garīgās pasaules veidošanu, par to, lai cilvēki izjustu nepieciešamību pēc skaistuma sev apkārt, ir jādomā par cilvēka attieksmi pret darbu un sevi. Un ļaudis — te gan pārsvarā strādā tikai jaunieši —, nonākuši šādos apstākļos, kļūst it kā labāki: viņi nevar, teiksim, nevērīgi piesvaidīt ar drazu šo lielisko atpūtas telpu vai arī administratīvo pusi — te spīd parkets, priecīgi krāsotās sienas it kā pašas nosaka uzvedības kultūru, un tāpat viņi nevar nevīžīgi izturēties pret savu darbu. To neapgalvoju es viena. Jau sen ir izdarīti pētījumi — patīkamā vidē ceļas darba ražīgums. Arī kompleksa vadītājs Gunārs Ziemelis, kas tikai šogad beidzis Lauksaimniecības akadēmijas Zooinženieru fakultāti, ar savu ļaužu darbu ir apmierināts. Darbā visaugstākās prasības un tikpat liela atdeve — laba samaksa, dažādi godinājumi, ja cilvēks ir tā cienīgs. Un nekādas atlaides tiem, kas darbā bijuši nevīžīgi, nav ievērojuši disciplīnu, kavējuši. Tāda ir jaunā priekšsēdētāja A. Kaula nelokāma prasība. «Sākumā viņš mums likās bargs. Bet mēs taču bijām izlaidušies! Atceros, arī valdes sēdes vilkās līdz desmitiem vakarā. Tagad viss ir organizēts un lietišķs. Un es domāju, ka daudzi šo to ir sapratuši,» saka Elza Mitriķe. Bet Baiba Zirne stāsta par to, kā priekšsēdētājs iemācījis pašiem strādniekiem domāt par sava darba kvalitāti. Viņš ieteicis izveidot iecirkņu, palīgnozaru un mehāniķu padomes, kuras ievēlē, atklāti balsojot. Un nu valdei ar sīkumiem vairs nav jānodarbojas. Šī pašu strādnieku izvēlētā padome izskata darba disciplīnas pārkāpumus, izlemj, kam piešķirt prēmijas un trīspadsmito algu. 

Ja pēdējā laikā būsit braukuši pa Rīgas — Tallinas šoseju, jūs nevarējāt nepamanīt, cik tīri un nokopti ir ne tikai plašie «Ādažu» lauki, bet visa apkārtne. Pie kādas neparasti celtas ēkas šosejas malā, kas, izrādās, ir bērnu ambulance, pagājušajā vasarā parādījās koka skulptūru grupa — doktors Aikāsāp ar savu svītu, pie administratīvā centra — mākslinieka V. Rapiķa skulptūra. Ar tādu pašu cieņu pret darba darītāju ir celts Jaunkūlu dārzeņu pārstrādes cehs, izveidota atpūtas vieta pie mehāniskajām darbnīcām. Kultūras fondam vispār gadā tiek izdoti 270 tūkstoši rubļu. Par šo naudiņu cilvēki sporto, bauda kultūru, brauc ārstēties, brauc ekskursijās. Nesen no Amerikas Savienotajām Valstīm atgriezās traktorists, rajona padomes deputāts, valdes loceklis Ivans Bukins. Kādā citā izbraukumā pa Baltijas jūru, kurā piedalījās lopkopes, viņas nolēma desmito piecgadi izpildīt četros gados un uzaicināt uz sociālistisko sacensību pārējo kolektīvu. Priekšsēdētājs Alberts Kauls stāsta, ka valde sākumā apmulsusi. Pārāk nopietna lieta, lai tā ar vieglu roku piekristu. Bet arī neatbalstīt iniciatīvu it kā nedrīkst. Daudz rēķinājuši, iekams priekšlikumu darījuši zināmu visā saimniecībā. Un nu jau aizritējis sacensības pirmais gads — ražošana iet tā, ka bažu vairs nav. Lidija Stepe, 1. iecirkņa lopkopības brigadiere: «Pagājušo nakti gulēt gāju pulksten desmitos — rēķināju izslaukumus. Lai šorīt jau pēc sešiem varētu aizskriet uz fermām un pavēstīt rezultātus. Mēs, centrieši, Oktobra 60. gadā cīnāmies par 5000 kilogramiem piena no govs. Un, liekas, ka, izņemot vienu slaucēju, visas apņemšanos izpildīs!» Jau Josifs Kukelis runāja par to, kā pārvērtusies cilvēka psiholoģija: «Sākumā ne uz kino gribēja iet, ne māju piepucēt, tagad, skaties, visur piedalās.» Vienkāršs cilvēks kļuvis par radītāju. Kad pēc Bioloģijas fakultātes beigšanas Anna Liepiņa atnākusi uz tikko celt sākto Jaunkūlu lauksaimniecības produktu pārstrādes cehu, kāds viņai uzsaucis: «Ei, tu, izglītotā, — vai būsi mūsējā vai baltā?» Tagad to var atcerēties ar smaidu — šāds dalījums vairs nevienam nevarot ienākt prātā. Man lūdza pieminēt vairākus lietiskus puišus, kuriem var uzticēt jebkuru pienākumu. Piemēram, kartupeļu audzētāju Kārli Skujiņu, atslēdznieku Pēteri Libertu, traktoristus Gunti Liepiņu un Zigrīdu Kaulu. Priekšsēdētājs Alberts Kauls vairākkārt uzsvēra, ka viens no viņa lielākajiem sapņiem — radīt laukstrādniekā tādu interesi par savu darbu, lai gan mehanizators, gan kartupeļu audzētājs ne tikai godīgi strādātu, bet lasītu literatūru, interesētos par visu jauno savā specialitātē, mēģinātu visu to ieviest savā darbā. Tā notiekot pie Kauliņa «Lāčplēsī». Un ādažnieki ir bijuši tur mācīties. Bet gan Elza Mitriķe, gan tikko pieminētie vīri atbilst šim priekšstatam par mūsdienīgu darba darītāju. Zigrīds Kauls, allaž urķējoties savā traktorā un pārējās lauksaimniecības mašīnās, pilnveidojis un pielāgojis to pielietošanu praksē. Motobolisti, kas bez kādām atlaidēm vairākus mēnešus gadā strādā, no norakstītā graudaugu kombaina SK-4 izveidoja zaļbarības pļāvēju. Un tas ir 2—3 reizes ražīgāks par šāda tipa importa pļāvēju. 

Mazliet statistikas, kas vēl nav pieminēta: «Kolhozam «Ādaži» pieder 7800 hektāru zemes, no tiem — 4400 lauksaimniecībā izmantojamās. Te strādā 2100 cilvēku. Piena lopkopība, kā jau sapratāt, ir viens no galvenajiem saimniecības virzieniem. Desmitajā piecgadē govju skaitu palielinās līdz 1500, un tad uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes tiks saražots 1600 centneru piena. Plaši izvērsta ir palīgražošana. 

Priekšsēdētāja vietnieks 

palīgražošanā Teodors Rubenis.

Saimniecības 350 cilvēku lielajam celtnieku kolektīvam (te ietilpst arī elektriķi un santehniķi) gada plāns ir 2 — 2,5 miljoni rubļu. Desmito piecgadi kolhozs uzsāka ar 11 lieliem celtniecības objektiem. Kolhozā strādā 120 speciālistu. Visa kolhoza gada ienākumi no produkcijas realizācijas ir 15 miljoni. Katra darbinieka vidējā alga ir 186 rubļi. 46 kolhoznieku bērni mācās ar saimniecības stipendijām. Liekas, ko nu vēl — bagāti. Un tomēr priekšsēdētājs saka: ««Ādaži» nav pilnība. Mums daudz vēl jāmācās. Vadības kolektīvam jāstrādā vēl saliedētāk. Tad varēsim atrisināt pat vissarežģītākās problēmas, ko izvirza šodien dzīve. Republikā maz izmanto pirmrindas pieredzi. Tādēļ mums iecienītas speciālistu un valdes izbraukuma sēdes. Esam bijuši Igaunijā, Kirova kolhozā, — tāda kultūra gan ražošanā, gan sadzīvē mums laikam tik drīz vēl nav sasniedzama. Saldus rajona «Jaunajā komunārā» mācījāmies ražošanas intensifikāciju graudaugu audzēšanā. No viņiem dabūjām ziemas kviešu šķirni 'Iļjičovka', kas šogad deva 60 centneru ražu. Nākotnē vairākkārt palielināsim to sējumus. Pie Gredzena «Tērvetē» esmu bijis reizes sešas, pie Kauliņa — četras. Vēl ļoti cienu un mācos no Jāņa Sologubova. Ar viņa vadīto kolhozu «Padomju Latvija» un Cēsu rajona kolhozu «Taurene» mums ir sociālistiskās sacensības līgums. Gribu panākt, lai visi mūsu galvenie speciālisti iemācītos saskatīt savas nozares perspektīvas, tādēļ mācām viņus domāt, rīkojot tematiskas pilnvaroto sapulces, kuru sagatavošanā vispusīgi strādā speciālistu grupas. Esam apskatījuši, piemēram, šādus jautājumus: par pirmrindas pieredzes ieviešanu, lopkopības bāzes nodrošināšanu, zemes racionālu izmantošanu, kurā, starp citu, pierādījām, ka priekšnoteikums tam, lai vidēji no govs kolhozā pārsniegtu 4200 kilogramu piena izslaukumu, nav tikai pašaizliedzīgs lopkopēju darbs, bet vispirms jāpalielina lopbarības sakņu stādījumi un tieši agro zālāju sējumu platība visā kopējā zālāju platībā. Lai zemi varētu izmantot vairākkārt. .. . Tikai skauģi saka — bagātam viegli. Augstas ražas, labi izslaukumi, tālu aizskanējis vārds uzliek jaunus pienākumus, izvirza jaunas problēmas. Kādu tad «Ādažu» nākotni redz priekšsēdētājs? — Labi padarītu darbu un laimīgus ļaudis. Strādāsim konsekventi tikai astoņas stundas piecas dienas nedēļā. Un ražas būs augstas — 60 centneru graudu, 280 līdz 300 centneru kartupeļu no hektāra. Bet augsti intensificētu, uz rūpnieciskiem pamatiem organizētu lauksaimniecības produktu ražošanu var panākt, tikai ļoti cieši saliedējoties vadības un speciālistu kolektīvam. Es gan domāju, ja «Ādažus» šodien pieskaita pie labām saimniecībām, tad arī tāpēc, ka mums nav bijušas domstarpības starp valdi un partijas komiteju. Ar atdevi strādā mani vietnieki Jānis Leicis, Daina Dzirkale un Teodors Rubenis. «Ādažu» visumā stabilās ražas un izslaukumi, palīgnozares, kas jebkurā grūtā brīdī nāk talkā lauksaimniecībai, un tas, ka te ir tik daudz labu darba darītāju, ir arī viņu nopelns. Pēc pāris gadiem mēs sāksim celt skolu. Tādu, kādu varam novēlēt tikai saviem bērniem. Mācīsim viņiem mīlēt visu, ko esam radījuši. 

VELGA ERNŠTREITE

"ĀDAŽIEM" - 30
1978.02.01 Zvaigzne 

* * *

Slaucēju atpūtas telpa.

Gadā tik bagāts ir tikai viens brīdis.
Pēc pāris dienām 3000 polārlapsu kažociņi tika aizvesti uz starptautisko tirgu Ļeņingradā. Zootehniķe, zvēru fermas vadītāja Baiba Zirne pašreiz ir šīs bagātības saimniece.

Kolhozam ir sava slimnīca un arī bērnu poliklīnika.

Gandrīz katru dienu kolhozā ir ciemiņi.
Un jaunais liellopu komplekss pievērsa uzmanību jau tapšanas sākumā.

Jaunais komplekss «Briljanti» .

Kolhoza galvenais inženieris Jānis Mālzems.

Viena no labākajām slaucējām, nopelniem bagātā kolhozniece, valdes locekle Elza Mitriķe.

.Nopelniem bagātais kolhoznieks. Centra iecirkņa priekšnieks Henrihs Ūdris.

Lauksaimniecības produktu pārstrādes palīguzņēmuma vadītājs Jānis Einers.

Traktorists, nopelniem bagātais kolhoznieks, valdes loceklis Zigrīds Kauls. 

 

Divas trīs reizes nedēļā uz tirgu aizceļo 500 līdz 1000 ādažnieku audzētu ziedu.
Trīs dārzniecības kolhozam gadā dod 200 000 rbļ. peļņas,
t. i., 6 līdz 7 tūkstošus rubļu no 1 kvadrātmetra.
Biruta Upmale pārskata balto krizantēmu «ražu».

Jebkuru telpu kompleksā var labi pārskatīt ar televīzijas aparatūras palīdzību,
Kompleksa vadītājs Gunārs Ziemelis pie operatora pults.

"ĀDAŽIEM"-30 1978.02.01 Zvaigzne

===