Dailonis Pakalns <>

Dailonis Pakalns - kolhoza "Ādaži" pr-ja vietnieks

SKAIDRĪBĀ PAR RAŽU 

Tiekoties ar kolhoza «Ādaži» priekšsēdētāja vietnieku augkopībā, bioloģijas zinātņu kandidātu DAILONI PAKALNU, mēģināju izzināt nozares attīstības tendences un tālākvirzību. 

- Šogad graudaugu vidējā raža saimniecībā ir 44,3 c no ha, kas slēpjas aiz šī skaitļa? 

Esam izmantojuši intensīvās tehnoloģijas metodes atsevišķus elementus. Iecirkņu vidējā raža ir atšķirīga. Tā, Garkalnes iecirknī iekūla 50 c no ha. Centra iecirknī 48 c no ha, bet Pabaži ar saviem 40 c no ha mūs pavilka uz leju. Turpmāk sēsim tikai jaunās augstražīgās šķirnes kviešus 'Donas puspunduri' un 'Odesas puspunduri', 'Mironovas-125', vasaras miežus 'Ronalds' un auzas ”Astor'. Vispār graudaugiem paredzēti  1770 ha. 

D.Pakalns

- Vai pieaug nesen dibinātās kolhoza ķīmiskas laboratorijas loma, jo nepieciešams zināt minerālmēslu izsējas vienmērīgumu, lai neciestu patērētājs, tātad lops vai cilvēks?

Ja līdz šim mēs noteicām lopbarības kvalitāti un veicām zemes analīzes, tad turpmāk arvien vairāk uzmanības pievērsīsim izaudzētajai ražai, nosakot ķīmisko vielu daudzumus augsnē, tad salmos un graudos. Attiecīgajai šķirnei zinot robežlielumus — cik tā paņem no augsnes, var secināt, cik pareizi mēs saimniekojam, ko dos tādu vai citādu augam paredzēto barības vielu palielināšana. 

Salīdzinot izaudzētos graudus dažādās vietās visā kolhoza platībā, vērojam jūtamas atšķirības. Nozīmīgs kļūst jautājums, kas graudus lietos: cūkas, liellopi, putni vai cilvēki. Kā redzat, mēs sākam diferencētu pieeju ražas izvērtēšanai. 

- Vasaras vidū bija vērojamas piena izslaukuma svārstības. Lopkopēji šķendējās uz laukkopjiem: kaut ko uzbēruši ne tā, kā vajag. Vai šajā ziņā radās skaidrība ?

Atceros, atceros. Noteicām zāles ķīmisko sastāvu, tad visas zaļbarības ķīmisko sastāvu, vai kaut kur nav kaitīga viela. Izrādījās: novirzes dzīvnieku vielumaiņā no ķīmiskajām vielām, kas uzņemtas ar augiem, ir. Mainījies liellopu asins bioķīmiskais sastāvs.

Šo jautājumu noskaidrošanā daudz darīja bioloģe LVU absolvente Rasma Eņģele. Viņas specialitāte — dzīvnieku fizioloģija. Agrāk viņa strādāja Podnieku palīgražotnē pie mājražotājiem (ģimenes apstākļu dēļ). 

- Kā paredzat palielināt proteīna ieguvi? 

Nākamajā piecgadē divkāršosim pākšaugu ieguvi. Par vērtīgu atzīstama pelavu savācēju uzstādīšana kombainiem. Ja četri kombaini mums deva ap 150t pelavu, tad visi 30 kolhoza kombaini dotu ap 1000 t. Te var piebilst, ka 1 kg pelavu vērtēiams kā 0,52 barības vienības. Līdz šim tas viss nonāca uz lauka atpakaļ arī daļa graudu. 

- Te sava loma ir grūtībām kombainus hermitizēt. Kombainieri, būdami ieinteresēti saglabāt katru graudu, tomēr ar bažām vēro sadīgušo zaļumu nopļautajos laukos. Kādas cerības ir uz jauno kombainu «Dona»? 

Vai jaunais kombains būs labāks ražas saglabāšanai, to nevar zināt. Liekas, tur daudz domāts par kombainiera ērtībām.  Mums ir nepieciešams kombains, kas pie 70 c ražas no ha nepieļautu zudumus vairāk par 0,5—-1 c. 

Aizvadītais gads pierādīja: mēs protam atsevišķos laukos iegūt miežu graudu bioloģisko ražu ap 70 c no ha un rudzu ap 60 c no ha, bet, kā jau redzējāt, raža vidēji iznāca tikai 44,3 c no ha. Secinājums: nav slikta raža, bet, lai iegūtu vairāk, jāaicina palīgā racionalizatori, konstruktori, inženieri un citi mehāniskie dienesti veidot tādu kombainu, kas izaudzēto neizbirdinātu zemē. Ja no viena pelavu savācēja sezonā ir ap 2000 rubļu peļņa, cik būs, ja dos visi 30 kombaini, bet, ja šo pieredzi pārņems citi? 

Ar D. Pakalnu tikās H. Jurčenoks, preses grupas loceklis 

* * *

MUMS NAV KO ZAUDĒT

ANDRIS GRĪNBERGS 

Tauta brīvprātīgi devās uz barikādēm, jo ikviens saprata tagad vai nekad. Tēviem un dēliem, vectēviem un mazdēliem nevienam nav ko zaudēt. Šajās grūtajās dienās pašķetināsim kaut vai vienam cilvēkam nodarīto pārestību kamolu.

 DAILONIS PAKALNS 

agrofirmas «Ādaži» zinātnes centra vadītājs. 

Visvairāk šā cilvēka biogrāfijā pārsteidz fakts, ka tad, kad viņam Latvijā neatrodas izglītībai un spējām piemērots darbs, viņš brīvprātīgi dodas uz Sibīriju, uz turieni, kur bija izsūtīti viņa vecāki. Tēvs izsūtījumā aizgāja bojā 1945. gadā, māte izturēja mocības septiņus gadus un atgriezās Latvijā. Pēc augstskolas vēlējos nodarboties ar zinātni, stāsta Dailonis Pakalns. Bet saņēmu apmēram šādas atbildes: jūs varat nākt pie mums par vecāko laborantu, pie zinātnes tiksit apmēram pēc gadiem piecpadsmit.. . Taču vecāku dēļ arī ar studijām bija lielas grūtības, esmu mācījies, ja tā varētu sacīt, trijās  fakultātēs. Vispirms iestājos universitātes Filoloģijas fakultātē 1950. gadā, jo biju nolēmis iegūt žurnālista profesiju. Kaut ari visus iestāju pārbaudījumus nokārtoju teicami, mani žurnālistos neieskaitīja un pārēla uz literatūras nodaļu. Taču jau pēc pirmās sesijas, ko nokārtoju ļoti labi, no universitātes nācās aiziet. Nākamā gada rudenī iestājos Latvijas Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātē, taču drīz vien augstskolas partijas sekretārs un dekāns man pateica ka: PSRS augstākāa izglītība nav obligāta, jūs varat strādāt arī par gruzčiku. Pēc tam studēju Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultātē. Dailonis Pakalns ārpus Latvijas strādājis divdesmit gadu. No Urāliem līdz Kuzbasam. Ukraina, Altajs, Austrumkazahija un Ziemeļkazahija, Ziemeļkaukāzs visur viņš vācis un pētījis ārstniecības augus, lieliski iepazinis krievu, ukraiņu, gruzīnu, armēņu, azerbaidžāņu un citu tautu sadzīvi, paražas, savstarpējās attiecības. Viņš jau daudzus gadus pirms traģiskajiem notikumiem Kalnu Karabahā paredzēja tos un uzskata, ka Gorbačovs varēja un bija spējīgs novērst asins izliešanu. Visu mūžu Dailonis Pakalns savu vecāku dēļ jutis politisko spiedienu. Bijuši arī dažādi kuriozi, piemēram, strādājot Ukrainā, viņu reiz izsauc uz rajona drošības komiteju un tincina: kam jūs dodat lasīt latviešu žurnālu «Zvaigzne»? Dailoņa Pakalna mātei jau 83 gadi, bet viņa vēl joprojām strādā Cēsu rajona slimnīcas aptiekā. Viņas četrgadīgais mazmazdēls, redzot televīzijā traģiskos kadrus par Lietuvu, jautā: Kāpēc tie tanki šauj? 

NRA / 29.01.1991

* * *

Ar saknēm Latvijā

SILTAIS NAMS AR BĒRNU BALSĪM 
Ādažos Līvānu mājiņas, tāpat ka cituviet Latvijā, sarindojušās vienkopus — viena aiz otras, līdzīgas kā vienas mātes meitas. Atšķirība tikai detaļās. Katrs saimnieks savam namam vai pagalmam centies ko īpašu piešķirt. Jau priekšnamā atnācēju apņem ģimeniska noskaņa. Tās ir bērnu balsis. Dzīvīgas skaņas, vienīgās, kuras spēj piedot katram namam patiesu siltumu un mājīgumu. To nespēj ne lepni interjeri, ne dārgi Austrumu paklāji, ne ... 

Agrofirmas «Ādaži» zinātniskā centra vadītājs, bioloģijas zinātņu kandidāts Dailonis Pakalns. Vairāk nekā divsimt publikāciju par ārstnieciskajiem augiem un to izmantošanu, autors.

Pakalnu ģimene pēc smalkām ārišķībām netiecas. Viņu mājās ir visa kā diezgan, taču nekā lieka. Četristabu namā ir tikai viena telpa, kur mazajiem resgaļiem jāpaliek aizdurvē. Tā ir vectēva Dailoņa Pakalna darbistaba. Aiz šīm durvīm valda klusums plaukti pilni biezām grāmatām dažādās pasaules valodās. Katrai mājai ir sava dvēsele. Šī nama dvēseli, tā kopējo noskaņu radījusi Ausma. Vecmāmiņa abiem mazajiem ķipariem — Mārtiņam un Ģirtam. Dzīvesbiedre zinātniekam. Māmuļa Anitai un Alfrēdam. Sievasmāte Jānim. Tikko sasniegusi pensijas gadus, tūlīt nolēmusi vairāk darbā neiet, dzīvot tikai ģimenei.  Tāds jau ir viss mans mūžs, — nosaka Ausma. — Ziniet, es jau nemaz neesmu ķīmiķe, lai gan šajā nozarē nostrādāju ilgus gadus. Esmu beigusi universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. — Kādēļ mainījāt profesiju? — Es biju sava vīra sieva. Kur brauca viņš, tur es ar bērniem līdzi. Sešdesmitajos gados — Sibīrija, pēc tam Kubaņa, vēlak Ukraina, Poltavas apgabals. Vīrs strādāja vadošos amatos zinātniskas pētniecības institūtos. Specializācija? Ārstniecības augi. Es iepraktizējos laboratorijas darbos. Veicu dažādas analīzes, pēdējos gados strādāju pie ārstniecības augu aktīvo vielu noteikšanas. Arī tagad, mājās, viņa uzņēmusies sava dzīvesbiedra tehniskās sekretāres pienākumus. Mājās? Jā, jo vīrs līdztekus darbam Ādažu agrofirmā ir arī Savienības zinātniskās un tehniskas informācijas institūta izdotā bioloģijas referatīvā žurnāla līdzstrādnieks. Saņem materiālus par botāniku no visas pasaules, atreferē šos darbus. Ir daudzu publikāciju autors. — Jau kopā nodzīvoti 33 gadi. Esat atkal Latvijā. Ģimenes dēļ jums kā sievietei bijis no daudz ka jāatsakās ...

— Jā, taču es neko nenožēloju. Kā jau zināt, man nācās pārkvalificēties, pievērsties ķīmijai. Un ne tikai tas vien. Man, Rīgas meitenei, kas uzaugusi uz akmeņiem, Sibīrijā bija jāiegādājas govs, cūkas, jānodarbojas ar lauksaimniecību. Es taču to visu sākumā nemaz nepratu! Taču tolaik tā bija nepieciešamība. Tagad viņiem ir ceļi, asfalts, bet sešdesmitajos gados, kad sākās puteņi, visu aizvilka ciet. Tad — ko biji sarūpējis, to arī ēdi. Vīrs braukāja pa ekspedīcijām, es ar bērniem pa māju. Visā piemērojos vietējiem iedzīvotājiem. Mani iemācīja gurķus, arbūzus audzēt. Interesanti, ka Sibīrijā viņi šī gada teļu nekauj. Tikai nākošā gadā uz Oktobra svētkiem. Bet tad tur jau ir vērtība. Pūra lops, kā viņi saka. Bet tā sibīriešu sirsnība. To nevar vārdos izteikt. Man mammīte Kubaņā nomira. Viņa bija pametusi mazo Valmieras ielas dzīvoklīti Rīgā un atbraukusi dzīvot pie mums. Vīra tolaik atkal nebija mājās, viņš bija ekspedīcijā. Man uz māmuļas bērēm kaimiņi neko neļāva darīt. Tāda viņiem tradīcija. Cilvēks, kam bēdas, neko nedrīkstot strādāt, viņam jāsēro. Visu mammītes bērēm sagatavoja kaimiņi. Glabājam pēc mūsu, latviešu tradīcijām. Nu jau četrpadsmit gadus katru gadu braucu turp uz mirušo piemiņas dienu. Mums tur daudz draugu, paziņu. Uz Jaungadu saņemam apsveikumus no visām pusēm. No Kubaņas, Ukrainas, Sibīrijas. Bērni nevienu dienu latviešu skolā nav gājuši. Ukrainā meita iemācījās vietējo valodu. Taču mājās, ģimenē, mēs vienmēr runājam latviski. Tādēļ jau arī, atgriežoties Latvijā, Anita Lauksaimniecības akadēmijā varēja studēt latviešu plūsmā. Pasūtījām tolaik gandrīz visus latviešu žurnālus un avīzes. Reizes četras gadā braucām uz Latviju ciemos. — Tagad esat iedzīvojušies Ādažos. Nu jau, šķiet, pavisam? — Jā, kad kļuvām vecāki, arvien vairāk sāka vilkt uz mājām. Taču tas, ko guvām šajos ārpus Latvijas pavadītajos gados, mums ir neatņemama vērtība. Vīram bija iespēja strādāt interesantu, radošu darbu, kādu tolaik viņam Latvijā nepiedāvāja, Iepazinām citus ļaudis, citas zemes. Tie bija spilgti, iespaidiem bagāti gadi. Un visur, kur dzīvojām, sastapām sirsnīgus, izpalīdzīgus cilvēkus. Nekur neizjutām kādu negatīvu niansi attieksmē pret mums — tādēļ, ka esam atbraucēji, ka esam latvieši. Gluži otrādi. 

Meitas Anitas bērnība un skolas gadi pagāja citviet, ārpus Latvijas, 

taču viņas dēlēni ir dzimuši ādažnieki. 

ZINĀTNIEKS LAUKOS 
Pašu mājas saimnieku (Dailonis Pakalns agrofirmā «Ādaži» atbild par zinātnes un tehnikas progresīvo sasniegumu ieviešanu) sastapt nemaz nebija tik vienkārši. Te viņš sanāksmē, te laboratorijā aizkavējies .. Mūsu sarunai beigu beigās varēja atvēlēt tikai savu brīvdienu. Taču tad gan uzreiz vērsim pie ragiem. Tā lūk, agrofirma pašreiz veicot visus priekšdarbus tā sauktās ražošanas sistēmas organizēšanai. Tas nozīmē: organizēt ražošanas kooperāciju uz visjaunāko zinātnes atziņu pamata, izmantojot visjaunāko tehnoloģiju un tehniku. Pirmie šajā jomā esot ungāri. Viņiem šādu ražošanas sistēmu esot jau ap astoņdesmit. Dailonis Pakalns pats divreiz pabijis Ungārijā, lai uz vietas iepazītos ar šādam ražošanas sistēmām. Kāds ir to pamatprincips? — Tas nozīmē, ka viena ekonomiski spēcīga saimniecība uzņemas rūpes — kļūt par ražošanas sistēmas centru — vienas vai vairāku kultūru audzēšanā. Ādažos paredzēts izveidot trīs šādas ražošanas sistēmas. Viena no tām — kartupeļu audzēšanai. Pārbaudījām, kāda ir vislabākā kartupeļu audzēšanas tehnoloģija. Atradām savu, optimālo variantu. Mūsu agrofirmas uzdevums ir maksimāla zinātniski tehniskā progresa ieviešana lauksaimniecība ar šo ražošanas sistēmu palīdzību. — Tātad, jūs, piemēram, savu kartupeļu audzēšanas tehnoloģiju ieteiksiet izmantot arī savām partnersaimniecībām. Ja tā sevi attaisnos, šīs saimniecības gūs lielāku kartupeļu ražu un līdz ar to arī lielāku peļņu. Iegūs republikas lauksaimniecība, iegūs šīs saimniecības. Bet ko iegūsit jūs, ādažnieki? — Mēs šīs savas ražošanas sistēmas citās saimniecībās neieviesīsim par velti. Smadzenes ir visdārgākā manta, — saka Dailonis Pakalns. — Ar saimniecībām noslēgsim līgumu. Dosim tām jaunu perspektīvu tehnoloģiju, kā arī atveseļotu sēklas materiālu. Mums būs savi konsultanti eksperti, kuri šo mūsu firmā izstrādāto un pašu ražotnēs pārbaudīto tehnoloģiju ieviesīs citās partnersaimniecībās. Konsultantam ekspertam ir jābūt ļoti mobilam cilvēkam, lai viņš varētu pateikt, kas katrai saimniecībai vajadzīgs. — Tātad, ja, pateicoties jūsu izstrādātajai sistēmai, citas saimniecības gūs lielāku peļņu. materiāli iegūsiet arī jūs. Bet, ja nu šīs saimniecības neizpilda visas jūsu konsultantu ekspertu prasības? — Šādu saimniecību var no sistēmas izslēgt. Līgumā mēs garantējam noteiktu ražu, bet partnersaimnieciba garantē mūsu prasību precīzu izpildi. — Bet ja nu partnersaimniecība patiesi precīzi izpildījusi visus jūsu norādījumus, bet gaidāmās lielās ražas nav? — Ja mūsu ieteikumi nedod vēlamo rezultātu, maksājam mēs. 

— Tātad — zaudējumi jums. — Jā, taču mūsu saimniecībā skaidri redzams, ka tajos tīrumos, kur ir atveseļota sēkla, pēc mūsu metodes audzēto kartupeļu raža ir divreiz lielāka. Arī šogad, kad visā republikā bija tik slikts kartupeļu gads, atveseļotajos kartupeļu laukos raža bija liela. — Šobrīd firma strādā arī pie otras ražošanas sistēmas izveides. Kāda tā ir? — Tā saistās ar lopkopību — embriju transplantāciju. — Jūsu firmā nodibināts zinātniskais centrs, kuru jūs vadāt ... — Jā, nu jau gads, kopš strādājam. Centrā ietilpst agroķīmiskā laboratorija. Tā galvenokārt kalpo ražošanai. Ir vēl arī meristēmu augu laboratorija, kuras uzdevums ir izaudzēt gadā 200 000 atveseļotu augu, iegūt simts tonnu kartupeļu sēklas materiāla. Laboratorijas darbinieki arī salīdzina dažādas šķirnes. Trīs gadu laikā, piemēram, pārbaudītas 40 kartupeļu šķirnes. Speciālisti šeit iepazīstas ar jaunāko literatūru, pasaules sasniegumiem lauksaimniecībā. Trešā zinātnes centra sastāvdaļa ir zinātniski tehniskās informācijas dienests. Kā jebkurā zinātniskā institūtā. — Cik plašas ir iespējas iegūt jaunāko informāciju? — Mūsu valsts saņem speciālo literatūru no visas pasaules. Zinātniski tehnisko informāciju iegūstam pat no tādam zemēm, ar kurām mums nav diplomātisku attiecību. Vēl mums ir ceturtā speciālistu grupa, kura nodarbojas ar ražošanas sistēmu izstrādi. Šajā grupā ir dažādi speciālisti — inženieri, agronomi, zootehniķi, ekonomisti. Viņi apkopo visu. kas mums ir zināms. 

Visu mūžu Ausma Pakalna vispirms un galvenokārt ir bijusi siltuma glabātāja ģimenes pavardā, arī sava dzīvesbiedra vistuvākā kolēģe un domubiedre. 

BET KĀ AR MŪŽA MĪLESTĪBU 
— Ārstniecības augiem? Tik ilgi gadi veltīti šai zinātnes nozarei. Taču tagad esat kļuvis īsts lauksaimnieks .. . — Kad biju septiņgadīgs puišelis, vecmāmiņa man lika ravēt ar virzu aizaugušu lauku. Vaga bija garu garā, bet tās galā — noslēpta grāmata. Kad aizravēju līdz galam, varēju drusku palasīt. Toreiz, kad man jautāja: kas tu būsi, kad izaugsi? — es atbildēju: — Vienalga kas, tikai ne lauksaimnieks. Izstudēju par farmaceitu. 

Taču šodien strādāju lauksaimniecībā. Arī meita Anita būs agronome, dārzkope. Tā nu iznācis, kā saka likteņa pirksts. Studiju gados vasarās piedalījos ārstniecības augu vākšanas ekspedīcijās Kaukāzā. Tas man tā iepatikās, ka nolēmu pie šī darba kādreiz atgriezties. Latvijā man šādas iespējas nebija. Aizbraucu uz Maskavu aprunāties. Man piedāvāja Krimu, Ziemeļkaukāzu ... Bet es teicu: — Braukšu uz Sibīriju. Tad šī institūta vadītājs man atbildēja: — Tādā gadījumā es jūs ieceļu par Zinātniski pētnieciskās stacijas direktoru. Kādēļ izvēlējos tieši Sibīriju? Jā, tajos gados Sibīrijai bija īpaša skaņa, īpaši jau pie mums. Arī mani vecāki bija izsūtīti. Taču es darbu Sibīrijā izvēlējos galvenokārt tādēļ, ka biju dzirdējis par PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas vērienīgo darbību. Arī klimata dēļ, jo mūsu puišelis tolaik ļoti slimoja. Viegli apstākļi mūsu ģimenei Sibīrijā nebija. Man — nekādas pieredzes administratīvā darbā. Taču trīsdesmit gadu vecumā var tikt ar visu galā. Pirms braukšanas turp es teicu, ka gribu strādāt zinātnē. Man iedeva disertācijas tēmu — par vienu no ārstniecības augiem. Zinātņu kandidāta grādu aizstāvēju Tartu universitātē. — Jūs esat dzīvojis un strādājis Sibīrijā, Kubaņā iepazinis kazaku dzīvi, Ukrainā sūtījāt savus bērnus skolā. Ekspedīcijās iepazināt mūsu valsts kalnu rajonu iedzīvotājus. Ko jums devuši šie ārpus Latvijas pavadītie gadi? — Ja būtu palicis uz vietas, es būtu šaurāka apjoma speciālists. Nekad nebūtu varējis, piemēram, strādāt Ādažos, jo mana pamatprofesija šeit nebūtu vajadzīga. Iepriekšējos daudzveidīgajos darba gados dažādos padomju zinātniskās pētniecības centros apguvu bioloģiju, lauksaimniecību, man bija daudz lielāka iespēja pilnveidot sevi kā zinātnieku, kā speciālistu, tas viss tagad lieti noder Ādažu firmas zinātniskā centra vadīšanā. Taču savu mūža darbu un aizraušanos — ārstniecības augus — neesmu pametis. Man par šiem pētījumiem ir vairāk nekā 200 publikāciju. Tagad to visu apkopoju grāmatā «Ārstniecības augi», kuru izdos izdevniecība «Avots». Tas būs populārzinātnisks izdevums par Latvijā sastopamajiem ārstniecības augiem, to pareizu vākšanu, ķīmisko sastāvu un lietošanu.

Ar saknēm Latvijā

1988.01.28 Dzimtenes Balss A. Rožlapa

 

 

-