💠💠💠 KINO IZRĀDĪŠANA 💠💠💠
Rasma un Jānis Roguļi
* * *
* Darba Balss / 01.05.1971
* * *
KĀ RADĀS PIRMĀ LATVIEŠU KRĀSAINĀ MĀKSLAS FILMA
Kalendāra lapa rāda 1954. gada 7. jūliju. Citkārt klusā Gaujmala pie Ērgļu klintīm, Cēsu apkaimē, šodien kā nosēta ļaudīm, kas rosās ap dīvainiem, šeit nekad neredzētiem aparātiem. Visus tos pavērš un nostāda pret vienu punktu — tur, kur dažus soļus no krasta ūdenī iebriduši divi jaunekļi ar vēžu kulēm pār pleciem. Tā sākās latviešu padomju mākslas filmas «Uz Jauno krastu» uzņemšana kā pirmo filmējot divu jaunekļu sarunu vēžošanas laikā. Ūdenī lebridušle ir Dailes teātra aktieris Harijs Liepiņš un Konservatorijas teātra fakultātes students Uldis Lieldidžs; pirmais no viņiem tēlo Arturu, otrs — Aivaru. Ļaudīm, kas pulcējas ap aparātiem ir katram savs uzdevums. Pašā centrā atrodas režisors inscenētājs Leonīds Lukovs, plaši pazīstamo filmu «Doņecas ogļrači», «Divi kareivji», «Parchomenko», «Matrosovs», «To nedrīkst aizmirst» un citu veidotājs. Viņam līdzās galvenie operatori V. Rapoports un G.Jeglazarovs, bet ap viņiem režisori, režisoru un operatoru asistenti un palīgi, mākslinieki, konsultanti, skaņu operators ar saviem līdzstrādniekiem, kostīmu, grima, frizieru meistari, apgaismotāji, — visus pat neuzskaitīsi! Un ieradusies arī laba tiesa tādu, kam šobrīd te nemaz nevajadzētu būt: aktieri, kuriem jāpiedalās nākamajās epizodēs, strādnieki, kas tepat tuvumā izbūvē turpmāko norišu vietas utt. Katram filmas līdzveidotājam gribas būt šeit, kad uzņem pirmo skatu vai, kā saka filminieku valodā, kadru. «Uzmanību! — Klusumu! — Sākam uzņemšanu! — Motorus!» Kad attiecīgās nozares pārzinātājs atbild: «Ir motori!» — aparāta priekšā noskan īpatnējs klabeklis ar kadra numuru. Tā ir zīme, ka filmas lenta sāk uztvert to, kas redzams objektīvā, bet skaņu lenta — «pierakstīt» visu tai brīdī dzirdamo. . .. Abi jaunekļi, nolīkuši pār upes līmeni, tausta akmeņu starpas, meklēdami vēžus.. . Vispirms izslējās Arturs un ar priecīgu saucienu paceļ gaisā abas rokas, kur katrā pa vēzim. Tūlīt atsaucas Aivars — viņa guvumā gan tikai viens vien vēzis. Sākas saruna, kuras laikā abi brien pa ūdeni. Joprojām taustīdamies ap akmeņiem un vilkdami laukā tur noglabātos vēžus: aparāts seko viņu gaitai, slīdot pa īpašām sliedēm.«Sarunas pirmā daļa, kas ietilpst šai sākuma kadrā, nav nekāda garā, bet kolīdz tā noslēdzas un atskan režisora sauciens «stop!». Ikvienam klātesošajam liekas, ka pārdzīvots liels, svarīgs notikums. Tūdaļ arī režisors iesaucas: — Malači! Nebūtu domājis, ka būs tik labi! Bet tas nenozīmē, ka darbs ar šo kadru galā. Mākslas kinematogrāfijā katru kadru uzņem vairākkārt un pēc attīstīšanas izvēlas teicamāko uzņēmumu. Šoreiz atkārtojumu skaits ir lielāks arī tāpēc, ka filmu uzņem divi variantos — latviešu un krievu. Vēlāk krievu variantā tekstu ierunās krievu aktieri, lai filmas iespaidu netraucētu latviskais akcents, taču tik un tā latviešu aktieriem jārunā krieviski: pēc viņu lūpu kustībām vadīsies ieskaņošanā. Kalendāra lapa rāda 1955. gada 14. martu. Sasprindzinātības pilna noskaņa valda Maskavas M. Gorkija vārdā nosauktās mākslas filmu kinostudijas otrajā paviljonā. Plašajā telpā izbūvēti gari gaiteņi. Pie režģiem piespiedušies svītrainos ģērbos ietērpti vīrieši, kas tēlo ieslodzītos, bet pa gaiteņiem cietuma uzraugu tēlotāji ved Arturu — Hariju Liepiņu.
 |
No kreisās: Bruno (aktieris B. Ružs), Anna (B. Indriksone) un Žanis (J. Lejaskalns). |
Viņš, kas bija pirmā uzņemtā filmas kadra dalībnieks, šodien piedalās arī pēdēiā. Arturs dzied veco revolucionāru dziesmu «Ar kaujas saucieniem uz lūpām». Dziesmai pievienojas visi ieslodzītie. H. Liepiņš un masu skata dalībnieki tiešām paši dzied šo dziesmu, bet filmas skatītājiem tā būs dzirdama citā — profesionāļu dziedoņu izpildījumā. Tas jau iepriekš ieskaņots magnetofonā un skan kadra uzņemšanas laikā, bet aktieriem, pašreiz dziedot, jāraugās, lai viņu dziedāšanas ritms atbilstu lentā dzirdamajam. Vairāku uzņēmumu beigās režisoram jāizsaucas: «Nav sinhronā!» Tas nozīmē, ka kāda dziedājuma frāze iesākta ātrāk, nokavēta, iesākta lēnāk vai norauta atšķirībā pret iepriekšējo ieskaņojumu. Bet tad dziedātājiem veicas labāk, un visbeidzot režisors sauc: — Pēdējo reizi! Un tad arī pēdējo reizi skan daudzajos darba mēnešos tik pierastais sauciens «motorus», pēdējo reizi klakšķ pazīstamais klabeklis, un kadra noslēgumā pēdējo reizi dzirdama pavēle «stop». Filmas «Uz Jauno krastu» uzņemšana beigusies ... Garš nopietna darba posms aizritējis starp pirmo un pēdējo uzņemšanas dienu. Īstenībā tas bija paredzēts īsāks, bet ilgais lietus periods Latvijā pagājušajā vasarā un rudenī piespieda grozīt iepriekš izstrādātos plānus. Visus vasaras dabas uzņēmumus uz vietas paveikt nekādi nebija iespējams, un to pabeigšanai vajadzēja organizēt speciālu ekspedīciju uz Dienvidkrimu. Kur vien nav norisējusi filmēšana: Rīgas un Maskavas studiju paviljonos, Cēsu un Valmieras, Jaltas un Simferopoles apkaimē, Rīgas ielās un kuģu būvētavā, pie Baltezera ... Dažam labam var rasties izbrīns: kā tas iespējams? Kā filmu, kuras galvenā darbība notiek vienā novadā, var uzņemt tik dažādās vietās? Un kā uzņemšanu var sākt un beigt ar skatiem, kas atrodas filmas vidū, bet īsto sākumu un beigas filmēt darba vidusposmā? Lieta ir tā, ka kinomākslas īpatnība neļauj filmu uzņemt tieši tādā ainu secībā, kāda vērojama uz ekrāna. Šāds darba veids iespējams tikai tanīs pavisam retajos gadījumos (piemēram, teātra izrāžu ekranizējumos), kad visi notikumi koncentrējas vienā vietā, neilgā laikā. Bet savdabīgais kinematogrāfijā ir taisni tas, ka tā nepazīst telpas un laika ierobežojumu. Viļa Lāča romānu «Uz Jauno krastu» ekranizējot, vajadzēja likt lietā visas techniskās iespējas, lai skatītājs varētu izsekot Līdumu ģimenes gaitām gadsimta ceturkšņa laikā un lai līdztekus atspulgotos visa latviešu tautas vēsture šai periodā. Tiesa, lielākā daļa filmas darbības notiek Čūsku purva apvidū, bet Latvijā nav atrodama viena noteikta vieta, kur būtu iespējams iespaidīgi un spilgti uzņemt visu to, kas te noris pēc romāna un scenārija dotās vielas. Un kur tad vēl kara laika skati, kur notikumi lielpilsētā! Bet atsevišķu ainu uzņemšana jāizdara tādā kārtībā, kas visizdevīgākā pēc laika un vietas apstākļiem. Filmēšana sākās jūlijā, tāpēc pats par sevi saprotams, ka to nevarēja ievadīt ar sākuma ainu, kur Ilze (Velta Līne) velk pa piesnigušo mežu ragutiņas ar mazo Arturu. Nebija lietderīgi arī sākt ar telpu uzņēmumiem, ko izdara īpaši izbūvētās dekorācijās filmēšanas paviljonos, — tātad vispirms kārta vasaras dabas uzņemšanai. Pirmās radās Artura, Aivara un Annas (Baiba Indriksone) jaunības ainas vasarā. Urgu un Sūrumu māju apkaimē. Tās visas uzņēma Cēsu rajonā. Tad — epizode stacijā, ko filmēja Valmieras nomalē. Zaļumballi, Līgo svētkus, bandītu uzbrukumu uzņēma pie Baltezera, 1940. gada jūnija notikumus — Rīgā. Kad no vasaras ainām bija atlicis filmēt skatus pie pagasta valdes, frontes ainas un dažas epizodes, kas noris mežā. jau tā visu laiku untumainā saule galīgi noslēpās mākoņos, un lietus ij nedomāja mitēties. Bija jādodas uz Dienvidkrimu, kur līdz pat decembrim saule ir ikdienišķa viešņa un kur vēlā rudens posmā allaž darbojas kino ekspedīcijas. Izmantojot turienes dabas ainavu daudzveidību, iespējams filmēt skatus, kas notiek visdažādākajās malās un laikmetos. Kad «Uz Jauno krastu» uzņemšanas grupa ieradās Jaltā, tās apkaimē tikko darbu bija pabeiguši filmu «Dundurs» un «Romeo un Džuljeta» kolektīvi; tur vēl rēgojās senlaicīgas Itālijas pils makets. Paralēli ar mūsu grupu Jaltā strādāja filmu «Saltā jūra», «Divi draugi» un «Nadježda» veidotāji, ar kuriem latviešu mākslinieki tūlīt rada draudzīgu kontaktu. Bija pavisam dīvaina sajūta, pēc niknajiem rudens lietiem un vētrām nokļūstot sen nepieredzētā saulgozī. Tiesa, arī te oktobra otrā pusē jau bija iestājies rudens: dziļajās gravās abpus šosejai vīdēja lapotnes visdažādākajās krāsu kombinācijās, kur zaļo nomāca gan zeltainā, gan brūnganā, gan sārtenā. Bet šis apstāklis mūsu filminiekos neradīja nekādas bažas, jo Krimā uzņemamo epizodu vairums tieši notiek rudenī, bet vasarā norisošām bija viegli atrast tīrus skuju koku mežus. Lielākas pārrunas izcēlās, ziemai iesākoties.
 |
| Pacepļa kāzu brauciens. |
Nāca ierosinājumi ziemas dabu uzņemt pie Maskavas, kur novembra beigas atradās viss kolektīvs, veicot iekštelpu filmēšanu paviljonos. Bet režisors inscenētājs L.Lukovs palika nelokāms: filma nevar būt bez Latvijas ziemas aināvām, un Pacepļu kāzu brauciens jāuzņem turpat, kur viņš ar Ilzi dejojis zaļumballē. Tā ziemas daba tika uzņemta Latvijā. Lielu pieredzi iemantojuši aktieri — filmas dalībnieki. To vidū ir tādi, kam šis darbalauks jau agrāk nav bijis svešs: piemēram, Jurijs Jurovskis, kas tēlo Ķikreizi, jau divas reizes par dalību filmās («Satikšanās pie Elbas» un «Žukovskis») apbalvots ar Staļina prēmiju. Par tēlojumiem filmā «Rainis» Staļina prēmijas laureāta nosaukumu ieguvuši Jānis Grantiņš un Jānis Osis. Jau agrāk filmējušies arī Arturs Dimiters, Velta Līne, Baiba lndriksone, Luijs Šmits (tēlo Druķi). Taču visi viņi atzīst, ka darbs, veidojot tēlus filmā «Uz jauno krastu», sevišķi daudz devis viņu mākslinieciskajai augsmei. Ar lielām bažām savas kino gaitas sāka tādas pieredzi bagātas aktrises kā Olga Krūmiņa (Lavīze), Lidija Freimane (Olga) un Elza Barūne, pēc tam atzīstot, ka še iemantotais paver viņu mākslā jaunus apvāršņus. Bet visvērtīgākā skola bijusi visjaunākās aktieru paaudzes pārstāvjiem — kā Žanim Priekulim un Harijam Liepiņam, kas tikai pēdējos gados izvirzījušies teātra darbā, tā jaunajam aktierim Boļeslavam Ružam, kurš filmā tēlo Bruno Pacepli, un teātra fakultātes studentiem Uldim Lieldidžam un Jurim Lejaskalnam (tēlo Žani Pacepli). Ļoti nozīmīga bijusi mācīšanās no krievu padomju kinematogrāfijas meistariem, par ko sevišķa pateicība pienākas M. Gorklja vārdā nosauktajai studijai, kura veidoja filmu kopīgi ar Rīgas studiju. Tas ir jauns, spožs padomju tautu draudzības apliecinājums. Izcils ieguvums jauniešiem ir krievu valodas apgūšana. Piemēram, Uldis Lieldidžs, kam no sākuma gāja tīri kā pa celmiem, pēc darba noslēguma, sakot atvadu un pateicības vārdus, gluži brīvi izpauda savas domas krieviski. Daudz sarežģītākas nekā teātrī ir filmā veicamās izdarības. Ne vienam vien aktierim nācies gan jāt, gan izpeldēties saltā ūdenī, gan skriet, līdz aizraujas elpa. Un kādu fizisku piepūli prasīja Lidijai Freimanel un Veltai Līnei ziemas dabasskati, neskaitāmas reizes atkārtojot gājienus ar kamaniņām, sabrūkot sniegā! Jāsaka, ka mūsu aktieri parādījuši augstu atbildības sajūtu. Daudzos gadījumos viņi atteicās no piedāvātajiem atpūtas brīžiem — vispirms jāpadara darbs, tad varēs atpūsties! Katrs sapratīs, ka nav iespējams divu stundu ilgā filmā parādīt visus notikumus, kas attēloti Vija Lāča plašajā romanā-epopejā. Bez tam filmas specifika dažkārt prasa pārveidojumus, pat jārada jaunas epizodes, kādu romānā nav. Tāda jauna epizode, piemēram, ir jau minētā Artura ienākšana cietumā ar dziesmu, kā arī Ilzes ierašanās šūšanas darbnīcā — nelegālajā tipogrāfijā un citas. Blakus materiāla koncentrēšanai notiek arī tādi procesi, kā tās teksta daļas pārskaņošana, kuru uztvert traucē ārskatos nenovēršamie blakus trokšņi, mūzikas materiāla (komponists Anatolijs Liepiņš, diriģents Arvīds Jansons) piekārtošana, visas dzirdamās daļas galīgā saliedēšana ar redzamo, bet krievu variantā — pilnīgi visa teksta ieskaņošana. Latviešu aktierus dublē ievērojami Maskavas mākslinieki: V.Belokurovs, R.Pļats, V.Berness u.c. Un tikai pēc visu šo pēcdarbu nobeigšanas filma ceļo uz laboratorijām, kur top tās galīgā varianta pirmā kopija. Arī tās izstrādāšana ir visai sarežģīta. Jo sevišķi ņemot vērā, ka šī ir krāsaina pilnmetrāžas mākslas filma — pirmā tāda latviešu kinematogrāfijas vēsturē. Drīz filma sāks savas gaitas uz republikas un Vissavienības kinoteātru ekrāniem, kur par tās māksliniecisko vērtību varēs spriest skatītāji.
KĀ RADĀS PIRMĀ LATVIEŠU KRĀSAINĀ MĀKSLAS FILMA
1955.05.15 ZvaigzneValts Grēviņš
🎬🎬🎬🎬🎬🎬🎬
* Darba Balss / 04.01.1958
* * *
KINO MŪSU RAJONĀ
12. martā
Kūdras fabrikā «Salaspils» «Pāvels Korčagins» un «Pārgalvīgais Skuķis»;
Skultē «Dvīņu nedarbi» un «Otello»;
Garkalnē - «Goda dēļ.»
13. martā
Papīra fabrikā «Jugla» _- «Dvīņu nedarbi»;
kūdras fabrikas «Sloka» I iec. — «Pāvels Korčagins» un «Pārgalvīgais Skuķis»;
Garkalnē—« Zilo klinšu ieleja»;
Mangalos - «Kas viņš tāds?»
14. martā
Gipša fabrikā «Salaspils» — «Pāvels Korčagins»;
Vorošilova v. n. kolchozā «Sāncenses»;
zvejnieku kolchozā «Baltezers» «Dvīņu nedarbi»;
Garkalnē - «Eteres dziesma»;
Katlakalnā — «Kas viņš tāds?»
* Darba Balss / 10.03.1957
* * *
Šitādas lietas Ādažos
Kad tevi piķis! Vajadzēja man braukt uz tiem Ādažiem?! Pašā sestdienas vakarā sabojāt garastāvokli. Bet, ja jau draugs Andrejs aicina, kā lai atsaka. Pacienāšot ar plūmēm, āboliem. . .
Vēdera graizes vien sameklēju, tad ne jau no Andreja plūmēm, bet no uztraukumiem par šitādām nešpetnām izdarībām, par kurām dzirdēju Ādažos. Pats puikas gados biju milzīgs ķinīša mīlētājs, tāpēc saprotu, kāpēc ādažnieki tik pikti uz kolhoza vadību. Pa visam neilgā laikā tās dēļ nav notikušas piecas kinoizrādes. Vienreiz viesi sabraukuši, otrreiz kāda tur sapulcēšanās, un tā joprojām. Cilvēki atnāk, pagrozās un šķendēdamies aiziet mājā. Viens no kolhoza vadības reizi pat izteicies, ka arī bez kino var dzīvot. Žēl, ka manis nebija tuvumā, es viņam atgādinātu, ka mūsu senči kādreiz iztika arī bez uguns, grauza saknītes, un viss. Bet tagad droši vien pašam mājā elektrība un gāzes pavards. Tā arī nolēmu vistuvākajā laikā aizbraukt uz Ādažiem noskatīties kino, varbūt to prātvēderu arī satikšu. Kad tik nenotrāpu atkal uz kādu sanāksmi. Cerams, ka mani, večuku, pažēlos un vismaz paziņos, ka sēdēšanas dēļ kinoseanss nenotiks.
Kristaps Āķis
Rīgas vārtu ēnas puse
* Darba Balss / 03.09.1967
💠💠💠 KINO UZŅEMŠANA 💠💠💠
06.07.2012
Japāņi Ādažu poligonā filmē seriālu
Autore Līga Greiškane
Ādažu poligonā Japānas nacionālās televīzijas vajadzībām tiek filmēta viena no japāņu seriāla "Yae no Sakura" sērijām.
Militārais poligons šajās dienās ir pārtapis filmēšanas laukumā, un vairāki desmiti vīru un ap 100 filmēšanas grupas dalībnieku poligonā izspēlē vienu no Amerikas pilsoņu kara ainām, vēsta aģentūra LETA.
Japāņi šo kauju atspoguļo, lai papildinātu vēsturiska seriāla scenāriju. Masu skatu dalībnieku vidū ir gan kaskadieru zirgi un aktieri no Lietuvas, gan vietējie entuziasti. Šajās ainās neviens japāņu aktieris nepiedalās. Ādažu poligonā filmējas arī ASV prezidenta Ābrahama Linkolna līdzinieks, kurš spēlējis lomas vairāk nekā 100 filmās, tostarp pēdējās divās Harija Potera ekranizācijās.
Kā skaidro Latvijas kompānijas "Film Angels Studio" pārstāvji, seriāla filmēšanas process ir sarežģīts - nepieciešami laikietilpīgi sagatavošanās darbi, lai inscenētu sprādzienus, kā arī katru reizi atjaunotu masu skatu dalībnieku grimu. Kopumā trīs dienu laikā uzfilmēti 20 dubli, un tās ir aptuveni piecas līdz septiņas seriāla minūtes.
Sadarbība ar japāņiem sākusies jau pirms pāris gadiem, kad Ādažu poligonā filmētas ainas Krievijas-Japānas karam. Tagad, kad filmēšanas grupa ir zināma, japāņi nolēmuši atkal izmantot Latvijas kino industrijas iespējas.
"Šī ir ļoti laba vieta šī projekta īstenošanai. Es zinu arī, kādu infrastruktūru un pakalpojumus Latvijas televīzijas un kino industrija var nodrošināt, zinu komandas spējas. Visas šīs lietas sakrita ar mūsu prasībām un mēs nolēmām atgriezties," teica filmas producents Takafumi Juki.
Latvija par seriāla filmēšanas vietu izvēlēta arī tādēļ, ka vietējā daba lielā mērā līdzinās Pensilvānijas apstākļiem, turklāt japāņi augstu vērtējot arī Rīgas filmu fonda simbolisko finansiālo atbalstu. Filmas kopējais budžets netiek atklāts.
Seriāls tiks pabeigts nākamgad, taču Latvijas skatītāji visdrīzāk to nevarēs vērot, jo visa darbība noris tikai japāņu valodā.
🎥 🎥 🎥
Japāņi uzņem filmu Ādažos
Jau trīs dienas Ādažu poligonā siro japāņi un krievi. Kamēr Latvijas kino funkcionāri vēl tikai domā par Latvijas kino attīstības perspektīvām, Latvijas filmēšanas priekšrocības izmanto Japāņu Televīzija - uzņemot līdz šim vērienīgāko filmu tās vēsturē.
„Batāliju ainas Ādažu poligonā rekunstruē vairāk nekā 100 gadu vecus notikumus krievu – japāņu kara laikā. Runā, ka pašiem japāņiem tās esot vienas no nacionālā lepnuma virsotnēm, jo tieši tad - teju vienīgo reizi vēsturē japāņi spējuši sakaut krievus.”
Tieši Latvija izvēlēta par galveno filmēšanas vietu, lai vēsturiskā filmā atspoguļotu slaveno Portartūras kauju 1904.gadā. Lai arī filmā izmantoti arī atsevišķas būves Francijā un Igaunijā, vairums filmas kadru uzņemti Latvijā.
Veidotāji neizslēdz, ka Latvijā varētu filmēt vēl. Lai arī pie mums filmēšanai piemēroti esot vien pāris mēneši gadā – to kompensējot kinopilsētas Cinevilla priekšrocības. Tieši tur filmēta cara laika arhitektūra, tilts un upe. Savukārt, Ādažos Latvijas mākslinieki japāņu uzdevumā imitējuši ierakumus, cietoksni, stepi un sniegputeni.
"Ādažos tiek filmēti batāliju skati, ir izveidots viens podests ar ierakumiem. Kuru, protams, digitāli pēc tam ar specefektiem pagarinās, cik garu vajadzēs to frontes līniju. Nocietinājumi visādi. Drusku japāņiem, bet pārsvarā cara laika armijai."
Filmēšana esot gana spraiga un pagaidām nav iztikusi bez starpgadījumiem. Sestdien spēcīgs lietus pamatīgi iedragājisi filmēšanas grafiku, turklāt, Lieldienās kādam kaskadierim kāju salauzis pāri auļojošs zirgs.
Latvijā filmēšana turpināsies līdz aprīļa vidum. Daļa filmas sēriju Japānas televīzijā jau parādīta, šogad skatītājiem tiks nodotas vēl 4 sērijas. Visu filmu pabeigt plānots nākamgad.
TVNET / 2010. gada 5. aprīlis
🎥 🎥 🎥
Divi mācītāji - no kreisās: Pēteris Liepiņš filmā "Bille" un
Ādažu draudzes mācītājs Ivars Jēkabsons.
🎥 🎥 🎥
Rīt, 12.jūlijā, aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Andis Dilāns, Ādažu garnizona priekšnieks/Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Dzintars Roga un citi aizsardzības nozares pārstāvji Ādažu bāzē klātienē vēros filmu studijas „F.O.R.M.A.” jaunās spēlfilmas „Džimlai Rūdi Rallallā” epizožu – ierindas mācības – filmēšanu.
„Džimlai Rūdi Rallallā!” ir traģikomēdija, tās sižets ir cieši saistīts ar pensionāru vecumdienām, viņu psiholoģisko atstumtību un vienlaikus dzīvo interesi par notikumiem valstī un vēlmi būt sabiedrībai vajadzīgiem. Kāda pansionāta iemītniekiem rodas ideja palīdzēt valstij, atsakoties no pensijām un dodoties armijā.
Jaunā latviešu kinoprojekta idejas un scenārija autors ir Māris Putniņš, kurš jau strādājis kopā ar „Studija F.O.R.M.A.” pie spēlfilmas „Mazie Laupītāji”. Filmu veidos režisoru tandēms Jānis Cimermanis un Māris Putniņš, kuru kopdarbība vairāk zināma pēc lielu popularitāti ieguvušajām leļļu filmām „Avārijas Brigāde”. Jaunās spēlfilmas „Džimlai Rūdi Rallallā!” producents ir Gatis Upmalis („Labās rokas”, „Ūdensbumba resnajam runcim”, „Mazie laupītāji”, „Vientuļā sala”), operators Andrejs Verhoustinskis („Dancis pa trim”, „Leongrīns no Varka Kru”, „Pretrunīgā vēsture”), mākslinieks Mārtiņš Milbrets („Rīgas sargi”, „Baigā vasara”, „Rūdolfa mantojums” un citas filmas.)
======================
Ādažu pagasta dzīve filmā. Vakar Rīgas pilsētas būvju valdes filmu producents iepazīstināja preses pārstāvjus ar pirmo pagasta dzīves dokumentējumu «Rosīgs pagasts Rīgas pievārtē». Jaunajā filmā uzskatāmi parādītas Ādažu pagasta ievērojamākās un skaistākās vietas, jaunās celtnes, pagasta saimniecības, kā arī Ādažu pagasta sabiedrības darba un dzīves sasniegumi. Pilsētas būvju valdes filmu producents arī nākotnē paredzējis pagastu dzīves uzņemšanu filmā, jo šādām filmām būtu arī vēsturiska nozīme
| KINO |
1939.03.11 Brīvā Zeme |
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru