Agita Balode ^

 

Agita Balode (pseidonīms Gita) ar gleznošanu sāka aizrauties 3. klasē, tolaik gleznotāja dzīvoja Kalngalē. 

Pirmā skolotāja: R. Šteinerte, pateicoties kurai, interese par gleznošanu neizsīka. 1977. gadā beigusi Carnikavas astoņgadīgo skolu un mācības turpinājusi Rīgas 45. vidusskolā, pēc tam Agita Balode mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā un kopš 1984. gada darbojas glezniecības studijā „Umbra”. Māksliniece piedalījusies daudzās republikāniskās izstādēs Jūrmalā, Rīgā, Liepājā u.c., kā arī izstādē ASV, kas 1992. gadā bija veltīta jauno mākslinieku atbalstam Latvijā.

Pirmā personālizstāde notika 2005. gadā Ādažu kultūras namā. Pēc tam VEF kultūras pilī, Salaspilī, Piņķos, Melngalvju namā un Carnikavā, Nacionālajā bibliotēkā un citviet. Daudzi darbi atrodas privātajās kolekcijās ASV, Kanādā, Zviedrijā, Spānijā, Vācijā, Beļģijā, Krievijā un citviet. Gleznotājas mērķauditorija ir cilvēki, kuri meklē savu vietu dzīvē. Vairums darbu veltīti Latvijai, un to tematiku noteicis patriotisms. Parasti pielietotas divas tehnikas — eļļa un pastelis. Pastelis vairāk tiek izmantots Latvijas garīgās atdzimšanas tēmai, risinot to mitoloģiski asociatīvā veidā, eļļa — portretos un Latvijas dabas atainojumos, kuri paplašina patriotisko vēstījumu, palīdzot izjust pastelī izstrādātās apjausmas. Māksliniece uz pasauli lūkojas caur savu uzskatu prizmu, kuras pamatā ir kristīgās un vispārcilvēciskās vērtības, tomēr daudzi darbi ir ezoterisko redzējumu rezultāts. Agita Balode pārstāv reālistiskās glezniecības stilu.

Agitas Balodes personālizstāde "CARNIKAVA" 

Carnikavas tautas namā "Ozolaine" Agitas Balodes personālizstāde "CARNIKAVA". Izstādes autore savos darbos ir attainojusi Carnikavu gleznās.

Autore ir beigusi Carnikavas astoņgadīgo skolu, kurā viņu gleznot iedvesmoja viņas zīmēšanas skolotājs Vilnis Titāns. 

 

Jūrnieku krodziņš

 

DZEJAS DIENAS CARNIKAVĀ

Labrīt, visiem! Naktī rakstīju. Tagad iešu pagulēt. Pirms likties uz auss, atcerējos par dzejas dienām un ‘’Jūrnieku krodziņu’’! Vārds manam draugam Dzejniekam:

MĒS ESAM NEBEIDZAMI /Aivars Krūkliņš/

Pieminot bijušo krodziņu

“Uz ielas stūra tai krodziņā mazā …”

Dziesma paliks vienmēr,

bet krodziņa vietā tagad puķu un dāvanu bode.

Ārpusē vienmēr izlikti svaigi ziedi.

Izskatās skaisti,

gluži kā pieminot kādu

visu mīlētu aizgājēju.

Trūkst tikai iedegtu sveču.

Uz ietves, kur agrāk stāvēja galdi un soli,

nu salikti podi un vāzes.

Nav vairs, kur piesēst,

nav, uz kā atbalstīt elkoņus,

nolikt glāzi, tasīti, pelnu trauku,

nav, kur sajust sev līdzās plecu,

nav vairs pagaldes,

kur slepus saskarties kājām,

nav, kur saskandināt par mieru

pēc vārdu un skatienu kaujām.

No alus — vien mākoņu putas debesīs,

no kafijas un melnā balzama

vien tumsa logu rūtīs,

no vēja kūkām tikai vējš,

bet cepto kotlešu vietā …, piedodiet,

no ziediem uzvēdī kapličas smarža.

Vienīgi maksāt vairs nevajag,

vecas atmiņas naudu neprasa,

tikai gaida uz stūra

un līmējas klāt kā pamestas kuces

gan dienu, gan nakti,

līdz pēdējam viesim,

līdz beidzamajam no mums.

Bet mēs esam nebeidzami

un gatavi maksāt par jaunām,

jo tas, ko var dabūt par velti

mums prieku nenes.

Ielejiet saimniec no vāzes

vienu mēriņu puķūdeņa,

bet ziedus — pieņemiet no mums

kā samierināšanās zīmi.

-