Aktieru Vazdiku dinastija
Viņi ir četri — pēc aroda visi aktieri, un darba diena visiem aizrit vienā teātrī. Vispirms ielūkosimies mākslinieku vizītkartēs. Šīs ģimenes galva ir Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks Hermanis Vazdiks, viņa dzīvesbiedre — Vilma Lasmane, abu bērni — Ilze un Uldis Vazdiki. Jāņa Raiņa Valsts Dailes teātrī, kur viņi strādā, kolēģi jokodamies saka: Vazdiku dinastija. Kad teātra direktoram Jānim Palkavniekam pajautāju, kad varētu reizē sastapt visus dinastijas pārstāvjus, saņēmu šādu atbildi: — Diezgan grūti būs notvert tādu brīdi. Katram no viņiem, kā mēdz teikt, ir simts un viens pienākums, kā arī dažādi citi darbi ārpus teātra. Te viens atnāk uz kārtējo mēģinājumu vai izrādi, te otrs jau steidzas uz kādu tikšanos skolā vai rūpnīcā, trešo atkal gaida kinostudija ... Taču pamēģināsim. Vēlāk piezvanīju uz mākslinieku dzīvokli. Klausulē izdzirdu Vilmas Lasmanes laipno balsi: — Šobrīd ļoti bēdīgi. Vīram pašreiz Kultūras ministrijā apspriede par jaunākajām lugām. Mūsu juniors Uldis filmējas Sverdlovskā. Viņš atlidos tikai rīt ap pusdienlaiku. Ilze nupat aizgāja uz teātri, viņai šovakar izrāde. Bet man pašai, zināt, tūliņ gandrīz vai skriešus jāsteidzas uz mēģinājumu radiokomitejā. Tur iestudējam jaunu raidlugu, kurā man ir loma.
 |
| Skats no Arkādija Stavicka lugas «Gājputni» iestudējuma Dailes teātrī. Tatjanas lomā — PSRS Tautas māksliniece Lilita Bērziņa un Maksimovs — Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks Hermanis Vazdiks. |
Sarunāsim kādu citu brīdi. Tagad šāds rets brīdis, kad visi Vazdiku ģimenes locekļi beidzot ir kopā, nu laimīgi notverts. Kādā pievakarē sēžu viņu dzīvokļa mājīgajā viesistabā. Esmu šeit pirmo reizi, bet liekas, ka viesojos pie tuviem paziņām. Dailes teātrī taču gandrīz nav izrādes, kurā nepiedalītos arī kāds no Vazdiku ģimenes pārstāvjiem. Stundās, kad visa ģimene bauda īslaicīgo mājas atpūtu, nereti sarunas par kārtējiem ikdienas sadzīves jautājumiem, pašiem tīri nemanot, ievirzās citā gultnē — par darbu. Tā nu te sapulcējusies, kā paši Vazdiki jokodamies saka, īsta ģimenes mākslinieciskā padome, kas notur savu kārtējo sēdi. Šeit runā, spriež, diskutē, reizumis arī strīdas par dažādām mākslas problēmām. Šovakar visi gan vairāk klausās, ko stāsta Uldis, kas nule atgriezies no filmēšanās Urālu pilsētā Sverdlovskā. Jā, Vazdikam junioram pašreiz ir pirmā lielākā debija kinofilmā. Patiesībā ar kinoaktiera darbu viņš nedaudz iepazinies jau agrāk. Pirms dažiem gadiem uzņemtajās latviešu mākslas filmās «Šķēps un roze» un «Svešiniece ciemā» Uldis atveidoja dažas nelielas lomas, bet tagad daudzkārt grūtāks un atbildīgāks darbs — jātēlo viens no galvenajiem varoņiem.
 |
| Bruno Saulīša romāna «Līdz pēdējai taisnei» dramatizējuma uzvedumā piedalās daudzi Dailes teātra jaunie aktieri, to skaitā arī Olga Dreģe-Broka un Uldis Vazdiks. |
«Virs mums okeāns» — tā saucas zinātniski fantastiskā filma, ko pašreiz uzņem Sverdlovskas kinostudija. Tās darbība norit kādā Klusā okeāna salā, kur ieradušies četri dažādu tautību padomju jūrnieki — viens latvietis, viens ukrainis un divi krievi. Latvieša Gunāra Kalniņa lomu režisors uzticējis Dailes teātra jaunajam aktierim Uldim Vazdikam. Aizvadītajā vasarā viņš filmējies Melnajā jūrā un Krimā. Tagad bieži iznāk ar lidmašīnu mērot tālo ceļu uz Sverdlovsku, kur uzņemšana turpinās paviljonos. Darbs šajā kinofilmā vēl nav beidzies, bet Uldis jau saņēmis jaunu uzaicinājumu — šoreiz latviešu mākslas filmā «Sūtņu sazvērestība», ko gatavojas uzņemt Rīgas kinostudija. Šeit viņam būs jāatveido persona ar neparastu iesauku — Asiņainais Pēteris. Bet tagad nedaudz ieskatīsimies Vilmas Lasmanes un Hermaņa Vazdika radošās daiļrades biogrāfijās. Viņu vārdi bija pazīstami arī buržuāziskās Latvijas laikā. H. Vazdiks savas profesionālā aktiera gaitas uzsāka 1930. gadā Strādnieku teātrī. Pēc tā likvidēšanas viņš sameklēja vietu Daugavpils teātrī. Tolaik tēlojis vairākas lomas Jāņa Raiņa un Andreja Upīša lugās. Bet no 1938. gada līdz šai dienai viņam kopā ar Vilmu Lasmani darbalauks ir Dailes teātris. Vecākās un vidējās paaudzes ļaudis vēl šodien atceras Vilmas Lasmanes iejūtīgi un ar lielu meistarību atveidotos sieviešu tēlus J. Raiņa lugās — Saulcerīti «Zelta zirgā», Vizbulīti «Indulī un Ārijā», Baibu un Andu «Pūt, vējiņi!», Laimdotu "Ugunī un naktī".
 |
| Vilma Lasmane — radiokorespondente A. Stavicka lugā «Gājputni». |
Abi aktieri atzīst, ka sava talanta īsto plaukumu aizsnieguši tikai pēckara gados. Skatītāji un teātra kritiķi atzinīgi novērtēja Hermaņa Vazdika sniegumu Ļeva Tolstoja romānu varoņu atklāsmē — viņa tēloto Vronski «Annas Kareņinas» un Kutuzovu «Kara un miera» dramatizējumos, kā arī Čičikovu Nikolaja Gogoļa «Mirušajās dvēselēs», Drošprāti Aspazijas «Vaidelotē» un daudzus citus tēlus.
Piecdesmitajos gados H. Vazdiks tēlojis arī V. Ļeņinu Vsevoloda Višņevska lugā «Neaizmirstamais 1917. gads». Pašreiz viņš iestudē titullomu Ventas Vīgantes jaunajā komēdijā «Pēter, kur tavi dēli?» Aktrisei Vilmai Lasmanei nemaz nav vajadzīgs lugā tēlot galveno varoni, lai publika viņu iemīļotu un atcerētos. Māksliniece pat sīkā un epizodiskā personā prot talantīgi iemiesot vajadzīgos tipiskos vaibstus, vienreizējus un spilgtus, tādus, kas skatītājiem neizgaist no atmiņas. Piemēram, pazīstamā krievu dramaturga S. Aļošina lugā «Galvenā loma» ģērbējas Lidas tēlam, kuru atveido V. Lasmane, ierādīta neliela vieta. Bet aktrise tikai ar dažiem vārdiem — «Mans darbs, mans pienākums», kas pateikti ar neatkārtojamu meistarību, allaž izraisa zālē aplausus. Brangi pielocīts šodien ir mākslinieces daiļrades pūrs. Pēdējos gados viņa tēlojusi 12 lomas, to skaitā Narcišu Andreja Upīša traģikomēdijā «Ziedošais tuksnesis», Hildu Kapu Ventas Vīgantes drāmā «Palmas zaļo vienmēr» un daudzas citas. — Mans nākotnes nodoms? Gribētos spēlēt kādā jautrā un dzīvespriecīgā komēdijā, — atzīst V. Lasmane.
 |
| Ilze Vazdika Solveigas lomā H. Ibsena dramatiskajā poēmā «Pērs Gints» |
Bet nu atkal pievērsīsimies jaunajiem Vazdikiem — Ilzei un Uldim. Varētu domāt, ka vecāki būs viņus iespaidojuši ievērot ģimenes tradīciju. Jā, bet tikai netieši. — Šai ziņā mēs palikām neitrālās pozīcijās. Ļāvām, lai bērni paši patstāvīgi izvēlas savu dzīves ceļu, — stāsta Hermanis Vazdiks. — Necentāmies viņus ne pierunāt, ne atrunāt. — Nu, mūs jau arī neviens nebūtu varējis atrunāt no nodoma kļūt par aktieriem, — piezīmē Uldis. Ilzei tobrīd jāpasmaida, atceroties, kā sākušās viņu gaitas uz skatuves. Tas noticis pirms sešiem gadiem, kad abi vēl mācījusies vidusskolā. Toreiz viņa klusībā lolojusi pavisam citādus sapņus. Cik labi būtu, ja pēc gatavības apliecības saņemšanas viņu pieņemtu darbā uz kāda ... zvejas kuģa. Jūra toreiz tik ļoti vilinājusi. Bet tad Uldis sācis apmeklēt dramatiskā pulciņa nodarbības kādā Rīgas klubā. Viņa sirdij teātris tuvs un mīļš bijis jau agrā bērnībā. Kādu dienu brālim līdzi posusies arī Ilze. Uldis pukojies, sak , ko tu, māšel, atkal sadomājusi, lasi labāk romānus par savu jūru. Tomēr māsa nepaklausījusi. Tā nu abi kļuvuši dramatiskā pulciņa dalībnieki. Vēlāk abi jau rakstījuši lūgumus viņus uzņemt Dailes teātra studijā. Konkurss šeit bijis liels — no 700 reflektantiem ieskaitīti tikai 70, to skaitā arī Ilze ar Uldi. Nu sācies īsts gargabalskrējiens. Diendienā topošie skatuves mākslinieki pieredzējušu speciālistu — PSRS Tautas mākslinieka Eduarda Smiļga, Latvijas PSR Tautas mākslinieces Felicitas Ertneres, Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces Almas Ābeles, aktrises Ērikas Ferdas, režisoru Pētera Pētersona un Ventas Vecumnieces vadībā apguvuši teorētiskās un praktiskās zināšanas, kaldinājuši savu meistarību. Pēc studijas beigšanas abi uzņemti Dailes teātra kolektīvā. Jaunajiem šī ir trešā sezona teātrī. Ilzei Vazdikai pats nopietnākais pārbaudījums bijis Solveigas lomas iestudēšana H. Ibsena dramatiskajā poēmā «Pērs Gints». Otrajā sastāvā šo lomu tēlo daudz pieredzējušāka aktrise, Dailes teātra slavenība un plaši pazīstamā kinozvaigzne Latvijas PSR Nopelniem bagāta skatuves māksliniece Vija Artmane. «Vai mana Solveiga neiznāks bālāka?» — šī doma uztrauca Ilzi. Daudz, ļoti daudz vajadzēja strādāt. Viņa necentās atdarināt Vijas Artmanes Solveigu, bet mēģināja šai tēlā iekausēt savas īpatnējās, bet reizē arī spilgti ibseniskas līnijas. Un rezultāts? Šī loma tika ierakstīta jaunās aktrises spīdošo uzvaru sarakstā. ...Teātris, māksla šai mājā ir pats galvenais, kas nodarbina visu jaužu prātus un domas. Un tā ir šīs ģimenes tradīcija, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi. Jau krēslo. Atvadoties no šīs viesmīlīgās ģimenes, šķiet, ka ceļamaizei esi paņēmis līdzi daļu no tās garīgās bagātības un harmoniskā skaistuma, kas piemīt šiem cilvēkiem.
 |
| šis fotouzņēmums izdarīts aizvadītajā vasarā, kad aktieru Vazdiku ģimene atpūtās savā vasarnīcā pie Baltezera. (No kreisās uz labo) Hermanis, Ilze, Uldis un Vilma Lasmane. |
|
Un tā tapa STĀSTS par latviešu aktiera Ulda Vazdika brīnišķīgo ceļojumu
Meistars no debesīm nekrīt, tam piekritīs visi, un vienīgi šis fakts mani mazliet iedrošināja, jo šoreiz (un vispār dzīve pirmo reizi, ja neskaita sacerējumus skolā) es rakstu ne jau iekšējas balss aicināts, bet gan paklausot aicinājumam «no malas». Un tā «mala» tad nu būtu režisors Ēriks Lācis. Lai es mēģinot aprakstīt savus piedzīvojumus, novērojumus mūsu kopīgajā ekspedīcijā Atlantijas okeānā ar Rīgas kinostudijas mākslas filmas «Zem apgāztā mēness» uzņemšanas grupu. Lai tad arī tā būtu! Ja jau jāraksta man, tad pacentīšos, protams, vairāk stāstīt par sevi (jo par mani neviens neko nav uzrakstījis, tad vismaz pats).
Un tā tapa STĀSTS no Rīgas caur Ādažiem uz Atlantiju
Kāpēc tieši caur Ādažiem, jūs uzzināsiet mazliet vēlāk. Visi turpmāk minētie notikumi sākās 1976. gada jūnija mēnesī. Tūlīt jāteic, ka ar minēto filmu un ceļojumu man toreiz nebija nekāda sakara, un Atlantijas okeāns pat sapņos nerādījās. Teātrī sākās atvaļinājums, un es biju brīvs līdz pat septembrim. Kinostudijā arī nekādi darbi nebija paredzēti tātad pilnīgi brīvs. Beidzot varēšu mierīgi dzīvot savā Baltezerā un audzināt (gan ar stipru novēlošanos) dēlu. Pagāja nedēļa, otra, sāku prātot, ka ar tām naudām tā pašvaki. Ar teātra aldziņu maizei gan pietika, bet to sviestiņu jau katrs grib uzsmērēt un jo biezāku kārtu, jo labāk. Nekā darīt! Jāmeklē vien būs kāds darbs, kur pa vasaru "izsist lielo rubli". Bet kur? Kur būs tā apsolīta zeme? Kur gan citur, ja ne turpat kaimiņos Ādažos — vienā no mūsu republikas slavenākajiem un bagātākajiem kolhoziem. Cik labi, ka ir daudz paziņu! Arī kolhozā «Ādaži» — lapsu fermas priekšniece Baiba Zirnis. Viņai arī lūdzu padomu, respektīvi, darbu. Protams, tādu, kur vairāk maksā, bet tas jau nu tā ir ierīkots, ka vairāk maksā tur, kur vairāk jāstrādā, un tā, nokārtojis dokumentus, nokļuvu pašā fermas sirdī — virtuvē. Mājinieki manu ģeniālo ideju atbalstīja vienbalsīgi, un kā gan ne, ja es biju apsolījis uz rudens pusi apgādāt visas sieviešu kārtas radinieces ar lapsādu kažokiem. Tātad, mana pirmā darba diena — ceļos līdz ar gaiļiem, darbā — viens no pirmajiem, piemeklēts spectērps (ar apģērbu man vispār grūtības — vienmēr viss par mazu), stāvu un gaidu brigadiera norādījumus. Darbs tiešām smags, bet ar centību daudz var paveikt. Pēc pāris stundām saņemu pat uzslavu. Esmu apmierināts (kā mākslinieki sacītu — noguris, bet bez gala laimīgs). Pulksten 11.00 pelnīta atpūta. Atlaižos zālītē, ēdu bulku un piedzeru kefīru, kad pamanu — no šosejas uz fermas pusi nogriežas gaiši brūns mikroautobuss «Latvija». «Ko tad «kino» te dara,» domāju, jo tieši tāds izskatās studijas autobuss. Vai tikai tam nav kāds sakars ar mani? Tiešām! Pēc brīža autobusiņš apstājas, un pār pļavu tieši uz manu pusi nāk režisora asistents Juris Cīrulis — koši sarkanā samta žaketē. Jau pa gabalu metu ar roku, lai liek mani mierā, jo kā nekā esmu darbā un prom no šejienes netaisos braukt. Bet viņš man savukārt liek noprast, ka lieta šoreiz daudz nopietnāka, nekā varētu domāt, un mani steidzīgi izsaucot kinostudijas direktors H. Lepeško. 
Kas noticis un kādā sakarā man jābūt pie direktora, tā arī uzzināt neizdodas, bet jābrauc vien būs. Tikai piekodinu, ka braukšu spectērpā un uz pusstundiņu, jo jābūt atpakaļ darbā. Autobusā tomēr izdibinu, kas par lietu. Stāvoklis tiešām sarežģīts. Saslimis mūsu aktieris Eduards Pāvuls, kurš apstiprināts lomai filmā «Zem apgāztā mēness», bet uzņemšanas grupai un aktieriem pēc trim dienām jāizbrauc jūrā, lai dotos tālāk filmēt uz Atlantijas okeānu. Kuģis gaidīt nevar, un vai es neesot ar mieru «pārņemt» Pāvula lomu. Ko lai dara? Jau pa ceļam man noskaidrojās mans turpmākais liktenis. Tur pat nebija ko domāt, jo ne jau nu lapsas audzēt ir mans aicinājums, bet gan tiešais darbs — spēlēt teātrī un kino. Lai man piedod draugi Ādažos, bet šoreiz tik tiešām tas bija likteņa pirksts. Tā nu es pilnā strādnieka «uniformā» ierados kinostudijā. Sagaidīja mani manāmi nobālušais un vaigā no kreņķiem izkrities režisors Ēriks Lācis, un viss, ko viņš šajā brīdī varēja izdvest, bija: «Nu, Uldi, kā būs?» Nu kā tad nu būs, kā jau teicu, te divu ceļu nav. Ar vārdu sakot — aiziet jūriņā! Tā bija tik ļoti gaidītā atbilde, pēc kuras zibens ātrumā mani ielenca gandrīz visi grupas darbinieki, sākot ar filmas direktoru Marku Cirelsonu un beidzot ar to pašu koši sarkani samtato Jurīti. Cits caur citu dod norādījumus, padomus. Sākas «lielā papīru kārtošana». Ar vienu roku parakstu līgumu, ar otru aizpildu anketas ailes, ar abām reizē cenšos novilkt darba kreklu. Laika maz — ir piektdiena, jānokārto visu līdz vakaram, jo pirmdien — jūrā. Ar steigu pie fotogrāfa! Sapucētu «pus uz pus» (augšā balts, tīrs krekls, apakšā kirzas zābaki un darba bikses) mani aizved uz fotoateljē. Steigā piemirsta kaklasaite, bet to mēs uz brīdi aizņemamies no paša fotogrāfa. Atpakaļceļā savas bildes turu āra pa mašīnas logu izstieptā rokā, lai ātrāk žūst. Atgriežamies studijā, un tur jau priekšā mans raksturojums. Lasu un priecājos. Kas par lielisku cilvēku! Žēl vienīgi, ka tas nekur netika plašāk publicēts, jo pie tik cildinošiem aprakstiem ir gandrīz neiespējami tikt, ja nu vienīgi jubilejas reizēs. Formalitātes nokārtotas. Grupai tas prasīja trīs mēnešus, man trīs stundas. Kā redzat, ja vien ir liela gribēšana, — visu var. Vakarā pārguris un satraukts ierados mājās, un tūlīt atskanēja mājinieku jautājums, kā veicies pirmajā darba dienā. Ko es varēju atbildēt! Vienīgi paziņot, ka ar lapsiņām viss ir cauri, jo aizparīt man jādodas uz Āfriku ... Bet 5. jūlijā kuģis «Botņijskij zaļiv» Tallinas ostā paceļ enkuru, un uzņemšanas grupa «Zem apgāztā mēness» sāk savu reisu uz Atlantiju. Pirmās iespaidiem pārbagātās dienas aizrit nemanot, visi, izņemot Ēriku Lāci, kurš ir jau «matrozis ar stāžu», tik lielos dziļumos dodamies pirmo reizi. Lūk, mūsu brašā komanda — Gunārs Cilinskis (filmā — kapteinis), Kārlis Zušmanis, Pēteris Liepiņš, Romualds Ancāns, Ārijs Geikins, Ivars Kalniņš un es (filmā — matroži), Vladimirs Kaijaks (dzīvē — scenārija autors, filmā — radists), režisors Ēriks Lācis, direktors Marks Cirelsons ar palīgiem, operators Dāvis Sīmanis arī ar daudziem palīgiem un trīs mūsu varonīgās sievietes — Edīte Dancberga (režisora asistente), Karīna Lapiņa (grimētāja) un Skaidrīte Sila (ģērbēja), kopskaitā apmēram 25 cilvēku grupa. Viss jauns, līdz šim nekad neredzēts. Nepaguruši varam jūsmot par skaistajiem saules lēktiem un rietiem, cik ūdens dzidrs, te gaišs, te tumšs, te zils, te zaļš, te pelēks, un kur nu vēl daudzie kuģi un kuģīši! Tā sākumā, bet pēc nedēļas, pēc divām: «Rauj, velns! Atkal tikai ūdens un ūdens, vai tad citu neko neredzēsim?»
Jau ar pirmajām dienām bažīgi gaidījām to «lielo nelabumu», ar ko jūra apveltot katru iesācēju kuģošanā. Jāsaka, man tā žvangošana vareni patika, tāpat kā mūsu māksliniekam Dailim Rožlapam. Jo augstāk vilnis mētā, jo labāk. Arī citi turējās braši un bija pilnīgi dzīvotspējīgi, uz ko norādīja, varena apetīte ēdienreizēs. Turpu ceļš pagāja nemanot. Tikai uz kuģa pirmo reizi izlasīju scenāriju, iepazinos ar lomu, ar savu varoni. Tas ir īsts jūras vilks. Bet kādi tad viņi ir — tie īstie? Turpat vien būs jāvēro, jāiedzīvojas. Ēriks, kā jau «veterāns», zina stāstīt, ka tikai tur, zvejas rajonā, kur mes nonāksim pēc 16 dienām, būšot tie paši īstākie «lauvas». Un klāt arī šī izšķirošā diena — mūs pārceļ uz mazā kuģīša, kur notiks filmēšana. Pārkāpt no viena kuģa uz otru nav nemaz tik vienkārša lieta. Viss «lifts» sastāv no auto riepas, kurai apkārt apvilkts tīkls. Kāp tik virsū, ar rokām ieķēries tīklā, un, spēcīga ceļamkrāna parauts, pēc brīža tu jau plivinies gaisā virs okeāna. Pārliecies pār bortu, redzu — tur, lejā, tālu apakšā, mazs kuģītis, pie pretējā borta, galvas atpakaļ atgāzuši, stāv «īstie», smaidot gaida mūs. Kādam jau tam pirmajam ir jābūt. Tad nu es, bailes neizrādot (ceļi stipri trīcēja), uzraušos uz riepas un pēc mirkļa jau karājos gaisā. Stiprs atsitiens un būkšķis liecina, ka esmu laimīgi «piezemējies». Nezinu, vai vainīgi ir ļogainie ceļi vai mežģīgā mēle, bet šajā vēsturiskajā momentā man sveiciena vietā pasprūk kāds pavisam šim brīdim nepiedienīgs vārds, proti, «jo...haidī» (gan krievu valodā). Visapkārt man pasniegtas rokas, smaidi, un viens par otru priecīgāki «īstie» zvejnieki sauc: «Jo... haidī, tie taču ir mūsējie!» Un it kā vienā mirklī raisās savstarpējā saprašanās. Tagad atlika tikai iekārtoties un pie darba! Plecu pie pleca dzīvojam un strādājam visu uzņemšanas laiku. Cik nu mums bija tās mākas un saprašanas, palīdzējām zvejniekiem, un viņi savukārt veiksmīgi filmējās mūsu lentē. Ja esat redzējuši filmu, tad, domāju, piekritīsiet, ka «īstos» no «neīstiem» nemaz nevar atšķirt. Darbs bija grūts. Lielais karstums, neierastie apstākļi lika sevi manīt, bet, neskatoties uz visu, strādājām "ar pilnu duku" un aizrautību. Tā tapa tik ļoti vajadzīgā filma par zvejnieku skarbo un varonīgo ikdienu. Vēl tikai piebildīšu — labi, ka ir iemīļots darbs, labi, ka ir jūra un romantika, bet... Un te nu aiz šī «bet» citēšu sava varoņa Valda vārdus: «Eh, veči, ir baigi forši, ja tevi kāds mājās gaida...»
attēlos ULDIS VAZDIKS FILMĀ "ZEM APGĀZTĀ MĒNESS"
🎥🎥🎥
Šajā brīdī
„ES ZINU, UZ KO MAN IR JĀPAĻAUJAS"
(IMANTS ZIEDONIS UN ULDIS VAZDIKS)
Uz Dailes teātra Mazās skatuves nupat uzvesta L. Helmanes luga “Lapsiņas”. Pirmoreiz "Lapsiņas" parādījās Liepājā. Tas bija 1962. gadā. Toreiz pie režisūras ķērās Oļģerts Kroders. Laiks iet, nāk jauni spēki un talanti. Šoreiz iestudējumu vada kino un teātra aktieris Pēteris Gaudiņš. Vakar priekšpusdienā sarunā ar vienu no galvenās lomas tēlotājiem - Uldi Vazdiku patīkami bija dzirdēt, ka šī komēdija mūsu problēmu laikos radījusi arī optimistiskas vēsmas pašos teātra ļaudīs. Viņš priecājas, ka cilvēki nāk un skatās - taču vismaz uz pāris stundām tie atslēgsies no ikdienas burzmas un politikas. Aktieris, nedaudz noguris, možs dalījās atmiņās par Amerikas turneju. Bet tajā pašā laikā atkārtoja seno kā pasaule prātulu: svešās zemēs - daudz visādu labumu un brīnumu, bet mājās, Baltezerā un uz Dailes skatuves dēļiem, ir vislabāk!
Uldis Vazdiks
 |
| Uldis Vazdiks |
| „ES ZINU, UZ KO MAN IR JĀPAĻAUJAS" (IMANTS ZIEDONIS UN ULDIS VAZDIKS) |
1993.03.25 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.) |
-------------------------
Uldis Vazdiks jaunā lomā uz dzīves skatuves Nu jau ir jāsasprindzina atmiņa, lai atcerētos Latviju kā sarkanbaltsarkanu karogu jūru un latviešus kā vienā elpā un ticībā dzīvojošu tautu. Šim laikam piederīgas arī mūžam pārpildītās Raimonda Staprāna lugas "Četras dienas jūnijā" izrādes Rīgas pilī, kur galveno — prezidenta Kārļa Ulmaņa — lomu spēlēja Dailes teātra aktieris Uldis Vazdiks. Bet tagad, tauta mēļo, Vazdiks atbilstoši laika garam esot pārkvalificējies par namu pārvaldnieku. Tā sakot, tuvāk zemītei, tuvāk realitātei. Kā tad īsti ir? — Tas jau visus drausmīgi interesē. Kad gāju prom no darba, Kārlim Auškāpam teicu, ka man piedāvā kļūt par namu pārvaldnieku, un nosauca pat konkrētu namu. Jā, bija tāds priekšlikums no viena ārzemju latvieša, ar kuru sapazinos, Staprāna lugu pa pasauli rādot. Izlasīju, ka firma "Lange" rīko namu pārvaldnieku kursus. Aizgāju, pabeidzu, dabūju diplomu. — Tad jau jums tagad ir divas, ja arī ne tieši augstākās, izglītības! — Nu, namu pārvaldniekam to var uzskatīt par augstāko... Bet es tomēr no šā priekšlikuma atteicos, jo tam nabaga namu pārvaldniekam taču ir jāatbild par visu — jāpiedzen īres maksa, jākaro ar īrniekiem, jārūpējas par atkritumu izvešanu, santehniku... Vispār — jēgas nekādas. Bet teātrī mani tomēr turpina uzrunāt — sveiks, pārvaldniek! — Ar ko tad jūs īsti nodarbojaties? — Vēl šaudos. Vispār to gan biznesa pasaulē grozoties, esmu iemācījies — nekad nestāstīt par savām idejām! Bet jums mazliet pastāstīšu. Kādu mēnesi nostrādāju par pārdevēju vienā saimniecības preču veikalā pie Deglava tilta — pārdevu virtuves iekārtas un gāzes plītis. — Pats aiz letes stāvējāt? — Nē, staigāju pa zāli un pierunāju cilvēkus, lai pērk labas lietas. Izvilku dīvānus un liku kopā, jaucu un demonstrēju visādus gaisa nosūcējus, no kuriem man pašam nekādas jēgas nebija. Un reklamēju vannas — skatieties, cik tās feinas! Un kas par materiāliem! Kosmiskie! Vienkārši to uztvēru kā citu lomu un citu skatuvi, uz kuras spēlēt. Bet tajā pašā laikā turēju acis un ausis vaļā, skatījos un mācījos — ko un kā tai veikalā dara, cik grāmatveži nepieciešami, cik pārdevēji. Mēnesi nostrādāju, un šķiet, ka man viss ir skaidrs. — Bet daudzi brieduma gadu cilvēki jūtas it kā izstumti no mūsu sabiedrības. Viņi neprot iekļauties jaunajā laikmeta spēlē. Taču jūs savos... — Piecdesmit trijos... — ...jā, piecdesmit trijos gados esat gatavs mainīt dzīvi pašos pamatos. 
— Man ir ļoti praktiska daba un milzīga enerģija — pēc horoskopa esmu Dvīnis. Man nemitīgi nepieciešamas pārmaiņas, kaut kas jauns. Kādureiz, tas bija šogad, agrā pavasarī, es ar īpašu skaidrību sapratu — cauri, jāsāk rīkoties. Ja es turpināšu sēdēt teātrī, patērējot nelietderīgi milzīgi daudz laika, te arī iestrēgšu. Tā tās dienas te pagāja — no rīta mēģinājums, viena pīppauze, otra, trešā, un skaties — jau pulkstenis divi. Un nīksti atkal līdz vakara izrādei. Tur uzej uz skatuves un redzi — o, johaidī, zāle galīgi pustukša. Mēneša beigās saņem aldziņu — tos pārdesmit latus un paliek pavisam "labi". Un šitādā garā sagaidīt pensiju un brīdi, kad vispār nevienam vairs nebūšu vajadzīgs? Valtera simtgadē ar lielu pompu tika nomaksāts viņa dzīvokļa īres parāds. Bet Valters bija ierakstīts Ginesa grāmatā. Es tur neesmu. Tāpēc jārīkojas pašam. Un tāpēc esmu sev izvirzījis minimālo programmu — no piecdesmit trīs līdz sešdesmit gadiem, tātad septiņu gadu laikā man ir jāizpērk kāds veikals, varbūt kāda pirts vai bārs, kas vecuma galā būtu mans ienākumu avots. Es neilgojos braukt uz Kanāriju salām, man nevajag "Volvo", man vajag tikai normālu dzīvi — lai es savā Baltezerā varu kaut ko pabūvēt, iet sēņot, kad gribas, atbraukt uz pilsētu ar normālu mašīnu, iedzert savu šņabīti un pieklājīgi apģērbties. Un tad teātri es spēlēšu tāpat, kā tagad iet korī dziedāt. — Vai teātri drīz vispār nepārvērtīsies par pašdarbības iestādēm, jo daudzi jūsu kolēģi domā un rīkojas tāpat kā jūs? — Tā tas ir. Vienreiz stāvu ar kolēģi uz skatuves, pavēroju viņu un saku — klausies, vecīt, tev taču ir galīgi tukšas, blāvas acis! Viņš man atbild — bet tev ir tādas pašas! Jo tas "funktieris" ir tālu prom. Kā nonākam no skatuves, tā uzreiz pie telefona klāt — hallo, hallo, jā, divas cisternas benzīna! Viens strādā benzīntankā, otrs — kafejnīcā, trešais — radio... Tas ir izmisums, kas spiež. Jūs domājat, ka es negribētu spēlēt labās lugās un labās filmās? Man ir viens piedāvājums, turklāt par diezgan pieklājīgu samaksu, spēlēt norvēģu filmā. Bet tas nozīmē tu savas lietas pamet novārtā vismaz četrus piecus mēnešus. To es nevaru atļauties, jo tāpat kā daudzi sāku no pilnīgas nulles, paļaujos tikai uz sevi. — Ne tikai mums visiem, arī Jums jūsu personiskie Ulmaņlaiki aizgājuši. Uz neatgriešanos. Sākusies skarbā dzīve. — Tāds pacēlums jau ilgi nevar turēties. Es pats atmodas laikos pie savas Baltezera mājas te betonēju kārtīgu sešus metrus augstu karogkārti — mūsu sarkanbaltsarkanajam. Tagad, gan retu reizi, bet tomēr ir gadījies — atbraucu uz Rīgu, redzu, visur karogi, un tikai tad atceros, ka pie savām mājām neesmu uzvilcis... — Bet jūsu ģērbtuvē pie sienas vēl joprojām — Kārļa Ulmaņa portrets. — To man kāda skatītāja dāvināja. Vispār man ļoti patika tā loma. Lai iejustos un izprastu, esmu daudz arhīvos sēdējis, Ulmaņa darbus un biogrāfiju studējis. Es toreiz, kad lugu iestudējām, viņu pilnīgi iekšēji izpratu un atbalstīju un arī tagad atbalstītu. Ulmanim ģimene bija Latvija, bet bērni — latvieši. Vai aiz viņa palika pilis, zelti, greznas vasarnīcas? Tos tagadējos mantaskārība visvairāk nodod. Un prieks, ar kādu jaunie vēlētie deputāti viens otru apsveica. Bet par ko priecāties? Ka atbildība par visu nabadzīgo Latviju plecos uzkrauta? Lai to paceltu, i 24 diennakts stundu, i viņiem atvēlēto valdīšanas gadu par maz. — Vai Ulmaņa vārds vēl jo projām nāk jums Iīdzi? Bārdu gan esat uzaudzējis, bet frizūra tā pati... — Nu jau vairs ne, bet vēl pirms kāda laika mani mēdza apstādināt uz ielas ar sveicienu — sveiks, Kārli! Ir bijuši arī lielāki kuriozi — uzaicina mani uz tikšanos kādā attālā lauku kultūras namā. bet tur pie durvīm plakāts — "Šovakar pie mums viesos Kārlis Ulmanis". Es saku — varu jums kādu Virzas dzejoli noskaitīt, bet es taču neesmu Ulmanis! Vai arī — viesizrāžu laikā pie Amerikas latviešiem Ulmani, tas ir, mani, pie sevis gribēja izmitināt kāds miljonārs. Un tā nu es sēžu burbuļu vannā, dzeru šampanieti, baudu citus labumus, kamēr citi lodā pa ledusskapjiem cerībā atrast kādu snikeri! — Ko jūsu ģimene saka par pārmaiņām jūsu dzīvē? — Atbalsta. Mana sieva ir vēl septiņreiz enerģiskāka par mani. Es, ar viņu salīdzinot, esmu galīgs mirla. Mana sieva no astoņiem rītā līdz pusastoņiem vakarā pasniedz aerobiku, viņai ir bakalaura grāds astroloģijā, turpinās šai jomā mācīties Londonā, bet jau tagad sastāda biznesa prognozes... Šovakar mēs, piemēram, abi ejam uz angļu valodas kursiem. Un vēl es mācos strādāt ar kompjūteru! Tas viss man noderēs. — Jūs esat viens no tiem, kurš par sevi var teikt — ne no viena neko negaidu, visu daru pats? — Jā. Un iesaku visiem tā rikoties. Arī zemniekam. Viss parasti sākas ar kaut ko vienu. Vienu naglu, vienu zirgu. Vienu jaunu jumtu. Ir grūti, bet nav bezcerīgi. Kāda rosīga kundze, mana kaimiņiene Ādažos, man šovasar teica — es būtu laimīga, ja atrastu kādu sieviņu, kas man izravētu biešu lauku un sakņu dārzu. Maksātu desmit latus dienā. Bet dārzs aizaug un sieviņu atrast nevar. Bezdarbs ir, bet bezdarba nav. Es pats ar to saskāros. Man šobrīd vajadzētu savākt kādu desmit cilvēku komandu darba sākšanai, ja būs veikals — vajadzēs visus 25. Bet, kad vajag izvēlēties, nav! Jā, visapkārt ir labi cilvēki, forši čomi, taču vai uz katru varu paļauties? Tagad ir tas laiks, kad sev vērts uzdot jautājumu — nu kāpēc es pats nevaru būt maza valsts valstī?
Pie katra salmiņa, pie katras iespējas ir jāķeras. Nesen tikos ar vienu Amerikas latvieti. Viņa man jautā — vai tu gribi paprovēt amerikāņu pankūkas? Kaut kādu pulveri ar ūdeni samaisa un pēc minūtes pankūkas gatavas. Es saku — rādi šurp, kas tās par tūtām! Viena tūta maksājot 80 centus. Cik tur pankūku iznāktu! Un ja katru pārdotu par 6 santīmiem gabalā? Sievu es noliktu pie pankūku cepšanas, no Baltezera iedzīvotājiem iepirktu melleņu zapti un uzņēmums ietu vaļā! — Var teikt, ka esat laimīgs? — Laimīgs — nē, bet mierīgs, līdzsvarots gan — ka neskaidrības un gaidu laiks ir beidzies un es kaut ko daru. Un ne jau tāpēc, lai man būtu iespējami vairāk naudas un mantas. Man ir daži draugi, ļoti bagāti cilvēki. Aizeju ciemos, bez mums abiem istabā stāv vēl kāds trešais. Jautāju — kas tas tāds? Viņš atbild — miesassargs. Viņš ir visur klāt. Nu kāda tur laime? Vai arī — draugs nopircis milzīgu, superdārgu televizoru. Bet skatījies to esot tikai tad, kad uzstādījis. Naudas ziņā, ar viņiem salīdzinot, es esmu galīga nulle. Man pat ūdens nav Baltezera mājā ievilkts, eju pie pumpīša ārā. Man kādreiz kapos, bērēs, šitādas domas uznāk — te nu tu, cilvēk, esi. Bet skrēji, plēsies, strīdējies kā neprātīgs. Un dzīvie? Iziet pa kapsētas vārtiem, iekāpj tramvajā un sāk atkal lamāties. Vai ir jēga censties pēc nez kādas bagātības? Īstenībā vislabāk es jūtos mežā — paņemu līdzi abus savus suņus un eju sēņot. Un ir tā, ka nemaz no meža negribas laukā nākt. Pēc kā es tiecos? Ko man vajag? Kāpēc visu laiku uztraucos, kāpēc naktīs nevaru aizmigt, par teātri, par dzīvi, par saviem biznesiem domājot? Jā, tur ir labi, bet vienreiz tomēr katram no sava meža ir jānāk ārā. — Vai tad uz Dailes skatuves jūs nemaz vairs nevarēs redzēt? — Vēl jau var — agrāk iestudētajās izrādēs — "Lapsiņās". "Gēsta Berlingā", "Lēdijas Vindenvīras vēdeklī" un "Trīnes grēkos".
Uldis Vazdiks jaunā lomā uz dzīves skatuves
1994.10.28 Lauku Avīze
Intervējusi D. Terzena
1994.10.28 Lauku Avīze
Intervējusi D. Terzena
==================
PRIVĀTĀ DZĪVE
1996.10.12 Diena
Šaitere, Tekla
=========
Uldis Vazdiks
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru