Sibīrijas bērni.
Jura
Jēkabsona atmiņas
Negribu analizēt to, kas šodienas paaudzei ir kā veca filma, un tas šodienas dzīvi neskar, bet ticiet, bez pagātnes izzināšanas nevar būvēt nākotne. Par baigām represijām un staļinismu vēsturē ir daudz informācijas, un tas skar ne tikai latviešu tautu, bet jebkuru nāciju, kas dzīvoja Padomju Savienībā. Esmu daudz lasījis krievu rakstniekus, kuri pārdzīvojuši kaut ko daudz drausmīgāku nekā mēs Sibīrijā (A.Solžeņicins, Giņsburga u.c.).
Par dzīvi tur, Sibīrijā, gribu pastāstīt mazliet citā gaismā,
nekā bieži nākas dzirdēt; es to skatos vairāk kā pusgadsimta attālumā ar bērna
acīm un izjūtām. Mūsu ģimene – māte, tēvs, vecāmāte no mammas puses, es – Juris,
piecgadīgs puika, māsa Vija – 7 gadi, tikām izsūtīti 1949.gada 25.martā no Ādažu pagasta “Dumpjiem”.
Pamatojums – “kulaki”. Mums bija 26 hektāru liela saimniecība, kā jebkuram
vidējam zemniekam. Vecāmāte un māte bija vienkāršas darba darītājas, bet tēvs
bija plostnieks uz Baltezera. Neviens mūs nebrīdināja, tikai 25. martā no rīta atbrauca
zaldāti un viss. Pēc tam kaut kur ar mašīnu braucām, drīz jau atradāmies vagonā.
Izvešanas dienu atceros, kad pinkšķēdams staigāju pakaļ mammai, jo nesapratu,
kas notiek. Tēvs tai laikā bija darbā pie kokiem uz Baltezera, un viņš varēja
izmukt, taču palika uzticīgs ģimenei. Bez viņa diez vai mēs tur izdzīvotu.
Divas stundas iedeva, lai sagatavojamies tālajam ceļam.
Mamma paņēma līdzi šujmašīnu, savus šūšanas piederumus, šķēres. Tās vēl tagad ir
mājās pie mammas māsas mantojumā. Tām varētu būt pāri par simts gadu. Praktiski
jau neko nepaņēma, nedaudz drēbes. Mamma bija prasmīga šuvēja, klientu netrūka,
un šujmašīna – vecais Zingers – tā viņai bija ļoti svarīga lieta. Ar to
Sibīrijā viņa sašuva drēbes ne tikai pašiem, bet visa kolhoza un MTS (mašīnu un
traktoru stacija) elitei. Tā vismaz varēja piepelnīties. Nu un man, kā to
brunču un kleitu iznēsātājam, tika atkal kāda biļete uz kino ko aiziet. Arī
labi.Tikām izvesti no Ropažu stacijas. Spilgti atceros tuneļus Urālu kalnos –
tos man rādīja Jāņonkulis no Carnikavas, jo viņš šo to zināja no Krievijas
vēstures un nedaudz prata krievu valodu. Daļēji atceros arī dzīvi vagonā. Kaut
kādu ēdamo jau izsniedza vilciena apstāšanās vietās. Tur varēja arī paņemt
karsto ūdeni. No vagona izlaida tikai pa vienam cilvēkam. Vagonā tualetes,
protams, nebija. Pēc cietuma principa tur bija tikai “paraša” (kopējais
tualetes trauks) un nāras (koka lāvas) kur gulēt. Protams, tagad es zinu no
vecāku stāstījuma, kā tajos vagonos īsti bija, bet toreiz, piecgadīgs puika
būdams, maz ko sapratu. Maija sākumā nonācām galapunktā Sibīrijā – Tomskas
apgabalā, Kolpaševas rajona Čažemtovas sādžā (Sandra Kalniete arī tur dzimusi,
Toguļas sādžā, apmēram 60 km no mūsējās). Tā skaitījās Galējo Ziemeļu
teritorija. Atceros, ka tajā gadā tur bija plūdi un no baržas uz sādžām mūs
veda ar laivu. No sākuma nometināja tur, kur bija sagatavots – pie kādām
vietējām ģimenēm, pa vienai ģimenei pie katras. Krieviski no mūsējiem prata
tikai daži vīrieši. Pēc apmēram pusgada izsūtīto ģimenes nometināja atsevišķi –
pa divām ģimenēm vienā mājā. Ozoliņi no Carnikavas un mēs bijām vienā mājā –
katrai ģimenei puse. Visas mājas bija guļbūves, bet pati sādža precīzi kā filmā
“Ilgais ceļš kāpās”. Skatoties šo filmu, tajā sērijā, kur Marta ar dēlu ir
Sibīrijā, es redzēju sevi ar mammu un mūsu sādžu, nobira asara...
Ar mani, starp citu, bija līdzīgs gadījums. Kā jau minēju,
māte prasmīgi šuva, un viņai klientu netrūka. Reizēm man uzticēja aiznest
gatavo produkciju. Tas bija ziemā, kad es aiznesu vienai sievietei kaut ko
uzšūtu. Viņa man iedeva naudiņu, par kuru es tajā vakarā aizgāju uz kino, nerēķinoties ar to, ka man jāiet mājās.
Laiks jau bija vēls, un mamma, paņēmusi vējlukturi, nāca mani meklēt.
Satikāmies pusceļā un es nesapratu, kāpēc viņa raud....Kino jau nerādīja bieži,
bet uz latviešu filmu pēc Viļa Lāča romāna “ Uz jauno krastu” sanāca visa
sādža. Jau toreiz vietējie brīnījās par Latviju kā tādu un “Čūsku purva”
nosusināšanu. Tas man vēl tagad asociējas ar nākamās profesijas izvēli.
Kad aizbraucām tur, tad pret mums, tā saucamajiem kulakiem,
fašistiem, bija normāla attieksme. Viņi jau cilvēki saprata uzreiz, ka mēs
neesam dzimtenes nodevēji, fašisti vai budži, bet gan vienkārši darba rūķi. Mēs
dzīvojām ļoti draudzīgi. Sibīrijā tur dzīvoja daudzi no tiem, kas 1905.gadā Stolipina
reakcijas laikā bija taigā izmesti un atstāti, pēc tam tur izlīduši līdumus un
pamazām iedzīvojušies. Tāds bija arī sādžas labākais cilvēks – tēvocis Šengels,
pēc tautības baltkrievs, kurš vienīgais turēja bites. Otrā vai trešā dienā pēc
ierašanās viņš mums bērniem atnesa medu. Tur dzīvoja īsti sibīrieši un daudzi
pirms un pēc 1917.gada apvērsuma uz Sibīriju izsūtīto cilvēku pēcteči (es
apzināti lietoju vārdu “apvērsums” nevis “revolūcija”, bet tas jau ir cits
laikmets un stāsts).
Tālāk manas atmiņas ir fragmentāras.
Īsti sāku apjēgt visu patiesību, kad sākās skolas gaitas. Es
nezinu, kā iemācījos krievu valodu, tiešām nezinu. Tas notika pats no sevis.
Bērni ļoti ātri ar vietējiem vienaudžiem sapazinās un sadraudzējās, un drīz
valoda vairs nebija problēma. Nekādus nopietnus konfliktus neatceros. Protams,
kaut kas jau bija, kā jau starp bērniem. Mēs bijām kādi seši, septiņi bērni.
Kad sāku iet skolā, tad jau krievu valodu zināju pavisam labi. Man bija grūti
ar latviešu valodu, kad atbraucu atpakaļ.
Skola Sibīrijā kā jau skola. Skatoties no vairāk kā
pusgadsimta atpakaļ, ir dažādas izjūtas, bet man tur patika, un mācības
grūtības nekad nesagādāja. Skolā citās klasēs bija latviešu bērni, bet es savā
klasē biju vienīgais latvietis. Audzinātāja Anna Sergejevna bija ar manu mammu
labās attiecībās, viņa viņai daudz šuva. Mums nebija jāiet uz skolu, kad ārā
bija – 39 C0, bet to salu jau nevar salīdzināt
ar šo. Tas ir kontinentāls, savādāks, sausāks.
Puikiem tas neskādēja – krievu šarkas galvā un silti. Puteņoja
gan, tad gan bija kā bija. Ja uzsniga sniegs, un tas parasti notika oktobrī,
tad tas nenokusa līdz marta beigām. Atkušņu un garu lietus periodu tur nebija.
Es nepaspēju Sibīrijas skolā pabeigt piekto klasi, jo mēs
1956.gada maija sākumā tikām reabilitēti un braucām atpakaļ uz Latviju. Toreiz
bija jāliek eksāmeni, bet mani kā teicamnieku pārcēla uz sesto klasi bez
eksāmeniem. Es nezinu, vai Latvijā bija eksāmeni, bet tur tādi bija jau no
ceturtās klases.
Sibīrijā latviski savā starpā sarunājāmies visas astoņas
latviešu ģimenes, taču ārpus tām – tikai krieviski. Tādi bija apstākļi. Mēs ar
māsu pēc atgriešanās Latvijā kādus pāris mēnešus savā starpā runājām tikai
krieviski. Uzsākot mācības Ādažu septiņgadīgajā skolā, grūtības sagādāja
latviešu valoda. Nezināju, kur likt garumzīmes un komatus. Latviešu valodu es,
protams, pratu, bet gramatika man bija tumša bilde. Tas viss bija
problemātiski. Ādažos latviešu valodas skolotāja mammai bija laba paziņa, viņas
pašas bija mācījušās skolā kopā, un mēs ar māsu gājām pie viņas vasarā uz
konsultācijām (visu jūniju, jūliju un augustu).
Tad jau zināju valodu labi un mācības turpināju sestā klasē
kopā ar vienaudžiem. Elektriskais apgaismojums sādžā bija tikai skolā, veikalā
un pastā. Pārējie izmantoja petrolejas lampas un vējlukturus.
1954./1955.gadā šai ziņā jau bija jūtami uzlabojumi.1953.gada 5.martā nomira
viens no pasaules visu laiku lielākajiem despotiem – J.Staļins. Ļoti labi
atceros, kā skolā stāvējām ierindā un raudājām par lielā “vadoņa” aiziešanu (tā
bijām audzināti). Kad atnācu mājās, tad redzēju, ka vecāmamma arī raud. Es
viņai saku: “Kā nu tagad dzīvosim, maizītes nebūs, vadonis miris.”. Viņa man
simboliski uzsita pa dupsi un pasniedza pirmo politmācības stundu: “Beidzot
nosprādzis, maita! Mēs sagaidīsim brīvību!”
Tā arī notika, jo toreiz es nezināju, ka tikām pārvietoti
(kāds apzīmējums, vai ne?) bez tiesībām atgriezties Latvijā.
Visi darba spējīgie strādāja kolhozā, jo tad kolhozi bija
visā Krievijā. Tie tika dibināti arī Latvijā, jo galvenais deportācijas mērķis
jau bija izveidot kolhozus un salauzt bruņoto pretošanos laukos (nestāšanās
kolhozā kalpoja arī par iemeslu izsūtīšanai). Sievietes pārsvarā strādāja
lopkopībā, vīrieši veica pārējos lauku darbus, bet ziemā vīrieši mājās nebija,
viņi brauca meža darbos taigā, bet ne uz visu ziemu – uz kādiem četriem vai
pieciem mēnešiem. Uz mežiem brauca tad, kad aizsala upes, jo citu ceļu uz lieliem attālumiem ar zirgiem vienkārši nebija. No mūsu
sādžas apmēram 250 km prom taigā. Uz Jaungadu viņi uz nedēļu atbrauca, ko
uzskatīja, kas to ir nopelnījis par labu darbu. Tas viss bija atkarīgs no
kolhoza priekšsēdētāja, bet pret latviešu darba rūķiem viņš bija ļoti
labvēlīgs. Tad apmēram martā pirms ledus iešanas upēs brauca atpakaļ uz sādžu.
Visam pamatā bija sūrs un grūts darbs bez sevišķām
brīvdienām. Pieaugušajiem reizi mēnesī bija jāatzīmējas komandatūrā,
nedrīkstēja no sādžas iziet, ja tas nebija saistīts ar darbu. Nedrīkstēja
apciemot savus tautiešus vai radus pat blakus sādžās.
Kas tas bads? Problēmas nebija nekādas. Jau pirmajā gadā
kolhozs katrai ģimenei piešķīra vienu sivēnu un vienu govi, kas, protams, bija
jāatstrādā un jāatmaksā, bet ar to ģimenei pietika. Bet pēc gada, pēc diviem
jau skaties – teļu audzina, jau otra cūka ir. Brīnījās vietējie: “Vot latiši,
što za narod, nu što za narod!” (“Lūk, latvieši, kas par tautu, nu kas par
tautu!”) Tas tā labsirdīgi.
Mums bija sava dzīve, it sevišķi vasarā. Kaut kāda zemīte
tika iedota, tās tur netrūka, tikai viss bija jāapstrādā ar rokām, t.i., ar
lāpstu un kapli. Kartupeļus jau nevagoja, tikai ķepa (kaplis). Kad
Mārtiņonkulis no Babītes uzmeistaroja spīļarklu kartupeļu vagošanai, tad tas
bija zināms apvērsums kartupeļu audzēšanā. Kūtsmēsli praktiski netika
izmantoti, zemi vietējie nemēsloja, jo tā tāpat bija auglīga. Latvieši tur sāka
to ierādīt, kas, ko un kā, jo šogad uzara tur, nākamgad citur – veidojās augu
seka. Ļoti auglīga visa tā lieta.
Tikai pēc Staļina nāves parādījās kaut kas jauns – kartupeļu
rokamās mašīnas (vai nu no Somijas vai no Zviedrijas). Kāpurnieku traktori –
tie gan bija. Tad jau bija savādāk pēc piecdesmit trešā gada.
Kad mēs atbraucām atpakaļ uz Latviju, vēl divi brāļi bija
līdz uz šejieni – tas rāda dzīves līmeni tur un savstarpējās attiecības. Es
atceros, ka nākošā pavasarī mammas māsa atsūtīja mums sēklas, starp tām arī
salātu sēklas. Pārējais dārzā viņiem auga viss tas pats, kas šeit Latvijā,
izņemot ābeles un citus augļu kokus, kas Sibīrijā izsala, bet par salātiem
vietējie brīnījās: “Što za ļudji takuju travu kušajut!” (“Kas par cilvēkiem,
tādu zāli ēd!”). To gan viņi nezināja, kas tas ir, bet jau nākošajā gadā visa
sādža audzēja salātus. Jāpiezīmē, ka tur cilvēki savā starpā dalījās ar to, kas
nu kuram bija. Atceros to brīdi, kad pienāca pirmā paciņa ar Latvijas labumiem –
konfektes, cepumi, žāvēti āboli un tamlīdzīgas lietas. Es starp vienaudžiem tad
biju karalis. Sīpolus tur audzēja dārzos, bet brīvā dabā auga savvaļas ķiploki –
kā loki, bet to saknes arī izmantoja. Dārzeņi auga visi, augļu kokiem klimats
par skarbu, toties upenes un jāņogas bija pilnas ezermalas. Ziemā temperatūra
dažkārt noslīdēja zem – 40 C0 grādiem, bet
tas nebija bīstami, tas līdzinājās mūsējiem apmēram 25 C0, jo Latvijā ir daudz lielāks mitrums. Interesanti, ka tur
ievogas lasīja, kaltēja un mala kā ārkārtīgi vērtīgu lietu. Vecāmāte vēl
pīrāgos cepa. To viņa iemācījās no sibīriešiem. Ievogas ievāca tāpat kā
pīlādžus, gandrīz tad, kad ogas jau nobriedušas krīt zemē. Tās salu nesagaida,
bet ir lielas, nevar salīdzināt ar mūsējām. Upenes un jāņogas savvaļā. Bija,
kas arī pie mājām ieaudzēja. Vēl interesanti priekš vietējiem likās tas, ka
latvieši sienu lika zārdos. Siena zārdošanu tur nepazina, jo nebija jau
vajadzības – klimats kontinentāls. Mēs arī vairs tur nelikām zārdos, tikai
kaudzēs, jo nebija jau tādi laika apstākļi. Ja uznāca kāds lietus, tad viņš
uznāca dienu, divas un viss. No deviņu gadu vecuma vasarā veselu mēnesi pavadīju
zirga mugurā pie siena novākšanas. Bija tāds paņēmiens, ka nelielas siena
gubiņas vilka klāt pie vietas, kur vīri izveidoja lielas siena kaudzes. Siena
laikā tālajās pļavās (apmēram 20 km no sādžām) dzīvojām no siena uzmeistarotās
būdās – šalašos, kuras bija līdzīgas lieliem zārdiem. Pēc PSRS ilggadējā
despota J.Staļina nāves 1953.gada martā Padomju Savienībā sākās zināms
liberalizācijas process, kurš vēlāk ieguva tā saucamo “ Hruščova atkušņa”
nosaukumu. Vispirms tas raksturīgs ar ilgu gadu represijās cietušo atbrīvošanu
no ieslodzījuma vietām un nometinājuma. Mūsu ģimeni atbrīvoja 1956.gada janvārī
pēc mātes uzrakstītā iesnieguma. Maijā izbraucām no turienes, bet Latvijā
iebraucām jūnija sākumā. Mūsu divu ģimeņu prombraukšanas dienā Čajas upes krastā
mūs pavadīja viss kolhozs, un kolhoza priekšsēdētājs centās pierunāt manu tēvu
un māti palikt, apsolot uzcelt jaunu guļbūvi.
Atgriezāmies Ādažos. Mūsu māju, tāpat kā parasts, bija
pārņēmis kolhozs. Kādas pāris nedēļas padzīvojām pie mammas māsas, bet pēc tam Ādažu kolhoza priekšsēdētājs Kukiels panāca to, ka mūsu mājā kolhozs atbrīvoja
divas istabas. No kurienes mūs izveda, tās arī dabūjām atpakaļ. Vecāmamma tur
vēl maizi cepa. Pret mums bija laba attieksme. Kolhoza priekšsēdētājs Kukiels
pēc tautības bija baltkrievs, kara laika vecis, bet ar normālu izpratni par
visu notikušo (par viņu var atrast ziņas grāmatā par A. Kaulu). Esmu pabeidzis Ādažu septiņgadīgo skolu, pēc tam Mālpils Hidromeliorācijas tehnikumu, pēc tam
bija dienests armijā, tālāk sekoja Latvijas Lauksaimniecības akadēmija. Kad
biju Kazahijā studentu vienībā, bija vēlēšanās aizbraukt apskatīties tās vietas
– tur vairs nebija tālu, bet es nedrīkstēju braukt. Es strādāju par meistaru, pie
manis bija studentu nauda, un es nedrīkstēju. Tādi bija tie noteikumi
1968.gadā. Un tā es arī neaizbraucu. Tagad tur ir Tomskas apgabala sanatorija,
līdzīga Ķemeriem, sabūvēti lieli kompleksi.
No 1970.gada līdz 1990.gadam
strādāju par pedagogu Mālpils tehnikumā. Darbs pamatā ar krievu plūsmu, ar
latviešu plūsmu bija maza saskare, tur Jaunslavietis ņēmās. Ar krievu valodu
man problēmu nebija, varēju lasīt un tulkot jebko – speciālo, normatīvo
literatūru vai daiļliteratūru – visu sapratu. Vēl šodien labi saprotu baltkrievu valodu,
ukrainiski – runāt nē, bet saprast saprotu. Tā kā tai ziņā muļķības jau ir tās,
ka šodienas
jaunatne spriež: “Priekš kam man tā krievu valoda.” Jebkura valoda ir bagātība.
Uzskatu sevi par mālpilieti kopš 1957.gada. Šeit dzīvo visi
mani bērni un mazbērni. Man ir daudz ko stāstīt un tas, ko esmu pašlaik
atcerējies, ir romantiskas bērna atmiņas, bet tādas nu tās ir. Dzīve patiesībā
bija daudz sūrāka, es daudz ko toreiz nesapratu, bet cilvēcīgā puse no vietējiem bija apbrīnojama. No astoņām ģimenēm, kas bijām vienā sādžā, esam palikuši
vairs tikai septiņi cilvēki, pārējie jau ir miruši.
Ar Juri
Jēkabsonu sarunājās
un viņa
stāstījumu apkopoja
Baiba Lippe
* 2012.g.
Skolā
Sibīrijā, J.Jēkabsons 4.klasē (3.rindā, 1. no labās) ap 1954./55. gadu
J. Jēkabsons
(1. no labās) ar vecomāti, brāli un
māsu
Sibīrijā ap 1953.gadu
=
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru