Sprādziens Ādažu gaumē
MĀRTIŅŠ SPRUĢIS
Latvijā jau daudz ir spridzināts. Ir sprāguši logu stikli, māju durvis, spridzinātas kāpņu telpas un pat mašīnas, bet tāds līmenis gan vēl manīts nav. Vakar neilgi pēc pusnakts Ādažos Draudzības ielā 36, uzspridzināja pusi mājas. «Sprādziens atskanēja ap pus diviem naktī,» stāsta mājas saimnieks Ariels Vecmanis. Kaimiņi pamanījuši divus cilvēkus aizskrienam pāri ielai un ielecam automašīnā. Pelēku Volvo aiztraucamies uz Baltezera pusi ievērojuši arī Ādažos izveidotā glābšanas dienesta patruļmašīnā un pat mēģinājuši sekot, bet.. aiz Baltezera Ceļu policija Volvo vairs nav manījusi.
 |
Par nelaimīgiem sevi atzīt būtu grēks.
Mēs esam laimīgi, jo palikām dzīvi - kā otrā dzimšanas diena, skumji ironizē Ariels Vecmanis.
|
Tiesa, vēlāk, analizējot notikumu secību, radās arī šaubas, ka varbūt tā nemaz nebija īstā Volvo. «Tobrīd mājās bijām tikai ar meitu un abi atradāmies nobrukušajā pusē. Pirmā doma bija, ka tik neuzliesmo gāze, kas no pārrautā vada nāca šņākdama. Atcerējos, ka līvānietes nosvilst 15 minūtēs. Mēs dzīvi sadegtu. Bailes par meitu lika rīkoties ātri. Nakts bija tumša. Kamēr no kaimiņiem dabūjām kādu apgaismojumu meitu no gruvešiem izdevās izvilkt tikai pēc 45 minūtēm. Vismaz dzīvi palikām.» A. Vecmanim ilūziju nav: vainīgie ir algoti spridzinātāji, kuru mērķis ir bijis iznīcināt māju kopā ar tās iedzīvotājiem. Spridzeklis nolikts pie sienas, aiz kuras atrodas gāzes plīts, bet otrā stāvā - meitas gulta. Pietiktu vienas dzirksteles, lai viss uzliesmotu. Ja pieņem, ka spridzinātāji vēlējušies saimnieku nāvi, tad prognozes ir nepatīkamas, jo darbiņš jau vēl nav padarīts. A.Vecmanis strādā valsts akciju sabiedrībā Latvijas Krājbanka par juridiskās daļas priekšnieku, bet meita ir komercbankas Olimpija vecākā juriskonsulte, tiesa, šobrīd viņa ir mācību atvaļinājumā. Sprādzienu ar sarežģījumiem savā vai meitas darbā Vecmanis nekādā gadījumā nesaista, tomēr jau iepriekš it bieži pa vakariem ir atskanējuši zvani, prasījuši meitu, bet pēc tam klusē, kā pārbaudot, vai ir mājās. Uz policijas palīdzību cietušie gan pārāk necer. Eksperti no Rīgas bijuši, teikuši, ka esot jāgaida līdz rītam, lai pa gaismu var visu labāk apskatīt. «Paši zināt, kā ir ar policiju. Es neapskaužu to izmeklētāju, kam kārtējā lieta būs jāizbeidz pierādījumu trūkuma dēļ,» nopūšas Vecmanis. Visu dienu pagalmā strādājusi pagasta sagādāta tehnika un cilvēki. Gruvešu kalns jau faktiski novākts, lai var izvākt visu, kas palicis no sadzīves priekšmetiem. Arī šodien pagasts palīdzēšot.
«Ko darīt, tiešām nezinu. Kā varēsim, palīdzēsim, bet jaunu māju jau uzcelt nevarēsim,» skaidroja pagasta padomes priekšsēdētājs Normunds Breidaks. «Ģimeni izmitināt nekur nevajagot, jo Vecmaņi dzīvošot blakus esošajā saimniecības ēkā. Pabalstu sagrabināsim, bet, cik tas jūtams būs, grūti teikt. Vispār jautājums jāvirza augstāk līdz pat MK, jo jāzina, kas palīdzēs, ja uzspridzināta māja. Šis ir pirmais precedents.»
ANDA KRAUZE, NC
* NRA /09.06.1995
💥💥💥💥💥💥💥💥💥
Cilvēks, kurš grib dzīvot bez «jumta»
LATVIJA, 1996. GADA 28. MAIJS
Sprādziens noteikti bija domāts kā brīdinājums, lai es tomēr pakļautos viņu interesēm. Zinu, ka daudziem tirgotājiem mūsu apkārtnē jau ir «jumts». Pie manis pirmo reizi ieradās pagājušā gadā pāris vīreļu, pēc skata un izrunas spriežot kaukāziešu izcelsmes. Piedāvāja sadarboties: «Budem delaķ bešenije dengū» («Taisīsim vājprātīgu naudu! krievu val., S.K.). Teicu, ka man «vājprātīga nauda» nav vajadzīga. «Vai tu esi jucis?» šie brīnījās. Acīmredzot bija iecerēts, ka viņi piegādās man «preci», bet mans vārds būtu kā aizsegs, kā reklāma. Taču es ar viņiem nekādās tālākās runās neielaidos. Tad manam veikaliņam tika uzlauztas durvis. Durvis es salaboju, no precēm vēl nekā daudz nebija, materiālie zaudējumi nebija sevišķi lieli. Taču viņi jau bija ievākuši informāciju ka man nav lielu līdzekļu, ka es strādāju pamazām, iekrādams. Ziemā piepelnījos ar kapu pieminekļiem un citām atvadu precēm, lai varētu nostabilizēt savu finansiālo stāvokli. Tad man nozaga divus pieminekļus, stāsta uzņēmējs Juris Kalniņš. Vecākās un vidējās paaudzes basketbola fani droši vien atceras Juri Kalniņu. Viņš turpina spēlēt basketbolu arī šodien veterānu izlases sastāvā. Viņš arī Tallinas šosejas malā uzcēlis veikaliņu un kafejnīcu Pie Kalniņa, kuru iecerējis izveidot par veterānu klubu. Kā saka Kalniņa kungs, ne tikai sporta veterānu, bet arī, piemēram, mākslinieku. «Mums visiem ir daudz kā kopīga,» uzskata Juris Kalniņš. Klubiņš nav iecerēts tikai kopīgai pasēdēšanai pie kafijas tases, bet arī aktīvai atpūtai, dažādu pasākumu organizēšanai, koncertiem un sacensībām. Taču olimpiskā vicečempiona pašcieņa nav savienojama ar pakļaušanos svešam diktātam, ar laipni piedāvāta jumta pieņemšanu. «Nākamie, kas mani «apciemoja», bija tādi šmurguļi, kuri tā arī skaidri noprasīja otec, krišu ņenado? (tēvs, jumtu nevajag? krievu val., S.K) Tos ar vārdiem vien aizdzinu. Nākamie atbrauca ar kaut kādu ārzemju graustu. Mani visvairāk sanikno tas, ka visas šīs kompānijas ir īsti miskastes runči. Kā cilvēki var tik tālu degradēties lata dēļ, ko kāds pamet kā sunim kaulu? Turklāt viņiem šķiet, ka paši ir aizsargāti! Kas tad viņus sargā, šos sīkos pakalpiņus? Vai tad viņiem neienāk prātā, ka viņus var izsekot un nolikt spridzekli naktī arī pie viņu dzīvokļa? Cik tālu var aiziet šāda cīņa aci pret aci, zobu pret zobu? Amerikā trīsdesmitajos gados fermeri paši tika galā ar tiem, kas dedzināja fermas un aizdzina lopus,» saka Juris Kalniņš. Maija sākumā kādu nakti pie veikaliņa durvīm nogranda sprādziens. «Laikam viss Baltezers bija dzirdējis sprādzienu, bet es pats biju tā noguris dienā ir tik daudz darba —, ka pat nepamodos. Nākamajā rītā braucu pēc precēm. Tikai tad, kad atbraucu atpakaļ, ieraudzīju, kas noticis. Bija izsists robs sienā, bojātas durvis, durvju apmales. Pārseguma dēļi saplēsti šķēpelēs, tām gan es atradu pielietojumu pagatavoju plauktus! Arī iekštelpās sienās bija izsisti vairāki caurumi. Taču viņi bija rēķinājušies, ka sprādziens būs vēl spēcīgāks. Savā ziņā man Dievs tomēr bija klāt stāvējis biju domājis savu veikalu vērt vaļā tieši nākamajā dienā. Tā es arī visiem teicu, kuri man to pirms tam prasīja. Taču plāni mazliet mainījās, tādēļ preces vēl nebiju atvedis. Tās viņiem neizdevās ne nozagt, ne sabojāt. Taču arī tāpat zaudējumi bija ievērojami. Labi, es visu nedēļas laikā salaboju,, atjaunoju. Protams, oriģināls ir oriģināls, bet restaurēts restaurēts,» piebilst Kalniņa kungs. «Šādi gadījumi jau nav retums. Mēs vairāk esam aizņemti ar slepkavībām un tamlīdzīgām lietām. Nevar jau arī apgalvot, ka sprādzieni vienmēr ir tieši reketieru organizēti. Biežāk tā vienkārši ir kāda personīga atriebība. Gadās arī, ka uzspridzina durvis laupīšanas nolūkā. Iemesli ir dažādi,» skaidro Rīgas rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Kivkucāns. Par šo gadījumu gan krimināllieta esot ierosināta, taču Juris Kalniņš necerot, ka policija viņam palīdzēs. «Es nemainīšu savas ieceres. Zinu, ka mierā jau mani neliks, būs vien viņiem jāsaņem kaut kāds pretspars. Taču man vienkārši nav laika ar to visu noņemties.
Varbūt tomēr sapratīs, ka man ir pavisam citi mērķi un uzdevumi. Ka es te nedomāju naudu raust, ka pēc tā arī nemaz netiecos, ka ar manām iecerēm tas nav iespējams. Labi, mēs varam nodarīt cits citam lielu ļaunumu viņi man un es viņiem. Kas ar to būs panākts? Es tagad katru vakaru uzlieku uz durvīm aicinājumu: «Rebjata, davaiķe žiķ družno! Fon Ļeopoļd.» (Zēni, dzīvosim draudzīgi! Fon Leopolds krievu val., S.K.). Ja viņi to multeni ir kādreiz redzējuši, tad varbūt tomēr sapratīs.» Kalniņa kungs labi saprot, ka «jumta» problēma jau neskar tikai viņu vien. Cieš visi uzņēmēji, cieš jaunsaimnieki. Valsts negarantē saviem cilvēkiem pat minimālu aizsardzību. «Vajadzētu veidot pagastu apmēros sīkuzņēmēju un jaunsaimnieku aizsardzības sistēmu. Tie būtu pašu iedzīvotāju militāri formējumi, kuri paši izmeklētu noziegumus, aizturētu vainīgos un paši arī sodītu, turpat pagasta tiesa piespriestu sodu. Ja valsts neko nedara, lai mums palīdzētu, ja policija darbojas vairāk formāli, tad jātiek galā pašiem, un nav ko runāt par kaut kādu tiesisku valsti. Protams, šāda sistēma prasīs kapitālieguldījumus, taču es domāju, ka būtu iespējams noorganizēt ārzemju palīdzību. Tā arī būtu humpala. Ja mums šādā veidā izdotos nostiprināt savas valsts ekonomiku, tad jau arī varētu domāt par ieiešanu tajā lielajā Eiropā. Ja citādi nevarēs, es pats sākšu sevi aizstāvēt, bet pārējie? Ja Limbažu rajonā cūkas apkauj saimnieces acu priekšā, tad taču kaut kas ir jādara. Es pilnīgi atbalstu Krievijā pieņemtos dekrētus vismaz 10 gadi par šādiem noziegumiem. Es domāju, ka vēl papildus vajadzētu noteikt, ka jāstrādā kaut līdz mūža galam, kamēr atmaksā nodarītos zaudējumus,» spriež Juris Kalniņš. «Arī mafijai taču jābūt kaut kādam kodeksam. Ir cilvēki, kuri tikuši pie kapitāla prihvatizācijas ceļā, tā jau tagad ir tā «likumīgā» līdzekļu piesavināšanās. Ja viņiem velk nost deviņas ādas, tad tā jau ir tikai tāda pati prihvatizācijas turpināšana. Bet, ja cilvēks pats visu cēlis un būvējis tikai pats savām rokām un
saviem spēkiem, tad to visu postīt ir apmēram tas pats, kā ja es aizbrauktu uz Romu un sāktu dauzīt Mikelanželo skulptūras. Visa pasaule uzskatītu, ka es esmu jucis. Es kā mafijas boss tādu izpildītāju vismaz uz kādu laiku diskvalificētu lai pastrādā godīgu darbu,» uzskata Kalniņa kungs. Pie Kalniņa pagalmā uzlikts basketbola grozs, katrs viesis var izmēģināt savus spēkus. Uz groza vairoga uzkrāsots Kalniņa kunga moto: Tik un tā. Taču ieceru vēl ir ļoti daudz. Tālāk mežā, aiz veikaliņa pagalma, tiek veidota sporta trase skriešanai vasarā un slēpošanai ziemā. Jaukā ielejiņā plānota arī maza brīvdabas estrāde, bet jau tagad šī vieta piemērota dažādu pasākumu rīkošanai. 1 jūnijā pulksten 14 tur notiks Bērnu sporta svētki ģimenēm gan ar sporta sacensībām, gan kopīgu dziedāšanu. «Pagasts saprata, ka šis zemes gabals man nav vajadzīgs personiskām interesēm, tāpēc man to piešķīra. Mani vīri sportisti apsolījuši palīdzēt to visu savest kārtībā. Mani pēcteči, kas pārņems šo vietu pēc manis, varēs būt tikai pārvaldnieki un apsaimniekotāji, taču manām iecerēm un mērķiem jāpaliek uz mūžīgiem laikiem nemainīgiem sportam, veterāniem un bērniem. »
 |
| «Tik un tā» - šo devīzi bijušais basketbolists, tagad uzņēmējs Juris Kalniņš izvēlējies par spīti visām grūtībām un mēģinājumiem uzspridzināt viņa tirgotavu. |
1996.05.28 Diena
Sarma Kočāne
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru