TEIKUMS BEZ PUNKTA jeb Alberta Kaula politiskās biogrāfijas uzmetums Pēdējā laikā uzvirmojusi interese par Albertu Kaulu. Acīmredzot sakarā ar viņa atklāto piesliešanos t. s. Vislatvijas glābšanas komitejai, kuras pajumtē pulcēti LKP, interfronte u.c. kopojumi. Tie ir paziņojuši, ka veiks «pasākumus, kas piespiedīs republikas valdību atkāpties no amata». Nesen, 2. janvārī, bruņoti vīri ieņēma Preses namu. Alberta Kaula politiskā biogrāfija turpinās, taču tās pamati laikam ir saredzami jau tagad. Kaut gan vieni spriež, ka esot darīšana tikai ar iecirtīgu un patstāvīgu, neatkarīgu cilvēku, bet citi — ka ar vēl vienu «Kangaru Kangaroviču». Maskavas avīžnieks raksta, ka A. Kauls esot elastīgs un pat neaprēķināms. Bet trešie apgalvo, ka Kauls gluži vienkārši esot politisks kūleņotājs, kas rīkojoties pēc parunas «Kur man labi, tur man tēvija». Tātad — kas tad īsti ir Alberts Kauls? Oficiāli — Ādažu līderis, agrofirmas priekšsēdētājs, zinātņu V. I. Ļeņina Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, PSRS tautas deputāts, Sociālistiskā Darba Varonis, visbeidzot PSRS prezidenta padomes loceklis. Bijis pat Latvijas Tautas frontes Domes loceklis, bijis pie Latvijas Lauksaimnieku savienības dibināšanas. PSKP biedrs. Persona, kurai vēl nesen piedāvāti visaugstākie valdības amati Rīgā un Maskavā. A. Kaula politiskajā biogrāfijā neatradīsit nekā neparasta. Tā ir sākusies komjaunatnē un turpinājusies PSK partijā, kaut gan formāli «pa partijas līniju» A. Kauls nekādu karjeru nav «taisījis», netika iekļauts ne LKP CK locekļu elitē, nedz ielikts LPSR Augstākajā Padomē. Var domāt, ka nākamā prezidenta padomes locekļa un akadēmijas korespondētājlocekļa uzskati iedibināti partijas skolā Viļņā. Taču šķiet, ka galvenā skola būs bijusi padomju nomenklatūras skola — sākts kolhozā, turpināts Rīgas rajona lauksaimniecības pārvaldē, un jau daudzi gadi Ādažos, kas paši par sevi likuši izstaigāt varas gaiteņus, pārliecināties par naudas un pazīšanās visvarenību. Tas, bez šaubām, iemācīja laipot visaugstākās varas gaiteņos pie vajadzīgiem cilvēkiem. Nav šaubu, ka tur A. Kauls ir labi apguvis šīs sabiedrības un pasaules vērtības. Gan jau Ādažu saimnieciskās labklājības pamatlicējs Josifs Kukelis, savam laikam neparasts vīrs, bija pamanījis A. Kaula aprēķinu, cietumu un apsviedību. Ar saimniecisku vērienu apveltītais A. Kauls strauji virzīja «Ādažus» uz bagātību. Pierīgas saimniecība drīz kļuva par Latvijas lauksaimniecības Meku, uz kurieni vadāja brīnīties iekšzemes varenos un ārzemju ciemiņus. «Ādažu» bagātības spožums apspīdēja arī pašu priekšsēdētāju, kas kļuva par zinātņu kandidātu un PSRS Ļeņina Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, Sociālistiskā Darba Varoni un beigu beigās pēc Gorbačova komandējuma Latvijā — par PSRS prezidenta padomes locekli. Raksturīgi, ka A. Kauls allaž demonstrē patstāvību un iecirtību, kā jau īstam lauku lielmanim pienākas — palaikam pavisam neatkarīgi un skarbi runājis ar valdošās partijas mazākajiem ierēdņiem, dažu no vietējās CK «plauktiem» pieprasīdams novākt. Saprotams, ka to varēja uzdrīkstēties tikai vīrs, kas apzinājās savu varēšanu: aizmugurē — pazīšanās un Ādažu miljoni, kas pelnīti komercfirmā ar īpaši ienesīgām ārējās tirdzniecības monopolprivilēģijām. Kā cilvēkam ar plašu pazīšanos viņam ir atvērtas arī centra vadītāju durvis. Pa īstam Alberta Kaula politiskā karjera sākās ar Gorbačova «perestroiku», kuras piekritējs viņš teicās esam. Tas sakrita arī ar A. Kaula iesaistīšanos LTF vadošajās Domes aprindās. Tolaik valdošajās aprindās vēl cerēja, ka ar demokrātisku inteliģenci vadībā LTF un LLS varēs veikt nevien «perestroikas» aizmugures un palīgdienesta pienākumus, bet arī kaut cik nokušināt neapmierināto tautu. Taču notikumi ievirzījās citādi — neaprēķinātā gultnē, kas nebija vairs pieņemama ne Kaulam, ne citiem, kas Latviju negrasās izvest no kaut «atjauninātas», taču «vienotās un nedalāmās» sastāva. Tādā politiska pacēluma vilnī Kauls paspēja kļūt par PSRS tautas deputātu. Tad viņš netaupīja radikālus izteicienus, piesauca Kārli Ulmani un 1989. gada 12. augustā izraisīja gaviles par to, ka noliedza draudzību ar A. P. Rubiku un pasludināja viņu par Kangaru. Cik tas bija skaisti! Tas bija Ādažu līdera politiskās popularitātes kalngals. «Lauku Avīzes» izdarītajā aptaujā par to, kas varētu būt republikas prezidents, simtiem cilvēku norādīja tieši uz Kaulu! Viņu pārspēja tikai tautas mīlulis Anatolijs Gorbunovs. Kaula popularitāti vairoja asie izteikumi par neveiksmīgiem republikas lauksaimniecības vadītājiem un aicinājumi pašiem zemniekiem «ņemt varu». Priekšniecības pēršana jau patika itin visiem. Tāpēc gluži dabiski iznāca, ka pie Latvijas Lauksaimnieku savienības vadības stūres nonāca tieši Alberts Kauls, jo «politiskākie» konkurenti nogāja mālā. «Politiku» toreiz jo stingri apkaroja gan no labās, gan no kreisās puses — zemniecības patstāvības baidoties. Zemniecību allaž gribējuši un grib izrīkot trešie spēki savās interesēs. Patlaban A. Kauls parādījis, ka viņš ir cieši saistīts ar Gorbačovu un PSRS prezidenta «atjaunināti» vienotās lielvalsts sapni. Diez vai to var dēvēt par Kaula kārtējo politisko «kūleni». Visdrīzāk viņš ir atgriezies mājās, pie savējiem. Kuri, spriežot pēc visa notiekošā, nerēķinoties ne ar ko, tiecas atgriezties pie varas. Turklāt politiska spēle ir politiska spēle un tajā nedrīkst nokavēties. Tas nav noticis. Maskavas prese sacēla lielas gaviles par toreiz vēl LLS līdera piesliešanos «glābējiem». Laikā, kad sabiedrība un republikas parlamenta vairākums noraida savienības līguma projektu un reāli draud speciāla pārvaldes režīma ieviešana Latvijā, aizkulisēs jau sāk čukstēties par vispiemērotāko figūru, ko uz vietas izvirzīt par pārvaldes režīma vadītāju. Tostarp ir arī Alberta Kaula vārds. TEIKUMS BEZ PUNKTA 1991.01.25 Lauku Avīze I. Īve 👈👉 |
PRIEKŠVĒLĒŠANU PROGRAMMA
Valsts, tauta, darbs.
* Daugavas Vanagu Mēnešraksts / 01.09.1995
* Latvija Amerikā / 07.10.1995
Valsts, tauta, darbs.
Latvijas Vienības partija (LVP) uzņemas realizēt politiku, kas tuvākā nākotnē nodrošinās sagrautās lauksaimniecības un rūpniecības atjaunošanu valstī, samazinās bezdarbu, panāks iedzīvotāju materiālā stāvokļa uzlabošanu.
LVP iestājas par valdību, kura ir atbildīga par politisko un saimniecisko darbību valstī, spējīga reāli risināt tai izvirzītos uzdevumus, uzskatot, ka sociālais un ekonomiskais nodrošinājums ir sabiedrības attīstības pamats.
LVP galamērķis ir izveidot Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, kurā valda pārticība.
LVP nodrošinās:
- valsts neatkarību un pilsoņu brīvību;
- morāli ētisko pamatvērtību atjaunošanu sabiedrībā;
- labklājību un demokrātiju Latvijas iedzīvotājiem (ņemot vērā, ka demokrātija nav visatļautība);
- latviešiem saimnieka statusu savā zemē;
- darbu visiem, kas vēlas un var strādāt;
- rūpniecības atjaunošanu jaunā kvalitātē;
- lauku attīstību, zemnieku saimniecībām attīstības iespējas; - strauju latviešu kapitāla pieaugumu tautsaimniecībā;
- bezmaksas pamata, vidējo un vidējo speciālo izglītību;
- bezmaksas kvalitatīvu vispārējo veselības aprūpi;
- katram valsts iedzīvotājam - fizisko, tiesisko, īpašuma un sociālo aizsardzību;
- Latvijā dzīvojošām minoritātēm starptautiski atzītas cilvēktiesības, nacionālās identitātes saglabāšanu.
LVP likvidēs:
- cilvēka cieņu pazemojošo sociālo politiku;
- valsts īpašuma un zemes izlaupīšanu;
- korupciju valsts varas ešelonos;
- ēnu ekonomikas monopolus, reketu, organizēto noziedzību;
- banku un kredītņēmēju noziedzības;
- ekonomiskā rakstura kļūdu un noziegumu sekas, ko pieļāvušas trīs iepriekšējās valdības.
LVP paredz:
- tautsaimniecību veidot kā sociāli orientētu brīvā tirgus saimniecību ar attīstītu privāto iniciatīvu uzņēmējdarbībā un dažādām īpašuma formām. Ierobežot galējo liberālismu ekonomikā. Apturēt stratēģisko objektu privatizāciju. Saskaņot nacionālās valūtas politiku ar ražošanas attīstību, stabilizēt valsts finanses. Saglabāt valsts monopolu alkoholam, tabakai, valūtas maiņai u. c. Zemniekiem - garantēt produktu iepirkšanu. Rūpniekiem - konkrētu atbalstu konkurētspējīgu preču realizācijai. Reālus nodokļus, stimulējošus ražošanu. Jau tuvākajos gados atjaunot nacionālo kopproduktu vismaz 90 gadu līmenī;
- valdībai radīt priekšnoteikumus, lai darba spējīgi cilvēki nodrošinātu sevi un ģimeni. Skolotāju, zinātnieku, medicīnas darbinieku, mākslas, kultūras un citu inteliģences darbinieku algas pielīdzināt atbilstošu kategoriju ierēdņu algām.
Garantēt darba nespējīgiem pensijas un pabalstus reālas dzīves iztikas minimuma līmenī. Saglabāt pensijas strādājošiem. Pensijas diferencēt. Nepalielināt pensijas vecumu.
Atdot iedzīvotājiem izkrāptos noguldījumus un juridiskajām personām aizturētos līdzekļus bankās. Taisnīgi indeksēt iedzīvotāju uzkrājumus līdz 1990. gadam, izmaksājot tos jau tuvākajā laikā;
- valsts uzbūvē padziļināt demokrātiskās nostādnes un palielināt valdības atbildību tautas priekšā. Paplašināt pašvaldību tiesības. Līdzās Saeimai jābūt Pašvaldību palātai, tautas vēlētam Prezidentam un Satversmes tiesai. Deputātiem un valdības locekļiem aizliegts piedalīties komercstruktūrās. Deputāti atsaucami. Par iestāšanos svarīgās starptautiskās organizācijās tauta savu gribu izsaka referendumos;
- ārlietās ieturēt aktīvu neitralitāti, ievērojot ekonomiskā izdevīguma principu, izmantojot Latvijas ģeogrāfiskās priekšrocības. Valsts neatkarību garantēt ar lielvalstu un Latvijas savstarpējiem līgumiem un sociāli - politisko stabilitāti valstī. Valsts ārējo drošību garantēt ar nelieliem profesionāliem spēkiem, zemessardzi un tautu.
LVP uzskata:
- izglītība ir tautas nacionālās bagātības avots. Latvieši jārosina uz izglītošanos;
- kultūra un zinātne ir nacionālās bagātības, kurām jāpievērš īpaša vērtība;
- sports ir ne tikai veselība un valsts prestižs, bet arī jaunatnes gribas un nacionālās pašapziņas audzināšana;
- sakārtotai iekšējai un ārējai videi jākļūst par katra cilvēka ikdienas nepieciešamību.
Mēs esam par brīvu, aktīvu un radošu cilvēku sabiedrību, par veselīgu un harmonisku ģimeņu veidošanos, kurā sieviete - māte nav materiālo rūpju nomākta. Mēs esam par nācijas spēka atjaunošanu un vienotu tautu savā zemē. No šī spēka un vienotības būs atkarīga tautas spēja realizēt savu gribu, veidojot Latvijas nākotni.
Lielajam laupīšanas laikam ir jābeidzas. Pienācis laiks godprātīgam darbam. Mēs vēlamies strādāt Latvijas labā un esam nelokāmi savā pārliecībā.
👈👉
| ALBERTS KAULS - Savā laikā Vislatvijas glābšanas komitejā bijāt abi ar Rubiku, un daudzi jums to joprojām pārmet. Saeimā šajā sakarā pat attiecīgs likums pieņemts. Kā toreiz īstenībā viss notika? - Varētu atbildēt tā - lai vēsture reiz to novērtē. Vai arī - kad tauta būs nobriedusi objektīvi izvērtēt pēdējo piecu gadu notikumus, par to varēsim parunāt. Par attiecīgo Saeimā pieņemto lēmumu, - kādu īpašu darbošanos pēc 1991. gada 15. janvāra man nevarētu pārmest. Tātad man nebūtu pamata uztraukties, ka it kā nevarēšu piedalīties vēlēšanās. Par Vislatvijas glābšanas komiteju varu vienīgi pateikt, ka tajā tika apvienoti citādi domājošie un citādi noskaņotie, lai tādējādi pasargātu no viņu iespējamās reakcijas. Kā atceraties, toreiz notika daudz kas.  - Jūs, kas piedalījāties Tautas frontes pirmajā kongresā, pēkšņi izrādījāties arī Glābšanas komitejā... - Jā, piedalījos Tautas frontes pirmajā kongresā un arī pirmajā Domē. Pēc tam savas aizņemtības dēļ, kā arī redzot, ka emocijas daudziem ņem virsroku pār saprātu, no aktīvas darbības aizgāju. Vienmēr esmu bijis saistīts ar darba cilvēkiem, ar lieliem kolektīviem, tāpēc uzskatīju, ka nedrīkstu palikt kopā ar tiem, kurus vieno tikai lozungi un saukļi, nevis tautas intereses. - Piemēram? - Konkrētas epizodes pēc tik daudziem gadiem tagad grūti atsaukt atmiņā, taču man ir to laiku piezīmes, kas apliecina daudzu cilvēku nesaderību starp viņu vārdiem un darbiem. - Viens no saukļiem toreiz bija: «Latvijai jāizstājas no PSRS.» - Es biju viens no tiem nedaudzajiem, kas to zināja daudz ātrāk nekā vairums. - Ko jūs zinājāt? - Nu ir laiks, kad kaut ko varu arī atklāt... Jau 1990. gadā pie manis, respektīvi, uz Latviju pie cilvēkiem, kam svars sabiedrībā, brauca pārstāvji no Maskavas un pētīja, kāds noskaņojums Man ar šiem cilvēkiem bija iespēja pabūt vienatnē, aprunāties, teiksim, pirtī, neoficiāli. Ne velti Gorbačovs mani arī uzaicināja kļūt par padomnieku. Mihails Sergejevičs bija pārliecināts, ka es saprotu pārmaiņu neatgriezenisko un progresīvo nozīmi un atbalstu pārbūves idejas. Protams, šajā ziņā biju uzticams. - Kādus padomus Gorbačovam devāt? - Manas darbības galvenie virzieni bija lauksaimniecība, agrorūpnieciskais komplekss saistībā ar manis vadītajiem Ādažiem. Uzskatīju, ka jaunās brīvvalsts politikai jākļūst augšupejošai, tai jāpaver ceļš uz visu progresīvo, ka centrā jābūt latviešiem, jāgādā par visas tautas labklājību, jārada optimāli apstākļi uzņēmēju iniciatīvas attīstīšanai. Mana pārliecība - viss Latvijā uzceltais ir nacionāla bagātība, kas jāatdod tautai, bet stratēģiskos objektus valsts patur savā īpašumā, daļu pārdodot uz izpirkšanas laiku (jo godīgiem cilvēkiem naudas nebija), uzņēmīgiem latviešu izcelsmes cilvēkiem (godīgiem un perspektīviem!), bet pārējo - piesaistot ārzemju investīcijas konkursa kārtībā. Par šīm idejām Amerikā man teica, ka esot gatavi izstrādāt tautsaimniecības attīstības programmu, atvēlēt izdevīgus kredītus. Viņi teica - varot pat garantēt, ka Latvija divu līdz trīs gadu laikā sasniegs VFR līmeni. Realizējot manas idejas, Latvijā tagad nebūtu jaunbagātnieku un nabago, respektīvi, mūsu valsts nebūtu nokļuvusi tik traģiskā situācijā kā patlaban, kad jādomā par izdzīvošanu. - Vai Latvijas neatkarību Gorbačovs uztvēra kā nenovēršamību, vai ne tik niansēti? - Ar Mihailu Gorbačovu šaurā lokā par to tikām pārrunājuši. Viņš, piemēram, teica: «Baltiju izlaidīs no Padomju Savienības, tas ir skaidrs, bet kā to izdarīt?» - Un pats devās uz Lietuvu glābt?  - Rietumos par to visu jau daudz agrāk tika rakstīts - viss notiek saistībā ar kosmiskajiem spēkiem; cilvēku alkas pēc brīvības ir likumsakarīgs process, kas, varētu teikt, nāk no Augstākā. Kā raksta Das Erheinen Weltweit (3/94), Gorbačova glasnostj un perestroika iesākās Maitajas (jaunā laikmeta Kristus) iespaidā. Pie mums šīs domas slāpēja, pasaules varenie pārņēma iniciatīvu savās rokās. Tika izveidoti attiecīgi institūti, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem, un tur bija skaidrs, kāpēc neatkarības cīņas aktivizējas, ka tas ir objektīvs, likumsakarīgs process. Padomju Savienībā to vadīja Gorbačovs. - Vai tas process sākās Maltā? - Reikjavikā. 1990. gadā vēl tikai precizēja ietekmes zonas... Gan jau pienāks laiks, kad arī par to sabiedrība uzzinās. Un tad būs skaidrs, vai ir vajadzība iekļauties NATO vai ne. Īsi sakot, nekas nenotiek nejauši. Arī, piemēram, notikumi Gruzijā tika vadīti. - Tās īpaši izveidotās dažādās organizācijas tikai salaida cilvēkus matos, viņi cīnās līdz asinīm, piemēram, čečeni... - ... nē, rakstura īpatnības, mentalitāte! Ja procesi nebūtu vadīti, viss notiktu daudz lēnāk. Jau teicu, notikušais ir objektīvs un likumsakarīgs process. - Kā tajā Glābšanas komitejā varēja iekļūt divi tik dažādi cilvēki kā Rubiks, pret kuru sabiedrībā izturējās ļoti negatīvi, un jūs, ko uzskatīja gandrīz vai par elku? Vai tiesa, ka arī Gorbačovs esot Rubiku uzskatījis par pārlieku karstgalvīgu un radikālu, un tāpēc jūs bijāt nepieciešams kā līdzsvars? Un vai tas tiesa, kā baumo, ka dažas personības no Tautas frontes jūs mudinājušas iesaistīties Glābšanas komitejā, taču patlaban šie cilvēki izliekas, ka jūsu liktenī nav bijuši līdzdalīgi? - Kad uzzināju, ka mani liek uz kārts, vēlreiz aizbraucu uz Maskavu noskaidrot lietas būtību. Man pateica, ka cita ceļa nav, jo stāvoklis Latvijā ir ļoti nopietns. Uzņemdamies šo nastu, varu būt noderīgs. - Vai par to zināja Tautas fronte? Kā tā to uztvēra? - Dažādi, bet tādi kungi kā Īvāns un Inkēns - ar dziļu izpratni. Pat pēc 17. decembra, kad notika sarunas par manu iespējamo paziņošanu, ka izstājos vai norobežojos no Glābšanas komitejas. Lai gan būtībā tajā iestājies nemaz nebiju. Viņi tomēr ieteica man palikt komitejā, jo, tur būdams, Tautas frontei, iespējams, varētu būt noderīgs. - Daudzi vēl tagad atceras jūs redzējuši televīzijas ekrānā ar baltu kabatlakatiņu pie miklām acīm. Tiešām raudājāt? - Tas, kas notika toreiz janvārī, man bija ļoti negaidīti, kā nekā ilgāku laiku nebiju uzturējies Latvijā. Arī ziņu par notiekošo saņēmu, būdams Austrijā, kur sadarbojos ar kādu firmu. Saņēmis tādas vēstis, uzreiz, protams, saistījos ar mājām. Tur - satraukums, draudi. Drausmīgi. Tūlīt pat devos uz Maskavu, tikos ar Pugo un Krjučkovu, lai noskaidrotu notikumu patieso būtību. Saistījos arī ar Godmani, apjautājos, ko varu palīdzēt. Viņa lūgums - aizvākt omoniešus no Rīgas ielām. To Maskavā centos panākt un tad atgriezos Latvijā. Satraukums uz ielām, apšaude... Viss process bija ļoti pārdomāti organizēts. Uz žurnālistiem, skaidrs, šāva ne jau Maskavas, bet vietējie spēki, turklāt šāva ne jau kaut kādus cilvēkus, bet tos, kas bijuši kopā ar Juri Podnieku, kas daudz zināja par notiekošā aizkulisēm, par dažu labu, kas nācis pie varas, par dažādām struktūrām un spēkiem... - Kā jūs no tautā cienīta cilvēka pēkšņi kļuvāt par tādu, par kuru nekautrējoties skaļi sauca: «Kaulu suņiem!»?  - Vai kā Gorbačova padomnieks bijāt labi atalgots? - Strādāju sabiedriskā kārtā, nekādu algu nesaņēmu. - Vai ar viņu regulāri sazvanījāties? - Vajadzības gadījumā. Pansionātā Līgatne bija valdības tiešais vads, kuru varēja izmantot sakariem ar Mihailu Sergejeviču. - Bija laiks, kad tauta gāja ar lozungiem, prasot: «Albertu Kaulu - par premjeru!» Kādu apsvērumu pēc šim uzaicinājumam nepiekritāt? - Mani apmierināja Ādažu modelis. Turklāt biju jau uzsācis to pilnveidot atbilstoši tirgus ekonomikas apstākļiem. Tā bija mana dzīve jaunā kvalitātē. Kļūstot par premjeru, šajā ziņā daudz ko būtu zaudējis - būtu jāatvadās no brīvības un patstāvības. Tas man nebija pieņemams. - Un pat nejutāties aizkustināts par šādu tautas uzticību? Nevēlējāties likt lietā savu pieredzi, ietekmi, zināšanas, lai palīdzētu Latvijai? - Jau «toreiz biju gatavs patstāvīgam darbam. Jutu, ka, pieņemot to amatu, varu tikt ierobežots. - Vai kā Gorbačova padomnieks tikāt palīdzējis firmai Nordex - Jā, viss notika likumīgi.  Tas bija Ādažu un divu ārzemju firmu kopējs uzņēmums. Darbs veicās sekmīgi. Tā bija viena no pirmajām šāda veida firmām Padomju Savienībā. Kā pirmajiem mums, protams, bija daudz priekšrocību. Es kārtoju lietas augšējos ešelonos, bet Lučanska kungs praktiskajā jomā. Liekas, strādājām diezgan sekmīgi. Taču tagad kāda tumša roka mums ar Nordex prezidentu tomēr neļauj kopīgi strādāt. Diemžēl. - Ko šis laiks pie Gorbačova jums deva? - Ļāva pilnveidoties, palīdzēja attīstīties. Man bija iespēja savām acīm vērot, kā notiek valsts vadīšana, pabraukāt pa pasauli, iepazīties ar dažādiem cilvēkiem - un, kad tas notiek valsts līmenī, ir pavisam citādi. Ādaži man bija viss. Esot Gorbačovam tik tuvu, savai saimniecībai, protams, daudz varēju palīdzēt. 1990. gadā mēs jau izstrādājām Ādažu perspektīvās attīstības programmu un darbošanos tirgus apstākļos. Te mums palīdzēja kāda VFR firma, bijušais VFR valsts sekretārs, tātad autoritāte. - Starp citu, uz Maskavu regulāri braukādams, kukuļus bieži tikāt vedis? - Ādažos taču izgatavoja portretus -ja uz Kremli nevarējām aizvest tā cilvēka portretu, ar kuru bija jātiekas, tad vismaz vedām Ļeņina attēlu. Reiz gan tāds amizants gadījums notika. Mūsu sagādnieks bija devies pa Rietumsibīriju lopbarības graudu meklējumos, līdzi ņemdams, protams, Ļeņina portretu, tādu palielu, 50 reiz 70 centimetru. Atgriezās mājās ar visu, jo neesot saticis nevienu daudzmaz cienījamu cilvēku, kam tādu dāvanu pasniegt... - Vai, atgriežoties politikā šepat, Latvijā, cerējāt, ka varētu tikt ievēlēts Saeimā? - Ticu, ka tauta šodien to izdarītu - par to liecina daudzās vēstules un labie vārdi, tiekoties personiski. Toreiz? Nē, pat iespēju nepieļāvu. Bet apstākļi izveidojās tādi, ka sapratu, ja vēl dzīvs esi, tad malā palikt nedrīksti! Krīze pēc brīvības reālās saņemšanas Latvijā nav apstājusies, un gals tai nav redzams. Tā ir traģēdija tautai un valstij. - Kā, jūsuprāt, to pārvarēt? - Pirmkārt, jānokomplektē valdība, kas nedomātu vis par savu kabatu, bet justu atbildību tautas priekšā. Latvijā, zinu, ir daudz uzticamu cilvēku - gan citās partijās, gan tādi, kas vēl nekad nav bijuši pie varas. Otrkārt, līdz vēlēšanām jānodibina saimnieciski kontakti ar Rietumiem, kas jaunajai valdībai sniegtu materiālu palīdzību, lai tā nekavējoties varētu uzsākt progresīvu politiku. - Vai ar Austrumiem arī būtu jāsadarbojas? - Gan ar Austrumiem, gan Rietumiem. Nevajag jau politiski pārdoties, arī ekonomiskai atkarībai ir robežas. Principā viss jāsaista tikai un vienīgi ar izdevīgumu. - Vai Latvijai vispār ir iespējams reiz kļūt pārtikušai un bagātai? - Mūsu ģeogrāfiskā atrašanās vieta vien ir ko vērts! Pakalpojumi uz Austrumiem un Rietumiem, ienākumi - un katrs Latvijā varētu dzīvot ne sliktāk kā, teiksim, Arābu Emirātos. Mums gan nav naftas, toties ir cilvēki, kas būtu jāturpina izglītot, jāizmanto arī tranzītpolitika, ap kuru attīstīt rūpniecisko kompleksu, jādomā par banku un finansu servisu, gāzes transportēšanu uz Lietuvu... To visu ar Rietumu palīdzību var izdarīt, turklāt viņi šādā palīdzības sniegšanā būtu ieinteresēti. - Ādaži, protams, bija izņēmums Latvijas laukos... - ... jā, tur bija tradīcijas, taču arī daudzviet citur Latvijā tāpat bija spēcīgas, izcilas saimniecības. Un varēja būt vēl - tas būtu laika jautājums. - Masu mediji vēsta, ka esat kādas partijas priekšgalā. Sīkākas informācijas nav. Varbūt iepazīstināsit ar to?
- Latvijas vienības partija radās pirms iepriekšējām vēlēšanām - tolaik ar to man izveidojās pirmie kontakti. Kad biju nolēmis, uzklausot daudzu autoritatīvu cilvēku ieteikumus, atgriezties politikā, izteicu priekšlikumu Tautsaimnieku politiskajai apvienībai. Tā ilgāku laiku kavējās ar atbildi, tāpēc sāku domāt par jaunas partijas dibināšanu, tomēr beidzot izšķīros par Latvijas vienības partiju, jo tā nebija   - Stipra un ietekmīga partija? - Mēs vēl tikai organizējamies. Ar grūtībām beidzot esam tikuši pie štāba mītnes - Rīgā, Ernestīnes ielā 33.‘Tur atrodas mūsu partijas priekšvēlēšanu centrs. Atbalsta punkti veidojas Latvijas rajonos. Pat necerējām uz tik lielu atsaucību. Mūsu partijas programma atšķiras no parējām ļoti. Piemēram, droši pasakām, ka latviešiem ir jāatdod saimnieka statuss savā zemē, pārējiem līdz ar to neradot stresa situācijas. Mūsu pārliecība - nacionālais ir jāaizsargā un jāattīsta. Latviešiem šī ir vienīgā vieta uz zemes, tāpēc mums ir savi pienākumi un tiesības. Taču mēs visi esam viena Dieva bērni, un neviens šeit nav nokļuvis bez Dieva ziņas. Tāpēc cieņā jābūt savstarpējām cilvēciskām attiecībām. Mēs esam, teiksim, par to, ka jāpiekopj neitralitāte. - Esat pret iestāšanos Eiropas Savienībā?
- Līdz tam vēl tālu. Vēl daudz jāpēta un jāgatavojas. Cienot tautu, tai jāizskaidro un jādod iespēja izvēlēties nobalsojot. - Jums ir ienaidnieki? - Es teiktu, konkurenti. Var just, ka mūsu partija viņos rada satraukumu. Zinu, ka daži gaida, kad Alberta Kaula vārds parādīsies deputātu kandidātu sarakstos, lai tas tiktu nekavējoties kompromitēts, lai izveidotu man dažādus šķēršļus. To visu jaušu, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc vēlēšanās nepiedalīšos. - Uz ko vēlēšanās cerat? Kādas ir jūsu prognozes? - Pesimistiskās - ja tauta vēl neizpratīs reālo situāciju un būs pasīva, varam iegūt apmēram no 30 līdz 35 procentiem balsu. Optimistiskā prognoze - kā teica kāds mūsu ārzemju līdzbiedrs, varam savākt līdz 65 procentiem balsu. Ja nopietni padomā, ko gan pašreizējie Latvijas politiskie spēki Latvijai var iedot? Viņi taču ir saistīti ar pēdējiem pieciem tautas saimniecības un sociālās infrastruktūras sagrāves gadiem. Ja ne tieši ar varu saistīti, tad vismaz tādus likumus pieņēmuši - Saeima tiem devusi sankcijas. Ja tauta sāks nopietni domāt un analizēt, tad būs spiesta rūpīgāk izraudzīties gan kandidātus, gan partijas, par kurām balsot. Mēs savas nostādnes izveidosim pēc iespējas pilnīgākas. - Saka - vajadzētu tomēr vēlēt iepriekšējos, jo tie vairs tā nezags... - Apetīte rodas ēdot, un tā var nekad nebeigties. Visādas varas bijušas un Latviju izlaupījušas. Lielākā sabiedrības daļa ir apzagta. Ja, piemēram, mums izdosies pārņemt varu, vispirms pārkārtosim nodokļu sistēmu. Nodokļiem jāveicina ražošana, nevis jārada uzņēmējiem izdzīvošanas problēmas. Tas, kas notiek tagad, ir nacionālo uzņēmēju graušana. Un vai tad vecos cilvēkus, daudzbērnu ģimenes, bērnus un jauniešus patlaban šajā valstī ciena? Jā, protams, vienmēr tik jāklausās atrunas - naudas nepietiekot. Taču četru izlūkdienestu un četru armijas štābu uzturēšanai, saietam pie prezidenta, simtiem jaunu automašīnu, ierēdņu un banku darbinieku apmācībai, bruņotai aizsardzībai un vēl nez kam - jā, tur naudas pietiek, turklāt tiek atvēlētas pasakainas smmas. Par bruņošanos vien runā, tai naudu tērē, bet, kad, piemēram, tiek piedāvāti tanki par velti, no tiem atsakās. Tas, kas notiek bankās, - es pat īsti nezinu, kādā vārdā to procesu nosaukt! Skaidrs, ka tie, kas tagad pie varas, naudu ieguldītājiem neatdos, toties mēs varētu rast iespēju to izdarīt, turklāt tā, lai pārējie neciestu. Pat vēl vairāk - mūsu plānos paredzēts indeksēt visus noguldītos līdzekļus līdz 1990. gadam, un mēs tās summas izmaksātu viena gada laikā. Arī skolotāju algas paaugstinātu, īsi sakot, mums ir pārdomāti, detalizēti izstrādāti plāni. Atmoda nav pārvērtusies, kā paredzēts, par Latvijas augšupeju, bet gremdē valsti arvien dziļākā tumsā. Tomēr esmu pārliecināts, ka reiz pazaudētās vērtības atkal atgriezīsies, jo tumsa nevar būt mūžīga. Ja tauta mūs atbalstīs, kopīgiem spēkiem daudz ko varēsim paveikt. Ja šī iespēja tiks palaista garām... nu, tad citas vairs var nebūt. - Vairākas ietekmīgas partijas un formējumi tagad laužas pie varas. Kā šķiet, ar ko jūs varētu sadarboties?  - Lielākajai daļai partiju programmas ir līdzīgas mūsējai. Daudzu partiju darbība atklājusi to patieso būtību. Saimniekā ir daudz cienījamu cilvēku, bet vai ar to mēs ietu kopā? Nezinu, nezinu... Mēs ar pārējiem radikāli atšķiramies kaut vai ar mērķi - labklājību visiem, katrā mājā! - Jas nav iespējams. - Tādā gadījumā nav ko cilvēkus muļķot, solot zelta kalnus.  Jāapzinās patiesā situācija, jādara viss, lai labklājība zeltu. Un ne jau ar sociālistiskajām idejām - teiksim, sadalot pārpalikumu. Ja valsts ir normāla, ja vara tajā ir normāla, tad nav nekā neiespējama. -Jūs bijāt ļoti labs saimnieks - arī Ādaži tam apliecinājums, bet vai jūs nebiedē tas, ka politiskajās spēlēs valda citi noteikumi? - Mūsu partijā ir arī cilvēki, mani laikabiedri, kas saviem spēkiem daudz ko sasnieguši, savas spējas apliecinājuši, Latvijas labklājības labā daudz ko darījuši un tagad ir ar mieru strādāt, sevi netaupot. Kas attiecas uz politiku, mēs neesam diktatori, kas gribētu pārņemt varu. Mūsu galvenais mērķis ir panākt tādu deputātu statusu, kas izmainītu likumdošanu un radītu apstākļus, kas apturētu tautas saimniecības un visas sabiedrības krīzi, turklāt sāktu arī organizatorisku darbu, lai tautu izvestu no tās. Ticu, ka mūsu rindās ieplūdīs jauni, talantīgi, godīgi cilvēki. Ne jau Kaulam jākļūst par prezidentu vai ministru prezidentu. Protams, viss atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem. -Ja jums šos amatus piedāvātu... - ... paturētu prātā domu, ka jāgatavo pēctecis un pie pirmās iespējas jāatgriežas pie zemes, savā zemnieku saimniecībā. -Jūs esat zemturis, Jūsu partijā tādi ir vairāki. Ir vēl Latvijas Zemnieku savienība, citi zemnieki... Konkurenti jums tie vai sabiedrotie? - Mums, piemēram, nav pieņemama Latvijas Zemnieku savienības politika, ko tā Kinnas vadībā piekopj kopš atjaunotās brīvvalsts sākuma.
- Proti? - Zemes reforma aizdzina latviešus uz laukiem, sanaidoja īpašuma dēļ, iedeva zemi un tālāk vairs par zemes jautājumu attīstību nerunā. Nu apspriež tikai izdzīvošanas jautājumus. Izturēšot tikai vidējie un lieli zemnieki. Manuprāt, amorāli, pat noziegums pret tautu! Ja reiz reformā kļūdas pieļautas, tās jālabo. Ir nepieciešama sistēma, kā izdzīvot arī mazajām zemnieku saimniecībām. Ir jādod zaļais ceļš kooperācijai, kas paver iespēju specializācijai, kura savukārt ir efektīva saimniekošana arī mazām zemnieku saimniecībām. Tādējādi vismaz to ģimenēs tiek nodrošināta iztikšana, un tas ir svarīgi. Man ir pārmetuši par to, ka ņēmu kredītu savai saimniecībai. Esmu pārliecināts, ka līdzīgi rīkoties būtu varējuši daudzi un rezultāti būtu labi, ne tikai personiski, bet Latvijai kopumā. Mums ar dēlu, piemēram, faktiski piederēja divas saimniecības ar kopējo platību gandrīz septiņdesmit hektāru, un 1990. gadā paņēmām kredītu. Uz pieciem gadiem, kopējā summa 300 tūkstoši rubļu. Vispirms iegādājāmies tehniku, lai sakārtotu laukus un uzceltu saimniecību. Togad bija īpaši liela kartupeļu raža - novācām ap 1000 tonnu, un daļu kredīta uzreiz varējām atdot. Līdz 1992. gadam parāds jau bija atlīdzināts. Turklāt tajā laikā bijām ne tikai savu saimniecību nostabilizējuši, bet arī tuvējiem sābriem palīdzējuši. Nākamajai valdībai pirmais uzdevums būtu palīdzēt saviem zemniekiem kā psiholoģiski, tā arī materiāli, radīt kooperāciju. Starp citu, Lauksaimnieku savienība vēl 1990. gadā Godmanim to ierosināja. Viņš novērtēja atzinīgi, taču vaļsirdīgi pateica: «Neviens man to neļaus darīt.» Tagad ar šo jautājumu nodarbojas Breša kungs. Kooperācijas ideja gan vairāk tiek kompromitēta nekā attīstīta...  - Presē pavīdēja doma, ka jūs ar lielu interesi studējot Hitlera Mein Kampt... -... jā, ar interesi. Kādreiz to grāmatu tiku lasījis krieviski, tagad - latviski. Manuprāt, tur nav par ko uztraukties, nekāds pasaules satricinājums jau tas izdevums nav. Uz vēsturiskiem notikumiem jāskatās kā uz vēsturiskiem, un viss. Man, cilvēkam, kas atgriežas politikā, šī grāmata jāpastudē, lai labāk orientētos vēsturē. Un ne tikai. Grāmatā ir ļoti interesantas domas arī par propagandu, ko varētu izmantot, gatavojoties vēlēšanām. Saistošas atziņas arī par partiju dibināšanu. - Tāda vaļsirdība var radīt pretdarbību sabiedrībā... - Man nav paticis lietas skatīt virspusēji. Vienmēr iedziļinos dokumentos, visu izpētu pamatīgi. Vēsturiskā pieredze ļauj redzīgāk lūkoties šodienā. Jā, un kas attiecas par grāmatu un ebrejiem, - to tautu dziļi cienu, atzīstu viņus par īpaši uzņēmīgiem un sekmīgiem, tirgus problēmas risinot. Mēs, latvieši, savā attīstībā šajā ziņā, paškritiski atzīstot, esam vājāki. Pagaidām. Nāks laiks, un mēs kļūsim bagāti. - Kā zemnieks esat vidēji turīgs, lielsaimnieks vai... - ... Nē, nē, ļoti viduvējs. Potenciālā bāze tāda, ka varētu būt stiprs viduvējs zemnieks, taču platības ir minimālas, ģimene, kas palīdz, nav īpaši liela - sieva, dēls, četri mazbērni... - No malas skatoties, gan šķiet, ka nedzīvojat slikti. - Jā, iestrādes mums bija. Kādreiz vispār bijām varens spēks - ģimenē četri vīrieši, visi zemes lietās izglītoti, trīs sievietes... Tikai paši zinām, cik grūti mums ir klājies. - Ādažos kādreiz bija veiksmīgas palīgnozares. Ar ko jūs papildus nodarbojaties? - Ar lopkopību mums, piemēram, neļauj nodarboties, jo divas upes pārāk tuvu atrodoties. Tā no domas par lopiem divdesmit piecām slaucamajām govīm un telēm - bija jāšķiras. Iegādājāmies kokzāģētavu, bet pēc divu dēlu pēkšņās nāves arī tā bija jāpārdod. Vispār daudz un dažādi esam klupināti, sūri mums ir klājies, tomēr tāpēc jau mūsu uzņēmība mazumā nav gājusi. Galus savilkt varam, arī citiem izpalīdzam. Tā kādam puisim Ādažos - viņš smagi cieta avārijā, tagad nepieciešama operācija - ziedojām pieci simti latu. Tā ir nozīmīga summa, kas, ceram, tam jaunajam cilvēkam un viņa ģimenei būs atbalsts. - Kur jūsu partija ņem naudu?  - Ko darīsit, ja tas viss, ko cerat, nepiepildīsies? - Ticu, ka šie sapņi ir reāli, tāpēc tie piepildīsies. Man ir plāni, kā rīkoties un ar kādiem cilvēkiem tikt pie mērķa. Piemēram, mēs varētu uzaicināt sadarboties Lučanski - viņš varētu kļūt par nopietnu konsultantu. Mēs kā jaunībā izstaigātu daudzu valstu varas gaiteņus, jo viņš vispār ir lielisks, saprotošs cilvēks. Zinu, arī pretrunīga personība, bet ne jau tas šajā ziņā ir galvenais. Mums ir jāveic pārdomāts darbs kā Latvijas iekšienē, tā ārzemēs. Daudz ko varu paveikt kā partijas līderis, kam daudz paziņu pasaulē. Arī pašu uzņēmēji mums kļūs lieliski palīgi, tiklīdz sajutīs, ka viņu darbs šeit tiek reāli atbalstīts. Esmu pārliecināts, ka mazajai Latvijai nav neatrisināmu problēmu! - Jūs pēc dabas esat ļoti emocionāls. Valsts amatā jūtas jāsavalda... - Dzīve mani gana skolojusi. Vientiesis nekad neesmu bijis. Katram jābūt savā vietā. Padotie gaida, lai tos vadītu un organizētu, jo tas ir vadītāja pienākums, taču nedrīkst vadīties pēc principa - sadzīvot ar katru. Kā man tas izdevies, var pateikt tie, kas ar mani kopā strādājuši Ādažos, Ezerciemā, Lēdurgas pusē un Bulduros. Tur, kur esmu strādājis, cilvēki dzīvoja tīri labi. Cieņā tika turēti kā vecie ļaudis, tā bērni, bet slaistiem, dīkdieņiem un zagļiem viegli vis neklājās. Lai gan pret cilvēku vajadzībām vienmēr esmu izturējies iejūtīgi, jo pats dzīves sūrumu esmu izjutis. Bez kārtības un disciplīnas tauta nepacelsies no nabadzības. Tādēļ arī atgriežos, lai celtu uz darbu un kārtību, un labāku dzīvi. Šajā laikā daudz ko esmu pārdomājis arī par to, ka, ja cita ceļa nebūs, tad tos, kas Latvijai un latviešu tautai kaitēs, būs jāsoda pat ar nāvessodu. Būt ieinteresētam savas valsts liktenī ir ne tikai goda lieta, bet pienākums!
|
| ALBERTS KAULS |
1995.07.17 Neatkarīgā Rīta Avīze Ina Eglīte |
👈👉
👈👉
"Es ticu Albertam Kaulam"
Šobrīd man mīļā, sirdij tuvā latvju zeme šķiet kā liels kuģis, kas dreifē spēcīgi sabangotā jūrā bez konkrētām izredzēm kaut kādā veidā un jebkad izkļūt drošā, visai tautai patīkamā krastā. Ir jau mums visādas pārvaldes struktūras, gan pašu sacerētas, gan radītas arī pēc starptautisko institūciju norādījumiem. Bet cik bēdīgi šobrīd ir reālie ikdienas dzīves apstākļi apmēram 80% Latvijas iedzīvotāju! Koku vērtējot pēc augļiem, cilvēku - pēc padarītā darba. Vai tomēr nebūtu pienācis pēdējais brīdis, it sevišķi tiem cilvēkiem, kuri virzīja valsts tautsaimniecību pēdējo piecu gadu laikā, ieskatīties savā darba ražas lauciņā? Bet joprojām no viņu mutēm dzirdam: būs, būs... dodiet tikai mums atkal iespēju; un veikli turpina rāpties 6.Saeimas deputātu krēslā, vienalga, kurā frakcijā. Sēž un rēķina, kāda ministra krēslu ieņemt turpmāk, ja nu kaut kas brūk... Bet līdzko sabiedrībā atgriezās cilvēks, kas ar savu līdzšinējo darba dzīvi ir pierādījis, ka strādājis vairāk ar galvu nekā ar muti, tā šāds cilvēks tiek publiski zākāts un ķengāts. Šeit domāju Albertu Kaulu. Tā 25.jūlijā Latvijas TV-1 programmā raidījumā "Skats no malas", ko vadīja žurnālists Kārlis Streips, vesels sižets bija veltīts Alberta Kaula vadītās Latvijas Vienības partijas nievājošam vērtējumam. Laikraksta "Diena" komentētājs Ainārs Dimants pacilājošā tonī saka: "Kā Kaulam nav kauna balotēties 6.Saeimas vēlēšanās? Viņam taču tāda "kabatas partija" vien ir." Kārlis Streips piekrītoši māj ar galvu, piebilzdams, ka pastāvot arī "nācijas grēks" (varbūt plaša profila žurnālists K.Streips varētu rast iespēju sniegt publikāciju "Nācijas grēks un tā izpausmes formas mūsdienu Latvijā"). Neesmu tik kompetenta, lai spriestu, cik šādas pārraides atbilst žurnālistu ētikas normām, bet man radās iespaids, ka šis raidījums tāds netīrs pasūtījuma darbs vien bija. Vai nebūtu labāk katram deputāta kandidātam ļaut atbildēt skatītāju priekšā pašam, varbūt arī uz viņam nevisai ērtiem jautājumiem? Varbūt netaisīt savu profesionālo karjeru, kāpjot uz līdzcilvēka pleciem, varbūt neizmantot savu dienesta stāvokli, "lejot otram dubļus uz galvas"? Ieskatījos nedaudz pagātnē. 1990.gada sākumā kā sieviešu organizācijas valdes pārstāve apmēram stundu garā sarunā tikos ar Albertu Kaulu viņa darba kabinetā Ādažos, lai lūgtu viņa kā sponsora palīdzību. Ne jau tas bija noteicošais, ka nesaņēmu atteikumu savam lūgumam, bet gan A.Kaula vispusīgā interese par dažādām Latvijas problēmām. Viņš vēlējās iegūt savā rīcībā sarakstu par Latvijas jauniešiem, kuri bija cietuši Padomju armijas dienestā. Nedaudz pat pārsteidza viņa priekšlikums kā no vīrieša, ka varētu kopā ar lauku sievietēm noorganizēt Vasarsvētku svinības (plašāk sabiedrībā par šo svētku svinēšanu vēl toreiz klusēja). Ādažos ierados vairākkārtīgi, lai kārtotu sponsorēšanas jautājumus gan finansiāli, gan izgatavojot firmas maisiņus. Bija patīkami kontaktēties ar jebkuru Ādažu saimniecības darbinieku - lietišķas, korektas attiecības. Manuprāt A. Kaula atgriešanās, lai turpinātu strādāt Latvijas tautas interesēs, ir tikai apsveicama un cieņas vērta (zinot viņa ģimenes smago drāmu - divu vecāko dēlu zaudēšanu). Nepieļauju domu, ka tagad viņa vadītajā Latvijas Vienības partijā deputātu kandidātu komanda būtu komplektēta pēc citiem principiem nekā viņš ir darījis to līdzšinējā dzīvē. Jā, pārmet viņam līdzdalību Vislatvijas glābšanas komitejā. Bet līdzdalība ir pārāk plašs un stiepjams jēdziens, galvenais taču ir cilvēka praktiskā rīcība. Vai tie cilvēki, kas garus gadu desmitus līdzdarbojās Maskavas vadītajā pārkrievošanas politikā Latvijā un ar to nodarījuši ne mazu ļaunumu latviešu tautai, ir labāki un pieņemamāki šobrīd, lai sēdētu dažādos goda krēslos, atkal mūs vadītu un mācītu dzīvot?
Ar cieņu - Rita Valaine, ekonomiste, Rīgā
| "Es ticu Albertam Kaulam" |
1995.09.22 Pavalstnieks Rita Valaine |
👈👉
jaunots sarakstā. Tad CVK nolēma svītrot Kaulu no kandidātu saraksta, jo viņš pēc 1991. gada 13. janvāra darbojās kompartijā, bet viņam neesot bijusi iespēja ātrāk izstāties...
👈👉 |
Nogurušajam, bet neatlaidīgajam vēlētājam tomēr izdevās sarokoties ar Albertu Kaulu. |
| "Četru bloks" pusdieno restorānā "Sēnīte" un slavē Latvijas preci 1995.10.21 Neatkarīgā Rīta Avīze SPROĢIS, ANDRIS |
👈👉
PORTRETS
Labā kunga gaidās
Anita Lase
Rakstot sacerējumu par tēmu Labā muižnieka tēls latviešu folklorā un mūsdienās kā uz spilgtu XX.gadsimta izauklētu piemēru noteikti pienāktos rādīt Alberta Kaula virzienā. Bet, apcerot priekšvēlēšanu reklāmas piedāvāto kombināciju Alberts Kauls Ministru prezidents jebšu viens no nākamās valdības stratēģijas un attiecīgi Latvijas tālākās attīstības noteicējiem, gribētos bērnišķīgi kautri vaicāt, kurš šajā pasakā būs labais un kurš piedzīvos laimīgās beigas.
Kauls un demokrātija
Tīras ieliņas. Apkopti zālāji. Lauki kā puķu dobes un pabaroti, pārticīgi cilvēki. Vārdu sakot, paraugsaimniecības etalons Ādaži. Tas viss ir Kauls. Šobrīd Latvijā plaši pazīstams darījuma aprindu cilvēks, toreiz-Alberta Kaula padotais ar daudzsološu amata nosaukumu un vienlaikus faktiski izsūtāmais zēns, kuram varēja uzkliegt «Turi muti! Labāk atnes viesiem čības!» Arī tas ir Kauls. Bieži lietota vārdu kombinācija: «Demokrātija nav visatļautība.» Ādažos vēl ilgi pirms perestroikas sākuma runāja par katra personisko atbildību un iniciatīvas nepieciešamību un vienlaikus par vismazāko vadībai nepieņemamo vaļību aicināja pie kolhoza priekšsēža Kaula galda, lai pavēstītu, ka būtu ieteicams sākt jaunas darba vietas meklējumus. Pēdējā laikā tagad jaundibinātās Latvijas Vienības partijas (LVP) līdera godā esošais Kauls visbiežāk dzirdēts citējam un atsaucamies uz Ādolfu Hitleru. 90. gadu sākumā Kārli Ulmani. Pirms tam, protams, bija Markss, bet to jau var uzskatīt vienkārši par nodevu laikam. Intervijā pirms vēlēšanām kā idejiski tuvāko viņš min Čevera apvienību Saimnieks. Bet kādā citā rakstā saka: «Es nedomāju strādāt tukšgaitā nav vērts iet un bikses deldēt, ja man nav 51% Saeimā.»
Kauls un uzdrīkstēšanās
«Ne bez viņa iespējas atļauties ar kāju atspert kādas Latvijas Centrālkomitejas durvis un augstajiem sakariem izdevās pieņemt likumu par Valsts valodu. Ļoti nozīmīgu un vienu no pirmajiem mūsu nacionālo es stiprinošajiem aktiem,» par atmodas sākumā Kaulā jūtamo nacionālismu stāsta Dainis Ivāns. 80. gadu beigās par viņu klejoja anekdote. «Atnāk, stāstīdams, ka tikko izdevies labs kontakts ar Gorbačovu. Balsis fonā: kontakts bijis celis—dibengals. Un, šo vietu kasīdams, viņš nāk un saka: «Gorbačovs teica, ka jādara tā un tā.»» Septiņdesmito gadu vidū viņš par savu vietnieku uzaicināja strādāt cilvēku, kuru padomju izpratnē netīrās biogrāfijas dēļ tikko bija padzinuši no Valsts plāna komitejas. Teodors Rubenis joprojām ar pateicību atceras savu šefu: «Kauls mani pilnīgi svešu cilvēku sameklēja un teica: «Mani neinteresē tava pagātne, man ir vajadzīgs tāds vecis un tāda galva.» Kauls bija visīstākais disidents. Viņam bija tāda nostāja, ja nemāki latviešu valodu, par speciālistu strādāt nedrīksti. Humora pēc pat tika izvirzīta teorija: nerunā latviski mīnus 10% no algas.» Kaula izlēcieni, un ne tikai šie palika nesodīti. Viņam bija pamatīga un neiedragājama aizmugure. Taču pirms viņa spējas veidot šo aizmuguri vēl par vienu uzdrīkstēšanos. Uzdrīkstēšanos aizmirst neglaimojošo paša pagātnē un aizstāt to ar sev patīkamāku faktu traktējumu. 1990. gada decembris atklāta atzīšanās, ka tautas interešu aizstāvēšanas vārdā pievienojies Vislatvijas glābšanas komitejai. 1991. gada janvāris pēc asinīm uz Rīgas ielām publiska atvainošanās Latvijai par iesaistīšanos šīs organizācijas darbā. 1994. un 1995. gads apgalvojumi, ka, pirmkārt, nav darbojies komitejā, otrkārt, iesaistīties tajā viņam ieteicis Dainis Īvāns. Toreizējais LTF priekšsēdētājs D.Īvāns stāsta, ka «acīmredzot kaut kas viņa (domāts Kaula A.L) apziņā ir sabīdījies. Vienu reizi gan viņš lūdza man padomu. Pirms kļūšanas par Gorbačova padomnieku. Bet arī tas, es domāju, bija vienkārši poza, jo jau nākamajā dienā pēc mūsu tikšanās Vissavienības prese darīja zināmu, ka Ādažu saimnieks pievienojies Gorbačova padomdevēju lokam.»
Kauls un sakari
1991. gada janvāra dienās populārs bija teiciens: «Kaulu suņiem.» Šobrīd, kad barikāžu radikālismu nomākušas ilgas pēc stipras rokas, šo izteikumu varētu pārfrāzēt, paturot prātā Kaula fantastisko spēju saost saimniecisku izdevīgumu, saost nepieciešamos sakarus. Uztaustīt un tad tos balstīt kā ar dāvanām, tā glāzīšu šķindoņas pavadītu ilgstošu sarunu atpūtas mistrojumu. (Ne viena vien sieva Kaulam esot pārmetuši vīra, tajā pašā laikā Ādažu saimnieka padotā ja ne gluži nodzirdīšanu, tad pieradināšanu pie ikvakara mirgoņas acīs šāda darba stila pēc.) Protams, tas nebija vienīgais, kas ļāva Kaulam uzturēt stabilas attiecības ar vajadzīgiem cilvēkiem. Klāt neapšaubāmi summējās arī organizatoriskās spējas izmantot dzīves un paša sagādātās iespējas. Viss iepriekšminētais ļāva Kaulam tikt cauri sveikā situācijās, kur cits būtu saņēmis partijas rājienu. Un galvenais izkarot sev mīluļa statusu Vissavienības vadītāju vidū. Visskaļākā Kaula draudzība, protams, bija ar Mihaillu Gorbačovu, kas 1987. gadā apmeklējis Ādažus, turpmāk visur tos minēja kā piemēru un deva iespēju tiem kā pirmajiem aprobēt perestroikas atnestās jaunās saimniecības formas. Galu galā uz šo Pierigas saimniecību plūda visādu veidu kredīti, subsīdijas, atļaujas strādāt ar kapitālistiskā bloka valstīm, pirmajiem Savienībā tirdzniecībā izmantot bārtera principus, uzkrāt lielas valūtas rezerves utt Ādažu celšana Kaulam nebija jāsāk, bet vienkārši jāturpina sava priekšgājēja stabilās iestrādes, ko viņš ari sekmīgi darīja. Toties personiskā saimniecība gan sākās tukšā laukā. Četri ceļamkrāni vienlaikus, kas tur rosījās būvdarbu sākšanas sākumposmā, pārspēja pat dažu labu Vissavienības triecienceltni. Acīmredzot šis Kaula ekonomikas pamatnosacījums augšupeja, izmantojot izdevīgāku pozīciju iekarošanu un tikai pēc tam pārdomātu ražošanas intensificēšanu, ir izskaidrojums Ādažu saimnieka neviennozīmīgai attieksmei pret Latvijas neatkarību. Viņš nekad nav iebildis pret to. Bet izpratis savādāk vairākums. Kā brīvo ekonomisko zonu kaut kādā bijušās Padomijas republiku apvienībā. Šobrīd, kad PSRS ir pagātne, viņš joprojām aicina vairāk skatīties Austrumu nekā Rietumu virzienā. Neiesaistīties nekādos blokos, «jo tā mēs zaudējam iespēju attīstīt saimnieciskos sakarus ar Austrumiem». Lēta nafta, lēta gāze u.c. izdevīgumi spiež viņu griezt galviņu uz to pusi. Kā viņa vadītās Vienības partijas sponsorē tāji vēlēšanu kampaņā tiek minēti divi Latvijā skandalozi biznesmeņi: Grigorijs Lučanskis un Armands Stendzenieks. Pēdējais saņēma kredītu Bankā Baltija, kura daļa vēlāk nonāca BB uzraudzības padomes priekšsēdētāja Aleksandra Laventa kabatā. Neskatoties uz to, LVP priekšvēlēšanu solījumos ir arī apņemšanās likvidēt «banku un kredītņēmēju noziedzības».
Kauls un latviskums
Kauls nav apzināti prokrievisks. Kauls ir ekonomiski prokrievisks. Tautas frontes sākuma posms. Aktīvā taufrontiešu darbība Ādažos, kur nekas nenotika bez saimnieka atļaujas. Latvijas Centrālkomitejas 1988. gada 18. plēnums. Ļoti asa vārdu apmaiņa ar Rubiku un Klaucēnu par nacionālajiem jautājumiem. Tā ir viņa popularitātes kulminācija. Viņš kļūst par TF domes locekli. Aptaujās tiek atzīts par populārāku nekā visas Latvijas mīlulis Gorbunovs. Seko atsalums. Kauls pamazām attālinās no TF un arvien vairāk tuvojas paša kritizētajai Rubika—Klaucēna komandai. Dainis Ivāns domā, ka šī orientācijas maiņa notiek ne tikai tāpēc, ka TF un tās saviļņotā sabiedrība vēlas iet tālāk, kā Kauls uzskata par lietderīgu, bet arī tāpēc, ka vienmēr pirmais jūt zaudējam savas pozīcijas. Jauno elku vidū viņa tēls gaist Kauls it bieži tanī laikā lielījās par saviem sakariem ar ģenerāli Kuzminu, ar braucieniem uz Maskavu viņa lidmašīnā. Bet 1994. gadā gandrīz vai apzināti kaitinošā formā paziņoja avīzei Tev, ka viņš joprojām apciemo bijušo VDK šefu Krjučkovu, PSRS aizsardzības ministru Jazovu. «Tie visi ir normāli cilvēki.»
Kauls pirms, un Kauls pēc
Kopš Vislatvijas glābšanas komitejas laikiem uz dažiem gadiem atteicies no vietas politiskās skatuves priekšplānā un tad spēji atgriezies. Starpposmā intensīvi vairojis savas ģimenes labklājību un traģiski zaudējis abus vecākos dēlus. Draugi un kolēģi saka: «Viņš ļoti mīlēja savus dēlus. Es nesaprotu, no kurienes viņš šobrīd ņem spēku cīnīties.» Atgriezies par spīti šai traģēdijai jeb varbūt pirms tās ieplānotā inerces vadīts? Atgriezies. Bet vai tas pats spēkpilnais (tobrīd tikai 56), plaukstošais darbonis, kas 1994. gadā jūlijā intervijā Tev piekodināja, lai gaida viņu atpakaļ. Atgriezies, runādams par kosmosu, Visuma sūtību un dzīves jēgu kā ceļu uz izpratni «par latviešu tautai ejamo ceļu». Vienlaikus pārgājis uz Zīgeristam raksturīgo kaujiniecisko propagandu. Vienkāršos nepaplašinātos teikumos, viegli uztveramos un domāt neprasošos, sunīdams iepriekšējās valdības un solīdams nest labklājību katrā mājā. Atgriezies nekonkrēts, noslēpumains, izvairīgs, naidīgs. («Nefotografējiet! Jūs nespējat maksāt!»)
Alberts Kauls atgriežas politikā noslēpumains un izvairīgs Padomju laikā slavenā Ādažu kolhoza priekšsēdētājs Kauls tagad runā par Visuma sūtību un dzīves jēgu kā ceļu uz izpratni «par latviešu tautai ejamo ceļu».
* Diena / 28.10.1995
👈👉
Par Albertu Kaulu !
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru