Grāmatā tapis Ādažu vēstures stāsts
Ādažu sešklašu pamatskolas bijušie audzēkņi ar skolotāju Martu Drēziņu. Ap 1930.gadu. Foto – L.Drēziņš
Kā spilgta liecība piedzīvotajam Ādažos cauri laikiem ir Ādažu novada domes klajā laistā vēsturnieces Elitas Pētersones grāmata “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”. 29. aprīlī Ādažos paredzēti grāmatas atvēršanas svētki.
Tas ir dokumentu, arhīvu un vēsturisku liecību faktos balstīts darbs, bagātīgi papildināts ar vairāk nekā 250 fotogrāfijām. Grāmatā aplūkojami arī īpaši šim izdevumam veidotie mākslinieka Nikifa zīmējumi. Krāšņajā iespieddarbā var atrast faktus gan par pirmo apdzīvotību Ādažu teritorijā, gan mūsu senajiem vietvārdiem, gan leģendām apvīto Ādažu pili un neskaitāmajām muižām.
Lasītājs varēs atklāt notikumus, kuri Ādažos risinājušies vēl pirms mūsu valstiskuma izveidošanās, dalīties priekā par dzīvi neatkarīgajā Latvijā, uz mirkli pabūt kopā ar ļaudīm, ejot cauri svešām okupācijas varām, lai no jauna piedzīvotu atjaunoto Latviju.
“Autore ir atkal gaismā cēlusi neskaitāmus dokumentus, kas gadiem un gadu desmitiem ilgi gulējuši gan valsts arhīvu glabātavās, gan privātās kolekcijās un ģimenes albumos, kā arī citas liecības un relikvijas, dažas pat kādreiz nobēdzinātas no nevēlamām acīm, jo saturēja informāciju, kas varēja to glabātājiem radīt problēmas,” par vēsturnieces Elitas Pētersones monogrāfiju saka Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube.
“Ir izšķirstītas dažādu laiku avīzes un žurnāli, medījot pa kripatiņām ziņas par tuvumā notiekošo dažādos laikos. Turklāt E. Pētersone ir meistarīgi savijusi savu stāstījumu ar šiem avotiem, oriģināliem dokumentiem, avīžu rakstiem, tādējādi radot par Ādažiem visnotaļ dziļu, kolorītu, dokumentāli un vienlaikus mākslinieciski augstvērtīgu stāstījumu. Un šis stāsts ir papildināts ar interesantu vizuālo informāciju – attēliem, fotogrāfijām, dokumentu kopijām u. c. liecībām.”
Ādaži ir īpaša teritorija Latvijas kartē. Šodien tā ir dzīves un darbavieta daudziem Latvijas iedzīvotājiem, un tā ir arī NATO militārās bāzes dislokācijas vieta, kura ļauj mums justies droši un pasargāti no ārējām briesmām. Padomju gados te darbojās viens no kolektīvās saimniecības spīdekļiem – kolhozs “Ādaži”, kurp tika vesti gan pašmāju kolhozu sasniegumu apbrīnotāji, gan ārzemju viesi.Ādaži bija nozīmīga vieta arī agrāk. Viduslaikos tas bija Rīgas pilsētas priekšpostenis, kura uzdevums bija pasargāt Hanzas savienības pilsētu no iespējamiem iebrucējiem, līdz ar to Ādažos tika uzbūvēta pat pils, kura diemžēl šodien dabā vairs nav ieraugāma. No Rīgas cauri Ādažiem austrumu un ziemeļaustrumu virzienā stiepās galvenie komunikācijas ceļi, pa kuriem varēja nokļūt dziļāk Vidzemē un tālāk uz toreizējo Tērbatu (Tartu), Rēveli (Tallinu) un kopš 18.gadsimta – arī uz Pēterburgu.
Ādažu vēstures stāsts nu ir pieejams ikvienam. Grāmata iegādājama Valsts un pašvaldības vienotajā klientu apkalpošanas centrā Ādažos, Gaujas ielā 33A, 1.stāvā.
17.04.2019
Autors: Apriņķis.lv 
Alus darīšana Alderos ap 1875. gadu. Ar mucu plecā māceklis Mārcis Cielēns. Mākslinieka Nikifa mūsdienās tapusi versija.
 |
| Gaujas lībieši pie Nikasdēliem (tas ir sens mājvārds, rakstītajos avotos no 1638.g.). Gaujas krasts šajā vietā jau kopš senatnes bijis augsts smilšakmens atsegums. |
.jpg "Mākslinieks Nikifs") |
| Uguns rituāls Melkertu svētkalnos. ( versija par senajiem baltiem, kas dzīvojuši tagadējā Ādažu teritorijā) |
====== grāmatas atvēršana 29.04.2019 ======
 |
| grāmatas autore - Elita Pētersone |
*no izdevuma "Ādažu Vēstis"
 |
| no kreisās: Elita Pētersone, Linda Tiļuga, Ojārs Jansons, Maija Drunka |
*no izdevuma "Ādažu Vēstis"
📃📃📃
Ādažu novads – no 13. gadsimta līdz mūsdienāmApriņķis.lv 30.01.2020
Autors: Una Griškeviča
Ādažu novadu zīmējumā iemūžinājis arī apgaismības laikmeta darbinieks, 19. gadsimta mākslinieks, gleznotājs, etnogrāfs, vēsturnieks Johans Kristofs Broce. Viņa zīmētajā novada kartē jau var atrast dažu itin labi pazīstamu nosaukumu – Ādaži, Gauja u.c. Attēls no Elitas Pētersones grāmatas
Kādreiz Ādažu vārds asociējās ar slaveno kolhozu, kartupeļu čipsiem, īpaši cepto maizi, tagad – droši vien ar militāro poligonu un, protams, ievērojamām personībām, kuras šeit savulaik dzīvojušas un dzīvo joprojām. Taču “Rīgas Apriņķa Avīzei” šķita interesanti kaut nedaudz papētīt Pierīgas novadu vēsturi – izcelsmi, nosaukuma rašanos, ar ko nodarbojušies šeit dzīvojošie cilvēki.
Šo rakstu sēriju aizsākam ar Ādažu novadu, un visplašāko informāciju par novadu šoreiz guvām Ādažu muzeja projekta vadītājas Elitas Pētersones pērn izdotajā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”. Jāpiebilst gan, ka novada vēsture ir tik plaša un aizraujoša, ka ar vienu rakstu būtu stipri par maz.
Pirmo reizi rakstos Ādaži minēti 16. gadsimtā
Tīmekļa enciklopēdijā “Vikipēdija” pieejamā informācija vēsta, ka 1298. gada 29. jūnijā pie Bukultu pils norisinājusies Ādažu kauja starp Rīgas arhibīskapu, tā sabiedroto Lietuvas dižkunigaiti Vīteni un Vācu ordeni Kēnigsbergas komtura Bertolda no Brīhafenas vadībā. Savukārt pirmo reizi Ādažu-Carnikavas (Neuermühlen-Zarnikau) draudzes novads rakstos minēts 1549. gadā. Zināms arī, ka 1826. gadā tajā ietilpa Sv. Pētera un Pāvila Ādažu baznīca ar divām filiālēm – Carnikavas koka baznīcu un Garkalnes koka baznīcu jeb Vesterotes kapellu. Draudzes novadā atradās Ādažu mācītājmuiža un vairākas muižas.
Atgriežoties pie skaitļiem, 1935. gadā Rīgas apriņķa Ādažu pagasta platība bija 402 km² un tajā dzīvoja 3338 iedzīvotāji. 1945. gadā pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. No 1949. līdz 1956. gadam Ādažu ciems ietilpa Saulkrastu, bet pēc 1956. gada Rīgas rajonā. Ādažu ciemam 1954. gadā pievienoja likvidēto Carnikavas ciemu. 1974. gadā pievienoja likvidētā Mangaļu ciema kolhoza “Ādaži” teritoriju, bet daļu teritorijas pievienoja Berģu ciemam. 1977. gadā pievienoja daļu likvidētā Berģu ciema un daļu Garkalnes un Vangažu ciema teritorijas. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 1992. gadā no Ādažu pagasta atdalīja jaunizveidotā Carnikavas pagasta teritoriju. 2006. gadā pagastu reorganizēja par Ādažu novadu.
Tiktāl – internetā atrodamie fakti. Tiesa, vēstures dokumenti liecina, ka apdzīvotības pirmsākumi Ādažos meklējami plašākā apkaimē un krietni tālāk par mūsdienās zināmajām novada robežām. Ādažu vēsturiskais centrs, kādu to pazīstam mūsdienās, sācis veidoties vien 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.Ādažu muzeja projekta vadītājas Elitas Pētersones pērn klajā nākušajā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni” atrodama izsmeļoša informācija par novada vēsturi un nosaukuma izcelsmi, dažādas leģendas, nostāsti un daudz interesantu faktu.
Lībiešu pēdas izzūd 17. gadsimtā
Elita Pētersone izpētījusi (un šie fakti atrodami arī viņas grāmatā), ka pirmie iedzīvotāji Gaujas lejtecē ieradušies pirms aptuveni astoņiem tūkstošiem gadu, turklāt viņu etniskā piederība nav zināma. “Savukārt otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tagadējā Vidzemē ienāca baltu ciltis, te priekšā sastopot Baltijas jūras somu (sāmu jeb somugru) tautas. Ilgus gadsimtus somugru un baltu ciltis dzīvoja līdzās.”
Par to, ka šeit dzīvojušas lībiešu ciltis, liecina arī atradumi arheoloģiskajos izrakumos: “Pie Kārklu mājām (pie tagadējā Baltezera kanāla Senču silā) 1975. gadā ābeļdārzā atrastais akmens darba cirvis, kura vecums noteikts ap 1500. gadu pirms mūsu ēras un kurš iekļauts Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas krājumā (“Ādažu pagasta lieta”), liecina par mūsu apkārtnes seno apdzīvotību. Zināms arī, ka 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā lībieši Vidzemē apdzīvoja aptuveni 40–60 km platu reģionu pie jūras. Ādažu pusē satikās Gaujas un Daugavas lībiešu novadi. “Livonijas Indriķis 13. gadsimtā izšķīra trīs novadus – Gaujas lībiešu, Daugavas lībiešu un Metsepoli (tulkojumā no lībiešu valodas – ‘mežmala’). Hronikas autors piemin arī lībiešus Idumejas novadā (starp Gauju un Braslu), taču norāda, ka tie ir atšķirīgi no pārējiem Livonijas lībiešiem gan kultūras, gan valodas ziņā. Ja Metsepoles lībiešus uzskata vairāk par seno Baltijas somu pēctečiem, tad Gaujas un Daugavas lībiešu kultūra un dzīvesveids veidojušies spēcīgā te dzīvojošo baltu ietekmē.”
Zināms, ka Gaujas krastos dzīvojušie lībieši bijuši pasaulei atvērti tirgotāji. Viņiem bijis pazīstams arī Gotlandes tirgus, un jūrai pāri tie devušies ar laivām. 13. gadsimta Lībekas muitas dokumentos saglabājusies norāde, ka Lībekā par ievestajām precēm lībiešiem nav jāmaksā, un pieminēti vairāki akti par Rīgas apkārtnes lībiešu atvesto medu un bišu kopšanu. Gaujas lībiešu skaits Livonijas kara laikā (1558–1583) un tam sekojošajā poļu–zviedru kara laikā (1600–1629) krasi samazinājās. Ilgstošās karadarbības, kara seku un slimību dēļ lībieši izzuda visā Vidzemē. 1559. gada sākumā, Livonijas kara laikā, Krievijas caristes armija nodedzināja Bukultu dzirnavas un pili. 1894. gadā pēc vietējo zemnieku lūguma dzirnavas slēdza, jo to dīķis applūdināja viņu laukus. Kādu laiku šeit bija kokzāģētava, kas tika slēgta 1910. gadā. Pēc Otrā pasaules kara šajā teritorijā atradās Padomju armijas daļa un šī vieta tika izpostīta pilnībā, jo nebija ierakstīta aizsargājamo objektu sarakstos. Attēls no Elitas Pētersones grāmatas.Divas versijas par vietvārda “Ādaži” izcelsmi
Kā savā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni” norāda E. Pētersone, ir divas versijas par vietvārda “Ādaži” izcelsmi. “Pirmā versija ir tāda, ka Ādažiem vietvārdu devusi Latvijas krāšņākā upe Gauja, kuras senais vāciskais nosaukums bijis Aa, reti sastopams bijis arī – Ada Flusing. Iespējams, ka Ada ticis savienots ar Vidzemes lībiešiem raksturīgo galotni -aži. Vietvārdi ar izskaņām -aži, -uži, -iži (Ādaži, Aijaži, Ainaži, Antiži, Anuži, Eikaži, Jūdaži, Kainaiži, Ķirbiži, Kuiviži, Lembuži, Limbaži, Lugaži, Nurmiži, Pabaži, Ropaži, Rūstūži, Suntaži, Tiegaži, Vaigaži, Vangaži, Vidriži) tiek uzskatīti par somugru cilmes vārdiem, un, kā uzlūko latviešu valodnieks Jānis Endzelīns, tā ir viena no lībiešu valodas locījuma formām. Līdzīgi skan arī virkne somugru ciemu – Honkasi, Villasi, Horvosi, Papusi, Kannisi, Salusi, vienīgi galotnēs te nav latviešu valodai raksturīgo šņāceņu (-ž, -š). Tiek uzskatīts, ka šo ciemu nosaukumi varētu būt darināti no lībiešu uzvārdu daudzskaitļa ģenitīva, proti, pulciņš lībiešu, piemēram, uzvārdā Villasu, apdzīvojuši vienu noteiktu vietu.
Profesors Jānis Endzelīns savos pētījumos ir sniedzis ticamāku vārda “Ādaži” cilmes skaidrojumu, tiesa – ar jautājuma zīmi, saistot to ar lībiešu vārdu ādøs ar nozīmi ‘tievs’, ‘šaurs’ un piebilstot, ka Neuermuehlen baznīca un apdzīvotais miests atrodas uz zemes šauruma starp diviem ezeriem. Latviešu-lībiešu vārdnīcā tiešām ir lībiešu vārds ādõz ar nozīmi ‘šaurs’.
“Visdrīzāk, Ādažu pirmvārds ir cēlies no īpatnās šaurās vietas dabā, kas atrodas starp trim ezeriem – Juglas ezeru, Ķīšezeru un Baltezeru. Senatnē ģeogrāfiski šaurā vieta acīmredzot bijusi īpaša, lai lībieši tai dotu vārdu Ādõz – šaurā apdzīvotā vieta,” min Elita Pētersone un turpina: “1638. gadā izdotajā Manceļa vārdnīcā “Lettus”, sadaļā “Phraseologia lettica”, ir minēta forma Newmülen/Adaischi. Varam secināt, ka 17. gadsimta vidū apdzīvotās vietas apzīmēšanai vienlaikus tika lietots gan vāciskais Newmulen, gan lībiešu vietvārds “Ādaži” (Adaiši). Vēstures pētnieks un etnogrāfs Johans Kristofers Broce, 1786. gadā zīmējot Neuermuhlen draudzes novada karti (draudzes novads bija vēsturiska administratīvā vienība Latvijas teritorijā no 13. līdz 19. gadsimtam), jau raksta vārdu “Adashu” iepretim Neuermuhlen pils nosaukumam un Aahof muižas vārdam. Šai laikā abi objekti – gan pils, gan muiža – tiek dēvēti arī par Ādažu pili un Ādažu muižu. Pēc Pagastu likuma pieņemšanas 1866. gadā Neuermuhlen draudzes novads pārtop par Ādažu pagastu.”
“Rīgas Apriņķa Avīzei” šķita interesanti kaut nedaudz papētīt Pierīgas novadu vēsturi – izcelsmi, nosaukuma rašanos, ar ko nodarbojušies šeit dzīvojošie cilvēki. Šo rakstu sēriju aizsākam ar Ādažu novadu, un visplašāko informāciju par novadu šoreiz guvām Ādažu muzeja projekta vadītājas Elitas Pētersones pērn izdotajā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”.
No pils palikušas tikai atmiņas
Tagad gan ir grūti to iedomāties, bet Ādaži (jeb Bukulti) 13. gadsimtā varēja lepoties ar savu Livonijas ordeņa pili. Kā vēsta “Vikipēdija”, Bukultu viduslaiku pils (latīņu val. Novum Molendinum, vācu val. Schloß Neuermühlen) jeb Ādažu pils bija Livonijas ordeņa nocietinājums uz Rīgas–Ādažu ceļa pie dzirnavu tilta pāri Bukultu strautam jeb Bērzupītei. Viduslaiku pils vieta tagad atrodas Rīgas Bukultu apkaimē, uzkalniņā Juglas kanāla ziemeļu krastā. K. Lēvisa of Menāra grāmatā “Seno Livonijas piļu leksikons” ir minēts, ka pils celtniecība noritējusi divās kārtās. Sākotnēji konventa tipa pils bijusi kvadrāta formas ar četriem korpusiem apkārt iekšējam pagalmam un vārtiem ziemeļrietumu pusē. Pēc šaujamieroču parādīšanās papildus uzbūvēti vēl divi apaļie torņi pils austrumu un rietumu stūros. Ziemeļu pusē bijis kvadrātveida tornis, kas izmantots galvenās ieejas apsargāšanai.
Pils atradās stratēģiski svarīgā vietā, kur Lielais ceļš (latīņu val. Via magna), kas veda no Rīgas uz Gaujas ielejas pilīm, šķērsoja mitrāju starp Juglas ezeru un Ķīšezeru. Livonijas pilsoņu kara sākumā, 1297. gadā, Livonijas ordenis uzcēla mūra pili ar ūdens dzirnavām. Tā kā Daugavgrīvas klostera mūki pie Mīlgrāvja jau bija ierīkojuši ūdens dzirnavas, šīs sāka saukt par Jaunajām dzirnavām.
 |
| Ādažu ordeņa pils drupas; uzspridzinātas 1706. gadā |
 |
| Pils pirmais zīmogs. |
Pēc vietējo zemnieku lūguma 1894. gadā dzirnavas slēdza, jo dzirnavu dīķis nopludināja viņu laukus. Kādu laiku šeit bija kokzāģētava, kas tika slēgta 1910. gadā. Pēc Otrā pasaules kara šajā teritorijā atradās Padomju armijas daļa un šī vieta tika izpostīta pilnībā, jo nebija ierakstīta aizsargājamo objektu sarakstos.
Saimnieciskā dzīve – no lauksaimniecības līdz plostu pludināšanai
Elita Pētersone savā grāmatā stāsta arī, ar ko savulaik nodarbojušies novada iedzīvotāji. “Nenoliedzami, senatnē Ādažu apkaimes saimnieciskās dzīves attīstību lielā mērā noteica Ādažu pils (Neuermuhlen Schloss). Pils apdzīvotājiem bija nepieciešama iztika – maize, speķis, sviests, alus, vīns, zivis, sīpoli, arī sausiņi, lai dotos kādos tālākos pārgājienos. Pils nevarēja iztikt arī bez kalējiem, segliniekiem, ratniekiem, galdniekiem, namdariem, mūrniekiem, skroderiem, arī bruņu meistariem, šaujamieroču izgatavotājiem, t. i., amatnieku pakalpojumiem, kas nepieciešami pils normālai funkcionēšanai. Ap pili valdīja rosība jeb, kā mūsdienās teiktu, aktīva saimnieciskā darbība.”
Stāstot par novada iedzīvotāju saimniecisko darbību un nodarbošanos, noteikti jāatgādina par 1903. gadā izbūvēto trīs kilometrus garo Gaujas–Daugavas kanālu, pa kuru no Vidzemes uz Rīgas ostu savulaik tika pludināti baļķi. Lai gan pašlaik šajā hidrotehniskajā būvē nekādas aktivitātes nenotiek, šur tur vēl manāmas veco slūžu atliekas un ozola dēļi, kas izmantoti kanāla sienu stiprināšanai. Kad pērn “Rīgas Apriņķa Avīze” viesojās Ādažos, Elita Pētersona zināja teikt, ka ir tapis kanāla atjaunošanas projekts. Tagad bijušajā plostnieku ciematā Alderi par seno godību liecina vien saglabājušās plostnieku mājas, kurās aizvien dzīvojot vecie šā amata meistari, bet iepretim vienai no ēkām apskatāma būdiņa, kas savulaik atradās uz plosta un bija plostnieka dzīvesvieta vismaz divus mēnešus gadā.
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru