Pirmais raksts
PAR DŪMIEM
Lai nu vispār kādi, bet vienā ziņā mēs esam gluži kā nelabā pilni: ap veiksmīgāko tautiešu galvām tenku vainagus pīdami. Vai tas ir republikas, vai PSRS Tautas mākslinieks, estrādes vai sporta vizulis, arī pavisam piezemēts, stiprs kolhozs — tenkotāju mutiskā jaunrade viņus apdara no galvas līdz kājām. Tāds liktenis ir arī ādažniekiem... . Man piezvana medicīnas darbiniece, dzimusi rīdziniece: gribot pārcelties uz laukiem, jo metropolē nevarot un nevarot tikt pie dzīvokļa. Saku, lai mēģina aprunāties arī tepat pievārtes «Ādažos». Tur ir kārtība. Un, ja reiz kārtība, tad patīkamāk strādāt. — Tur jau, mīlīt, vispirms tūkstotis jāiemaksā! Bet man tāda tūkstoša nav. . . . Kaimiņam, starp citu, izmetu, ka rīt braucu uz otru Gaujas krastu pie Alberta Kaula. Viņam esot jaunumi. — Jā, jā! Mūsējie ar vakar runāja, ka obehaes vīri no Maskavas viņu nupat tirpinot . . . . . . Kolēģis no cita izdevuma (kur jau tie gadi!): — «Ādažos»? Spekulanti! No lauksaimniecības viņi tikai vienu ceturtdaļu ieņem. Pārlasiet šos, goda vārds, dokumentālos izteicienus vēlreiz! Vai pamanījāt, ka tajos ir viena pavisam ēsmīga detaļa? Jāiemaksā tieši tūkstotis. No Maskavas atbraukuši tieši spekulācijas apkarotāji (nevis PSKP CK darbinieks, kā patiesībā izrādījās). Un mūsu galdam šie šeftmaņi dod tieši ceturto daļu. Tikai! Bet šo vārdisko «šķidrautu» izlaidēju (nevis nēsātāju) dzinulis ir melnā skaudība. Aprēķins: sak, mums taču ir iegājies tā domāt, ka nav dūmu bez uguns. Tiesa, dūmu bez uguns nav. Tieši tāpēc jāskatās vispirms uz uguni. Jāskatās vienkārši informētības labad, jo arī informācija ir kļuvusi par ražošanas līdzekli. Un reizē tā ir tenku vāks. Esmu pārliecināts: patiesību, ka piecgades īsto plānu lauksaimniecības produkcijai ādažnieki izpildīja jau atvasarā, neapšaubīs gandrīz neviens. Sak, ko tu stipram padarīsi. Un tie plāni jau arī var būt maziņi. Uzpirkti maziņi. — Lai runā! Duļķainā ūdenī ir vieglāk zvejot, — pirms vairākiem gadiem akadēmiskā mierā noteica Alberts Kauls. Noteica smaidīdams. Šoreiz atkal atstāstīju viņam vienu no «šķidrautiem», bet Kauls nesmaidīja. Tikko manāmi pavīpsnāja. Man šķita, aptuveni tā: lai kurmji rok, arī viņi ir vajadzīgi dzīvnieciņi ... Un visas nianses liecināja, ka cilvēks ticis dūmiem pāri. Bet es saprotu, ka viegli tas nav ne viņam, ne kolēģiem.
Par rekordizslaukumiem Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbiniece Elza Mitriķe pērn saņēma Vissavienības TSSI balvu — vieglo automašīnu. |
PAR UGUNI
Visādi aušīgam biedram parādīju informāciju par to, kā viens laulāts kolhoznieku pāris pensijās mēnesī saņem vairāk nekā 400 rubļu. Pirmajā mirklī viņš apjuka, uzacu loki ieauga pierē. — Kā tas var iznākt?! Tad viņš pārlasīja tekstu un atplauka: — Jā, tas var būt tikai Ādažos! Atšifrējums nav sarežģīts: vīram parastā pensija ir 120 rubļi. Kā Nopelniem bagātais kolhoznieks viņš saņem vēl simtu klāt. Par stāvēšanu pie saimniecības šūpuļlīksts — vēl 20. Tātad kopā iznāk 240. Sievas pamatpensija ir 112 rubļu. Par stāžu viņai pieskaita vēl vairāk nekā 50 procentus no tās klāt, plus vēl tradicionālie atvieglojumi, un tā tas iznāk. Tūlīt jāsaka: no šiem «iznāk» tad arī rodas tie dūmi. Tas jau esot zināms no galvas — kā augusta mēnesis, tā sākoties anonīmo sūdzību nārsts. Reizē ar sēnēm, labības pļauju. — Ko tu padarīsi, katram savs ražas laiks . . . Taču šeit jāpiebilst, ka autori lieliski zina, kad attiecīgajās instancēs parasti sāk kārtot attiecīgos uzteikšanas dokumentus. Tieši tolaik vajag palaist dūmus. Un to, protams, pa šiem gadiem jau zina arī Alberts Kauls un viņa darbabiedri. Zina, kad «zivs uzmet spuras». Bet tagad ieskatīsimies faktos, kurus iztirzāja Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidijā Maskavā šī paša gada 10. jūlijā, kad «Ādažu» priekšsēdētājs tur bija aicināts sniegt ziņojumu. Man gan laikam jābrīdina, ka tūlīt sekos skaitļi un salīdzinājumi, kas prasa nevis slīdlasīšanu, bet ieinteresētu uzmanību. Un tā zināsim, ka pērn no 37,7 miljoniem rubļu kolhoza ieņēmuma augkopība un lopkopība («Ādažu» galvenā nozare) deva aptuveni 20,5 miljonus + lauksaimniecības produkcijas pārstrāde vēl trīs miljonus klāt. (Te nu bija ceturtdaļa!) Tālāk vēl paiesimies pačamdīt pie saknes. Čamdām — zemes vērtība ir tikai 36,1 balle (vidēji republikā — 41,6).
Ādažnieki uz vienu zemes vērtējuma balli pērn saražoja: 1,2 c graudu (republikā vidēji — 0,55), deva 7,6 c kartupeļu (republikā vidēji — 3), sagādāja 1,6 c daudzgadīgo zāļu siena (republikā vidēji — 0,7) utt. Es varētu, protams, piedāvāt arī citus kvalitatīvos rakursus, kuri pavērtu to pašu ainu. Tagad intensitāte, kas ir tik ļoti aktuāla. Lauksaimnieciskās produkcijas ražošana pēdējos 10 gados ir palielinājusies vairāk nekā trīskārtīgi, bet viena šajā sfērā strādājošā izstrāde — vairāk nekā divkārt. Ienākums no 100 hektāriem zemes trīskāršojies! Vai izsaukuma zīmi var nelikt, ja nav runa, teiksim, par kādu Ludzas vai Balvu puses, saimniecību? Ja nav runa par bijušo zāli līdz potītēm un esošo zāli līdz nabai? Arī pirms 10 gadiem «Ādažos» vidēji no govs izslauca jau visai pieklājīgi — gandrīz trīsarpus tūkstošus kilogramu (pērn — 4680) piena, iekūla 23,8 c no hektāra (pērn 43 c). Un, piemēram, lielfermā «Briljanti» no 880 govīm (dažā pirmrindas pundursaimniecībā tik daudz govju vispār nav) pērn vidēji izslauca vairāk nekā piecas tonnas. Piebildīšu — ādažnieku slaucamais ganāmpulks bija 2200 govju. Saprotu, ka lietpratēji gaida peļņas atšifrējumu, bet aina nemainīsies, jo piena ražošanas rentabilitāte pagājušajā gadā bija 32,6 procenti, realizētās gaļas — 45,3 procenti, bet augkopības produkcijai — 50,6 procenti. Tiem, kuri tālāk grib skaitļot paši, laikam jāpaskaidro, ka ādažnieku rīcībā ir 7171 hektārs lauksaimniecībā izmantojamas zemes un no tās — 4168 hektāri aramās. 1800 hektāru labības. Un, kas māk, tam šis un tas nāk arī no 3573 hektāriem meža. Lai gan Rīgas pievārtē tiem ir īpatnējs zīmogs virsū. Tīrais ienākums pērn (pirmskara laikos teiktu — kabatā) 8,5 miljoni rubļu. Piespiedu tīrais ienākums — pusotra miljona — no racionalizatoru priekšlikumu ieviešanas desmit gados. — Vai nav paradokss: jo sliktāk, paviršāk mūs jūdz, jo labāk, gudrāk mums jābrauc! Tas attiecināms uz to pusotru miljonu un cēloni, kāpēc kolhozā tehnikas uzlabošanai izveidots speciāls eksperimentālais cehs, kuram tagad būvē speciālas darbnīcas. Bez tām tehnikas vīriem pietrūktu darba elpas.
TIKKO APSTĀSIES,
Iespiedējs Vilnis Tauriņš polietilēna izstrādājumu cehā Podniekos. |
Diezgan daudz un nostalģiski runājam un dziedam par tēva mājām. Par iekoptām, protams. Tagad ir jauna kvalitāte: dzimtais kolhozs. Cits mērogs, un līdz ar to jābūt arī plašākām bērnības un jaunības saknēm.
Ar fermu, stūri pilnasinīgai sadīgšanai ģimenē nepietiek. Ir vajadzīga saimniecības darbinieku sociālā struktūra. Un tas atkarīgs tikai no saimniekotāja. Kuri varam, tie pamēģināsim atcerēties kaut vai vienu Ulmaņlaika lauku dzīves detaļu — kuriem bija un kuriem nebija nokārtota atiešanas vieta tā, lai kalpi ziemā neskrietu izdarīties vienkārši aiz apsnigušā pakša? Pamēģināsim atcerēties! Un šeit fakti par «Ādažiem»: — 1495 strādā augkopībā un lopkopībā; — 236 strādā sociālajos un sadzīves pakalpojumos; — 715 — tik aizdomīgajā palīgražošanā; — 170 — pārvaldes posmos. Priekšsēdētājs, kurš vaikstās par daiļdārznieces pieņemšanu, vulgāri sakot, ir rada lielsaimniekam, kurš mazmājiņu gājējiem bija ietaisījis ārā aiz klēts vai kūts pakša. Un saviešos vēl priecājās, ka šie pietaisa nākamo biešu lauku . . . Tuvredzīgi priecājās, jo nākamreiz Jurģos diezgan grūti bija nolīgt puišus un meitas, jo kurš gan grib tādās reizēs ārā apvējoties. Un vēl vairāk par tūkstoti «Ādažos» strādā agroservisā un celtniecībā. Un bērni dzimst, kā nedzima pat «labos laikos» — pērn stārķi atnesa 219, jo gudrie putni laikam zināja, ka šeit dzīvīte nav iespundēta starp piena vadu un traktora stūri. Šeit strādā vismaz 200 kolhoznieku ar augstāko, 467 ar vidējo speciālo izglītību un arī vairāki zinātņu kandidāti. Vidējais vecums — 42 gadi. Labākie. Un vēl zina, ka aptuveni simts cilvēku katru gadu saņem dzīvokļus. Un nezina, ka katram hektāram dod 21 c organiskā mēslojuma. Un zina, ka samaksu avansē pēc padarītā daudzuma un nostrādātā laika, bet par galarezultātu saņem 30—40 procentus no algu fonda klāt. Vai šādā situācijā kolhoza priekšsēdētājs vai kāds cits var pacelt roku kā svēttēvs un pateikt: stop, mēs esam tik tālu aizgājuši, ka jāpamīņājas, pakaļniekus gaidot? Vai drīkst nolaist sekstes un darbīgi pamīņāties uz vietas, piemēram, celtniecībā— vairāku miljonu rubļu vietā uzreiz apgūstot tikai oficiāli atvēlētos 600 tūkstošus? Apgūt mazāk humāni — par godu atpalicējiem? Ko teiks cilvēki? Un vai tā būtu pat evolūcija, kad pamatoti prasa ražošanas intensitāti? Lauku pārvērtībās tagad ir vētrains laiks. Tēlaini izsakoties, visiem segas nepietiek. Runā arī par to, ka stipriniekiem vajadzētu uzņemties šefību pār vājākajiem. «Ādaži» to izdarīja, pieņemdami Pabažu kolhozu, kura dažā fermā tobrīd metāla ķēdes bija jaunlopu kaklos gandrīz vai ieaugušas, Rīgas pievārtē! Patiesībā — saimniecībā, kura rajona toreizējai vadībai bija «izšļukusi no acīm». «Ādaži» to paņēma un, neradot siltumnīcas apstākļus, pierādīja: jūs varat tāpat kā mēs. Un viņi var! Katrs ir priecīgs, ka arī «viņu galam» šogad sanāk ap 40 c graudu no hektāra! Bet galvenais — aizgājušie sāk atgriezties tēvu mājās. Vai te var piestāt, par apstāšanos nerunājot? Ir jāizvēlas tikai citas augšanas formas, bet par tām nākamreiz, jo «Ādažu» augšana ir kvalitatīvi jaunu virzienu meklēšana — ar zinātnes starpniecību. Ar uzdrošināšanos eksperimentēt.
OTRAIS RAKSTS
IZAICINĀJUMS
Būtu mums tāds bērnudārzs... pēc lielfermas Briljanti apskatīšanas esot noteikusi kāda viešņa, bet man gan vairumā nācies dzirdēt vienu pieskaņu- viss ožot pēc lielmanības. Kā elektronmašīna katru dienu fiksē katras govs izslaukumu un izkārto arī lopiņu izvietojumu, lielā mērā visu ciltsdarbu, pret to iebildumu nav nevienam. Var pieciest arī iekšēju televīziju un operatoru pie pults. Lai nu tā būtu. Bet kas tā par māžošanos ar ziemas dārzu un eksotaugiem? Lielmanība! Taču faktiem ir sava valoda. Pērn "Briljantos" vidēji izslauca 5OO7 kg .Šogad PSRS Ministru Padomes prēmijas laureātu sarakstā bija arī Alberta Kaula vārds. Aiz formulējuma: par piena rūpniecisko ražošanu uz intensīvas ganību izmantošanas bāzes, Bet pirms gadiem teica arī tā: To kompleksu jau viņš uzrāva savai disertācijai. Tagad, pēc prēmijas, prasu: Ko Briljanti deva jums, ko saimniecībai un ko pārējiem. Man un speciālistiem tas bija sava veida varēšanas apliecinājums. Saimniecībai ar šo kompleksu Ādaži stingri nosvērās uz lauksaimniecisko ražošanu. Pārējiem vismaz nekautrīgs izaicinājums, ja negrib saredzēt vairāk. Jā, ekskursantiem piemīt viena diezgan ķenciska vājība: virspusi pulti, TV ekrānu, eksotaugu ierauga katrs, uzreiz. Bel kas kolhozu modina? To jau pirms četriem no rīta dara šī kompleksa darbinieki slaukšanas meistari-, zootehniķis operators, lopbarības sagatavošanas un sadales operators, veterinārārsts, laborants, elektroniekārtu inženieris.
Centrā autobusā iekāpj pavisam 12 cilvēki un brauc uz pirmo maiņu Briljantos. Bet vai ieklausījāties, kas par profesijām? Buķete, jo darbs kompleksā ir pilnīgi mehanizēts un daļēji arī automatizēts. Un izslaukums, pārlīdams pāri piecām tonnām, ir ielijis citu lielfermu rītdienā. Un priekšsēdētājs tiešām ir lauksaimniecības zinātņu kandidāts, jo Briljantu tapšana būtībā bija pirmā lielākā zinātnes ienākšana Ādažos. Un šeit ir nodibināts republika pirmais seštūkstošnieku klubs.
Piezīme.
Uzņemot tajā, pasniedz speciālu nozīmi, izmaksā 300 rubļu prēmiju. Kluba biedrēm pie atvaļinājuma pienākas sešas, bet kandidātēm— trīs dienas klāt. Ja tiek pārsniegta 7000 kg izslaukuma robeža, tad atvaļinājuma reizē pierēķina vienu mēnešalgu klāt utt. Pienākums — jāuzņemas šefība par kādu kolēģi, kuru gada laikā jādabū par kluba biedra kandidāti (vid. izsl. 5500 kg). Noteikums: ja jums ir 10 gadu slaucējas stāžs, ja vismaz trīs no tiem esat šī kluba biedre, tad, aizejot pensijā, katru mēnesi saņemsit 80 rubļu piemaksu. Tāda ir morālo un materiālo stimulu sakabe.
Kartupeļu salmiņu ražošanas cehā Jaunkūlās. Nākamajā piecgadē kolhozā izlaidīs aptuveni desmit nosaukumu kartupeļu produktus. |
CIK ILGI VAR RUNĀT?
Vai jūs zināt, kādas šķirnes kartupeļus nopirkāt? Šis retoriskais jautājums periodikā jau sen apnicis. Patiesībā mēs nezinām pat, vai pērkam lopbarības vai pārtikas tupeņus. Ir tikai dzirdēts: lauksaimnieki audzē tos, kuriem lielāka raža. Tā sakot, pircēji velk savu, bet ražotāji savu meldiju. Arī slimus kartupeļus audzēdami un nopēlumus gadiem ilgi uzklausīdami. Cik ilgi par vienu un to pašu var runāt? — teica Kauls, jo viņi kartupeļus Rīgai audzē 420 hektāru platībā. Un mums apnicis klausīties pārmetumus par kvalitāti. Dažreiz saņemam elites sēklu (pēc papīriem), kura pat neuzdīgst! Tik tālu ar seklaudzēšanu ir noiets,— saka Kaula vietnieks augkopībā Dailonis Pakalns, bioloģijas zinātņu kandidāts. Skaidrs, ka saimniecība, kurai pašai ir centrālā laboratorija, kurā tiek optimizēta katra lauka mēslošana (vispār 12000 dažādas analīzes gadā) vairs negrib labi iestrādātus 420 hektārus apstādīt uz labu laimi. —- Braucam mācīties pie kaimiņiem Igaunijā - rezumē Dailonis Pakalns. Un šeit zīmīga detaļa: lai mīņājoties neaizietu postā vesels gads, kartupeļu atveseļošanas laboratoriju pagājušajā ziemā dabūja sterilā kartībā divos mēnešos!
Piezīme.
No PSRS ZA viceprezidenta Jurija Ovčiņņikova raksta žurnālā «Nauka i žizņ»: «Jau atveseļotas 65 KPFSR, Ukrainas, Baltkrievijas un Igaunijas PSR rajonētās kartupeļu šķirnes . . . Interesanti, ka vīrusu diagnostikas speciālo komplektu izlaide nesen sākta tieši kādā igauņu kolhozā.» Mūsu republika, kā redzam, palikusi aiz četrotnes ietvariem. Dziļā ziemā ādažnieki no igauņu biedriem pārveda absolūti atveseļotu šķirņu 1000 mātes augus un cītīgi iekārtotā laboratorijā tos pavairoja līdz to 40000 izejaugu. Kā ir parasti? Parasti zemnieks mūžsen ir licis vagā sēklas kartupeli vai arī tā nogriezni - pieri ar asnu aitiņām. Tagad audzētavā stādīja zaļus stiebreļus, kuriem tikai pieci vai seši lapeļu pārīši sānos. Un jūs, priekšniek, gribat teikt, ka no šitiem štruntiem izaugs riktīgi kartupeļi - stādītāji vaikstījušies. Tad jau rudenī manis . . .
Piezīme.
Vēl pārsteigtāki mēs būtu, ja redzētu, ka no kartupeļa paņem šūnas (zem mikroskopa), paaudzē, vismaz 90 procentus atauguma pēc pārbaudēm izmet, palikušos 10 procentus atkal ataudzē, atkal pārbauda un atkal 90 procentus izmet utt. Tikai tad ir dabūts no slimībām brīvs mātes augs, kādus iepirka ādažnieki. Un tādus līdz 40 000 pavairoja, vispirms saskalpējot mātes augus minidetaļiņās. Absolūti sterilos apstākļos. «Štruntus» šopavasar iestādīja divos hektāros. Augusta beigās redzēju: sulīgi, zaļi laksti pārseguši zemi vienā laidā, lai gan vagu atstatums daudz lielāks nekā parasti — Vai šāda laboratorija bija jāveido mums ar viena kolhoza spēkiem? Tas taču ir vistiešākais rajona agro rūpnieciskās apvienības pienākums. — Igaunijas saimniecībās jau darbojas 11 šādas laboratorijas. Pat bijušajos zirgu staļļos iekārtotas, taču sterilas. Tās ir ādažnieku balsis, kurām varētu pievienot tikai vienu vēlmi: lai mums vismaz katra kartupeļu audzēšanas rajonā būtu viena atveseļošanas laboratorija - uz drosmīgākas saimniecības bāzes. Uz bagātākās, es ieteicos vidū. Kāda sevišķa bagātība vajadzīga? Septiņreiz 150 rubļu mēnesi algām. Plus telpas laboratorijai, tiešam vai tad RARA apstākļos tā vairs drīkstētu būt problēma? Vai meristēmu metode mūsmājās vairs drīkst palikt tikai puķu izkopēju ierocis Salaspilī, kad mikropavairošanu citur jau izmanto lucernas, biešu, āboliņa, vīnogu, tomātu un citu lauksaimniecības kultūru stādu iegūšanai. Un visur "štrunti" izaug tādi, kādus tos laiduši pasaulē selekcionāri. Atgūstot sākotnējas īpašības.
APDAUZĪTS KĀ ...
Turpināsim droši kā kartupelis. Pavērojiet, kā nabadziņu izdrebina, izbirdina kombains!
No kombaina bumbuļi sabirst transportā, no transporta izbirst šķirotavā. Tur atkal krīt, birst un ripo atsizdamies. Bet cik biršanu un krišanu tiem vēl priekšā līdz mūsu katliem. Vairāk nekā otrtik! Un šajā posmā kodīsim pirkstos tikmēr, kamēr transports diktēs iegājušos ačgārnību celt augstu to, kas tāpat jāmet zeme. Lai nabaga ( jau bagāto, šķirnes, pilnīgi veselo!) kartupeli pasargātu no vairāk neka otrtik . Ādažos ir izlēmuši: turpmāk piegādāsim rīdziniekiem tieši tirdzniecības un ēdināšanas uzņēmumiem uz līgumsaistību pamatiem.
Kolhozs uzcēlis jaunu slimnīcu un poliklīniku. neiropatologs Gunārs Spredzis ar pacienti šuvēju Guntu Lielmani. |
Tikai kartupeļu preču produkciju — jau gatavā vai pusfabrikātu veidā, kam ir pavisam cits transportēšanas komforts. Teiksim, kartupeļu biezenis tūbiņā. Svied, spaidi — nepūs. Iespied tūbiņas saturu kallā ar pienu, un biezenis gatavs pāris minūtēs. Un vēl būs kādi 10 izstrādājumu veidi, par kuriem nevajadzēs nolaist acis arī blakus ārzemēm. — Turklāt patērētājiem pierādīsim, ka kurš katrs nevar būt pārtikas kartupelis, teica priekšsēdētājs, kuram, kā noskaidrojas, arī pieder šī iniciatīva. Pierādīšanu realizēs tā: ādažnieki pārdod tīru sēklu (lētāk nekā tagad valsts), saņemot noteiktas šķirnes kartupeļus pretī pārstrādei. Un tā meristēmu laboratorijas tīrā iestrāde aizies, kā saka tautās bez bumbuļu apdauzītāju starpniecības. Var teikt: un smuka peļņa atkal ādažnieku makā iekšā! Jā, viņu perspektīvā saimniekošana tiek virzīta uz «ērču nokratīšanu kāpēc dot starpniekam to, ko mēs varam paņemt paši? Paņemt, noteikti virzoties uz bezatkritumu tehnoloģiju un kvalitatīvu produktu, kas ražots turpat, kur ienākušas izejvielas.
Patiesībā apdauzīts — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē — ir ne tikai kartupelis. Tāpat būtībā (tikai citādos sāpju ceļos) tiek «apdauzīts» arī piens un gaļai nododamais lopiņš. Nerēķināsim šoreiz ceļu no fermas līdz attiecīgajam pārstrādes kombinātam, kas arī, kā zināms, ir nelūstošu ērkšķu pilns.
Lūkosim kaut vai otru pusi, ieskatoties ekonomista aplēsēs, kuras bija publicētas laikrakstā «Izvestija»: «Diezgan lielu atkritumu tiesu mēs atnesam mājās kopā ar produktiem, kurus apstrādes iepriekšējās stadijās neattīra no neēdamā. Tā azaidā nevar izmantot 20 līdz 25 procentus preču gaļas svara. Dārzeņiem ir no 7 līdz 55 procentiem atkritumu, bet kartupeļiem (tāpat — atkarībā no sezonas) 10 līdz 30 un vairāk procentiem.» Padomājam? Tātad —pa ceļam, caur mistiskām spraudziņām, izput tās pašas olbaltumvielas, ogļhidrāti un vitamīni, par kuru iedabūšanu lopiņos tik nervozi kampaņreizēs biksta lauku ļaudis. Bet pamēģināsim kaut domās atkratīties no tradicionālajiem starpposmiem (produkcijas apdauzīšanos aizgādājot, sadalot, nogādājot), un tad šis tik ekonomiski ietilpīgais «neēdamais» taču neizčibēs kaut kur izplatījumā nobirumos un iznesumos arī), bet tūlīt un tepat kolhozā atgriezīsies lopiņu barībā, ,jo lai cik rūpīgi vai nerūpīgi pilsētās vācam virtuves atkritumus, to atdarīšana pārtikas produktos pēc tam sabiedrībai iznāk neattaisnoti dārga. Tradicionālo nobirumu starpposmi ir jāizspiež ar rīcību, ar ekonomiku, jo direktīvas dažkārt nostiprina pašaizsargāšanās instinktu. Tāds ir ādažnieku skatījums uz nākamo piecgadi, kurā arī lauksaimniecības ražojumus viņi (tāpat kā palīgražošanā tas ir bijis no laika gala) centīsies realizēt gatavo preču produkcijā. Ja es ēdīšu, teiksim, saldējumu, tad zināšu firmu — tas ražots kolhozā Ādaži. Vai tur piena kvalitāte samežģījusies, vai muša tortes virsā ielipusi, man, pircējam, būs zināms adresāts. Būs zināma firma. Un firmai tādā situācijā būs ļoti svarīgs savs gods, reaģēšana uz reālas produkcijas reālo pieprasījumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru