Baigais gads Baltezerā ^

[pārpublicētajā tekstā saglabāta avotā izmantotā leksika, kura raksturo vācu sociālistu centienus Latviju 1940.g. okupējušo krievu komunistu noziegumus uzvelt ebrejiem (žīdiem)]

Sistemātiska cilvēku slepkavošana neapdzīvotā vasarnīcā. Vasarnīcas rajonā uzietas 13 nogalināto aprakšanas vietas.  Viena daļa upuru jau identificēta.

Kopš dienas, kad Lielvācijas armija atnesa latviešiem atpestīšanu no neaprakstāmu varmācību, pazemošanas un moku gada, atsedzas lapas puse pēc lapas puses, kurās ierakstītas mūsu tautas locekļu moku un ciešanu gaitas boļševiku terorā. Viena drausmīgāka par otru ir šīs lapas puses, un viena no asiņainākām stāsta par apcietināto patriotu Golgātu Baltezera krastā, kur no čekistu lodēm krituši daudzi desmiti goda vīru.
Par drausmu vietu žīdu čekisti pārvērtuši zemes gabalu ar vasarnīcu Baltezera šosejas malā ezera kraujā. Te vispirms iekārtota noslepkavošanas un aprakšanas vieta daudziem simtiem cilvēku, te boļševiki paguvuši nonāvēt un aprakt pašu nelaimīgo izraktās bedrēs ap simts upuru, kuriem komunistu „tiesa" piespriedusi nāves sodu. Vakar un šodien te atvērās bedre pēc bedres, atklājot drausmīgas ainas. Nedēļām no vietas te notikusi sistemātiska cilvēku slepkavošana.

Bieza, jaunu priedīšu meža apaugušā zemes gabala vidū paceļas brūni krāsota baļķu ēka ar salmu jumtu un ziliem slēģiem. No divām pārējām pusēm zemes gabalu norobežo šoseja un stāva nogāze uz Baltezeru, un tikai vienā pusē ir apdzīvotas vasarnīcas. Laikam vientuļās, klusās vietas dēļ čekisti arī atzinuši vasarnīcu par piemērotu saviem zvēriskajiem nolūkiem. Vietējiem iedzīvotājiem likās savādi, kad ieradās bārdaini krievu strādnieki un sāka celt ap visu zemes gabalu necaurredzamu, vietām vairāk kā 3 m augstu žogu, strādājot pat naktīs. Rūpīgi aiztaisītas pat visas zaru vietas un katra sprauga. Materiālu būvētāji pievākuši no apkārtējām vasarnīcām — viņiem esot atļauja no NKVD. „Šīs iestādes vārds vien mums iedvesa bailes" , stāsta blakus vasarnīcas iedzīvotāja Šīra, „un mēs vairs tikai čukstēdamas vien sarunājāmies. Apkārtējo iedzīvotāju ļaunās aizdomas mēģināja izkliedēt, palaižot ziņu, ka iežogotajā vasarnīcā apmetīšoties it kā apriņķa priekšnieks, it kā čekas priekšnieks. Stāstīja arī, ka vasarnīcā apmācot šaušanā jaunos miličus, ka tur ierīkots čekistu sporta klubs. Tā centās izskaidrot šāvienus, kas bija dzirdami no noslēpumainās vasarnīcas pēcpusdienās un vakaros.

Bieži no Rīgas ieradusies slēgta vieglā automašīna un iebraukusi pa vienmēr no iekšpuses aizslēgtajiem vārtiem. Pāris reižu redzēti ieejam vai iznākam pa vārtiem daži privāti tērpti vīrieši, citreiz arī daži čekisti. Citādi vasarnīcā valdījis klusums. Neviens tajā nedzīvojis, arī sardzes iedzīvotāji nav manījuši. Visu aizsedza lielais žogs, kas izveidots tā, ka pat, uzkāpjot uz blakus vasarnīcas jumta, redzams vienīgi neliels brūnās ēkas stūris. Tagad prokuratūras izziņā noskaidrots, ka čekisti uz šo Baltezera vasarnīcu veduši nošaušanai apcietinātos, kam piespriesti nāves sodi. Vasarnīca tiešām nav apdzīvota. Tikai vienā istabā atrada galdus un krēslus, maizes atliekas un tukšas dzērienu pudeles. Uz palodzes atrada sieviešu matu kušķi, bet kamīna pelnos — sadegušu kalendāru, kas, domājams, piederējis kādam ārstam. Apcietināto šaušana notikusi pēcpusdienās un pievakarēs, pēc tam čekisti atkal devušies projām. Apcietinātie šauti ar mazkalibra pistolēm. Vasarnīcas rajonā uzietas 13 bedres. Prokuratūras un medicīniskiem darbiniekiem ar vietējo iedzīvotāju palīdzību atrokot bedres, izvācot līķus, un noskaidrojot upurus , atklājās drausmīgas ainas. No pirmajām 6 bedrēm vien vakar izņēma 51 līķi. Bedrēs līķi samesti pa 8 un 9, bet vienā bedrē 16 upuri, kam rokas ar auklām sasietas uz muguras.

Dažās no šodien atraktajām bedrēm upuru skaits vēl lielāks. Bedres, kā redzams, rakuši paši nāvei nolemtie, pie kam tie gandrīz bez izņēmuma nonāvēti ar šāvieniem no muguras puses galvā. Daži, šķiet, nošauti, vēl strādājot ar lāpstu bedres dibenā, jo lodes nākušas tieši no augšas. Mazkalibru ložu pēdas atrodamas arī dažās priedēs un žogā. Dažiem nogalinātiem atrada sitienu pēdas galvā. Lielākā daļa līķu identificēta pēc drēbēs atrastām kvītīm vai Rīgas apgabaltiesas kriminālkolēģijas vai arī Pribovo kara tribunāla nāves spriedumu norakstiem. No šiem spriedumu norakstiem redzams, ka visiem nelaimīgajiem pierakstīts 58. pants — par kontrrevolūcionāru darbību. „Tiesas" spriedēji bijuši galvenā kārtā žīdi, kā to rāda spriedumu teksti, žīdi bijuši arī nonāvēto nodevēji, uz kuru izteicienu pamata apsūdzētie notiesāti. Piemēram, sprieduma tekstā, ar kuru Mārtiņam Amatniekam un Voldemāram Tēraudam piespriests divkāršs nāves sods, tiesnešu, prokuratūras advokātu un liecinieku sastāvā figurē tādi vārdi, kā Kukļa, Pohvalovs (prokurors), Tankelis, Rodins un citi. Pēdējie spriedumi datēti 20. jūnijā, tātad šaušana notikusi arī vēl pēc tam.

Priedes drūmi šalc pār baigo vietu. Namu, kas reiz uzcelts, lai cilvēki te baudītu dabas skaistumu, gūtu atpūtu, sarkanie nezvēri pārvērtuši par ciešanu un nāves namu, ko mūžam neaizmirsīs katrs, kas bijis šo atklājumu liecinieks.

ŠODIEN APGLABĀS BALTEZERA UPURUS

Pirmajās sešās bedrēs atrasta piecdesmit viena nošautā nav vēl identificēti divpadsmit. Pārējie 39 ir:

• notārs, aizsargu lidotājs Žanis Grumdmanis,
• Jānis Bomlits,
• Arvīds Staune,
• lauksaimnieks Kārlis Sīklens no Smiltenes,
• bij. 9. Rīgas p. polic. iec. pr-ka pal. Krišs Dreijers,
• Jānis Bambits,
• politiskas pārv. ierēdnis Mārtiņš Prunskis,
• Eduards Ozols,
• politiskās pārv. ierēdnis Kārlis Ed. Purniņš,
• Aloizs Voits, Vilhelms Janelis,
• agr.Voldemārs Čeksters no Latgales,
• Nikolajs Kronbergs no Svitenes pag.,
• Paulis Kapilovs,
• Aleksejs Ostrovskis,
• Aleksandrs Baufals,
• Dimitrijs Fokļinajevs,
• Rīgas 10. pol. iec. priekšnieks Rihards Grinbergs,
• skolotājs Jānis Opincāns,
• policijas darbinieks Mārtiņš Amatnieks,
• Roberts Tions,
• zvēr. adv. Voldemārs Beķeris,
• vidusskolnieks Ģedimins Fronckevičs,
• Pēteris Gaidamovics,
• Rihards Volmars-Volmiers,
• galdnieks Jānis Spilva,
• Staņislavs Beļkovskis,
• Ventspils politiskās policijas priekšnieks Arvīds Zemītis,
• Pēteris Doreds(?),
• Jānis Kirilovs,
• Ditrihs Ekerts no Kuldīgas,
• Porfirijs Ivanovs,
• Pāvels Stepanovs,
• Alfrēds Muižnieks,
• Broņislavs Aizkalnītis,
• Semjons Ļaļins,
• Nils Višņakovs,
• strādnieks Nikolajs Ģermānis,
• Hermanis Kigitovičs un
• Osips Kigitovičs.

Upuru kopskaits un galīgais identificēto saraksts noskaidrosies šodien un par to ziņosim rītdienas numurā. Visus nelaimīgos čekistu upurus apbedīs šodien pl. 5, kopējā kapā Ādažu kapsētā. Upuru kapu vietas numurēs. Bez šīs baismu vasarnīcas, prokuratūrai Baltezera rajonā pieteiktas vēl kādas 8 vietas, kur aprakti čekas noslepkavotie. Arī tās atraks.

*Avots: "Tēvija", 23.07.1941

Klusa vasarnīca Baltezerā... Uz turieni slēgtās automašīnās bruņoti čekisti aizveda desmitiem latviešu patriotu. Aiz šīs vasarnīcas sētas beidzās viņu moku ceļš.

Māja Baltezerā, kur nošāva latviešus 1941.gadā

* Tēvija / 27.07.1941

Krustām šķērsam bedres sasviestie vai iekritušie, no muguras puses nošautie čekistu-žīdu upuri sasietām rokām.

Jākobsones vasarnīca Baltezera krastā, uz kurieni čekisti un žīdi no Rīgas izveduši nošaušanai un aprakšanai savus upurus.Atrokot bedri pēc bedres, atrod arvien jaunus desmitus noslepkavoto — un līķu rindām, liekas, nav gala.

Netālu no vasarnīcas, starp jauniem, dzīvības sulas pilniem kokiem blāvoja svaigi raktā zeme.

No asiņainā jūga atbrīvota, 1941. gada jūlijā zeme atdeva noslēpumu. Tā atklāja ļoti daudz no tā, ko boļševiki  jo rūpīgi centās slēpt aiz restotiem logiem, dzeloņainām stieplēm, pagrabos un savās smadzenēs.

===================================

Baltezera vasarnīcā atrakto nomocīto līķi.

Baigais gads tautas atmiņa nav izdzēšams

2011.08.13 Latvija Amerikā

Pēteris Korsaks, fotovēsturnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks

=================================

Krustām šķērsām samesti, kopējā bedrē Baltezera vasarnīcas dārzā gulēja nošautie. Bedre atdeva aizvien jaunus un jaunus līķus.
  ZEME PATEICA, KAS IR BAIGAIS GADS



Šeit atdusas 113 staļinisma upuri / nošauti Baltezerā 1941.gadā



Vai aizmirsti? 

Novembra mēnesī mēs atkal pulcēsimies gan dievkalpojumos, gan svinīgos aktos, lai pieminētu Latvijas brīvības cīnītājus un godinātu varonīgākos no viņiem — Lāčplēša kara ordeņa kavalieres — jo 11. novembris ir viņu diena. Tikai šo vīru cīņu nopelns ir, ka 1918. gada 18. novembrī latvju tauta varēja pēc gadsimtu verdzības atliekt salīkušās muguras un dibināt savu valsti — Latvijas Republiku. Kaut arī Pirmās Republikas laiks bija īss — tikai 22 gadi, tomēr straujā valstiskā un nacionālā uzplaukumā radušos latviskuma apziņu nespēja iznīcināt arī sekojošie boļševiku, nacistu un atkārtoti boļševiku okupācijas gadi. Kaut arī Otrās Republikas atjaunošanas laiks ir saistīts ar smago okupācijas seku likvidēšanu, tomēr nedrīkstētu aizmirst tos varoņus — Latvijas brīvības cīnītājus, kurus iznīcināja čekistu lodes un kuru mirstīgās atliekas guļ necienīgi pamestās kapu vietās. Tā, braucot ārā no Rīgas un pagriežoties pa Tallinas šoseju, netālu no Rīgas, pie Baltezera, ceļa malā stāv balts krusts. Tas izceļas pret aizmugurē esošo priežu audzi, tāpēc gandrīz skatam pazūd piecas prāvas bedru paliekas, kurās sākotnēji bija samesti un smiltīm apbērti čekas upuri. Kad 1941. gada vasarā, boļševikiem mūkot, atklājās viņu briesmu darbi, Latvijas avīzes bija pilnas ar izrakto un sakropļoto līķu fotoattēliem un kliedzošiem virsrakstiem: "Čekistu briesmu darbi Baltezerā", "Sistēmatiska cilvēku slepkavošana neapdzīvotā vasarnīcā" un tamlīdzīgi. Sākās noslepkavoto identificēšana pēc atrastajiem dokumentiem un piederīgo liecībām. Pavisam no 22. līdz 23. jūlijam tika atrasti 113 upuri, kuri bija nošauti, sākot ar 1941. gada janvāri. 

Kapu lauks pēc tā iekārtošanas 1941. gadā.

Bet kur ir citi? Cilvēki pazuda un viņus šāva arī pirms tam. Baltezera zeme vaid... Šie upuri tika apglabāti turpat blakus esošās Ādažu kapsētas vienā malā, izveidojot slēgtu kapu lauku. Pie ikvienas kapu kopiņas krusta vietā zemē tika iestiprināts ozola koka dēlitis ar vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu. Kara apstākļos kapu kopas bija pieticīgi, bet kārtīgi apkoptas. Kad sekoja boļševiku otrreizējais iebrukums, komunistiskās varas nesējiem šie kapi bija kā dadzis acīs. Šeit apglabāto piederīgajiem kapu apmeklēšana kļuva ļoti bīstama. To laiku vispārējo ainu raksturo arī vietējās kolchoza priekšnieces paziņojums: "šiem kapiem ir jāpazūd iespējams ātri!" Sākās jaunu mirušo virsapbedīšana. Savu postošo darbu veica arī lielās, brālīgās tautas kultūras nesēji, izraujot ozola dēlīšus ar uzrakstiem, lai tos izmantotu par kurināmo materiālu. Lai kapu vietas pilnīgi nepazustu, piederīgie no vecajiem, izpostītajiem kapiem bija sanesuši vecus čuguna krustus, un tā nu aizauguši un nekopti šie kapi stāv vēl šodien. Nav tā, ka šī kapu vieta būtu anonīma arī šobrīd. Pie šī kapu lauka vienā malā ir novietots liels koka krusts ar plāksni un sekojošu uzrakstu: "Šeit atdusas 113 staļinisma upuri. Nošauti Baltezerā 1941. gadā." Tāpat garāku rakstu "Baltezers" ar fotogrāfijām jau 1989. gada 5. maija numurā bija ievietojusi Lauku Avīze. Arī laikraksts Diena 1994. gada 15. janvāra numurā apskata Latvijas atbrīvošanas kara Bauskas bataljona virsnieku un kareivju nošaušanu Baltezerā rakstā "Nošauti Baltezerā. Dienu pēc apžēlošanas". Bet nepietiek tikai ar atzītiem faktiem. Nedrīkst notikt, ka tie, kuri ir cīnījušies par Latviju, tās vārdā mocīti un noslepkavoti, tiek aizmirsti, šeit guļ diži latvju vīri: LKOK un Lāčplēša kara ordeņa biedrības pēdējais valdes priekšsēdis plkv-ltn. Jūlijs Ērglis, LKOK Alberts Broders, Bauskas bataljona un vēlāk 3. Jelgavas kājnieku pulka virsnieki: LKOK kv. Tālivaldis Lepše, vltn. Voldemārs Ērmanis, ltn. Edvards Bērziņš, ltn. Arvīds Ronis un kareivji Jēkabs Sprenģis un Roberts Tions. Protams, tie ir tikai daži no 113, droši starp viņiem vēl ir arī citi gan LKOK un atbrīvošanas kara dalībnieki. Vai šiem nomocītajiem un čekistu nonāvētajiem Latvijas brīvības cīnītājiem īstā atdusas vieta nebūtu Brāļu kapi? Cik bieži neesam dzirdējuši un nedzirdēsim pravietiskos vārdus: "Tauta, kura neciena savus varoņus, nav savas brīvības cienīga!" 

Vai aizmirsti?
1994.10.10 Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija"
Oskars Baltputnis

+++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++++

 

+++++++++++++++++++++++++++++++++++

Brīvvalsts robežsargi - Roberts Golbergs, dienējis 3.Abrenes bataljonā, Masļenku
traģēdijas aculiecinieks, un Artūrs Kārkliņš, dienējis 5.Krāslavas bataljonā,
- Baigā gada upuru apbedījuma vietā Baltezera kapos 14. jūnijā 

Latvija piemin nošautos un nomocītos
2004.06.17 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)
Ūdre, Dace

++++++++++++++++++++++++++++

Baltezera kapsētā apglabāti 113-130  1941.gada jūnijā un jūlijā nogalinātie VDK upuri, kas 1941.gada rudenī pārapbedīti no nošaušanas vietas Baltezera krastā. 1941.gadā Padomju armija no mājām aizveda, čekas pagrabos spīdzināja un Baltezera krastos masveidā nogalināja aptuveni 130 cilvēku. Lielākā daļa no tiem bija Latvijas virsnieki, robežsargi un arī civiliedzīvotāji. Vēlāk vasarnīcās nošautos un moku bedrē atrastos upurus iedzīvotāji apbedījuši Baltezera kapos. Domājams upuri apglabāti pa desmit vienā rindā, tādējādi veidojot 11-13 rindas. No tām līdz šodienai pilnībā nav saglabājusies neviena. Sākotnēji apbedījumam bijis kopīgs krusts un katram apbedījumam individuāla piemiņas zīme ( koka krusts un uz tā koka plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un personas datiem ). Kopš 1944.gada koka krusti pakāpeniski gājuši bojā un nav atjaunoti. Upuru piederīgie, lai iezīmētu kapu kopiņas, pie tām uzstādīja dažāda veida un materiāla krustus no Baltezera kapu vecās daļas.

  

Izzināt patiesību.

1940. gada rudenī Baltezera un tā apkārtnes iedzīvotāji ievēroja, ka ap būvinženiera Jēkabsona bijušo vasarnīcu (pats saimnieks trīsdesmito gadu nogalē aizbrauca uz Vāciju) straujos tempos tiek būvēta augsta sēta. Turklāt to uzcēla ar tādu aprēķinu, ka, pat uzrāpjoties uz blakus ēkas jumta, Jēkabsona bijusī vasarnīca vienalga tikpat kā nemaz nebija saredzama. Pat mums, puišeļiem, kļuva skaidrs, ka sēta kļūs par kāda noslēpuma aizsegu. Bet ko gan no visu redzošajiem un dzirdošajiem apkārtnes iedzīvotājiem noslēpsi: drīz vien paklīda runas, ka uz vasarnīcu čekisti vedot cilvēkus un turpat tos arī nošaujot. Man, desmitgadīgam zēnam, tolaik pat šķita neticami: atved un nošauj. Kāpēc tas tiek darīts? Turklāt tieši šajā namā. 

No cilvēciskā viedokļa raugoties, arī vēl šodien nespēju atbildēt uz šo jautājumu, pat nezinot, kādi „grēki” noslepkavotajiem bijuši.

Bet, ka tiešām šāva, dzirdēju pats savām ausīm. Todien, tas bija 1940.gada rudenī, kopā ar tēvu pajūgā devāmies uz Rīgu. Jau pa gabalu redzējām, ka pie noslēpumainā nama žoga stāv vairākas mašīnas, bet pie vārtiņiem  - sargkareivji. Bija dzirdams arī skaļš motoru troksnis, it kā mašīnas gatavotos spējam rāvienam. Piebraucot tuvāk, starp šo rūkoņu laiku pa laikam saklausījām plīkšķus, kas atskanēja no žoga viņas puses. Vēl tagad atceros, ka tēvs nemanāmi un pavisam klusi nočukstēja: „Atkal šauj.”.  Kopš tās reizes Jēkabsona bijušajai vasarnīcai, kas tika iedēvēta par „čekas māju”, metu lielu līkumu. Līdz pat 41.gada jūnija vidum, kad vairs nemanīja ne mašīnu, ne sargkareivju, ne arī dzirdēja šāvienus. 

Nedaudz vairāk kā pēc mēneša, tā teikt, mainoties varai, tika uzsākta nogalināto atrakšana. Šajā nepatīkamajā  darbā, protams, ne jau labprātīgi, piedalījās arī mans tēvs. Varat  iedomāties, kāda bija viņa sajūta, atrokot neģēlīgi noslepkavotos, kuri droši vien tikai dažas minūtes, vēl dzīviem esot, pavadījuši aiz  trīsmetrīgā žoga.

Tika atrasti pavisam 113 cilvēku līķi. Kas bijuši noslepkavotie? Cik man zināms, pārsvarā sīkuzņēmēji un inteliģenti. 90 no viņiem tika identificēti, par pārējiem nekādu ziņu nav. Es gan ceru, ka tikai pagaidām ...

Vēl skaidrības labad gribu atgādināt, ka Jēkabsona vasarnīca vēlāk nodega, tiesa, visai mīklainos apstākļos. Ādažu pagasta valde ar to bija nemierā un pieprasīja vāciešiem namu atkal atjaunot. Dīvaini, taču prasība tika izpildīta, lai arī vasarnīca precīzu iepriekšējo izskatu gan vairs neieguva: vāciešiem tolaik jau vajadzēja domāt par atkāpšanos, un tāpēc būvdarbi ritēja trakā steigā. Piebildīšu, ka māju atjaunoja apmēram mēneša laikā – tiktāl ādažnieka, „Silmaču” māju īpašnieka Daiņa Virzas stāstījums par Baltezera notikumu laikā redzēto, dzirdēto un izjusto. Kā noprotat, nezināmā šīs neģēlīgās slepkavošanas lietā vēl ir pārāk daudz, lai pieliktu punktu tās izzināšanā. Tāpēc Dainis Virza, negaidot ne vēsturnieku, ne arī republikas prokuratūras ( starp citu , Ādažu ciema izpildkomiteja tai jau nosūtījusi iesniegumu Baltezera notikumu sakarā )  sarosīšanos, pats uz savu roku sācis apkopot visus izziņas materiālus, kas varētu viest skaidrību  par slepkavošanu baismīgajā namā.

- Pie kādām jaunām atziņām esat nonācis, nu jau vairāk nekā gadu meklējot pavedienus šajā joprojām mīklainajā lietā? – pajautāju Dainim Virzam.

Pagaidām gan ir tikai versijas, bet vēsture, kā zināms , balstās  uz faktiem. Tomēr par vienu esmu simtprocentīgi pārliecināts: Baltezera upuru skaits noteikti ir ievērojami lielāks.

Par to liecina fakts, ka pie nošautajiem tika atrasti dokumenti, datēti, sākot ar 1941.gadu. Kā zināms, šāva taču jau kopš 40. gada rudens. Esmu atradis piecus lieciniekus, kas šo versiju var pilnībā apstiprināt. Tagad jārod atbilde uz būtiskāko jautājumu: kas ir bijuši pārējie nogalinātie un kur meklēt viņu līķus. Varbūt daļa no tiem aprakta turpat vasarnīcas teritorijā? Starp citu, savas  nojausmas un āderu rīkstītes vadīts, tādu vietu atradu. Pārliecināties par to, vai  neesmu kļūdījies, gan varēs pēc izrakumu uzsākšanas.

Un vēl: nekādi nespēju tikt vaļā no domas, ka šeit  tika šauti arī Latvijas armijas virsnieki. Starp citu, necik tālu Jēkabsona  vasarnīcas atrasts zobens ar iegravējumu: „Aizsargu nodaļas priekšniekam Linteram. Tiesa, ar šo zobenu vien ir par  maz, lai izvirzītu tik nopietnu versiju, bet manā rīcībā ir  vēl daži fakti,  kurus gan vēl neesmu pārbaudījis, bet  kas manī vieš ticību. Vārdu sakot, jāatrota piedurknes un jāķeras pie nopietna darba.

- Vai cerat arī uz domubiedriem ?

Domubiedrus esmu atradis, nopietnus palīgus – vēl ne. Bet gan jau viņi radīsies: jāliek tikai noticēt, ka Baltezera notikumu izzināšana ir vajadzīga mums visiem. Un noslepkavoto piemiņas saglabāšana arī. Tas atjaunotais lielais krusts, kuru kopā ar Vides aizsardzības kluba dalībniekiem pērn uzstādījām Baltezera kapos, vēl ir par maz. Vismaz kārtīga piemiņas plāksne jau nu tur noteikti jāuzliek.

-  Un visbeidzot: kas jūs ir mudinājis uzsākt šo grūto, bet svētīgo darbu Baltezera notikumu izpētē?

Pirmām kārtām, vēlēšanās izzināt patiesību. Tik daudzus gadus mūsu vēsture ir krustu šķērsām grozīta, tāpēc pienācis pēdējais laiks visu, kā saka, salikt pa plauktiņiem. Ja es kaut nieciņu būšu paveicis šīs lietas labā, arī tas jau būs ieguvums.

- Paldies, un veiksmīgus meklējumus arī turpmāk!

* V.Vilciņš / Ādažu ritmi Nr.9. 31.05.1989.

NEKAUNĪGI NOLIEDZ

Laika redakcijai: Komūnistu izdevumā par atgriešanos dzimtenē „Dzimtenes Balsī" izlasīju sekojošo: lai cik gari un plaši visādi LNFS informētu brīvo pasauli par boļševiku briesmu darbiem, fakts paliek tas, ka šādu briesmu darbu" inscenējumi, kādus ar masu kapeņu atrakšanu pasāka fašistiskā propaganda pēc Padomju Latvijas okupēšanas, neglābjami izgāzās un izrādījās par nekaunīgu viltojumu. Tā tad, komūnisti nāk ar noliegumu, ka uzietās un atraktās masu kapenes pie Baltezera un citur nav pildītas ar čekistu upuriem, bet masu kapeņu atrakšana ir inscenēta un esot nekaunīgs viltojums. Nelaimīgie upuri pa lielākai daļai no piederīgiem identificēti, un izrādījās par personām, kuras čekisti apcietināja. Līdzīgi Katīnas noziegumam, komūnisti stūrgalvīgi noliedz katru briesmu darbu, kaut arī viņu vaina  neapstrīdami pierādīta. Varbūt, miljonārs Sīrus Ītons un līdzīgi politiski analfabēti tic komūnistu nevainībai, bet latviešu vidū tādu nebūs. Komūnistu redaktori ir izgāzušies, iespiežot savā izdevumā viegli pieķeramus melus." 

A. C, Sacramento, Calif.

* Laiks / 15.10.1960

Kapu pieminekļi nav tikai cilvēku sāpju un ciešanu izteicēji, tie drīzāk ir ticības simboli, ticības cilvēka gara nemirstībai, tam gaišumam un darbu veikumam, kas paliek pēc aiziešanas no šīs saules. / Vija Dzintare /



📖 📖 📖

Stāsts saistībā ar šo tēmu

Marija Apse 1941.08.14 Talsu Vārds Māra Kalniņa

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

-

Ciešanu vārti - Aiz manis zeme, pilna sāpju <>

 Pirms pusgadsimta 1941. gada 14.jūnijā staļinieši veica pirmo Baltijas valstu iedzīvotāju masveida deportāciju, kaut gan genocīds pret mūsu tautu sākās jau gadu iepriekš. Cilvēki tika apcietināti, iznīcināti, pazuda bez vēsts pat pirms "demokrātiskajām vēlēšanām" un brīvprātīgās iekļaušanās" lielajā tautu saimē. Par patieso šī genocīda gaitu ziņas iegūstam tikai tagad no tiem cilvēkiem, kas paši izgājuši cauri šai ellei, kuru normāla cilvēka prāts nav spējīgs ne aptvert, ne saprast. Pat ar visbagātāko fantāziju apveltīts rakstnieks nav spējīgs izdomāt tādas velnišķīgas mocības un nežēlību, kāda tā bija īstenībā un kuru realizēja īpaši izveidotā sistēma. Tagad, kad mūsu rīcībā ir nonākušas grāmatas - atmiņu krājums "Via dolorosa" un Melānijas Vanagas "Veļupes krastos", tagad ir iespēja kaut vai iztēlē apjēgt šīs šausmas, kam cauri gāja visi - gan sirmgalvji, gan zīdaiņi un bērni ar savām mātēm, atšķirtām no vīriem. Ne velti šo grūto ceļu izgājušie negrib atcerēties pārdzīvotās šausmas: pārāk smagi viss tas ir bijis. 

* Ādažu ritmi / 07.06.1991 / Baigā gada atcerei / D.Pakalns

Sakārtota piemiņas vieta Baltezera šausmu stāstam

* Raivis Bahšteins. Rīgas apriņķa avīze. 2009. gada 15. jūnijs

Baltezera kapos, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā atklāja pieminekli “Ciešanu vārti”. Zem sanākušo krāsainajiem lietussargiem lielākoties slēpās sirmas galvas. Skanot valsts himnai, dažiem noritēja pa asarai. Piemineklis bija ilgi gaidīts un kalpos par kapakmeni ne vien tiem vairāk nekā simt Baigajā gadā Baltezerā nonāvētajiem, bet arī kā atgādinājums visiem latviešiem par nemaz ne tik sen piedzīvoto milzu traģēdiju. Baltezerā atklātais piemineklis ir viena no skaistākajiem šāda veida piemiņas vietām Pierīgā.

Kas senatni pēta, tas nākotni svēta

Tēlnieces Vijas Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas izlolotais piemineklis “Ciešanu vārti” simbolizē ģimeni – sakļāvušās bērna, mātes un tēva figūras, kuras sēro par zaudētajiem piederīgajiem. Figūras veido pusloku, kurā jaušami varavīksnes apveidi, attēlojot cerību loku.

Skulptūras simbolisko nozīmi veido akmenī kalti vārti. Skulptūras loka forma norāda, ka pastāv gan dzīve, gan nāve. Aizmugures daļa ir kā pretstats sērojošajam priekšplānam. Uz postamenta iekalti Kārļa Skalbes vārdi – “Aiz manis zeme, pilna sāpju”. Pieminekļa pakājē novietota plāksne ar vairāk nekā simt Baltezerā noslepkavoto komunistiskā terora upuru vārdiem.

Pieminekli iesvētīja vairākās luteriskajās Pierīgas draudzēs pazīstamais mācītājs Gundars Bērziņš. “Notikušajai traģēdijai nav nekāda izskaidrojuma, un nav atbildes, kāds ir bijis Dieva prāts tai brīdī. Padomju režīms, kurš sevi sauca par bezdievīgu, patiesībā bija dziļi reliģisks, jo vērsās pret ticīgajiem un veselām tautām. Pārvarot naida piepildītu pāri nodarījuma izjūtu, mēs atzīstam, ka neviena vara, neviens monstrs nevar pārspēt Dieva mīlestību,” norādīja G. Bērziņš.

“Šodien ir līdz asarām aizkustinošs brīdis. Visvairāk jaunatnei ir vajadzīgs šis brīnišķīgais piemineklis, jo – kas senatni pēta, tas nākotni svēta,” RAA pieminekļa atklāšanas pasākuma laikā sacīja rīdziniece Biruta Balande un Brigita Bērziņa no Jaunzēlandes, kuras tēvs tika nežēlīgi nogalināts padomju represiju dēļ.

Daudzi vēlas pārrakstīt vēsturi

Tēlniece V. Dzintare uzsvēra, ka viņai kā vecāka gadagājuma cilvēkam bijis vieglāk izveidot pieminekli padomju represijās cietušajiem, jo “izjūtas pret šiem notikumiem ir gluži personiskas un līdzi izdzīvotas”.

“Pieminekļi ir jāveido, jo šodienas politiskajā situācijā arvien vairāk cilvēku un politisko spēku vēlas pārrakstīt vēsturi. Bet, kamēr ir dzīvi tie, kas atceras, kāds bija 1941. gads, represijas un deportācijas, šie vēstures fakti ir jāceļ gaismā un par tiem jāstāsta mūsu bērniem, lai nekad mūžā nevienam neienāktu prātā kaut ko tamlīdzīgu atkārtot pret latviešu tautu,” sacīja N. Breidaks. Ādažu mērs pateicās tēlniecei un viņas komandai. Atklājot pieminekli, N. Breidaks vēlēja visiem Latvijas jauniešiem mūžīgi sargāt Latviju un latviešu tautu.

“Ik gadu 14. jūnijā ierodamies Baltezera kapsētā, lai pieminētu un atcerētos komunistiskā terora upurus un pagājušās represijas, bet šogad šī diena ir īpaša. Daudzus iepriekšējos gadus solīju, ka šeit būs skaists piemineklis bojāgājušajiem un atgādinājums dzīvajiem par to, ko mūsu tauta ir pārdzīvojusi,” pieminekļa atklāšanas laikā bija aizkustināts Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns, kurš pieminekļa idejai stāvējis klāt kopš tās rašanās brīža.

Kā pastāstīja P. Balzāns, 2006. gadā nākusi iniciatīva no Saeimas deputāta Leopolda Ozoliņa par to, ka jāveido piemiņas vieta Baltezerā – skaists piemineklis cietušo mūžīgai piemiņai. No Valsts budžeta tika iedalīta pirmā nauda, atsaucās arī vairāki Saeimas deputāti, daļu finansēja Ādažu dome, vēlāk arī Kanādas latvieši. Ādažu dome izsludināja konkursu, kurā par labāko atzina tēlnieces Vijas Dzintares projektu. Tā kā līdzekļu arvien bija par maz, radās ideja startēt programmā “Eiropa pilsoņiem” ar projektu “Ciešanu vārti”. Panākumi tajā deva nepieciešamo finansējumu pieminekļa izveidei.

Baltezera šausmu stāsts

Ādažos savāktajās vēstures liecībās lasāms, ka pēc dažādas informācijas Baltezera kapsētā apglabāti 113–130 1941. gada jūnijā un jūlijā nogalinātie VDK upuri, kas 1941. gada rudenī pārapbedīti no nošaušanas vietas Baltezera krastā. RAA jau ir rakstījusi, ka 1941. gada vasarā Padomju armija no mājām aizveda, čekas pagrabos spīdzināja un Baltezera krastos masveidā nežēlīgi nogalināja aptuveni 130 cilvēku. Lielākā daļa no tiem bija Latvijas virsnieki, robežsargi un arī civiliedzīvotāji. Vēlāk vasarnīcās nošautos un moku bedrē atrastos upurus iedzīvotāji pārapbedījuši Baltezera kapos. Domājams, upuri apglabāti pa desmit vienā rindā, tādējādi veidojot 11–13 rindas. No tām līdz šodienai pilnībā nav saglabājusies gandrīz neviena. Sākotnēji apbedījumam bijis kopīgs krusts un katram apbedījumam individuāla piemiņas zīme (koka krusts un uz tā koka plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un personas datiem). Kopš 1944. gada koka krusti pakāpeniski gājuši bojā un nav atjaunoti. Upuru piederīgie, lai iezīmētu kapu kopiņas, pie tām uzstādīja dažāda veida un materiāla krustus no Baltezera kapu vecās daļas.

Baltezera kapos pie pieminekļa "Ciešanu vārti" 2009.g. 26.maijā īsi pirms tā atklāšanas. Kopā sanākuši tie, kas palīdzēja pieminekļa tapšanā ( centrā - pieminekļa autore un tēlniece Vija Ilze Dzintare ) No kreisās Pēteris Balzāns, , Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks, Inga Pērkone, Ādažu novada domes projektu vadītāja. No labās Gunta un Andris Neimaņi, kapu uzraugi, starp viņiem Leopolds Ozoliņš

 

 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis" 

  

=