AR ATMIŅU SMAGUMU SVĒTVIETĀ
Visā Latvijā, 14. jūnijā pieminēja staļinisko represiju upurus, pieminēja gandrīz ik ģimenē. Diemžēl tolaik arī no pašu tautas dzīlēm «baigajā gadā» iznira apmātie, asiņu slāpstošie un svešas domas pakalpiņi. Tikai 361 diena šķir 1940. gada 17. jūniju un 1941. gada 14. jūniju - laiku, kad sveša roka cēla cirvi pret tautu, un kad tas pirmoreiz krita lielajā iznīcības atvēzienā. Staļinisma upuru traģēdija, viņu ciešanu celš neaprobežojās tikai ar 14. jūniju, process sākas jau agrāk un turpinājās ilgi pēc tam. Daudziem tas nav beidzies vēl šodien, kaut pagājis turpat pusgadsimts. Nu jau zinām, ka šeit apglabātie cilvēki speciālā Baltezera vasarnīcā ir mocīti un nogalināti ilgu laiku. Tas sākts drīz pēc Latvijas brīvības pazaudēšanas. Visi turpat sētā bija krustām šķērsām sarakti zemē . . . Šos vārdus represēto piemiņas dienā pie lielā krusta. kura pakājē sagūluši ziedi un vainagi, saka Baltezera sanatorijas skolotājs Rihards Žvīgurs. Viņš ir arī vietējās TF grupas loceklis, viens no tiem, kas grib un gādā, lai sabiedrība domātu par līdz šim noklusētajām kapu kopiņām, lai mocekļu vārdi kļūtu visiem zināmi. Pašlaik noskaidrots, ka Baltezerā no NKVD rokas bojā gājuši 113 cilvēki. 90 vārdi zināmi, 23 tā arī palikuši nesazīmēti . .. Cik tādu citās vietās Latvijā, mūsu rajonā? Tā ir upuru piemiņas vieta, svētvieta, tautas ciešanu vieta. Bet milzu sanatorijas kolektīvs ir mazs, tādēļ ļoti gribētos, lai mums palīdzētu arī ādažnieki, arī carnikavieši. Lielas saimniecības ar pilnīgi citām iespējām. Mūsu varēšana vairāk morālas dabas. Varam noturēt aizlūgumu. Cik ilgi vēl būsim piedodoši? Vai tomēr nav pienācis laiks, ievērojot visā pasaulē atzītas normas, mūsu un nākamo paaudžu pašcieņas dēļ vismaz atklāt mocītājus un šāvējus? Saukt viņus pie atbildības? Vajadzētu vismaz noskaidrot vainīgos, saka skolotājs R. Zvīgurs. Par saukšanu pie atbildības vēl grūti runāt. Daudzi slepkavotāji izklīduši pa lielo zemi, vairs nelielas ar saviem asinsdarbiem. Bet arhīvos materiāli vēl atrodami, arī par šejienes upuriem un viņu nāvētājiem.
Atmaksai jānāk. Vismaz morālai. Lietū pie lielā krusta tobrīd stāvēja arī kāda sieviete. Neiegājām viņas dzīves un atmiņu takās. Bet man ausīs skan viņas paklusie vārdi: «Nav pat vēl visi nomocītie sazīmēti. Ne te, Baltezerā, ne citur.»
Juris Veitners
Ierakstā pasākums 2008.gada 14. jūnijā
sākums
turpinājums
noslēgums
 |
| Imants Ronis (Austrālija) pie pieminekļa komunisma represiju upuriem. Viņa tēvs Artūrs Ronis tika nogalināts Baltezerā. / 2009.g. vasara |
Komunistiskā terora
upuru piemiņas vieta. Baltezera kapos veco kapu daļā atrodas Brāļu kapu
teritorija. Tiek uzskatīts, ka kapos ir apglabāti 113-130 1941. gada jūnijā un jūlijā
nogalinātie Valsts Drošības komitejas (VDK) upuri, kuri pārbedīti no nošaušanas
vietas Baltezera krastā. Domājams, ka upuri apglabāti pa 10 vienā rindā,
tādējādi veidojot 11-13 rindas - apbedījumi saglabājušies daļēji.
Sākotnēji
(1942-1944) bijis kopīgs krusts un katram apbedījumam individuāla piemiņas zīme
(koka krusts un uz tā koka plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un personas datiem).
Kopš 1944. gada koka krusti pakāpeniski gājuši bojā un tā arī daudzi nav
atjaunoti. Upuru piederīgie, lai iezīmētu kapu kopiņas, pie tām uzstādīja
dažāda veida un materiālu krustus no Baltezera kapu vecās daļas. 80. gados tika
uzstādīta piemiņas zīme paliekošā materiālā (granīts, betons, koks). Atkārtoti
rekonstrukcijas darbi un pēdējā rekonstrukcija komunistiskā terora upuru
piemiņas vietā notika 1994.-1995. gadā.
2006. gadā
Ādažu novada dome izsludināja konkursu par pieminekļa izveidi Baltezera kapos,
komunistiskā terora upuru piemiņas vietā. Konkursā uzvarēja tēlnieces Vijas
Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas projekts „Vārti". Lai pabeigtu
pieminekļa celtniecību un piemiņas vietas labiekārtošanu, programmas „Eiropa
pilsoņiem" ietvaros tika īstenots projekts „Ciešanu vārti" / „The
Gate of Sorrow".
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru