Bruno Jirgensons
1904.16.V (Ādažu pag. "Strēlniekos") – 1982.8.X (ASV, Hjūstonā)
Bruno
Jirgensons (1904.-1982.) LU Ķīmijas fakultāti beidza 1926. gadā. Pēc tam
strādāja fakultātē un no 1928. gada bija mācībspēks Vispārīgās ķīmijas
laboratorijā mediķiem un veterinārmediķiem. Zinātnisko darbu viņš strādāja
profesora A. Janeka vadībā par lielmolekulārajiem savienojumiem un par vitamīnu
un hormonu ķīmiju. Bruno Jirgensons ir visu laiku ievērojamākais latviešu
ķīmijas popularizētājs. Viņš ir autors 9 populārzinātniskām grāmatām un ap 600
populārzinātniskajiem rakstiem par ķīmijas jautājumiem.
Bruno Jirgensons bija izcils bioķīmiķis, kurš sniedza ievērojamu ieguldījumu olbaltumvielu, aminoskābju un vitamīnu pētīšanā.
Bruno Jirgensons bija izcils bioķīmiķis, kurš sniedza ievērojamu ieguldījumu olbaltumvielu, aminoskābju un vitamīnu pētīšanā.
Bioķīmiķis ir dzimis Ādažos, sākoties Pirmajam Pasaules karam, nācās pārtraukt
mācības un doties trimdā uz Krieviju. Krievijā viņš pabeidza mācības skolā.
Sākoties lielinieku revolūcijai 1917. gadā viņš atradās Petrogradā, pēc gada
viņš atgriezās Latvijā. Lai panāktu, ka viņu uzņem Latvijas universitātes
Ķīmijas fakultātē viņš uzrakstīja eseju par dabaszinātnēm un filozofiju. Vēlāk
16 gadus strādāja LU par docētāju Vispārīgās ķīmijas laboratorijā mediķiem un
veterinār mediķiem. Strādājis zinātnisko darbu saistībā ar vitamīnu un hormonu
ķīmiju, kā arī nodarbojās ar biokoloīdu koagulācijas, aminoskābju un
olbaltumvielu molekulu konformācijas pētīšanu. Atklāja likumsakarību, kas
pazīstams kā Lica – Jirgensona vai Klafa – Lica – Jirgensona likums. Šajā
periodā ķīmiķis bija privileģēts strādāt divu zinātnieku laborotorijās, kuriem
bija lemts saņemt Nobela prēmiju – profesors Karrers no Cīrihes un profesoru
Staudingeru no Freiburgas. Otrā Pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur kopā ar vēl vienu izcilu prātu – fizikālķīmiķi Mārtiņu Straumani sarakstīja izcilu mācību grāmatu koloīdķīmijā, kas vēlāk tika atkārtoti izdota vācu, angļu, spāņu, ķīniešu valodās. Savukārt 40 gadu beigās devās uz ASV, kur 13 gadus nostrādāja par pedagogu Teksasas Luterāņu koledžā. Pēc tam līdz 1974. gadam strādāja Teksasas universitātes Vēža pētniecības centrā par zinātnisko līdzstrādnieku un astoņus gadus vadīja proteīnu pētīšanas laboratoriju, kā arī 11 gadus bija docētājs universitātes Biomedicīniskajā skolā. Pēc ierašanās ASV zinātnieks nodzīvoja līdz 78 gadu vecumam.
=====================================================
JAUNĀ ALĶĪMIJA
Jaunā Gaita Nr.53, 1965
Eksaktās
dabas zinātnes ir jaunas. Modernās ķīmijas sākumi meklējami 18. gadsimta otrā
pusē, kas, salīdzinot ar visu dokumentēto vēsturi, ir pavisam nesen. Bet
cilvēka dziņa pētīt, saprast, iepazīt dabu ir tikpat veca kā cilvēce. Arī senos
un viduslaikos bijušas gaišas galvas un zinātnes entuziasti. Un, tāpat kā
tagad, līdzās tīro atziņu meklējumiem bija arī tieksme atziņas izlietot dažādu
praktisku mērķu sasniegšanai. Pieminot alķīmiķus, iztēlē parādās dīvainas
figūras, rīkojamies ar kausēkļiem un retortēm, meklējot „filozofu akmeni”, kas
parastos metallus pārvērš zeltā, vai dzīvības eliksīru, kas atjauno vai pat
uzbuŗ mākslīgu cilvēciņu – homunkulu.
Viduslaiku alķīmiķi mākslīgu zeltu neieguva, dzīvības eliksīru nepagatavoja, bet gan sakrāja daudz vērtīgu atziņu par vielām. Alķīmiķu darba vērtība ir pamatatziņās, novērojumos par vielām un to pārvēršanas iespējām. Tas bija labs pamats īstajai, eksaktajai ķīmijai vēlāk. Un tad 19. gadsimta ķīmija varēja deklarēt, ka metalli nav pārvēršami, un biologi pamatoja mācību, ka dzīvs var rasties tikai no dzīva. 19. gadsimta otrā pusē un 20. gadsimta sākumā izveidojās jauna zinātnes nozare –bioķīmija, kas soli pa solim noskaidroja dzīvo būtņu vielisko sastāvu un vielu maiņas procesus. Un tagad, mūsu gadsimta vidū, dzīvā šūniņa parādās jau lielā mērā izprasta kā negaidīti sarežģīta organizācija, kur vielu maiņu norises rit apbrīnojamā kārtībā. Sevišķi apbrīnojama ir diferenciācija, organisma pakāpeniskā izveidošanās no dīgļšūnas. Daudzi 19. g.s. biologi bija pārliecināti, ka šo procesu mērķtiecīgā saskaņa nav izskaidrojama ar vielu fizikālām un ķīmiskām īpašībām, t.i. ka dzīvo šūniņu vada kādi īpaši „dzīvības spēki”. Šāds vitālistisks uzskats tomēr pamazām zaudē savas pozīcijas, jo daudzas agrāk nesaprastās fizioloģiskās norises bioķīmija un biofizika tagad izskaidro bez „dzīvības spēku” palīdzības.
Divdesmitā gadsimtā dzimst „jaunā alķīmija”, kas atklāj un pētī matērijas pašorganizēšanās spējas. Viens no „jaunās alķīmijas” paveidiem ir t.s. molekulārā bioloģija, kas pētī dabisko lielmolekulu īpašības un funkcijas šūniņās un sintezē arī mākslīgas lielmolekulas. Jaunie alķīmiķi vēl nesapņo par maza mākslīga cilvēciņa radīšanu retortē, bet tiem gan ir padomā līdzekļi, kā novērst dažādus organiskus defektus, pat ietekmēt iedzimtību. Ne vien kāda organisma, bet pat vienkāršākas baktērijas vai sēnītes mākslīga izgatavošana laboratorijā vēl nav iespējama, un vēl nav paredzams, kad tā būs iespējama.
Jaunā „alķīmija” smeļas spēkus no dažādiem avotiem. Pirmkārt, bioķīmijas progress ir sensacionāls. Piem., bioenerģetiskie procesi, t.i. kā šūniņa atbrīvo enerģiju no dažādām barības vielām, gandrīz pilnīgi noskaidroti. Katrā šūniņā ir organisko biokatalizātoru jeb enzimu sistēmas. Enzimi jeb fermenti ir proteīni, lielmolekulāras vielas, kas šūniņu sīkstruktūrās sakārtoti zināmā kārtībā. Barības vielu mazās molekulas slīd gar enzimiem kā rūpniecības produkti pa slīdošu lenti. Bet arī paši enzimi tiek izgatavoti šūniņās, un apmēram pēc tāda paša principa. Enzimi, tāpat kā visi proteīni, veidoti no aminoskābēm. To sakārtošanā un saistīšanā liela nozīme t.s. nukleīnskābēm. Šo daļiņu virsmā aminoskābes tiek sakārtotas cita pie citas un saķēdētas kopā, izveidojot proteīnu lielmolekulas. Kādā kārtībā tām jāsavienojas, to nosaka nukleīnskābes, sevišķi t.s. deoksiribonukleinskābe jeb saīsināti DNA, kas nāk no šūniņu kodoliem. DNA ne vien diriģē enzimu sintezēs, bet noteic visas iedzimtās pazīmes. DNA lielmolekulas ir līdzīgas virvēm, katrā ir divas vārpstas, apvītas viena ap otru. Vārpstas var pa daļai attīties vaļā, un uz katra zara var tikt „nokopētas” jaunas lielmolekulāras vielas, kas, piemēram, var „aiznest ziņas” tālāk šūniņā par to, kādi enzimi jāgatavo. Bez tam šūniņa ir arī vēl citāda veida nukleīnskābes, proteīni, vitamīni u.t.t., kam tur dažādas funkcijas. Ļoti nozīmīga ir sistēmas vienība: piem., DNA noteic proteīnu sintēzes, bet pašas DNA izgatavošanai vajadzīgi enzimi, t.i. proteīni. Jaunie „alķīmiķi” tomēr vēl nav spējuši izgatavot nedz sintētisku DNA, nedz mākslīgus enzimus. Tomēr pagatavoti ir dažādi t.s. polinukleotidi un poliaminoskābes, kas zināmā mērā līdzīgas dabiskām lielmolekulām. Interesanti, piemēram, tas, ka daži polinukleotidi var pa daļai aizstāt nukleīnskābes kā „diriģenti” proteīnu biosintezēs.
Otrs avots, no kā jaunie alķīmiķi smeļas speķus, ir sintētiskā organiskā ķīmija. Izrādās, ka aminoskābes un nukleotidus var sintezēt ne vien ar pakāpenisku sarežgītu sintežu palīdzību, bet tie var rasties spontāni no samērā vienkāršām organiskām vielām. Tam visam liela nozīme arī problēmā par dzīvības izcelšanos. Izrādās, ka aminoskābes, to tālākie atvasinājumi (peptidi) un pat nukleinskābju „būvakmeņi” nukleotidi var rasties no tādu vienkāršu vielu maisījumiem kā amonjaks, oglekļa oksīdi, metāns, ūdens, u.c. Spontānās reakcijas, kuŗās rodas dažādas sarežģītas organiskas vielas, var notikt, piem., elektriskās izlādes ietekmē, apstarošanā ar ultravioletiem stariem vai vienkārši karsējot, klāt esot dažādām neorganiskām vielām. Zemes lodes pirmatnējā attīstības posmā šādas reakcijas bija pilnīgi iespējamas. Starp aminoskābju, nukleotidu u.c. organisku vielu maisījumu no vienas puses un dzīvo šūniņu no otras, protams, ir milzīgs bezdibenis, bet tas nav bijis nepārvarams. Dabai bija diezgan pacietības, lai neskaitāmos eksperimentos daudzu simtu miljonu gadu laikā atrastu arvien jaunus un jaunus grupējumus un veidus. Nukleotidi un aminoskābes ir mazas molekulas. Šīs mazās molekulas, ja tās attiecīgi aktivizē, var savirknēties lielās ķēžu molekulās, kam loti dažādas iespējas spontāni organizēties tālāk. Viena ķēde var savelties kamoliņā – tādas ir dažu enzimu lielmolekulas. Divas polinukleotidu ķēdes var apvīties viena ap otru – iznāk kaut kas līdzīgs dabiskai DNA. Daudzas proteīnu ķēdes var, piem., uz kāda minerāla gludās virsmas sagulties cita pie citas, izveidojot šķiedras un plēves. Attiecīgie speciālisti pārliecināti, ka tagad atrodamās nukleīnskābes un proteīni nav radušies zemes pirmatnējā attīstības posmā spontāni no augšminētām organiskām vielām, bet ir vēlākās evolūcijas produkts. Pirmatnējās lielmolekulas un to organizēšanās produkti ir visi gājuši bojā. Varbūt daži no šo lielmolekulu veidiem bija vairāk vai mazāk līdzīgi tagad sintētiski gatavotām poliaminoskābēm un polinukleotidiem.
Jaunajiem alķīmiķiem ir vairāki ieroči un mazākas ambīcijas nekā seno laiku alķīmiķiem, tāpēc arī tagad panākumi tik lieli. Ar tagadējās technikas palīdzību, ņemot palīgā x–starus, spektropolarimetrus, elektroniskās smadzenes u.c., samērā ātri atrisina nukleīnskābju un proteīnu struktūras noslēpumus. Ar elektronu mikroskopiem skata šūniņu uzbūves detaļas. Ar radioaktīvo izotopu palīdzību ātri izseko vielu maiņas procesiem audos. Daudz vēl ir neatrisinātu problēmu, bet tās atrisina citu pēc citas. Ja dažas, kā, piem., ļaundabīgo audzēju jautājumu, nav vēl izdevies atrisināt, tad tas pa daļai tāpēc, ka priekšplānā allaž izvirza praktisko lietošanu, bet trūkst pamatizpratnes. Seno laiku alķīmiķi neieguva ne mākslīgo zeltu, ne dzīvības eliksīru pa daļai tieši tādēļ, ka bija apsēsti ar derīguma principu. Tīrā zinātne nemeklē derīgumu, bet mēģina saprast dabas parādības. Praktiskie labumi tad nāk paši bez prasīšanas.
Dr. chem. B. Jirgensons
*no adazuvidusskola.lv
Jāņa Menča - matemātiķa, habilitētā pedagoģijas doktora atmiņas:
Vispār jau man gāja grūti, institūta laikā divas reizes
pārtraucu mācības. No Puikules netiku uz Rīgu, jo nebija naudas, par ko
aizbraukt, un bija jāstrādā lauku darbos. Es atceros kā oktobrī laukā strādāju,
vācām kartupeļus, jutu, ka nevaru nekur tālāk tikt. Un atnāk pastnieks Māris,
čāpo pa dubļaino ceļu ar somu - un atnes vēstuli. Vēstule turpat jāatplēš vaļā.
Raksta ķīmijas pasniedzējs Bruno Jirgensons, kas man ķīmiju bija mācījis tikai
vienu gadu, dažas lekcijas. Bruno Jirgensons vēlāk bija slavens profesors
Amerikā, doktors un tā tālāk. Un raksta tā, pirmās rindas man ir prātā
burtiski: jūsu iztrūkšana klasē rada lielu nemieru. Es uzzināju no jūsu klases
biedriem, ka ir grūti. Viņš aprakstīja, kā pats savā laikā ar grūtībām
mācījies. Viņš pat nebija man kursa audzinātājs, bet viņš raksta, ka varbūt
mēģinās institūta padomē stipendiju sagādāt, lai es tomēr kaut kādā veidā tur
tieku.
***
 |
| Profesors Bruno Jirgensons dzimtenes apmeklējuma laikā Gaujas ūdeņos pie Ādažiem. |
| ZINĀTNEI ATDOTA DZĪVE 1979.05.10 Dzimtenes Balss J. Stradiņš profesors, Latvijas ZA akadēmiķis |
***
***
Izcila zinātnieka mūža atcere
PROP. DR. BRUNO JIRGENSONAM 60 GADU Kas gan Latvijā nepazina Dr. Bruno Jirgensonu? Plašas bija tās aprindas, kas viņu pazina personīgi un vēl plašākas tās aprindas, kas lasīja, viņa grāmatas. Kas gan no ķīmiķiem, fiziķiem, biologiem un citu radniecisku zinātņu darbiniekiem nepazina viņa grāmatas ..Modernās zinātnes panākumi" (1936. g., 369 lpp.), ..Ķīmija pārmaina pasauli" (1943. g., 320 lpp.) vai "Modernās zinātnes problēmas" (1947. g.). Visas un vēl citas rakstītas elegantā, saistīgā valodā. Viņš nevien populārizēja zinātni, bet arī ļoti aktīvi darbojās zinātnes laukā, piem. prof. Dr. A. Janeka laboratorijā. Šīs darbības sekas bija nevien vesela rinda oriģināldarbu, kas publicēti vadošos zinātniskos žurnālos (galvenokārt Vācijā)), bet arī grāmata "Kurzes Lehrbuch der Kolloidchemie", kas sarakstīta kopā ar M. Straumani (1949. g., 282 lpp.).
Šai grāmatai bija panākumi galvenā kārtā ārpus Vācijas, kad Pergamon Preses (toreiz Londonā) ierosināja to papildināt un pārtulkot angļu valodā. Tā radās grāmatas 1. angļu iespiedums (1954. g., 420 lpp.), otrais angļu iespiedums sekoja jo drīz — 1962. g. 500 lpp.) un tagad jādomā par 3. iespiedumu. Dzird, ka šī grāmata esot labākā un modernākā kolloidķīmijā, kas lidz šim sarakstītas ASV. Dažas universitātes to pat piešķir godalgās labākiem kolloidķīmijas studentiem, lūdzot ierakstu no grāmatas autoriem. Dr. Jirgensona daba tomēr nevarēja samierināties ar samērā šauro neorganiskās kolloidķīmijas nozari. Viņa prāts tiecās nedzīvas un dzīvas matērijas dziļumos priekš jau 34 gadiem LU, pārejot darbā pie prof. Dr. O. Lutza, viņš pēta optiski aktīvo aminoskābju polarizācijas plāksnes griešanas spēju. Pārvarot prof. Lutza pretestību, abi vienojās par formulējumu attiecībā uz aminoskābju grimšanas spējām, kas tagad pazīstama kā „Lutza-Jirgensona likumība". Būdams jau šinī krastā, Jirgensons šos ar lieliem panākumiem uzsāktos darbus turpina un paplašina rotācijas dispersijas virzienā, vedot to sakarā ar lielmolekulāro vielu uzbūvi. Interesanti atzīmēt, ka līdzīgs darbs par proteiniem, kas publicēts 1963. g., ir atradis tādu piekrišanu, ka darba atsevišķus novilkumus pieprasījuši apm. 300 zinātnieki. Dr. Jirgensons pašlaik savā laboratorijā Teksas universitātes Andersons slimnīcas un tumora institūtā. Hiustonā pēta gamma globulīna uzbūvi, kam ir molekulārārsvars ap 160.000, atšķeļot veselas polipeptldu virknes un atkal "saāķējot" kopā virknes no dažādiem proteiniem. Visas šīs aktīvās pētīšanas rezultāts izpaužas nevien oriģinālpublicējumos, kuru Jirgensonam pāri par 120, bet arī grāmatās, piem. ..Organic Colloids(' (1958. g.. 6551 lpp.), "Natural Organic Macromolecules" (1962. g., 464 lpp.), kuras viņš sarakstījis samērā īsā laikā. Šai ziņā no latviešu ķīmiķiem Jirgensonu pārspējis tikai prof. Pauls Valdens. Dr. Bruno Jirgensons dzimis Latvijā, Ādažos, 1904. g. 16. maijā, 1904. g.. Latviju viņā atstāj 1944. g. rudeni un kopš 1955. g. ir ASV pilsonis. Beidzis LU 1926. g. ar mag. chem. grādu. Dr. chem. grādu ieguvis turpat 1933. g., habilitējies 1934. g. Strādājis Cīriches unversitfitē Šveicē (1930. g.) un Freiburgā, Vācijā 1939. g. pie Nobela laureāta H. Staudingera. Darbojies par profesoru Latvijas universitātē (1940.—41.). UNRRA universitātē (1946.—47.). tad Mančesteras universitātē Anglijā (1947.—49.), kamēr pārnācis par ķīmijas departamenta vadītāju un profesoru uz Teksas Luterāņu kolledžu Segumā (1949.—52.). 1952. g. viņš pāriet uz pašreizējo vietu Teksasas universitātē par bioķīmiķi. Dr. Jirgensons bez tam ir profesors Teksasas universitātes medicīnas skolā un Baylor universitātē Hjustonā; kopš 1956. g. ari redakcijas loceklis žurnālam „Die Makromolekulare Chemie." Prof. Jirgensona biogrāfija lasāma Latvju enciklopēdijā, American Men of Science, Who is Who in American Education. Leaders ir American Science un 5. Poggendroff's Handbuch.
* Laiks / 23.05.1964
***
***
Zinātnieku pieminot
J . Čapiņš
* Darba Balss / 07.06.1984
==
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru