Rakstnieka dzīves lieciniece
NATEI JAUNSUDRABIŅAI 80 mūža gadi
Kērbekā 18. janvāri klusībā un vientulībā 80 mūža gadi aizritēja Natei Jaunsudrabiņai, dzimušai Valdmanei, lielā rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa dzīvesbiedrei. Natālija Valdmane ar Jāni Jaunsudrabiņu iepazinās mūža otrajā pusē, kad viņai bija 63, bet Jānim Jaunsudrabiņam — 74 gadi.
Kopš 1941. g. Nate stāvēja blakus lielajam rakstniekam un kā jaunākā vieglināja viņa gaitas viņa mūža visgrūtākajā posmā — vācu okupācijas laikā Latvijā un trimdā Vācijā dažādās vietās kara un pēckara laikā, Grēvenes lielajā bēgļu nometnē un visbeidzot lielā Mēnes ezera krastā "Mēnesnīcā", kā Jānis Jaunsudrabiņš nosauca šo savu pēdējo šīs zemes dzīves vietu. Nate Jaunsudrabiņa lielajam rakstniekam stāvēja blakus tepat ceturto daļu visa viņa mūža, līdz pat 1962. gadam, kad viņš sagaidījis šīs zemes mūža 86. gadu, nomira Kērbekas slimnīcā Kā zināms, Jāni Jaunsudrabiņu apbedīja Kērbekas kapos un pagājušā gadā, rakstnieka 90. dzimumdienā, tur atklāja viņam pieminekli. Nate Jaunsudrabiņa vēl kādu laiku dzīvoja "Mēnesnīcā", bet tur viņai vienai bija par daudz vientulīgi, tāpēc viņa pārcēlās uz Kērbekas ciemu, kur dzīvo mazā, siltā dzīvoklī sava vīra-rakstnieka atdusas vietas 'tuvumā. 
Par Nati Jaunsudrabiņu zināms tik daudz, ka viņa dzimusi Ādažu pagastā, kur tēvs bijis kalējs, bet jaunību pavadījusi Ulbrokas muižā. Ilgus gadus viņa pavadījusi Krievijā, kur strādājusi par audzinātāju, un atgriezusies mājās tikai tad, kad Latvijas valsts bijusi nodibināta. Visu brīvās Latvijas laiku dzīvojusi Rīgā un tikai 1941. gadā devusies uz sRopāžiem pie Jāņa Jaunsudrabiņa. Kas Nati Jaunsudrabiņu personīgi nepazīst, tas pazīst viņu no Jāņa Jaunsudrabiņa kara un bēgļu laiku tēlojumu grāmatas — Es stāstu savai sievai, kuru viņš sarakstīja Grēvenes nometnē smagos un šauros apstākļos. Šī grāmata ir rakstnieka celtais piemineklis savai Natei Jaunsudrabiņai.
P. B.
Nate Jaunsudrabiņa
* Latvija / 27.01.1968
Ropažniece Natālija Valdmane un rakstnieks Jānis Jaunsudarbiņš
Vācijā 20.gs. 50-60.gadi.
💢 💢 💢
==========================================================
JĀŅA JAUNSUDRABIŅA 90. DZIMUMDIENA
Ceļš līku loču nolaižas uz Mēness ezeru. Ainavā labi iederas liels labības vezums kādā līkumā, kuram ar mašīnu pabraucam garām. Sāk krēslot. Bālgans pelēkums savieno debesu pamali ar ezera ūdeņiem, kad to ieraugām no kādas piekalnītes. Tālāk ezeram priekšā izslienas tumšu mežu rinda, kurā guļ paslēpusies Mēnesnīca. Esam piebraukuši no Vameles puses, no Fellinghauzenas (Voellinghausen), uz kurieni 1955. g. gājām ar Jaunsudrabiņu un viņa kundzi ciemos pie tēlnieka Itermaņa, lai norunātu rakstnieka galvas veidošanu. Šis vācu mākslinieks, kas bija sadraudzējies ar Jaunsudrabiņu un bieži ar viņu tikās, bija izteicis vēlēšanos to darīt. Toreiz nevienam neienāca prātā, ka šī bronzas galva, kas 10 gadus greznoja Mēnesnīcu, un nu jau 3. gadu glabājās Jaunsudrabiņa mūzejā Minsterē, beidzot tiks iekalta rakstnieka kapa akmenī Kerbekas kapos. Piebraukuši pie ezera, mēs nepagriežamies pa Stokuma dambi, tā saukto Aspāzijas tiltiņu, kas šķērso Mēness ezera galu, veidojot klusu līci, kur vakaros mēness met sudraba tiltu, par ko runā Aspazija. Nē, mēs braucam līdztekus ezeram uz kapsētu. Šķērsām pāri, tur kreisajā stūrī starp zaļumiem pret debesīm paceļas kā klints virsotne. Tur pret ezeru debesis izlikās bāli pelēkas, te virs zaļajiem kapsētas kokiem tās spilgti zilas — šī krāsa patur savu spilgtumu visilgāk, kad visas citas jau zaudējušas savu košumu — ir kā melnbalts zīmējums, kas iesniedzas debesu zilumā. Tuvojamies piemineklim. Drusku drebēja sirds —un ja nu neizskatīsies labi? Jaunsudrabiņa kundze gan bija rakstījusi: "Jaunsudrabiņa garajam mūžam un lielajam darbam viņa kapakmens nebūtu par lielu, bet varbūt par lielu tas ir mazajai Kerbekas kapsētiņai." Nē! Tanī plašajā atklātajā vietā, kapu augstākajā punktā, šis akmens nav par lielu! Cik labi, ka Jaunsudrabiņa ārsts Althofs bija izkarojis savam ilggadīgajam pacientam šo vietu tad, kad viņam jau kaps bija izrakts vārtiņu tuvumā, kur tas būtu bijis visiem pa kājām, kā teica ārsts, iespiests citu kapu kopiņu starpā. Tur gan nebūtu bijis iespējams uzlikt tik varenu pieminekli. Kad pilsētas valdē jautāts, kas aizbērs izrakto kapu, ārsts atbildējis: "Ja nebūs neviena cita, tad to izdarīšu es." Līdzīgs šis akmens ir paša Jaunsudrabiņa zīmētajam, ko tas aizsūtīja uz Latviju, lai viņa mātei Ādažu kapos uzliek smagu pelēku akmeni, kā grūtu mūžu nodzīvojušai kalpa sievai pienākas. Nu viņa paša akmens tikpat pelēks, tikai sniedzas augstāk pret debesīm un viņa galvas bronzas veidojums piešķir to īpatnējo personisko noskaņojumu, kas pasaka: tas ir viņa un neviena cita! Jā, ieejot Jaunsudrabiņa mūzejā, verot vaļā durvis, tūlīt skats apstājas pie tādas pašas galvas, tā arī te, aplūkojot šo akmeni. Krēsla sabiezē. Akmens pelēkums saplūst ar galvas rūzgano veidojumu, tie ir kā viens. Pakājē uz kapa kopiņas sarkano ledus puķu sega — gar malām mazi kadiķīši kā cipreses tiecas uz augšu ar savām asajām smailēm — un aizmugurē, pieminekļa galotne iegulst mežā viņpus ezera taisni pret Mēnesnīcu. Nu tā ir tukša. Bet rītā, kad nāks tie daudzie, kas apmeklēs šo kapu rakstnieka 90. dzimumdienā, atklājot šo pieminekli, tie ies pāri ezeram, lai redzētu to vietu, kur pagājuši viņa pēdējie dzīves gadi.
Kad vāca naudu kapa piemineklim, bija bažas, vai tikai sanāks vajadzīgā summa. Kad nolika pieminekļa iesvētīšanu vasaras brīvdienu laikā, likās, nezin, cik nu sabrauks. Bet bažas bija nevietā — naudas pietika un atlika. Un cilvēku pieminekļa atklāšanā bija tik daudz, ka lielākā Kerbekas viesnīcas zāle tos gandrīz vai nevarēja uzņemt mielastā pēc pieminekļa atklāšanas.
Gandrīz tāda pati diena kā pirms pieciem gadiem, kad Jaunsudrabiņu guldīja šai vietā — tikai pāris dienu starpības, jo viņa miršana pārsniedza tikai trīs dienas pāri dzimumdienai. Saule sildīja kā karstā vasaras dienā. Vainagi un ziedi kā bēru dienā. Mācītājs Pīpe, kas te guldīja viņu atvērtajā kapā, tagad iesvētī kapa akmeni. Viņš lasa Dieva vārdu: Cilvēks ir kā zāle... Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība... Un kad es staigāju nāves ielejā, es nebīstos. Svētīgi ir mirušie, tie dus no savas darbošanās un viņu darbi tos pavada. Vareni atskan Lutera dziesmas vārdi Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Seko runas, daudz labu skaistu vārdu saka Mārtiņš Zīverts, Jānis Rudzītis, Roberts Legzdiņš. Tie visi no Zviedrijas. Runā arī Vācijas latviešu organizāciju pārstāvji. Runā Sostes apriņķa, Kerbekas ciema pārvaldes uzdevumā. Ir daudz latviešu, bet arī daudz vācu viesu.
Zauerlandē Jaunsudrabiņš bija iegājis vācu rakstnieku un mākslinieku saimē. Pie pieminekļa uz granita sola sēž Jaunsudrabiņa kundze, Jaunsudrabiņa meita Lilija, tālā viešņa no Zviedrijas Dziļlejas kundze un tēlnieks Robert Itermanis. Ilze Strautniece lasa izvilkumus no Jaunsudrabiņa Piemini Latviju latviešu un vācu valodā. Piemini Latviju! ir rakstīts uz pieminekļa. Arī šodien, pieminot Jaunsudrabiņu, mēs esam pieminējuši Latviju. Gadi ies, te nāks daudzi, noliks ziedu rakstniekam un dzimtenei, tos pieminot.
Tālu no visiem lielajiem ceļiem šai mazajā ciemā, kas savas skaistās apkārtnes dēļ pēdējos desmit gados kļuvis par ļoti pazīstamu vasaras atpūtas vietu, nu paliek ziediem apsegtais kaps, kad aizejam... bet vakarā, kad daži, kas te vēl pārnakšņojam, atnākam vēlreiz, esam pārsteigti par ļaužu straumi, kas nāk uz šo vietu. Tie ir ciema iedzīvotāji un vasarnieki, kas lasījuši un skatījuši uzņēmumus Vestfāles laikrakstos, ka te uzcelts piemineklis lielam latviešu rakstniekam. Daudzi arī zina, ka Zauerlandes skolās skolēni izvēlas Jaunsudrabiņu, kad viņiem ir jāraksta par kādu ievērojamu personību. No kapsētas mēs vēl aizstaigājam līdz Jaunsudrabiņa kundzes mājai. Arī viņa ir pārcēlusies uz šo ezera krastu, tuvāk kapsētai jaunā skaistā mājā, kuras logi, tāpat kā skats no pieminekļa, veras pret ezeru un Mēnesnīcu. Mēs gribam tikai redzēt, vai viņas logos vēl ir ugunis. To netraucēsim. Diena viņai ir bijusi smaga. Tik daudzi šodien ir runājuši ar viņu — jo ar visiem, kas te šodien bija nākuši, viņas un rakstnieka dzīvē ir bijusi kāda tikšanās — un kā liela saime mēs šodien esam tikušies kopā pie rakstnieka paša.
Jāņa Jaunsudrabiņa pieminekļa atklāšanā 1967. gada 26. augustā sēž no labās: rakstnieka meita Lilija Jaunsudrabiņa-Šteplere, rakstnieka sieva Natālija Jaunsudrabiņa, tēlnieks R. Itermanis — Jaunsudrabiņa pieminekļa galvas veidotājs.
Jāņa Jaunsudrabiņa piemineklis Kerbekas kapos, Rietum-Vācijā Jāņa Jaunsudrabiņa pieminekli atklājot goda sardzē: Inta Klauss un Andris Strautnieks.
1967.11.01 Treji Vārti
AUSTRA RUDZĪTE
========================================================
Garkalnes baznīcai blakus atrodas kapi, kuros atdusas mūžībā aizgājušie vietējie iedzīvotāji. Tur apglabāta rakstnieka J.Jaunsudrabiņa māte – Ieva Jaunsudrabiņa (1850. – 1943.)-piemineklis uzstādīts 1960.gadā
GODINOT MĀTI
Klusi , bet smeldzīgi nopūšas sirmā priede, kas paceļas pār kapu, ko grezno milzīgs pusdienas saulē mirdzošs granīta piemineklis, kurā, mākslinieka M.Zaura rokām iecirsts, deg uzraksts:
IEVA JAUNSUDRABIŅŠ 1850.-1943.
APCIEMOJIS MĀTI VIEDU,
NOLIECIES UN NOLIEC ZIEDU.
Pieminekļa atklāšanā sirsnīgus ievadvārdus teica LVI direktors P. Bauģis. Pēc tam runāja Latvijas PSR ZA Valodas un literatūras institūta direktors E. Sokols. Viņš nedaudzos vārdos pastāstīja par J. Jaunsudrabiņa literārās darbības nozīmi latviešu tautas dzīvē. — Rakstnieka reālistiskie darbi, — teica b. Sokols, — patiesi stāsta par sava laika dzīvi un cilvēkiem. Viņa darbi aicināja rūpju nomāktos ļaudis ar cerību raudzīties nākotnē, palīdzēja audzināt jaunu, stiprāku, drosmīgāku paaudzi, kas izcīnīja darbaļaužu loloto sapni — sociālismu un tagad cel komunismu. Mēs mūžam atcerēsimies sirmā rakstnieka vēstulēs uz dzimteni rakstītos vārdus — būt krietniem, īstiem cilvēkiem. Un par tādiem mēs tagad augam, lai varētu dzīvot komunismā.
Cildens ir mātes vārds, — esošos uzrunāja Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes sekretārs A. Talcis. — Godinot rakstnieka mātes piemiņu, mēs reizē godinām arī sirmo klasiķi. Lai arī tālu no mums nemierīgie kara ceļi aizveduši autoru, taču mēs zinām, ka viņa domas allaž kavējas dzimtenē, kuras dabu un cilvēkus tik patiesi savos darbos tēlo dižais mākslinieks. Šis piemineklis radīts rakstnieka mātei kā cilvēkam un rakstnieka mātei kā literāram tēlam, ko sastopam «Baltajā grāmatā». Sirsnīgi runāja arī skolotājs b. Baltkājs. Daudz aizkustinošu vārdu vēl teica «Garkalnes» kolhoza priekšsēdētājs b. Vilciņš, Garkalnes ciema bibliotekāre, rakstnieka radinieki. Sirmās mātes piemiņu godināt bija ieradusies rakstniece A.Sakse, dzejnieks M. Rudzītis, dramaturgi J. Anerauds, V. Sauleskalns, «Garkalnes» kolhoza ļaudis, Garkalnes ciema padomes darbinieki, Garkalnes septiņgadīgās skolas skolotāji un skolēni. No kapa pieminekļa runā skaidrā mātes sirds, ikviens dzird tās balsi, un sirdis sasaucas — lai mūžam valda miers pār visu zemju ārēm un ceļiem, lai mūžam ikviens gaišas un skaidras glabā atmiņas par māti.
A. BROKS
GODINOT MĀTI
1960.08.20 Literatūra un Māksla
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru