Ceļojums uz Gauju ^

CEĻOJUMS UZ GAUJU

PIEZĪMES PIE G. ŠVENGELNA KARTES DR. PHIL. A. SPEKKES GRĀMATĀ „BALTIJAS JŪRA SENAJĀS KARTĒS" 

Apskatot vairāk nekā priekš 300 gadiem uzzīmēto Rīgas apkārtnes karti, biju patīkami pārsteigts, kad kartē ieraudzīju lauku māju nosaukumus, kādi sastopami vēl tagad un tanī pašā vietā. Tā no Baltezera pa kreisi saskatīju Pīšļu mājas un Ķīšezera krastā — Sužu muižu. Šīs abas vietas kartē savienotas ar taisnu līniju. Tas taču ir vecais „ziemas ceļš!" To atceros no tēva un vectēva nostāstiem. No Sužu muižas šis ragavu ceļš virzījās pāri aizsalušam Ķīšezeram uz tagadējo Meža parku un, sasniedzot krastu, tas turpinājās pa tagadējo Ķīšezera ielu gar dziesmās apdziedāto Brasu krogu un īsto Čiekurkalnu, kas agrāk ir bijusi priedēm apaugusi kāpa, kuras vietā tagad atrodas Garnizona kapi, Braslas dzelzceļa stacija un Termiņcietums. Tālāk tas virzījās cauri Čučuriem (tā agrāk nosauca vietu starp tagadējo Lielo un Mazo Lāču ielu), tad pa Miera un Šarlotes ielu, gar Daugavas senkrastu — līdz Rīgai.

 Ziemā šis ceļš bija parocīgāks par stipri izbraukto Engelartes - Rīgas ceļu, kas gāja garām Bukultu dzirnavām un pāri Juglas un Ķīšezera savienojumam (Melderupei), iepretim Salamandras fabrikas aizmugurei (Svengelna kartē atzīmēta pārceltuve). Tas virzījās līdz Šmerlim, tagad maznozīmīgai un stipri sašaurinātai upītei, kas tecēja pa Daugavas sengultni. Senāk, kad Daugavas ledus sablīvējās pie Doles, palu ūdeņi ieplūda no Salaspils gar Ulbroku ne tikai Juglas ezerā, bet gar Rumpmuižu un Biķerniekiem — pa Šmerļa gultni (Daugavas sengultni) — arī Ķīšezerā. No Šmerļa vecais ceļš virzījās uz Rīgu pa tagadējo Ropažu ielu, caur silu, kas beidzās pie Biķernieku ielas. Bet ko stāstīja vecie ļaudis, kuru tēvi — ziemeļvidzemnieki — braukuši "redzēt" uz Rīgu un atpakaļ, lietojot ceļa posmu starp Bukultiem un Iļķenmuižu (kartē: Hilchenshof ?) Tie apbraukuši lielu kāpu — tagadējo Baložkalnu, purvaino vietu starp Baložkalnu un Baltezeru un upīti, kas savienoja Baltezeru ar Bukultu dzirnavām. Minētais ceļš esot gājis līdztekus abiem Baltezeriem caur pāraugušo priežu mežu — Kauču silu. Ceļa tuvumā neesot bijušas mājas, izņemot Kauču krogu. Šo smilšaino ceļa gabalu saukuši par „garo jūdzi." Meža biezoknī baidījušies no laupītājiem. Pirms caurbraukšanas Kauču silam, vezumnieki jau iepriekš atpūtinājuši zirgus, sagaidījuši vēl citus pajūgus un tad, bez pieturēšanas, gaitīgi braukuši līdz Gaujai. Tajos laikos, pirms izbraukšanas no mājām, visi kopīgi noturējuši „pātarus," jo nezinājuši, vai braucēji atgriezīsies no Rīgas sveiki un veseli. Baidījušies arī, ka, pārbaucot mājās, nepārved kādu slimību vai sērgu. 

Pirms vairāk nekā 50 gadiem skolās vēl nemācīja to, ko mēs tagad zinām par upju lejasgalu un ezeru veidošanos. Atceros, ka Rīgas pilsētas elementārskolas skolotājs I. Ramiņš ģeogrāfijas stundās mācīja, ka Lielupe un Gauja agrāk ietecējušas Daugavā; Lielupe — caur Buļļupi (kā tas atzīmēts Švengelna kartē) un Gauja  caur Baltezeru un Ķīšezeru. Viņš arī izskaidroja, ka Lielupes tiešu ietecēšanu jūrā kavējusi kāpa. Kokus nocērtot, vai arī pēc meža ugunsnelaimes, kāpas smiltis  kļuvušas vaļīgas un vējš tās sanesis Buļļupē kas kļuvusi seklāka. Lielupe  caur atsegto kāpu izgrauzusi sev īsāku ceļu uz jūru. Viņš arī stāstīja, ka, rokot Gaujas-Daugavas kanālu atraktas Gaujas straumes senāk sanesto koku stumbru un celmu (čakānu) atliekas. G. Švengelna kartē ir uzzīmēts viens Baltezers. Vai tā ir bijusi kartes zīmētāja kļūda vai toreiz ir bijis (tikai) viens Baltezers? Priekš 300 gadiem Bukultos ir bijušas ūdensdzirnavas, kas pastāvējušas līdz 19. gs. beigām, kad izrakts Gaujas-Daugavas kanāls. Ar to Baltezera un tās apkārtnes ūdens līmenis manāmi krities. Varbūt, ka arī zemes garoza vispārējā celšanās Baltijas jūras telpā, rēķinot kaut arī 1 mm gadā (skat. Latvju Enciklop. 1923. lpp.), 300 gados ir palīdzējusi izveidot 2 mazākus Baltezerus no viena lielā Baltezera. Gaujas lejasgala gultne senkrastu robežās ir bijusi mainīga. Laika tecējumā „lielais bruņinieku ceļš" pie Iļķenes ir vairākkārt atkāpies no Gaujas kreisā krasta, pametot liktenim apdraudēto ceļa posmu ar ceļmalā augošiem vītoliem, kas pavasara palos iegāzušies Gaujā. Švengelna kartē ir uzzīmēta pārceltuves vieta pie Iļķenes un ceļa gabala turpinājums gar Gaujas kreiso krastu no Iļķenes Vangažu virzienā, domājams — līdz Slidiņu pārceltuvei. Tomēr, galvenā pārceltuve ir bijusi pie Iļķenes, kur Gaujas labajā krastā atradusies pirmā zirgu pasta stacija, skaitot no Rīgas puses, satiksmei ar Ziemeļvidzemi un Igauniju. No šīs satiksmes „āderes" pārtikuši kalēji, ratnieki, pasta puiši un citi ļaudis, kas ar savām ģimenēm dzīvojuši sīkās saimniecībās, pareizāki — sētās uz  Iļķenmuižas zemes,  

Kad izbūvēja Pliskavas-Rīgas šoseju ar Raganas-Inčukalna atzarojumu un uzcēla zirgu pasta staciju šosejas „20. verstē" no Rīgas, saimnieciskā konjunktūra pārsviedās uz jauno vietu. Bet drīz pēc tam izbūvēja Rīgas-Valkas dzelzceļu un zirgu pasts pakāpeniski izbeidza darbību. Daudziem bija jāpiedzīvo otri "Jurģi." Iļķenes apkārtnes mazo nomnieku saimniecības pievienoja lielākām — dzīvotspējīgākām saimniecībām, vai arī pievienoja muižai. Kādreizējos mežam atkarotos līdumus atstāja atmatā un vienas paaudzes laikā tie aizauga ar priedēm un bērziem. Vēlāk ogotāji un sēņotāji esot brīnījušies, ka mežā atraduši māju pamatus. Tā izbeidzās „lielā ceļa" posma godība. Švengelna kartē ir atzīmētas zemnieku mājas, kas celtas upes vai ezermalā, bet — meža tuvumā, šo īpatnību arī ievērojis franču vēsturnieks Count dc Bray 18. gs. beigās (Dr. phil. A. Spekke, History of Latvia lpp.). Beidzot, nevaru nepieminēt, ka pirms šīs kartes uzzīmēšanas, 16. gs. beigās dzīvoja Rīgas sindiks (notārs) Dāvids Hilchens, kam toreiz piederēja piezīmēs minētā Ilķenes muiža. Viņš taču bija tas vīrs, kas pirmo reizi mēģināja pielīdzināt latviešu zemniekus vergiem savā Vidzemes zemes tiesību projektā (skat. Latvju Enciklop. 2486 lpp.), atsaucoties uz romiešu tiesībām (J. B. Moyle, The Institutes of Justinian, Book I: — 3—B, 16; II; 9, 14, 20; III: 17, 28; IV: 7). Garkalna, Ādažu un Vangāžu kapos, kā arī zemes klēpī izsūtījumu vietās un spaidu darbu nometnēs Sibīrijā atdusas tie, kas šai novadā piedzīvojuši baltās un nebaltās dienas. Kas savu bērnību ir pavadījis Gaujmalā un sevī uzņēmis visu to, ko sniedzis šis Latvijas zemes stūrītis, tas to ir iemīļojis, kaut tam tur nekas arī nepiederētu. Paldies autoram par viņa grāmatā ievietoto Rīgas apkārtnes karti, kas izraisīja daudz atmiņu. Tagad jūtos it kā pēc garākas pastaigas pa mīkstajiem sila ceļiem nonācis līdz Gaujai, kur sēres gurkstošās smiltīs varu apstāties un noskalot putekļus. 

R. Gūtmanis 

* Laiks / 01.07.1959

***

 ========================

  

Gauja pie Baltezera.

Gauja pie Baltezera.
1936.04.17 Dzelzceļnieks

========================

 

 

 

-