Ir cilvēki, kam pēc pamatīgas mājas uzcelšanas vēl paliek pāri krietni daudz brīvas naudas. Šādi cilvēki parasti dzīvo vienkopus, taču citur nekā pārējie. Brīvos naudas līdzekļus viņi iegulda visnotaļ saprātīgi apzaļumojot savas jaunās pamatīgās mājas apkārtni. Nē, nepārprotiet, viņi neņem rokās lāpstas un grābekļus un pēc darba vai brīvdienās nerāpo, dēstot rozes vai sējot zālīti. Viss notiek citādi. Māja jaunajā prestiža rajonā Baltezera krastā ir gandrīz gatava. lekšā rosās vairākas amatnieku brigādes. leradies arī pats saimnieks. Tikmēr dārzā vai, precīzāk, vietā, kur tas būs, zem nerimstoša lietus šaltīm divi jauni cilvēki plātās ar rokām, rādot uz visām debesspusēm. Pēc brīža viņi ierodas pie saimnieka. «Ā, jūs par to dārzu. Pagaidiet, tūlīt atbrauks sieva, viņa tai lietā nosaka visu.» Pēc brīža sieva ar džipu klāt. «Ziniet, es gribu kaut ko vairāk bavāriešu stilā, jo mums jau māja tāda. Tur tai stūri bērniem būs šūpoles, tikko no Dānijas atvedām. Te, kā jau runājām, vajag mākslīgo strautiņu, tam pāri tiltiņu.» Abi puiši viņu uzklausa mierīgi, pa brīdim kaut ko precizējot vai pārprasot. Šķiet, ka viņus vairs nekas nespēj pārsteigt. Pēc nedēļas vienlaikus ar mājas nodošanu te jābūt arī dārzam ar visiem tiltiņiem, celiņiem, strautiņiem un baseiniem. Tāds darbs dārzu iekopšana prestiža rajonos.
Darba uzdevums
Ja kāds iedomājas, ka dārznieks ir cilvēks, kas iestāda, pārstāda un ravē, viņš ir atpalicis no dzīves. Te, pie Baltezera, dārznieks sāk ar dārza plānošanu, turklāt viņš arī nosaka (iesaka), kā labāk taisīt tās vai citas dekoratīvās margas, vai baseins harmonēs ar to tiltiņu, kuram jābūt tik platam, lai bērni varētu pārbraukt ar savu elektrisko džipu, kur un ar ko bruģēt celiņus. Tad nāk stādīšana un sēšana, turklāt raugoties, lai klienta vēlmes tiktu sabalansētas ar gaumes kritērijiem, lai tas viss ne tikai labi izskatītos, bet būtu arī funkcionāls (piemēram, krūmu puduris, kur paslēpties no kaimiņu acīm, jo ar pārāk lielām teritorijām Baltezera apdzīvotāji nevar lepoties). Abi galma dārznieki Aivars Blūms un Jānis Sirlaks atzīst, ka visvairāk šādam darbam nepieciešama diplomātija un iemaņas psiholoģijā. Tūlīt aiz profesionālajām iemaņām, protams. Tā kā jaunapbūvētais rajons pie Baltezera, gluži tāpat kā brīvās Latvijas jaunbagātnieki, pastāv nepilnus divus gadus, rodas sarežģījumi ar klientiem, kuriem vajag visu uzreiz. Nākas iestādīt pāris metru augstu tūju, krietni paaugušos rododendrus un citus lietošanai gatavus augus.
Klienti
ir visdažādākie. Sākot no tādiem, kuri uzticas visam, ko dārznieks saka un dara, beidzot ar tiepīgiem un bezgaumīgiem. «Visnepateicīgākie klienti ir vietējie valstsvīri. Viņiem raksturīga augstprātīga attieksme un slikta gaume. Biznesmeņi vairāk braukājuši pa ārzemēm, un laikam kaut kas no redzētā palicis arī atmiņā. Gadās, protams, ka sākumā arī viņi izturas iedomīgi un skatās no augšas, taču darbā rodas savstarpēja cieņa.» Redzot, ko dārznieki izdarījuši ar Baltezera krasta nīkulīgo priežu klajumu, par šiem pēdējiem vārdiem nenākas šaubīties. Dažviet izveidots mākslīgs reljefs, citur baseini un mākslīgie strauti. Ekscentriskākie klienti pieprasa smalkākas un oriģinālākas lietas ģeometriskās formās apcirptus krūmus, mākslīgos strautus ar ūdenskritumiem, ar akmeņiem noklātus dārzus. Tomēr arī ikdienišķāki stādījumi netiek nonievāti šur tur var redzēt tulpes, īrisus un peonijas. Daudzi pieprasot arī rozes, taču vairākumā gadījumu dārzniekiem izdodas saimniekus no šīs domas atrunāt. Aivars Blūms saka, ka labāku vietu eksperimentiem nemaz nevar iedomāties. Tikai ar vienu noteikumu— eksperimentiem jābūt veiksmīgiem. Klientiem visvairāk nepatīkot, ja viņu vārdus minot publiski. Tas arī saprotams, jo šādi tādi te nemaz nedzīvo. Ir pāris banku vadītāji, benzīna firmas īpašnieks, vēstniecību darbinieki. Daudzu nodarbošanās nemaz neesot zināma. «Mēs arī necenšamies to uzzināt. Droši vien ir arī kāds, no kura būtu jābaidās, taču ir visiem zināmā paruna: uz muzikantiem un dārzniekiem nešauj.» Lielākie dārznieku ienaidnieki te esot suņi. Ne jau tāpēc, ka kož, bet tāpēc, ka izbradā dobes.
Kopšana
arī ir dažāda. Kā par brīnumu, dažos dārzos redzamas pat dobes un siltumnīcas ar tradicionāliem sakņu dārzu augiem. Tos parasti apkopj paši saimnieki, teiksim, bankas prezidenta sievasmāte. Dekoratīvie stādījumi gan visur atstāti algoto kopēju ziņā. Arī mauriņus saimnieki paši nepļauj. «Ja nu vienīgi kādam nedēļas nogalē gribas pamuļķoties.» Nonākam pie dārza, kurā zāle sniedzas vismaz līdz ceļiem. Aivars paskaidro: «Šī māja, piemēram, nav noslēgusi ar mums līgumu par apkopšanu. lepriekšējie saimnieki bankrotēja un pārdeva māju citiem. Tie vienu dienu muļķojās ar pļaujmašīnu, bet, kā redzams, nekas prātīgs tur neiznāca.» Bankrotēšana un jaunbūvju pārdošana te esot parasta lieta. Apbūves centrā stāv divas jaunceltnes, kas izskatītos iespaidīgas jebkura privātmāju rajona fonā, taču te tās ir mazas un pelēkas, turklāt nepabeigtas. Kaut arī pašreizējie saimnieki pretojas, domājams, ar laiku tās tiks pārpirktas un pārbūvētas pēc apkārt valdošās modes prasībām. Pagaidām vēl uz katru nejaušu garāmgājēju nešauj un suņus nerīda, taču tas esot tikai laika jautājums, jo tūlīt būšot gatava arī amerikāņu tipa signalizācija ar videoiekārtām kontrolei. Un tad visi šaipus un taipus žoga varēs justies mierīgi. Visi, kas ārā tāpēc, ka nezinās, kā tur iekšā, visi, kas iekšā, tāpēc, ka zinās, ka tie, kas ārā, nezina. Vietai vēl nav pat nosaukuma. Dārznieki to sauc par Annas paradīzes dārzu. «Kāpēc tas nevienam nav jāzina.» Zināma līdzība tur ir, jo arī paradīze bija noslēgta no ārpasaules.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru