Zvēru audzētava Podniekos - 2 <>

Zvērkopības fermas "Podnieki"norāde / 1977.gads

satelīta attēls

Zaļā pussalā, ezeru vidū, izvietojusies vesela pilsētiņa ar milzum daudz rindās novietotiem maziem stiepļu sietu aizklātiem namiņiem - zvēru būriem. Līdzās atrodas ķieģeļu celtne (1967.g.)- liela saldētava, kur uzglabā barības rezerves. Turpat arī labi iekārtota virtuve barības sagatavošanai, kantoris un laboratorija un zvēru ādiņu apstrādes cehu. 1969.gadā zvērkopības fermā bija vairāk nekā 20 000 sudrablapsu, polārlapsu, melno un balto ūdeļu.

Rezolūciju režģos 
FEĻETONS

Kolhoza kantorī aizelsies ieskrēja satraukts vīrs, norāva no galvas cepuri un iekliedzās. — Katastrofa! Mūsu labie plāni cepeškrāsnī! Kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukelis atsēdināja satraukto cilvēku krēslā un pasniedza glāzi ūdens. — Iedzer. Nomierinies. Stāsti, kas noticis. Lieliem klunkšķieniem ūdeni dzerdams, vīrs pastāstīja: — Naktī Vecgauja aizsalusi... Ciltstēviem un ciltsmātēm ļipas gaisā un prom... Puse jau uz pannas vai suņiem zobos .. Priekšsēdētājs nopūtās: — Es jau tā domāju: ja stiepļu pinumu laikā nesaņemsim notiks nelaime. Un notika arī. Nelaime bija tāda, ka Rīgas rajona Ādažu ciema Staļina kolhozam, draudēja izjukt labs pasākums. Pērn kolhoznieki septiņi hektāri lielajā Gaujas attekas pussalā, kas atrodas pašā Ādažu centrā, nolēma audzēt savvaļā trušus. Kolhozs ar stiepļu pinumu no pārējās sauszemes nožogoja pussalas mēli un tur ielaida 120 garaušus. Zālainā un brikšņainā pussala izvērtās par trušu paradīzi, kur pēc speciālistu aprēķiniem 1959. gada beigās vajadzēja būt jau ap 10 tūkstoš galvu ... Aprēķins, droši vien, būtu piepildījies, ja kolhozs līdz ziemai apjostu pussalai pinumu arī attekas pusē. Bet tas nenotika. Sals bija mudīgāks par sagādniekiem. Truši pa ledu izļēpoja uz visām pusēm un ieskrēja Ādažu suņiem vai pašiem ādažniekiem vēderā. Lai glābtu, kas vēl glābjams, kolhoza priekšsēdētājs aiztecēja uz Ādažu patērētāju biedrību. Tur kā parasti, stiepļu pinuma nebija. Cits nekas neatlika, ka laist uz Rīgu. Pēc stundas priekšsēdētājs jau bija Lauksaimniecības ministrijas Materiāli tehniskās apgādes pārvaldes Rīgas starprajonu kantorī. Tur viņš dzirdēja prieka vēsti: — Stiepļu pinumi mums ir. Dabūjiet tikai no pārvaldes atļauju un — lūdzu! 

Nu trušu audzētājs skrēja pie pārvaldes priekšnieka vietnieka Galperina un nolika tam priekšā pieprasījumu pārdot 1000 metru stiepļu pinuma, kas nepieciešams fermas iežogošanai. — Tūkstoš metru? Tik daudz nevar! — Galperins ieplēta acis un nolasīja pamācošu lekciju par fondētiem materiāliem, kas priekšniekiem prātīgi jāsadala. Lekciju beidzis, viņš uz kolhoza pieprasījuma uzlika rezolūciju: «b. Tiščenko! Izdot 400 m ...» — Par maz! — kolhoza pārstāvis novaidējās un piebilda. — Jūs laikam mani nesapratāt. Pussala paliks vaļā! Truši aizbēgs! Vismaz 10 tonnas cepeša, 10 tūkstoš ādiņu pagalam! Nelīdzēja. Kolhoza pārstāvis, galvu nokāris, iegāja tās pašas pārvaldes metāla un saimniecības preču nodaļas vadītāja Tiščenko kabinetā. Tur pašlaik trīs vīri studēja avīzē sporta ziņas. — Vadītājs izgājis. Pienāciet vēlāk... Kolhoza priekšsēdētājs vadītāju nesagaidīja. Pieprasījumu beidzot pieņēma ekonomists Vairogs. — Četri simti! Vai, cik daudz — viņš nosūkstījās un trušaploka sētu krietni vien saīsināja, pārtaisot pinuma 400 tekošos metrus par kvadrātmetriem. Pēc tam viņš uzlika savu rezolūciju: «b. Štein! Lūdzu izdot...» Nu kolhoza vadītājs gāja no pārvaldes atpakaļ pie Rīgas starprajonu kantora priekšnieka vietnieka Šteina pēc trešās rezolūcijas. Bet tas cilvēks ar rezolūcijām neniekojās. Viņš tikai pamāja ar roku — Ejiet tur, lai meitene izraksta faktūru. Kamēr meitene rakstīja sešos eksemplāros faktūru, priekšsēdētājs arī tai izstāstīja bēdu par kolhoza trušiem, kas tagad klimst pa Ādažu laukiem. — Nabaga lopiņi. — rakstītāja nopūtās. — nav neviena, kas pažēlo. .. Beidzot rezolūciju režģi bija sabūvēti. Vēl tikai vajadzēja dabūt starprajonu kantora priekšnieka un galvenā grāmatveža parakstu un tad uz bāzi... Bāzē noskumušais kolhoznieks piedzīvoja patīkamu pārsteigumu. Ieskatījies savā dokumentā, viņš no prieka iekliedzās: — Rezolūciju režģis uzvarēts! Trušu ferma glābta! Žēlsirdīgā meitene izrādījās saprātīgāka par priekšniekiem: viņa bija izrakstījusi 1000 metru — tieši tik daudz stiepļu pinuma, cik trušu aplokam vajadzēja. Viņa saprata, ka šai gadījumā nepietiek pat ar 999, jo truši aizies pasaulē pat pa metra spraugu. — Laikam meitene pieļāvusi rupju kļūdu. — spriedīs lasītāji. — droši vien tik daudz pinuma nemaz bāzē nav ja jau priekšnieki nedeva. Bija gan un vēl pāri palika! Stiepļu režģi gulēja noliktavas kaktā tāpat kā sējmašīnas SON-2.8., tā pat kā augstsprieguma izolatori, tā pat kā smirģeļa aparāti, kurus neviens nepērk, bet priekšnieki savos kabinetos joprojām skrīvē rezolūcijas, tos cītīgi sadala, piešķir un sauc par deficīta preci. — Bet tad jau iznāk, ka Materiāli tehniskās apgādes pārvaldē daudzie priekšnieki — rezolūciju rakstītāji — ir gluži nevajadzīgi un darbu neatvieglo, bet sarežģī? Mēs domājam to pašu.

Rezolūciju režģos

1959.01.16 Cīņa Pēteris Ēteris

* "Ādažu kolhoza ļaudis un viņu darbs"

Pamatus šai nozarei lika 1956.gadā, kad pēc priekšsēdētāja ierosinājuma pilnsapulce nolēma nopirkt 30 sudrablapsas par 4800 rbļ.

Par šīs nozares vadītāju pilnsapulce apstiprināja E.Blāķi. Jau pirmajā saimniekošanas gadā šī nozare deva 80 tūkst.rbļ. ienākumu. Fermu papildināja ar nerciem. Sākumi bija 1957.gadā, kad kopsapulcē nolēma iegādāties divas nercu mātes ar visām būdām no privātpersonām par 1500 rbļ. 

Noslēdzot 1971.gadu, fermā bija vairāk nekā 25 tūkst. dažādu zvēriņu.

 Realizējot kažokzvērus, 1967. gadā ieguva 780 000 rubļu, 1969.gadā 1 200 000 rbļ., bet 1971.gadā 1 780 000 rbļ., kas ir apmēram 25% no kopējā ienākuma. Tātad zvērkopība deva kolhozam lielus ienākumus. Šo nozari kopš 1958.gada vada K.Kaņeps.

Alfreds Kaņeps - zvēru fermas vadītājs

* Darba Balss / 19.12.1965

* * *

Meitene saka kopt ūdeles. Darbs nebija svešs, jo skolas gados Elita bieži nāca palīgā mātei. Ar lielu sirsnību meitene aprūpēja dzīvnieciņus, un rezultāti nav slikti: no 116 ūdelēm iegūti 487 mazuļi. Zvēru ādiņām  teicama kvalitāte.

Darba biedri Elitu pazīst kā atsaucīgu un sirsnīgu meiteni Arī mācības Elita nav pametusi, viņa ir Rīgas 17.vakarskolas 9a klases audzēkne.

Šopavasar pēc astotās klases beigšanas Elita Tukuma (attēlā) atnāca uz kolhoza «Ādaži» valdi un lūdza norīkot viņu darbā zvēru fermā. Elitas lūgumu uzklausīja. 

1965.12.19 Padomju Jaunatne

Ar zvēriņiem Melānija Graudiņš /Austrālija

Zvērkopības fermas "Podnieki" darbiniece ar lapsu / 1984.g.

* Darba Balss / 28.01.1968

Ģimenes darba slava

* "Darba Balss" / 12.01.1966.

🐾🐾🐾🐾

Lidija Daukšta

Sacensības uzvarētājiem piešķirs Ļeņina komjaunatnes triecienbrigādes nosaukumu.

Ādažu kolhozā strādā daudz jauniešu. Lidija Daukšta kažokzvēru fermā sākumā bija maiņas strādniece. Bet darbs jaunietei iepatikās. Neatlaidīgi mācoties, viņa. samērā ātri apguva kažokzvēru audzēšanas prasmi. Labs paraugs meitenei darbā ir viņas vecāki, kas arī strādā fermā. Šajā sezonā Lidijai uzticēja strādāt patstāvīgi, kopt vaislinieku grupu.

 
Padomju zemē
1967.12.24 Darba Balss (Rīgas rajons)

🐾🐾🐾

Trīs no viņām 

Tā nu tas ir, ka zvēraudzētēju skaistā, elegantā un dārgā produkcija domāta vienīgi daiļā dzimuma pārstāvēm. 

Skaisto zvēriņu kopējas kolhozā «Ādaži» arī ir gandrīz vienīgi sievietes. Ik gadus saimniecība nodod ap 15.000 dažādu ādiņu. Kolhoza zvērkopības brigādē strādā vairākas jaunietes, kas teicami apguvušas savu profesiju un ikdienas darba gaitās gūst teicamus panākumus. Šoreiz iepazīstinām ar trim no viņām komjaunietēm Annu un Mariju Solovjevām un Laimrotu Pētersoni. Visas trīs jaunietes sekmīgi apvieno darbu ar mācībām vidusskolā. Laimrota jau šopavasar darba jaunatnes vidusskolā saņems gatavības apliecību, bet Anna nākamgad.

Trīs no viņām
1969.03.08 Darba Balss (Rīgas rajons)

============================

==