Apziņai vienmēr grūti pieņemt traģisku ziņu par cilvēka
aiziešanu mūžībā, ja nupat, nupat esi ar viņu ticies, kas bijuši kā
garīga gaišuma brīži prātam; runājies, it kā dzirdi vēl viņa runas manieri,
tembru; foto portretējuma laikā vērojis viņa sejas izteiksmi, roku žestus; jutis
līdzi situācijai, kad portretējamai personai mana objektīva priekšā iestājies
zināms pozēšanas neveiklums. Un šķiroties vēl vienojies par kādām kopā darāmām
lietām. Nav vairs! Kā – nav? Tādas sajūtas mani pārņēma, saņemot vēsti par Jāņa
Āboltiņa pēdējo sacensību savā dzīvē.
Gatavojot fotomateriālu šai atmiņu grāmatai, arī es
nevarēju nedomāt par nedaudzajām, bet ļoti zīmīgām tikšanās reizēm ar Jāni
Āboltiņu. Pati pirmā notika pirms gadiem trīsdesmit, kad Āboltiņš būdams Ļeņina
rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, uzaicināja mani Smiļģa ielas
administratīvajā ēkā iekārtot fotogrāfiju personālizstādi. Viņa ideja un
uzstādījums tā laika nomenklatūras cilvēku domāšanas veidam bija visai
brīvdomīgs un netipisks. Tas mani uzreiz saistīja. Tādēļ viņa aicinājumam
atsaucos, jo uzskatīju par savu godu realizēt viņa piedāvājumu. Atzīstos, vēlāk
izbrīnu manī radīja fakts, ka par tik nelielu un īsu sadarbības epizodi, biju
ticis pieminēts 90.gadu sākumā iznākušajā grāmatā „Biju biedrs – tagad kungs”.
Tātad šāda žanra fotoizstāde viņam ir bijusi nozīmīga izpildkomitejas telpās,
kur vajadzētu atrasties tikai Ļeņina bistei. Jāņa Āboltiņa attieksme jau toreiz
manī radīja pozitīvas pārdomas par tādām personībām, kas neiekļāvās padomju sistēmas
domāšanas rāmjos, par viņu karjeras līkloču likumsakarībām un pretrunām.
1987.gada augustā,
kad organizējām foto akciju „Viena diena Latvijā” (kopā ar Jāni Krūmiņu un Intu
Kalniņu) mēs bijām iecerējuši nodrukāt dzeltena polietilēna iesaiņojuma maisiņus
ar foto akcijas logo, kas tolaik nebija tik tradicionāls produkts kā mūsdienās.
Es zināju, ka paraugkolhozā „Ādaži” jau darbojās polietilēna maisiņu apdrukas
ražotne. Kad ierados pasūtījumu pieņemšanas necilajā kantorī, mani tur
sagaidīja neviens cits… kā Jānis Āboltiņš. Izrādās, viņš tolaik strādāja pie
visai odiozā kolhoza priekšsēdētāja Alberta Kaula par finanšu direktoru. Par to
es nebiju informēts, tādēļ man tas bija liels pārsteigums, – sastapt viņu šai
maisiņu drukātavā, kā klientu pieņēmēju. Atzīstos, – jutos ļoti neērti.
Pirmais, kas man iešāvās prātā, – nomenklatūra viņu no sava vidus ir izstūmusi.
Āboltiņa domāšanas brīvība un uzskati padomju sistēmas pastāvēšanai varētu būt
kaitīgi. Un tomēr man šķita visai dīvaini, ka Āboltiņš būdams ekonomiskos
jautājumos izglītots un pieredzes bagāts cilvēks, spiests nodarboties ar kaut
ko tādu, ko varētu izdarīt kurš katrs tādam darbam piemērots darbinieks.
1990. gadu sākumā, kad veidojās Godmaņa valdība un man
nācās uzņemt grupas portretu kādā apspriedes reizē Kultūras fonda mītnē
Lielupē. Tolaik uzņemtais vēsturiskais fotoattēls ir redzams šajā izdevumā. Un
centrā pēdējā rindā arīdzan stāv Jānis Āboltiņš. Izpestīts no maisiņu apdrukas
kantora un ievērots kā atjaunotās Latvijas valstij vajadzīga personība.
Tad nāca pēdējā tikšanās. 2006. gada vasarā ap Jāņu laiku,
kad toreizējais biznesa augstskolas „Turība” rektors Jānis Āboltiņš kopā ar
žurnālisti Andru Mangali ieradās manā fotostudijā Āgenskalnā uz nelielu
fotosesiju portretam. Fotogrāfijas bija iecerēts izmantot publikācijām, ko jau
bija lūguši daži mediji saistībā ar grāmatas „Pasaules filozofiskā doma
labklājības meklējumos”, kuras izdošanas iniciators un zinātniskais redaktors
bija Jānis Āboltiņš.
Uzreiz jāsaka, ka fotografēšana nevedās gluži raiti, jo vairāk
un uzmanīgāk man bija vēlēšanās ieklausīties Jāņa Āboltiņa komentāros un
stāstījumā par dažādiem ekonomikas, finanšu un izglītības aktuāliem
jautājumiem, par kuriem viņš pats izrādīja vēlmi apmainīties domām. Fotosesija
caurvīta ar interesantām sarunām, ilga vairākas stundas. Vēl šodien atceros, ka
atvadoties Āboltiņš cieši piekodināja neaizmirst ierasties uz grāmatas
„Pasaules filozofiskā doma labklājības meklējumos” prezentāciju. Tā bija
paredzēta augusta
sākumā, pēc viņa atgriešanās no basketbola sacensībām Hamburgā. Diemžēl, Jānis
Āboltiņš šo prezentāciju vairs nepiedzīvoja, taču tā notika iecerētajā
laikā, daudzām viņam pietuvinātām personām un kolēģiem klātesot, un,
manuprāt, bija vēl viens spilgts apliecinājums un atzinība viņa ieguldījumam
liberālās idejas meklējumos.
Man ir bijis tas gods un gandarījums, gatavot šai atmiņu
grāmatai fotomateriālus. Liktenīgi un zīmīgi, ka tieši to fotogrāfiju, ko Jānis
Āboltiņš viņa pēdējā vasarā mūsu fotosesijā izvēlējas par sev tīkamāko,
grāmatas sastādītāji nolēma izmantot uz vāka. Mēs esam izpildījuši savu
pienākumu, radot šo atmiņu krājumu. Jāņa Āboltiņa darbība, zināšanas, pieredze
un ekonomisko lietu prāta aptvere būtu vēl lieti noderējusi mūsdienu Latvijas
valsts problēmu risināšanā. Lai neapsīkst diskusijas par viņa idejisko
mantojumu un tā dzīvot spējīgumu tagad un turpmāk. Lai ar lietišķu sirsnību
veidotais atmiņu krājums “Dzīve ir cīņa”, veltīts Jāņa Āboltiņa gara lielumam,
kļūst par pieminekli, kas varētu pastāvēt ilgāk, nekā granītā iecirsti, bet
apsūnojuši vārdi…
*No grāmatas
“Dzīve ir sacensība”
=
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru