Vieta, kur
mācīties drosmi
2013.gada, 22. oktobris
„Nez vai šobrīd esošie mežu
īpašnieki apzinās, ka viņu labklājības pamatā, iespējams, ir karavīru stādītie
turpat 80 gadus vecie lietaskoki?” jautā Elita Pētersone, Ādažu Kultūras centra
muzeja projekta vadītāja. Par to, vai poligons atradīsies Ādažu apkaimē,
izrādās, savulaik izraisījusies interesanta domu apmaiņa starp Latvijas
Republikas Saeimu un Kara resoru. Un tomēr – militārās mācības Ādažu poligonā
norit jau 85.gadu.
Pēc atbrīvošanas cīņu beigām –
1921. gadā Latvijas armija sāka dzīvot miera laika dzīvi: karavīriem būvēja
jaunas ēkas, armiju apgādāja ar kaujas tehniku, bet karaskolās mūsu valstī un
ārzemēs zinības apguva virsnieki.
Rīgas apriņķa Zemes komisijas lēmums par poligona izveidošanu Ādažu, Sējas, Bīriņu, Pabažu pagastu teritorijās / 1928.gads |
Gaujas ( Ādažu ) poligona karte / 1934.gads |
Būt vai nebūt poligonam Ādažos?
Laika gaitā radās nepieciešamība
pēc teritorijas, kurā, netraucējot apkārtējos iedzīvotājus, armija varētu
apmācīt jaunos puišus kara mākslā, kā arī izmēģināt tās rīcībā esošos tehniskos
līdzekļus.
Līdzšinējās armijas apmācību
vietās Daugavpilī un Stopiņos, kuras izmantoja vēl no cariskās Krievijas
laikiem, diemžēl nebija iespējams ērti apmācīt lielas karaspēka vienības vai
veikt artilērijas taktiskās šaušanas vingrinājumus. Lielākajai daļai armijas apakšvienību
Daugavpils
artilērijas poligons bija par tālu, bet pie Rīgas esošā nelielā Stopiņu
teritorija derēja vienīgi ieroču pārbaudei.
Steidzīgi bija jārod risinājums –
piemērota apmācību vieta valsts bruņotajiem spēkiem pēc iespējas tuvāk Rīgai.
Par poligona
izveidošanas aizsākumu var uzskatīt 1927.gadu,
kad Centrālā zemes ierīcības
komisija, kas tobrīd valstī realizēja agrāro reformu, kara resoram Ādažu
pagastā piešķīra teritoriju Gaujas labajā krastā, kuru pārsvarā veidoja
smilšaini līdzenumi, kāpas un to ieplakas.
Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulka virsnieki manevru laikā Lilastē / Artilērijas uguns koriģēšanas tornis poligonā / 1937.gads |
Arhīvā saglabājusies gana
interesanta sarakste starp Latvijas Republikas Saeimu un Kara resoru 1928.gadā.
Saeimas komisija uzskatīja, ka no valsts un saimnieciskā viedokļa Ādažu apkaimē
ierīkot poligonu nebūt prātīgi, jo šajā teritorijā ir daudz lauksaimnieciski
izmantojamo zemju un ieteica „drīzāk vērību piegriezt Kalnciema, Tīreļpurva vai
citiem nekultivēto zemju rajoniem mūsu valsts teritorijā”. Savukārt kara resors
uzstāja, ka „meklēt piemērotu vietu ārpus Rīgas apkaimes kādā citā apriņķī, nav
nozīmes, jo poligons nepieciešams tuvu Rīgai, lai neceltos lieki izdevumu,
karaspēka daļas pārvadājot”. Pēdējais teikums vēstulē bija koši pasvītrots ar
melnu tinti!
Iekārotās teritorijas dabā ne
reizi vien apskatīt ieradās gan idejas atbalstītāji, gan pretinieki.
Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulka karavīri Jāņos Gaujas poligonā 1930. gadu otrā puse |
Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
Vēl tikai kāds mazs sīkums – par
valstiski svarīgo ideju bija jāinformē arī esošie zemes īpašnieki.
Diemžēl arhīva dokumenti liecina,
ka organizētās balsošanas rezultāti nebija gluži tādi, kā kara resors būtu
vēlējies. Jo latviešu zemniekam ikviens savas zemes gabals bija svēts –
savulaik ar sviedriem un asarām izpirkts no muižas. Ādažu zemniekiem no „Abzaļu”,
„Zābaku”, „Lilavu”, „Lipstu”, „Niksdēlu”, „Boķu”, „Zaldavu”, „Kauliņu”,
„Veckauliņu”, „Siguļu”, „Silzemnieku”, „Kaķu” mājām tomēr bija jāšķiras no
saviem – savulaik tik skanīgu vietvārdu apzīmētajiem zemes gabaliem – „Baļķu
mežs”, „Dzērves purvs”, „Rampas purvs”, „Puska”, „Uika”.
Puska |
Puska |
Turpmāk tie būs 12 907,40 hektāru
lielās poligona teritorijas sastāvdaļa.
Pļaušana un siena vākšana
1928.gada oktobrī poligona
teritorija oficiāli tika nostiprināta zemesgrāmatā. Valsts godīgi izturējās
pret zemniekiem, kuriem brīvprātīgi-piespiedu kārtā bija jāšķiras no
ierastajām ganību vietām un mežiem, un tuvāko desmit gadu laikā tās apmainīja
pret brīvajām platībām Ādažu pagasta robežās.
Bet, kamēr vēl tas nebija noticis,
zemnieki varēja veikt „pļaušanu un siena
vākšanu triju nedēļu laikā starp 25.jūniju un 25.septembri. Pēc pļavu nopļaušanas karaspēka
daļām atļauts pa zemes gabalu braukt un staigāt. Satiksmei ar zemes gabalu
īpašnieks var lietot tikai tos ceļus, kurus norāda poligona pārzinis.”
(„Valdības Vēstnesis”, 1936.gada
7.jūlijs)
5.Vidzemes artilērijas pulka kareivju koris pulka gada svētkos Gaujas poligonā. Diriģē virsleitnants Skujiņš / 1939. gada 19 jūlijs |
Dažādu divīziju karavīri Ādažos
Vasaras mēnešos poligonā, toreiz
sauktā arī par Gaujas poligonu vai Lilastes poligonu (20.gs 20.-30.gados Ādažu
pagasta teritorija bija krietni lielāka, ietilpa arī Lilaste un zināma jūras
teritorijas daļa – autores piezīme), pārsvarā uzturējās Rīgas garnizona
karaspēka vienības, tostarp smagās artilērijas pulks un Vidzemes artilērijas
pulks, taču nereti mācībās ieradās arī citu Latvijas divīziju karavīri.
Karavīri stāda kociņus
Interesanti, ka blakus saviem
ikdienas pienākumiem karavīri cītīgi apmežoja izcirtumus un lauksaimniecībai
nepiemērotās zemes poligona apkārtnē.
20.gadsimta
30.gados te iestādīja vairākus tūkstošus visdažādāko koku – liepu, bērzu,
kļavu.
Karavīri paši apkārtnē sameklēja
piemērotus stādus, izraka, atveda, iestādīja, samēsloja, un no jauna piesēja
iepriekšējo gadu stādītos kociņus. Runājot arhīva dokumentu „valodā” – „gan
militārā, gan izdaiļošanas nolūkā”.
Nez vai šobrīd esošie mežu
īpašnieki apzinās, ka viņu labklājības pamatā, iespējams, ir karavīru stādītie
turpat 80 gadus vecie lietaskoki?
Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulka karavīri Gaujas nometnē pie Lilastes ezera / 1937.g. 19. jūlijs |
Poligons – PSRS laikā
No 20.gadsimta 40.gadu vidus līdz
1953.gadam poligonu izmantoja PSRS Bruņoto spēku 43.gvardes latviešu sarkano
strēlnieku divīzija.
No 1953. līdz 1969.gadam poligonā
uzturējās padomju armijas 24.tanku divīzija (divi tanku pulki, strēlnieku pulks
un artilērijas bataljons). No 1969. līdz 1993.gadam poligona teritorijā
izvietojās motorizēto strēlnieku brigāde, kā arī laikā no 1969. līdz
1985./1986.gadam – viens ķīmiskās aizsardzības bataljons.
Vairāk kā seši gadi (no 1992. līdz
1998.gadam) bija nepieciešami padomju karaspēka daļām, lai aizietu no Latvijas
teritorijas. Krievijas Federācijas Bruņotajiem spēkiem piederošā Ādažu
bāze un poligons Latvijas aizsardzības spēku rīcībā tika nodoti tikai 1994.
gada vasarā.
Šobrīd Ādažos ir
Baltijas valstīs lielākais militārais poligons.
Informācija sagatavota, izmantojot
Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiālus un Latvijas Kara muzeja foto
materiālus.
*E.Pētersone, Ādažu Kultūras centra muzeja
projekta vadītāja
=== MUZEJĀ === ==
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru