sestdiena, 2021. gada 8. maijs

Gustavs fon Bergmanis <>

Gustavs fon Bergmanis
Luterāņu mācītājs. Apgaismības darbinieks un izdevējs
(08.04.1749. Ādažu mācītājmuižā - 12.07.1814. Rūjienā )

Rūjienas draudzes mācītājs
Gustavs Bergmanis (1749-1814)





Gustavs Bergmanis jeb Gustavs fon Bergmanis (vācu: Gustav von Bergmann, 1749—1814) bija luterāņu mācītājs, izdevējs, latviešu valodas filologs. Organizējis vakcināciju pret bakām Vidzemes guberņā aptuveni 12 000 cilvēkiem. Maskavas dabaspētnieku biedrības goda loceklis (1806). Rīgas brīvmūrnieku ložas "Zum Schwerdt" brālis (1785), ieguvis 4. grādu Striktās Observences sistēmā (1790).Savā tipogrāfijā iespieda pirmos latviešu tautasdziesmu jeb "latviešu gudrību" (lettischer Sinngedichte) krājumus. Pirmais Latvijā uzsāka masveida vakcināciju pret bakām.


Biogrāfija
Dzimis Ādažu jeb Bukultu (Neuermühlen) mācītāja Baltazara fon Bergmaņa un viņa sievas Annas Elizabetes, dzim. Depkinas, ģimenē. Viņa brāļi bija Baltazars (1736-1789), Ambrozijs (1740-1784) un Liborijs fon Bergmanis (1754-1823).
No 1763. gada viņš mācījās Veimāras ģimnāzijā. 1767.-1770. gadā Bergmanis studēja teoloģiju un dabaszinības Leipcigas universitātē.
1771.-1780. gadā viņš bija luterāņu mācītājs Āraišu draudzē, 1780.-1785. gadā Mazsalacas draudzē, kur 1782.-1785. gadā iekārtoja Mazsalacas grāmatu spiestuvi savā mājā.
1785.-1814. gadā Bergmanis bija mācītājs Rūjienas draudzē un Rūjienas grāmatu spiestuves īpašnieks. Divdesmit astoņos amata gados viņš izpotēja pret bakām ap 12 000 Rūjienas apkārtnes ļaužu, par ko 1802. gadā saņēma zelta pateicības medaļu. 1806. gadā Maskavas Zinātņu biedrība G. Bergmani ievēlēja par savu goda biedru. No 1807. gada viņš bija Vidzemes luterāņu baznīcas virskonsistorijas asesors.
Miris Rūjienā 1814. gada 12. jūlijā.

Bērni
  • Benjamins Firhtegots Baltazārs fon Bergmanis (Benjamin Fürchtegott Balthasar von Bergmann, 1772–1856) - luterāņu mācītājs, etnogrāfs, vēsturnieks, valodnieks
  • Hermanis Johans Jakobs (Hermann Johann Jacob v. Bergmann, 1780-1856) - luterāņu mācītājs
  • Heinrihs Eberhards (Heinrich Eberhard v. Bergmann, 1794-1872) - Krievijas impērijas armijas virsnieks
  • Izveidojis plašu bibliotēku - vecākās grāmatas viņš bija mantojis no sava vecvectēva dzejnieka un valodnieka L.Depkina.
  • Savā tipogrāfijā iespiedis ap 160 izdevumiem - pirmos latviešu tautasdziesmu krājumus, gan paša redakcijā, gan arī Palsmanes mācītāja F.D.Vāra sastādīto "Palcmariešu dziesmu krājumu" (1808) ar vairāk nekā 400 dziesmām.
  • Pārdrukājis senus Baltijas vēstures avotus.
  • "Kristīgas ticības mācība" (1772),
  • Gustav Bergmann. Geschichte von Livland, nach bossuetischer Art entworfen. Leipzig : Im Schwickertschen Verlage, 1776. lk. 48–52. lpp. ("Līvzemes vēsture")
  • Sammlung livländischer Provinzialwörter ("Vidzemes apvidus vārdu krājums", 1785),
Pagodinājumi un apbalvojumi
  • 1787. gadā - iecelts muižnieku kārtā,
  • 1802. gadā - zelta pateicības medaļu par potēšanu pret bakām,
  • 1806. gadā - ievēlēts par Maskavas dabaszinātņu biedrības goda biedru.

* Latvija Amerikā / 10.09.1958


* * *
Dainas ir šīs tautas domāšanas un jušanas veids 
Pirmajam mūsu tautasdziesmu izdevējam Gustavam Bergmanim - 250 

Literatūrzinātnieks Jānis Rudzītis, recenzējot profesora Arveda Švābes monogrāfiju "Kāda mācītāja dzīve" (“Daugava", Zviedrijā, l958), rakstīja: "Ar to, ka Rūjienas mācītājs Gustavs Bergmanis savā rokas spiedē (1807-1808) sagatavoja trīs pirmos plašākos latviešu tautasdziesmu izdevumus (divus paša sastādītos, trešo F.Vāra), šī vīra vārds ir godam daudzināts gan mūsu folkloristikā, gan arī literatūras vēsturē, kur pievērsta uzmanība Bergmaņa darbībai vēl citos virzienos." Ludim Bērziņam Bergmanis "liels zinātnieks, latviešu tautas draugs. latviešu tautas dziesmu pazinējs", Teodoram Zeifertam - "vispusīgi izglītots vīrs". Arveds Švābe Bergmani raksturojis kā izcilu XVIII gadsimta enciklopēdistu, kurš ar šo dainu krājēja un izdevēja darbu latviešu tautai pavēris ceļu uz Rietumeiropu un tādējādi pieder arī mūsu laikam. Gustava Bergmaņa priekšteči bijuši zemkopji, kuru dzīslās plūdusi arī kāda šalts pārvācoto, mums radniecīgo senprūšu asiņu, Livonijā ap XVII gadsimta vidu ieceļojuši no Rītprūsijas. Gustava tēvs Baltazars Bergmanis dzimis 1703. gadā, kopā ar citiem lielā mēra pasaudzētiem bērniem mācījies Rīgas Domes skolā, kopš 1722. gada Jēnas un Vircburgas universitātēs studējis teoloģiju un medicīnu. iegūstot filozofijas maģistra grādu, pēc atgriešanās Vidzemē ievēlēts par mācītāju Skujenē, Ādažos, Carnikavā. Viņa lielā ģimene, kurā auga 13 bērni, sazarojusi pa Krieviju, Vāciju un Zviedriju. Divi no Baltazara dēliem palikuši Vidzemē: filozofijas doktors Liborijs (virsmācītājs Sv.Pētera baznīcā Rīgā) un Gustavs (slavenā ķirurga, goda Zelta skalpeļa ieguvēja Ernsta Bergmaņa vecvectēvs). Savā autobiogrāfijā Gustavs Bergmanis rakstīja, ka viņš piedzimis 1749. gada 8. aprīlī (pēc jaunā stila) Ādažu mācītājmuižā kā astotais bērns savā ģimenē. Tēvam nebijis vaļas bērnus audzināt, šo pienākumu veikuši māte un mājskolotāji - “aumeistari", kuri bijuši neiecietīgi un ļauni. “Es vēl sapņos redzu, pat pēc 100000 gadiem atcerēšos, ka tieku no rītiem rauts no gultas, sists un plēsts aiz matiem, ja esmu nepareizi lietojis latīņu lietas vārdkārtu vai locījumu. No šiem laikiem manā dvēselē tik dziļi iespiedies naids pret katru varmācību un netaisnību, ka mana sirds katrreiz nodreb, redzot vai dzirdot kādu pārestību. "Bērnībā pārciestais atstājis dziļas pēdas Gustava raksturā, dzīves ceļā, kas bijis līdzīgs tēva izraudzītajam. Pēc ģimnāzijas beigšanas Gustavs studējis Leipcigā teoloģiju, dabaszinības, valodas - ne tikai savam amatam noderīgās ebreju, sīriešu un arābu, bet arī franču, angļu, itāļu un spāņu. Latviski kā lauku mācītāja dēls Gustavs runājis jau kopš mazotnes, studenta gados šīs zināšanas vēl vairāk izkopis, strādādams Breitkopfa apgādā, lasot Manceļa sprediķu, kā arī Kurzemes dziesmu grāmatas 1770. gada izdevuma korektūras. Gustavs no zēna gadiem kala pantus, vingrinājās rakstniecībā, tāpēc Leipcigā cītīgi apmeklēja sava dievinātā dzejnieka Gellerta lekcijas, jūsmoja par viņa garīgajām dziesmām un odām, tikumiskajiem ideāliem, kas iespaidoja jaunā censoņa pasaules uzskata veidošanos. Tirgotāja Šēnkopfa namā, kur saviesīgos vakaros pulcējās studenti no Vidzemes, reiz daiļās Katrīnas dēļ Gustavs, būdams pēc dabas straujš, saķildojies un duelējies ar Volfgangu Gēti, ar rapieri ievainojot viņu augšdelmā. Atgriezies dzimtenē, Gustavs sekmīgi izturēja amata pārbaudījumus, kandidāta gadu pavadot Krimuldā un Rīgā, kur iestājās brīvmūmieku ložā. Tur viņš iepazinās ar sava laika slaveno hronistu J.K.Broci, kura ietekmē vēlāk sarakstīja pa savai vīzei Vidzemes vēsturi. Apprecējis sava priekšgājēja Medera meitu Beāti, Gustavs Bergmanis kļuva par Āraišu draudzes mācītāju. Taču drīz Virķēnu barons Engelhards ierosināja konventam izglītoto teologu ievēlēt par mācītāju Rūjienas-Mazsalacas draudzē, kurā bija 20 muižas, 578 zemnieku mājas ar 11300 dvēselēm, to vidū 58 muižnieki, 8 literāti, 75 amatnieki, 95 kalpotāji, 1444 kroņa un 9642 privāti dzimtcilvēki. Polemizējot ar Garlību Merķeli, Bergmanis sūdzējās, ka viņam gadā jānotur 60 latviešu un 25 vācu dievkalpojumi, jāiesvēta 1000 mācībbēmi, jāpārklaušina 1400, jāsalaulā 80 pāri, jānobrauc 300 jūdzes 40 amatceļojumos jebkuros laika apstākļos, jāpieņem 4300 dievgaldnieki, jāvada kristības, bēres, jāveic valsts ierēdņa un ārsta-dziednieka pienākumi, kas gan Gustava cienīgtēvam bijusi sirdslieta. Kāda ģimenes vai draudzes locekļa izārstēšana ar paša gatavotām zālēm, saknīšu uzlējumiem, ko tautā līdz šai dienai dēvē par Bergmaņa "esencijām". viņam sagādājusi lielu prieku. Pastorātā bija ierīkota lazarete, kur tika ārstēti pat ar lepru un tīfu saslimušie, ko nediplomētais dakteris ar savām "kūrēm" uzturēja pie dzīvības. Kad Katrīna Otrā vēl nemaz nebija aicinājusi slavcnos angļu mediķus uz Pēterburgu potēt sevi un galma ļaudis, Rūjienas pastors sekmīgi turpināja draudzē vīrusu apkarošanu ar potēm, ko oficiāli atzina tikai pēc 100 gadiem. Gustavs Bergmanis potēja pret bakām ap 12 000 bērnu un pieaugušo, no kuriem neviens sērgā neaizgāja bojā. Vēsts par zinību vīra humāno darbību bija nonākusi līdz galmam, un ķeizars Aleksandrs Pirmais 1802. gadā piešķīra Gustavam fon Bergmanim Zelta medaļu, bet Dabas biedrība viņu ievēlēja par savu locekli. Rūjienā Bergmanis rosīgi turpināja Leipcigā sākto literāta un izdevēja darbību. No 167 izdotajiem darbiem 156 iespiesti viņa spiestuvē un ātri kļuvuši par retumiem grāmatu krātuvēs un antikvariātos. Rīgā 1777. gadā izdotie "Svēti stāsti no tiem notikumiem vecās un jaunās derības laikos" piedzīvoja vairākus izdevumus. Garīgajā rakstniecībā lielākais Bergmaņa sacerējums bija 1795. gadā klajā laistā "Sprediķu grāmata" ar daudziem pamācošiem vērojumiem no dzīves. Vairākkārt izdota “Labbu ziņņu un padomu grāmata, vidzemniekiem pa labbu iztaisīta" (1791), no 1792. līdz 1799. gadam “Vidzemes kalendārs", kur ievietotas vēsturiskas un statistiskas vēstis, medicīniski ieteikumi u.c. Valodniekus un kolekcionārus ieinteresēja 152 valodās Bergmaņa izdotā Tēvreize un paša sastādītā “Baltijas provinciālisma vārdnīca", kur sniegtas ziņas par Ziemeļvidzemes upēm, ezeriem, mežiem, alām, kā arī pagāniski ticējumi, māņi un autora karagājiens pret tiem. Taču, pēc Arveda Švābes un Jāņa Rudzīša domām, tā ir sava veida likteņa ironija, ka Bergmanis, pats būdams Baltijas feodālā provinciālisma upuris, nemirstību ieguva, glābdams “blēņu dziesmas" - gara dārgumus (ap 500 tautasdziesmas) tai tautai, kuras senči pēc viņa pārliecības bijuši tumši pagāni, dzīvojuši bedrēs un alās starp meža zvēriem. Tomēr nojauzdams, ka dainas "ir šīs tautas domāšanas un jušanas atveids". Bergmanis, varbūt pat to īsti neapzinoties. kļuvis par vienu no pirmajiem sekotājiem Herdera radītajā gara revolūcijā, spēris krietnu soli pretī paša nesaprastajam Garlībam Merķelim.
Interesants ir fakts, ka lūzums Bergmaņa uzskatos iestājies pēc Francijas revolūcijas, izdodot lielā franču apgaismotāja Voltēra "Henriādi". „ Lauku mācītāja grāmatplauktos bija 827 vērtīgi sējumi - latīņu klasiķi, mantotās vārdnīcas, komentāri, plaša bībeļu kolekcija, kas vēlāk nodota glabāšanā Tērbatas universitātē. Augstākā muižniecība, kur Bergmanis sīvi lūkoja iekļūt, neapstiprinādama Ķirbcļu muižas pirkumu par 6000 rubļiem, neļaudama mācītājkungam braukt karietē, sabiedrībā savas meitas saukt par freilenēm, gauži sarūgtināja centīgo, nopelniem bagāto draudzes ganu. Vidzemes bruņniecība neņēma vērā arī vācu muižnieka titulu, ko Bergmanim bija piešķīris ķeizars Jozefs II. Aizvainotais rūjienietis aizvien vairāk ieslēdzās sevī, gadiem ritot, sadrūma, taču nepadevās, mācēja savos sprediķos "caur puķēm" atriebties augstprātīgajiem skauģiem un vīzdeguņiem: 

Ko dara daži priekšnieki? 
Tie nestrādā ar ziņu, 
Tie manus ļaudis ēd un rij 
Kā maizes kumosiņu. 
Tie paši ir no netikļiem. 
Kas Dieva vārdus groza 
Ar savu vārdu svētumu 
Tie apklāj savu blēdību... 

Nespēdams izrauties kroņa virskārtās, sarūpēdams iztiku plašajai ģimenei - skolojot savus desmit bērnus, spurainais, nenogurdināmais Gustavs Bergmanis atdeva savu enerģiju pastorātam, kopa saimniecību un draudzes dzīvi, dāsni dāļāja savas garīgās un laicīgās itin noderīgās pamācīšanas, gūstot ļaužu cieņu un slavu. "Mūsu zeme," Bergmanis samierinoties uzsvēra, “nav bēdu ieleja, bet Dieva brīnumdārzs, kur varam baudīt priekus draudzībā, laulībā, tuvāku mīlestībā un nemitīgā darbībā... Īstā kristietība nepastāv lūgšanā un iešanā pie dievgalda, bet labos darbos un skaidrā dvēselē." Bergmanis ar patiku savos sprediķos iestarpināja rindas no paša rīmēm un izteicienus, kas iegājuši tautā: 

"Ēd ar sātu, dzer ar prātu!", “Ja gribi no arkla bāgāts tapt, tad ar pats!" Mācītājs no kanceles aicināja atcelt sodanaudas nelietīgi pavestām jaunavām, atcelt miesas sodus, ierobežot dzimtbūšanas patvaļu, prasīt, lai jaunekļi dzīvei norūdītos, izejot karadiencstu, mācītos smalkus amatus pie vācu, angļu un zviedru meistariem, precētu meitas ar stingru darba tikumu, ar nožēlu minēja trūcīgās mātes, kuras nonāvē jaundzimušos, "lai ar savu augli mēslotu kapsētas". Kad darbīgā vīra spēki sāka izsīkt un bija jāliekas slimības gultā, ārsti konstatēja sirds pārpūli, astmas uzliesmojumu, nieru iekaisumu, bīstamas tūskas veidošanos... Aizvien biežāk uzmācās nepanesamas sāpju lēkmes, atmiņas zudums 1814. gada 12. jūlijā Gustavs Bergmanis lielās ciešanās mira. Tik liels pavadītāju pulks Rūjienā vēl nebija pieredzēts. Kad šķirstu ar Bergmaņa mirstīgajām atliekām novietoja dzimtas kapličā Ternejas kapos, visos apkaimes baznīcu torņos ducināja piemiņas zvani. Rūjienas draudzei palika prātā tai vēl nepazīstamā vācu dzejnieka Gētes vārdi no “Torkvato Tasso", ko svētrunā teica konsistorijas pārstāvji no Rīgas: 

Tās takas, diža gara mītas. 
Uz gadu simtiem iesvētītas. 
Un viņa vārdu, darbu atbalsis 
Pār paaudzēm ar baltu gaismu līs. 

Vienā no Bergmaņa mācītājmuižas saglabātajām ēkām ierīkota izstāžu zāle muzejs, pie kura novietots piemiņas akmens slavenajai Bergmaņu dzimtai. kuras pārstāvji nepārtraukti pēc kārtas taisnā līnijā no tēva uz dēlu darbojošies par mācītājiem Rūjienas draudzē 118 gadus: Gustavs (1771-1814), Benjamiņš (1814-1841). Rihards (1841-1878), Eduards (1878-1889). 

Dainas ir šīs tautas domāšanas un jušanas veids
1999.04.16 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)
Rūja, Valdis

===

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru