Janvāra melnā nedēļa
Ziņas par manifestācijām un sardzēm ledainajās diennaktīs pie Latvijas Republikas valdības, radio un televīzijas ēkām Rīgā, no asiņainās svētdienas Lietuvā, 13.janvāra, līdz pirmā Latvijas upura Roberta Mūrnieka bērēm sestdien, 19.janvārī, līdz Zviedrijas krastam nepārtraukti raidīja Rīgas radio. Latvijas radio no Doma laukuma Rīgā atspoguļoja ziņas un dezinformāciju, skaļos draudus un klusos lāstus, valdības palīgā saucienus un visas Latvijas sakustēšanos sargājot Rīgu. Viļņā šāva uz demokrātiju. Latvijas iedzīvotāji mēģināja aizstāvēt republikas likumīgo valdību — uz dzīvību un nāvi!
Centra ļaunajai varai ar kalašņikoviem pretī stāvēja aizsargi ar kailām rokām. Plikas rankas — sacīja Lietuva. Dienas bija aukstas, tikai Ziemas karā rūdītā Somija tās laika ziņās nosauca par "maigu temperatūru" — starp -3 un -7°C. Pēc pirmā satraukuma par izmešanu no preses nama — ar to kas mugurā, sekoja slaktiņš Lietuvā. Asinis, asaras, cilvēku ķēdes pret tanku kāpurķēdēm Viļņā. Daugavmalā pulcējās pāri pusmiljona demonstrētāju. Tauta, te tu stāvi, sanākusi no savas brīvas gribas. Plakāts sauc: "Ja ne šodien, tad kad? Ja ne mēs, tad kas?" Anatolijs Gorbunovs jautā kopā ar tautu: "Ar ko mēs esam noziegušies, ka atkal mums jāstāv neaizsargātiem pret varmācību?" Nobeigums uzrunai atbalso saltas atmiņas: "Es palikšu savā vietā — kamēr Latvijas Republikas valdība tā vēlas." Tautas frontes vadītājs Romualds Ražuks tulko nevienam nezināmās un nevienam nevajadzīgās "Nacionālās glābšanas komitejas" vilinājumus. "Neļaujiet apmuļķoties, ka, sagaidījuši viņus, Jūs tiksiet pie desām un lēta šņabja. Tie, kas ir gatavi pārdot tautas godu par 30 sudraba grašiem, pat to nodevības algu nedabūs, jo impērijai vairs nebūs ar ko maksāt!" Armijas helikopteri riņķo pāri galvām un aģitē uz "Glābēju" mītiņu — un streiku — "Varmāku maitas putni!" Raimonds Pauls uzsauc: "Kāpēc Jūs visi tādām drūmām sejām? Nu beidzot ir laiks saukt 'nost'!" Palieciet sargāt Augstāko padomi! Svarīgi saglabāt radio un televīziju. Jāsargā tilti! No rokas rokā, pāri pūļa galvām, ceļ vainagu upuru piemiņai līdz Daugavas straumei.
Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai. Nebaidieties no Rubika smaida! Savaldību, bet nepiekāpību! Ar karogiem un bībelēm rokās — uz dzīvību un nāvi. Ziedojiet malku, kur sildīties sardzēm! Uzbrukumi tiltiem, Vecmīlgrāvī. Piekauti šoferi, sadedzinātas mašīnas. Vai tie bija bruņoti vīri? "Tie bija zvēri," sieviete ar sasistām acīm liecina, "sist sievietei ar šautenes laidni pa pieri — tos nesauc par vīriešiem!" — Eki razboiņiki! Melnā sotņa! — Maskava... nekā nezina. Gorbačovs apgalvo, kā bērnu deklamācijā, — Mein Name ist Hase, ich weiss von nichts šis perversais miera eņģelis! — skanēja tautas vērtējums. Pirmdien, 14.janvārī — dezinformācija Maskavā par "Glābēju" mītiņu Lietuva. Esot bijušas grandiozas sanāksmes Viļņā un Klaipēdā, ziņo centrs. Nikna, bet ne grandioza, maršēšana notika Viļņā, bet Klaipēdā paredzētā "Glābēju" varas demonstrācija vispār nebija notikusi. Tallinā notikusi neliela sanāksme. Tartū saskaitīti 500 "Patiesie" — vairāk nekā puse esot bijuši krievu ekskursanti, kuri vulgārajiem bļāvieniem nav aplaudējuši. Uz Rīgas nesankcionēto mītiņu, kas bija plānots Doma laukumā, bet pārcelts uz ASK sporta laukumu, pasūtināti autobusi aizveda ap 4000 medaļotus veterānus un savervētus ļaudis tieši no darba vietām. Apgalvo, ka 12.000! Ārzemju prese pat notic centra aģentūrām un ziņo par 25.000. Zinātāji apgalvo, ka ASK laukumā nevar dabūt iekšā vairāk kā 5000. Ārdās Alksnis, ārdās Aļeksējevs. Pareizticīgo garīdznieks Aleksandrs Zotovs aicina uz piemiņas brīdi Lietuvas upuriem — to kaut kā piecieš, gan deklarējot, ka zem tanku ķēdēm sašķaidītie paši vainīgi. Kad tēvs Aleksandrs mēģina aicināt uz saticību un žēlsirdību viņu izsvilpj — visi 4000. Laiks ir nežēlīgi auksts, paredzētais gājiens uz Ļeņina pieminekli izjūk. Radio komentētājam atlika konstatēt, ka ledainajā naktī Vladimirs Iljičs ar paceltu roku velti gaidīja apsolītos ziedus. Stokholmas pirmdienas sanāksmē — 44. — tiešām ir 7000 zviedru un baltiešu. Laukumam pilsētas centrā netiek vispār klāt, ļaužu mūris ar karogiem un plakātiemr Kauns! Kauns! Kauns! — miera eņģelim. Zviedru ārlietu ministrs, visu partiju vadītāji — arī bij. komūnistu. Zviedru skolēni tur plakātu uz avīžu kiosku jumta: "Kurš velns grib būt sarkans šodien!" — Ai, māsa Lietuva! Mēs esam divas kokles no viena koka.
Sargi pie ugunskuriem dzied: Mēs sitīsim tos utainos. Radio dod viņiem iespēju sūtīt sveicienus: "Man mājās sieviņa ar mazu bērniņu." — "Varbūt pasakiet vārdu, lai viņa zina." — "Nevajaga, mans mazais sunītis tūliņ pazīs manu balsi radiofonā." Paliec sveiks, mans mazais draugs! Kino saloni, klubi, privātas adreses piedāvā iespēju apsildīties un atpūsties. Radio raida angļu, vācu, krievu un lietuviešu valodā. Neziņa par Viļņas televīzijas torņa aizstāvju likteni. Cīņa ir notikusi par katru stāvu. Medicīnisko personālu nelaiž tuvumā. Par iznestiem kritušiem apgalvo, ka tie "dabūjuši sirdstrieku". Sarkanais Krusts vēlāk redz asinīm aptašķītas kāpnes līdz 14.stāvam — tas nav no sirdstriekas. Otrdien, 15.janvāris... Stokholmā atklāj Latvijas informācijas biroju. LR ārlietu ministrs Jurkāns dod stāvokļa vērtējumu Baltijā un Padomju Savienībā visos Zviedrijas televīzijas raidījumos. Latvijas Sieviešu līga sūta telegrammu Raisai Gorbačovai... Naktī piekauti malkas vedēji sardzēm. Saspārdīti lukturi smagai mašīnai, sašautas riepas. Nezvērs sprāgs! — Nāk solidaritātes apliecinājumi no Kuzbasa ogļračiem — viņi sola streikot, prasa, lai izvāc armiju no Baltijas un prezidents Gorbačovs lai atkāpjas. Latvijas Republikas valdība dara ko var, lai nožonglētu uz politisko draudu asmeņa — un aizkavētu asins izliešanu. Deputāts Čepānis prasa: "Kā lai rīkojas, lai vilks būtu paēdis, un kaza dzīva?" Radio aicina Turlavas grupu no Kuldīgas pagasta "doties mājup, kur Jūsu drosme un izturība vairāk nepieciešama". Pēc pāris stundām to radio atsauc, kā apzinātu viltus informāciju! Iekšlietu ministrs un kārtības sargu vadītājs Aloizs Vaznis aicina pārbaudīt visus rīkojumus. "Glābēji" uzrādījuši pavēli ar viņa parakstu par ceļa sprostu likvidēšanu. "Nekad neesmu tādu parakstījis!" Asins darbi — Eiropā, "mūsu kopējās mājās". Pēc ziņām, ka Ādažu lielsaimnieks Alberts Kauls ir Maskavas astbalstītāju kalpu vadībā, Ādažu darbinieki aicina viņu: "Vai tiešām ar desu Jūs varat nopirkt brīvību? Suni tā var piemuļķot. Mēs to nevaram!" Helikopteri riņķo ap Augstāko padomi, jārēķinās ar to, ka var pielietot ķīmiskos līdzekļus cīņā pēc varas. Ārsti aicina lietot peldbrilles pret asaru gāzi... "To traipu, Kaula kungs, nevarēs nomazgāt!" "Izsargājieties no reibinošu dzērienu lietošanas — mums vajadzīgas pilnīgi skaidras galvas," mudina Juris Dobelis. Vienā pusē barikādēm — burtiski — ir partokrātija, otrā demokrātiskie spēki. Trijās dienās 900 asins devēji vienā medicīnas punktā! Melnās beretes trako. Nošauts satiksmes ministra šoferis Vecmīlgrāvī. Pirmais upuris! Ziņu Stokholma saņem Latviešu palīdzības komitejā Jurkāna referāta laikā: "Mēs varam godināt viņa piemiņu, mēs varam lūgt Dievu. Bet jārēķinās ar tālākiem upuriem." Vai atkal tuvojas garā polārā nakts? Šonakt nav vietas laukā sievietēm un bērniem. Radio intervē Jāņa Vagra kundzi. "Smagi, ļoti smagi ap sirdi. Vedu savus mazbērnus rādīt barikādes un stāstu viņiem, ka tas, kas notiek pašlaik, ir vēsture. Kaut nu saprāts un demokrātija uzvarētu!" Pasaules televīzijas ekrāni rāda puisi ar Grīziņkalna smīnu, kas nicinoši saka: "Kad mēs dabūs ieročus, mēs viņus (beretes) noslaucīs." Var manīt, ka ir arī sievietes pie barikādēm. Kopā ar sargiem no Ropažiem, Kandavas, Dundagas. Lauki vienmēr glābj pilsētu. Visi kopā! Lietuva raida no Doma laukuma Rīgā. "Labas vakaras!" Naktī uz 17.janvāri sākas karš Persijas līcī. Sabiedroto ieroču arsenāls pret Irāku. Baltija — ar "plikām rankām". "Viņi" trako. Lietuvas AP deputāts izrauts no automašīnas un 2 stundas ar paceltām rokām nostādīts pie sienas, kā noziedznieks. Atkal telegramma uz Maskavu, kas atkal atbild ar saniknotu aizvainojumu: Baltieši paši izaicina. Pasaules ekrānos Baltijas likteņa cīņa konkurē ar smagajiem bumbvedējiem tuksnesī. Kaut viņu devītais! Lielā izlādēšanās ieiet Interfrontes aprēķinos. Austrālijas tenisa meistarībā spēles pārtraukumos pretinieki sabāzuši galvas kopā, vēro cīņas Baltijas vecpilsētās un sabiedroto angāros Arābijā. — Tā ir vēl svarīgāka spēle. Pāvests Jānis Pāvils II aizlūdz par Baltiju. Mēs nepakļausimies! Nāk apliecinājumi no armijas daļām — Dobelē, Ādažos, Vitebskā, ka viņas nepacels ieročus pret iedzīvotājiem Baltijā. Turēties kopā! Šonakt jānosargā Rīga! Šodien jānosargā! Nomainiet vīrus pie ugunskuriem! "Jau sešos no rīta nāk tantiņas ar sviestmaizēm un siltu dzērienu. Paldies par lauku maizīti! Paldies par medus kanniņām, par cigaretēm! Par visām mīkstajām šallēm un rakstainajiem dūraiņiem! Sardzi uz Mangaļu tilta!" Zviedru avīzes pilnas ar Latvijas notikumiem, it kā tās būtu Rīgas dienas lapas. Sestdien, 19.janvārī Robertu Mūrnieku — pirmais par Latvijas nākotni kritušais — no Sv.Alberta baznīcas Pārdaugavā uz kapsētu pavada sirmā māte, brālis Juris, māsa Rita, Latvijas Republikas valdība un 35 km rindā Latvijas iedzīvotāji. Rokās alpu vijolītes — divas sarkanas, viena balta. Visi Latvijas šoferi godina kritušo kollēgu. Melno berešu bandītu lode nogalināja darba pārstāvi. Rīgas radio atskaņo Dārzi Melancholisko valsi: sēru mūziku. Rīgā ceļ betona bluķus ap valdības namu. Radio turpina raidīt. Noguruši. Nosaluši. TASS Maskavā ziņo, ka varu pārņēmusi "Glābšanas komiteja". Jānis Peters zvana no Maskavas, ka tur situācija ir tuvu eksplozijai. Alberts Kauls paziņo, ka izstājas no komunistu partijas. Dezinformācija? Nē, viņš pats to paziņojis televīzijā. Vladimirs Iljičs joprojām velti gaida puķes. Pie viņa kalašām ziedam novietots šauts un izdedzis autobuss. Rakstnieks Zigmunds Skujiņš nakts vidū saka paldies radio ļaudīm, kuri šajā nedēļā šausmu brīžos aukstasinīgi uzturējuši garu starp Rīgas sargiem. Diena nepārtrauktā bezmiega sardzē. Rīgas radio pavediens atnesa ziņas arī bezmiega klausītājiem Zviedrijā — diennakti pēc diennakts.
Janvāra melnā nedēļa
1991.01.28 Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija"
Aina Grinberga
Kārtējā provokācija
Vitālijs Baltalksnis
Kartējā provokācija |
1991.03.12 Pilsonis Vitālijs Baltalksnis |
|
|
Krievijas karaspēks izvācies |
1994.08.20 Latvija Amerikā Līga Laizāne, Rīgā |
Vilis Krūmiņš tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam
Vilis Krūmiņš |
Šad tad saņemam kara veterānu vēstules, un dažkārt nepamet izjūta, ka karš starp zaldātiem joprojām turpinās. Ieroči nolikti, bet runu kaujas turpinās. Vai šis priekšstats nav maldīgs? - Latviešu strēlnieku apvienībā, kas skaitliski ir vislielākā un pilnīgākā karavīru organizācija, gadus piecus šis temats nav aktuāls. Kaut mūsu apvienībā ir, tā teikt, abās pusēs karojušie, pat latvieši no Amerikas, kas savā laikā cīnījušies Vjetnamā. Būtībā tas ir vēstures jautājums. Lai studē arhīvus un kara memuārus! - Pat pie šņabja glāzītes par šiem jautājumiem nediskutējat? Vēl nesen kāds vācu pusē karojis vīrs, kādai vietai garām braucot, kā tīksminādamies rādīja: «Te es kara laikā šāvu krievus.» - Tas cilvēks droši vien bijis vājš karotājs. Zinu, ko saku, jo frontē sabiju četrus gadus, ievainots esmu bijis četras reizes; šķemba kājā joprojām - jau 55 gadus, brīžiem sāp. Tie, kas cīnījās priekšējās līnijās, bez ievainojumiem vienkārši nevarēja sveikā izkļūt. Labs karotājs nelielās un sevi par taisnības dzeguzi neuzskata. Jo karš caurcaurēm ir nejēdzība. -Jūs, Krūmiņa kungs, esat personība, ar ko rēķinās sabiedrībā. Par autoritāti kļuvusi arī jūsu izveidotā Latviešu strēlnieku apvienība. Kā pats novērtējat tās lomu sabiedrības attīstības procesā? - Lai izvairītos no lielīšanās, varu pateikt tikai to, ka gan pats, gan mani vistuvākie kolēģi reizēm brīnāmies, kā pirms septiņiem gadiem jau pašā sākumā mums izdevās izveidot tik lielu organizāciju. Domājām, ka atnāks kāda pusotra simta, bet uz pirmo konferenci ieradās pilna Universitātes aula. Latvijai piederīgos frontiniekus saveda kopā nekad neizdzisusī doma par neatkarību. Tauta, kurai ir bijusi neatkarīga valsts, nekad nenolaidīs rokas, lai to neatgūtu no jauna. Tas nav politisku uzskatu jautājums. Tas tautai ir pilnvērtīgas dzīves vai nepilnvērtīgas nāves, var teikt, augstākais dievības likums. Tas nosaka arī mūsu apvienības lomu visā valsts dzīvē. Esam pietiekami droši, lai teiktu patiesību, un esam pietiekami redzīgi, lai saskatītu viltvāržus. Varbūt šajā apvienībā ir kāds, kas kara laikā šāva uz jums? - Lai tāds dzīvo tālāk. Taču tāda apvienībā nav. Citādi - būtu jau pieteicies. - Kad īsti beidzās Otrais pasaules karš? - 1945. gada 8. maija naktī, kad raķešu krājumus šāva kā pretinieki, tā mūsējie. Šāva visu nakti, izgaismodami apkārtni. Pag, izstāstīšu kādu epizodi. Kad atbruņojām pretinieku divīziju, tās komandieris, baltvācietis, ziņodams par divīzijas kapitulādju, norunāja tekošā krievu valodā. Mūsu ģenerālis Brantkalns izteica apbrīnu: «Jūs krieviski runājat labāk nekā es.» Ģenerālis atbildēja: «Esmu no Latvijas.» Jā, viņi abi bija no Latvijas... Tikai atšķirīga mātes valoda.
Tad baltvācietis izstāstīja, ka par mūsu divīziju zinājis visu - augstāko virsnieku uzvārdus, to, cik kurš mīl iedzert («Arī jūs pats, ģenerāl, šad tad...») un ka «43. latviešu divīzija bija prīmā! Es savējiem to ieteicu par paraugu. Nekad nevarēja uzzināt, kad uzbruksit. Ļoti kvalificēts virsnieku sastāvs.» - Hm, kara beigās apmainījās ar komplimentiem? - Jā, gandrīz tā. Tikai viens ekscess gadījās - stāv upītes piekrastē minētā vācu divīzija, par mūsējo daudz lielāka (mūsējā 10 tūkstošu karotāju, viņiem - divtik), smukā kapitulācijas ierindā, gandrīz kā parādē. Atskan viņējo ģenerāļa komanda: «Virsnieki, divpadsmit soļu uz priekšu! Nolikt ieročus!» Pavēlei paklausa. Tikai kāds bataljona komandieris pagriežas pret savējiem un paceļ roku: «Heil, Hitler!» Neviens viņam neatbild... Tad ķeras pie pistoles, bet viņa adjutants zibenīgi to izsit no rokas... Tagad saka - latvieši karoja brālis pret brāli, katrs savā pusē. Zinādams to vienu pusi, uzdrošinos apgalvot, ka tā nebija. Tikai pie Džūkstes kādā pirmsjaungada nakti trīs pārgāja pretinieku pusē, bija sajaukuši orientierus. Augstākā pavēlniecība, kas noteica stratēģiju abās pusēs, izvairījās no tādas pretstatīšanas. - Kā jums radās doma izveidot šo apvienību, aicināt dažādās pusēs karojušos Latvijas karavīrus sēsties pie viena sarunu galda? - Tādu domu loloju jau sen, īpaši pēc 1959. un 1962. gada, kad latviešus sāka noņemt no amatiem. Viņi lielākoties bija karojuši 201. latviešu divīzijā. Tiku dzirdējis, kā, piemēram, skaļa krievu sieva, atbraukusi Latvijā ieviest kārtību, bazūnēja: «Ja gribēšu, jebkurš jūsu ministrs nolidos no amata!» Viņai gandrīz bija taisnība. Pirmo lielo atkusni iezvanīja Hruščovs - daudz drosmīgāks par Gorbačovu. Gorbačovs šurp atbrauca - ak, cik izvairīgs viņš bija visos jautājumos! Hruščovs kārtējo reizi Latvijā ieradās 1958. gadā, simpatizēja mums, jaunajiem nacionāļiem. Uzklupa, piemēram, Kalnbērziņam: «Pastāsti, kurš muļķis Latvijā izdomāja kolhozus! Te ir gudri zemnieki, milzīgas āboliņu platības. Vai gribējāt uztaisīt ģerevņas?» Ja Latvijas vadība būtu bijusi stingrāka, tā varēja saglabāt Latvijas neatkarību, vismaz plašāk. - Diez vai. Neļautu. Lietuvā bija nacionāla politika. - Bet kāpēc pieļāva Polijā? Arī Jaltas konferencē notika sarunas par Baltiju. Rūzvelts Staļinam atgādināja, ka «mūsu attiecības lielā mērā ietekmēs jūsu rīcība Baltijā», ka «Baltija katrā ziņā būs atšķirīga no pārējām republikām». 1944. gada janvāri PSRS Konstitūcijas papildinājumu jau nepieņēma tāpēc, lai mūs mudinātu labāk karot. Bija noteikts, ka vajadzīgs savs nacionālais karaspēks, Aizsardzības un Ārlietu ministrija ar tiesībām stāties diplomātiskās attiecībās ar jebkuru ārvalsti un paredzēta pārstāvniecība Apvienotajās Nācijās. - Bet 1949. gadā sarīkoja izvešanu un nodibināja te kārtību. - Cik zinu, 1947. gadā toreizējiem Latvijas vadītājiem Maskava piedāvāja izlemt par robežām. Ja tās tiktu novilktas, masveida deportāciju nebūtu. To apliecina arī Polijas piemērs. Es lāga neticu, ka visu diktēja Maskava. Man, piemēram, zināms, ka Latvijas vadībai 1948. gadā jautāja, kā tā raugās uz tā saucamajiem kulakiem. Lietuva un Igaunija atstāja jautājumu izšķirt Latvijai, kas atradās Baltijas centrā un bija vislielākā. Taču no Latvijas atbildes nebija un klusuciešanu iztulkoja kā piekrišanu. - Kurš tad te bija pie vainas? Lācis? Kalnbērziņš? - Abi divi un viss bijušais pagrīdes čekas vadošais kodols. Jo toreiz līdz pat Čērčila runai Fultonā PSRS pilnā mērā nebija atteikusies iekļauties Maršala plānā. Domāju, ka tā cerēja tur iekļūt Situācija bija smaga, un bija skaidrs, ka pēc kara bez Rietumu palīdzības daudz ko būs neiespējami izdarīt. Pēc 1945. gada uzvaras parādes bija pieņemšana Kremlī. Tikās sabiedroto un lielvalstu armiju līderi. Man gadījās tur būt tāpēc, ka parādē bijām aicināti piedalīties 14 karotāju no latviešu korpusa. Bija gods iepazīties ar garu jaunekli - Džonu Eiženhaueru. Viņš uzsauca tostu par ierindas krievu zaldātu. Bijām izbrīnīti, kāpēc vārdu nedeva Žukovam. Bet Staļins izteica tiem laikiem visai zīmīgu teikumu: «Uzsaucu tostu par amerikāņu rūpniecību, pateicoties kurai mēs uzvarējām.» Tātad - tikai ar amerikāņiem kopā. Tāpēc jau šeit varēja rīkoties diezgan patstāvīgi. Mūsu divīzijas - 201. un vēlākā 43. - isu kara laiku saņēma tiešos sūtījumus no Amerikas. - Ko sūtīja? - Divas reizes gadā saņēmām dāvanu paciņas, ko sadalīja lozējot. Katrā bija latviski rakstīta kartīte: «Latviešu karavīram Austrumu frontē no Amerikas latviešiem.» Reiz turp aizsūtīju vēstuli. Pēc kāda pusgada saņēmu atbildi. Rakstītāja izrādījās tipiska amerikāņu meitene, pēc tautības latviete, rakstīja angliski cik gara, cik smaga, kādā krāsā acis, - īsti merkantils apraksts. Sūtījumiem klāt bija arī pavaddokuments - ka šo dāvinājumu organizē Eleonora Rūzvelta. Jau pēc Piemaskavas kaujām saņēmām pirmos amerikāņu zenītlielgabalus - pārākus gan par krievu, gan par vācu izgatavotajiem. Mūsu 201. divīzija jau 1941. gada beigās saņēma simt amerikāņu stutbekeru. Kad tos parādījām vācu gūstekņiem virsniekiem, arī viņi neslēpa izbrīnu, cik vareni viņiem tie šķita. Amerikāņi pieturējās pie sava īpašā uzskata par Baltiju. Un Latvija, pateicoties tam, varēja sekmīgāk paplašināt neatkarību. 201. divīzijas pirmajā sastāvā no 24. korpusa bija apmēram 90 procentu, LKP biedri tikai kādi 3 procenti. Šodien vēl dzīvie 201. divīzijas veterāni visi Latvijas armijā bijuši ar tās dienesta pakāpēm. Taisnība ir tagad Izraēlā dzīvojošajam žurnālistam un publicistam Frankam Gordonam, kas grāmatā raksta, ka 201. divīzija būtībā bija pēdējā Latvijas armijas struktūrvienība. Tā bija. No pirmajiem trim strēlnieku pulkiem formēšanās laikā divu pulku komandieri bija Latvijas armijas kapteiņi. - Kā viņi nokļuva līdz Krievijai? - 24. korpuss saglabājās līdz Kārsavai, bet tur sākās haoss. iedomājieties - latviešu korpusa karotāji bija kaujai gatavi, bet kaujas zonā jūlija sākumā viņiem paziņoja, ka korpuss tiek izformēts! Tas viss 201. divīzijas vadībai formēšanas laikā radīja daudz problēmu. Uz fronti devāmies 30. novembrī. Sešpadsmit ešelonu. Pēc skaita divīzijā bija vairāk nekā puse no Latvijas armijas skaitliskā sastāva, apbruņota samērā labi. Padomju vadība bija spiesta rēķināties, ka tā bija vienīgā nacionālā divīzija, labi apbruņota - automātisko ieroču, mīnmetēju apmēram divarpus reižu vairāk nekā krievu daļās, atalgojums - divreiz lielāks (visu kara laiku!). - Šņabi arī deva vairāk? - Pietika. Palika neizdzerts. Līgo dienu vakarā divīzijas daļām no priekšējās līnijas bija tiesības naktī iznākt, atzīmēt svētkus, lai nākamajā naktī dotos karot. Taču divīziju īpaši uzraudzīja. 1942. gada aprīļa naktī pie mums parādījās Ziemeļrietumu frontes pārbaudītāju grupa. Pēc konflikta ar divīzijas vadību atsūtītā krievu papildinājuma dēļ visus divīzijas augstākos virsniekus atstādināja no amatiem un krievus salika viņu vietā. Ziņa, ka divīzijā briest vardarbības iespēja -, nonāca līdz Žukovam. Pēc pāris nedēļām - pienāca Žukova pavēle atstādinātos virsniekus iecelt iepriekšējos amatos, bet atvaļinātos krievus nosūtīt armijas frontes rezervē; turpmāk šajā divīzijā augstākos virsniekus bez augstākās pavēlniecības ziņas nedrīkstēja nomainīt armijā. Faktiski toreiz bija, tā teikt, pirmais 1959. gads. - Parunāsim par ko citu. Vai tiesa, ka Latvijā leģendārā personība Ņikonovs bijis Gorbačova skolotājs? - Lielā mērā jā. Es Ņikonovu pazinu ļoti labi. Viņš bija arī mūsu apvienības sastāvā. Trīs nedēļas pirms viņa bojāejas sarunājāmies pa telefonu. Jau toreiz viņš paredzēja kaut ko nelabu... Viņa grāmatu pirms dažām nedēļām man atveda kāda dāma no Maskavas. Ņikonovs rakstījis par lauksaimniecības problēmām pēdējos 200 gados, bet īpaši šajā gadsimtā (Gadsimta drāma, tā viņš nosaucis). Lauksaimniecība un politika ir cieši saistītas. Izkropļotā kooperācija kolhozu veidā sagrāva gan Krievijas politiku, gan ekonomiku. Akadēmiķi Jemeļjanovs un Šatilovs, recenzējot grāmatu, atzīst, ka šis Krievijā ir visnozīmīgākais izdevums pēdējo 200 gadu laikā. Kaut gan tur patlaban šī grāmata daudziem nepatiks. Un tāpēc ir jādomā arī par Ņikonova bojāejas cēloņiem. Sieva telefoniski man pavēstīja - katru dienu viņš ap pulksten trijiem pēcpusdienā braucis uz mājām un viņa sagaidījusi, skatoties pa logu. Liktenīgajā dienā tāpat. Viņa redzējusi, ka vīrs izkāpis no trolejbusa, devies uz mājām. Iela bijusi tukša. Kad Ņikonovs ticis līdz vidum, pēkšņi parādījies milicijas džips. No notikuma vietas tas aiztraucies milzu ātrumā. Zīmīgi - grāmatas ievadā Ņikonovs raksta: «Krievijā lielie zinātnieki un reformatori vairumā gadījumu gājuši bojā.»... Kad Gorbačovs bija ievēlēts par lauksaimniecības sekretāru CK, Ņikonovs par viņu jūsmoja: «Tas vīrs spēs izdarīt daudz ko.» Vēlāk, būdams Gorbačova padomnieks, konsultēja viņu dažādos jautājumos. - Ar Ņikonovu zinātniskā un cilvēciskā saskarsmē bijis arī Alberts Kauls. Arī Gorbačova padomnieks. Kā komentētu šo sadarbību? - Braukt uz Ādažiem savā laikā Gorbačovam ieteica Ņikonovs. Viņš, tāpat kā es, uzskatīja, ka Ādažus uz kājām nostādīja Kukelis, - Kauls visu saņēma gatavu. Varbūt atceraties epizodi no televīzijas raidījuma: Kauls Gorbačovam kaut ko skaidro, bet tas viņu pārtrauc: «Tas jau galvenokārt ir jūsu priekšgājēja nopelns.» To viņš, protams, uz zināja no Ņikonova. Ar Kukeli biju frontē. 1942. gada jūlijā īpašā uzdevumā bijām seši, ārā dzīvi iznācām divi... Mani ievainoja, viņam palaimējās izkļūt sveikā. Reiz Kukelis stāstīja, ka kāda amerikāņu fermeru delegācija esot viņu aicinājusi doties uz Ameriku - tik saimniecisks vīrs tur stāvus bagāts kļūšot. Ja nezina patiesību, Kaulam var noticēt, kad viņš saka - nevarējis būt glābējos, jo esot bijis taču Gorbačova padomnieks. No 1990. gada nogales uz padomnieku sēdi viņu vairs neaicināja. - Kāpēc? - Kad augustā Rīgā notika Baltijas kara apgabala politpārvaldes priekšniecības organizēts saiets, tur bija arī mūsu vīri, mūsu zorges. Zinājām pat, ko sprieda Rubika biroja sēdēs. Latviešu strēlnieku aprvienība centās uzzināt visu, lai saprastu, cik reāli ir draudi. Un tie bija reāli. Tajā saietā tika ievests Deutsche Welle korespondents, kas notiekošo ierakstīja. Vakarā noklausījos pārraidi. Uzzinājām, ka piesakās brīvprātīgie, kas gribētu Gorbačovu palaist uz viņsauli. Steidzīgi informēju Ņikonovu. Pēc pāris dienām Ņikonovs zvanīja - man vajagot tikties ar Kaulu. Sapratu, ka ar Kaulu kā Gorbačova padomnieku saruna būs atklāta. Bet... Saruna beidzās pēc nepilnām desmit minūtēm. Kad ieminējos par Latvijas neatkarību, Kauls iebilda: «Jūs, 59. gada vīri, esat kā apsēsti ar to neatkarību. Tagad visām padomju republikām neatkarība ir pilnīga!» iebildu: «Ja jūs tā domājat, tad mūsu sarunai nav jēgas.» Piezvanīju Ņikonovam, atstāstīju mūsu sarunu. Viņš atbildēja: «Es Kaulu savā laikā ieteicu Gorbačovam par padomnieku, bet jau rīt būs saruna ar šefu.» Un pēc tam paziņoja, ka Kaulu vairs neaicināšot. Tas bija 1990. gada oktobra sākums. Nez vai Kaulu var uzskatīt par reformatoru. Kaut arī viņa paveikto pēc Kukeļa nevajadzētu noniecināt. Viņa doma par to, ka Latvijā vajag izvērst un saglabāt kooperāciju, ir vajadzīga savā laikā Latvijā bija lauksaimniecības biedrības. Taču ne jau ar varu tas jādara. - 5. jūnijā izveidojāt Latvijas sabiedriski patriotisko organizāciju - Sadarbības padome. Kālab? - Iniciatīva nāca no Latviešu virsnieku apvienības. Sadarbības padomē ir pārstāvēta Latviešu strēlnieku apvienība, Latvijas Daugavas vanagi un Latvijas skautu un gaidu centrālā organizācija - tādi, kas tieši piedalījās Latvijas neatkarības izcīnīšanā un aizstāvēšanā. Augusta puča dienās ar zorges palīdzību uzzinājām, cik mūsējo nolemts palaist uz viņsauli, cik ielikt kuģītī un aizvest uz Arhangeļskas tundru. Savā paziņojumā akcentējam, ka Latvija pārdzīvo smagāko periodu kopš neatkarības atjaunošanas. Trešās Atmodas tautu vienojošie ideāli lielā mērā ir zaudēti. Tas noticis nemākulības, negodīguma un noziedzību dēļ galvenajās dzīves jomās. Nopietni apdraudēta valsts drošība un tās aizsardzības spējas. Tautas vienotības atjaunošana kļūst par izdzīvošanas augstāko likumu. Tāpēc aicinām mums piebiedroties arī citas sabiedriski patriotiskas organizācijas, kas piedalījušās Latvijas neatkarības atjaunošanas izcīnīšanā un aizstāvēšanā.
1996.06.17 Neatkarīgā Rīta Avīze
Interviju publicēšanai sagatavojusi Ina Eglīte
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru