„ES NEDARĪŠU SLIKTU"
Herta smagi saslimst ar malāriju. Ārsta prognoze - ja netiks mainīti dzīves apstākļi, draud vai nu nāve, vai ārprāts. Šai laikā Herta jau saņēmusi vēstuli no mājām. Viņa dodas pie ceha priekšnieka lūgt atļauju braukt uz Latviju, rāda Jura fotogrāfiju, stāsta par dzīvi Latvijā. Rūdītais komūnists klusē, tad vairākas reizes atkārto:,,Es jums nevaru palīdzēt. Bet sliktu jums nedarīšu." Un Herta saprot, ko viņai grib teikt. Un dara vienīgo, kas atliek - brauc uz dzimteni nelegāli.
LABDIEN, VECMĀMIŅ!"
Šoreiz ceļš uz dzimteni ilgst ne vairs divas nedēļas, bet tikai dažas dienas. Un tajās māte māca Dainim latviski pateikt: "Labdien, vecmāmiņ!" Jo, lielāko daļu Sibīrijā pavadītā laikā būdams šķirts no mātes, bērns gandrīz aizmirsis latviešu valodu... Grūti vārdos aprakstīt pārbraucēju tikšanos ar tuviniekiem. Bet mazākais brālis ar lielāko gandrīz sarunāties neprot. Tomēr līdz rudenim Dainis valodu ir iemācījies un sāk iet latviešu skolā.
PAŠIEM SEVI IZSŪTĪT...
Taču baigie laiki Latvijā nav beigušies. Ir 1949.gads, un Grantskalnu vārds atkal ierakstīts izsūtāmo sarakstos. Nē, Sibīrijas priekšnieks ir turējis doto vārdu nedarīt neko sliktu. Pacenties atkal kāds vietējais pakalpiņš. Taču Herta nu jau ir "izsūtītā ar pieredzi" un zina, kas jādara, un kopā ar bērniem nakšņo šķūnī. Šoreiz paņemta tiek Hertas māte. Tēvs tajā laikā ir slimnīcā, un pēc izveseļošanās viņam ar meitu un mazbērniem vairs nav kur iet, jo mājā jau dzīvo citi. Arī radinieki ir piesardzīgi, jo par "kulaku" atbalstīšanu pašiem draud sods. Un bez pajumtes un iztikas līdzekļiem palikušajiem cilvēkiem nekas cits neatliek kā pašiem pieteikties pagasta vadībai. Sarkanie varasvīri neizpratnē - ko nu darīt - vilciens taču ir aizgājis! Un ģimenei iesaka - doties uz Sibīriju ar saviem līdzekļiem (tātad pašiem sevi izsūtīt) (!). Herta ar tēvu un bērniem tomēr paliek Latvijā - viņus pieņem tēvamāsa.
NELAIME VIENO
Pēteri Tiltiņu Herta pazinusi jau agrāk. Tagad no Sibīrijas pārbraukušajai sievietei un bijušajam leģionāram ir daudz kopīga, viņi ir atbalsts viens otram grūtībās. Herta jau uzzinājusi, ka Vidvudu mājās vairs nesagaidīs. 1956.gadā viņi ar Pēteri nodibina ģimeni, pēc gada piedzimst meita Zane. Kad sagājām kopā, ne viņam kas bija, ne man, atceras Tiltiņas kundze. Abi strādājām mežā, māju uzcēlām. Viss pašu rokām gādāts. Ar Vidvudu kopā bijām tikai trīs gadus, ar Pēteri - visu garo mūžu. No Sibīrijas lemts atgriezties arī Hertas mātei. Dzīve pamazām ieiet normālās sliedēs.
VIENĪGĀ VĒLĒŠANĀS
Šodien Herta un Pēteris Tiltiņi dzīvo pašu uzceltajā mājā Carnikavā. Māja un dārzs glīti apkopti. Jo saimnieki nekad dīkā nesēž. Bērniem ir savas ģimenes. Dzimta sakuplojusi - Tiltiņas kundze ir vecmāmiņa 7 mazbērniem un vecvecmāmiņa 3 mazmazbērniem. Abi dēli saimnieko kādreizējās tēva mājās "Sautiņos", bet Zane - mātes "Jaunzemniekos". Bet ko tad Tiltiņas kundze saka par šodienas dzīvi? Nesūdzos, jo pie grūtībām esmu pieradusi, abi ar vīru protam iztikt ar mazumiņu. Galvenais - lai vairs nekad neatkārtotos tas, ko man nācās pārciest. Jā, lai nekad vairs neskanētu bērna balstiņa aizslēgtā lopu vagonā:,,Māmiņ, iesim ārā..."
 |
| Herta Grantskalne ar dēliņu Daini Sibīrijā |
„Cik ilgi spēj sasildīt mīla un dvaša,
Kad pēdējais krekls jau gabalos plēsts?"
Atbildi uz šo Harija Heislera dzejolī ~Viņš" uzdoto jautājumu zina tikai mātes, kurām baigajā izsūtījuma ceļā bija jādodas kopā ar bērniem. Arī carnikaviete HERTA TILTIŅA.
TAI BRIESMĪGAJĀ RĪTĀ
Toreiz viņu sauca Herta Grantskalne. Ar vīru Vidvudu laulībā bija nodzīvoti tikai trīs gadi. Dēlam Jurim bija pusotra gada, bet Dainim - pieci mēneši. Padomju vara jau bija izdzinusi Grantskalnu ģimeni no Vidvuda tēva mājām Ādažu pagasta "Sautiņiem", viņi dzīvoja pie Hertas mātes tā paša pagasta "Jaunzemniekos". Taču ar to, izrādās, vēl bija par maz. 1941.gada 14.jūnija rītā mājā iebrūk bruņoti vīri un pavēl jaunajai mātei divdesmit minūšu laikā ar bērniem saposties ceļam. Uz kurieni? "Tas jums nav jāzina!" skan strupa atbilde. Uztraukumā un izmisumā Hertai viss krīt no rokām, labi, ka māte palīdz saģērbt bērnus un sasaiņot nepieciešamo. Un, kad meita ar bērniem aizvesta, viņa zvana uz Rīgu Vidvudam - "tavējos aizveda". Ģimenes galva steidzas uz māju, paņem vēl ceļam nepieciešamo un dodas uz Pabažu staciju, lai pats pieteiktos.
„MĀMIŅ, lESIM ĀRĀ!"
Šeit jau stāv lopu vagoni, un vienā no tiem ievietota Herta ar bērniem. Tēvam gan atļauj nodot sievai saini, bet pašu ievieto citā vagonā. Herta cenšas uz augšējās šaurās lāvas iespējami ērtāk izvietot abus bērnus un saini. Sargzaldāts, to vērodams, nosaka:,,Eta baba skoro podohņet." (Tā sieva drīz nobeigsies.) Herta vēl tik labi nesaprot krievu valodu, lai saprastu, ko viņai pareģo. Jurītis stiepj rociņas pret mazo aizrestoto lodziņu - "Māmiņ, iesim ārā, es te negribu." Bet durvis uz ārpasauli ir aizvērušās... Taču laikam pats Dievs sadzird bērna lūgšanu - jo pie vagona pienāk Hertas māsa ar vienu no pagasta varasvīriem. "Es ņemšu Jurīti uz mājām!" viņa sauc Hertai. Ņem Daini arī!" lūdz izmisusī māte. Atkal ilga skaidrošanās starp Hertas māsu un pagasta varasvīriem. Dainim tomēr jāpaliek pie mātes, bet Juris kļūst par vienu no nedaudzajiem bērniem, kam lopu vagona durvis atveras. Viņš ir atkal pie vecmāmiņas (Hertas mātes). Tonakt mazais cilvēciņš neguļ - grozās gultiņā un raud. Jo netālu pāri Gaujas tiltam aizdun vilciens, kas uz ilgiem gadiem aizved māmiņu un brālīti. Bet tēti uz visiem laikiem...
ŠAUTENES ĒNĀ
Izsūtīto vilciens vēl stāj Rīgā, Šķirotavā, kur tam kabina klāt vagonus ar nelaimīgajiem. Tad sākas divu nedēļu ilgais ceļš uz Tomsku. Vilciens brauc un stājas, brauc galvenokārt naktīs. Pirmoreiz izsūtītajiem ēst dod tikai aiz Latvijas robežas. Bezgaršīgajai putrai daudzi sākumā nepieskaras, bet, izbeidzoties no mājām līdzpaņemtajam, izsalkums spiež ēst, ko dod. Bet ar ko barot bērnu? Vienīgi ar mātes pienu. Un lietus ūdeni, kas savākts pa restoto lodziņu izbāztajā bundžiņā. Kādā pieturvietā Hertai atļauj pie netālā dīķīša izskalot autiņus. Blakus, protams, stāv sargs ar šauteni. Gar vagoniem atpakaļ nākot, Herta sauc Vidvudu. Vīrieši vagonā sabāzti kā siļķes mucā, Vidvuds tikko spēj aizkļūt līdz lodziņam, pamāj sievai ar roku. Viņi viens otru redz pēdējoreiz. Kad vilciens stājas Tomskā, vīriešu vagoni ir jau atkabināti pa ceļam. Pēc gadiem Herta uzzinās, ka viņas vīrs bijis lāģerī Uraļskā. Tur neveicamas normas meža darbos, un tiem, kas tās nespēj izpildīt, aizvien mazāka pārtikas deva. Un badā mirušie ar ķeksi vienkārši norauti no lāviņām. Miršanas zīmē gan rakstīts, ka Vidvuds Grantskalns miris dabīgā nāvē. Jā, papīrs jau nepretojas...
MELNIE OBAS ŪDEŅI
Beidzot vilciens stājas Obas krastā. Izsūtīto ceļš tālāk - ar baržu pa upi. Uz tās sadzīti simtiem dažādu tautību cilvēku. Mirst viņi ne desmitiem, bet simtiem. Līķus, pie dēļa piesietus, ielaiž upē. Herta stāv uz klāja ar smagi slimo bērnu uz rokām un raugās melnajos ūdeņos. Izdzīvos Dainītis, vai arī viņu aizraus melnā straume'? Labi, ka izsūtītajai novadniecei palīdz Minna Ignate. Abas pat par māsām uzdodas. Diemžēl šai sievietei nebija lemts atgriezties Latvijā. Un, kā lielākai daļai izsūtīto, viņai nav arī kapa - kaut kur jau apraka vai zvēri apgrauza...
KARTUPEĻI UN TĀSIS, OGAS UN CELMI
Herta ar dēlu nokļūst Parabeļā, no kuras vēl ap 30 kilometru garš ceļš līdz kolhozam, kurā apvienotas kādas trīsdesmit mājas. Šeit dzīvo krievi un čuvaši. šai kolhozā zirgi klīst apkārt (jo pašiem jāmeklē barība), par govju fermu sauc nojumi, bet kartupeļi tiek stādīti ar lāpstu, jo arklu nav. Kartupeļu stādīšana ir pirmais izsūtītājiem uzdotais darbs. Pēc tam nākamais - tāšu plēšana darvas tecināšanai. Maizes norma - 200 gramu. "Ko jūs bēdājaties, tagad taču kolba aug," saka vietējais. Šī "kolba" ir savvaļas ķiploki. Garšīgi - bet cik ilgi no zāles vien pārtiksi? Izsūtītās ir priecīgas par nākamo darbu - ogu lasīšanu. "Kādas tur bija brūklenes - lielas, kā ķirši!" atceras Tiltiņas kundze. "Apšu bekas kaut ar izkapti pļauj! Vēl šodien nesaprotu, kāpēc krievi tā raujas uz citām zemēm, ja pašiem ir tādas dabas bagātības! Varētu būt bagātākā valsts pasaulē!" Taču nākamais darbs, kurā sievietes tiek sūtītas, ir - celmu rakšana. Celmi ir cilvēka augumā (jo zāģēts nepieliecoties), lāpstas neasas, cirvji truli. Darbs uz priekšu neiet, bet par nepaveikto normu "dilst" maizes deva. Izsūtītie tiek pārsūtīti uz citu kolhozu. Šeit - kā vergu tirgū - sanākušie darbu vadītāji norāda ar pirkstu - "tu nāksi pie manis, tu, un tu." Gan māte, gan dēls smagi saslimst. Kad Herta ierodas slimnīcā apvaicāties par dēliņu, saņem atbildi "Ko jūs te nākat, kad jau tas būs noticis, mēs jums paziņosim..." Izmisusī māte izņem dēlu no slimnīcas un, iespējams, ar to izglābj viņam dzīvību.
KRIVOŠČOKOVAS ELLĒ
Izsūtītie bieži tiek "mētāti" no vienas vietas uz otru. Padzirduši, ka tiks sūtīti uz Novosibirsku, viņi nopriecājās, kā vēlāk izrādās - pāragri. Jo nokļūst Obas otrā krastā - Krivoščokovā, pie tam - lāģerī aiz dzeloņstieplēm. Kāpēc - neviens nezina. Laikam jau kādam no vietējiem "pasaules varenajiem" tā iegribējies. Bērni tiek šķirti no mātēm, tikai reizi Herta redz savu puisīti, kad bērni tiek vesti uz pirti. Ir vasara, mazuļi ir kaili un noziesti ar ihtiola ziedi melni jo slimo ar kašķi vai citu kaiti. Dainis soļo līdzās tādai pat kailai meitenītei un priecīgi sauc "Māmiņ, skaties, kur mana draudzenīte Elziņa!" Ieslodzīto dienas velkas, līdzīgas cita citai. Uz darbu ar konvoju suņu pavadībā, no darba - tāpat. Tikai - no rītiem, kad gūstekņi jāved uz darbu, šis konvojs ierodas laikā, bet vakaros, kad jāved atpakaļ - vienmēr kavē. Bet ieslodzītajiem par nokavēšanos uz rīta pārbaudi pēc darba ilgi jāstāv sniegā. Ja novārgušie cilvēki nespēj pietiekami ātri paiet, saņem sitienus vai tiek uzrīdīts suns. Ēdiens bļodiņa kāpostu zupas - protams, bez aizdara - reizi dienā. Nometnē plosās slimības, to burtiski apsēdušas utis un blaktis. Dīvaini, bet tieši pateicoties šiem insektiem, nometne pēc kādas revīzijas "no augšas" tiek likvidēta un dzīvi palikušie ieslodzītie var no tās izkļūt.
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru