Izsūtīšanas un bēgļu gaitas ^

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

Raudāja visi latvieši 

Andreja V. Ozoliņa bēgļu gaitu sākums

1944. gada 3. oktobra pievakarē Ādažu pagasta "Dravniekos" ienāca vācu armijas patruļa ar kādu latvieti, kurš pateica, ka māja jāatstāj stundas laikā, jo šeit būšot kaujas līnija. Mūs, bērnus - mani (nepilni 9 gadi), divus gadus vecāko brāli Jāni un trīs gadus jaunāko māsu Baibu - tas ļoti satrauca. Maija (dzim. 1941. gada 30. maijā) bija par mazu, lai saprastu rīkojuma nozīmi. Mamma un vecmamma (mātes māte) apspriedās, ko ņemt līdzi. Mūsu - bērnu uzdevums bija sameklēt tēvu, kurš tai brīdī šķita kā akā iekritis. Tēvs atradās, un līdz vakara krēslai divi pajūgi bija piekrauti, un sākām braukt. Tuvojāmies netālajām "Stebērkļu" mājām, kad saņēmām ziņu, ka mājās varam palikt pa nakti. Braucām atpakaļ un atradām, ka mājā uz naktsguļu jau iekārtojušies vācu karavīri, kas jau kādu nedēļu bija dzīvojuši pa saimniecības ēkām. Ļoti pieklājīgi viņi izvācās no divām istabām. Otrā rītā atkal sākām braukt, Iebraucām "Stebērkļu" pagalmā un gaidījām, kad arī kaimiņi būs sagatavojušies braukšanai. Pirms izbraukšanas kaimiņš no aizgalda izlaida sivēnu māti ar visiem sivēniem. To ieraudzījusi, kaimiņiene iebrēcās: "Ak, mani sivēntiņi!" un noģība. Pēc tam mūsu vecāki krietnu brīdi kaut ko pārrunāja, un mēs sākām braukt. Vēlāk uzzināju, ka bijis nodoms kara darbības pāriešanu sagaidīt mežā, bet, ja kaimiņiene ģībst sivēnu dēļ, kas notiktu, ja kāds bērns ietu bojā?

Braukšana bija diezgan lēna, jo piesietas līdzi nāca divas govis, lai būtu piens pašu vajadzībām. Kad tuvojāmies baznīcai pie Baltezera, ceļmalā redzējām nomaskētus zenītlielgabalus ar stobriem līmeniski, notēmētiem uz Carnikavas pusi, no kurienes gaidīja krievu parādīšanos. Rīgas pievārtē pārbraucām Juglas tiltu. Mūsu vecākiem bija paziņas kaut kur Lielvārdes ielas tuvumā. Abi ar māsu Baibu domājām, ka esam pazinuši māju, kur 1944. gadā kādas dienas bijām uzturējušies. Tēvs neuzdrošinājās apciemot savus vecākus, kuri dzīvoja pāri Ķīšezeram, netālu no Trīsciema, jo bija uzzinājis, ka Rīgā vācieši ielās aiztur vīriešus un aizved uz kuģiem. No minētās mājas kāpņu telpas otrā stāva loga pavērās plašs skats ziemeļaustrumu virzienā. Neatceros, cik dienu palikām šajā mājā, varbūt trīs. 

Kādu dienu redzējām, ka visa pamale ir dūmu stabu pilna. Sevišķi iespaidīgi šie dūmi, pēc tēva teiciena, bija Lilastes poligona virzienā. Uz turieni visu 1944. gada vasaru vācieši bija veduši munīciju un sprāgstvielas, un šķita, ka to visu uzspridzinās, neizmantojot kaujas vajadzībām. Vecāki nolēma, ka ilgāk vairs nedrīkst kavēties, un mēs devāmies tālāk uz rietumiem. Atmiņā ir tāda miglaina aina, ka esam braukuši garām Brīvības piemineklim. Neatceros, pa kuru tiltu braucām pāri Daugavai, varbūt tas bija pontonu tilts. Drīz pēc Rīgas atstāšanas bēgļu pajūgi tika novirzīti uz mazākiem ceļiem, un kādu daļu Tīreļpurva šķērsojām pa šauru, guļkokiem klātu ceļu. Vietām redzējām lielkalibra lielgabalu lādiņus, gan izšautas patronas, gan arī neizšautas. Runāja, ka lādiņi palikuši no kaujām, kas notikušas, lai atsistu krievu spēku ķīli, kad tie nesen bija izlauzušies līdz Rīgas jūras līcim. 

Tuvojoties Lielupei, bēgļu pajūgi sajuka ar 19. divīzijas vienībām. Kad jau bijām šķērsojuši Lielupi, radās sastrēgums un visa kustība apstājās. Pēkšņi zemlidojumā parādījās vairākas lidmašīnas, īsti neapjēdzām, kas notiek, jo šāva lidmašīnas un uz tām šāva no zemes. Viena no krievu lidmašīnām ne pārāk tālu nogāzās, un no tās vietas pacēlās dūmu stabs. Šā jampadrača laikā pamanīju, ka vairāki karavīri nokrīt zemē ceļmalas grāvī, bet bēgļi nevainīgi stāvēja un skatījās apkārt. Karavīri zināja, ka uzlidojuma laikā nav ieteicams stāvēt kājās, bet bēgļiem tādu zināšanu trūka. Labi, ka 1944. gada oktobris bija bez lielām salnām un lietus. Tas atviegloja braukšanu un pārnakšņošanu. Vecāki parasti mēģināja atrast kādu vietu, kur bija jumts virs galvas. Atceros pārgulēšanu cūkkūtī, bet bija arī gulēšana mežmalās. Vienā tādā reizē tuvumā izvietotie karavīri brīdināja, ka krievi pienākuši ļoti tuvu. Steigā visi taisījās prom. Tēvs man lika izrāpot pa ratu apakšu, vai tur nav palikusi kāda manta. Rāpojot biju uzlicis roku kaut kam ļoti aukstam un cietam. Stipri sabijos un metos no ratu apakšas ārā, jo nevarēju redzēt, kas ir šis priekšmets. Tikai tās pašas dienas vakarā, kad tika meklēto cepamā panna, es atskārtu, ka tā bijusi manu baiļu cēlonis un aiz manas vainas pannas mums vairs nav. 

Tuvojāmies Ventai Skrundas apkārtnē. Bijām apmetušies mežiņā uz maza uzkalniņa. No turienes varēja redzēt dzelzceļu, pa kuru brauca vilciens ar lokomotīvi vagonu vidū. Abi ar brāli nospriedām, ka tas tādēļ, lai no gaisa vilciens izskatītos pēc garas mājas ar skursteni vidū. Kāda grupa vācu karavīru sāka mūs dzīt no šīs vietas prom. Sevišķi negants bija viens no viņiem, un māte sacīja, ja viņš neļaujot bēgļiem atpūsties, tad lai šaujot turpat nost. Cerēju, ka vācietis mūs nešaus, jo vēl gribēju dzīvot. 

Kādā citā reizē, manā devītajā dzimšanas dienā, atkal bijām apmetušies kādas vācu karavīru vienības tuvumā. Viens vācietis, uzzinājis par manu dzimšanas dienu, uzdāvināja man varenu kabatas nazi. Pārgulēšanas vietās bieži tuvumā bija arī citas bēgļu ģimenes. Vienā šādā reizē sastapām vairākus puikas, kuri stāstīja, ka viņi zinot, kā ar šauteņu patronām var iztaisīt krietnu blīkšķi bez šautenes. Šauteņu patronas bija visās malās, drīz vairākas atradām. Zēni ielika patronas lodes galu kādā spraugā un, čaulīti kustinot, izlauza lodi. Tad izbēra daļu pulvera, lodi iedzina izbērtā pulvera vietā, daļu izbērtā pulvera sabēra patronā. Šādi apstrādāto patronu slīpi iespieda zemē, patronas galam pielaida uguni, pēc dažām sekundēm noskanēja sprādziens, un tūlīt pēc tam dzirdējām lodi atsitamies netālajos kokos. Braucām tālāk un oktobra beigās nonācām netālu no Aizputes kādās saimnieku pamestās mājās. 

Tur jau bija apmetušās vairākas citas bēgļu ģimenes. Pa nakti gulējām uz grīdas saliktos salmos. Palicis atmiņā, ka drīz mūs sāka mocīt blusas. Pa dienu abi ar brāli klejojām apkārt. Otrā ielejas pusē, pāri strautiņam, bija citas mājas. 1946. gadā, kad jau bijām DP nometnē Neištatē (Holšteinā) pie Libekas līča, nometnes skolā mans brālis Jānis sadraudzējās ar Vilni Kraulu. Viņš bija dzīvojis mājās otrpus upītes, pretī mūsu pagaidu mājvietai tā gada oktobrī. Nezinu, kad mūsu vecāki bija nolēmuši atstāt Latviju, jo atcerējās pirmajā okupācijas gadā pieredzēto. Tā kā tēvs bija tilta sargs pie Saulkrastu šosejas Gaujas tilta, netālu no Carnikavas, viņam bija izdevies sarunāt kādu smago automašīnu, kas mūs aizveda uz Liepāju. Nezināju, ka visu pajūgu brauciena laiku tēvam bijusi līdz izsniegtā sarga šautene. Pirms sākām braukt ar automašīnu, tēvs 9. novembra rītā izšāva gaisā, ja pareizi atceros, trīs reizes - kā atvadu sveicienu Latvijai. 

No Liepājas mums bija paredzēts braukt ar kuģi "Volta". Tas uzņēma karavīrus un bēgļus. Kad uz kuģa jau bija ierādīta vieta sēdēšanai, abi ar brāli uzkāpām uz klāja. No borta malas varējām redzēt retu koku mežiņu, kur pirms kāpšanas kuģī bēgļi bija sabraukuši savus pajūgus. Pamestie zirgi stāvēja, galvu nokāruši. To redzot, man uznāca milzīgs žēlums, un, kad pievakarē, kuģim attālinoties no pieturvietas, prom braucēji sāka dziedāt "Dievs, svētī Latviju", es raudāju, bet to laikam darīja visi latvieši uz kuģa.

Raudāja visi latvieši

* Brīvā Latvija / 04.09.2004

===== *** ===== *** ===== *** =====

'

 * Darba Balss - J.Veitners un S.Veckalne / 13.06.1989

💢💢💢

1949.gada 25.marts

Šis datums izmainīja dzīvi ne tikai 42 tūkstošiem izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem, bet arī viņu ģimenēm, draugiem un līdzcilvēkiem.

98 Ādažu pagasta iedzīvotāji, viņu vidū arī 31 bērns no mājvietām: Ūdenssūkņu stacija, Baloži, Sūnumi, Siguļi, Mazozolaine, Ķulleni, Stūrīši, Mēnesdēli, Brilanti, Nikasdēli, Abzaļi, Ozolbaldoni, Vimbas, Reķi, Ratnieki, Atvari, Rīkuļi, Brīvuļi, Lauki, Miemi, Krūmiņi, Zeduļi, Ventas, Briezes, Vecstārasti, Klāvkaltiņi, Lejasmašēni, Ledoņi, Jaunzemnieki, Laukbeitiņi, Skuju Bētiņi, Dumpji, Makstenieki - necilvēcīgos apstākļos mēroja tūkstošiem kilometru uz izsūtījuma vietām Omskas, Tomskas un Amūras apgabalu Padomju Savienībā.

Nonākot galapunktā, viņi uzzināja, ka ir izsūtīti uz “mūžīgiem laikiem”. Visgrūtāk bija samierināties ar domu, ka nekad vairs nevarēs atgriezties dzimtenē… Mīlestība pret dzimteni ļāva to izturēt.

Dažas fotogrāfijas, kurās atklājas mūsu cilvēku dzīve izsūtījumā.

Zvejnieks Augusts Rozenbergs, viens no Carnikavas muižas kalēja trīs dēliem, no ģimenes un Latvijas bija šķirts 13 gadus ... vēstules no Karagandas, šahtas Nr.120. Tā bija ogļu raktuve ...

Augusta sieva Ella Rozenberga un mazā 6 gadus vecā meitiņa Vēsma līdz 1956.gadam atradās Tomskas apgabalā.

Maigonis Liepiņš no Ādažu pagasta Ķulleniem izsūtījumā Sibīrijā, Tomskas apgabalā. Maigonis pēc atgriešanās no Sibīrijas līdz mūža galam nostrādāja par plostnieku Alderos.

Alderietes Rūtas Stradiņas ģimenes būdiņa Sibīrijā. Rūtai bija tikai 4 gadi, kad kopā ar brālīti un mammu 1941.gadā, kā ''dzimtenes nodevējus'' izsūtīja uz Sibīriju. Šajā namiņā ģimene nodzīvoja līdz pat 60.gadiem, kad varēja atgriezties Latvijā. Jo bija tik strādīga ģimene, ka sibīrieši nepavisam negribēja projām laist tik labus darbiniekus!

 

Rutas Stradiņas (Alderos) mammīte Sibīrijā.

Ruta Stradiņa (pa kreisi), kā izsūtīto bērns agri saprata, ka izglītība ir vienīgais ceļš, lai dzīvē varētu ko sasniegt. Izsūtīto bērnus Sibīrijā uzņēma mācīties tikai ļoti ''neprestižās'' profesijās, piemēram, baļķu pludināšanas inženieris. Ruta šo diplomu ieguva!!! Viņa ir diplomēta koku pludināšanas inženiere!! Un atgriezās Latvijā ar tādu diplomu kabatā, kāds nevienam te nebija - satika Alderos savu mīļo plostnieku Jāni, apprecējās un palika Alderos uz visiem laikiem!

Ādažu agronoms Rūdolfs Kalniņš no Zeduļiem ar sieviņu Ievu. Izsūtīti no Zeduļu mājām uz Tomskas apgabalu. Sibīrijā ar savām agronoma prasmēm ''uzcēla'' pagrimušu kolhozu līdz pirmrindnieka statusam. Rūdolfs pat pabija ar ''uzceltā'' kolhoza vadību Maskavā - sarkano karogu saņemt, bet Latvijā atgrieziets viņam bija aizliegts ...

 

💢💢💢

Oskars Alks ar kolēģiem pie Severojeņiseiskas rajona slimnīcas ķirurģiskā korpusa. Ap 1956. gadu

Milda un Oskars Alki 1956. gadā Jūrmalā

No kreisās — Modris, Oskars, Laima, Milda, Dzintars Alki. 1936. gads 

Oskars Alks pēc astoņiem gadiem vergu nometnē 1948. gadā Severojeņiseiskā

mūža nometinājumā

Veselības departamenta direktors Dr. Oskars Alks ar kundzi Dr. Mildu Alks,

vecāko dēlu Modri, jaunāko dēlu Dzintri, meitu Laimīti. 1936. gads. Pēc gada

ģimeni papildinās dēls Andris

Oskars Alks 1953. gadā. Vēl aizvien mūža nometinājumā Sibīrijā

In Memoriam

DR. OSKARS ALKS. 

 Nesen saņemta no dzimtenes ziņa, ka viņš miris Rīgā š.g. 2. jūlijā. Alks dzimis 1901. gadā 9. martā Jaungulbenē. Viņš beidzis Latvijas Universitāti ar ārsta grādu, pēc tam speciālizējies ginekoloģijā. Strādājis Rīgas pilsētas Pirmajā un Otrajā slimnīcā. Dr. O. Alks piedalījies dažādās komisijās un ārstniecības likumu izstrādāšanā. Latvijas brīvās valsts pēdējos gados bijis Tautas Labklājības Ministrijas Veselības Departamenta direktors. 1941. gadā 14. jūnijā deportēts uz Padomju Savienību.

In Memoriam

1982.10.01 Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienība. Apkārtraksts

 MŪŽS VIESUĻU VĒRPETĒS 

OSKARS ALKS 

Atmiņu stāsts  ( neliels fragments, kas saistīts ar Ādažu novadu )

Miera ilgu pārņemti, sagaidījām 1939. gadu. Kā arvien nodevāmies mierīgajam radošajam darbam. Mūsu ģimene bija pieaugusi. 1935. gadā piedzima meitiņa Laimīte, bet 1937. gadā — jaunākais dēls Andris. Ģimenes saimniecība bija kārtībā. No vekseļu parādiem biju atraisījies. Hipotēku ilggadīgais parāds tika kārtots regulāri. Nodokļi bija lieli, bet tos samaksāt varēja. No mantojuma maksas manam dzīves draugam izmaksāto summu nolēmām ieguldīt nekustamā īpašumā. Gribējās reiz iekārtoties tā, lai būtu ģimenei pa vasaru kur palikt. Atsaucoties uz sludinājumu laikrakstā, apskatījām un iecerējām Gundegu mājas Ādažu pagastā. Taisījām atkal parādu Zemes bankā, aizņēmāmies no paziņām, un Gundegas pārgāja manas sievas īpašumā. Gundegas mums pārdeva it kā pilsonis Austrums, taču, kārtojot galīgo darījumu, izrādījās, ka īstais īpašnieks un pārdevējs ir profesors Augusts Kirhenšteins. Šo vīru pazinu. Pēc izglītības viņš bija veterinārārsts. Zinātniski darbojās mikrobioloģijā. Lasīja lekcijas LU Lauksaimniecības fakultātē. 1923. gadā aizgāju uz viņa disertācijas aizstāvēšanu. Tas toreiz bija notikums universitātes dzīvē. Disertants pierādīja kodolu esamību baktērijās. Runāja oponenti profesors Bakmans, docents Lejiņš un veterinārās medicīnas profesors Kundziņš. Kirhenšteina kungam piešķīra agronomijas zinātņu doktora grādu, tam vēlāk sekoja profesora nosaukums. Viņš bija redzams demokrātiskā centra politisks darbonis, Rīgas pilsētas domes deputāts, tautas veselības nodaļas vadītājs «Jaunākajās Ziņās», kur bieži publicēja rakstus par vitamīnu nozīmi. Viņs ieņēma arī Serumstacijas direktora amatu, ar ko nesamierinājās ārstu profesionālās organizācijas, jo direktoram nebija medicīniskās izglītības. Es uzskatīju to par pieļaujamu, jo viņa vicedirektors bija ārsts E. Dārziņš. Kad stājos darbā Veselības departamentā, profesors atnāca pie manis un piedāvāja savus pakalpojumus. Jaunus amatus klāt jau ieņemamiem viņam nepiedāvāju.

Tagad sirmais profesors, mājas apstākļos kārtojot darījumu, sīki un mierīgi stāstīja par Gundegu dārza ierīkošanu. Ne prātā man nevarēja ienākt, ka šis vīrs itin drīz kļūs par daudzu jo daudzu ģimeņu, arī manas ģimenes likteņu lēmēju un noteicēju. Pašam viņam bērnu nebija. Drūmie tālākie notikumi rādīja, ka svešu bērnu likteņi, pat dzīvības tam ir vienaldzīgi. Darbs Veselības departamentā bija noorganizēts. Jaunie likumi prasīja daudz instrukciju, kuras arī tika izstrādātas. Mana sajūta bija tāda, ka straujākais organizēšanas periods ir garām. Ar lielu enerģiju sāka darboties Veselības veicināšanas b-ba. Bija jādomā par slimokašu sistēmas pilnīgu reorganizāciju. Trūka valdības piekrišanas šajā lietā. Eiropā trakoja vācu militārisms. Pagaidām mums tas lika mieru. Vēl vairāk, Hitlers bija svinīgi apsolījies Baltijas valstis atstāt mierā. Un tomēr sāka parādīties dažas savādības arī Veselības departamenta darbā. Latvijā, vēl arvienu pastāvot darba roku trūkumam, apmēram 40 000 laukstrādniekus ieveda vasaras sezonai no Polijas un Lietuvas. Tie bija čakli, strādīgi cilvēki. Viņi pa vasaras sezonu labi nopelnīja, labi apģērbās un ar naudu kabatā atgriezās savā dzimtenē. Pēc pastāvošiem likumiem bija jāgādā arī par viņu ārstēšanu. Ar lietuviešiem mums nekādi pārpratumi neradās. Ar poļiem gan. Poļu iestādes, pieaugot kara draudiem, sāka likt šķēršļus strādnieku izbraukšanai, līdz visbeidzot 1939. gada pavasarī Polija izlaida vairs vienīgi kara dienestam nederīgus. Vācijas uzbrukums Polijai un tās sakāve drūmi atbalsojās arī Latvijā. Parādījās poļu bēgļi, bija internēti poļu karavīri. Kara draudi kļuva aizvien reālāki. Katra rezerves karavīra pienākums bija allaž būt gatavam, ja to iesauc armijā cīnīties ar valsts ienaidniekiem. Šo gatavību atbalstīja pusmilitārā aizsargu organizācija. Tā kā armijas obligātais dienests bija tikai gads, tad nelielā kara apmācība drīz varēja arī aizmirsties. No valstiskā viedokļa bija atzīstama arī ārstu iesaistīšana brīvprātīgajā aizsargu organizācijā. Pēc iecelšanas departamenta direktora amatā mani pieņēma arī par aizsargu rotas ārstu. Kara bungu rībināšana Vakaros kļuva arvienu stiprāka. Zem Lielvācijas spiediena 1939. gada rudenī valdība piekrita vācu tautības iedzīvotāju repatriācijai uz Vāciju. Šis notikums pats par sevi latviešus neskumdināja, drīzāk otrādi. Mūsu tauta ilgus gadsimtus bija cietusi no vācu virskundzības. Šo iebrucēju pēcteči līdz pēdējam laikam skatījās uz Vāciju kā «Fāterlandi». Ne velti Baltijas vāciešiem un pusvāciešiem valdības pārstāvji uzsauca: «Lai brauc uz neatgriešanos!» Līdz ar to bija iestājies laiks arī latviešiem izšķirties, ar ko iet kopā. Ar Rītiem vai Vakariem. Es un mana ģimene nešaubīgi palikām uz vietas. Ne mazākās simpātijas mūs nesaistīja ar hitleriskās Vācijas centieniem. Jau studiju laikā turējos tālāk no vāciski bruņniecisko tradīciju piesātinātajām korporācijām. Kā jau minēju, biju iestājies studentu biedrībā «Austrums». Šī studentu biedrība tika uzskatīta par progresīvi nacionālu un bija dibināta deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Maskavā. 

MŪŽS VIESUĻU VĒRPETĒS
1990.04.01 Karogs
OSKARS ALKS

-

Kaut nekad vairs ... / Izsūtītie <>

„ES NEDARĪŠU SLIKTU" 

Herta smagi saslimst ar malāriju. Ārsta prognoze - ja netiks mainīti dzīves apstākļi, draud vai nu nāve, vai ārprāts. Šai laikā Herta jau saņēmusi vēstuli no mājām. Viņa dodas pie ceha priekšnieka lūgt atļauju braukt uz Latviju, rāda Jura fotogrāfiju, stāsta par dzīvi Latvijā. Rūdītais komūnists klusē, tad vairākas reizes atkārto:,,Es jums nevaru palīdzēt. Bet sliktu jums nedarīšu." Un Herta saprot, ko viņai grib teikt. Un dara vienīgo, kas atliek - brauc uz dzimteni nelegāli. 

LABDIEN, VECMĀMIŅ!" 

Šoreiz ceļš uz dzimteni ilgst ne vairs divas nedēļas, bet tikai dažas dienas. Un tajās māte māca Dainim latviski pateikt: "Labdien, vecmāmiņ!" Jo, lielāko daļu Sibīrijā pavadītā laikā būdams šķirts no mātes, bērns gandrīz aizmirsis latviešu valodu... Grūti vārdos aprakstīt pārbraucēju tikšanos ar tuviniekiem. Bet mazākais brālis ar lielāko gandrīz sarunāties neprot. Tomēr līdz rudenim Dainis valodu ir iemācījies un sāk iet latviešu skolā. 

PAŠIEM SEVI IZSŪTĪT... 

Taču baigie laiki Latvijā nav beigušies. Ir 1949.gads, un Grantskalnu vārds atkal ierakstīts izsūtāmo sarakstos. Nē, Sibīrijas priekšnieks ir turējis doto vārdu nedarīt neko sliktu. Pacenties atkal kāds vietējais pakalpiņš. Taču Herta nu jau ir "izsūtītā ar pieredzi" un zina, kas jādara, un kopā ar bērniem nakšņo šķūnī. Šoreiz paņemta tiek Hertas māte. Tēvs tajā laikā ir slimnīcā, un pēc izveseļošanās viņam ar meitu un mazbērniem vairs nav kur iet, jo mājā jau dzīvo citi. Arī radinieki ir piesardzīgi, jo par "kulaku" atbalstīšanu pašiem draud sods. Un bez pajumtes un iztikas līdzekļiem palikušajiem cilvēkiem nekas cits neatliek kā pašiem pieteikties pagasta vadībai. Sarkanie varasvīri neizpratnē - ko nu darīt - vilciens taču ir aizgājis! Un ģimenei iesaka - doties uz Sibīriju ar saviem līdzekļiem (tātad pašiem sevi izsūtīt) (!). Herta ar tēvu un bērniem tomēr paliek Latvijā - viņus pieņem tēvamāsa. 

NELAIME VIENO 

Pēteri Tiltiņu Herta pazinusi jau agrāk. Tagad no Sibīrijas pārbraukušajai sievietei un bijušajam leģionāram ir daudz kopīga, viņi ir atbalsts viens otram grūtībās. Herta jau uzzinājusi, ka Vidvudu mājās vairs nesagaidīs. 1956.gadā viņi ar Pēteri nodibina ģimeni, pēc gada piedzimst meita Zane. Kad sagājām kopā, ne viņam kas bija, ne man, atceras Tiltiņas kundze. Abi strādājām mežā, māju uzcēlām. Viss pašu rokām gādāts. Ar Vidvudu kopā bijām tikai trīs gadus, ar Pēteri - visu garo mūžu. No Sibīrijas lemts atgriezties arī Hertas mātei. Dzīve pamazām ieiet normālās sliedēs. 

VIENĪGĀ VĒLĒŠANĀS 

Šodien Herta un Pēteris Tiltiņi dzīvo pašu uzceltajā mājā Carnikavā. Māja un dārzs glīti apkopti. Jo saimnieki nekad dīkā nesēž. Bērniem ir savas ģimenes. Dzimta sakuplojusi - Tiltiņas kundze ir vecmāmiņa 7 mazbērniem un vecvecmāmiņa 3 mazmazbērniem. Abi dēli saimnieko kādreizējās tēva mājās "Sautiņos", bet Zane - mātes "Jaunzemniekos". Bet ko tad Tiltiņas kundze saka par šodienas dzīvi? Nesūdzos, jo pie grūtībām esmu pieradusi, abi ar vīru protam iztikt ar mazumiņu. Galvenais - lai vairs nekad neatkārtotos tas, ko man nācās pārciest. Jā, lai nekad vairs neskanētu bērna balstiņa aizslēgtā lopu vagonā:,,Māmiņ, iesim ārā..." 

Herta Grantskalne ar dēliņu Daini Sibīrijā 

„Cik ilgi spēj sasildīt mīla un dvaša, 

Kad pēdējais krekls jau gabalos plēsts?" 

Atbildi uz šo Harija Heislera dzejolī ~Viņš" uzdoto jautājumu zina tikai mātes, kurām baigajā izsūtījuma ceļā bija jādodas kopā ar bērniem. Arī carnikaviete HERTA TILTIŅA.

 

TAI BRIESMĪGAJĀ RĪTĀ 

Toreiz viņu sauca Herta Grantskalne. Ar vīru Vidvudu laulībā bija nodzīvoti tikai trīs gadi. Dēlam Jurim bija pusotra gada, bet Dainim - pieci mēneši. Padomju vara jau bija izdzinusi Grantskalnu ģimeni no Vidvuda tēva mājām Ādažu pagasta "Sautiņiem", viņi dzīvoja pie Hertas mātes tā paša pagasta "Jaunzemniekos". Taču ar to, izrādās, vēl bija par maz. 1941.gada 14.jūnija rītā mājā iebrūk bruņoti vīri un pavēl jaunajai mātei divdesmit minūšu laikā ar bērniem saposties ceļam. Uz kurieni? "Tas jums nav jāzina!" skan strupa atbilde. Uztraukumā un izmisumā Hertai viss krīt no rokām, labi, ka māte palīdz saģērbt bērnus un sasaiņot nepieciešamo. Un, kad meita ar bērniem aizvesta, viņa zvana uz Rīgu Vidvudam - "tavējos aizveda". Ģimenes galva steidzas uz māju, paņem vēl ceļam nepieciešamo un dodas uz Pabažu staciju, lai pats pieteiktos. 

„MĀMIŅ, lESIM ĀRĀ!" 

Šeit jau stāv lopu vagoni, un vienā no tiem ievietota Herta ar bērniem. Tēvam gan atļauj nodot sievai saini, bet pašu ievieto citā vagonā. Herta cenšas uz augšējās šaurās lāvas iespējami ērtāk izvietot abus bērnus un saini. Sargzaldāts, to vērodams, nosaka:,,Eta baba skoro podohņet." (Tā sieva drīz nobeigsies.) Herta vēl tik labi nesaprot krievu valodu, lai saprastu, ko viņai pareģo. Jurītis stiepj rociņas pret mazo aizrestoto lodziņu - "Māmiņ, iesim ārā, es te negribu." Bet durvis uz ārpasauli ir aizvērušās... Taču laikam pats Dievs sadzird bērna lūgšanu - jo pie vagona pienāk Hertas māsa ar vienu no pagasta varasvīriem. "Es ņemšu Jurīti uz mājām!" viņa sauc Hertai. Ņem Daini arī!" lūdz izmisusī māte. Atkal ilga skaidrošanās starp Hertas māsu un pagasta varasvīriem. Dainim tomēr jāpaliek pie mātes, bet Juris kļūst par vienu no nedaudzajiem bērniem, kam lopu vagona durvis atveras. Viņš ir atkal pie vecmāmiņas (Hertas mātes). Tonakt mazais cilvēciņš neguļ - grozās gultiņā un raud. Jo netālu pāri Gaujas tiltam aizdun vilciens, kas uz ilgiem gadiem aizved māmiņu un brālīti. Bet tēti uz visiem laikiem... 

ŠAUTENES ĒNĀ 

Izsūtīto vilciens vēl stāj Rīgā, Šķirotavā, kur tam kabina klāt vagonus ar nelaimīgajiem. Tad sākas divu nedēļu ilgais ceļš uz Tomsku. Vilciens brauc un stājas, brauc galvenokārt naktīs. Pirmoreiz izsūtītajiem ēst dod tikai aiz Latvijas robežas. Bezgaršīgajai putrai daudzi sākumā nepieskaras, bet, izbeidzoties no mājām līdzpaņemtajam, izsalkums spiež ēst, ko dod. Bet ar ko barot bērnu? Vienīgi ar mātes pienu. Un lietus ūdeni, kas savākts pa restoto lodziņu izbāztajā bundžiņā. Kādā pieturvietā Hertai atļauj pie netālā dīķīša izskalot autiņus. Blakus, protams, stāv sargs ar šauteni. Gar vagoniem atpakaļ nākot, Herta sauc Vidvudu. Vīrieši vagonā sabāzti kā siļķes mucā, Vidvuds tikko spēj aizkļūt līdz lodziņam, pamāj sievai ar roku. Viņi viens otru redz pēdējoreiz. Kad vilciens stājas Tomskā, vīriešu vagoni ir jau atkabināti pa ceļam. Pēc gadiem Herta uzzinās, ka viņas vīrs bijis lāģerī Uraļskā. Tur neveicamas normas meža darbos, un tiem, kas tās nespēj izpildīt, aizvien mazāka pārtikas deva. Un badā mirušie ar ķeksi vienkārši norauti no lāviņām. Miršanas zīmē gan rakstīts, ka Vidvuds Grantskalns miris dabīgā nāvē. Jā, papīrs jau nepretojas... 

MELNIE OBAS ŪDEŅI 

Beidzot vilciens stājas Obas krastā. Izsūtīto ceļš tālāk - ar baržu pa upi. Uz tās sadzīti simtiem dažādu tautību cilvēku. Mirst viņi ne desmitiem, bet simtiem. Līķus, pie dēļa piesietus, ielaiž upē. Herta stāv uz klāja ar smagi slimo bērnu uz rokām un raugās melnajos ūdeņos. Izdzīvos Dainītis, vai arī viņu aizraus melnā straume'? Labi, ka izsūtītajai novadniecei palīdz Minna Ignate. Abas pat par māsām uzdodas. Diemžēl šai sievietei nebija lemts atgriezties Latvijā. Un, kā lielākai daļai izsūtīto, viņai nav arī kapa - kaut kur jau apraka vai zvēri apgrauza... 

KARTUPEĻI UN TĀSIS, OGAS UN CELMI 

Herta ar dēlu nokļūst Parabeļā, no kuras vēl ap 30 kilometru garš ceļš līdz kolhozam, kurā apvienotas kādas trīsdesmit mājas. Šeit dzīvo krievi un čuvaši. šai kolhozā zirgi klīst apkārt (jo pašiem jāmeklē barība), par govju fermu sauc nojumi, bet kartupeļi tiek stādīti ar lāpstu, jo arklu nav. Kartupeļu stādīšana ir pirmais izsūtītājiem uzdotais darbs. Pēc tam nākamais - tāšu plēšana darvas tecināšanai. Maizes norma - 200 gramu. "Ko jūs bēdājaties, tagad taču kolba aug," saka vietējais. Šī "kolba" ir savvaļas ķiploki. Garšīgi - bet cik ilgi no zāles vien pārtiksi? Izsūtītās ir priecīgas par nākamo darbu - ogu lasīšanu. "Kādas tur bija brūklenes - lielas, kā ķirši!" atceras Tiltiņas kundze. "Apšu bekas kaut ar izkapti pļauj! Vēl šodien nesaprotu, kāpēc krievi tā raujas uz citām zemēm, ja pašiem ir tādas dabas bagātības! Varētu būt bagātākā valsts pasaulē!" Taču nākamais darbs, kurā sievietes tiek sūtītas, ir - celmu rakšana. Celmi ir cilvēka augumā (jo zāģēts nepieliecoties), lāpstas neasas, cirvji truli. Darbs uz priekšu neiet, bet par nepaveikto normu "dilst" maizes deva. Izsūtītie tiek pārsūtīti uz citu kolhozu. Šeit - kā vergu tirgū - sanākušie darbu vadītāji norāda ar pirkstu - "tu nāksi pie manis, tu, un tu." Gan māte, gan dēls smagi saslimst. Kad Herta ierodas slimnīcā apvaicāties par dēliņu, saņem atbildi "Ko jūs te nākat, kad jau tas būs noticis, mēs jums paziņosim..." Izmisusī māte izņem dēlu no slimnīcas un, iespējams, ar to izglābj viņam dzīvību. 

KRIVOŠČOKOVAS ELLĒ 

Izsūtītie bieži tiek "mētāti" no vienas vietas uz otru. Padzirduši, ka tiks sūtīti uz Novosibirsku, viņi nopriecājās, kā vēlāk izrādās - pāragri. Jo nokļūst Obas otrā krastā - Krivoščokovā, pie tam - lāģerī aiz dzeloņstieplēm. Kāpēc - neviens nezina. Laikam jau kādam no vietējiem "pasaules varenajiem" tā iegribējies. Bērni tiek šķirti no mātēm, tikai reizi Herta redz savu puisīti, kad bērni tiek vesti uz pirti. Ir vasara, mazuļi ir kaili un noziesti ar ihtiola ziedi melni jo slimo ar kašķi vai citu kaiti. Dainis soļo līdzās tādai pat kailai meitenītei un priecīgi sauc "Māmiņ, skaties, kur mana draudzenīte Elziņa!" Ieslodzīto dienas velkas, līdzīgas cita citai. Uz darbu ar konvoju suņu pavadībā, no darba - tāpat. Tikai - no rītiem, kad gūstekņi jāved uz darbu, šis konvojs ierodas laikā, bet vakaros, kad jāved atpakaļ - vienmēr kavē. Bet ieslodzītajiem par nokavēšanos uz rīta pārbaudi pēc darba ilgi jāstāv sniegā. Ja novārgušie cilvēki nespēj pietiekami ātri paiet, saņem sitienus vai tiek uzrīdīts suns. Ēdiens bļodiņa kāpostu zupas - protams, bez aizdara - reizi dienā. Nometnē plosās slimības, to burtiski apsēdušas utis un blaktis. Dīvaini, bet tieši pateicoties šiem insektiem, nometne pēc kādas revīzijas "no augšas" tiek likvidēta un dzīvi palikušie ieslodzītie var no tās izkļūt. 

KAUT NEKAD VAIRS... 1997.05.01 Daugavas Vanagu Mēnešraksts Elita Roze =

Sibīrijas bērni / Jura Jēkabsona atmiņas *

Sibīrijas bērni.

Jura Jēkabsona atmiņas

Negribu analizēt to, kas šodienas paaudzei ir kā veca filma, un tas šodienas dzīvi neskar, bet ticiet, bez pagātnes izzināšanas nevar būvēt nākotne. Par baigām represijām un staļinismu vēsturē ir daudz informācijas, un tas skar ne tikai latviešu tautu, bet jebkuru nāciju, kas dzīvoja Padomju Savienībā. Esmu daudz lasījis krievu rakstniekus, kuri pārdzīvojuši kaut ko daudz drausmīgāku nekā mēs Sibīrijā (A.Solžeņicins, Giņsburga u.c.).

Par dzīvi tur, Sibīrijā, gribu pastāstīt mazliet citā gaismā, nekā bieži nākas dzirdēt; es to skatos vairāk kā pusgadsimta attālumā ar bērna acīm un izjūtām. Mūsu ģimene – māte, tēvs, vecāmāte no mammas puses, es – Juris, piecgadīgs puika, māsa Vija – 7 gadi, tikām izsūtīti 1949.gada 25.martā no Ādažu pagasta “Dump­jiem”. Pamatojums – “kulaki”. Mums bija 26 hektāru liela saimniecība, kā jebkuram vidējam zemniekam. Vecāmāte un māte bija vienkāršas darba darītājas, bet tēvs bija plostnieks uz Baltezera. Neviens mūs nebrīdināja, tikai 25. martā no rīta atbrauca zaldāti un viss. Pēc tam kaut kur ar mašīnu braucām, drīz jau atradāmies vagonā. Izvešanas dienu atceros, kad pinkšķēdams staigāju pakaļ mammai, jo nesapratu, kas notiek. Tēvs tai laikā bija darbā pie kokiem uz Baltezera, un viņš varēja izmukt, taču palika uzticīgs ģimenei. Bez viņa diez vai mēs tur izdzīvotu.

Divas stundas iedeva, lai sagatavoja­mies tālajam ceļam. Mamma paņēma līdzi šujmašīnu, savus šūšanas piederumus, šķēres. Tās vēl tagad ir mājās pie mammas māsas mantojumā. Tām varētu būt pāri par simts gadu. Praktiski jau neko nepaņēma, nedaudz drēbes. Mamma bija prasmīga šuvēja, klientu netrūka, un šujmašīna – ve­cais Zingers – tā viņai bija ļoti svarīga lieta. Ar to Sibīrijā viņa sašuva drēbes ne tikai pašiem, bet visa kolhoza un MTS (mašīnu un traktoru stacija) elitei. Tā vismaz varēja piepelnīties. Nu un man, kā to brunču un kleitu iznēsātājam, tika atkal kāda biļete uz kino ko aiziet. Arī labi.Tikām izvesti no Ropažu stacijas. Spilgti atceros tuneļus Urālu kalnos – tos man rādīja Jāņonkulis no Carnikavas, jo viņš šo to zināja no Krievijas vēstures un nedaudz prata krievu valodu. Daļēji atceros arī dzīvi vagonā. Kaut kādu ēdamo jau izsniedza vilciena apstāšanās vietās. Tur varēja arī paņemt karsto ūdeni. No vagona izlaida tikai pa vienam cilvēkam. Vagonā tualetes, protams, nebija. Pēc cietuma principa tur bija tikai “paraša” (kopējais tualetes trauks) un nāras (koka lāvas) kur gulēt. Protams, tagad es zinu no vecāku stāstījuma, kā ta­jos vagonos īsti bija, bet toreiz, piecgadīgs puika būdams, maz ko sapratu. Maija sākumā nonācām galapunktā Sibīrijā – Tomskas apgabalā, Kolpaševas rajona Čažemtovas sādžā (Sandra Kalniete arī tur dzimusi, Toguļas sādžā, apmēram 60 km no mūsējās). Tā skaitījās Galējo Ziemeļu teritorija. Atceros, ka tajā gadā tur bija plūdi un no baržas uz sādžām mūs veda ar laivu. No sākuma nometināja tur, kur bija sagatavots – pie kādām vietējām ģimenēm, pa vienai ģimenei pie katras. Krieviski no mūsējiem prata tikai daži vīrieši. Pēc apmēram pusgada izsūtīto ģimenes nometināja atsevišķi – pa divām ģimenēm vienā mājā. Ozoliņi no Carnikavas un mēs bijām vienā mājā – katrai ģimenei puse. Visas mājas bija guļbūves, bet pati sādža precīzi kā filmā “Ilgais ceļš kāpās”. Skatoties šo filmu, tajā sērijā, kur Marta ar dēlu ir Sibīrijā, es redzēju sevi ar mammu un mūsu sādžu, nobira asara...

Ar mani, starp citu, bija līdzīgs gadījums. Kā jau minēju, māte prasmīgi šuva, un viņai klientu netrūka. Reizēm man uzticēja aiznest gatavo produkciju. Tas bija ziemā, kad es aiznesu vienai sievietei kaut ko uzšūtu. Viņa man iedeva naudiņu, par kuru es tajā vakarā aizgāju uz kino, nerēķinoties ar to, ka man jāiet mājās. Laiks jau bija vēls, un mamma, paņēmusi vējlukturi, nāca mani meklēt. Satikāmies pusceļā un es nesapratu, kāpēc viņa raud....Kino jau nerādīja bieži, bet uz latviešu filmu pēc Viļa Lāča romāna “ Uz jauno krastu” sanāca visa sādža. Jau toreiz vietējie brīnījās par Latviju kā tādu un “Čūsku purva” nosusināšanu. Tas man vēl tagad asociējas ar nākamās profesijas izvēli.

Kad aizbraucām tur, tad pret mums, tā saucamajiem kulakiem, fašistiem, bija normāla attieksme. Viņi jau cilvēki saprata uzreiz, ka mēs neesam dzimtenes nodevēji, fašisti vai budži, bet gan vienkārši darba rūķi. Mēs dzīvojām ļoti draudzīgi. Sibīrijā tur dzīvoja daudzi no tiem, kas 1905.gadā Stolipina reakcijas laikā bija taigā izmesti un atstāti, pēc tam tur izlīduši līdumus un pamazām iedzīvojušies. Tāds bija arī sādžas labākais cilvēks – tēvocis Šengels, pēc tautības baltkrievs, kurš vienīgais turēja bites. Otrā vai trešā dienā pēc ierašanās viņš mums bērniem atnesa medu. Tur dzīvoja īsti sibīrieši un daudzi pirms un pēc 1917.gada apvērsuma uz Sibīriju izsūtīto cilvēku pēcteči (es apzināti lietoju vārdu “apvērsums” nevis “revolūcija”, bet tas jau ir cits laikmets un stāsts).

Tālāk manas atmiņas ir fragmentāras.

Īsti sāku apjēgt visu patiesību, kad sākās skolas gaitas. Es nezinu, kā iemācījos krievu valodu, tiešām nezinu. Tas notika pats no sevis. Bērni ļoti ātri ar vietējiem vienaudžiem sapazinās un sadraudzējās, un drīz valoda vairs nebija problēma. Nekādus nopietnus konfliktus neatceros. Protams, kaut kas jau bija, kā jau starp bērniem. Mēs bijām kādi seši, septiņi bērni. Kad sāku iet skolā, tad jau krievu valodu zināju pavisam labi. Man bija grūti ar latviešu valodu, kad atbraucu atpakaļ.

Skola Sibīrijā kā jau skola. Skatoties no vairāk kā pusgadsimta atpakaļ, ir dažādas izjūtas, bet man tur patika, un mācības grūtības nekad nesagādāja. Skolā citās klasēs bija latviešu bērni, bet es savā klasē biju vienīgais latvietis. Audzinātāja Anna Sergejevna bija ar manu mammu labās attiecībās, viņa viņai daudz šuva. Mums nebija jāiet uz skolu, kad ārā bija – 39 C0, bet to salu jau nevar salīdzināt ar šo. Tas ir kontinentāls, savādāks, sausāks.

Puikiem tas neskādēja – krievu šarkas galvā un silti. Puteņoja gan, tad gan bija kā bija. Ja uzsniga sniegs, un tas parasti notika oktobrī, tad tas nenokusa līdz marta beigām. Atkušņu un garu lietus periodu tur nebija.

Es nepaspēju Sibīrijas skolā pabeigt piekto klasi, jo mēs 1956.gada maija sākumā tikām reabilitēti un braucām atpakaļ uz Latviju. Toreiz bija jāliek eksāmeni, bet mani kā teicamnieku pārcēla uz sesto klasi bez eksāmeniem. Es nezinu, vai Latvijā bija eksāmeni, bet tur tādi bija jau no ceturtās klases.

Sibīrijā latviski savā starpā sarunājāmies visas astoņas latviešu ģimenes, taču ārpus tām – tikai krieviski. Tādi bija apstākļi. Mēs ar māsu pēc atgriešanās Latvijā kādus pāris mēnešus savā starpā runājām tikai krieviski. Uzsākot mācības Ādažu septiņgadīgajā skolā, grūtības sagādāja latviešu valoda. Nezināju, kur likt garumzīmes un komatus. Latviešu valodu es, protams, pratu, bet gramatika man bija tumša bilde. Tas viss bija problemātiski. Ādažos latviešu valodas skolotāja mammai bija laba paziņa, viņas pašas bija mācījušās skolā kopā, un mēs ar māsu gājām pie viņas vasarā uz konsultācijām (visu jūniju, jūliju un augustu).

Tad jau zināju valodu labi un mācības turpināju sestā klasē kopā ar vienaudžiem. Elektriskais apgaismojums sādžā bija tikai skolā, veikalā un pastā. Pārējie iz­mantoja petrolejas lampas un vējlukturus.

1954./1955.gadā šai ziņā jau bija jūtami uzlabojumi.1953.gada 5.martā nomira viens no pasaules visu laiku lielākajiem despotiem – J.Staļins. Ļoti labi atceros, kā skolā stāvējām ierindā un raudājām par lielā “vadoņa” aiziešanu (tā bijām audzināti). Kad atnācu mājās, tad redzēju, ka vecāmamma arī raud. Es viņai saku: “Kā nu tagad dzīvosim, maizītes nebūs, vadonis miris.”. Viņa man simboliski uzsita pa dupsi un pasniedza pirmo politmācības stundu: “Beidzot nosprādzis, maita! Mēs sagaidīsim brīvību!”

Tā arī notika, jo toreiz es nezināju, ka tikām pārvietoti (kāds apzīmējums, vai ne?) bez tiesībām atgriezties Latvijā.

Visi darba spējīgie strādāja kolhozā, jo tad kolhozi bija visā Krievijā. Tie tika dibināti arī Latvijā, jo galvenais deportācijas mērķis jau bija izveidot kolhozus un salauzt bruņoto pretošanos laukos (nestāšanās kolhozā kalpoja arī par iemeslu izsūtīšanai). Sie­vietes pārsvarā strādāja lopkopībā, vīrieši veica pārējos lauku darbus, bet ziemā vīrieši mājās nebija, viņi brauca meža darbos taigā, bet ne uz visu ziemu – uz kādiem četriem vai pieciem mēnešiem. Uz mežiem brauca tad, kad aizsala upes, jo citu ceļu  uz lieliem attālumiem ar zirgiem vienkārši nebija. No mūsu sādžas apmēram 250 km prom taigā. Uz Jaungadu viņi uz nedēļu atbrauca, ko uzskatīja, kas to ir nopelnījis par labu darbu. Tas viss bija atkarīgs no kolhoza priekšsēdētāja, bet pret latviešu darba rūķiem viņš bija ļoti labvēlīgs. Tad apmēram martā pirms ledus iešanas upēs brauca atpakaļ uz sādžu.

Visam pamatā bija sūrs un grūts darbs bez sevišķām brīvdienām. Pieaugušajiem reizi mēnesī bija jāatzīmējas komandatūrā, nedrīkstēja no sādžas iziet, ja tas nebija saistīts ar darbu. Nedrīkstēja apciemot sa­vus tautiešus vai radus pat blakus sādžās.

Kas tas bads? Problēmas nebija nekādas. Jau pirmajā gadā kolhozs katrai ģimenei piešķīra vienu sivēnu un vienu govi, kas, protams, bija jāatstrādā un jāatmaksā, bet ar to ģimenei pietika. Bet pēc gada, pēc diviem jau skaties – teļu audzina, jau otra cūka ir. Brīnījās vietējie: “Vot latiši, što za narod, nu što za narod!” (“Lūk, latvieši, kas par tautu, nu kas par tautu!”) Tas tā labsirdīgi.

Mums bija sava dzīve, it sevišķi vasarā. Kaut kāda zemīte tika iedota, tās tur netrūka, tikai viss bija jāapstrādā ar rokām, t.i., ar lāpstu un kapli. Kartupeļus jau nevagoja, tikai ķepa (kaplis). Kad Mārtiņonkulis no Babītes uzmeistaroja spīļarklu kartupeļu vagošanai, tad tas bija zināms apvērsums kartupeļu audzēšanā. Kūtsmēsli praktiski netika izmantoti, zemi vietējie nemēsloja, jo tā tāpat bija auglīga. Latvieši tur sāka to ierādīt, kas, ko un kā, jo šogad uzara tur, nākamgad citur – veidojās augu seka. Ļoti auglīga visa tā lieta.

Tikai pēc Staļina nāves parādījās kaut kas jauns – kartupeļu rokamās mašīnas (vai nu no Somijas vai no Zviedrijas). Kāpurnieku traktori – tie gan bija. Tad jau bija savādāk pēc piecdesmit trešā gada.

Kad mēs atbraucām atpakaļ uz Latviju, vēl divi brāļi bija līdz uz šejieni – tas rāda dzīves līmeni tur un savstarpējās attiecības. Es atceros, ka nākošā pavasarī mam­mas māsa atsūtīja mums sēklas, starp tām arī salātu sēklas. Pārējais dārzā viņiem auga viss tas pats, kas šeit Latvijā, izņemot ābeles un citus augļu kokus, kas Sibīrijā izsala, bet par salātiem vietējie brīnījās: “Što za ļudji takuju travu kušajut!” (“Kas par cilvēkiem, tādu zāli ēd!”). To gan viņi nezināja, kas tas ir, bet jau nākošajā gadā visa sādža audzēja salātus. Jāpiezīmē, ka tur cilvēki savā starpā dalījās ar to, kas nu kuram bija. Atceros to brīdi, kad pienāca pirmā paciņa ar Latvijas labumiem – konfektes, cepumi, žāvēti āboli un tamlīdzīgas lietas. Es starp vienaudžiem tad biju karalis. Sīpolus tur audzēja dārzos, bet brīvā dabā auga savvaļas ķiploki – kā loki, bet to saknes arī izmantoja. Dārzeņi auga visi, augļu kokiem klimats par skarbu, toties upenes un jāņogas bija pilnas ezermalas. Ziemā temperatūra dažkārt noslīdēja zem – 40 C0 grādiem, bet tas nebija bīstami, tas līdzinājās mūsējiem apmēram ­25 C0, jo Latvijā ir daudz lielāks mitrums. Interesanti, ka tur ievogas lasīja, kaltēja un mala kā ārkārtīgi vērtīgu lietu. Vecāmāte vēl pīrāgos cepa. To viņa iemācījās no sibīriešiem. Ievogas ievāca tāpat kā pīlādžus, gandrīz tad, kad ogas jau nobriedušas krīt zemē. Tās salu nesagaida, bet ir lielas, nevar salīdzināt ar mūsējām. Upenes un jāņogas savvaļā. Bija, kas arī pie mājām ieaudzēja. Vēl interesanti priekš vietējiem likās tas, ka latvieši sienu lika zārdos. Siena zārdošanu tur nepazina, jo nebija jau vajadzības – klimats kontinentāls. Mēs arī vairs tur nelikām zārdos, tikai kaudzēs, jo nebija jau tādi laika apstākļi. Ja uznāca kāds lietus, tad viņš uznāca dienu, divas un viss. No deviņu gadu vecuma vasarā veselu mēnesi pavadīju zirga mugurā pie siena novākšanas. Bija tāds paņēmiens, ka ne­lielas siena gubiņas vilka klāt pie vietas, kur vīri izveidoja lielas siena kaudzes. Siena laikā tālajās pļavās (apmēram 20 km no sādžām) dzīvojām no siena uzmeistarotās būdās – šalašos, kuras bija līdzīgas lieliem zārdiem. Pēc PSRS ilggadējā despota J.Staļina nāves 1953.gada martā Padomju Savienībā sākās zināms liberalizācijas process, kurš vēlāk ieguva tā saucamo “ Hruščova atkušņa” nosaukumu. Vispirms tas raksturīgs ar ilgu gadu represijās cietušo atbrīvošanu no ieslodzījuma vietām un nometinājuma. Mūsu ģimeni atbrīvoja 1956.gada janvārī pēc mātes uzrakstītā iesnieguma. Maijā izbraucām no turienes, bet Latvijā iebraucām jūnija sākumā. Mūsu divu ģimeņu prombraukšanas dienā Čajas upes krastā mūs pavadīja viss kolhozs, un kolhoza priekšsēdētājs centās pierunāt manu tēvu un māti palikt, apsolot uzcelt jaunu guļbūvi.

Atgriezāmies Ādažos. Mūsu māju, tāpat kā parasts, bija pārņēmis kolhozs. Kādas pāris nedēļas padzīvojām pie mam­mas māsas, bet pēc tam Ādažu kolhoza priekšsēdētājs Kukiels panāca to, ka mūsu mājā kolhozs atbrīvoja divas istabas. No ku­rienes mūs izveda, tās arī dabūjām atpakaļ. Vecāmamma tur vēl maizi cepa. Pret mums bija laba attieksme. Kolhoza priekšsēdētājs Kukiels pēc tautības bija baltkrievs, kara laika vecis, bet ar normālu izpratni par visu notikušo (par viņu var atrast ziņas grāmatā par A. Kaulu). Esmu pabeidzis Ādažu septiņgadīgo skolu, pēc tam Mālpils Hidromeliorācijas tehnikumu, pēc tam bija dienests armijā, tālāk sekoja Latvijas Lauksaimniecības akadēmija. Kad biju Kazahijā studentu vienībā, bija vēlēšanās aizbraukt apskatīties tās vietas – tur vairs nebija tālu, bet es nedrīkstēju braukt. Es strādāju par meistaru, pie manis bija studentu nauda, un es nedrīkstēju. Tādi bija tie noteikumi 1968.gadā. Un tā es arī neaizbraucu. Tagad tur ir Tomskas apgabala sanatorija, līdzīga Ķemeriem, sabūvēti lieli kompleksi. 

No 1970.gada līdz 1990.gadam strādāju par pedagogu Mālpils tehnikumā. Darbs pamatā ar krievu plūsmu, ar latviešu plūsmu bija maza saskare, tur Jaunslavietis ņēmās. Ar krievu valodu man problēmu ne­bija, varēju lasīt un tulkot jebko – speciālo, normatīvo literatūru vai daiļliteratūru – visu sapratu. Vēl šodien labi saprotu baltkrievu valodu, ukrainiski – runāt nē, bet saprast saprotu. Tā kā tai ziņā muļķības jau ir tās, ka šodienas jaunatne spriež: “Priekš kam man tā krievu valoda.” Jebkura valoda ir bagātība.

Uzskatu sevi par mālpilieti kopš 1957.gada. Šeit dzīvo visi mani bērni un mazbērni. Man ir daudz ko stāstīt un tas, ko esmu pašlaik atcerējies, ir romantiskas bērna atmiņas, bet tādas nu tās ir. Dzīve patiesībā bija daudz sūrāka, es daudz ko toreiz ne­sapratu, bet cilvēcīgā puse no vietējiem bija apbrīnojama. No astoņām ģimenēm, kas bijām vienā sādžā, esam palikuši vairs tikai septiņi cilvēki, pārējie jau ir miruši.

Ar Juri Jēkabsonu sarunājās

un viņa stāstījumu apkopoja

Baiba Lippe

* 2012.g.

 

Skolā Sibīrijā, J.Jēkabsons 4.klasē (3.rindā, 1. no labās) ap 1954./55. gadu

J. Jēkabsons (1. no labās) ar vecomāti, brāli un

māsu Sibīrijā ap 1953.gadu

-