Bez zīmoga - nederīgs
Pēc PSRS augstākās līgas meistarsacīkšu atsākšanas «Ādažu» motobolistiem pašmāju spēļu sērija sākusies ļoti grūta. Pirms nedēļas mačs ar turnīra līderi Vidnojes «Metalurgu», aizvadītajā sestdienā cīņa ar otrās vietas pašreizējo īpašnieku Kovrovas vienību «Kovrovec», bet nākamajā sestdienā 25. augustā spēle ar valsts čempioniem Elistes «Automobilista» meistariem. Un ādažnieki dara ko var, lai nepaliktu kaunā. Kovrovas motobolisti Rīgā ieradās pēc uzvaras Kretingā pār turnīra pastarīti vietējo «Svituris» kolektīvu (3:1). Tiem motorizētā futbola cienītājiem, kuru interese par motobolu sniedzas tālāk nekā «reizēm», protams, nebija sveši arī mūsu sāncenšu spēlētāji.
«Ādaži» - «Kovrovec» |
PSRS izlases dalībnieks Carjovs, pieredzējušais Cudikovs, bijušais «Ādažu» vienības vārtsargs Jakuņins... Nepamanīts nebija palicis arī tas, cik sasprindzināti abi pretinieki cīkstējušies pirmajā riņķī Kovrovā (1:1). Mača sākums aizritēja ar ādažnieku teritoriālo pārsvaru, taču izcīnīt pārākumu arī rezultāta izteiksmē traucēja neprecīzie noslēdzošie sitieni. Lieliska izdevība vārtu iekarošanai bija Seikmanam, taču, izgājis viens pret vārtsargu, viņš jau kuro reizi uzsita bumbu vārtu vīram tieši virsū. Un, lai gan ādažnieku spiediens pirmās ceturtdaļas beigās bija īsti varens, rezultāta tablo tā arī palika ar neaizskaramības zīmogu.
Kolhoza «Ādaži» valdes priekšsēdētāja vietniekam Teodoram Rubenim spēles laikā pārdzīvojumu netrūkst. |
Otrā perioda beigu daļā vienā no viesu pretuzbrukumiem bumba nonāca pie nenosegtā Carjova, un mājiniekiem vajadzēja sākt no centra. Tomēr minūti pirms pārtraukuma loģika uzvarēja: vārtus guva tie, kas vairāk uzbruka. Uz kovroviešu vārtsarga Jakuņina «cietoksni» tika piešķirts 11 m soda sitiens, un D. Zirnis ar spēcīgu sitienu ieraidīja bumbu vārtu augšējā stūrī. Iniciatīvu joprojām saglabāja mūsu motobolisti, un trešā perioda sākums bija gluži kā otrā turpinājums. Jau pirmajā minūtē Zāle izlauzās cauri viesu aizsardzībai un ietrieca bumbu tīklā. Perioda vidū atkal sekoja rupja kļūda aizsardzībā 2:2. Tomēr vēl pirms pārtraukuma Zāle vēlreiz «iestāstīja» viesu vārtsargam, ka sitīs vienā stūrī, bet pats pamanījās ieripināt bumbu otrā. 3:2 tas pirms pēdējām 20 minūtēm jau bija pieteikums uzvarai. Diemžēl vēl viena kļūda aizsardzībā cerības uz panākumu svītroja 3:3. Secinājums? Ja tomēr grib uzvarēt, pieļaujot tik daudz kļūdu aizsardzības spēlē, tad vairāk vārtu jāgūst pašiem. Kaut vai tā, kā to nesen izdarīja mūsu nākamie pretinieki elistieši, kuri, zaudējuši 5 vārtus, prata iesist 8 bumbas Vozņesenskas «Voshod» vārtos. Par pārsvaru vien bez vārtu gūšanas uzvaru nepiešķir. Šajā cīņā labi sagatavotais uzvaras pieteikums tā arī palika bez trāpīga sitiena «zīmoga» beigās. Bet jebkurš dokuments bez zīmoga ir nederīgs.
Bez zīmoga - nederīgs | |||
1979.08.21 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Vaidavietis, J. ================== Kā «Ādaži» atdeva sudraba medaļas Tā ka mūsējo sāncenši pēdējo spēli aizvadīja Kovrovā ar turienes «Kovrovec», bet ādažnieki Biķernieku kompleksajā sporta bāzē uzņēma Zeļenokumskas «Molņiju», varēja cerēt, ka arī šoreiz izpaudīsies sava laukuma priekšrocības. Daļēji tā arī notika. «Kovrovec» un «Voshod» sacensībā mājinieki divas reizes izvirzījās vadībā: Vozņesenskieši ar ielām pūlēm ceturtajā periodā panāca neizšķirtu 2:2 un ieguva tikai vienu punktu. Nav grūti iedomāties viņu sarūgti-
|
============================ |
TURKLĀT šis aicinājums domāts pilnīgi nopietni, kaut arī dāmu dejas nebūs un skaistajam dzimumam diemžēl (vai varbūt — par laimi) vajadzēs palikt skatītajos Šo danci, kas nu jau sešpadsmito gadu ir «modes deja» arī mūsu republikā un ko popularizē «Ādažu» kolhoza vīri, oficiāli sauc par motobolu. Un tas jau nekas, ka partnere pa visiem ir tikai viena, toties varen «dūšīga» — bumba. Pa šo laiku vairākkārt saņemtas meda|as ari Vissavienības konkursos (lasi — PSRS meistarsacīkstēs un tautu spartakiādēs), un tā vien rādās, ka arī šosezon «Ādažu» meistarvienibai kaut kas tāds padomā. Taču tas viss izšķirsies vistuvākajā laikā. Aiz muguras ir fiziskas un speciālas treniņnodarbības, divas grūtas, bet auglīgas treniņnometnes; pagātnei pienākas arī uzvara Baltijas čempionātā. Šodien — jauns sākums! Zeļenokumskā ādažnieki tiekas ar vietējo vienību «Molņija», un jācer, ka līdz tam brīdim, kad mūsējie aizvadīs pirmo maču valsts meistarsacīkstēs pašu mājās — Biķernieku bazē (17. maijā ar Poltavas «Vimpeli»), būs izdevies ne reizi vien izvadīt kaprīzo «partneri» līčločos līdz pat pretinieku vārtu tīklam. Kā jau pieņemts, pirms starta gribam iepazīstināt jūs ar dažiem mototango kavalieriem, no kuru viltības un prasmes atkarīgs viss. Taču labāk lai runā viņi paši! Motobola komandā, tāpat kā citur sporta spēlēs, kur ir, ko sargāt, pirmais numurs pieder vārtsargam. Šo posteni mūsu meistarvienībā ieņēmis debitants. Tātad — sāksim!
VLADIMIRS SUHONOSOVS, vārtsargs: — Lūdzu, mazliet pastāsti par sevi! — Man ir 28 gadi, no kuriem piecus nodarbojos ar motobola bumbas ķeršanu. Divus gadus «spēlēju valsts čempionvienībā — Elistes «Automobilists», pēc tam sporta gaitas mani aizveda uz Kovrovas «Kovrovec» kolektīvu, bet pēdējos divus gadus pirms ierašanās Ādažos sargāju Elistes otras komandas — «Motora» vārtus.
— Kā jūties jaunajos apstākļos? Vai esi apmierināts ar gatavošanās periodu, un vai tas atšķīrās no, teiksim, agrāk Elistē aizvadītajiem? — Par īstu iejušanos pilnīgi konkrēti varēs runāt pēc sezonas, Jo treniņi ir treniņi, bet oficiālas spēles — gluži kas cits. Visādā ziņā gatavošanās process aizritēja normāli, kaut gan jūtu, ka vajag vēl piestrādāt, lai ieietu stabilā sportiskajā formā sezonas laikā. Sagatavošanās metodika «Ādažu» komandā atšķiras no elistiešu treniņdarba diezgan krietni. Intensitātes ziņā jau gan apmēram tas pats vien ir; galvenā atšķirība — elistiešiem laika apstākli ļauj uzsākt specifisko motobola treniņu ar motocikliem jau februārī, bet ādažnieki to cenšas kompensēt ar daudzpusīgāku gatavošanos galvenokārt fiziskās un speciālās trenētības uzlabošanai sporta zālēs un slēpošanas treniņi. Jā, es pirmoreiz iepazinos arī ar Latvijā tik populāro skijoringu, kura sacensībās piedalās praktiski visi motobolisti. Arī tā ir gatavošanās spēlēt motobolu.
Novakuzņeckā |
ANTONS ANDIŅS, agrākais «Ādažu» meistarkomandas vārtsargs, tagadējais vienības autobusa šoferis: — Tu esi redzējis vairākas ādažnieku paaudzes Saki, lūdzu, kurš no komandas modeļiem, tavuprāt, bijis visspēcīgākais visos «Ādažu» cīņu gados? — Labi, spēcīgi motobolisti ir bijuši ne jau vienu sezonu vien, tomēr man visvairāk atmiņā palicis 1970. — V tautu spartakiādes gads, kad Latvijas izlase, kuru pārstāvēja ādažnieki, izcīnīja sudraba medaļas. Varbūt man tā šķiet tāpēc, ka toreiz vēl pats gāju laukumā, tad jau atminu vairāk ... Bet šie vārdi — A. Kublinieks, A. Bārbalis, V. Zirnis. P. Rackus, A. Zirnis, V. Seleckis un D. Zirnis mūsu republikas motobola vēsturē nozīmē daudz. Protams, labi saspēlējusies komanda bija arī 1977. un 1978. gada «sudraba» un «bronzas» sezonās. — Kā mūsu jaunajiem trūkst tagad, lai sasniegtu vismaz to pašu? — Nevar jau apgalvot, ka tieši trūkst. Bet spēles izpratnes un pašatdeves kopīgo panākumu labad gan varētu būt vairāk. To motobolu jau spēlē ne tikai ar kājām vien .. .
DAINIS ZIRNIS, komandas kapteiņa vietnieks: — Atceries, pagājušo sezonu beidzot, tu intervijā televīzijai ar varen platu smaidu teici, ka nākamajā, respektīvi nu jau šajā sezonā ādažnieki PSRS meistarsacīkstēs noteikti ieņems krietni augstāku vietu. Ko tu ar to tobrīd īsti domāji? — Savus uzskatus neesmu mainījis un no iepriekš teiktā neatsakos. Aizvadītajā gadā loti straujā paaudžu maiņa mūs pārsteidza diezgan pamatīgi. Jaunie puiši — J. Podziņš, V. Lubņevskis, E. Mediņš, I. Lubāns un O. Veigulis — sezonas sākumā gāja laukumā, bezmaz vai visus noteikumus vēl gluži labi neizprazdami. Bija pat visvisādi kuriozi, par kuriem tobrīd smiekli diezin ko vis nenāca. Par spēles tehnisko paņēmienu izpildījumu un taktiskās izpratnes minimuma apgūšanu tik īsi laika sprīdi nevarēja būt neruna.
Bet pavasarī izsēto punktu mums rudenī tik ļoti pietrūka . .. Trenējušies šogad esam loti daudz, un jaunie spēlētāji neapšaubāmi ir spēruši soli uz priekšu savā meistarībā. Komandas kopdarbību palīdzēs nostiprināt arī pieredzējušā J. Virzas atgriešanās «Ādažos».
JĀNIS ZĀLE, komandas kapteinis: — Tagad, kad kolektīvs tevi atkal ievēlējis par «Ādažu» meistarvienības kapteini, man laikam vispirms vajadzētu uzdot tavam augstajam rangam atbilstošu jautājumu: ko gaidi no saviem pakļautajiem? — Tad saņemsi tikpat «augsta līmeņa» atbildi: cīņas sparu un lielu, milzīgu centību gan treniņā, gan spēlēs visu sezonu. — Pagājušajā gadā PSRS čempionātā tu iesiti 17, bet Dainis Zirnis — 15 vārtus. Tas bija gandrīz viss guvums komandai kopumā. Kā būs jaunajā sezonā? — Tā nu iznāca, ka mums ar Daini vajadzēja cīnīties un gūt vārtus dažbrīd arī par jaunajiem, kuri visi pilnībā to vēl nespēja. Tas nav nekas pārsteidzošs. Jo «vecajiem» jau vienmēr jācenšas radīt paraugu. Šajā sezonā augsme meistarībā jāprasa arī no iepriekšējā gada iesācējiem; treniņa un spēļu gads taču nav pagājis bez rezultāta. Ideāli būtu, ja mēs ar Daini varētu vismaz saglabāt vai mazliet uzlabot savu rezultativitāti salīdzinājumā ar devumu gadu iepriekš, bet jaunie spēlētāji savukārt biežāk pierakstītos vārtu guvēju sarakstos.
ALDIS GOLMEISTERS, vienības mehāniķis: — Ko vari teikt par tehnikas gatavību sezonai? — Ja runājam par apgādi, tad stāvoklis ir aptuveni tāds pats kā iepriekšējā sezonā. Toties strādāts pie tehnikas ir daudz un, jācer ka ražīgi. — Un kā tad ir ar tavu principu: katru gadu izgudrot kādu jaunu «knifu», uzlabot dzinējus? — Arī šobrīd, protams, šis un tas jauns ir, taču konkrēti par to nevar runāt, kamēr nav pārbaudīta jauninājuma dzīvotspēja. Bet to visā pilnībā var veikt tikai pašā galvenajā pārbaudījumā — spēlē. Turklāt bail, ka neiznāk kā pirms pagājušās vasaras tautu spartakiādes: kaut kur kāds ieinteresētais padzirdēja par mūsu izmēģinājumiem un «aizņēmis» trīs motorus no aizslēgta boksa . . .
Protams, arī mūsu sāncenši nesnauž visu ziemu. Esmu pārliecināts, ka gan elistieši un vidnojieši, gan kovrovieši kaut ko būs izgudrojuši. Kas ir šis «kaut kas», to jau redzēs tikai mačos, bet domāju, ka motociklu jaudas trūkumu arī mūsējie neizjutīs. Būtu ļoti labi, ja mums ar padomu reizēm nāktu talkā zinātne. Šo iespēju kaut vai materiālu īpašību izpētē vēl neesam izmantojuši, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka, piemēram, tehniskajās augstskolās cilvēku, kas interesējas par motosportu un varētu izteikt vērtīgus ierosinājumus, ir ne mazums.
AGRIS ZIRNIS, komandas vecākais treneris: .— Jums galavārds pirms sezonas ievadsvilpiena! — Sezonai sagatavojušies nu tā kā būtu ... Pirms sākam cīņu, es gribētu izteikt visdziļāko pateicību «Ādažu» kolhoza valdei un tās priekšsēdētājam Albertam Kaulam par morālo un, bez šaubām, arī materiālo atbalstu, kas mums netika liegts ne mirkli. Tāpat komandas gatavošanās posms nebūtu aizritējis pilnvērtīgi bez republikas Tehnisko sporta veidu kluba palīdzības. Motobolisti ir pateicīgi masierim I. Zadojam par īsti profesionālo noguruma aizdzīšanu treniņnometnes laikā un republikas ārstnieciskās fizkultūras dispansera galvenajam ārstam E. Keizeram, kas visu laiku rūpējas par spēlētāju veselību. Tiesa, sezonas gaitā būtu labāk, tā ka medicīna paliktu bez darba, ej nu zini, kas kuru brīdi var atgadīties! Maču kalendārs mūsu vienībai nav sevišķi izdevīgs, kaut vai tāpēc, ka pirms sezonas trim beigu spēlēm iegadījies vesels mēnesis bez oficiālām cīņām. Nebūs viegli saglabāt sportisko formu. Treniņspēļu partnerus atrast ir grūti. Pagaidām ir grūtības arī ar aizsardzību, jo kolektīvi šimbrīžam nav īstu aizsargu, kas tādas funkcijas spētu veikt meistarīgi. Daudz būs vēl jādara, lai nostiprinātu spēles disciplīnu un savstarpēju saprašanos laukumā. Ļoti darbietilpīgs ir inventāra sagādes jautājums, tāpēc dažkārt esmu atrauts no treniņprocesa, jo jānodarbojas ar sagādes problēmu risināšanu. Gaidu vairāk iniciatīvas no komandas puišiem. Katram jāstrādā individuāli arī bez pamudināšanas. Jebkuram ir ko darīt spēles tehnikas elementu noslīpēšanā. Ko mēs varam? To pierādīs spēles, taču domāju, ka atgriezties 1977. un 1978. gada pozīcijās, respektīvi — izcīnīt medaļas ir pilnīgi reāli. Ar norunu, ka katrs spēlētājs sevi visu atdos spēlei.
JĀNIS VAHERS
Motobols: atskats joprojām dzīvā vēsturē Nākotnes futbols - tāds uzraksts pirms daudziem gadiem greznojās pie VEF stadiona Rīgā, kur lielo bumbu futbola vārtos spēra uz „Kovrovec" motocikla sēdoši vīri. Motobols reizēm tika dēvēts par nākotnes futbolu, un sporta veids nav izdzisis arī mūsdienās. Brāļi Zirņi un Ko vēsturē iegājuši kā Latvijas motobola leģendas. 1973. gada 23. septembrī VEF dubļainajā stadionā, nospēlējot neizšķirti 2:2 ar tobrīd jau čempionu titulu ieguvušajiem Poltavas „Vimpel", Pierīgas turīgā „Ādažu" kolhoza motobola komanda izcīnīja PSRS čempionāta bronzas medaļas. Pirmās medaļas „Ādažu" vēsturē. Komandā spēlēja Agris Zirnis (spēlējošais treneris), Vilnis Zirnis, Dainis Zirnis, Andrejs Bārbalis, Juris Virza, Valērijs Mardarenko, Andris Kublenieks, Jans Rapcevičs. Tolaik viņus uz rokām nēsāja ne tikai Ādažos. Spēles pirmsākumos vārtsargs uz vārtu līnijas staipīja līdz kaut ko mopēdam līdzīgu, bet vēlāk jau bija ar pilnīgi brīvām rokām. Pēc tam bija ādažnieki vienreiz (1977. gadā) izcīnīja PSRS čempionāta sudrabu, 1978. gadā vēl vienu bronzu. Un sudrabu PSRS Tautu spartakiādē zem Latvijas, tolaik LPSR, karoga. Astoņdesmitajos gados pat turīgajiem "Ādažiem" motobols kļuva par dārgu. PSRS čempionāta bronzas medaļas Kretingas „Žemūktechnika" sastāvā astoņdesmitajos gados izcīnīja bijušie ādažnieki Jānis Podziņš un Jānis Zāle. Lietuva divreiz ir ieguvusi Eiropas čempionāta medaļas – 1994. gadā bronzu, 1996. gadā sudrabu. Dainis Zirnis un Valērijs Mardarenko joprojām uzspēlē motobolu un viņus darbībā varēja redzēt 22. septembrī Biķerniekos pret Lietuvas „Bartuva". Agris un Vilnis Zirnis to jau dara citā dimensijā. Motobols Latvijā atdzimis MK „Rīga", tomēr sper tikai pirmos soļus. Vecie vīri dod padomus, tomēr sisties un augt jau vajadzēs jaunajiem pašiem. =============================
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru