Ansamblis "Suvenīrs" ārpus Latvijas *

1972.g.jūnijs / Suhumi

ĀDAŽI - SUHUMI 

Tas bija marta sākumā, kad Ādažu kolhozā ieradās nepazīstams cilvēks. Pirmrindas_saimniecības ļaudis pie viesiem jau pieraduši. Bet šoreiz ciemiņš ,sacīja:

- Esmu no Gruzijas. Suhumi rajona Cereteli kolhoza. Izlasīju laikrakstā «Izvestija» par jūsu pieredzi dārzeņu audzēšanā zem polietilēna plēvēm. Gribu iepazīties, kā jūs to darāt. 

Dienvidu kolektīvās saimniecības Valdes priekšsēdētājs M. Izorija Ādažos nodzīvoja trīs dienas, pamatīgi izpētīja ne tikai dārzniecību, bet arī pārējās ražošanas nozares un beigās ierosināja: — Varbūt sacentīsimies?

Bet kā to izdarīt, ja ražošanas nozares gauži atšķirīgas? Nolēma un līgumā ierakstīja, ka par uzvarētāju uzskatīs to kolektīvu, kuram būs lielāki plāna izpildes pārsnieguma procenti. 

Vasaras vidū notiks pirmā delegāciju apmaiņa un saceņsības pārbaudei ādažnieki brauks uz Suhumi Viņi nolēmuši iepazīties arī ar Cereteli kolhoza dārzeņu pārstrādes ceha darbu, kas ir teicami iekārtots un kura produkcija tālu pazīstama. Savukārt rudenī. kad Ādažu kolhozā notiks ražas svētki, viesos brauks gruzīnu saimniecības pārstāvji un pašdarbības kolektīvi. Tā plauks divu saimniecību draudzības koks. 

H. Avots

* Darba Balss / 06.06.1972 

 

1972.g. / Suhumi

DEVĪZE - DRAUDZĪBA 

Saulainajās jūlija dienās grupa kolhoza «Ādaži» pārstāvju ieradās Gruzijā, Suhumi rajonā pie saviem sacensības partneriem Cereteli kolhozā. Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi,  atceras kolhoza «Ādaži» partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale. Jau pirmajā dienā bijām pieņemšanā pie Suhumi rajona izpildu komitejas priekšsēdētāja B. Sičinova. Tajā piedalījās visi nodaju vadītāji, kā arī partijas rajona komitejas organizatoriskās dalas vadītājs. Bet tad, kad posāmies atceļā, mūs pieņēma partijas rajona komitejas pirmais sekretārs B. Tužba.

Tālajā Abhāzijā, tāpat kā Padomju Latvijā, dzīvo un strādā draudzīgs dažādu tautību kolektīvs. Cereteli kolhozā kopā ar gruzīniem strādā abhāzieši, armēņi, krievi, grieķi un citu tautību pārstāvji. Jāatzīmē, ka te katru mūsu republikas pārstāvju tikšanos prasmīgi izmantoja padomju tautu draudzības propagandai. lr jāatzīst patiesība, ka Suhumi rajonā lauksaimniecībā ir smagi darba apstākļi. Lauki izvietoti stāvo kalnu pakājēs, tālab tajos pamatā ir roku darbs. Suhumi rajonā, tāpat Ceretali kolhozā, galvenā lauksaimniecības kultūra ir tabaka. 

Abu saimniecību pārstāvju tikšanās un draudzīgā sacensība jau devusi tīri praktiskus rezultātus. Gruzīnu draugi pārņēmuši ādažnieku pieredzi broileru audzēšanā plēvju mītnēs. Savukārt viņi dos pretī kukurūzas sēklas. Tāpat kolhoza «Ādaži» konservu ceha meistari mācījās Cereteli laukkopju pieredzi dažādu lauksaimniecības kultūru konservēšanā.

Tā, lūk, pati dzīve neapstrīdami pierāda, ka jebkurā mūsu plašās Padomju zemes vietā ir ne tikai labi draugi, bet var arī daudz ko vērtīgu apgūt, kaut arī ražošana būtu tik atšķirīga kā Latvijai un Gruzijai. Taču vērtīgākais ieguvums ir abu kolektīvu draudzība, ko apstiprināja solījums, ka Cereteli kolhoza pārstāvji katrā ziņā rudenī apciemos Ādažus. Un vēl viena raksturīga iezīme: Suhumi rajona laikraksts joti plaši informēja par Latvijas kolhoznieku viesošanos saulainajā Abhāzijā, par viņu gaitām šīs viesošanās laikā.

 D. Palejas teksts
* Darba Balss / 29.07.1972

 

* Darba Balss / 29.07.1972 

 

1972.g. /  Suhumi

Abhāzija

Abhāzija

Iepazīt nozīmē mācīties 

Četras dienas mūsu rajonā viesojās brālīgās Gruzijas Suhumi rajona un Ceretelli kolhoza pārstāvju delegācija; Viņi sīki iepazina sacensību partnera kolhoza «Ādaži» saimniekošanas metodes, tikās ar rajona vadošajiem darbiniekiem. LKP Rīgas rajona komitejas pirmais sekretārs Tumovs-Beķis sīki iepazīstināja ar ražošanu rajonā, tās īpatnībām, izaugsmi un nākotnes perspektīvām. LLKJS rajona komitejas sekretāre I. Endziņa dalījās pieredzē ar savu kolēģi no Suhumi rajona komitejas J. Canturiju.  Sacensības partneriem no saulainās dienvidu republikas loti patika ražošanas organizācija kolhozā «Ādaži». Cereteli kolhoza priekšsēdētājs M. Izorija tā arī pateica: daudz kas mums no redzētā noder. Un to mēs aizvedīsim līdzi mājās, centīsimies izmantot savā saimniecībā. Ne velti viesu sastāvā ietilpst kolhoza vecākais mehanizators S. Akopjans, agronoms G. Papazjans un citi atbildīgi darbinieki. Suhumi rajona izpildu komitejas lauksaimniecības pārvaldes galvenā zootehniķe V. Habulava sajūsminājās par Latvijas brūno govju šķirni, par kolhoza Eimuru fermas ražīgo ganāmpulku. interesējās par lopu ēdināšanas un zootehniskajiem pasākumiem. Dzīvu interesi un pārrunas izraisīja dārzniecības un palīgražošanas uzņēmumu apskate. celtniecība kolhozā. Pēc lietderīgām sarunām, pieredzes un domu apmaiņas ražošanā ādažnieki, būdami viesmīlīgi saimnieki. iepazīstināja viesus ar Rīgas ievērojamākajām vietām, parādīja mūsu Jūrmalu, kas mīksto, zeltaino smilšu dēļ guva milzīgu piekrišanu. Tikai neviens dienvidnieks neriskēja peldēties, esot ļoti auksts. Apskatījuši Salaspils memoriālu, viesi nolika ziedus.

V. Vecvagare 

* Darba Balss / 28.06.1973 

1972.g./ Irkutska / Jakutija

1972.g. jūlijs / Irkutska

1972.g. jūlijs / Aldana

"Draga" - zelta smilšu sijātājs / 1972.g.jūlijā Aldanā

1972.g. jūlijā / Aldana

-

Ivaram Kraucim 50 / Jubilejas koncerts *

Ivars Kraucis ir dzimis Vecpiebalgā, 1949. gadā Cēsu rajonā.
Tur ir pagājuši pirmie divi viņa dzīves gadi. Vecāku šķiršanās dēļ Ivars ar māti pārvācās dzīvot uz Ikšķili, lai māte varētu vieglāk nokļūt savā jaunajā darbavietā Rīgā. Ikšķili Ivars atceras kā mākslinieku ciematu. Šajā pilsētā reizi gadā notika vietējo mākslinieku koncerts, kurā arī Ivars piedalījās

Ivars Kraucis 60.gados mācījās - pabeidza Jāzepa Mediņa mūzikas skolu un trīs kursus konservatorijā. Ogrē muzicēja ansamblī “Metronoms”. Viņu interesēja džeza mūzika, tādēļ, saņēmis piedāvājumu spēlēt, tolaik smalkā restorānā “Astorija”, viņš piekrita, jo tur bija iespēja apgūt džeza spēli. “Astorijā” viņš nostrādāja tikai gadu, jo viens no viņa klausītājiem (armijas pulkvedis) uzaicinājis viņu spēlēt tolaik ļoti populārajā karavīru ansamblī “Zvaigznīte”. Ar šo ansambli Ivars Kraucis izbraukāja visu Latviju. Koncertēja arī Ādažu kultūras namā. Ar 1971. gada janvārī sāka strādāt Ādažos. Tas bija noticis pēc Ādažu kolhoza priekšsēdētāja J. Kukeļa piedāvājuma. 

No Latvijas radio raidījuma 

Pirms 45 gadiem daļa no ansambļa „Zvaigznīte” dalībniekiem beidza dienestu un arī muzicēšanu karavīru ansamblī. Viņus uzaicināja Padomju laikos lielais, spēcīgais kolhozs „Ādaži”, kura paspārnē tad radās grupa „Suvenīrs”. Grupas vadītājs, nu jau daudzus gadus ādažnieks Ivars Kraucis, atceroties tos laikus, stāsta, ka ar „Suvenīru” arī sākās kolhozu ansambļu dibināšanas vilnis. Kā mēs zinām, no tā izaugušas daudz joprojām zināmas un populāras mūziķu apvienības. Bet runājot par „Suvenīru”, ar to saistīti vesela plejāde izcilu mākslinieku – Lolita Vambūte, Gunārs Freidenfelds, Ojārs Grīnbergs, Jānis Krūzītis,  Ēriks Ceļdoms, Aivars Hermanis, arī Mirdzai Zīverei Ādažu grupa bija atspēriens uz lielo skatuvi, un, protams Ivars Kraucis, kas „Suvenīru” 80-to gadu beigās, varētu teikt, atjaunoja kopā ar saksafonistu Valdi Zirni, basistu Vitāliju Terentjevu un Inesi Bumbieri.

Inese Bumbiere vienmēr uzsvērusi, ka dziedāšana nav viņas profesija. Izrādās, šāda pārliecība viņai radās jau agrā jaunībā un ir saglabājusies līdz šodienai. Kā viņa saka: „… dziedāšana var būt tikai otrā nodarbošanās, ir jābūt maizes darbam”. Par šo jautājumu Inese strīdējusies ar savu skolotāju Maigu Grietēnu, kura viņu pat nosaukusi par ēzeļgalvu. Tas spītības un nelokāmo uzskatu dēļ. Tā nu tiešām jaunai dāmai ar labu balsi varētu būt nedzirdēta pārliecība! Šobrīd Inese Bumbiere ir Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, bet lielu vietu viņas dzīvē ieņem mūzika un LR2 klausītāji viņu pazīst kā dziesmu izpildītāju. Tomēr man interesantākā un nezināmākā puse ir Inese Bumbiere – dziesmu autore. Reiz liktenis ielicis rokās Dainas Jansones – Treices dzejas grāmatu, kur viens dzejolis pēc otra ar tekstu, domu, ritmu vedināt vedināja uz mūziku. Tā ar Ivara Krauča aranžējumiem radās vesels albums. Vienu no šajā albumā iekļautajām dziesmām, nedzirdētu, tūlīt dzirdēsim, vien piebildīšu, ka Inese Bumbiere un Ivars Kraucis joprojām klausītājus priecē, jaujot arī izdejoties gan valša un tango, gan arī rumbas un sambas ritmos, piemēram, 1.aprīlī gaidāma kārtīga ballīte „Arodbiedrību Klubā Vecrīga”. Un arī solītā dziesma - „Mana vakara klusais miers”.

Atceramies kādreiz populāro grupu "Suvenīrs"
Nora Micpapa
7. marts 2016, 19:05 

 

Šobrīd I. Krauča pastāvīgais darbs ir Ādažu mūzikas skolā un kultūras centrā. Viņš strādā kā koncertmeistars un raksta mūziku. Pirmo reizi komponē mūziku Ādažu vidusskolas un pagasta drāmas pulciņam, ko vada Vaira Baltgaile. Ar mūzikas komponēšanu teātrim viņš agrāk neesot nodarbojies. Tas neesot viegli, jo jāpiemērojas katra izpildītāja spējām, stilam un vecumam. Ar pusaudžiem strādāt esot ļoti sarežģīti, tomēr Ivaram patīk darbs ar bērniem, un viņš strādā arī ar maziem bērniem.

Ivars Kraucis domā, ka Latvijas vieglās mūzikas tirgus ir krasi mainījies un pārsātināts ar sliktu mūziku – sākot ar tekstu un melodiju un beidzot ar izpildījumu. Pamatā tam ir ekonomiskā situācija – nav profesionālo ansambļu, jo tiem pašlaik nav kur un pie kā eksistēt. Profesionālie mūziķi, kas agrāk uzturēja augstu līmeni, ar vieglo mūziku vairs nenodarbojas vai dara to ļoti minimāli. Tādēļ mūzika, kādu agrāk spēlēja tikai kolhoza klubā vai ciema kultūras namā, visaugstākais – rajonā, tagad skan visas valsts ēterā. Vainot nevienu nevar, arī tā saucamos pašdarbniekus ne. Nekas jau nav noticis, tikai aizpildījies tukšums, ko radīja profesionāļu aiziešana. Tāpēc Ivars Kraucis vēl mūziķiem lielāku paškritiku un jaunus panākumus profesionālajā jomā.

*tekstu 2002.gadā sagatavoja 11a klases skolniece Elīna Abricka

konsultante: skolotāja Daina Grūnvalde 

Pirms 45 gadiem daļa no ansambļa „Zvaigznīte” dalībniekiem beidza dienestu un arī muzicēšanu karavīru ansamblī. Viņus uzaicināja Padomju laikos lielais, spēcīgais kolhozs „Ādaži”, kura paspārnē tad radās grupa „Suvenīrs”. Grupas vadītājs, nu jau daudzus gadus ādažnieks Ivars Kraucis, atceroties tos laikus, stāsta, ka ar „Suvenīru” arī sākās kolhozu ansambļu dibināšanas vilnis. Kā mēs zinām, no tā izaugušas daudz joprojām zināmas un populāras mūziķu apvienības. Bet runājot par „Suvenīru”, ar to saistīti vesela plejāde izcilu mākslinieku – Lolita Vambūte, Gunārs Freidenfelds, Ojārs Grīnbergs, Jānis Krūzītis, Ēriks Ceļdoms, Aivars Hermanis, arī Mirdzai Zīverei Ādažu grupa bija atspēriens uz lielo skatuvi, un, protams Ivars Kraucis, kas „Suvenīru” 80-to gadu beigās, varētu teikt, atjaunoja kopā ar saksafonistu Valdi Zirni, basistu Vitāliju Terentjevu un Inesi Bumbieri. 

Inese Bumbiere vienmēr uzsvērusi, ka dziedāšana nav viņas profesija. Izrādās, šāda pārliecība viņai radās jau agrā jaunībā un ir saglabājusies līdz šodienai. Kā viņa saka: „… dziedāšana var būt tikai otrā nodarbošanās, ir jābūt maizes darbam”. Par šo jautājumu Inese strīdējusies ar savu skolotāju Maigu Grietēnu, kura viņu pat nosaukusi par ēzeļgalvu. Tas spītības un nelokāmo uzskatu dēļ. Tā nu tiešām jaunai dāmai ar labu balsi varētu būt nedzirdēta pārliecība! Šobrīd Inese Bumbiere ir Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, bet lielu vietu viņas dzīvē ieņem mūzika un LR2 klausītāji viņu pazīst kā dziesmu izpildītāju. 

Tomēr man interesantākā un nezināmākā puse ir Inese Bumbiere – dziesmu autore. Reiz liktenis ielicis rokās Dainas Jansones – Treices dzejas grāmatu, kur viens dzejolis pēc otra ar tekstu, domu, ritmu vedināt vedināja uz mūziku. Tā ar Ivara Krauča aranžējumiem radās vesels albums. Vienu no šajā albumā iekļautajām dziesmām, nedzirdētu, tūlīt dzirdēsim, vien piebildīšu, ka Inese Bumbiere un Ivars Kraucis joprojām klausītājus priecē, jaujot arī izdejoties gan valša un tango, gan arī rumbas un sambas ritmos, piemēram, 1.aprīlī gaidāma kārtīga ballīte „Arodbiedrību Klubā Vecrīga”. 

KĀRTĒJĀ JUBILEJAS REIZĒ 

 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

  

-