Fotoamatieris - Augusts Ludvigs Otomārs Ludis Drēziņš *

💢💢💢💢💢💢💢💢💢

Ludviga Drēziņa māte Amālija "Līdumniekos".

Ludviga Drēziņa tēvs Kārlis "Līdumniekos"

 

Brīvvalsts laiku latviešu zemnieku sadzīve.

Gaujas pļavas muižai jeb Aahof blakus upes lokos cēlās skaistas, koptas un krietna darba cauraustas Drēziņu dzimtas mājas «Līdumnieki», kurās saimniekoja Kārļonkulis.

Ādažu novadā 1932. gada 27. novembrī. Luda foto.

( no Ilmāra Drēziņa ģimenes albuma)

 

Kārlis Drēziņš-Reiks

Ādažnieks Kārlis Drēziņš-Reiks dzimis 1872. gada 13. maijā Mārtiņa Drēziņa-Reika (dz. 1831. gada 27. augustā) un Marijas (dz. Balode 1835. gada 10. aprīlī) ģimenē.

1889. gadā Mangaļu jūrskolā kļuva tāļbraucējs stūrmanis.

Kārļonkulis bija Ādažu Drēziņu māju saimnieks un Luda paps.

(Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)

💢💢💢💢💢💢💢💢💢

Pirmoreiz Ādažu un Carnikavas vienotībā piedalījos pirms 89 vasarām kā bērns.

Kāzās. Papa māsīca, Ādažu «Līdumnieku» saimnieka Kārļa Drēziņa meita Elvīra precēja Carnikavas «Rūpnieku» saimnieka Bernharda Augusta Līdiga dēlu Jāni.

Luda Drēziņa foto 1932. gadā.

(Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)

 

Carnikavas «Rūpnieku» goda vārti jaunajam pārim 1932. gadā vēlēja: «Lai laime smaidošā Kā rozes ziedošās Jums dzīvi pušķotu!» Ulmaņlaikā dzima Guntis un Lilita. Elvīra aizgāja agri. Jāni okupācijas vara aizveda 1944. gadā 31. oktobrī. Viņš atgriezās, mira 1977. gadā Carnikavā. (Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)

 

Vienotība starp carnikaviešiem un ādažniekiem valda austošās saulītes staros kāzu otrā rītā. Luda jeb papa brālēna Augusta Ludviga Otomāra Drēziņa foto Carnikavas «Rūpniekos». (Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)

 

Carnikavas «Rūpnieku» kāzās līgavas Elvīras Drēziņas brālēni un māsīca. Formā mans paps Jānis Drēziņš ar manu mammu Alīdu Alvīni Drēziņu. Vidū mana krustmāte Albertīne Natālija Drēziņa, tolaik viņa apprecēja Indriksonu. Garākais frakā mans krusttēvs Mārtiņš Fēlikss Bruno Drēziņš. (Ilmāra Drēziņa ģimenes albums) 💢💢💢💢💢💢💢💢💢

Ludis jeb Augusts Ludvigs Otomārs

 

Ludvigs Drēziņš

 

Fotoamatiera Drēziņa zīmogs, ko lietoja uzspiežot bildēm otrā pusē

   

Augusts Ludvigs Otomārs Drēziņš

 

Ādažu fotoamatieris Augusts Ludvigs Otomārs Drēziņš ar sievu Martu - vijolnieci un Ādažu skolas mūzikas skolotāju. / 1930.g.

Augustu Ludvigu Otomāru un Martu Drēziņus salaulāja Artūrs Bīlmanis, Jaunās Svētās Ģertrūdes I draudzes mācītājs 1926. gada 5. septembrī. 

Zelta kāzas Drēziņi 1976. gadā svinēja Džanalī (Jannali) priekšpilsētā Sidnejā vairāk nekā 15 tūkstošus kilometru no Carnikavas un Ādažiem. 

Noras Dailas Pržialgovskas [Przialgovskis] un Aivara Leonīda Drēziņa vecāki

  

Marta Drēziņa

Papa brālēna dzīvesdraugs Marta Drēziņa (dz. Aulis 1897. gadā Alsviķos — 1987. gadā Jannali, Sidnejā) vijolniece, Ādažu skolas skolotāja, direktore. Ludis gleznoja.

Pēc bēgļu gaitām Vācijā «Svalbard» 1949. gada 22. martā Drēziņus ar abiem bērniem no Neapoles aizveda uz Melburnu.

💢💢💢💢💢💢💢💢💢

Augusts Ludvigs Otomārs Ludis Drēziņš / Kārļa Drēziņa dēls / 1920.g.25.janvārī

* no adazuvidusskola.lv

Latvijas armijas karavīrs Ludis 1920. gada 25. janvārī pēc Brīvības cīņām.

Augusts Ludvigs Otomārs Ludis Drēziņš

(August Ludvig Ottomar Drehsin) 

( 1899. gada 17. jūnijs - 1983. gada 31. Decembris ) 

Kārlis Drēziņš ( tēvs ) / ap 1900.g.

Amālija Drēziņa ( māte )

Ādažnieks Ludis jeb Augusts Ludvigs Otomārs dzima Carnikavā «Drunkas Nagaiņos» 1899. gada 17. jūnijā Kārļa un Amālijas Drēziņu saimē. Gleznotāja Drēziņa mūžs slēdzās Austrālijā 1983. gadā (Rookwood, Cumberland Council, New South Wales, Australia).

Viņam bija māsa Elvīra Lidiga un brālis Mārtiņš Voldemārs Drēziņš. 

Pirmā Lieldienu atklātne, ko mūžā saņēmu. Nordeķu muižā, dzimtajā Kreišmaņu mājā Bolderājas ielā. Sveicieni no tēva brālēna Augusta Ludviga Otomāra Drēziņa jeb Luda, vecpapa brāļa Kārļonkuļa dēla mūsu Drēziņu dzimtas mājās Ādažu novadā.

1931. gads. Priecīgas Trešās Lieldienas!

(Ilmāra Drēziņa ģimenes albums)

💢💢💢💢💢💢💢💢💢

Daži no L.Drēziņa darbiem

Ādažu skola 1931.g. palu laikā

 

Baltezerā ceļš pār kanālu

 

Uz lauka

 

Svētku reizē Ādažu pagasta Venču mājās. 
Ludviga Drēziņa foto no Dainas Kraukles arhīva.
 

M.Drēziņa ar skolēniem Ādažu skolā
💢💢💢💢💢💢💢💢💢

Latvija un Austrālija 

AUGUSTA DRĒZIŅA AINAVU IZSTĀDE SIDNEJĀ

Pēc turpat vai gada pārtraukuma, kurā notika pārbūves darbi, Sidnejas latviešu namā atkal atjaunota jauka tradīcija — regulāras gleznu izstādes. Pārbūves darbi gan nav skāruši izstāžu telpu. Tās vēl arvien notiek vecā nama foajē telpā, ko derētu drusku atsvaidzināt, sevišķi sienu apvilkuma audumu. Mainījusies gan ir izstāžu vadība. No SLT literārās sekcijas to pārņēmusi jaunās Latviešu mākslinieku apvienības Austrālijā Sidnejas nozare ar enerģisko un saimnieciski apdāvināto G. Krūmiņu galerijas direktora amatā. Kaut gan galerijā jau notikušas pāris mazāka apmēra īslaicīgas izstādes, pirmo regulāro izstādi 17. augustā tur atklāja Otto Kārkliņš. Tā ir Augusta Drēziņa 25 darbu parāde ar nosaukumu "Latvijas un Austrālijas ainavas gleznās". A. Drēziņa vārds labi pazīstams tai Sidnejas latviešu publikas daļai, kura nevar vai negrib orientēties šodienas modernās mākslas dažādo novirzienu mudžeklī. Ir jau tā, ka šodien nav viegli definēt, kas ir māksla, un kas ir mākslinieks. Ja man būtu jāvērtē salīdzinājums starp A. Drēziņa labāko darbu un kādu ultramodernu, radikālu avangarda mākslas veidojumu, es drīzāk būtu A. Drēziņa pusē. Ja, turpretī, Drēziņš būtu jāsalīdzina ar kaut vai vidusmēra profesionālu gleznotāju, mans vērtējums nebūtu Drēziņam labvēlīgs. A. Drēziņš ir amatieris ar teicamu amata prasmi, 18. g. s. stilu un gleznošanas manieri. 

Tanī pašā laikā es neteiktu, ka Drēziņš ir diletants. Viņa techniskā gatavība un prasme panākt zināmus gleznieciskus efektus savos darbos tālu pārsniedz diletanta līmeni. A. Drēziņš glezno reāli, sīki izstrādātās, rūpīgi nogludinātās un precīzās detaļās. Tā rodas saldi romantiskas ainavas, kas pieder laikmetam, kad krāsu fotogrāfija vēl nebija izgudrota, un galvenais satiksmes līdzeklis bija zirgs un rati. Tur ir viss, ko prasām no labas bet maz vai pat nekā no tā, kas veido mākslinieka gleznu. To_teikdams, negribu un ar nevaru Drēziņu noliegt. A.Drēziņš glezno, viņa darbi dažkārt redzami austrāliešu grupu skatēs, viņa pārdoto darbu skaits esot pāri divi simtiem. Viņa vizionarās Latvijas ainavas ir tīkamas mūsu vecās paaudzes ļaudīm. Negribu arī Drēziņam ieteikt pārtraukt gleznošanu. Viņš nenoliedzami ziedo daudz laika savu darbu veidošanā, un sasniegtie rezultāti ir viņa spēju līmenī. Varētu gan vēlēties vairāk paškritikas un rūpīgāku izlasi, rīkojot patstāvīgu izstādi. No A. Drēziņa skates darbiem tikai pieci manā vērtējumā bija mākslas izstādes līmenī. Labākie to skaitā ir - Brūnā ainava un Kvīhslendas jūrmala. Pieņemams arī Putnu lidojums. Izstāde būs atvērta līdz 12. septembrim. 

Latvija un Austrālija 1974.09.06 Austrālijas Latvietis M. Gauja

💢💢💢💢💢💢💢💢💢

LATVIETE SAŅEM AUSTRĀLIJAS DIENĀ 

ATZINĪBAS RAKSTU 

Nora Daila Prizalgovska, nelaiķa gleznotāja Augusta Drēziņa meita, šogad saņēma Šolhaivenas (Shoalhaven) pilsētas valdes atzinības rakstu (Certificate of Nomination for the Australia Day Citizen Award) sakarā ar viņas 11 gadu aktīvu darbību, no kuriem trīs gadus bija Jaundienvidvelsas lauku sieviešu biedrības (NSW Countrv Women's Association) Miltonas nodaļas prezidente un divus gadus šīs organizācijas saimniecības vadītāja. Kā saimniecības vadītājai, viņas kompetencē bijis sarīkot cienastu pat līdz 120 viesiem. Pirms pārcelšanās uz dzīvi Leik Kondžolā (Lake Conjola) 1985. gadā, Daila, kā viņu pazīst latviešu draugi, bija Sidnejā aktīva Sv. Jura (St.George) fotokluba biedre, savu laiku arī kluba prezidente un vairākkārt tiesnese labāko darbu izvērtēšanā. Pati laba fotografe, ir Sidnejas Lieldienu izstādē ieguvusi uzslavu par Dienvidamerikā uzņemtu portretu. Daila ir ļoti aktīva un enerģiska un savus pienākumus veic pirmklasīgi. Viņa visur uzsver savu latvisko izcelsmi. Tā, pirms pāris gadiem, pēc ceļojuma uz Latviju, Miltonas klubā sarīkoja filmu vakaru, kurā tērpusies tautas tērpā, stāstīja par Latviju, rādīja diapozitīvus un bija sakārtojusi latvisku izstādes galdu. Apmeklētājus cienāja ar pašceptiem pīrāgiem. Novēlam Dailai vēl ilgi darboties sabiedriskā laukā un veicināt austrāliešos interesi par Latviju.  

Šolhaivenas (Shoalhaven) pilsētas galva pasniedz Norai Dailai Prizalgovskai Austrālijas dienas goda rakstu. 

LATVIETE SAŅEM AUSTRĀLIJAS DIENĀ ATZINĪBAS RAKSTU

2005.05.11 Austrālijas Latvietis I. D

Atkal $ 1234 Sidnejas baznīcai

AIZLIJUŠI, BET SVĒTĪTI DĀRZA SVĒTKI

Atkal $1234 Sidnejas baznīcai 1967.12.15 Austrālijas Latvietis J. K

💢💢💢💢💢💢💢💢💢

Ādažu pagastā

Ādažu pagastā 1946.04.04 Darba Balss (Rīgas rajons) Meinhards, E.

 

Drēziņš ar sievu Martu

💢💢💢💢💢💢💢💢💢

💢💢💢💢💢💢💢💢💢

Ilmārs Drēziņš

 izmantota informācija no Ilmāra Drēziņa materiāliem sociālajos tīklos

-

Garezers un skauti ^

Garezera Raksti, Nr.3 (01.01.1932)

1936 - 1940

Garezers

A. Lūks

(Pastāsts jaunajiem)

Garezers, garezerieši . . . dzird runājam vadītājus, vecos skautus. Jaunie klausās un jautā: — Garezers — kas tas ir? Ģeogrāfijas, ievērojamo vietu sarakstos, jūs šo vārdu neatradīsiet, bet latviešu skautu vadītājiem tas nav tikai nosaukums, tas ir jēdziens, simbols. Iet laiks atkal uz priekšu soļojošā latviešu skautu pulkā stājās jauni karoga nesēji, no vecajiem daudzi neatgriežās. Lai jaunie tālāk nestu vecās tradīcijas, kaut kas tiem jāzin arī par Garezeru. Šoreiz — pirmo bet ne beidzamo reizi tādu mazumiņu. Sīkas Latvijas kartes tev varbūt nav līdzi, bet kad tu skaties tai pašā mazajā, tad redzi, ka no Rīgas uz ziemeļiem krasta līnija iet ziemeļaustrumu virzienā un tad no asa ieloka iet uz ziemeļiem. Apmēram vidū starp šo ieloku un Rīgu jūrā ietek Gauja. Atminies . . . Carnikava, nēģi, kāpas, zvejnieku tači, Lilastes šaušanas laukums. Tur viņā pusē, aiz Gaujas pļavu slejas, sākās priedes — tipiskās mūsu jūrmalas priedes ar slaidiem dzeltenbrūniem stumbriem, jūrai līdzi šalcošiem skuju vaiņagiem. — Vientuļš jūrmalas mežs. Tāds viņš stiepjās tālāk uz ziemeļiem, uz Saulkrastu pusi. Patstāvīgās Latvijas pirmajā gadu desmitā, tas bija kluss stūris, kur reti iemaldījās svešinieks. Kad Rīgas skautiem tuvumā esošā Baltezera mežā sāka celties vasarnīcas un kļuva pārāk kulturāli, uzņēmīgākie uzsāka izlūkošanas sirojumus, lai atrastu jaunu pirmātnībai tuvu nometņu vietu. Vienā tādā meklējumā tika atrasta "Jaunā zeme" — Carnikavas Pārgaujas mežs.

Savrupība, pirmatnēja dzimtenes daba, mežs, jūra, ezeri, labas nometnes vietas -  viss ko vēlās skauta sirds! 

Atminoties šīs dienas, viens no jaunās pasaules atklājējiem, Ed. Dunsdorfs 1934. g. raksta: „Kad pirmie skauti devās uz Garezeru, tā likās jaunatklāta pasaule. Visur dvesa pretī senatne. Dabas jaukumiem bagātie Gaujas lejas gala līči, klusie ezeri zaļajos mežos, sensenie māju vārdi un vēl saglabājušās senās parašas ir šīs senatnes liecinieki." Atradumu prata novērtēt, aizvien biežāk un biežāk mežā pacēlās skautu teltis. Tā likās „skautu apsolītā zeme". Un šīs zemes vienā vietā, pie Garezera skautu vadība iesprauda sirojuma nūju un teica: „Te! — paliksim te! Taisi vienu telti sev, otru man. Un tur būs vieta tiem, kuri nāks pie mums." Tie nāca. Nāca tie, kuri gribēja plašāku skatu skautu lietā, dziļāku izpratni meža dzīvē, skaidrākas ceļa zīmes jaunās pasaules pilsoņu ceļam. — Pie Garezerā nodibinājās vadītāju augstākie kursi Latvijā. Paraugs tiem bija Gilvela kursi Anglijā. Nopietnam darbam un sadarbības skolai te vasarā sanāca tādi vecāki puikas. Darbs veicās, Garezers patika. No topogrāfiska jēdziena Garezers pamazām izvērtās par idejisku jēdzienu. Ezers pārvērtās par avotu no kura plūda spirgti skautisku zināšanu ūdeņi. Sēžot uz bluķīšiem ap ugunskuru, tika meklētas atbildes uz daudziem, daudziem jautājumiem. Kādreiz radās arī jautājums — kas te, šajā vietā Garezerā bijis agrāk? Kā tapusi ši apsolītā skautu zeme? Kādā vakarā, kad kursanti jau aizgājuši no ugunskura, vadība vēlreiz pārcilā domu, kas bija tie, kas pirms gadu simteņiem mina šīs tekas, Runas beigās kursu priekšnieks saka: „Uzraksti" — „Labi", atbild Edgars Skauts. Tiek uzmeklēti arhīvos seni raksti, līdz pat tiem laikiem, kad pie Carnikavas mituši lībi, kad iekarotāji 13 gadu simtenī dalījuši zemi un tad jaunāku gadu simteņu ziņas par to, kas dzīvojis, kas valdījis zemi, kas strādājis zemi, zvejojis ezeros, maksājis nodevas; vēl tālāk, līdz kapsētu krustu rakstiem par tiem, kas bijuši tagadējo iedzīvotāju vecvectēvi. Tas ir saistošs stāsts 5. Garezerā rakstu krājumā! Ir vēl otrs tāds stāsts, — tiešam neatminu, kurā Garezerā rakstu krājuma — Voldis Klētnieks tur sāk stāstu ar to ka „Šalc senā Joldijas jūra" Jā, tas ir vēl, vēl vecāks stāsts par to „kā tapa šī zeme". ..

Pēcpusdienā ierodas raibais nometņotāju pulks no visām Latvijas malām un pat no aizrobežas — dažādos vecumos, dažādām atšķirām un kaklautiem. Bet Garezerā gaiss dara jaunu, pievakarē visi jau kļuvuša vienādi — visi mazi, priecīgi zēni. Mierīgi liesmo ugunskurs „Juras kalnos" Sārtais gaišums atspīd kursistu sejās. Ugunskurā nekvēlo tikai ogles un nesprakš tikai dzirkstis, te kvēlo skautu gara kvēle. Dienā lekcijas. Visi sēž lokā uz bluķīšiem, klausās, raksta. Tad lieli un mazi šķēršļu un pētniecības gājieni. Pa starpām vienkāršas maltītes. Vakarā ugunskura stunda, dziesmas, priekšnesumi, tad. „Kad ugunskurā beidz kvēlot ogles", rokas spiediens, klusa izklīšana pa krēslā tiko jaužamām teltīm. Pēc brīža klabatu sitieni. Klusāk, arvien klusāk . . . Nakts. Uz kluso telšu audekla krīt priežu adatas . . . Kā kādreiz sarkanādas indiāņi pacēla galvas un ausijās dzirdot balto ienācēju ratu tālu dipoņu, tā kādā vasarā garezerieši sāka klausīties trokšņos, kas atskanēja viņu valstības klusumā. Jā . . . kultūra nāca uz pēdām. Dzelzceļa stiga, vasarnīcu rajons, — tās bija lietas, kuru dēļ bij zudis Garezerā klusums. Nāk vasarnieki, ardievu pirmatnība, savrupība! Nē, nē, — tīri tik vienkārši nē! Ja šo zemi pieprasa vasarnieki, tad arī skauti var to pieprasīt. Un pieprasa arī. Un staigā un runā arī. Un dabū arī! Nu garezerieši ir tā kā gruntnieki. Nu pamostās viņos vecais latviešu „sava kaktiņa, sava stūrīša" gars. Nu jau tas ir „mūsu Garezers". Katram pakalnam rodās savs vārds. 

Bij. Skautu pr.—ks T. Baltpurviņš apsien 

Gilvela sk. vadītāju kaklautu 

Org. pr.—kam ģen. K. Gopperam. Gaŗezerā 1935. g. 

Ja arī tūlīt netiek pie betona stabiem, tad vismaz stabu vietas tiek ietēmētas. Tie tak nebūtu latvieši, ja nevēlētos norobežoties. Vēstures lielceļmalā dzīvojošas tautas, daudzu svešu tramdītai tautas dvēselei tā gribās savrupēja miera! Nu mostās arī saimnieka gars. Tur celsim to . . . un te būs tas . . . Dodiet architektus! Ierodas O. Krauze, A. Teivēns. Staigā, mēro, strīdās. Drīz Krauze raksta: „Zem jumta" — „Liekās, ka esam tikpat kā zem jumta . . . Staigājot pa Garezera kāpām un pieverot acis savā garā jau varam ieraudzīt jumtu. Ceļš tieši ved uz turieni. Gar ceļa malu paegļi, virši, priedes, pa starpām kāda meža puķe. Ieejot sētā ieraugam pāri pagalmam dzīvojamo māju, pa kreisi klētiņa, palabi šķūni, bet tālāk aiz kāpas pirtiņu. Vidū zaļš mauriņš ar augsti plīvojošu Latvijas karogu. Visām ēkām pelēki niedru jumti, klētiņu durvis ir masīvas, paslēpušās aiz stabu rindas, itkā ēnā, bet ieraudzīt tās var labi, jo izrotātas raibā latviskā rakstā. Dodamies uz galveno ieeju . . . Noliekam virsdrēbes ... . Tagad ejam pie kursu vadības. Tā ir stūra istaba. Logi iebūvēti ar skatu uz lieveni un ezeru. Sienas gaišā oša panelī. Grīda no dēlīšiem senlatviešu rakstā. Liels rakstāmgalds, īpatnēji sēdekļi. Gar sienām nišas, grāmatu skapis, griezumi, portrejas . . . Tagad tālāk . . . iekļūstam lielā telpā. Taisni pretīm liels kamīns. Virs kamīna niša ar senlatviešu karavīra tēlu vidū. Gar sāniem novietoti karogi. Uz sienas pret logiem abās pusēs lielas gleznas. Griesti_masīvi, redzamām sijām, starp sijām dēlīši dažādos rakstos . . . Kopiespaids nopietns un lietišķs. No lielās telpas var iekļūt roveru, skautu, mažskautu telpās. Dosimies roveru mītnē. Telpa diviem lieliem logiem. Gar sienām sēdekli ar griezumiem . . . Sienas skapis ar vērtīgiem roveru zinātniskiem pētījumiem par skautismu . . . Izcilus vietā liela glezna no roveru dzīves. Roveru tradīciju, likumu, solījumu atribūti. Skautu mītne pēc ārējā iespaida jautra bezbēdīga un gaismas pilna. Gar sienām ilustrācijas . . . Kopiem savi stūrīši, daudz rokdarbu, kolekciju . . . Visa telpa dveš piedzīvojumu un uzņēmības garu . . Mazskautu mītnē gaiši logi, gaišas priežu koka paneļa sienas. Lieli zīmējumi no tautas pasakām. Pie sienas Staburaga klints ar koka ripām sēdēšanai . . . Tālāk . . . skautu mūzejs . . . darbnīca . . . guļamistabas . . . bibliotēka . . . viesu istaba." 

Ja tev gadītos Garezera Rakstu 5. krājums, tad tu tur varētu redzēt, kā visam tam bija jāizskatās. Bija jāizskatās, — dabā tu to nevari un nevarēji skatīt, jo pietrūka laika no nekā radīt visu to. Tak katru vasaru cēlās teltis, plīvoja kursu nometnes karogs, liesmoja ugunskurs, kvēloja Garezera gars. Mācījās jaunie. Atjaunošanās sanāksmēs ieradās uz dienu vecie. Tie, kas nevarēja ierasties, mājā dziedāja garezeriešu dziesmu. 

Garezera dziesma

Es biju kādreiz pūce, tik jautra, cik vien var; 

Bet tagad beidzis pūčot, es nezin, ko lai dar. 

Jo esmu vecs un vārgs un nevar pūčot vairs. 

Tad es traucu atpakaļ, kad vien tiek var. 

Tik pie Garezera būt 

Traucu es, kad vien tik iespējams tur kļūt. 

Vienkārša dziesmiņa, bet garezeriešiem tā bija „mūsu dziesmiņa". Es viņā klausoties un architekta zīmējumā skatoties  1934. gadā uzrakstīju Garezerā Rakstiem rakstu 

— „Garezerā 1954. gadā 

Sveiks Jāni! Kā redzi izpildu Tavu lūgumu, rakstīt tūlīt pēc Atjaunošanās sanāksmes. Tiešām žēl, ka Tu nevienu gadu netieci uz Latviju, nevari būt sanāksmē. Izlasījis Tavu beidzamo vēstuli, es sāku domāt. Jā, savāds ir cilvēks, — kā viņš var piesieties kādam zemes stūrīšam, kā viņš var saistīties ar kādu laika brīdi, kādiem cilvēkiem. Tu jau 7 gadus būvē tiltus DienvidAmerikā, es 5 gadus kā vairs nestrādāju skautos. Bet kad mēs reizi gadā saņemam Garezerā žurnālu ar ielikto īpatnējo kartiņu ar aicinājumu uz Atjaunošanās sanāksmi, tad mēs aizmirstam ikdienu un garā atgriežamies skautu pasaulē. Tad mēs atminam vecās gaitas, vecos draugus, atminamies ko laikraksti stāsta par pašreizējo skautu darbu. Tad rodās vēlēšanās braukt satikties, pastaigāt pa Garezerā krastu, pasēdēt vienu nakti pie ugunskura. Lieli puikas, veci puikas mēs esam, bet vēl jaunu puiku domas mums galvās. Un daudzi piespiežās un atrod laiku un iespēju aizbraukt. Arī es šoreiz aizbraucu. Sanāksme sākās aizvakar, beidzās šodien. Es vēl pāris dienas palikšu — došu sev mazu atpūtu, — pastaigāšu, pavērošu; kas zin, kad atkal šurp atkļūšu. Es apmetos Skautu viesnīcā. Tavā laikā tā bija neliela bet tagad ir liela un moderna viesnīca. Tādu, kā es, te ir daudzi. Daži ir mūsu laika, pazīstami, daži vārda pēc dzirdēti, daudzi pilnīgi sveši. Bet jāsaka, Garezerā gaiss tiešam visus tuvina. Kad mēs vakarā salasāmies uz augšējās terases un, vērojot saules rietu jūrā, izdzirdam vakara jundas skaņas viņpus kāpām nometnē, mēs neaicināti ceļamies kājās un dziedam jundas dziesmu. Mēs skatāmies grimstošajā saulē un un domājam: jā, viņa, šīsdienas saule noriet, bet nāks jauna diena ar jaunu ausmu un jaunu rietu. Mēs te un viņi tur — nometnē, nākam un ejam bet dziesma skan vienmēr, skanēs arī tad, kad mūsu dienas norietēs. Ir gājis laiks, gadi ir pagājuši bet liekas mēs te esam viena kopa zēni, kuri tikai vakar izgājuši tālākā sirojumā un šodien atgriezušies stāsta par ceļa gaitām. Tu atmini Eglīti? Viņš saprotams tagad ir krietni vecs puika, pensionējies un apmeties uz dzīvi tepat tuvumā. Viņš bieži te iegriežoties. Katru vasaru parādoties pa kādai jau sen, sen neredzētai sejai. Kā gāju putni atgriežās dzimtenē tā daudzi Garezera krastā sēdējušie atgriežoties vēl reiz un vēl reiz. Atbraucot, ierakstoties viesu grāmatā un tad šķirot atpakaļ daudz, daudz lapas, lai atrastu savu beidzamo parakstu. Tad aizejot uz kursu pakalniem, paskatoties kā jaunie strādā, pasēžot uz ugunskura bluķiem, vakarā aizejot uz ugunskuru, pusdienā ejot skautiem līdzi jūrā. Visi atzīstot, ka te daudz darīts, daudz paveikts, bet visiem liekoties, ka agrākajās dabiskajās kāpās bijis vēl jaukāk. Apkārtne izveidota par vasarnīcu pilsētiņu ar dzīvu kustību liedagā. Bieži iet vilcieni, ielas asfaltētas, daudzi auto. Vai Tu vēl atmini, ko mums kursos stāstīja vēstures lektors, par to, ka viņi 1925. g. te ieradušies pirmo reizi un kāds tad viss bijis kluss un pirmātnējs. Tagad viss citādi. Arī skautu lietas ir veidojušās. Tagad te darbs norit itin kā trijās patstāvīgās valstībās. Citādi jau arī tikdaudz nevarētu veikt. 

Še pie liedagas ir Skautu draugu komitejas valstība. Te viesnīca, ceļojumu biroja nodala, skautu propogandas birojs gādā par sakariem ar pasauli un ar tiem, kuri no aktīvo skautu rindām izgājuši. Te viss ieturēts lietišķā, modernā stilā. Otra pasaule ir Skautu sils. Tas mazliet paplašināts. Te ir vieta izbraucošo skautu dzīvei, tāpat, kā toreiz. Vienīgais ir sasniegta labāka sporta un skautu dzīves sintēze un darbība pilnīgi atdalīta no Gilvela. Gilvels — Garezers ir trešā valstība, te strādā vienīgi vadītāju sagatavošanai. Gars ir tas pats bet līdzekli daudz plašāki. Arī ārēji te mazāk pārmainu. Tāpat vadības teltis ceļ pie Klabatu pakalna, tāpat tradicionālie kopi turās pie Pūču, Dzeņu, Baložu, Dzegužu pakalniem. Patīkami ir, ka vadība spējusi saglabāt neaizskartu „Pirmātnes_priedulāju". Mazs jau nu ir tas meža stūrītis, bet ir patīkami redzēt sakritušos, neaizskartos zarus, skujas, bedri ar smaržojošiem vaivariņiem un zilenēm, visu tā kā tas reiz bijis, cilvēka neaiztiktu. Ēku skaits gan palielinājies. 1936. g. uzcelto ēku puduris bija itkā lauku sēta, bet tagad ēku ir vairāk un kopaina pavisam cita. Vecā sagaitu ēka ir paplašināta: piebūvēta otra zāle. Otrā galā — tu atmini — bija birojs, mazskautu un skautu istaba, bet augšā vadības un roveru istaba. Pie Atgriešanās vārtiem tagad uzcelta ēka kopīgam birojam. Vadībai uzcelta īpaša mājiņa. Agrākā mantnīca — mazā klētiņa tagad ir pārvērsta par skautisma vēstures muzeju . . Veļu klētiņa pie pašas „Pirmatnes" ir kas jauns. Tā ir krēslaina telpa, kurā noliek to Gilvelistu spieķus, kuri šīs saules gaitas beiguši, tur glabājās vecie karogi un grāmata attiecīgiem ierakstiem. Daudz domu ierosina šie ieraksti . . . 

Ar Garezera sveicienu 

Tā bija fantāzija rakstīta 1934. g. par 1954. gadu un tagad — 1946 gadā mēs esam tālu prom no visa tā. Jā, ja es nebūtu saplēsis mazu grāmatiņu, tad varētu vēl pievienot mazu ainu. „Beidzamo reizi". Atmiņā ir palikusi tikai viena frāze. „Ir pelēka diena, mēs septiņi laikam esam beidzamie un šī ir beidzamā reize; citi aiziet pāri pakalniem, mēs divi atpaliekam, lai noskatītos, kā aiziet beidzamie septiņi . . ." Pēc tam laikam teltis vairs nav pacēlušās. Uz Klabatu kalniņu un ugunskuru iemītie taciņi aizbirst priežu adatām . . . Bet Garezerā gars — nopietna darba, skautiskas brālības un cilvēcības gars - tas dzīvo garezeriešos. Jūs, jaunie, klausaities, viņos, ieklausaities, iegaumējiet, kur gājusi taka uz Klabatu kalniņu — kādreiz atkal Garezerā sila klusumā ir jāskan pulcēšanās signālam.   

* Jaunaudze / 16.03.1946

-