Ūdensapgādes muzejs / Baltezera sūkņu stacija ^

Veldze Rīgai

Aprit 360 gadu, kopš Rīgas pilsētas pirmās komunālās ūdens apgādes iekārtas būves un 75 gadi no Baltezera sūkņu stacijas nodošanas ekspluatācijā. Sen to Rīgu daudzināja, nu to Rīgu ieraudzīju: Visapkārt smilšu kalni, Pati Rīga ūdenī. Rīgas pilsētas Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības pārvaldē uz sienas redzams torņa attēls un skaitlis 1620. šis gads tiek uzskatīts par valgmes un veldzes apgādes sākumu — pirmās «ūdensskunstes» ierīkošanu. Pirms tam rīdzinieki ūdeni ņēma no Daugavas. Vēlāk pilsētai to pievadīja 1582. g. izraktais kanāls no Šmerļa upītes, kur ūdens esot bijis «sevišķi tīrs un veselīgs». Sākumā plūdums kanālā bija liels un darbināja pat dzirnavas. Taču pēc gadiem septiņdesmit ūdens vairs nepietika, dzirnakmeņi apklusa. Un, lūk, 1620. gadā Rīgā tika ierīkota pirmā Komunālā ūdensapgādes iekārta, tā sauktā «ūdensskunste». To esot izdarījis Strasburgas meistars H.Kristlers. Rātes kungus «skunste» tomēr neapmierināja, un tā nepastāvēja ilgi. Jaunu iekārtu uzbūvēja no Dancigas uzaicinātais meistars J.Josts. Tā atradās nocietinājumu vaļņa Zunderna tornī, tagadējās I.Sudmaļa ielas galā, kur atrodas gājēju tunelis. Turpat bija valnim pieguloša ēka — meistara dzīvoklis. Blakus ielu vēlāk nosauca par Skunstes jeb Ūdensvada ielu. Kā tad darbojās «ūdensskunste»? Daugavas ūdeni pa apakšzemes kanālu novadīja sūkņu stacijas krājakā. Sūknis bija ierīkots tornī: liels koka rats ar 268 zobiem, kas palīdzēja darbināt pārējo mehānismu. Ratu ap asi grieza zem tā pajūgtie zirgi. Ūdeni no krājakas padeva apmēram 7 metru augstumā novietotajā koka rezervuārā, kura tilpums bija 850 mucas. No šejienes valgme pa koka caurulēm plūda uz dzīvojamo namu un sabiedrisko ēku pagalmiem. Dancigas meistars strādāja apmēram 10 gadus, šajā laikā tika iekārtots plašs cauruļu tīkls; «Līdz rātsnamam un vēl aiz tā,» kā rakstīts hronikā. 19. gadsimta pirmajā pusē, Rīgai augot, veldzes vairs nepietika. Pilsētas saimnieki sāka domāt par jaunu ūdensapgādes sistēmu. Inženieris V. Veirs, kas bija guvis ievērību, vadot vaļņu nojaukšanu, iesniedza iekārtas projektu. Ūdeni paredzēja ņemt no Daugavas augšpus pilsētas, kur tas netiek piesārņots. Iekārtu uzbūvēja 4,3 km no pilsētas centra — Maskavas ielā pie Kridenera (tag. Stadiona) dambja. Ūdeni pievadīja pa atklātu kanālu no Daugavas atzarojuma. Sūkņu stacijā uzstādīja divas tvaika mašīnas un sūkņus. To jauda bija 6300 kubikmetru ūdens diennaktī. Uz pilsētu veldzi padeva pa maģistrālo vadu, kas bija būvēts no ķeta caurulēm. Jaunā iekārta sāka darboties 1863. gada maijā. Pēc pusgada, novembrī, 200 gadus vecā Rīgas «ūdensskunste» beidza pastāvēt. Lai izlīdzinātu valgmes patēriņa svārstības, blakus stacijai uzcēla 40 metrus augstu torni ar rezervuāru. Uz gadsimta beigām strauji augošā Rīga atkal sāka izjust ūdens trūkumu. Bez tam neapmierināja ūdens zemā kvalitāte. 1892.—1894. gadā Rīgā slimoja ar holēru, turklāt visvairāk ūdensvadam pieslēgtajās mājās. Pilsētas valdīšana aicināja dzert tikai vārītu ūdeni, ielās un sabiedriskajās ēkās tika uzstādītas mucas ar šādu ūdeni. Rezultāti tomēr bija gaužām vāji. Tad tika nolemts visu ūdens apgādi paplašināt un uzlabot. Maskavas ielā uzcēla jaunu katlu māju un mašīnu ēku, uzbūvēja divus jaunus ūdenstorņus pie Matīsa kapiem, izremontēja vadus. Tomēr ūdens pieaugums bija tikai 38 procenti, bet kvalitāte joprojām zema. Šī ūdens apgādes sistēma darbojās līdz 1905. gadam. Ēka un daļa iekārtas vēl saglabājusies. Pašreiz tajā atrodas Rīgas Politehniskā institūta siltumtehnikas laboratorija. 1900. gadā sliktā ūdens dēļ Rīgā ap 2000 cilvēku saslima ar vēdera tīfu. Pilsētas valde bija spiesta domāt par šodienas jubilāres — 75 gadus vecās Baltezera sūkņu stacijas būvi. Jau 1882. gadā no Minhenes tika uzaicināts inženieris A. Tīms, viens no tā laika izcilākajiem speciālistiem Eiropā grunts ūdens meklēšanā. Šo darbu pabeidza 1890. gadā. Noskaidrojās, ka pilsētai nepieciešamo augstvērtīgo ūdeni var iegūt 15—20 km attālumā: Bukultu, Remberģu, Zaķumuižas rajonā. Vislabākos rezultātus deva meklējumi starp Juglu un Baltezeru. Ūdens paraugus nosūtīja uz Minheni, kur tos pārbaudīja laboratorijā. Sevišķi atzinīgi tika novērtēts paraugs no Baltezera apkārtnes. «Rīgai nav ko baidīties no Baltezera apkaimes ūdens. Pilsēta var būt laimīga, ka tās rīcībā ir tik tīrs ūdens,» bija rakstīts laboratorijas vadītāja profesora Petenhofera atsauksmē. Un tomēr «pilsētas tēvi» gandrīz 20 gadus nevarēja izšķirties: vai paplašināt un uzlabot ūdens ieguvi no Daugavas, kur krājumi ir neizsmeļami, vai būvēt iekārtu nezināma daudzuma gruntsūdens ņemšanai. Sākumā Baltezera apkaimē izraka 42 filfrakas un ierīkoja divus sifonvadus, kā arī pārējo sūkņu stacijas kompleksu. Aku dziļums 18—20 m, atstarpes 125 m. Un tā otrdien, 1904. gada 26. oktobrī (pēc vecā kalendāra), Baltezera ūdensvads sāka darboties. Rīgā tajā dienā bija +2 grādi pēc Celsija, dienvidu vējš 6 metri sekundē. Iepriekšējā naktī bija uzsnidzis un uz dažām stundām radies kamanu ceļš. Tādēļ dienā ielas bija dubļainas, īpaši Sarkandaugavā, kur šķīdonis dažviet sniedzās līdz puslieliem. Nekādas svinības sakarā ar sūkņu stacijas nodošanu ekspluatācijā nenotika. «Baltijas Vēstnesis» tikai 3. novembrī rakstīja: «Jauno ūdens vadu sāka lietot jau 26. oktobrī, apgādājot pilsētu ar apakšzemes ūdeni. No sākuma tas bija neskaidrs, bet tagad tīrs un garšīgs. Viņam ir gaiša krāsa, un to nevar pielīdzināt dzeltenajam, neskaidrajam Daugavas ūdenim. Pilsētas iedzīvotāju veselības labā apakšzemes ūdenim būs liela vērtība.» 1906. gadā arī Pārdaugavā saņēma labo veldzi, jo pāri dzelzceļa tiltam ierīkoja spiedvadu. Kad tilta posmu pacēla, lai izlaistu kuģus, ūdens piegādi pārtrauca. Lai tas nebūtu jādara, 1910. gadā Alīses ielā uzbūvēja torni — rezervuāru un vēl pēc pāris gadiem tādu pašu arī Čiekurkalnā. Sūkņu stacijas teritorijā savukārt turpināja jaunu aku ierīkošanu. 1906. gada 16. maijā, kad sabojājās sifonvads, un 1907. gada 21. novembrī spiedvada plīsuma dēļ rīdziniekiem vairākas dienas vajadzēja stāvēt rindās pie artēziskajām akām. Tādēļ 1913. gadā uzbūvēja otru spiedvadu, bet tālākā gadu gaitā tiem tika pievienoti vēl vairāki spiedvadi. 1939.—1940. gadā ierīkoja infiltrācijas sūkņu staciju, par baseiniem izmantojot četras dabīgās ieplakas, kas atradās 30—50 m no filtrakām. Ūdeni tajās iesūknēja no ezera. Plūstot caur zemes slāņiem, tas attīrījās. Šī stacija darbojās līdz 1943. gadam, bet pēc Rīgas atbrīvošanas darbību atjaunoja. 1962. gadā tās jauda sasniedza 1000 litru sekundē. Kaut arī tautasdziesmā teikts, ka Rīga ir ūdenī, tomēr pilsētai tā vienmēr trūcis. Padomju Rīga auga ļoti strauji, un valgmes vajadzēja aizvien vairāk. 1958. gadā sāka darboties pirmā pacēluma sūkņu stacija Baltezers-1, vēl pēc 12 gadiem tajā pašā rajonā radās Baltezers-2. Pēc šīs iekārtas nodošanas ekspluatācijā, kas notika dažus gadus pirms jubilāra Baltezera 70. dzimšanas dienas, visi trīs Baltezeri deva vairāk nekā trešo daļu no toreiz Rīgai piegādājamā ūdens. Otrā visvecākā ūdens piegādātāja Rīgai ir Zaķumuiža, kur sūkņu stacijas būvi uzsāka 1934. gadā. 1962. gadā tika apgūtas Remberģu gruntsūdens bagātības, bet pēc tam — Gaujas. Sūkņu stacija «Gauja-1» sāka darboties 1969. gada 1. janvārī. Atšķirībā no citām ūdens ņemšanas iekārtām šeit nav krājaku. Tās aizstāj vakuumkatls, kam pievienoti sifonvadi. Izsūknējot no katla gaisu, šifoni sāk darboties un ūdens ieplūst katlā. No turienes sūkņi to ievada spiedvadā. 1963. gadā sāka izmantot arī Katlakalna 150 m dziļās artēziskās akas. Tā bija pirmā ūdens ņemšanas iekārta Pārdaugavā, ja neskaita Vildenberga ādu fabrikas artēziskās akas, no kurām pārdaugaviešiem veldzi piegādāja pēc pirmā pasaules kara, kad kopā ar dzelzs tiltiem bija saspridzināts ūdensvads. Katlakalna ūdenim piemīt samērā augsts dzelzs saturs, tādēļ uzstādīja atdzelžošanas ierīces. Viens no lielākajiem veldzes piegādes kompleksiem ir Juglas sūkņu stacija. Lai apgādātu savus uzņēmumus ar ūdeni, VEF, Rīgas vagonu rūpnīca, «Rīgas manufaktūra», «Alfa» un citi uzņēmumi kopīgi uzsāka tehniskā ūdensvada būvi. Celtniecības gaitā izrādījās, ka, papildinot projektu, iespējams iegūt dzeramo ūdeni, šim nolūkam iekārtotas attiecīgas attīrīšanas iekārtas. Galvenā ūdens attīrīšana notiek 14 kontaktdzidrinātājos. Rīga turpināja augt ar katru gadu. Vajadzēja vairāk valgmes gan jauno dzīvojamo namu rajoniem, gan rūpniecības un komunālajiem uzņēmumiem. 1952. gadā pilsēta patērēja diennaktī 80 000 kubikmetru ūdens, bet pēc 15 gadiem šis skaitlis jau bija dubultojies. Paredzēja, ka tas vēlreiz dubultosies jau uz pusi īsākā laikā. Tādēļ 1966. gadā tika izstrādāta un apstiprināta pilsētas ūdens apgādes shēma līdz 1980. gadam. Uzdevumu pilnīgi varēja atrisināt vienīgi ūdens ņemšanas iekārtas pie Rīgas HES. Elektrostacijas baseins var nodrošināt tādu daudzumu, proti, pusmiljona kubikmetru diennaktī, kāds būs pilsētai nepieciešams arī tālākajā nākotnē. HES ūdenskrātuves laukums ir vairāk nekā 40 km2, vidējais dziļums — 7 m un tilpums gandrīz 340 miljonu m3. Daugavas ūdens analīzes rādīja, ka tas ir hidrokarbonāta tipa, ar nelielu mineralizāciju, mīksts. Vissavienības Komunālās saimniecības akadēmija rekomendēja pirms lietošanas dzeršanai to laist cauri pilnam attīrīšanas ierīču kompleksam. Visa ūdensapgādes sistēma sastāv no četriem galvenajiem posmiem: pirmās pakāpes sūkņu stacija HES aizsprosta valnī, maģistrālais vads no sūkņu stacijas līdz attīrīšanas ietaisēm, attīrīšanas ietaises ar palīgsaimniecībām Bauskas ielas rajonā un maģistrālie vadi ūdens padošanai pilsētas ūdensvada sistēmā. Izņemot nelielu sarkanu ķieģeļu ēku, pirmais objekts ir gandrīz nemanāms, jo visa iekārta iebūvēta valnī, šeit Daugavas ūdens ieplūst kamerā, kur notiek tā mikrofiltrācija. To izdara smalks metāla sietiņš ar 40 mikronu lielām acīm. Otrā nodalījumā atrodas pirmās pakāpes sūkņu stacija, kas pa 1200 mm caurulēm veldzi padod uz attīrīšanas kompleksu. Liels un sarežģīts ir šis attīrīšanas komplekss, kura platība gandrīz 30 ha. šeit uzbūvēta katlu māja, administrācijas korpuss, otrās pakāpes sūkņu stacija, divi tīrā ūdens rezervuāri, ūdens nostādināšanas un filtru bloki un vairākas citas ēkas. Kompleksa sirds ir ūdens nostādināšanas un filtru bloki, kas ūdeni pilnīgi attīra no mehāniskajiem piemaisījumiem. Tīrais un dzidrais ūdens nokļūst rezervuāros, no kuriem otrā pacēluma sūkņu stacija to padod pilsētai, šis plašais komplekss izmaksāja 15 miljonus rubļu — 3/4 no visas kopējās summas. Tā pirmā kārta nodota ekspluatācijā, un Rīga no šejienes saņem 120 000 m3 veldzes diennaktī. Kopā ar pārējām sūkņu stacijām — vairāk par 400 000 kubikmetru dzeramā ūdens. 1944. gada 8. oktobrī hitlerieši uzspridzināja Zaķumuižas sūkņu staciju. Pēc pāris dienām tika saspridzināti abi maģistrālie vadi Baložkalnā, starp Juglas un Ķīšezeru. Tūlīt pēc Rīgas atbrīvošanas sākās vadu atjaunošana. Strādāja šīs nozares speciālisti, kas bija palikuši pilsētā, amatnieki no citiem uzņēmumiem, Latviešu strēlnieku korpusa karavīri. Darbi ritēja dienu un nakti, vīriem nedaudz atpūšoties turpat uz vietas, jo satiksmes ar pilsētas centru nebija. Sevišķi smagos apstākļos strādāja metinātāji. Lai piekļūtu cauruļvada apakšai, bija jāguļ uz zemes vai pat ūdenī. Darbs tika paveikts 10 dienās, un garās rindas pie artēziskajām akām pazuda. Dzejnieks A. Čaks par to uzrakstīja šādas rindas: Vai tā ir parādība, vai skaists un dīvains māns: Dzīvs manā virtuvē ir atkal mēmais krāns. Kopš tām dienām aizritējuši 35 gadi. Tagad kopējais ūdensvadu tīkls, ieskaitot maģistrālos, ir 805 km — divas reizes vairāk nekā 1940. gadā. Protams, avārijas gadās arī tagad. 1965. gadā, rokot kabeļa trasi, pārgrieza vienu no spiedvadiem, kas vairākas dienas nevarēja pilsētai pievadīt valgmi. Tāpat maģistrālo vadu sabojāja 1968. gadā. Viens no tiem pie Juglas tilta plīsa 70. gadu sākumā. Sīkāku avāriju ir daudz. Spiediens tīklā palielināts, lai ūdens sasniegtu namu augšējos stāvus, bet caurules, no kurām daļa ir lietošanā kopš gadsimta sākuma, to ne vienmēr iztur. Bez tam tagad pa ielām brauc trolejbusi, autobusi, daudztonnīgas smagās automašīnas, kas rada nesalīdzināmi lielāku vibrāciju nekā senāk ormaņu rati. Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības pārvaldes ļaudis gan cenšas bojājumus likvidēt, bet... Daudz valgmes noplūst arī dzīvokļu ekspluatācijas rajonu amatnieku neizdarības dēļ. Pašreiz Rīga diennaktī saņem vairāk nekā 400 000 m3 ūdens vai vairāk par 260 litriem katrs iedzīvotājs. Tātad — apmierinoši. Tālākai ūdens patēriņa pieauguma apmierināšanai pilsētā paredzēts izbūvēt vēl papildu spiedvadus no Daugavas ūdens ņemšanas vietas līdz attīrīšanas kompleksam, paplašināt pašu ūdens attīrīšanas kompleksu, kā arī izbūvēt maģistrālos vadus pilsētā. Līdz ar to diennaktī varēs no šī kompleksa pilsētai piegādāt projektā paredzēto daudzumu — pusmiljonu kubikmetru veldzes. Lai mūsu dzeramais ūdens atbilstu «valsts standartam 2874—73. Dzeramais ūdens», kompleksā to pārbauda ik stundu, bet Rīgā katru dienu. Un pēc garšas īpašībām tas ir labāks par daudzu mūsu valsts pilsētu veldzi. Tāds ir stāstījums par Rīgas apgādi ar ūdeni, atzīmējot «ūdens skunstes» 360 un Baltezera sūkņu stacijas 75 gadus.

Veldze Rīgai

1979.11.01 Zvaigzne
A. AKMEŅKALNS

=================

Rīgas - Tallinas šosejas 3. kilometrā izvietots Rīgas ūdensapgādes muzejs. Tas darbojas kopš 1988. gada un sniedz informāciju par četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmu. Rīgas centralizētās ūdensapgādes pirmsākumi meklējami 17. gs. vidū, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas. Rīgas ūdensapgādes muzejs iekārtots vecās Baltezera ūdens sūknētavas, kas darbojās no 1904. līdz 1950. gadam, mašīnu zālē. 

Muzejā var apskatīt "Compound" tipa tvaika mašīnas, čuguna sifonvadus un spiedvadus, kas izgatavoti Rīgā, Felzera un mašīnbūves rūpnīcā, kā arī tvaika katlus, kas izgatavoti R.Poles mašīnbūves rūpnīcā Rīgā. Pie muzeja var redzēt arī arhitektoniski izteiksmīgos Rīgas ūdenstorņus

Rīgas ūdensapgādes muzejā ir iespēja apskatīt četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmas vēsturi. Rīgas ūdensapgādes pirmsākumi meklējami 17. gs. vidū, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas. Rīgas ūdensapgādes muzejs iekārtots vecās Baltezera sūknētavas mašīnu zālē.

Ir  iespēja apskatīt četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmas vēsturi.  Viens no ievērojamākajiem tehnikas pieminekļiem Rīgas rajonā atrodas Ādažu pagastā, un tas ir Baltezera sūkņu stacijas komplekss. 

21 gs. sākumā / mašīnu zāle; šobrīd muzejs
Visas sūkņu stacijas iekārtas gandrīz pilnā komplektācijā un darba kārtībā nonākušas līdz mūsdienām.

Rīgas ūdensapgādes pirmsākumi meklējami 17. gs. vidū, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas. Rīgas ūdensapgādes muzejs iekārtots vecās Baltezera sūknētavas mašīnu zālē.

1863. gadā izbūvēja jaunu čuguna cauruļvadu sistēmu un tvaika sūknētavu augšpus pilsētas Maskavas ielā. 19 gs. beigās šī sistēma vairs neapmierināja izaugušās pilsētas vajadzības un lai uzlabotu dzeramā ūdens kvalitāti Rīgas pilsētā, 1882.gadā Rīgas rāte nolēma, ka jāveic gruntsūdens pētījumi Rīgas apkārtnē. Izrādījās, ka Daugavas ūdens neatbilda dzeramajam ūdenim izvirzītajām prasībām.

1883.gadā inženieris - hidrologs A.Tīms no Minhenes, veicot pētījumus Bukultos, Remberģu un Zaķu muižu apkaimē, atklāja lielus labas kvalitātes gruntsūdens krājumus.  Balstoties uz A.Tīma un vēlākajiem pētījumiem, 1904. gadā Bukultu muižas ( tagadējā Baltezera) teritorijā jaunā ūdens sūknētava uzsāka darbu. Līdz pat Otrajam pasaules karam  Baltezera ūdenssūkņu stacija piedāvāja ūdeni, kas kvalitātes ziņā atzīts par labāko Eiropā.

Līdz 1935. gadam sūkņu stacija nodrošināja Rīgu ar dzeramo ūdeni. 1935. gadā tika uzbūvēta papildus sūknēšanas stacija Zaķu muižā. 

Baltezera ūdensapgādes muzejs ir nesaraujami saistīts ar ne tikai ar Baltezera sūkņu stacijas ēku kompleksu, bet arī  ar visu gadsimtu mijā veidoto Rīgas ūdens apgādes sistēmu, kurā ietilpst arī arhitektoniski izteiksmīgākie Rīgas ūdenstorņi.

Viena no 1904.gadā neogotikas formās būvētajām ēkām / foto no 1995.g.

1904.gadā būvēta ēka / foto no 1995.gada/ Kompleksa vēsturiskā apbūve ir saglabājusies līdz mūsdienām, vien 20. gadsimta 2.pusē nojaukts sūkņu stacijas skurstenis.

***

fotosērija 

«ZINĀTNES UN TEHNIKAS PIEMINEKĻI»

Baltezera sūkņu stacija. 

Rit laika rats

ANDRA BIEDRIŅA foto "Rit laika rats". Arvien straujāks tā skrējiens, arvien ātrāk šī diena kļūst par vakardienu. Vakardiena — tie ir arī daudzie tehnikas pieminekļi, ar ko tik bagāta mūsu republika, jo Rīga jau gadsimta sākumā bija viena no industrijas dižpilsētām. Šajā numurā sākam fotosēriju par sava laika tehnikas šedevriem, kuri kļuvuši par zinātnes un tehnikas pieminekļiem. Tāda ir BALTEZERA SŪKŅU STACIJA, kura vēl šodien apgādā Rīgu ar dzeramo ūdeni. Stacijas mašīnu ēka celta 1904. gadā. Sūkņu stacijas mašīnu zālē uzstādītās mašīnas 1903. gadā izgatavotas Rīgā, firmā «Felzers un Ko».

Stacijas mašīnu ēka celta 1904. gadā.

1986.01.05 Zvaigzne *** Rīga dzer vislabāko ūdeni  Jaunierīkotās akas ūdens mērītājs „Jo dzer — jo slāpst!" Tādus vārdus mēdz lietāt nogaršojot dārgu vīnu, vai kādu citu retu dzērienu. Bet rīdzinieki šo izteicienu varētu attiecināt uz pašu ikdienišķāko dzērienu —ūdeni, jo tikai nedaudzi zinās, ka Rīgā patērētais ūdens pēc savas tīrības un sastāva pieskaitāms pie labākiem Eiropā, šai ziņā Rīgu var apskaust daudzas lielo valstu galvaspilsētas, kurām ūdens piegādes apstākļi daudz sliktāki.  Jaunā ūdensvada stacijas būves vieta Zaķu muižā Tā Parīzē ūdens jāņem no Sēnas upes, kurā  satek visi kanalizācijas ūdeņi, kādēļ dzeršanas vajadzībām lietotais ūdens speciāli jāfiltrē. Līdzīgos apstākļos atrodas arī pārējās lielpilsētas. Rīgas patērēto kristālskaidro dzeramo ūdeni palīdz tīrīt pati daba. Tas nāk kā gruntsūdens no daudzām filtrakām, kas ierīkotas pie Baltezera, ūdens bagātos slāņos. Tā kā Rīga pagājušā gadā patērējusi pāri par 15 milj. kub. mtr. ūdens, (caurmērā katrs Rīgas iedzīvotājs patērējis 135 litrus ūdens dienā), tad vecā ūdensvada stacijas vadītāji bija palikuši pavisam domīgi. Lieta tāda, ka Bukultu stacija jau sasniegusi savu augstāko ūdens piegādes spēju un varētu gadīties, ka ūdens patēriņam pieaugot, vai rodoties kādiem sevišķiem apstākļiem, Rīgai sāktu pietrūkt ūdens. Tāpēc Rīgas pilsētas saimnieki jau laikus sameklējuši jaunas ūdens rezerves un stājušies pie jaunas papildu stacijas būves.  Jaunā ūdensvada galvenā krājaka Jaunā Zaķu muižas ūdensvada stacija varēs dot caurmērā 15.000 kub. mtr. ūdens dienā, ar ko ievērojamā kārtā uzlabosies ūdens piegāde Pārdaugavā. Stacija atrodas 23 km no Rīgas, ūdens piegādei jaunā stacijā uzstādīs 3 ar elektrību dzenamus vertikālus centrbēgu sūkņus. Stacijas izbūves darbi jau iesākti, bet visi darbi būs nobeigti tikai nākošā gada rudenī. Stacijas izbūve kopā ar spiedvada ierīkošanu (7,2 klm. garumā) un ūdens ieņemšanas ietaisi (sūcvadi un 42 akas) Rīgas pilsētai izmaksās apm. 2,3 milj. Ls.  Izdodot šo milzīgo naudu, būs drošība, ka jaunā un vecā stacija spēs segt Rīgas ūdens patēriņu vismaz līdz 1939. gadam. Tad ierīkos vēl trešo ūdensvada staciju Remberģu muižas meža rajonā pie Gaujas, kas līdzīgi Zaķumuižas meža rajonam, arī bagāts ar grunts ūdeni saturošiem slāņiem. Par visu to sīku jo sīku kalkulāciju jau izstrādājusi Rīgas pilsētas uzņēmumu valde.   1934.10.04 Rīts ***

Jaunā sūknētava / 2004.g.

Baltezera plāns / 1903.g.

Sūkņu stacijas projekts

Teritorija ap Baltezeru ir unikāla ar tajā iegūstamo kvalitatīvo gruntsūdens resursu apjomu.

Baltezera Sūkņu stacija tolaik Eiropā bija otra lielākā ūdens padeves stacija. Tās būvniecībai bija vajadzīgs tikai 1 gads un 5 mēneši. Tā sāka darboties 1904.gada 26.oktobrī.

Sūkņu stacija

Filtraku izbūve / 1904.g.
 
Rīgas dzeramais ūdens toreiz tika novērtēts kā otrs labākais pilsētas dzeramais ūdens tūlīt aiz Vīnes.

Krāsnis tvaika mašīnu darbināšanai / Pa ūdensceļu ar baržām varēja piegādāt akmeņogles, kas darbināja tvaika mašīnu. Mašīna darbināja 2 virzuļsūkņus, kas nodrošināja ūdens padevi. 30 tonnas akmeņogļu diennaktī tika patērētas sūkņu stacijas jaudīgās tvaika mašīnas darbināšanai. Trīs vīri pie trim krāsnīm strādāja dienu un nakti / 1906.g.

Filtraku izbūve / 1910.g.

Ūdens padeves spiedvads tika izbūvēts 16,5 km garumā līdz Rīgas centram. Zem Brīvības ielas ieliktās čuguna caurules ūdeni Rīgai padeva bez remonta 100 gadu garumā.  Visas caurules tolaik tika ražotas no čuguna, kas neapšaubāmi bija izturīgāks nekā vēlāk lietotais tērauda materiāls.

Darbs pie ūdensvada izbūves / ap 1910.g.

Sūkņu stacija ap 1915.g. 
 Visas sūkņu stacijas iekārtas bija ražotas tikai Rīgas rūpnīcās.

Filtraku urbšana / 1910.g.

Vidzemes šoseja
Darbs pie spiedvada
/ 1906.g.-1910.g.

Darbs pie ūdensvada izveides

1906.g.-1910.g.

   

Rīga nodrošināta ar labu ūdeni līdz 1950. gadam 

Vakar Latvijas inženieru biedrībā doc. R. Pāvels stāstīja par Rīgas jaunā ūdensvada izbūvi. Pirmā sūkņu stacija celta priekš 278 gadiem tagadējā ūdensvada ielā un ūdeni rīdzinieku vajadzībām ņēma no Daugavas. Ūdens bija slikts. 1909. gada pavasarī izstrādāja projektu gruntsūdens apgādei no Bukultu rajona, šeit atrada dzidru ūdeni. Priekšlasījumu tālākā gaitā referents pastāstīja par Bukultu stacijas izbūvi, stāstījumu ilustrējot ar miglu bildēm. Apstājoties pie tālāk'am izredzēm un kārtējiem uzdevumiem, doc. R. Pāvels norādīja, ka vismaz līdz 1950. gadam Rīgai nav jābaidās par ūdens trūkumu. Galveno ūdens daudzumu dod Bukultu ūdensstacija, bet vajadzīgo pieaugumu Zaķumuižas ūdensstacija. Pēc referenta domām tomēr laikus jāizpēta jauni apvidi, kur varētu dabūt labu ūdeni. Derētu piegriezt vērību Gaujas ielejai, jo pēc Siguldas jaunā tilta izbūves darbiem atrasts, ka zem ūdens gultnes atrodas smilšu un grants slāņi ar artēzisku ūdeni. Sīkāk jāizpēta arī Berģu muižas novads un Remberģu muižas rajons, tālāk apvidus uz dienvidiem no Juglas un apgabals pie Kadagas, Dūņu un Lilastes ezera. Ja aiz kaut kādiem iemesliem būtu jāapmierinājas ar tuvākiem rajoniem, tad jādomā par mākslīga gruntsūdens ražošanu. 

1937.05.01 Rīts

Baltezera sūkņu stacija (1904). Šīs stacijas artēziskās akas un infiltrācijas baseini diennaktī piegādā Rīgai 60000 m**3 dzeramā ūdens.

Kad bija Baltezeru "liktenīgais periods"?

Gruntsūdens izmantošanas sākums M.Baltezera sateces baseinā iezīmēja nākamās (pēc Gaujas-Daugavas kanāla) krasās pārmaiņas L. un M.Baltezera attīstībā. Šos divus gadus - 1903. un 1904. - var nosaukt par "liktenīgo periodu", kad īsā laikā tika pilnīgi sagrauts gadu tūkstošos tapušais hidrodinamiskais līdzsvars Baltezeru apvidū. Vecajā L.Baltezera un M.Baltezera iedobē sāka veidoties pilnīgi cits saturs, kas nu bija pakļauts divām spēcīgām ietekmēm - Gaujas ūdens un sāļā Rīgas līča ūdens iedarbībai, pie tam apstākļos, kad ir traucēta ezeru atjaunošanās no gruntsūdens krājumiem.

Pēc "liktenīgā perioda" ūdens daudzums samazinājās ne tikai virszemes ūdenstilpēs (L.Baltezerā, M. Baltezerā un ar tiem saistītajos mazajos ezeriņos), bet arī gruntsūdens līmenis novadā pazeminājās. Šāda veida ūdens režīma izmaiņām ezera sateces baseinā vajadzēja ļoti stipri paātrināt ezeru attīstību - izraisīt to ātrāku novecošanos un aizaugšanu. Tomēr, kā liecina Bioloģijas institūta speciālistu 1952. gada pētījumi, 50 gadus pēc "liktenīgā perioda" L.Baltezers un M.Baltezers vēl arvien bija ļoti tīri un novecošanās paātrinājums bija salīdzinoši vājš, vizuāli nemanāms. Acīmredzot ezeru attīstību labvēlīgi iespaidoja bagātīgi caurplūstošie Gaujas ūdeņi, kas arī tolaik ir vērtēti kā tīri.

Turklāt līdz pat 20. gs. 50. gadiem apvidus vēl arvien bija vāji apgūts. Lielā un Mazā Baltezera piekrastē joprojām bija nedaudzas zvejnieku saimniecības, kamēr pirmās vasarnīcas koncentrējās galvenokārt zemes sašaurinājumā starp ezeriem - abās pusēs Rīgas-Ainažu ceļam. Vasarnīcas bija izvietotas reti, un iemītnieku skaits tajās bija neliels. Vasarniekus vairāk interesēja atpūta un ezeri, nevis smilšu augsnes lauksaimnieciskā izmantošana. Var uzskatīt, ka Lielajā un Mazajā Baltezerā, līdzīgi kā lielākajā daļā Latvijas upju un ezeru, periodā līdz 20. gs. 50.-60. gadiem no baseina pieplūda salīdzinoši maz dažādu vielu (augu barības vielas ieskaitot) un virszemes ūdeņu attīstība ritēja izlīdzināti un lēnām. Tā bija salīdzinoši lēna pat L. Baltezerā, kaut gan nelielā dziļuma un plašās seklūdens joslas dēļ tajā jau no pašiem pirmsākumiem attīstība ritējusi daudz intensīvāk nekā M. Baltezerā. Uz to norāda biezais dūņu slānis un aizauguma pakāpe. 

No pazemes ūdens krājumiem piegādātā ūdens krājumi ir neizsmeļami un joprojām izcili kvalitatīvi. 

Jaunā sūknētava atklāta 2014.g.

================

Kāpēc Baltezeri aizaug?

Kopš Gaujas-Daugavas kanāla izbūves L. Baltezera un M. Baltezera ķīmiskais sastāvs gan bija ļoti stipri mainījies. To ietekmēja gan Gaujas, gan jūras ūdens pieplūdums. Valdot spēcīgam rietumu vai ziemeļrietumu vējam, ezeros pa kanālu iespiedās Rīgas līča ūdens.
 L. Baltezeru, kas ceļā bija pirmais, jūras ūdens ietekmēja spēcīgāk nekā M. Baltezeru. Pēc sāļu sastāva neviens no Baltezeriem vairs nelīdzinājās tipiskam saldūdens ezeram, kur starp katjoniem kalcija (Ca2+) un magnija (Mg2+) jonu daudzums pārsniedz nātrija (Na+) jonus, bet starp anjoniem dominē hidrogēnkarbonātu joni (HCO3 -), kamēr sulfātjonu (SO4 2-) un hlora jonu (Cl-) ir ievērojami mazāk. Jūras ūdens ietekmē gan Lielajā, gan Mazajā Baltezerā no katjoniem pārsvaru bija guvis Na+, bet no anjoniem – Cl-. L. Baltezerā hlora pārsvars bija pastāvīgs, kamēr M. Baltezerā tas izpaudās tikai pavasaros un rudeņos. Šāds sāļu sastāvs abos ezeros novērojams arī mūsdienās. To apstiprina 1995.-1996. gada zinātniskie pētījumi, kurus organizēja Rīgas pašvaldības uzņēmums "Rīgas ūdens" un LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar Šveices valdības atbalstu un atsevišķu speciālistu piedalīšanos. 

Kā secināms no pēdējiem pētījumiem, kas izdarīti 1995. un 1996. gadā, pēc Otrā pasaules kara Baltezeru novadā iesācies pilnīgi jauns periods, kas turpinās. 20. gs. 50. gados sākusies ļoti strauja novada apgūšana. Tiek izcirsts mežs, lai atbrīvotu vietu apbūvei un mazdārziņiem. Ar gadiem apbūve ir kļuvusi tik blīva, ka ir pamats runāt par pārapdzīvotību,  īpaši L. Baltezera piekrastē. Līdz ar apbūvi pastiprinās augu barības vielu pieplūdums ezeros. Tās izskalojas no būvbedrēm, sausajām atejām, ar atejmēslu kompostu u.c. līdzekļiem uzlabotajiem mazdārziņiem. Tiek ievadītas ezeros ar nepilnīgi attīrītiem notekūdeņiem, ar drenāžas ūdeņiem vai ieplūst ar gruntsūdeņiem pēc saimniecības notekūdeņu iesūcināšanas (septiks, infiltrācija) smiltīs. 

Tikai 20. gs. beigās celtajām ēkām notekūdeņu uzkrāšanai sāk lietot izsmeļamos krājrezervuārus, atsevišķu apbūves kooperatīvu robežās parādās ūdensvads un kanalizācija. Pirms 100 gadiem fosfora Lielajā un Mazajā Baltezerā bija tik maz, ka tā trūkums ierobežoja augu attīstību, turpretī mūsdienās fosfora un slāpekļa ir tik daudz, ka augi nespēj tos pilnībā izmantot. 1995.-1996. gada pētījumu sezonā (maijs - novembris) kopējā fosfora (P kop.) un kopējā slāpekļa (N kop.) vidējā koncentrācija mēnesī svārstījās šādās robežās:

P kop., mg/l N kop., mg/l

L. Baltezers 0,05 - 0,30 1,5 - 4,0

M. Baltezers 0,04 - 0,80 1,2 - 4,0

Salīdzinājumam - koncentrācija, kas nodrošinātu ezera līdzsvarotu un ilgstošu attīstību: ≤ 0,005 - 0,010 ≤ 0,30 - 0,45. Vienīgais veids, kā ezeri var reaģēt uz tik pārmērīgu barības vielu pieplūdumu, ir aizaugšana. Kur dziļums pagaidām ir par lielu, lai ieviestos augstākie augi (niedres, meldri, kalmes, vilkvālītes, dzeltenās lēpes, glīvenes, elši u.c.), vai to ieviešanos traucē pastiprināta viļņošanās, tur milzu masās attīstās zemākie augi - aļģes. Pārsvarā tās ir peldošas zilaļģesun pie kāda pamata piestiprinājušās pavedienveida zilaļģes vai zaļaļģes. Ja vasarā ūdens šķiet kā piebērts ar zilganzaļām drumsliņām, cilvēkiem ar jutīgu ādu nevajadzētu peldēties. Tas ir "zilaļģu ziedēšanas" laiks, parasti vasaras otrajā pusē. Glumie, koši zaļie pavedienaļģu sakopojumi vai zaļi  dzeltenā putainā masa ūdens virspusē, par kādu pavedieni pārvēršas novecojot, nav indīga. 

Rīgas ūdensapgādei izmantojamā gruntsūdens kvalitāti M. Baltezers pagaidām neietekmē. Ūdens no M. Baltezera tiek ņemts tikai gruntsūdens krājumu papildināšanai, proti, to iepilda lielos infiltrācijas baseinos, no kuriem tas lēni sasūcas zemē un ilgajā ceļā līdz savācējiekārtām dabiskā veidā attīrās. Gruntsūdens izmantošanas zonu gandrīz viscaur klāj mežs, tajā atrodas trīs  ezeriņi - Sudrabezers, Seķītis, Venču -, un saimnieciskā darbība te nenotiek. Pārējā Baltezera novada daļā, tostarp L. Baltezera un M. Baltezera piekrastē, vispirms nepieciešams pārkārtot saimniecisko darbību tā, lai augu barības vielas paliktu uz sauszemes, nevis tiktu iepludinātas deņos. Nākamajā ezeru atveseļošanas fāzē varētu sākt domāt par nepieciešamajiem pasākumiem ezeru iekšienē (dūņu un aizauguma izvākšana vai tml.), lai ezeru nosaukumi nevēstītu tikai par Lielā un Mazā Baltezera labklājību un tīrību pagātnē, bet atbilstu ezeru saturam arī mūsdienās.

   

  Muzeja nakts 2024

-