Kolhoza "Ādaži" LTK veterānu saime
Uzvaras 40.gadadienas svinības
Skolēnu tikšanās ar Kolhoza LTK veterāniem. / otrais no labās Josifs Kukelis
Godina kritušos varoņus
 |
Ziediem rotātais Baložkalna
Brāļu kapu obelisks
|
Baložkalnā, Vidzemes šosejas malā, atrodas neliels eglītēm iežogots uzkalniņš — Brāļu kapi. Granīta obeliskā zeltītiem burtiem rakstīts: «Mūžīga slava Padomju Armijas varoņiem, kritušiem cīņās par mūsu Dzimtenes brīvību un neatkarību pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem 1941. 1945.» Atzīmējot Uzvaras svētkus, te notika plašs mītiņš. Ieradās darbaļaudis no Rīgas rajona rūpkombināta, sanatorijas «Baltezers», Berģu septiņgadīgās skolas, kolchoza «Upes ciems», zvejnieku arteļa «Baltezers», zvēraudzēšanas padomju saimniecības «Jugla», kā arī karaspēka daļu pārstāvji. Ieradušies arī LKP rajona komitejas sekretārs b. Laiviņš, rajona izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks b. Boroviks, Latvijas LKJS rajona komitejas sekretāre b. Osipova un rajona organizāciju un uzņēmumu vadošie darbinieki. Atklājot mītiņu, Rīgas rajona Darbaļaužu deputatu padomes izpildu komitejas "priekšsēdētāja vietnieks b. Boroviks pakavējās pie pavasarīgajām dienām 12 gadus atpakal, kad varonīgā Padomju Armija guva vēsturisko uzvaru. Visu pasaules ļaužu sirdīs, — teica b. Boroviks, mūžīgi saglabāsies to Padomju Armijas varoņu piemiņa, kuri atdeva savas dzīvības, lai izglābtu pasauli no fašisma briesmām. Mītiņā vēl runāja rajona rūpkombināta partijas organizacijas sekretārs b. Ratņikovs, b. Maslovs un Raduševics, Berģu septiņgadīgās skolas skolotāja b. Priedīte, šīs skolas audzēknis pionieris Logins, LLKJS rajona komitejas sekretāre b. Osipova un citi. Mītiņa dalībnieki uz Brāļu kapiem nolika vairākus desmitus vainagu un daudz ziedu.  |
| Grupa mītiņa dalībnieku. |
Godina kritušos varoņus1957.05.15 Darba Balss (Rīgas rajons)
Stūrnieka, A.
SVINĪGS VAKARS «Ādažu» kolhoza kolektīvs kopā ar Ādažu astoņgadīgās skolas plašo saimi Rīgas atbrīvošanas 20. gadadienu atzīmēja svētku priekšvakarā 12. oktobrī kolhoza klubā. Gadadienai veltītu referātu nolasīja kolhoza priekšsēdētājs biedrs Kukelis. Par Ādažu ciema atbrīvošanu dzīvi un saistoši pastāstīja Carnikavas palīgskolas direktora vietniece biedre Lejniece. Nopietns brīdis dzīvē, kas visu mūžu paliks neizdzēšamā atmiņā, šai vakarā bija septiņpadsmit jauniešiem, kuriem svinīgi tika izsniegtas Ļeņina komjaunatnes biedru kartes. Sekoja mākslinieciskās pašdarbības koncerts. V. Lesiņa |
TAS BIJU ES
1965 gada 30 marta numurā bija ievietots raksts «Pie pārceltuves». Šls raksts mani ļoti saviļņoja un reizē lika atcerēties, kas notika 1941. gada augustā pie Lovates netālu no Ilmeņa ezera, tieši pie sovhoza «Hmelov». Es ļoti izbrīnījos, kad izlasīju šo rakstu, it īpaši par to, ka ir cilvēki, kas mani redzējuši vienu reizi tomēr atceras. Es šo rakstu frontes avīzē «Znamja Sovetov» neesmu lasījis, tikai atceros — kāds augstāks priekšnieks šo kauju bija noskatījies un mani uzslavēja, jo biju rīkojies apdomīgi un mazliet ar kara viltību. Manā vienībā bija tikai 2 ievainoti, bet kritušo nebija nemaz. Taču ne jau par apbalvojumu vai uzslavu karoju, bet par Dzimteni. Es šo gadījumu neuzskatu par varonību, jo manā vietā tāpat būtu rīkojies ikviens īsts padomju cilvēks. Man loti gribētos sastapties ar b. Farberovu un parunāt par bijušajām cīņu gaitām. Gribētos aizbraukt uz sovhozu «Hmelov», palūkoties, kā tur izskatās tagad. Toreiz ienaidnieks dedzināja mājas, šaudams jumtos deglodes. Gribētos turienes iedzīvotājiem pastāstīt, kā mēs aizstāvējām viņu dzimto ciematu. Jo toreiz neviena civilā iedzīvotāja nebija un neviens neredzēja notiekošo. Pēc šīs kaujas es vēl kādu laiku karoju, bet pie Maskavas 1941. gada 21. decembrī mani smagi ievainoja, un pēc izveseļošanās strādāju Novosibirskā piensaimniecībā. Pēc Latvijas PSR atbrīvošanas pārbraucu mājās. Tagad esmu personālais pensionārs. Pasveiciniet b. Farberovu, ļoti gribētu zināt viņa adresi.
Boļeslavs Mežans Ādažos
Redakcijas piezīme. Biedrs B. Mežans tagad dzīvo kolhozā «Ādaži». Būdams pensionārs, viņš joprojām aktīvi piedalās sabiedriskajā darbā. Uzskaitot vien viņa amatus — kolhoza partijas pirmorganizācijas biroja loceklis un sekretāra vietnieks, Ādažu ciema padomes deputāts, kolhoza biedru tiesas priekšsēdētājs, kolhoza valdes loceklis (pašlaik b Mežans aizstāj saimniecības vadītāju) — ikvienam kļūst skaidrs, ka uzņēmība, drosme un darba prieks joprojām dzīvo šai cilvēkā.
TAS BIJU ES
1965.04.15 Cīņa
Boļeslavs Mežans Ādažos* Darba Balss / 23.03.1975
* Darba Balss / 08.05.1975
Tematiska pēcpusdiena "Atmiņu ugunskurs"
no kreisās Daina Dzirkale, Alberts Kauls, Josifs Kukelis, _________
9.maija pasākumā uzstājas aktieris Juris Lejaskalns
* Darba Balss / 17.05.1979* Darba Balss / 17.05.1979
* Darba Balss / 27.09.1979
Latvijas poļi cīņā pret fašismu
INTERESANTU GRĀMATU LASOT
Pirms dažām nedēļām manās rokās nonāca Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāta vēsturnieka Jāņa Dzintara grāmata «Niewidzialny front. Lotvvskle podzlemle antvfasjystowskie» (Neredzamā fronte. Latvijas antifašistiskā pagrīde), kas pērn izdota Polijā. Par grāmatu, kurai vairāk nekā 400 lappušu, manu interesi noteica divi faktori. Pirmais — kopsaimniecība «Ādaži», kurā strādāju, ir PSRS un Polijas draudzības biedrības Latvijas nodaļas kolektīvais biedrs un tāpēc mūs saista viss, kas stāsta par abu zemju savstarpējiem sakariem. Otrais — tīri personīgs motīvs — daudz lasu poļu valodā. Vairākkārt esmu ciemojies mātes senču dzimtenē, un tur poļu draugi bieži lūguši pastāstīt par latviešu tautas vēstures gaitām, arī par cīņu pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem otrā pasaules kara gados. Tieši pēdējā notikumā man nācies paskaidrot, no kādu šķiru pārstāvjiem komplektējās latviešu brīvprātīgie policijas bataljoni, kuru dalībnieki kopā ar vācu nacistiem slepkavoja poļu sievietes, bērnus un sirmgalvjus Varšavā un ne vienā vien Polijas ciemā. Vairāki Polijas pilsoņi lūguši pastāstīt arī par Latvijas poļu tautības iedzīvotāju (viņu bija 70 000) cīņu pret fašistiskajiem okupantiem utt. Esmu lauksaimniecības speciālists, un diemžēl manas atbildes uz šiem jautājumiem nevarēja būt izsmeļošas. Izlasījis J. Dzintara monogrāfiju «Neredzamā fronte», kura, kā norādīts grāmatas ievadā, ir 15 gadus ilga un sarežģīta zinātniski pētnieciska darba rezultāts un balstās uz pamatīgas PSRS, Polijas un Vācijas Demokrātiskās Republikas arhīvu dokumentu un citiem avotiem, varu secināt, ka poļu lasītāji ir saņēmuši vēsturiski nozīmīgu un politiski aktuālu darbu. Šī grāmata sniedz izsmeļošas atbildes un dod poļu lasītājiem arī ieskatu par latviešu tautas slavenajām revolucionāro cīņu tradīcijām, par latviešu, krievu un poļu tautu dēlu un meitu internacionālo kaujas draudzību — cīņā pret carismu, pašmāju reakcionāro buržuāziju, spāņu falangistiem un vācu nacistiskajiem iebrucējiem. Astoņdesmit lappušu nodaļā pirmo reizi vēstures literatūrā plaši apgaismota Latvijas poļu cīņa pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem gan Latviešu gvardes strēlnieku divīzijas rindās un Polijas Armijā, gan antifašistiskajā pagrīdē un padomju partizānu vienībās. Latviešu strēlnieku divīzijā kaujās pie Maskavas cīnījās pašreizējais Polijas aizsardzības ministra pirmais vietnieks ģenerālpulkvedis Jozefs Urbanovičs, kas savas revolucionāra gaitas ir sācis Ulmaņa diktatūras gados nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas rindās. Arī pārējās grāmatas nodaļās lasītājs sastopas ar poļu patriotiem, kas kopā ar latviešiem, krieviem, baltkrieviem un citu tautu pārstāvjiem ir drosmīgi piedalījušies antifašistiskajā kustībā. Stāstot par Latvijas poļu cīņu, autors apliecina Latvijas daudznacionālās strādnieku šķiras kaujas draudzību un vienību. Lasītāju atmiņā dziļi iegulsies arī latviešu antifašistiskās pagrīdes ieguldījums cīņā pret vācu nacistiskajiem okupantiem un to rokaspuišiem — latviešu nacionālfašistiem. Jāņa Dzintara grāmata ar daudziem faktiem apstiprina, ka vienīgais reālais spēks Latvijā, kas gribēja un spēja iesaistīties aktīvā cīņā pret vācu nacistiskajiem iebrucējiem, bija strādnieku šķira un citi darbaļaužu slāņi.
1979.04.05 Dzimtenes Balss
T. Rubenis, kopsaimniecības «Ādaži» valdes priekšsēdētāja vietnieks
Tuvplāns ar karu
— Braucu otru reizi skatīt vietu, kur mani ievainoja — tā viens. — Pēc kara norunājām ik gadu 9. maijā satikties. Bijām vienpadsmit. Tagad esmu palicis viens pats — tā otrs. — Tur, tālajos kapos, sastapsi vairāk nekā vajag — teic trešais. Šie trīs un divpadsmit citi «Ādažu» kolhoza vīri ir bijušie 43 gvardes latviešu strēlnieku divīzijas cīnītāji. Ceturto reizi tiek rīkots brauciens pa divīzijas kauju vietām. Šoreiz tāli ceļi braucami un ejami — Staraja Rusa. Ramuševa. Parfina. Tuganova. Nasva. Vibora. Pasākuma iniciators un rīkotājs bijušais izlūks Dailonis Berķis uzaicina ceļu īsināt ar atmiņu stāstiem. Un vīri atceras, kur bijuši, ko darījuši šajā dienā pirms vairāk nekā trīs gadu desmitiem. Klausās ļaudis, kuriem pazīstamas nosauktās ģeogrāfiskās vietas un pieminētie cilvēki. Piekrītoši māj ar galvu, piebilst, uzdod jautājumus. Loti uzmanīgi klausās tie. kuri paši loti labi zin. Man divu ausu (arī četru un sešu!) par maz, lai uztvertu visu, kas sākas ar «Atceries . . .». «Bet vai tu atmini. . .». Ģenerālmajors Jānis Cača atcerē «līmeņu purvos» raksta: «22 mēnešus, tas ir turpat divus gadus, latviešu divīzija karoja līmeņa zemienē. Dažādi mums klājās — salām ziemas spelgoņā, kad degvīns sasala traukos, ļoti grūti bija arī izciest vasaras svelmi, mums uzbruka odu mākoņi. Tomēr atmiņā par šo apvidu visdziļāk iegūlis — ūdens. Ūdens ziemu zem sniega, ūdens vasaru šķietami izkaltušajā zālē, kur nu vēl pavasarī un rudenī, kad bija nebeidzamie pali. Nekur nebija iespējams nedz izžāvēt drēbes, nedz apsildīties, bet temperatūra 18. aprīli no rīta bija 2° zem nulles.» Manām acīm līmenis kā jūra milzenīgs. Vilņi augsti un aukas stipras iedomājot par peldi, arī tagad, jūlijā zosāda metas. Bet D. Berķis ir nenobaidāms un pirmais iet viļņos iekšā. Brāļu kapi pie Staraja Rusas. Mani ceļabiedri džemperus un jakas nomaina pret uzvalkiem. Tumši tērpi un nopietni vīri uz kapa atstāj vainagu ar kolhoza dārzniecībā augušām neļķēm. Klusa sasveicināšanās ar te palikušajiem. Laikam nevietā, bet atceros kādu epizodi no skolas gadiem. Neilgi pirms izlaiduma apglabājām savu klases biedru. Protams, solām neaizmirst, puķes nest, bieži apciemot. Pēc pusotra mēneša, kad eksāmeni aiz muguras un nākotne tikai apgalvojuma formā, dziedādami atgriezāmies mājup no ekskursijas. Tikpat jautri dziedādami pabraucām garām kapsētai. Un nevienam pat prātā neienāca kaut pieklust!... Bet šie vīri goda kārtu un ziedus tik tālu ved sev līdzi. Ko mēs neprotam cienīt — sevi vai mirušos? Un vai tiešām vajag redzēt un pārdzīvot simtiem nāvju, lai iemācītos novērtēt arī dzīvību? Staraja Rusā ir Latviešu gvardu iela un piemiņas plāksne pie pirmās mājas. Ielas sākums patlaban izrakņāts, zemes kalni, bedres, caurules, kā jau remontdarbu laikā. Gabaliņu tālāk jaunas dzīvojamās mājas. Partijas pilsētas komitejas pārstāve apgalvo, ka šo ielu plānots izveidot par vienu no plašākajām un modernākajām pilsētā. Partijas komitejas sekretārs N. Graždankins pat savā atpūtas dienā rīko pieņemšanu atbraucējiem, kuri reiz cīnījušies par viņa pilsētu Vai kara pēdas vēl tagad jūtamas? — Jā. katru gadu joprojām iet bojā cilvēki, īpaši bērni. Zeme vēl slēpj mīnas. Plašajos meliorācijas darbos traktoristi rok un krauj kaudzēs atrastos šāviņus. Lovates kreisajā krastā atjaunots ciems Ramuševa. Laivā jāceļas pāri upei uz veco Ramuševu, kur pulki tika novietoti atpūtai pēc smagajām kaujām purvos. Mēs visi nosaluši kāpjam laivā, tikai D. Berķis atkal peldus «forsē» Lovati. Bijušais 123. strēlnieku pulka komsorgs Zālamans Eiduss skaidro — Dailonis esot saglabājis visas labākās izlūka īpašības. Bet viņš pats saka tā: — Deviņpadsmit gadu vecs kļuvis par izlūku, kas tad es biju? Puika vēl! Un karā arī nekāds varonis, parasts ierindas izlūks. Kur sūtīja, tur gāju. Man tikai vienmēr trakoti veicās. Arī tajā reizē, kad mani ievainoja pārsimt metrus no vietas, kur esmu dzimis. Ratos gulēdams, redzēju savu māti. Negribēju satraukt, neuzsaucu viņai. Vecajā Ramuševā vairs tikai pussabrukušas mājiņas. Pāri cēlāja un līdznācēia sieviete un trīs meitiņas ar ziediem (uzrunājam viņas un apgriezties nepagūstam, kad jau puķu pilnas rokas) rāda ceļu uz Brāļu kapiem. Gājums tāls. ēdelīgu odu bari. Pusaizaugušu ierakumu vagas, bumbu bedru paliekas. Biedrs no Jaroslavjas Viktors Zaharovs, tagad lauksaimniecības zinātņu kandidāts, daudzo smago ievainojumu dēļ aktīvi karojis apmēram septiņus mēnešus. Tagad viņš, cilvēks bez kājas, speciāli mērojis ceļu no Jaroslavļas, lai tikai pabūtu te kopā ar biedriem. Brokastīs vīri atkal iekarsuši — žestikulē, strīdas par šautenēm, ložmetējiem, kalibriem un taktiku. Kāds neiztur un apsauc: — Ko Jūs visu laiku par karu vien? Būtu labāk runājuši, kā maizi izaudzēt! Cits piebalso: — Pareizi! Pareizi! Cik tad ilgi var? Tuganova ciems «Ramuševas koridora», kurš savienoja fašistu galvenos spēkus ar Demjanskas grupējumu, teritorijā. Vieta, par kuru īpaši sīvas kaujas notika 1942. gada jūlijā. Atmiņu pierakstā «Pie Tuganovas» Jānis Lujāns tēlo: «Dziļa, krūmiem apaugusi grava, kas līkumota no dienvidiem uz ziemeļiem līdztekus frontei divi kilometri no tās. Pa pašu gravu tecēja mazs strautiņš, ieplūzdams Larinkā, kas gar Nikolsku aizlocījās uz Polu. Gravā atradās mūsu pulka štābs un komandpunkta zemnīca. Pirmajās līnijās risinājās kaujas, bet gravā ritēja karavīru ikdienas dzīve strēlnieki rūpējās par ēšanu, mazgāšanos un miegu laiks bija lietains Viss samirka, drēbes, uz miesas žūstot, pretīgi dvakoja.» Lejup pa nogāzi cauri biezi saaugušam krūmājam laužamies atrast pieminēto strautiņu un pulka štāba mītni. Saule vēlīga pār mūsu galvām, pļavas pilnziedā, pauguriņi zemenitēm nosēti. Atzīšos, šai veselīgajā aizaugumā man pagrūti atšķirt kara laika mājokļus. Tranšejas kā ilgi nekoptas kartupeļu vagas. Idille? Vīri runā cits caur citu. Vīri strīdas — ir šī vieta tā īstā meklētā vai vēl gabaliņu uz priekšu jāiet? Z. Eiduss rāda — tur slavenā Gurķa augstiene, vēl kaut kur tālāk Pirksta augstiene, kuru A. Grigulis stāstā nosaucis par Nagu (tie nav uzkalnu ģeogrāfiskie nosaukumi, bet kara laika iesaukas). Mēģinu iztēloties komjauniešu biedra karšu izsniegšanas ainu gravā. Karavīriem, kuri izteikuši vēlēšanos iestāties organizācijā, biedra kartes jāizsniedz pirms kaujas, tā bija pieņemts, stāsta Z. Eiduss. Karavīram svarīgi kaujā apzināt sevi par pilntiesīgu organizācijas biedru. Ārā stipri līst, svinīgajam brīdim jānotiek zem jumta. Bet kur te ņemt drošu jumtu? Zemnīca dubļu pilna, tumša. Neko darīt. Izsauktie lien iekšā «dubļu pikā» un no šāviņa pagatavotā gaismekļa vājajā gaismiņā saņem biedra karti. Kuri frontes apstākļos bija visgrūtākie brīži komsorga darbā? — Stundas pēc kaujām, kad uz galda sagula komjaunatnes biedru kartes un tajās visās izdarāms pēdēlais ieraksts: «Kritis.» Tikko iebraucam Viborā. nenogurdināmais D. Berķis jau sarunājis «bobiku» ar kuru iespējams nokļūt aiz ezera tieši tai kalniņā, kur viņš mita toreiz. Šoferis Koļa pavisam jauns puisis, bet ved mūs un stāsta, un rāda un skaidro te notikušo kā zinātājs. Abi ar D. Berķi azartā rauj mūs augša vienā pakalnā, otrā. Nē, vēl neesot īstais. Bijušā izlūka acs joprojām «profesionāla» un nesaudzīga — Īstajā vietā vajadzētu būt uzkalnam, kura pakājē strautiņš ar vēžiem un no kura tālumā mežā mājiņa redzama. Šoferis zin apkārtceļu, braucam, ejam, kāpjam. Beidzot arī izlūka acij vairs nav kur «piesieties». Skatos un apbrīnā klusēju — viss ir tieši tā kā pēc nostāstiem vajadzēja būt. Pat mājiņa tālumā. Daba ainavu gandrīz nemainītu saglabājusi. vien tranšejas seklas un nogludinātas, mīkstu zāli pieaugušas. — Cik bieži te netiku sēdējis un sapņojis, ko darīšu, kad karš beigsies! Tikai to, ka vēl atgriezīšos, to gan nedomāju. Te dažbrīd jutos kā Latvijā. Dabu skatīdams, atpūtos no kara. — laimīgs kā cilvēks, kas pārnācis mājās. — runā D. Berķis. Z. Eiduss stāsta, ka skolēni aicinot viņu dalīties atmiņās par Zentu Ozolu, argumentējot — jūs viņu labi pazināt. Bet no tā brīža, kad Zenta atnāca uz divīziju, līdz viņas bojā ejai bija pagājis tikai gads. Kurš no mums miera laika bērniem, var apgalvot, ka labi pazīst tikai gada laikā satiktu cilvēku, lai par viņu stāstītu citiem. Bērziņš. Apsītis. Kalniņš, Saliņš. Austriņš. Pumpurs. Nerātnis. Nekad tik grūti nav lasījušies latviešu uzvārdi kā te. Monakovas Brāļu kapos netālu no Nasvas. «1944. gada 14 janvārī 01.30 sākās uzbrukums pie Nasvas 200— 300 m no fašistu aizsardzības priekšējās līnijas», atceras J. Cača. Apmēram 10 tūkstoši karavīru apglabāti Nasvas apapkārtnē. Sāpīgi pie zemes velk uz plāksnēm rakstītie skaitli — 1924.. 1925. un 1944. gads. Ziedošu linu laukā atstāts vācu dzelzsbetona bunkurs. Uz jumta uzkāpjam. Vaicāju zinātājiem: — Kāds komforts šādā namiņā? — Komforts? Tas nav kara laika vārds. Vidū padziļa bedre, kuru nepārtraukti piepilda ūdens. Reiz ziemā atgriezāmies no kaujas uzdevuma, bet mūsu mītnē ledainais ūdens pacēlies līdz nārām. Viss, kas bijis uz grīdas, peld. Vai gribi pamēģināt tādā padzīvot? — Nē, nē. varbūt pāris dienas siltā, klusā vasarā, bet — nē. nē. — Un tu? — jautājums mūsu šofera dēlēnam Ventim. Puika bez vārdiem noraidoši purina galvu. Palēkāt. Jautroties. Neparasto pabaudīt mēs visi bez pierunāšanas varētu. Un šīs atrunas: — Ja būtu tādi apstākli. Ja Dzimtenei vajadzētu, ja karš. — tukši un pazemojoši grab un skan Vai tad tam ir jābūt karam, kas padarītu mūs par stipriniekiem, par varoņiem. Apstākļi un cilvēks tajos, objektīvā un subjektīvā sarežģītā mijiedarbība, īpaši nestandarta un ārkārtējās situācijās — 51 problēma šķiet arvien nopietnāka. To nevar neņemt vērā arī stāstot par karu un vērtējot cilvēku izturēšanos tajā. Ārējie apstākļi, sabiedrība, vide, manuprāt, tik vien spēj ietekmēt subjektu — cilvēku, cik viņš pats ar saviem fiziskajiem un garīgajiem spēkiem šo ietekmi pieļauj. Gaidot un visu atstājot varonīgu apstākļu laikam, varam nonākt līdz absurdam — bezdarbībai, fatālismam spēku un spēju degradācijai. Vietējā kolhoza priekšsēdētājs atstāsta gadījumu netālajā birzītē. Daudzus gadus pēc kara tur atrastas padomju kareivja mirstīgās atliekas. Atrastas nevis zemē, bet pie bērza stumbra. Lode karavīru, acīm redzot, panākusi skrējienā, un viņš pakritis un sastindzis pret jaunu bērziņu. Koks audzis un ar savu dzīvības spēku pacēlis arī mirušo... Bet pa šo laiku tuvojamies Latvijai. Ceļabiedri pieguruši, tomēr kara gadu dziesmas joprojām skan it sparīgi. Bez vārdiem jūtama noskaņa — uz mājām, gribam uz mājām. Varu tikai aptuveni iedomāties, kā jutās tie 125. gvardes strēlnieku pulka 1. bataljona cīnītāji, kuri gvardes majora Jāzepa Pasternaka vadībā naktī uz 1944. gada 18. jūliju šķērsoja Padomju Latvijas robežu. Tad — četri gari cīņu gadi, tagad — piecas dienas. J. Pasternaks atmiņā? «Pirmie soļi uz dzimtās zemes» raksta: «Zinām, šis solis pāri vecam, pusaizbirušam robežgrāvim ir ne tikai simboliska taisnības uzvara, tā ir arī praktiska atgriešanās mājās.» Rīgā zied liepas, to smarža vien apliecina, ka esam mājās. Prieks, bet miera nav. Starp daudzajiem neatbildēts pats svarīgākais jautājums. Uz kurieni mēs, mierā dzimušie, brauksim skatīt savu jaunu, grūtu, skaistu dienu zemi, kuru ielu meklēsim, kādus cilvēkus? Par ko tā Jaunā paaudze. kuras tēvi zinās mūs, bet kurai pašai mēs sveši, par ko tā mani, tevi un visus mūs cienīs, pazīs, atcerēsies? Atbilde nākotnē, tāpēc jautājums šodien.
Tuvplāns ar karu
1980.07.25 Padomju Jaunatne
BENITA IVANOVA
no kreisās: Dailonis Berķis
Neviens netiks aizmirsts
Nekas netiks aizmirsts
ĀDAŽI - ZANTE
Kritušo piemiņas brīdis lāpu gaismā
Ūdensšķēršļa forsēšana
Par senajiem notikumiem stāsta pelēkais laukakmens
1981.05.22 Pionieris
Varoņu slava mūžam lai dzīvo!
1980.g.8.maijā svinam Uzvaras dienas 35-to gadadienu / centrā pie trim vārpām
35-tai Uzvaras gadadienai veltīta svinīga sanāksme
* Padomju Mediķis / 05.08.1981
Mūsu viesis Padomju savienības varonis J.Vilhelms.
 |
| Gājiens uz pieminekļa pamatakmens atklāšanu "Uzvarai pār fašismu" |
 |
| Tēvijas kara veterāni pie pieminekļa pamatakmens |
Veterāni un pasākuma dalībnieki no Kultūras nama dodas uz piemiņas vietu gaujmalā.
Tagadējais Pirmās un Gaujas ielas stūris, kur atrodas "Kukulītis"/Fonā kreisajā pusē kādreizējā sadzīves pakalpojumu ēka.
* Darba Balss / 15.12.1981
* Dzirkstele (Gulbebe) / 17.08.1982* Darba Balss / 10.11.1984* Darba Balss / 13.06.1985KAM LAI NOLIEKAM ZIEDUS...
 |
Brauciena dalībnieki tos noliek Brāļu kapos
|
Runājam par patriotisko audzināšanu un par tradīcijām, kas veido bērnos mīlestību uz Dzimteni, cieņu, pret cilvēkiem, kuri atdevuši dzīvību mūsu zemes brīvības un neatkarības vārdā. Mēs priecājamies, ja skolās šādas tradīcijas gadu gaitā tiek izkoptas un nostiprinātas. Cik labi, ka tādu mācību iestāžu mums ir daudz. To vidū ir arī Tukuma rajona Zantes un Rīgas rajona Ādažu astoņgadīgā skola, kuras vieno tradīcija kopīgi atzīmēt Uzvaras dienu. Šogad tā jau bija astotā reize, kad notika brauciens no Ādažiem uz Zanti, un tajā piedalījās trīsdesmit četri labākie Ādažu skolas pionieri, direktors Fēlikss Circenis, arī skolotājas Zigrīda Riekstiņa un Alina Stelmaka. Kopā ar viņiem tālajā ceļā devušies Lielā Tēvijas kara veterāni, kas pašlaik dzīvo un strādā Ādažu kolhozā: Nikolajs Antoņenko, Dailonis Berkis, Oskars Ezeriņš, Hona Spungins un Jānis Vitolnieks. Un ir vēl viens līdzbraucējs Dailoņa Berķa tēvs, 89 gadus vecais Pēteris Berkis, kas ir Pirmā pasaules kara dalībnieks. Ādažnieki ved līdzi krāšņus vainagus ar sarknām lentēm. Tos noliek Brāļu kapos, pie kuriem autobuss apstājas pa ceļam, Slampes un Bējukroga Brāļu kapos. Īss stāstījums par kaujām, kas te ritējušas pirms 40 gadiem, un dziļā godbijībā noliektās galvas pie akmens plāksnēm, kurās ir iekalti kritušo cīnītāju vārdi... Vainagu ādažnieki noliek arī Skrundas kapos, kur mūžīgā mierā dus Ādažu kolhoza valdes priekšsēdētāja Alberta Kaula tēvs Ernests Kauls fašisti viņu nošāva 1944. gadā. Un nu esam Zantē. Abpusējs prieks ir liels, skolēni šo tikšanos gaidījuši ar nepacietību. Reizēm dzird runājam kas tad nekait strādāt mazā skoliņā, kur ir tikai kādi 80—90 audzēkņi! Bet vai nav tā, ka mazā skolā var maz ko darīt? Ir taču dzirdēts arī par tādu pieeju. Zantē ir citādi. Te katrs no desmit pedagogiem (direktoru Egonu Bērziņu un pionieru vadītāju Helēnu Bērziņu ieskaitot) strādā tā, ka Zantes skola ar saviem labajiem darbiem kļuvusi pazīstama ne tikai rajonā, bet pat visā republikā: ar sasniegumiem novadpētniecībā, filatēlijā un citiem. Tā ir viesmīlīga skola. Par to tagad runā ciemiņi, kas šurp atbraukuši no tālienes: Jevgeņijs Mitrofanovs atceļojis no Ļeņingradas, Marija Sevčenko no Ukrainas, Anna Trapezņikova no Maskavas un viņas māsa Valentīna Jeršova no Cuvašijas. Te, Zantes Brāļu kapos, ir mūžīgās atdusas vieta viņu piederīgajiem Nikolajam Jeršovam, Aleksejam Mitrojanovam, un Ivanam Dobrovoļskim, kuri krituši tieši divus mēnešus pirms uzvaras, piedalīdamies niknajās kaujās pie Zantes. Esam bezgala pateicīgi skolas jaunajiem novadpētniekiem, kas to ir izzinājuši un mums atrakstījuši, saka Anna Trapezņikova. Mēs ar māsu te ciemojamies ne jau pirmo reizi. Agrāk līdzi brauca arī mūsu māmuļa, lai pasērstu pie dēla, kas apglabāts te, Brāļu kapos. Bet tagad viņa ir par vecu un arī slima.. . Maza skola, bet cik daudz tur prot paveikt. Svinīgajā sarīkojumā, kurā vēstures skolotājas un novadpētniecības darba vadītājas Līvijas Saulītes stāstījums mijas ar bērnu priekšnesumiem, tiek īpaši cildināti VI klases pionieri, kas saņem vairākas Ādažu kolhoza piešķirtās balvas. Pats iespaidīgākais un svinīgākais pasākums notiek vēlu vakara mītiņš Zantes Brāļu kapos. Uz turieni dodas gan visi skolas audzēkņi, gan pedagogi un viesi, gan daudzi jo daudzi ciema iedzīvotāji arī sirmgalvji un mazi bērni. Visiem rokās ir ziedi, skolēni nes lāpas, spēlē pūtēju orķestris. Un drīz gājienam pievienojas skolēni un kara veterāni no Kandavas arī tā jau ir tradīcija. Lāpu apgaismotās mītiņa dalībnieku sejas. Ziedu veltes kritušajiem, Zantes sovhoza partorga Alekseja Rudakova izjustā uzruna un klusuma brīdis ... Vēlāk visi pulcējas vēsturiskajā vietā. Netālu no Zantes skolas ir piemiņas akmens, kurā lasāmi vārdi: «Šajā apvidū 1945. gada maijā 42. armijas 130. latviešu strēlnieku korpusa cīnītāji pieņēma fašistiskās armijas daļu kapitulāciju.» Šīs vietas sargātāji ir augsti, stalti bērzi. Toreiz, 1945. gadā, tie bija tikai pusaugu bērna garumā, stāsta veterāni. Tagad tie izslējušies lieli jo lieli ir taču pagājuši 40 gadi. Ilgs laiks, bet atmiņai tas nav nekāds šķērslis. To dienu notikumi nemūžam netiks aizmirsti, tāpat kā netiks aizmirsti cilvēki, kuri izcīnījuši Uzvaru.
Dailonis Berķis
💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢
-
Skolēnu tikšanās ar Kolhoza LTK veterāniem. / otrais no labās Josifs Kukelis
Tematiska pēcpusdiena "Atmiņu ugunskurs"
Pirms dažām nedēļām manās rokās nonāca Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāta vēsturnieka Jāņa Dzintara grāmata «Niewidzialny front. Lotvvskle podzlemle antvfasjystowskie» (Neredzamā fronte. Latvijas antifašistiskā pagrīde), kas pērn izdota Polijā. Par grāmatu, kurai vairāk nekā 400 lappušu, manu interesi noteica divi faktori. Pirmais — kopsaimniecība «Ādaži», kurā strādāju, ir PSRS un Polijas draudzības biedrības Latvijas nodaļas kolektīvais biedrs un tāpēc mūs saista viss, kas stāsta par abu zemju savstarpējiem sakariem. Otrais — tīri personīgs motīvs — daudz lasu poļu valodā. Vairākkārt esmu ciemojies mātes senču dzimtenē, un tur poļu draugi bieži lūguši pastāstīt par latviešu tautas vēstures gaitām, arī par cīņu pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem otrā pasaules kara gados. Tieši pēdējā notikumā man nācies paskaidrot, no kādu šķiru pārstāvjiem komplektējās latviešu brīvprātīgie policijas bataljoni, kuru dalībnieki kopā ar vācu nacistiem slepkavoja poļu sievietes, bērnus un sirmgalvjus Varšavā un ne vienā vien Polijas ciemā. Vairāki Polijas pilsoņi lūguši pastāstīt arī par Latvijas poļu tautības iedzīvotāju (viņu bija 70 000) cīņu pret fašistiskajiem okupantiem utt. Esmu lauksaimniecības speciālists, un diemžēl manas atbildes uz šiem jautājumiem nevarēja būt izsmeļošas. Izlasījis J. Dzintara monogrāfiju «Neredzamā fronte», kura, kā norādīts grāmatas ievadā, ir 15 gadus ilga un sarežģīta zinātniski pētnieciska darba rezultāts un balstās uz pamatīgas PSRS, Polijas un Vācijas Demokrātiskās Republikas arhīvu dokumentu un citiem avotiem, varu secināt, ka poļu lasītāji ir saņēmuši vēsturiski nozīmīgu un politiski aktuālu darbu. Šī grāmata sniedz izsmeļošas atbildes un dod poļu lasītājiem arī ieskatu par latviešu tautas slavenajām revolucionāro cīņu tradīcijām, par latviešu, krievu un poļu tautu dēlu un meitu internacionālo kaujas draudzību — cīņā pret carismu, pašmāju reakcionāro buržuāziju, spāņu falangistiem un vācu nacistiskajiem iebrucējiem. Astoņdesmit lappušu nodaļā pirmo reizi vēstures literatūrā plaši apgaismota Latvijas poļu cīņa pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem gan Latviešu gvardes strēlnieku divīzijas rindās un Polijas Armijā, gan antifašistiskajā pagrīdē un padomju partizānu vienībās. Latviešu strēlnieku divīzijā kaujās pie Maskavas cīnījās pašreizējais Polijas aizsardzības ministra pirmais vietnieks ģenerālpulkvedis Jozefs Urbanovičs, kas savas revolucionāra gaitas ir sācis Ulmaņa diktatūras gados nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas rindās. Arī pārējās grāmatas nodaļās lasītājs sastopas ar poļu patriotiem, kas kopā ar latviešiem, krieviem, baltkrieviem un citu tautu pārstāvjiem ir drosmīgi piedalījušies antifašistiskajā kustībā. Stāstot par Latvijas poļu cīņu, autors apliecina Latvijas daudznacionālās strādnieku šķiras kaujas draudzību un vienību. Lasītāju atmiņā dziļi iegulsies arī latviešu antifašistiskās pagrīdes ieguldījums cīņā pret vācu nacistiskajiem okupantiem un to rokaspuišiem — latviešu nacionālfašistiem. Jāņa Dzintara grāmata ar daudziem faktiem apstiprina, ka vienīgais reālais spēks Latvijā, kas gribēja un spēja iesaistīties aktīvā cīņā pret vācu nacistiskajiem iebrucējiem, bija strādnieku šķira un citi darbaļaužu slāņi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru