Ādažu lopkopibas pārraudzibas biedribas darbibas pārskats par 1925. g.
1926.05.19 Zemkopis
K. M
1926.05.19 Zemkopis
K. M
🐮 🐮 🐮 🐮 🐮
|
🐮 🐮 🐮 🐮 🐮 
🐮 |
Kolhoza «Ādaži» centra fermas brigadierei Zinai Beitarei ik rīts sākas vienādi. Vispirms viņa pa kūts betonētas grīdas vidusceliņu dodas pie vadības pults — plāksnes ar daudziem dažādiem slēdžiem. Nospiesta poga, un pār brūnaļu rindām nolīst elektriskās gaismas saulainā šalts. Otrs slēdzis bez trokšņa iedarbina mehāniskā mēslu aizvācēja transportiera lenti. Sāk pildīties vagonete, kas, paklausīdama nākamajam slēdzim, aizripos pa sliežu ceļu ārā no kūts un atgriezīsies atpakaļ tukša. Dzeltenīgajās organiskā stikla caurulēs, kas lokā piestiprinātas pie griestiem virs govju mugurām, sāk pulsēt baltās piena straumītes — uz tvertni, kas no svariem pati ieripos kravas automašīnā. Bet, kad slaukšana būs galā brigadiere ar vienu vieglu pieskārienu slēdzim visu šo sarežģīto aparatūru izmazgās, likdama tajā ieplūst karstajam ūdenim. Kā gan, vērojot lopkopju darbu šajā kūtī, neatcerēties Ņ. Hruščova vārdus PSKP XXII kongresā, kad viņš referēja par jauno partijas programmu: «Kas būs tipisks mūsu laukiem to gājienā pa komunisma ceļu? Sociālistiskā lauksaimniecība tuvināsies rūpniecības līmenim tehniskas apgādības un ražošanas organizācijas ziņā. Tas nozīmē, ka darba raksturā notiks lielas kvalitatīvas pārmaiņas.» Lielas kvalitatīvas pārmaiņas! Tās «Ādažu» centra fermā redzamas ne tikai faktā, ka četras slaucējas kopj 115 govju, ko agrāk veica 12. Par tām liecina ne tikai viņu darba augstā kultūra un ražīgums. Parunājiet ar pašām šīm sievietēm, kas jau trīs gadus katra kopj 30 govju kādreizējo 8 vai 10 vietā, un Jūs dzirdēsit: «Ko nu, šodien jau strādāt fermā ir tīrā atpūta!» Jā, modernā tehnika šeit strādājošām sievietēm likusi aizmirst, kas ir pārpūlētu roku smeldze, smagu nastu saliekta mugura, pilnās kannas cilājot sastaipīti muskuļi. Taču Zina Beitare nav vēl aizmirsusi, ka viņa kolhoza priekšsēdētājam reiz sacīja: «Nu jau tā vairs nebūs ferma, bet fabrika. Pie laika sāciet meklēt manā vietā citu, vairāk skolotu. Tādu, kas par inženieri derētu ...» Tā viņa tiešām domāja. Bet, kamēr jaunās ierīces izmēģināja un pamazām «pieradināja» darbam, pie tām pierada arī pašas slaucējas. Nemanot viņas saauga ar gudrajiem mehānismiem. It kā iegūdamas pasaku burvja brīnumstiprās, nenogurdināmās rokas. Un galu galā kūts mehanizētāji, pieredzējuši izgudrotāji, dabūja no mazskolotajām slaucējām uzklausīt ne vienu vien lietišķu ierosinājumu, kā aparātu darbu padarīt vēl pilnvērtīgāku . . . «Kur darbs, tur sviedri līst» «Atpūtīsies, kad rokas krustiski saliks . . .» Cik paaudzes tamlīdzīgi senie sakāmvārdi nav izvadījuši lauku cilvēka grūtajam darba mūžam! Gadu simtiem ekspluatācijas laikmeta morāles celtni balstījis uzskats, ka darba cilvēkam bez kurnēšanas jānes nasta, ko viņam uzlicis liktenis. Darbs taču vienmēr bijis grūts, un, kam lemts ar to maizi pelnīt, tam vieglumu redzēt tikai viņā saulē. Pacietība — lielākais darba cilvēka tikums! Šī liekulīgās buržuāzijas kultivētā, nepareizi saprastā «darba mīlestība» arī šodien maldina dažu, kavēdama iepazīt daudzkārt lielāko, pilnīgāko gandarījumu, ko darītājs gūst no nevajadzīga grūtuma, neražīgām pūlēm atbrīvotā darbā. Slaucēja, kas visvairāk uzticas savām rokām un uzskata, ka gluži labi varēs mūžu nostrādāt pa vecam, taču nepārmetīs, ka neviens nedomā par viņas darba un reizē visas dzīves atvieglošanu. Un tieši ar šo rutīnu dažkārt izskaidrojams, ka mūsu kolhozos slaukšana mehanizēta mazāk nekā pusē saimniecību, kaut gan ierīču ir pietiekami, lai šis procents būtu daudz augstāks. Tāda vienaldzība ir labākais aizvēnis nolaidīgiem kolhozu vadītājiem, kas nopirktos slaukšanas aparātus gadiem ilgi atstāj neizmantotus. Arī laukkopim, kam zirga ecēšas vēl arvien liekas pats parocīgākais darba rīks, taču nedursies acīs, ka viņa kolhozā netiek pienācīgi kopta un glabāta modernā tehnika. Paliks nemanīta darba organizatoru nemākulība tādam kolhozniekam, kam sveši jaunākie saimniekošanas paņēmieni un atziņas . . . Lielo pārmaiņu sekmēšanā laukos arvien svarīgāku lomu gūst paša vienkāršā darba cilvēka redzes loks, attīstības gaitas izpratne, radošās jomas rosība. Vai maz mums ir tādu saimniecību, kur pagājušā vasarā sievietes ar kapļiem rokās un nezāļu nastām uz muguras augu dienu līkņāja cukurbiešu tīrumu vagās? Bet, lūk, Dobeles rajona kolhozā «Gaisma» šīs grūti kopjamās kultūras laukos iestaigāja, pareizāk, iebrauca gandrīz vienīgi mehanizatori un šovasar viņiem tur jau nebūs vairs neviena piepalīga. Par «Gaismas» mehanizatoru dziļo ieinteresētību kvalitatīvi jaunā, komunistiskā darba ieviešanā stāsta gan krietnā modernās tehnikas pazīšana, gan radošie meklējumi, kā jo pilnīgāk cilvēku rokas aizstāt ar mašīnām. Kas darbu mīl tas prot skatīties tālu nākotnē — lūk. Jaunā patiesība, ko apliecina arī Dobeles rajona kolhoza «Avangards» zemes kopēju stingrais prasīgums pret sevi. Traktoristam nepietiek tikai ciešami zināt savu darbu vien. Ir nemitīgi jāmācās, ar katru gadu jāaug meistarībai — tāds uzskats ir šai kolhozā. Un, lūk, aizvadītajā ziemā mehanizatori satikās īpatnējās sacensībās. Par arēnu kļuva gluda sniega sega uz lauka, palīdzot vērtēt, kurš visveiklāk, visprecīzāk prot ar savu traktoru vadīt dažādas lauksaimniecības mašīnas. Šo sacensību uzvarētājiem tika uzticēts šovasar kopt rušināmās kultūras. Tas ir lielisks rosinātājs, kas no jauna liks ielūkoties savā darbā visiem šā kolhoza mehanizatoriem, skubinās padomāt par perspektīvām, mācīties, neatpalikt no labākajiem biedriem. Nav šodien vairs laukos tāda paša vienkāršākā darba, kas neprasītu, lai darītājs aug, seko visam jaunajam, neatpaliek no straujajiem mūsu laikmeta soļiem. Ielūkosimies kaut vai Valmieras rajona Burtnieku padomju saimniecības cūkkopja Augusta Ogsta pienākumos. Cik vienkārši tie būtu kādreiz. Taču Augusts Ogsts gatavo barību ne vairs dažiem desmitiem, bet gan 800 vaisliniecēm. Kā savi pieci pirksti viņam jāpārzin barības mazgāšanas, sasmalcināšanas, pastas sagatavošanas mašīnas. Ne sliktāk viņam jāorientējas mikrobioloģijas procesos, lai varētu vadīt raudzēšanas cehu, lietot ultravioleto gaismu barības vitamīnu satura uzlabošanas nolūkā. Tādēļ mēs šodien nebrīnāmies, atrazdami cūkkopi vēlu vakarā lasām jaunāko brošūru zinātnes vai tehnikas jautājumos, sastapdami lauku brigādes ļaudis cītīgās ķīmijas pulciņa nodarbībās, zemes sastrādātāju — pie agrotehnikas mācību grāmatas ... Šie darba cilvēki mācās, kā nākotnei atdāvināt domas un sirdi, ar savu darbu ieviešot mūsu šodienā arvien jaunas, lielas, kvalitatīvas pārmaiņas. Lai viņu paraugs aicina līdzi daudzus!
1964.05.17 Cīņa
Borgs, B.
🐮 🐮 🐮
| Ksenija Hincenberga iet avangardā | ||||
1964.12.09 Darba Balss (Rīgas rajons) Avotiņa, K.  
🐮 🐮 🐮 🐮 🐮 NEREDZAMĀ UZVARĒTĀJA Parasti gods un cieņa pieder slaucējam, kas kopj noteiktu govju grupu. Tiklīdz paiet mēnesis, ceturksnis, gads tādam saskaita izslauktos litrus. Kurai guvums labāks, to slavina sapulcēs, liek pie goda dēļa, apbalvo. Taču nereti septītā daļa no visa tā pienākas kādai citai, ko sauc par maiņas slaucēju. Taču viņas vārdu labākajā gadījumā tikai piemin.  Maiņas slaucējai nav grupas, nav kilogramu. Tātad — nav nozīmes arī runāt. Tāpat laikam domāja viens otrs arī Rīgas rajona Ādažu kolhozā, kad sākās runa par komjaunieti Veru Dzenišu. Sak, maiņas slaucēja vien ir. Vai ir mērķtiecīgi izcelt?.. . Ir vērts! Un vajag runāt! Pašlaik «Eimuru» ferma, kur strādā Vera Dzeniša, ir pirmajā vietā kolhozā. Gan ar izslaukumu no katras govs, gan ar tīrību. Un iespējams, ka šī vieta tai paliks līdz gada beigām. Šā gada deviņos mēnešos no katras govs te iegūti 1100 kg piena vairāk neka pērn tikpat ilgā laikā. Visā kolhozā lepojas ar jauno slaucēju Viju Birznieci, kas kopj 22 govis, no katras izslaukusi 2859 kg, par 1278 kg vairāk nekā pērn. Vēl vairāk cildina komjaunieti Feodosiju Jančenko, kuras kontu šā gada deviņos mēnešos raksturo šādi skaitļi: izslaukums no govs — 2903 kg, kāpinājums — 1118 kg, kopīgā piena ieguve — 71 tonna. Apmēram tādi paši sasniegumi ir arī šīs fermas trešajai jaunajai slaucējai — Broņislavai Kulskai. Lieliski strādāts, nav vārdam vietas! Tieši šīs slaucējas deva galveno ieguldījumu, lai «Eimuru» fermai būtu tāda slava kā šodien, daudz darīja, lai Ādažu kolhozam jau līdi 27. septembrim izdotos piegādāt valstij 1270 tonnu piena un pabeigt gada plāna izpildi. Un līdz ar viņām — Vera Dzeniša! Vienu dienu nedēļā viņa cīnījās, lai katrai iznāktu tieši tāds izslaukumu kāpinājums. Katrai no fermas piecām slaucējām jāzina, kādas īpašības un untumi ir 22 —26 govīm, bet Verai — veselām 115 brūnaļām. Vija vai Broņislava lasa grāmatu, skatās televīzijas pārraides, aizbrauc iepirkties uz pilsētu, apkopj piemājas dārzu. Atpūšas, dara, kas sirdij tīk vai ko mājas apstākļi liek, Vera apkopj un slauc viņu govis. Ar tādu pašu centību, kā viņas to darītu. Mehanizētā govju slaukšana. Tā atvieglo roku piepūli, ļauj apkopt lielāku grupu, arī vairāk nopelnīt. Zināms — ja prot pareizi rīkoties ar aparātiem. «Eimuru» fermā mehanizētā slaukšana nav jaunums. Viena no tās meistarēm ir Vera. Šīs fermas visas jaunās slaucējas lieliski iemācījušās izmantot elektrības spēku. Tieši tādēļ uz šejieni sūtīta otrās brigādes topošās fermas slaucējas pamācīties, kā pareizi lietot aparātus. Trīs dienas Vera noņēmās ar viņām, kamēr «iedzina» pamatus. Bet, kad jaunā ferma sāks strādāt, Vera dosies uz turieni un tikpat lielu laiku «pieslīpēs» viņu zināšanas. Maiņas slaucēja . . . Cilvēks, kas rūpējas par atpūtu, labu noskaņojumu. Izpalīdz tad, kad tas ļoti nepieciešams. Un par tūkstošiem litru piena, kurus ieraksta citas kontā. Tāpēc arī viņai ir tiesības būt līdzās tām slaucējām, kam palīdzējusi izcīnīt uzvaras! NEREDZAMĀ UZVARĒTĀJA 1965.11.12 Padomju Jaunatne V. PAPARDES teksts    
|
 |
| Zinaīda Beitere |
| 11 mēnešos — 100t piena! |
1966.12.16 Darba Balss (Rīgas rajons) Lignara, A. |
PAR CILVĒKU, KAS IZTURĒJIS LAIKA PĀRBAUDI
🐄🐄🐄🐄🐄🐄🐄🐄
| Zinātnieks un ārsti— lopkopju viesi | |
1970.08.08 Darba Balss (Rīgas rajons) Krūmāja, V. 🐄🐄🐄🐄🐄🐄🐄🐄
|
|
mierīgi un nosvērti aparātu izjauca un salika Ņina Konkina,
rajona šī gada čempione.
|
Veronikas Linmeijeres ģīmetne ielikta iecirkņa jaunajā Goda plāksnē.
🐮 🐮 🐮 🐮 🐮  KURA FERMA PRIEKŠGALĀ? 1984.04.24 Darba Balss (Rīgas rajons) Vecvagare, V. 🐮Kura ferma priekšgalā? Latvijas brūno govju grupā 17 fermās izslaukts 1000 kg un vairāk piena. Šajā skaitā piecās fermās ganāmpulks pārsniedz 200 govju, bet «Jūdažos» (ZPS («Sigulda») un «Priedēs» (Bulduru sovhoztehnikums) ir attiecīgi 584 un 540 govju ganāmpulks, izslaukumi 1195 un 1072 kg. Rekordisti strādā ZPS «Sigulda» «Daudās», kur katra brūnaļa ir gandrīz tikpat ražīga kā melnraibo govju ganāmpulks kolhoza «Ādaži» «Sautiņos». Uz sacensību ar melnraibajām piena devējām iet arī Veckošu («Sigulda») un Lēģeru («Padomju Latvija») brūnaļu kopējas. Par labāko pirmpieņu fermu atzīti «Jaunzemi» (kolhozs «Sidgunda»). Piena teliņu aprūpē vissekmīgāk strādā Jūdažu lielfermas un kolhoza «Sidgunda» Jaunzemu novietnes teļkopji, kur sasniegti ne tikai augstākie dzīvmasas pieaugumi diennaktī, bet arī pirmās klases standarta procents. Kā arvien arī šoreiz pirmrindnieku pulkā lepojas kolhoza «Mārupe», ZPS «Krimulda» un Bulduru sovhoztehnikuma jaunlopu fermas "Mārupītes", «Kalngales II», «Spāres», «Straumēni», «Āriņi», «Annas» un citas. Ik dienu par kilogramu svarā pieņemas nobarojamie bullēni kolhoza «Mārupe» fermā «Egles» un kolhoza «Baldone» «Sniedzes». Ar augstiem piesvariem lepojas arī jaunlopu kopēji. «Daugaviņās» («Ķekava»), «Tauros» («Sidgunda»), «Peles» un «Mārupītes» («Mārupe»), «Jaunzemos» («Sidgunda») un «Lietuviešos» («Krimulda»). Sivēnu ieguvē labāk paveicies kolhoza «Ķekava» Krūkļu fermas un ZPS «Sigulda» Kreiļu, kā arī ZPS «Krimulda» Centra fermas cūkkopēm. Taču, strādājot pēc plūsmas metodes ar 10,8 metienā izvirzījusies kolhoza «Ādaži» Dālderu ferma. Cūku nobarotāju sacensībā ar augstākajiem piesvariem priekšgalā ir ZPS «Sigulda» un «Krimulda» un kolhoza «Ķekava» fermas. Putnkopēju sacensībā ar augstāko vistu dējību izvirzījušies kolhoza «Ķekava» putnkopji (vadītājs P. Geks). Agrorūpnieciskā kompleksa darbaļaudis! Jūsu patriotiskais pienākums—īsā laikā pilnīgi nodrošināt mūsu zemi ar pārtiku! Cīnieties par visu kompleksa nozaru efektivitātes un saimniekošanas līmeņa strauju paaugstināšanu laukos! No PSKP CK Aicinājumiem 1986. gada 1. Maijā. Latviešu tautai ir sena tradīcija pēc padarīta darba labi atpūsties. Tagad šī tradīcija ieguvusi jaunu skanējumu, kluvusi skaistāka, pilnvērtīgāka un interesantāka. Jauki savus darba svētkus svin slaucējas. Attēlā moments, kad pirmrindas lopkopēm Elgai Tomsonei un Ausmai Jansonei kopā ar RARA galveno zootehniķi Līviju Bedrīti jāatbild kolhoza «Ādaži» pavāru atjautībai, kurā glāzē piens kokteilim ņemts no Latvijas brūnās govs, kurā no melnraibās.  Kura ferma priekšgalā? 1986.04.29 Darba Balss (Rīgas rajons) Vecvagare, V. 🐮ČAKLĀKO PULKĀ Nav noslēpums, ka Rīgas rajonā ir vislielākais govju blīvums republikā. Arī sacensībā šā rajona lopkopji allaž ir smailē. Agrofirmā «Ādaži» lepojas ar slaucējām Sociālistiskā Darba Varonēm Ainu Dreimani, Elzu Mitriķi un lielfermu «Briljanti». Tas ir lopkopības uzņēmums, kas tiešām attaisno savu nosaukumu, šogad šeit no govs vidēji iegūts vairāk nekā 5500 kg piena. Čaklāko slaucēju pulkā «Briljantos» ir arī māsas Gaļina un Olga Gembikas. Pirmā nesen saņēmusi labiekārtotu divistabu dzīvokli, ko uzskata par savu 1987. gada zīmīgāko notikumu. Arī Olga aizvadītajā gadā nesaskata nekādas vainas: labs, jautrs, dzīvespriecīgs.  1987.12.31 Cīņa O. Lūša teksts un foto  |
| Ar skaistu darbu—skaista dzīve |
1988.10.22 Dzirkstele (Gulbene) |
|
|
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru