«ZELTA MOPĒDS» ĀDAŽIEM
Viens no cēloņiem, kas izraisa nelaimes gadījumus uz ielām un ceļiem, ir motobraucēju neprasme. Īpaši tas sakāms par gados jaunajiem braucējiem. Lai zēni kļūtu veiklāki un drošāki vadītāji, šogad pirmo reizi republikā tika sarīkotas sacensības braukšanā ar motovelosipēdiem un mopēdiem. Rūpnīca «Sarkanā Zvaigzne» dāvājusi «Zelta mopēdu», bet Latvijas ĻKJS CK — «Zelta ķiveres» individuālajiem uzvarētajiem. Mopēdu klasē visos trijos startos uzvarēja Vecsaules astoņgadīgās skolas 8. klases skolnieks Igors Pindris. Pagājušā gada vasarā Igors strādāja kolhozā un pats nopelnīja jaunu skaistu mopēdu. Ar to viņš iemācījies prasmīgi braukt. Arī motovelosipēdu grupā uzvaras izredzes bija Alūksnes rajona pārstāvim Mārim Garajam. Pirmajā braucienā viņš bija līderis līdz pat finišam bet pēdējā aplī plīsa riepa ... Nevarēja sameklēt rezerves kameru un tā otrajā startā Garais tikai noskatījās.
Trešajā braucienā riteņi atkal bija kārtībā, un Alūksnes zēns guva uzvaru. Taču ieskaitē vērtē divus braucienus, tāpēc «Zelta ķiveri» saņēma Rīgas 28. astoņgadīgās skolas 6. klases audzēknis Sigmārs Bebris, kas uzvarēja pirmajā braucienā. Komandu ieskaitē vērtēja četru braucēju rezultātus. Alūksniešiem Māra Garā neveiksme iespaidoja kopējos rezultātus. Vienīgā pilnā komanda palika tikai Ādažu kolhozam. Jaunos ādažnieku braucējus sagatavojis motobola komandas kapteinis sporta meistars Agris Zirnis.
A. ŠĒNBERGA teksts
Sporta meistars un PSRS izlases dalībnieks Vitauts Donis «Zelta mopēdu» (attēlā) pasniedza ādažniekiem — Guntim Podziņam, Vladimiram Lubņevskim, Valdim Līvmanim un Andrim Brūverim. |
Pārpratumi automobilistu nakts braucienā |
1940.10.28 Sarkanais Sports |
🚦🚦🚦
trasē viens no labākajiem motobraucējiem Gunārs Maganieks / TASS fotohronika |
Motobraucēju rīcībā nodota labi iekārtota darbnīca, mopēdi, motocikli. Jaunatne iepazīstas ar ceļu satiksmes noteikumiem, mašīnu uzbūvi, organizē treniņus, piedalās sacensībās. To vada pieredzējis audzinātājs, sporta meistars Andris Bārbalis. Jaunajiem motobraucējiem ne vienu reizi vien nācās aizstāvēt sava kolhoza godu. Astoņas reizes viņi izcīnīja republikānisko jaunatnes sacensību «Zelta mopēds» galveno balvu.
Ādažniekam – «zelta ķivere» |
1985.07.13 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. |
🚦🚦🚦
Adažnieki iepriecina |
1969.02.14 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. |
SPORTS |
1976.11.16 Darba Balss (Rīgas rajons) 🚦🚦🚦 |
Pirmo reizi čempiona godā |
1984.09.04 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. |
|
Ādažnieks – PSRS vicečempions |
1983.08.25 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. |
🚦🚦🚦
N. Prāvasts arī Rīgas čempions |
1984.11.10 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. |
Ādažnieki iepriecina |
1969.02.14 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. 🚦🚦🚦 |
Mērķtiecīgais čempions Leons Kozlovskis
Ādažnieks
Leons Kozlovskis ir pieckārtējs Latvijas, divkārtējs Polijas, trīskārtējs Baltijas
čempions motokrosā un motokluba "MX Ādaži" dibinātājs.
Dēvēts
par Latvijas motokrosa leģendu, viņš pats atzīst, ka izslimojis zvaigžņu
slimību un ar kompleksiem nesirgst arī šodien : "Man vairs nav jāpierāda, ko nozīmē Leons
Kozlovskis."
Sarunas sākumā Leons Kozlovskis stāsta, ka brīvajā laikā spēlē futbolu, tomēr
šis sporta veids noteikti neesot sirdij tuvākais. Kāpēc? Tādēļ, ka jāspēlē
komandā. Jau 27 gadus Leons Kozlovskis nodarbojas ar individuālo sportu. Pats
savu ceļu viņš agri sāka iet ne tikai motokrosā, bet arī dzīvē. Pēc ceturtās
klases aizgāja no mammas, lai dzīvotu pie vecmāmiņas, bet pusaudža gados agri
uzsāka patstāvīgu dzīvi, aizbraucot uz Liepāju, motoklubu "Cīrava".
– Cik jums bija gadu, kad sākāt nodarboties ar motokrosu?
– 13 gadi. Tas skaitās vēlu, jo tagad puikas sāk braukt jau no četru, piecu
gadu vecuma. Biju baigais palaidnis, darīju visādas muļķības. 1987. gadā
krustmātes vīrs mani aizveda uz toreizējo Ādažu motoklubu. Pamēģināju,
iepatikās, un tā lieta aizgāja. Braucu pie trenera Aigara Grodza. Tajā laikā
katrā kolhozā bija motoklubs. Kopumā Latvijā bija kādi 60 klubi. Spēcīgākie
bija "Cīrava", "Jāņmuiža", "Brocēni". Ādažu
motoklubs nebija tik jaudīgs. Liepājā ,
motoklubā "Cīravā", bija savākti labākie no visas Latvijas. Tur es nokļuvu
15 gadu vecumā un sāku pilnīgi patstāvīgu dzīvi. 15 gados arī uzvarēju Latvijas
čempionātā B grupā jauniešiem.
– Vai šodien
ar motokrosu no mazotnes var nodarboties tikai turīgu ļaužu bērni?
– Sākumā jāsponsorē vecākiem, bet vēlāk to dara arī sponsori. Ja Ādažos varētu
izaudzināt vienu pasaules čempionu motokrosā, būtu labi, vai ne? Astoņdesmito
gadu beigās motoklubu sponsorēja kolhozs. Visi klubi cīnījās par uzvaru
Latvijas čempionātā. Tam, kas vinnēja, piešķīra 20 motociklus.
"Cīravā" bija arī tehnikums. Tur ieguvu automehāniķa profesiju. Skola
man bija pilnīgi vienaldzīga, mani interesēja tikai sports.
– Kas piesaistīja šim sporta veidam?
– Tas ir ļoti dinamisks – gan ātruma un domāšanas, gan spēka ziņā. Visu laiku
mainās trases, trajektorijas, lēcieni. Nav vienmuļi. Nepārtraukti var audzēt
ātrumu. Vienmēr atradīsies kāds, ar kuru sacensties. Kaut vai ar
hronometru.
Pirmo Latvijas junioru čempiona titulu ieguvu 16, bet Latvijas čempiona titulu
– jau 17 gadu vecumā. Ātri izsitos arī motoklubā – biju pirmajā trijniekā.
Saņēmu arī algu. Maksāja par to, ka esi ātrs, spēcīgs, perspektīvs. Naudu
saņēma veči, kas startēja PSRS čempionātos, tā laika zvaigznes – Normunds
Dūčis, Normunds Ērkulis u.c., kā arī trīs jaunieši, kas bija spēcīgākie tā
brīža sezonā. Pēc sacensību rezultātiem veidoja algu sarakstu. Visu laiku bija
jāseko līdzi tam, ko daru. Ja izdarītu ko sliktu, mana vieta tukša nestāvētu.
Tehnikuma skolotājas kopā ar mani stāvēja vienā rindā pēc algas. Viņām – 90
repšiki, man – 180. Ko tikai veči nedarīja, lai tiktu pie jauna moča: sarunāja
no kuģu rūpnīcas smagus motorus, nodeva alumīniju, krāja naudu, gāja mežā
strādāt... 1992. gadā Latvijas komanda pirmo reizi brauca uz Nāciju kausu
Austrālijā. Mēs ieguvām 11. vietu, kas tā arī palikusi nepārspēta. Ļoti ceru,
ka šogad Nāciju kausā, kas 27., 28.
septembrī notiks Ķegumā, mūsu čaļi
pacentīsies tikt pirmajā desmitniekā pasaulē un pārspēt šo rezultātu.
1992. gadā motokrosa klubi Latvijā pajuka, es biju viens no pēdējiem
mohikāņiem, kurš palika „Cīravā". 1993. gadā noslēdzu līgumu ar Polijas
motoklubu „Glogova". 1993.–1994. gadā piedalījos Polijas čempionātos un
uzvarēju. Gribu pateikt lielu paldies „Cīravas" motokluba trenerim Andrim
Kalniņam, kurš tajā laikā bija mans motokrosa krusttēvs. Pie viņa braucu ciemos
katrus Ziemassvētkus. 1995. gadā arī Polijā motoklubiem samazināja finansējumu,
tādēļ atgriezos Latvijā.
– Ko darījāt tālāk?
– Domāju, ko iesākt... Togad es arī iedzēru. Atpūtos. Likās – kam to vispār
vajag, it kā jau visu esmu sasniedzis... Tad aizbraucu uz vienām sacensībām
Ikšķilē, kur mani pamanīja Jānis Kempelis. Cilvēks, kuram tajā laikā bija daudz
naudas. Motokross viņam iepatikās tik ļoti, ka uztaisīja komandu ar nosaukumu
"ITS". Kempelim bija firma ar tādu pašu nosaukumu, kas nodarbojās ar
transporta pārvadājumiem Eiropā un pasaulē. Viņš savāca mani un Jāni Kļaviņu.
Ar laiku mūsu komandai mainījās nosaukums uz "Kemko". 1997. gadā
pirmo reizi piedalījos pasaules čempionātā Indonēzijā.
– Teicāt, ka, piedaloties pasaules čempionātā pirmo reizi, kaut ko sasniegt
ir grūti...
– Protams, jo tā vairs nebija Padomju Savienība, bet gan pilnīgi cita pasaule –
cita tehnika un sportisti. Bija jākonkurē ar itāļiem, francūžiem, amerikāņiem –
sportistiem, kuri redzējuši pasauli. Aizbraucu un brīnījos, kādi viņiem moči,
riepas... Tagad varam dabūt visu to pašu, esam līdzīgi, bet toreiz tur viss
bija daudz augstākā līmenī.
– Ko darāt šobrīd?
– Aktīvi gatavojos pasaules čempionātam senioru klasē. Praktiski tas nozīmē 10
km skrējienu no rīta, treniņu ar audzēkņiem vakarā. Divas reizes nedēļā pusotru
stundu trenējamies svaru zālē. Bez fiziskās sagatavotības ar motosportu
nodarboties nav iespējams.
– Visu laiku vingrojat un turat sevi formā?
– Jā, vispirms traumu dēļ .
Ikviens sportists tev pateiks – ja nestrādās, salūzīs. Ja mēs uztaisītu manu
traumu sarakstu! Mugura lauzta, skriemeļi saskrūvēti, smadzeņu satricinājumi...
Pat sirds bija izsista no vietas.
– Kas šajā sporta veidā ir psiholoģiski smagākais?
– Tas ir ļoti bīstams. Nepārtraukti riskē. It kā visu laiku atrodies uz naža
asmens.
– Pieredze nepalīdz pārvarēt stresu pirms sacensībām?
– Pirmajās sacensībās stresa dēļ
nevarēju pielaist motociklu, tagad, protams, uztraukums ir mazinājies, bet
stress pirms sacensībām tomēr vēl ir. Tas ir normāli. Ja nav mandrāžas, neesi
gatavs braukt un cīnīties.
– Kāpēc nevar cīnīties mierīgi, bez stresa?
– Tāpēc, ka tas ir šausmīgs adrenalīns. Startā ir 40 konkurenti, visi grib būt
pirmie. Līkums pēc līkuma, un jebkurā var būt kritieni, kas ir diezgan sāpīgi.
Mēs ejam cauri sāpēm. Startā ir pamatīga mandrāža ar visu pieredzi. Visu laiku
domāju, kā nekļūdīties, kā nesatraumēties.
– Kā sākāt trenēt jauno paaudzi?
– 2009. gadā ar draugu Kārli Boli senioru izdomājām, ka jāuztaisa motoklubs „MX
Ādaži". Kārlis palūdza, lai sāku trenēt viņa dēlu. Teicu, ka piekritīšu
tikai tad, ja būšu vienīgais treneris. Man nepatīk, ja vairāki kaut ko ņemas un
māca: dari tā, dari šitā. Treneris mācību procesā ir svarīga persona, bet pretī
jābūt cilvēkam, kurš dzird, ko viņam saka. Ja klausa un dara, tad viss būs kā
nākas. Par Eiropas fondu naudu iegādājos močus, lai sīkie varētu braukt un
attīstīties. Ir, kas dara, mēģina. Daudzi grib tikai vizināties, bet negrib iet
lielajā sportā. Protams, es nevaru garantēt, ka sīcis nenokritīs, nesadauzīsies
vai vēl nez ko. Mocis ir ātrs un grūti vadāms, bet mums ir gan inventārs, gan
tehnika, tā ka jaunie ir laipni aicināti. Vienmēr esmu klāt un neatteikšu savu
padomu.
– Ko darāt brīvajā laikā?
– No aprīļa līdz septembrim ir tikai kādas divas sestdienas un svētdienas, kas
man ir brīvas. Tas arī viss. Ja ir brīvs, cenšos laiku pavadīt kopā ar ģimeni –
sievu un bērniem.
– Kādas ir sportistu attiecības ārpus trases?
– Man ir kādi pieci, seši draugi. Tikai viens no viņiem ir saistīts ar
motosportu. Neviens no tiem, ar kuriem tagad stājos kopā uz starta līnijas, nav
mans draugs.
– Kādas ir izjūtas, redzot, ka jaunie tagad ir ātrāki?
– Smagi, bet tā izjūta jāpieņem. Jāmāk ar to sadzīvot. Jaunajiem nav viegli ar
mani tikt galā, viņos ir šausmīgs azarts apdzīt mani. Pēc tam lepojas un
stāsta, ka varējis Kozlovski apdzīt, lai gan Kozlovskis tajā laikā nemaz
nebrauca ar 100% atdevi. Bet tas ir forši. Iespējams, turpmāk braukšu ne tikai
ātrajā "MX 1", bet arī senioru klasē, lai, kā sieva saka,
nekļūtu smieklīgs. Redzēs, kā jutīšos līdz sezonas sākumam, lai gan tagad
nevienam vairs nekas nav jāpierāda. Esmu sevi jau pierādījis.
Rakstu
sagatavoja Monika Griezne
www.aprinkis.lv / 16/06/2014
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru