Mežkopji ^

Baltijas mežkopji mūsu mežos 

Galvaspilsētas Rīgas Slēperu purvā

BALTIJAS mežkopju sanāksmes otrajā dienā galvaspilsēta Rīga bija aicinājusi dalībniekus veltīt uzmanību pilsētas mežsaimniecībai un citām darbības nozarēm. No Rīgas pa jūrmalas gludo šoseju 3 autobusi drīz sasniedz Piņķu mežniecības rajonu un, no šosejas nogriežoties, dodas uz Slēperu purvu. Jau purva malā vērojama rosīga darbība. Te paceļas pamati lielākai noliktavai, kur varēs novietot visu dedzināmās kūdras viena gada produkciju. Uz betona pamatpāļiem ceļamās koka konstruktīvās daļas turpat būvvietā skārda traukos «diponizē», nodrošinot kokdaļu ilgāku izturību. Vēlāk sliežu ceļš noliktavu savienos ar tuvējo dzelzceļa līniju, pa kuru kūdra ērti ceļos uz Rīgu. Pats purvs jau agrāk nosusināts un šad un tad pa daļai arī izmantots, bet, šķiet, ka ar šo gadu kūdras ražošana ievirzīsies plašākā mērogā, un turpmāk šis purvs daudzus gadus dos kurināmo 

Triju valstu mežkopji draudzīgās sarunās

dažādiem pilsētas uzņēmumiem.

 Brīdi novērojuši, ka kūdras sagatavošanas darbs veicas nepārtrauktā darba ritmā, dalībnieki dodas atpakaļceļā uz Rīgu. Abpus Jūrmalas gatvei, Imantciemā, amatnieku darba rīkiem klaudzot, aug jaunas mazēkas, — šīs ģimeņu mājiņas iezīmē jaunus vaibstus mūsu galvas pilsētas sejā. Šķērsojot Rīgu un no Sarkandaugavas puses tuvojoties Meža parka rajonam, redzams, ka Rīgas mežu darbinieki centušies novērst priedes dārznieka nedarbus. Gar dzelzceļu novāktas sakropļotās priedes un meža mala apstādīta ar lapu koku joslu, lai turpmāk tur vairs nerēgotos staciju krautuvju laukumiem tik raksturīgās kailās priežu galotnes. Pa spoguļgludo Viestura prospektu, kas ir viens no mūsu solīdākajiem jaunajiem betonētiem autoceļiem un kur izpaužas nevainojama gaume ceļa harmoniskā iekļaušanā ar apvidus dabu — mežu, tālāk braucēji trauc uz Vecāķiem. Patīkami vērot bērziņu alejas spēcīgo briedumu gar Vecāķu šoseju. Tie ir meža dienu stādījumi pirms 4 gadiem, pilsētas mežu darbinieku vadībā. Pie Vecāķiem, izbraucot pludmalē, visi līksmi trauc jūras vēsajos viļņos, lai uz brīdi atvairītu saules tveicējošo iespaidu. Pie Mangaļu mežziņa mājas, viesus uzkavēties aicina no kupliem paegļiem veidotie karogotie goda vārti. Zem augsto koku ēnainās lapotnes klātais  atspirdzinājumu galds atrod nedalītu piekrišanu. Apskatot mežniecības saimniecības ēkas, dzīvu interesi izsauc daži jaunākie būvveidi un materiāli, kā piemēram, viļņotais šifers jumta iesegumā. 

Strauji rit kūdras sagatavošanas darbs

Kūdras mašīnas transportieris gādā, lai klājlauki pildītos

No Mangaļu kāpām paveras plašs skats

Daudzajām kūdras grēdām pievienojas jauni krājumi

Nostiprinātās un apmežotās kāpu platības

Blakus mežniecībai, būvdarbi tuvojas noslēgumam arī vienā mežsarga mājā. Redzētais ir tikai maza daļiņa no tā darba, kas veikts pilsētas mežu darbinieku dzīvokļu un saimniecības ēku izbūvē, jo pēdējos gados jau nobeigtas 65 jaunceltnes un darbi citās vietās vēl turpinās, lai visas 7 mežniecības un 60 mežsargu dzīves vietas būtu apgādātas ar piemērotām mītnēm. Plašs un interesants darbs arī veikts Vecāķu un Mangaļu kāpu rajonā. Šo kāpu nostiprināšana, pilsētas mežu darbinieku vadībā, sākta 1933. gadā ar toreizējiem bezdarbniekiem. Šais gados darbā gūtas daudzas, turienes apstākļiem piemērojamas atziņas un izkristalizējušies jau noteikti darba paņēmieni. Plūstošās kāpās vispirms kvadrātveidīgi sasprauž zarus, vai ezeru meldrus un tad noklāj ar viršiem. Pēdējiem sadēdot, to vietā stājas ķērpji — baltā sūna un līdz ar to vaļējo smilšu pārvietošanās ierobežota. Nostiprinātās vietas apmežo ar 2—3 gadīgiem priežu stādiem vai dēstiem.

Vecāķu kāpās

 Caurbraucot Mangaļu, Ataru un Ādažu apgaitām un vērojot apkārtējo priežu mežu ainavas, ekskursanti nokļūst pie Mazā Baltezera. Šeit, sūkņu stacijā, kas apgādā Rīgu ar dzeramo ūdeni, atbraucēji gūst interesantu pārskatu par ūdens apgādes problēmām tagadnē un nākotnē. Ceļā tiek skarta arī pie Venču ezera esošā sudrablapsu audzētava «Zooloģiskā ferma Latvijā». Šī pirmā no vietējām sudrablapsu audzētavām savā pastāvēšanas laikā iekārtas ziņā pārdzīvojusi vairākas stadijas un patreiz daļa lapsu jau mitinās uz jauniem principiem iekārtotos būros. Lai apkarotu dažādas tārpu slimības, būrus vairs nenovieto tieši uz zemes, bet tagad lapsām jāstaigā uz paaugstinātas stiepuļu režģu grīdas. Mežu pētīšanas stacijas mītnē viesus sagaida stacijas vadītājs K. Eiche ar saviem līdzstrādniekiem. Apmetušies glīti koptajā zāļu mauriņā, viesi noklausās stacijas vadītāja sniegto pārskatu par mūsu mežu pētīšanas vēsturi, stacijas darbības iekārtu, principiem un turpmākiem nodomiem. Pēdējā apskates vieta ir Dreiliņu mežniecībā izdarītā koku atzarošana priežu audzēs. Jau 1900. gadā prof. E. Ostvalda vadībā vairākās vietās notikusi stumbru atzarošana. Šos gludos stumbrus ļoti labi var atšķirt no pārējiem audzes kokiem. 

Esiet sveicināti Mangaļos

Cik vērojams, toreiz atzarotās audzes jau bijušas mazliet par vecu un atzarotos stumbrus kādreiz sagriežot plankās, vidējā plankā zari rēgosies ārpusē. Piemērota vecuma audzēs atzarošana iesākta Skultes apgaitā š. g. pavasarī. Atzarotie stumbri  arī apzīmēti ar baltiem eļļas krāsas gredzeniem krūšu augstumā. Saulei rietot, caur Latgales priekšpilsētu brauciens atgriežas Rīgā. Vakara mielastā Armijas virsnieku klubā, galda runās izskanēja izbraukuma dalībnieku sirsnīga pateicība par izbraukumā sagādātiem pieredzējumiem un atzinīgi vārdi pilsētas mežsaimniecības daļas vadītājam K. Auškāpam par ekskursijas rūpīgo vadību. Trešajā dienā, jau agrā rīta stundā, sanāksmes dalībnieki pulcējās Kronvalda dārza piena paviljonā, lai pēc spēcinošām brokastīm, varētu doties tālākā izbraukumā pa Vidzemes mežiem. Šai dienā viesus savā gādībā bija lūdzis Mežu departaments un izbraukumā pievienojās arī direktors J. Ozols. Pirmā pieturas vieta ir Lapmeža apgaitas mežsarga māja Vidzemes šosejas malā, iebraucot Inčukalna virsmežniecības rajonā. Jaunās mājas nosaukums patreiz gan nemaz vēl neattaisnojas lapmeža nozīmē, jo šī mītne nodibināta priežu meža smilšainajā zemē, bet plānveidīgi iesāktie apkārtnes izdaiļošanas darbi dod pārliecību, ka drīz šeit varēs baudīt arī lapkoku vēso pavēni. Māju 

Mēžu pētīšanas stacijas vadītāja paskaidrojumi

komplekts, ar maziem pārveidojumiem, atgādina kādreiz godalgotā «Vilkupērāja» mežsarga māju. 

Ar dzīvu interesi daudzi no dalībniekiem iegriežas katrā telpā, lai sīkāki apskatītu telpu iekārtas lietderību. Par šīs dienas smagumpunktu izvērtās jau daudzkārt daudzinātie Inčukalna virsmežniecības «Krustkalni», jo šeit apmežošanas darbu agrākais vadītājs K. Eiche un tagadējais — virsmežzinis A. Ansons iekļuva nepārtrauktās jautājumu krustugunīs. Redzot vairāk kā 700 ha apmežotu nepārtrauktu platību vienkopus, kas veikts, sākot ar 1929. g. ļoti nelabvēlīgos apmežošanas apstākļos, tiešām rodas interese vērot un atkal jautāt, pat tiem, kas šos darbus daudzkārt redzējuši, un pat pirmsākumos. Šogad neproduktivo platību iekarošanas cīņā laisti darbā arī smagāki ieroči, un proti — kāpurķēžu traktors zemes uzaršanai. Jauno apmežojumu vidū, kā oāze rēgojas vecāks priežu pudurītis — tas atstāts kā rezervāts atmiņai no bijušiem laikiem, lai varētu salīdzināt, kādi agrāk izskatijās Krustkalnu viršāji. Šeit, zem nojumes, kur lietus laikā meža strādniekiem patvērums, tagad, saulainā dienā, nolikti atspirdzinājumi slāpju veldzēšanai; un arī šeit vēl aktivākie vērotāji neļaujas iebaidīties no plašā diagramu materiāla, kuru izklāstot, stacijas vadītājs K. Eiche, dod salīdzinošu ainu par dažādu apmežošanas paņēmienu priekšrocībām šais viršājos. 

Inčukalna Krustkalnos šogad talkā nācis kāpurķēžu trakstors

Tuvojoties Raiskuma mežsaimniecības skolai no Straupes puses, abpus ceļam Straupes novadā izdevība vērot egles dabisko atjaunošanos ar ievadītām pakāpeniskām cirtēm. Pierādījies, ka apsēšanās vislabāk notiek tur, kur zemsedze ievainota — šai nolūkā noplēsta sūna, izveidojot laukumiņus.  Raiskumā, ejot uz ezeru noskalot ceļa  putekļus, bija izdevība vērot rūpīgi kopto kokaudzētavu, kas terasveidīgi novietota slīpā nogāzē.

Lai apmežojumu platības plašākas kļūst

Pēc ieturētām pusdienām un skolas  apskates, ceļa gaitas atkal tuvinājās Rīgai. Atpakaļ braucienam pievienojās arī  biedrības priekšnieks K. Birnbaums un  valdes loc. A. Padēls. Cēsu pilsparks kļuvis ievērības cienīgāks  tādēļ, ka tur droši mitinās meža pīles, kas no ziņkārīgiem un neticīgiem gan ļaujas fotografēties, bet uz māju pīļu distanci neatļaujas tuvoties. Amatas krastus apmeklējot, bija izdevība vērot Zvārtes iezi, kas ir augstākais smilšakmeņa slāņa atsegums Baltijas valstīs. Straujie ūdeņi, izskalojot ieža apakšdaļu, sagatavo ceļu ieža nobrukumam — tādēļ Mežu departaments paredzējis ieža pamatu ieplombēt, lai iezi saglābtu tāpat kā Staburags aizsargāts no sabrukšanas. 

Uz brīdi braucēji vēl uzkavējās Siguldā. Kur uzmanību saista Kronvalda piemineklis, rakstnieku pils, vecās pilsdrupas, Gaujas tilts, Gūtmaņalas avotiņš un senie ieraksti alas sienās. Pagājušā gadā, alas priekšā bijušā staignāja vietā izveidotie mākslīgie ezeriņi jau tagad atstāj tik dabīgu iespaidu, ka rodas šaubas — vai tie tiešām ir cilvēku roku veidoti. 

Raiskumā dabisko  mežu atjaunošanu
panāk ar pakāpeniskām cirtēm

Vakara krēslā braucienam noslēdzoties, savās viesmīlīgajās telpās viesus uzņem , «Šalkone». Visās sanāksmes dienās, bez redzētā, vērotā un dzirdētā, atkal nodibinātas daudzas jaunas draudzības un pastiprinātas agrākās jau sirsnīgās attiecības zaļo mežu audzētāju saimē. Un  ja paredzētais laika iedalījums mūsu  tuvāko kaimiņu zemju viesiem neatļāva  dažu sarunu un problēmu pavedienu  tālāk risināt, tad paliek apmierinājums,  ka iesāktam turpinājums būs nākošā gadā pie Estijas mežkopjiem, kuri savu laipno ielūgumu, atvadoties jau nodevuši. Tāpat atvadoties, tika pieteikti vairāki apmeklējumi no mūsu kaimiņiem, lai ilgākā laika sprīdī un pamatīgāki iepazītos ar mūsu veikto darbu. 

Baltijas mežkopji mūsu mežos 1939.09.01 Meža Dzīve

==================== 

Tālāk numerācijas kārtībā sekoja to vietu apraksts, kādas bija paredzētas ekskursantu apskatei. Turpbraucienā pirmā pieturas vieta bija Ādažu iec. mežsaimniecības stādu audzētava, kur apskatīja vairākgadīgu izmēģinājumu rezultātus — mēslojuma un apmiglošanas iespaidu priežu skujbires apkarošanā. 2. pietura — Kultūras Bukultu nov. 65. kv., kur stādījumi bija izdarīti augstjoslās, tāpat kā 3. pieturā — Remberģu nov. 57 kv. Atpakalbraucienā apskatīja Inčukalna galveno stādu audzētavu (4.pietura).

1. Ādažu iec. stādu dārzā. 2. Uz noklātām jūrmalas kāpām Carnikavas nov. Centrā - Izmēģinājumu stādījumos Inčukalna nov. 3. izmēģinājumu stādījumos Inčukalna nov. 3. Pie teicami atjaunojušās priežu jaunaudzes Remberģu novadā. 4. Inčukalna galvenā stādu audzētavā pie apšu stādījumiem. 

Lietuvas mežkopji - ekskursanti Inčukalna virsmežniecība   

Dr. O. Lakari ekskursija Inčukalna virs mežniecība. 

* Meža Dzīve / 01.08.1931   

***

Inčukalna virsmežniecības Carnikavas iec. darbinieki; no kreisās: A. Grūbe — mežsargs, H. Jansons — mežzinis, J. Rikards mežsargs.

Skati no Inčukalna v-bas Ādažu iec. stādu audzētavas.

No augšas uz leju, darbinieki: A. Zariņš — Ādažu iec. mežzinis, J. Rapss — virsmežsargs, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa I. pak. goda zīmi, J. Gredzens — mežsargs.

Remberģu iec. darbinieki, no kreisās 1. rindā M. Upīts — nokalpojis 28 gadus, apbalvots ar uzslavas rakstu, E. Karlsons nok. 46 g., P. Šulcs — mežzinis, E. Bokmanis — nok. 13 g., apb. ar sudraba medāli, 2. rindā: D. Ābols — nok. 30. g. apb. ar uzslavas rakstu, J. Egle — nok. 43 g., apb. ar uzslavas rakstu, V. Ārgals — nok. 14 g., P. Stīpnieks — nokalpojis 32 g., apb. arī ar uzslavas rakstu.  

 1 gad. priežu stādījums augstjoslās, ar ilgadīgo lupīni starprindās, Inčukalna v-bas Remberģu nov. 22. apg. kv. 57. Stādīts 9. 4. 1930.

 Uzņemts 28. 10. 1930.   

1 gad. priežu stādījums augstjoslās, ar ilggadīgo lupini starprindās, Inčukalna v-bas Bukultu nov. 39. apg. kv. 65. Stādīts 1930. g. pavasarī. 

Uzņemts 16. 10. 1930.  

Kalsnavas virsmežniecības Ļaudonas iec. darbinieki: J. Krastiņš — virsmežs. un K. Upīts — mežs., kuriem piešķirtas mežu d-ta prēmijas par sekmīgu mežu atjaunošanu.

    Par aizrādītiem nopelniem mežu atjaunošanā Inčukalna v-bā apbalvoti 9 darbinieki. 

* Meža Dzīve / 01.03.1931  

==========================

Mežkopju ekskursija bijušā Rīgas virsmežniecībā. 

Ekskursants 

Š. g. 25. augustā notika mežkopju ekskursija bijušās Rīgas virsmežniecības Bukultu un Carnikavas novados. Ekskursijā piedalījās ap 30 personu un to vadīja bijušais Rīgas virsmežzinis K. Eiche. Ekskursanti divos Mežkopju Savienības pasūtītos autobusos devās no Rīgas uz Ādažu iecirkņa mežniecību, kur apskatīja tur priekšzīmīgi ierīkotas stādu audzētavas. Mazā stādu audzētava atrodas līdzās Ādažu iecirkņa mežziņa mājai, Ādažu Baložu meža muižā. Šī ir viena no pirmām Latvijā ierīkotām pastāvīgām koku stādu audzētavām. Audzētava ieslēgta no bieza žoga. Blakus viņam, ka arī gar 11/2 metra plato krusta ceļiņu abām malām ierīkots dzelteno akāciju dzīvžogs. Dzeltenās akācijas stādi izaudzināti tanī pašā audzētavā un  dzīvožoga apstādījumi, izdarīti ar 2—3 gadīgiem stādiem vēl 4 gadi atpakaļ, labi apkopti un piedod stādu audzētavai, jau no ārējas puses, labu izskatu. Pate audzētava ierīkota šaurā iedobumā starp smilšu kāpām. Pēc K. Eiches paskaidrojuma, šī bijuse vienīgā piemērotā vieta stādu audzētavas ierīkošanai mežziņa mājas tuvumā, kur to pirmos mūsu pastāvēšanas gados vajadzējis izvēlēties grūtās apsardzības dēļ. Zeme še ļoti viegla smilts, ar niecīgu trūdu vielu daļu, mazsaistīga, kamdēļ, izžūstot ļoti viegli tiek izpūsta no vēja. Lai to aizkavētu, sējumu dobju starprindas ikgadus nober ar izmantotu ogļu atkritumiem, kas bez tam piedod mazauglīgai smiltij zināmu mēslojumu, sajaucot atkritumus ar smilti pie zemes rijolēšanas stādu audzētavā. Ogļu pelni un atkritumi atradušies turpat audzētavas tuvumā un tamdēļ arī bijuši viegli pieietami. Stādu audzētavā pirmos gados audzināti galvenām kārtām priežu stādi, bet ar otras lielas audzētavas ierīkošanu, par kuru runa būs vēlāk, mazā kalpojot lapu koku sugu audzēšanai. Lapu koku stādus audzinot gandrīz vienīgi dekoratīvu apstādījumu nolūkiem. Atzīmējama lapu koku, arī ozolu, stādu un dēstu samēra ļoti labā attīstība un augšanas gaita. Ekskursantiem še tika paradīta un demonstrēta drusciņ pārveidotā Koļesova ķiļveidīgā dzelzs lāpsta, kuru lieto 1—2 gadīgu priežu stādīšanai Rīgas virsmežniecības vieglās smilšu zemēs jau daudzus gadus ar labiem panākumiem. Pēc tam ekskursanti apskatīja 1 kilometru tālāk ierīkoto Ādažu iecirkņa lielo stādu audzētavu, kura pēdējo četru gadu laikā devusi pāri par 5 miljoni stādu veco izdegumu un tukšo viršu klājumu apmežošanai. Stādu audzētava ierīkota plašā iedobumā starp smilšu kāpām, vecā izcirtumā. Biežie celmi šinī vietā bijuši tādā mērā satrūdējuši, ka tie, sadrupot, netraucējuši zemes riējolēšanu 2 lāpstu dziļumā un, sajaukti ar smilti, piedevuši zemei zināmu mēslojumu. Stādu audzētava apvilkta ar biezu dzeloņdrāšu žogu, sadalīta pusotra metra platiem ceļiņiem vairākos kvartālos, ar apkoptiem dzeltenās akācijas dzīvžogu apstādījumiem kā apkārt audzētavai, tā gar kvartālu ceļiņu malām. Galvenā sējumu platība aizņemta no priežu stādiem, kuru lielākā daļa pagājušā pavasarī pārskolota, bet šī gada pavasarī, ka Rīgas virsmežniecības likvidācijas sekas, nav izstādīta mežā, bet atstāta uz trešo gadu. Stādi ļoti labā stāvoklī un neskatoties uz to, ka stādu audzētavā stiprā mērā iepriekšējā gadā bija ieviesusies sēnīte Lophodermium pinastri (slimība Sūtte), pateicoties pagājušā gadā izdarītai apmiglošanai, kā arī pārskološanai, stādi ļoti labi pārcietuši un krāšņi. 

 

Dzelzsceļnieku sanatorija Rīgas jūrmalā

Še ekskursanti redzēja no vienas puses nepārskolotus neapmiglotus un apmiglotus 3. g. stādus sējumu dobēs, pārskolotus un neapmiglotus un pārskolotus un apmiglotus, pie kam sevišķi krasi apmiglošanas nozīme redzama, salīdzinot pirmos un trešās grupas stādus sējuma dobēs. Nenoliedzams arī stādu pārskološanas teicamais iespaids slimības attīstības aizkavēšanā un stādu aizsargāšanā, kaut gan še, — lai gan daudz mazākā mērā, nekā nepārskoloto stādu dobēs, — bojājumi tomēr novērojumi, turpretim, ka pārskolotie un apmiglotie stādi sējumu dobēs uzglabājušies pilnīgi veseli un krāšņi. Šinīga-, mīnā mēs vēl lieku reizi varējām pārliecināties, ka pielietojot priežu stādu audzētavās vajadzīgos cīņu paņēmienus, varam arī ar šo ļoti bīstamo kaiti saslimušās, priežu audzētavās dabūt pietiekoši labu, veselīgu un pat 3 gadus vecu stādu materialu. 

Pēc stādu audzētavas apskates, ekskursanti devās uz Remberģes Bukultu novadu, kur apskatīja vecos izdegumos plaši izvestās priežu kultūras. Apmeklētos izdegumos apmežošanas darbi uzsākti 1922. gadā. Kultivējamā platība — paaugstināts, vidēja lieluma viršiem apaudzis, līdzenums. Zeme ar plānu sausas kūdras un ļoti niecīgu izskaloto virskārtu, dziļu tumši dzeltenu smilti zem tās. Ortšteina kārtas izveidošanās un sacietējumi nav novērojami. Tomēr augsne zem nelabvēlīgā atmosferisko apstākļu atklātā iespaida redzami sablīvējusies.

Še pielietotais kultūru izvešanai zemes  apstrādāšanas veids — arkla vagas vakaru-rītu virzienā. Vagas vienā gadījumā  dzītas ar vienkāršu lauka, bet otrā ar Ekķerta meža arklu. Dažās vietās kultūras izvestas bez zemes uzirdināšanas vagās, bet citās izdarīta apmēram 1 pēdu dziļa zemes uzirdināšana ar arklu — zemes padziļinatāju. Attālums starp vagām no 1,25 - 2 metri. Vagu nozīme — atbrīvot zemi no viršiem, kuri traucē kultūras, bet arkla  padziļinātajā, kā sacīts, — piedot sacietējušai zemei irdenumu. Vagas pavasara sējumam virsmežniecībā parasti sagatavo rudenī, lai velēnām dotu iespēju ziemā nogulties, sadrupt. Apskatītās kultūrās zemes apstrādāšana izdarīta dažās vietās rudenī, bet dažas tieši pavasarī, iepriekš  kultūru izvešanas. 

Runājot vispār par apskatītām Bukultu novadā kultūrām, tās jāatzīst par semērā ļoti labi izdevušamies. Atzīmējams, ka par kultūru un vispār jaunaudžu nodrošināšanu pret uguni arī gādāts, ierīkojot aizsargu joslas, ko sasniedz rūpīgi uzarot vai norokot kvartālu līnijas un joslas gar Rīgas-Valkas dzelzsceļu. Pēc kultūru apskatīšanas ekskursantiem tika demonstrēta turpat meža izdegumā zemes apstrādāšana ar Ekkerta meža arklu, laižot pēc tam pa vagu arklu-zemes padziļinātāju. Šis vienkāršais un lētais zemes apstrādāšanas veids, kas pielietots Rīgas virsmežniecības vecos izdegumos un viršu laukumos smilts zemēs, (kas izrādījies par ļoti lietderīgu), izsauca dzīvu interesi un pārrunas ekskursijas dalībniekos. Tā ka laiks bija ļoti ierobežots un ekskursijas programā vēl ietilpa plūstošo kāpu un viņu nostiprinājumu apskate Carnikavas jūrmalā, tad, par nožēlošanu, tālāko iepazīšanos ar priežu kultūru izvešanu pie dažādu citu zemes apstrādāšanas paņēmienu pielietošanas kā Bukultu, tā arī citos blakus novados nācās pārtraukt. Tā, pildot ekskursijas programu, viņas dalībnieki devās tālāk uz Carnikavas jūrmalas kāpām. Pa ceļam ekskursantiem bija izdevība vērot lielisko priedes dabiskās atjaunošanās spēju Ādažu novadā Bākšas apgaitā III bonit. priežu audzēs. Tāļāk, pa ceļam, Carnikavas novadā iebraucot, ekskursantiem bija izdevība redzēt, jādomā, vienu no visulielākiem (apm. 35—40 kv. kilometri) līdzkara izdegumiem, kurā sākot jau ar 1920. gadu, ļoti enerģiski un plaši uzsākti minētā deguma apmežošanas darbi. Joslā gar ceļu, priežu sējumi izdevušies ļoti teicami. Par nožēlošanu, iepazīties plašāk ar še izvestiem darbiem, laika trūkuma dēļ, nebija izdevības. Braucot jūras virzienā, acīs krīt Carnikavas novada īpatnības — kāpainais reljefs nn ezeri, no kuriem tā saucāmais Dūņu ezers, gar kuru rit ceļš, ir viens no lielākiem un stiepjas no Carnikavas, meža muižas gandrīz līdz pašai jūrai, apm. 7 kilometri garumā. Tuvojoties jūrai, ekskursantiem atklājas rets skats — skaistais piekrastes priežu mežs, balto smilšu aprakts, pazūd milzīgajā plūstošajā piejūras kāpā. Apstājoties, no kāpas pakalnes puses novērojams, ka pa lielākai daļai kāpas priekšdaļa jau aizvilkusies ar raksturīgo piejūras smilšu kāpu augu - smilšu auzu (Elymus arenarius)  

Bij. Rīgas virsmežniecības lapu koku stādu audzētava Ādažu iecirknī

Dažas priedes no kāpas apbērtas tikai pa daļai, bet kāpas slīpuma virsotnē tikai šur tur rēgojas smilts aprakto priežu pašas galotnes. Par plūstošas kāpas rašanās iemesliem, ka arī par novērojumiem kāpas virzīšanā uz priekšu, paskaidrojumus sniedz bijušais Rīgas virsmežzinis K. Eiche un Carnikavas iecirkņa mežzinis Jansons. Novērojumi par kāpas virzīšanos tiek vesti zistematiski jau no 1922. gada. No šiem datiem redzams, ka kāpa caurmērā ikgadus gājuse 1 metru uz priekšu. Kāpas, (kura pie mums ir viena smilšu auzu (Elvmus arenarius). Dažas priedes no kāpas apbērtas tikai pa daļai, bet kāpas slīpuma virsotnē tikai šur-tur rēgojas smilts aprakto priežu pašas galotnes. Par plūstošas kāpas rašanās iemesliem, ka arī par novērojumiem kāpas virzīšanā uz priekšu, paskaidrojumus sniedz bijušais Rīgas virsmežzinis K. Eiche un Carnikavas iecirkņa mežzinis Jansons. Novērojumi par kāpas virzīšanos tiek vesti zistematiski jau no 1922. gada. No šiem datiem redzams, ka kāpa caurmērā ikgadus gājuse 1 metru uz priekšu. Kāpas, (kura pie mums ir viena   no vislielākām plūstošo smilšu kāpām) nostiprināšanas un apmežošanas darbi uzsākti vēl 1921. gadā. Nostiprināšanas darbi vēl pēc 1—2 gadiem tiks nobeigti un atliks stāties pie sistemātiskas nostprinātās kāpas apmežošanas. Kā redzams no novērojumu datiem, tad, sakarā ar izvestiem kāpas nostiprināšanas darbiem, viņas caurmēra virzīšanās ātrums ar katru gadu redzami samazinājās, pēdējā gadā tas jau samērā niecīgs un dažas vietās, kur redzama kāpas priekšpuses apaugšana ar smilšu auzu, viņas kustēšanās uz priekšu jau pilnīgi apturēta.   Vēl 1921. gada rudenī, uzsākot cīņu ar šo kāpu, iegūts pieietamais kāpas apstādīnāšanai un nostiprināšanai kārklu materiāls no tuvākajām kāpai Gaujas upes sērēm. Plūstošo kāpu nostiprināšanai un apmežošanai, kā piemērotas, lietojamas tikai dažas kārklu sugas, kā sarkanais (Salix acutifolia) un dzeltenais kārklis (Salix daphnoides). Kārklu stādīšana kāpās izdarīta arkla vagās. Kārklu aizsargāšanai no izpūšanas viņu starprindas tuvākā laikā bija paredzēts nosegt, apklājot ar priežu zariem, kadiķiem un tml. Tomēr kārkli jau pirmā un vēl vairāk turpmākos gados ārkārtīgi cieta no kukaiņa Galeruca capreae, kura kāpuri galīgi izēda viņu lapas. Neskatoties, ka stādījums sastāvējis no mistrotām kārkļu sugām, kāds samēra mazāk padots dažādu parazītu bojājumiem, arī tas nevarējis aizkavēt minētā bojātāja straujo izplatīšanos un bojājumu lielos apmērus, īpaši stipri no dažādiem kukaiņiem vispār cieš kurvju kārklis (Salix viminalis), kas minētā kārklu stādījumu mistrojumā ieņēmis redzamu vietu. Šī lapu zistemātiska apgraušana, protams, aizkavējuse kārklu augšanu un iesakņošanos, kas pie atklātas vēja darbības, ar kārklu izpūšanu no smilts, izsaucis lielākās daļas stādījumu bojā iešanu. Cīņa pret minētā kukaiņa izplatīšanos un bojājumiem te, uz samērā lielas platības, bijuse neiespējama. Apmēram tanī pašā laikā arī mūsu jūrmalas pazīstamās dārzu zemeņu plantācijas lielā mērā cietušas no radnieciska Galeruca capreae bojātāja.  Tomēr zīmīgi, ka kārklu stādījumos kāpās šos nelabvēlīgos apstākļus labāki pārcietis plūstošām smiltīm sevišķi piemērotais sarkanais kārklis (Salix acutifolia), kurš stādījumu vietā tagad sastopams kā atsevišķi, tā lielākiem vai mazākiem puduriem. Pēc šādas kārklu kultūru neizdošanās, tāļāk kāpas nostiprināšanai pielietota vienīgi smilšu noklāšana ar priežu zariem, iegūstamiem pie cirsmu tīrīšanas, kadiķiem vai materiāliem no smalctīres jaunaudzēs. Klāšanai caurmērā izlietos ap 15 kubikasu minētā materiāla uz ha. Galīga 1 ha nostiprināšana un apmežošana izmaksās ap 300 līdz 400 latu. Nostiprinātā platība jau tagad sniedzas daudzos desmitos hektāru. Pateicoties šim diezgan grandiozam darbam, ne tikai ierobežota kāpas tāļāka virzīšanās un tāļāka meža apbēršana, bet arī nodrošinātas no aprakšanas zem smilts kā blakus kāpai ejošais Rīgas-Neibades ceļš un atrodošies ezeri, tā arī tuvējas kāpai mājas un Lilasta dzirnavas. Pēc šīs apskates, tuvojoties jau tumsai, ekskursijas dalībnieki devās atpakaļ uz Rīgu, lai, pēc atpūtas, otrā dienā ņemtu dalību savā gadskārtējā mežkopju savienības sasaucamā sapulcē. Beidzot jāatzīmē tā lielā pamācošā nozīme, kāda vispār piekrīt mežkopju sarīkotām ekskursijām, kamdēļ vienīgi jāvēlas, lai šādu intersantu ekskursiju sarīkošanai mežkopju savienība arī uz priekšu piegriestu vajadzīgo vērību.  

* Meža Dzīve / 01.09.1928

 =======================

MEŽU DIENA ĀDAŽOS

Mežu dienu Ādažos sarīkoja šī g. 10. maijā. Šīs dienas organizācijas darbu veikšanu izdarīja sevišķa komiteja ar vietēio mežzini A. Zariņu kā priekšsēdētāju. Mežu diena notikās pie jaunceltās, staltās Ādažu pamatskolas. Pirms darbu sākšanas mežz. am. kand. R. Grasmans nolasīja referātu, īpaši atzīmējot mežsaimniecības nozīmi tagadējās saimnieciskās krīzes laikmetā. Pēc referāta sekoja apstādījumu ierīkošana ap pamatskolu, pēc, agrāk jau izstrādāta plāna paplašinot iepriekšējā gada mežu dienas apstādījumus. Stādīšanā sevišķu centību izrādīja vietējās pamatskolas audzēkņi skolotāju vadībā izdaiļodami savu gaismas pili. Otrā grupā rosīgi strādāja vietējie mežu darbinieki izlabodami savus iepriekšējā gada stādījumus. Arī pārejā pagasta sabiedrība rosīga darbojās nozīmētās vietās. Vēlāk apstādīja jauncelto doktorāta māju un pagastnamu. Šo triju celtņu apstādījumi nākotnē veidos vienu kopēju, glītu apstādījumu kompleksu. Stādāmo materiālu deva Inčukalna v-ba, kā arī daļa stādu bija ņemta no koku audzētavām un pārējos bija pieveduši mežu darbinieki un vietējie iedzīvotāji.

Mežu dienas.

1931.08.01 Meža Dzīve ==============

Arī nosaukums liecina par darbu

Broņislavs Romāns

Braucot uz Rīgu pa Pleskavas šoseju, sākot no Vangažiem līdz pat Berģu autoservisam, redzam labi koptus priežu silus, kas daudz neatpaliek no Rīgas parkiem. Jau desmit gadus šajos mežos saimnieko Baltezera mežu izstrādes iecirkņa priekšnieks Broņislavs Romāns - allaž smaidošs, vienmēr asprātīgs un darbīgs. Baltezera mežniecība Inčukalna mežrūpniecības saimniecībā ir pati lielākā — 17000 ha, mežu izstrādes darbu apjoms katru gadu sasniedz 12000 kubikmetrus, pie kam 95 procenti te ir kopšanas cirtes, jo galvenā izmantošana Rīgas apkārtnes mežos nepārsniedz 500 kubikmetrus gadā. Mežniecības meži ir arī paši uguns bīstamākie. Vasarās neuzmanīgu atpūtnieku dēļ miera nav nevienu brīdi. Šogad Broņislavam Romānam piešķirts 1. kategorijas mežu izstrādes iecirkņa mežniecības priekšnieka nosaukums. 

Arī nosaukums liecina par darbu

1979.12.01 Darba Balss (Rīgas rajons) Blaua, A. ================= Darbs sasaucas ar vaļasprieku Jānis Ruks Inčukalna MRS Baltezera mežizstrādes iecirknī  strādā par meistaru. Ziemā vada mežizstrādes darbus kopšanas cirtēs, pavada medniekus medībās. Pavasaros sākas meža stādīšana un sēšana. Tomēr viskarstāk iet vasarās, kad Jāņa iecirkni apmeklē daudzie aktīvie tūristi. Deg mežs, tiek patvaļīgi cirsti koki ugunskuriem, piemētāts ar atkritumiem Gaujas krasts. . . Taču Jānis ar visiem darbiem lieliski tiek galā. Ne velti viņa ģīmetne rotā MRS goda plāksni. Jāņa vaļasprieki ir puķu audzēšana un medības. Viņa dzīvoklī ir viena no lieliskākajām lūša ādām republikā. J.Ruks tika sūtīts arī un LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas rīkotajām profesiju sacensībām, meža meistaru grupā.Viņš attaisnoja  cerības. Jo pārliecinoši tika izcīnīta 1. vieta. Tāpēc par meža meistaru Jāni Ruku droši var teikt, ka viņš ir meistars visos darbos. Darbs sasaucas ar vaļasprieku 1982.12.07 Darba Balss (Rīgas rajons) Zālītis, A. =========== Jānis Ruks Darbā, sacensībās, atpūtā Jānis Ruks (attēlā) Inčukalna MRS Baltezera mežizstrādes iecirkņa mežniecībā par meistaru strādā vairāk nekā 30 gadus. Daļa iecirkņa atrodas romantiskā nostūrī, pie Carnikavas, kur Gauja ietek jūrā. Vasaras periodā blakus jau esošajam darbam Jānim jāuzņemas ļoti liela papildus slodze sakarā ar atpūtnieku lielo pieplūdumu. Pret dabas postītājiem un piesārņotājiem meža sargs ir nepiekāpīgs un stingrs.  Nesen, startējot republikas meža darbinieku profesiju sacensībās, Jānis izcīnīja 3. vietu. Šajās sacensībās tiek pārbaudīts gan ātrums un izturība, veicot orientēšanās distanci, gan prāts un profesionālā meistarība, atbildot uz daudzajiem jautājumiem specialitātē. Brīvajā laikā J. Ruks ir kaislīgs mednieks (tāpat kā abi viņa brāļi un tēvs) un liels ziedu mīļotājs. Par Jāni var teikt, ka jebkuru uzticēto darbu viņš tiešām veic kā meistars.  Darbā, sacensībās, atpūtā 1986.07.09 Darba Balss (Rīgas rajons) Blaus, A. -