 |
| 50.-60. gadu mija. 1.rindā no kreisās: matemātikas skolotāja Jadviga Tarvida, '_______', direktors Nikolajs Kuršinskis, latviešu valodas skolotāja Velta Poriete, vācu valodas skolotāja Vera Lode. 2. rindā 4. no kreisās: fizkultūras skolotājs Žvīgurs, 1.no labās darbmācības skolotājs Ernests Priedulājs (daudzu koka būvju autors Ādažos, pēc darba skolā strādājis par dekoratoru Drāmas (Nacionālajā) teātrī, darinājis daudz rekvizītu, arī izrādei "Emīls un Berlīnes zēni") foto no Silvas Aleksandrovas albuma. |
Kādas autoritātes dzimšana
1960.03.08 Padomju JaunatneS. Druva
💉💉💉
Mazie sanitāriNesen rajona kultūras nams uzņēma neparastus viesus meitenes un zēnus ar
sarkanā krusta nozīmītēm. Te notika skolu sanitāro posteņu skate, kurā mazie
sanitāri no 24 skolām demonstrēja savu prasmi gan pirmās palīdzības
sniegšanā, gan teorētiskajās mācībās. Pērnā gada labākajai kopai vecākajā
grupā Ropažu vidusskolas audzēkņiem nācās atdot vimpeli Baldones vidusskolai.
Pēdējie bija krietni vairāk pastrādājuši, kā arī priekšzīmīgi noformējuši kopas
dienasgrāmatu. Jaunākajā grupā kā teorētiski, tā arī praktiski labāk
sagatavoti pirmās palīdzības sniegšanā bija mazie saulkrastieši. Arī viņi bez Goda
rakstiem un skaistajām balvām aizveda mājās Ceļojošo Sarkano vimpeli. Abas otrās
vietas izcīnīja Ādažu astoņgadīgās skolas pārstāvji. Mazliet neparasta šķita viena
no sanitārajām kopām. Visi tās dalībnieki zēni. Bet, raugi, cik drošas atbildes,
prasmīga rīcība. Viņi - Plakanciema pamatskolas pārstāvji, kas skolotājas b. Lazdiņas
vadībā pēdējā laikā sevišķi aktivizējuši sanitārās kopas darbu. Šajā skolā visi
audzēkņi ir sarkanā krusta pulciņa biedri.
Šis solis ropažniecei Intai Vilciņai (pa labi) nav no vieglajiem - Ceļojošais
Sarkanais vimpelis, gadu glabāts, tagad jāatdod. Toties priecīga ir Baldones vidusskolas
sanitārās kopas priekšniece Valda Āboliņa - lūk, kādu skaistu balvu komanda pārvedīs mājās.
Mazie sanitāri1960.04.01 Darba Balss (Rīgas rajons)
Lapa, O.
📌📌📌
Ādažu septiņqadīqās skolas septiņgades talcinieki |
| skolēni aprok dekoratīvos krūmus |
Ādažu septiņgadīgās skolas talcinieki apņēmušies pie jaunās slimnīcas iekopt skaistus apstādījumus.
1960.05.20 Skolotāju Avīze
📌📌📌
Ciemos pie ādažniekiemTiņģeres septiņgadīgās skolas vecāku komitejas locekļi sen jau bija nolēmuši rīkot pieredzes apmaiņas ekskursiju uz kādu no cita rajona skolām. Gribējās zināt, kā citur izvērsts vecāku komitejas darbs, kā veidojušās skolas un vecāku attiecības, kāda ir vecāku un skolas kopējā sadarbība. Un tā, lūk, 22. maijā mašīna aizvizināja Tiņģeres vecāku komiteju uz Rīgas rajona Ādažu septiņgadīgo skolu. Bez vecāku komitejas ekskursijā piedalījās arī skolotāji. Ādažu septiņgadīgās skolas direktors b. Kušinskis vispirms parādīja skolas telpas, dārzniecību, saimniecību. Visi bija vienis prātis, ka lieliska ir pašu spēkiem iekārtotā skolas darbnīca, tāpat arī siltumnīca. Pēc skolas un tās apkārtnes apskates sākās pārrunas ar Ādažu vecāku komitejas priekšsēdētāju. Tās izvērtās ļoti interesantas, ar daudziem jautājumiem un atbildēm. Ādažnieki meklējuši un atraduši vispusīgas darba formas sadarbībā ar vecākiem, piemēram, vecāku komitejas pēkšņi reidi pa atsevišķiem skolas darba iecirkņiem internātos, virtuvē, mācību-izmēģinājumu lauciņā, tāpat arī vecāku eglītes, Jaungadu sagaidot. Skolotāji kopā ar vecākiem iestudējuši pazīstamo V. Vīgantes lugu "Palmas zaļo vienmēr". Ādažu skolas vecāku komitejai ir divas sekcijas: saimnieciskā un pedagoģiskā. Konstatējām, ka ādažniekiem aktīvāka ir pedagoģiskā, bet tiņģerniekiem —saimnieciskā. Aizbraucot no Ādažiem, nosolījāmies iesākto draudzību starp skolām un vecākiem turpināt, jo jūlijā sagaidīsim ādažniekus pie sevis Tiņģerē.
1960.05.28 Padomju Karogs (Talsi)
Īvniece, E.
📌📌📌
SKOLA KĻUVA PAR ASTOŅGADĪGO Bija nolikts pēdējais eksāmens. Ādažu skolas 7. klases skolēni, jau juzdami rokās skolas
beigšanas apliecības, aplenca savu klases audzinātāju b. Tarvidi. — Audzinātāj, mēs
nemaz neņemsim visus dokumentus laukā — tik un tā rudenī būs jānes atpakaļ. Tā lielais
vairums izlaiduma klases skolēnu šopavasar paziņoja audzinātājai savu lēmumu mācīties
8. klasē. Tagad jau otrais gads kopš Ādažu-septiņgadīgā skola kļuvusi par astoņgadīgo.
Aiz muguras pirmās pievarētās grūtības — Šī skola taču bija viena no pirmajām visā
republika, kur saskaņā ar jauno skolu likumu atvēra 8. klasi. Vispirms bija jānodrošina
skolēnu kontingents jaunajā 8. klasē. Vecāku sapulcēs direktors b. Kuršinskis un
skolotāji izskaidroja jaunās skolu sistēmas priekšrocības, runāja individuāli gan ar
izlaiduma klases bērnu vecākiem, gan ar pašiem skolēniem. — Labi vien būs. —
sprieda vecāki. — lai tikai pamācās, tādus četrpadsmit, piecpadsmitgadniekus arī
darbā vēl neņem. Skolas vadībai un skolotājiem īsta galvas lauzīšana sākās, kad jaunās
klases skolēnus vajadzēja nodrošināt gan ar mācību un internāta telpām, gan ar soliem
un internāta inventāru. Izrādījās, ka rajons laikus nebija ieplānojis līdzekļus. Kad nu pie
tiem tika, atkal citas grūtības — arī skolas soli, gultas u. c. inventārs Ādažu skolas
vajadzībām nebija paredzēts. Izpalīdzēja Baložu skola — šeit vairāki soli stāvēja
neizmantoti. Tāpat ar citu skolu palīdzību izdevās iegādāties arī pārējo nepieciešamo
inventāru. Grūtāk jau bija ar klašu un internāta telpām. Ādažu skolas ēka nebūt nav
tik maziņa, buržuāziskās Latvijas laikā skolas sešām klasēm telpas bija pilnīgi
pietiekamas. Bet tagad Ādažu astoņgadīgajā skolā pavisam ir 11 klases — gandrīz
divas reizes vairāk. Skolas ēkas trešajā stāvā izbūvēja papildu telpas internātam, tā
rodot vietu klasei, bet gaiteņa galā, izcērtot sienā logus, iekārtoja mājīgu laikrakstu
un žurnālu stūrīti. Tika darīts viss iespējamais, taču klašu telpu jautājumu nav īsti
izdevies nokārtot vēl šodien — viena klase aizņem skolas mācību līdzekļu kabinetu.
Paredzams gan, ka drīz, atbrīvojot dzīvokļa telpas, būs lespējams dot pastāvīgu
mājvietu arī 5. klasei. Tad ar pirmajām pārejas laika grūtībām skola būs sekmīgi tikusi
galā. Un tomēr tas ir tikai pirmais solis, jo arī tad skolai būs tikai viens mācības
līdzekļu kabinets. Skaidrs, ka daudzos priekšmetos, kur nepieciešama plaša uzskate,
demonstrējumi, mēģinājumi, praktiski vingrinājumi (piemēram, ķīmijas, fizikas, dabas
zinību u. c. stundas) pilnvērtīgas stundas šādos apstākļos nav iespējamas. Lai skolu
iekārtotu atbilstoši mūsdienu pedagoģijas prasībām, jāpanāk, lai kolhozs palīdzētu
jaunas skolas ēkas (vai vismaz papildu telpu) celtniecībā gan ar līdzekļiem, gan ar darbaspēku, kā tas ne vienā vien vietā tiek darīts. Skolās taču mācās kolhoznieku bērni, kuru lielais vairums pēc skolas beigšanas sāks strādāt kolhozā. Un arī ādažnieki te nav izņēmums. Uzceļot jaunas telpas klasēm, būs iespēja nokārtot arī skolotāju dzīvokju problēmu (Ādažu astoņgadīgajā skolā vēl šodien vairāki skolotāji ir bez dzīvokļiem). Šķiet, nav jāpierāda, cik liela loma tam ir mācību procesā, Jo katram zināms, ka skolotājs stundām gatavojas: ne mazāk par skolēniem. Un vēl daži secinājumi. Ja Ādažu skola viena no pirmajām republikā pārgāja uz astoņām klasēm, tad šādu skolu skaits mūsu republikā arī katru gadu palielinās. Neaizmirsīsim, ka jau 1962. gadā tādām
jākļūst visām septiņgadīgajām skolām. Līdz ar to: strauji palielināsies to vajadzības
gan pēc skolas soliem, gan pēc cita inventāra. Tas jāņem vērā, plānojot mūsu
rūpniecības uzņēmumu un tirdzniecības organizāciju uzdevumus nākošajam un
aiznākošajam gadam, jāveic pasākumi, lai šīs skolu vajadzības apmierinātu.
Tāpat finanšu nodalām laikus jāieplāno līdzekļi skolu finansēšanai. Arī Izglītības
ministrija ir liela parādniece astoņgadīgajām skolām — tā nav devusi attiecīgās
jaunās mācību priekšmetu programmas, un šodien astoņgadīgo skolu 8. klašu
programmas ir palikušas tās pašas, kādas ir vidusskolu 8. klasēm. Ministrijai
būtu jāpasteidzas dot kaut vai pagaidu vai pārejas programmas, lai jau esošajās
skolās nepaildzinātu pārejas periodu.
1960.11.13 Padomju Jaunatne
V. Bērziņš
📌📌📌
Lielas domas un darbi spārno arī mūsAtskanēja mūzika. Nopietnās meitenes un zēni tagad jautri, rokās saķērušies, drūzmējās
ap Sniegbaltīti. Ieradās arī Sala vectētiņš. Sākās rotaļas, dažādas spēles un dejas.
Lepni ciparnīcu izgriezis, pa vidu grozījās pulkstenis. Un tad... kur gan dzirdēta šī balss?
Ak tā! Atceros gan, tā Babuliene no A. Sakses stāstiņa «Trīs šķūnīši».
Šoreiz viņa tikai sīkāka augumiņā, jo pati tēlotāja tikai 4. klases skolniece (Saulcerīte Vītolniece - Ādažu astoņgadīgā skola). Sala vectēvs apbalvoja labākās maskas.
D. Zīle
* Darba Balss / 13.01.1961
📌📌📌
TAURE SAUCStrādāju tur, kur visvairāk vajadzīgs. Iepazīstoties ar komjaunatnes vēsturi, iegaumēju
galveno — komjaunietim vienmēr jābūt tur, kur visvairāk vajadzīgs, kur ir grūtākais
darba iecirknis. Un es centīšos pildīt šo pienākumu. No laikrakstiem zinu, ka partija
aicina komjauniešus strādāt fermās. Kopš bērnības man patīk dzīvnieki. Kad skolā
ierīkoja trušu fermu, mani tā ieinteresēja. Strādāt tur man ļoti patika. Bet tagad mūsu
skolā ir arī teļu ferma, un es vēlos arī tajā strādāt. Nezinu, kur strādāšu pēc skolas beigšanas,
bet katrā ziņā gribētu lopkopībā.
Tā U. Soveļjeva, komjauniete Ādažu astoņgadīgajā skolā.
***
Ko domā citi? Mūsu skolā jauno sienas avīzi vienmēr gaidām. Redkolēģija un redaktore
- 7. a klases pioniere L. Kušle prasmīgi parāda skolas dzīvi, atsedz trūkumus.
Iepriekšējā numurā meitenes, kas valkāja uz formas tērpiem lielas, baltas apkakles.
Karikatūra radīja strīdus un asas debates. Kritikas rezultātā lielās apkakles tomēr
pazuda. Bet dažas meitenes palika tādās domās, ka svētku dienās var atļauties tās atkal
piešūt. Kā tas ir citās skolās?
I. EMSIŅA, Ādažu astoņgadīgās skolas pionieru vienības priekšsēdētāja.
* Darba Balss / 31.03.1961ČETRU PAAUDŽU SALIDOJUMS
Mazliet neparasts bija šis vakars Ādažu ciema tautas namā. Tā rīkotāji bija mazas
meitenītes un zēni sārtos pionieru kaklautiņos un daži ar komjaunatnes nozīmīti pie
krūtīm. Šobrīd pat grūti pateikt, kurš īsti bija šī skaistā pasākuma ierosinātājs, bet
gatavoja to visi — gan pionieri, komjaunieši un pat mazie oktobrēni, gan nenogurdināmā,
vienmēr ierosmes bagātā pionieru vadītāja Marija Sedleniece un Staļina kolhoza komjaunieši,
pat valde. Neparasti arī tas, ka šajā skolēnu vakarā kā pirmajam vārdu dod kolhoza valdes
priekšsēdētājam b. Kukelim. Klausās mazie uzmanīgi, kādus lielus darbus veic kolhozā!
Gaļas ražošanas uzdevums septiņgadei jau izpildīts par 145 procentiem. Un jauniete
tumšajā tērpā, kas tagad kāpj tribīnē? Viņu labi pazīst skolēni — tā kolhoza komjaunatnes
pirmorganizācijas sekretāre Rasma Sprindžuka. Savu lielo māsu nomaina mazā skolas
komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre Māra Deviķe. Šovakar viņa atskaitās par
skolas komjauniešu darbu plašas auditorijas priekšā. Arī pionieru vienības padomes
priekšsēdētājai Intai Emsiņai ir ko pavēstīt ne jau mazais ir darbs, ko veikušas skolēnu
čaklās rokas. Pionieri strādāja uz lauka, siltumnīcās, centās būt noderīgi mežu stādīšanā.
Tagad viņi savākuši 30 kg pākšaugu sēklu. Bet nedomājiet, ka oktobrēni sēd, rokas klēpī
salikuši. Par to nekas, ka mazā Silva Kokina, kura vēl mācās tikai 1. klasē, nevar skatīt
pāri tribīnes malai. Bet paklausieties, cik viņa lepni stāsta, ka oktobrēni palīdzējuši pionieriem vākt pākšaugu sēklas, makulatūru. Zāle saviļņojas. Kaklautus apsien goda pionieriem — 11 darba pirmrindniekiem, kuri ir pionieru pulciņu draugi. Kolhoza dārznieka b. Bērziņa galvu klāj aizvadītu gadu sarma, bet viņš, pats arvien būdams darba ierindā, māca to mīlēt arī skolēniem. Goda pionieru vidū kolhoza partijas pirmorganizācijas sekretārs Mežans, darba pirmrindnieks Meinharts un citi. Neaizmirstams šis vakars bija arī 12 skolēniem: 10 no viņiem kļuva pionieri, bet
Daina Kaugure un Haralds Odiņš komjaunieši. Sirsnīgus sveicienus draugiem Ādažos atnesuši Bauskas rajona Īslīces septiņgadīgās skolas Zentas Ozolas, pionieru vienības pārstāvji. Brīnišķīga ir viņu velte pašu no salmiem gatavotais puķu groziņš, kurā zied skaista primula.
Paldies kolhozam par to, ka vienmēr palīdz skolai, — saka oktobrēnu pārstāve mazā Silva
un pasniedz priekšsēdētājam b. Kukelim ziedus.
Jaunais mūsu fermās
Nu jau vairākas dienas mūsu skolas zēni taisa trušu būrus. Vecajā fermā tādu nebija.
Martā mūsu trušu fermā dzīvnieciņu kļuva vairāk un tie ir šķirnes. Šos trušus atveda no
Rīgas zooloģiskā dārza. Par teļu fermu varu teikt, ka teliņi ar katru dienu kļūst skaistāki,
un priecīgi ir raudzīties, kā viņi skrien pa lauku. Mūsu teliņiem ir labs dzīvsvara pieaugums
— 650 grami diennaktī. Cenšamies tos kopt labi un rūpīgi.
1961.03.31 Darba Balss (Rīgas rajons)
G. Gorovcova, 7. pulciņa pioniere
📌📌📌
SKOLAS ACIS UN AUSISZvans vēstī starpbrīdi. Gaitenis piepildīs čalām, priecīgām un skaļām. Tad pēkšņi viss aprimst.
Kas noticis? Ai, iznācis sienas avīzes «Liesma» jaunais numurs. Ap to tīk pulcēties bērniem.
Viņu satrauktie skatieni slīd pār rindām, pār zīmējumiem, jocīgām karikatūrām, skaistiem
virsrakstu burtiem. Silva no I klases ir maza. Tikai pirkstgalos pacēlusies, viņa var izlasīt
rakstiņu "Par tiem, kas nes zvaigznītes". Teicamnieces Līga un Maija vispirms iepazīstas ar
nodaļu «Pionieri divgadei». Aija, Biruta un Andrejs pētī rakstus «Kolhozā» un «Mūsu fermā».
 |
Divnieki sumina savu saimnieka ... 6.-a klases skolnieku Sapocki. Viņam liecība bija 7 divnieki. Nav viegli baudīt tādu «sumināšanu» visas skolas priekša ... |
Viņiem nav ko baidīties: viņu vārdiem avīzē vienmēr laba slava. Pienāk arī Jānis un Dzintars. Viņu acis meklē avīzes labo malu. Tur ir «Asā slota». Zēni atceras: reiz sienas avīzi «greznoja» milzīgs divnieks. Tajā bija ierakstīti visi nepietiekamo atzīmju īpašnieki. Ja nu tagad viņi ... Ādažu astoņgadīgajā skolā pionieru vienības izdoto sienas avīzi gaida ar nepacietību. To darina pieci redkolēģijas locekļi. Taču strādā ne jau viņi vien. Redakcijai palīdz kupls aktīvs no visām klasēm. Tikai tādā sadarbībā var visu ieraudzīt, aptvert pašu svarīgāko, kas saistās ar
komjaunatnes, pionieru un oktobrēnu darbu. Katrs redkolēģijas loceklis pārzina savu nozari. Redaktore pioniere Ludmila Kušļe atbild par satīras nodaļu «Asā slota». Avīzes tehniskais veidojums: karikatūras, virsraksti, teksta izvietojums ir mākslinieciskās daļas vadītāja Ģirta Podziņa ziņā.
Sienai avīze «seko» skolēniem arī ārpus skolas. Daudzi skolēni cenšas autobusā
pirmie ieņemt vietas.
Fakts. Ščerbakovs: «Tante, ko maisies pa kājām!»
Komjaunietei Birutai Brēžei ir laba valodas izjūta — viņa pārzina literāro darbu,
bet oktobrēnu un komjaunatnes nodaļas uzticētas komjauniešiem Birutai Muktānei un
Konstantīnam Račikam. «Asajai slotai» ir izdevies izmēzt no skolas ne vienu vien nelāgu
paradumu. Tā pēc milzīgā divnieka parādīšanās avīzē Alberts sāka mācīties čaklāk, tāpat Aina
sāka atzīt, ka vieglāk ir mācīties, nekā saņemt «Asās slotas» kritiku.
Kādā numurā tika kritizētas meitenes, kuru kleitām bija pārlieku lielas, baltas apkakles.
Mazajām «dāmām» nācās atzīt, ka formas tērps tomēr jānēsā pēc noteikumiem. Valters no
8. klases bija izvēlējies visai oriģinālu matu sasukājumu. «Asā slota» zēnu pārliecināja, ka
skolēnam neklājas meklēt nekādas dīvainības. Katru satīras nodaļā minēto gadījumu apspriež
pulciņu sanāksmēs, lemj par nevēlamu parādību novēršanu. Tā kā šajās sanāksmēs vienmēr
piedalās kāds no avīzes aktīvistiem, tad vainīgais no atbildības nevar izvairīties.
Taču ne jau kļūdas vien avīze atspoguļo. Tajā skan cildinājums čaklumam,
apzinīgumam, biedriskai palīdzībai. Lieli notikumi — padomju tautas uzvara kosmosa
iekarošanā, cilvēku piemiņas dienas, lieli svētki — tas viss tiek atspoguļots avīzes slejās.
Skolas saime dzīvo draudzībā un ciešā sadarbībā ar kolhozniekiem. Nesen pionieri organizēja četru paaudžu — komunistu, komjauniešu, pionieru un oktobrēnu — salidojumu. Šim gadījumam
veltīja īpašu sienas avīzes numuru. «Liesma» ir neatsverams palīgs mācību un audzināšanas
darbā. Avīze patiešam ir skolas acis un ausis. Tā modri seko visam labajam un vēl vairāk
trūkumiem, par kuru novēršanu jācīnās. Sienas avīžu skatē Ādažu astoņgadīgās skolas pionieru
vienības sienas avīze pelnīti ieguva 1. vietu rajonā.
SKOLAS ACIS UN AUSIS
1961.05.05 PionierisI. EGLE
📌📌📌
Vārdam liels spēks
1961.10.03 Pionieris
A. AUZIŅŠ
📌📌📌
Kopā ar vecāko paaudzi Ādažu astoņgadīgajā skolā jau izveidojies par skaistu tradīciju rīkot kopējus vakarus ar Staļina kolhoza ļaudīm. Šāds sarīkojums kolhoza klubā notika arī PSKP XXII kongresa dienās. Todien uzņēma 30 pionierus. Trešajā klasītē tagad visi pionieru vecuma bērni uzņemti jauno ļeņiniešu saimē. Pulciņu nolēma nosaukt PSKP XXII kongresa vārdā. Pēc tam pionieri ziņoja partijas organizācijai, ko veikuši par godu kongresam. Skolēni iesēja 33,5 ha kukurūzas, kas devusi 520 cnt zaļās masas no hektāra, tāpat iesēja 5 ha cukurbiešu, bet pavisam ravēja un apkopa 10 ha dārzeņu. Daudz darīts ražas novākšanas periodā: novākts 10,5 ha kartupeļu, pārlasīts 7 t bumbuļu, vākti burkāni, kāļi. Lūk, cik daudz palīdzēts Staļina kolhozam! Klausoties par mazo čaklumu, sirds pielīst ar gaišu prieku un lepnumu par viņiem. Svinīgajai daļai sekoja pašu audzēkņu satavots koncerts. Pēc tam visi gāja rotaļās, dejoja.
O. Lapa* Darba Balss / 27.10.1961
📌📌📌
CIK DAUDZ VAR UZZINĀT Vēl pirms dažiem gadiem te bija tukši bēniņi. — atverot durvis,
atnācējiem skaidro maza sprigana meitene. — Bēniņi? — pārkāpis
slieksni, izbrīnā iesaucas Vilnis.
 |
Pionieri Lilita Kalniņa un Aivars Dzirkalis apspriež materiālus, kas ievietojami stendā. |
Glīti, gaumīgi, mājīgi. — Labi, patiešām, labi! — apskatot stendu «Pionieris — visiem bērniem paraugs», atzinīgi novērtē Modra. Viņa pasauc Gunti un saka: — Redzi, fotoattēli stāsta par skolas pionieru darbiem, un tos bieži var apmainīt ar jauniem, nepārveidojot stendu. Nofotografē lūdzu, lai arī citi bērni redz, cik viegli to izdarīt. Un plauktiņi pie stenda pamatnes! Uz tiem ērti var izvietot pulciņu plānus, albumus, pionieru darbus. Vienības stends — no aukliņām, kur arī ātri var apmainīt materiālus. Vilnis, paguvis apskatīt Komunistiskās partijas stendu. Tas stāsta par XXII kongresa darbu un lēmumiem. — Drīzumā tajā ievietosim materiālus arī par sava kolhoza komunistiem, — steidzas paskaidrot Lilita. ... Uzliesmo zibspuldze, klusi, noknakšķ fotoaparāts. Guntis fotografē istabā sanākušos bērnus. Ligita, 7. klases pulciņa priekšsēdētaja. Agra. Jeļena, sienas avīzes redaktore, un vecākā pionieru vadītāja gatavojas 7. klases pulciņa sanāksmei par tematu «Partijas XXII kongresa lēmumi dzīvē».» Guntis pieraksta piezīmju bloknotā. Vai vienmēr, gatavojot sanāksmes izmantojat pionieru istabas materiālus? — viņš vēl noprasa. — Protams. — paskaidro vienības padomes priekšsēdētaja Aija Tūce. — Arī sanāksmes citreiz notiek tepat. Pagaidām mums materiālu vēl pamaz. Bet būs vairāk. Tad, kad visos pulciņos notiks sanāksmes par tematu «Kā cilvēks dzīvos komunismā», katrs pulciņš kaut ko izgatavos un atstās pionieru istabai. Tā darīsim vienmēr. Pa to laiku sanācis daudz bērnu. Viņi sasēžas pie šaha un dambretes galdiņiem, mozaīkām. Tikai viena meitene, neatradusi vietu, apstaigā stendus. Modra, pamanījusi mazās garlaicīgo skatienu, iejautājas! — Vai nepatīk? — Patīk gan, bet tas pionieriem. — Nebēdā Mirdza, būs arī oktobrēniem. Ierunājas Ligita — Man acu priekšā jau ainojas pionieru istaba tuvākajā nākotnē. Pagaidām apmierināmies ar oktobrēnu klasēs ierīkotajiem stūrīšiem, kur atspoguļojam zvaigznīšu sacensību, parādām labos un sliktos darbus. Arī pionieru istabā būs oktobrēnu stūrītis. — Zonas? — sauc Vilnis. — Paskatieties, cik pamatīgi izdomāts: par ko jāatbild, kur var saņemt uzdevumus. Un Aija teica, ka tikko sākuši strādāt pa zonām. — Bet kur tad Guntis? — tikai tagad Modra un Vilnis pamana, ka trešā biedra nav. Tur jau viņš nāk. salā sasārtušiem vaigiem. — Vai zinat, kas to visu ...? — slaucīdams apsarmojušo fotoaparātu, steidzīgi runā Guntis. — Rosībnieki. rosībnieki! — Zinām. Jau zinām, — atbild Modra un Vilnis, — skolas čaklo roku pulciņš «Rosība». Bet kur tu tā skrēji? — Biju pie viņiem. Tepat blakus mājā ir brīnišķīga darbnīca. Visu nofotografēju. Tur top daudz skaistu mēbeļu, bet par to pionieri lūdza man nevienam nestāstīt. Varu jums pateikt tik daudz, ka republikāniskajā izstādē «Pionieri — Dzimtenei» būs redzams neliels mēbeļu salons. — Guntis attrauc un steidzīgi ielūkojas pulkstenī. — Mums laiks. Atvadījušies no čaklajiem Ādažu astoņgadīgās skolas pionieriem, viņi visi trīs steidzas uz autobusu...
1961.12.22 Pionieris
📌📌📌
GALVENAIS UZDEVUMS
Vēsturiskā PSKP XXII kongresa lēmumi un komunisma uzcelšanas diženā programa izvirza ļoti nopietnus pienākumus katram padomju cilvēkam, katram kolektīvam. Sevišķi liela atbildība lielās programas īstenošanā ir skolu un mācību iestāžu kolektīviem, pionieru un komjaunatnes organizācijām. Tā ir kalve, kurā veidojas cilvēki, kas komunismu sasniegs pašos spēka gados. Tātad viņu rokām jābūt visstiprākām, viņu sirdīm visdedzīgākām, prātam visasākam, dzīvei visskaidrākai. Tikai tāda drīkst būt pirmās komunistiskās sabiedrības pamataudze. Ne velti kongress tik lielu uzmanību veltīja audzināšanas jautājumiem, komunistiskajai morālei un jaunā laikmeta iezīmju veidošanai padomju cilvēka raksturā. Skolas un it sevišķi skolēnu organizāciju pionieru un komjauniešu lielo lomu šo uzdevumu veikšanā labi izpratis Rīgas rajona Ādažu astoņgadīgās skolas kolektīvs.
Jau 1961./62 mācību gada pirmajās dienās, iepazinušies ar Komunistiskās partijas Programas projektu, Ādažu astoņgadīgās skolas pionieru vienība savā perspektīvajā darba plānā formulēja šī mācību gada galveno uzdevumu: visus spēkus veltīt Komunistiskās partijas XXII kongresa lēmumu izpildei. Dzīvot, mācīties, strādāt tā, lai jo labāk iedzīvinātu partijas jaunās Programas idejas, kļūtu par cilvēkiem, kas būs cienīgi dzīvot komunismā. Ļoti svarīga nozīme ir skolēnu iepazīstināšanai ar kongresa lēmumiem un materiāliem, kā arī tiem uzdevumiem, kurus mums izvirzījusi partija. Tikai tādi cilvēki, kas labi izpratīs lielos uzdevumus, spēs tos radoši un mērķtiecīgi veikt. Audzināšanas darbā uzmanības centrā izvirzījām komunisma cēlāju morāles kodeksa principu iedzīvināšanu, tādēļ skolā esam izveidojuši pionieru un komjauniešu politpulciņu, kuru vada skolotāja komuniste V. Turina. Pulciņa nodarbībās divas reizes mēnesī VIII klases audzēkņi pārrunā un iztirzā morāles kodeksa principus. Pionieru vienības padome izvirzījusi uzdevumu visiem pulciņiem organizēt tematiskas sanāksmes par šādiem jautājumiem: «Komunismu celsim šodien», «Kā cilvēki dzīvos un strādās komunismā», «Cilvēks cilvēkam draugs, biedrs un brālis». Lai šādām sanāksmēm dotu pareizo ievirzi, vecākā pionieru vadītāja M. Sedleniece organizēja vienības aktīva nodarbību «Kā novadīt sanāksmes par PSKP kongresa materiālu studēšanu». Viena no svarīgākajām prasībām ir, lai pionieru pulciņu sanāksmju saturs būtu saistīts ar pionieru ikdienu, lai skolēni saprastu, kāda ir viņu un pulciņa loma komunisma celtniecībā. Tādējādi pulciņu sanāksmes ir kļuvušas daudz interesantākas, pionieriem saprotamākas. Piemēram, saturīga un saistoša bija krievu un latviešu VIII klašu kopīgā sanāksme «Kādas ir iespējas mūsu zemē uzcelt komunismu». Protams, šis temats ir tik plašs un daudzpusīgs, ka ar vienu sanāksmi nepietiek. Tādēļ skolēni pievērsās tikai vienam konkrētam jautājumam elektroenerģijas ražošanai tuvākajos 20 gados. Pionieri izgatavoja tabulas, kurās parādīja Daugavu kā elektroenerģijas ražotāju, citas tabulas iepazīstināja skolēnus ar PSRS vietu pasaules elektroenerģijas ražošanā. VII klases pulciņā runāja par PSKP XXII kongresa materiāliem mūsu dzīvē, bet šī paša pulciņa sanāksmes «Komunismu celsim šodien» materiāli labi noderēja mutvārdu žurnālam, kas iepazīstināja pārējo klašu skolēnus ar šo svarīgo jautājumu. Visām pulciņu sanāksmēm pionieri izgatavo uzskates materiālus, kurus vēlāk novieto apskatei pionieru istabā. Skolas kolektīvs meklē arvien jaunas un interesantas darba formas kongresa materiālu iedzīvināšanai, kā arī skolēnu idejiskai un morālai audzināšanai. III mācību ceturksnī esam ieplānojuši organizēt reizi mēnesī mutvārdu žurnālu. Uzskatāmos, dzīvos tēlos tas vēsta par komunisma celtniecību, par to, kādam jābūt komunistiskās sabiedrības cilvēkam. Lūk, tādas lappuses ir pirmajā žurnālā: 1. «Vai komunismā būs jāstrādā un jāmācās?»; 2. «Komunismu celsim jau šodien»; 3. «Kā skolēnam ģērbties»; 4. «Kas jādara, lai tu vienmēr būtu vesels?»; 5. «Jocīgi notikumi mūsu skolā». Nākamajā mutvārdu žurnālā ķolhoza «Ādaži» partijas pirmorganizācijas sekretārs b. Turins pastāstīs, kā komunisti izpilda Ļeņina novēlējumus. Tajā būs lappuse arī par antireliģiskiem jautājumiem, par īstu draudzību un vēl daudziem citiem jautājumiem. Par pionieru idejiskās audzināšanas līmeni skolā var spriest arī no tā, ka visi pionieri, kas sasnieguši attiecīgo vecumu, iestājas komjaunatnē. Nākamajiem komjauniešiem tiek noorganizēta pārruna «Komjauniešu loma komunisma celtniecībā». Tā palīdz viņiem labāk izprast, cik liela atbildība ir jaunietim, kas nēsā nozīmīti ar lielā Ļeņina attēlu, un vienlaikus mobilizē jauniešus lielam darbam, aicina dziļāk iekļauties diženo mērķu īstenošanā. Aicinājums un simbols nākotnes uzdevumu iedzīvināšanai būs vecāko klašu pionieru un komjauniešu gatavotais komunisma cēlāju morāles kodeksa stends ar lozungu «Celsim komunismu», kas tiks novietots pie skolas ieejas durvīm. Skolas pionieri un komjaunieši līdzās pārrunām veic arī daudzus praktiskus pasākumus. Viņi strādā vietējā kolhozā, aktīvi iesaistījušies ciema dzīvē. Tā skolēni ne vien gūst darba iemaņas, bet viņiem veidojas arī aktīva attieksme pret apkārtējo dzīvi. PSKP XXII kongresa atklāšanas dienā Ādažu ciema klubā kopā ar kolhoza «Ādaži» komunistiem arī skolas pionieri un komjaunieši ziņoja par savu darbu un veltēm kongresam. Par idejiskās audzināšanas jautājumiem dzīvi interesējas arī arodbiedrības vietējā komiteja. Tās priekšsēdētāja komuniste Turina ierosināja vēl vairāk palīdzēt kolhozam, mācīt skolēnus izprast kolhoza lomu vietējā dzīvē, tā attīstības vēsturi. Tā kā skolēni dzīvo visā plašajā kolhoza teritorijā, tad kolhozu sadalīja 5 zonās. Katrs pionieris kolhoza darbos palīdz savas zonas teritorijā. Visvairāk pionieri palīdz lopkopības fermās. Darbā pionieri iziet ar lozungu «Palīdzēsim pārziemot kolhoza lopiem». Katram pionierim skolā tiek izsniegta zonas ceļazīme. Pioniera uzdevums ir gādāt, lai viņa ceļa zīme nepaliktu tukša, bet pildītos ar ierakstiem par kolhozā veikto darbu. Savukārt skolas komjaunieši kopā ar kolhoza darba pirmrindnieku traktoristu komjaunieti Valdi Libertu sarīkoja reidu «Kā kolhozā glabā un saudzē lauksaimniecības tehniku». Savā skolā komjaunieši rīko reidus par taupības ievērošanu. To mērķis panākt, lai skolēni saudzētu mācību grāmatas, burtnīcas, lieki netērētu elektroenerģiju. Ādažu astoņgadīgajā skolā aktīvi darbojas čaklo roku pulciņš «Rosība», kuru vada skolotājs E. Priedulājs. Par audzēkņu čaklumu liecina skolas pionieru istaba, ko svinīgi atklāja 20. novembrī. Pašu spēkiem bērni izremontēja telpas, darināja modernās mēbeles un stendus. Pionieri un komjaunieši skolā iekārto tautu draudzības stūrīti un V.I. Ļeņina muzeju. Skolēnu organizāciju darbs un to uzdevumi PSKP XXII kongresa materiālu izskaidrošanā un īstenošanā ir skolas uzmanības centrā. Katrā pedagoģiskās padomes sēdē tiek apskatīti arī šo organizāciju darba jautājumi. Nesen notika arodbiedrības sapulce, kurā izskatīja jautājumu par skolotāju kolektīva palīdzību pionieru vienībai un komjaunatnes organizācijai. Šajā sapulcē apstiprināja arī pionieru draugu padomi. Tajā izvirzīts skolotājs E. Priedulājs, kas visu laiku daudz palīdz pionieriem, kolhoza «Ādaži» priekšsēdētājs b. Kukelis, kolhoza partijas pirmorganizācijas sekretārs b. Turins un, daži citi biedri. Lai labāk organizētu darbu kolhoza zonās, vietējā komiteja uzdeva vadīt zonu darbu tiem skolotājiem, kuru mikrorajonā atrodas attiecīgā zona. Tādējādi tika novērsta klašu- audzinātāju darba ārkārtīgā sadrumstalotība un rasta iespēja ievērojami uzlabot darbu zonās. Ādažu astoņgadīgajā skolā tiek veikts nopietns un pārdomāts komunistiskās audzināšanas darbs, tādēļ var droši ticēt, ka kolektīva kopīgās pūles yainagosies panākumiem un galvenais uzdevums izaudzināt jauno cilvēku tiks godam veikts.
1962.01.31 Skolotāju Avīze
Zviedre, B.
📌📌📌
 |
Šie pionieri, ko jūs redzat attēlā. Ir divdesmit sešu laimīgo vidū: Vilnis Mucenieks, Viktors Kviesis. Larisa Polovenko. |
Divdesmit seši pionieri, kas mācas dažādas mūsu republikas skolās, saņēma ceļaazīml uz pionieru nometni «Arteks». Četrdesmit dienas labāko sienas avīžu redaktori, robežsargu jaunie draugi, uzvarētāji lietišķās mākslas un jauno tehniķu konkursos pavadīs Melnās jūras piekrastē, saulainajā Krimā. Mārtiņš Lācis - viņš ceļazīmi saņēma par aktīvu darbu Rīgas pilsētas pionieru štābā. Blakus Mārtiņām Ādažu astoņgadīgas skolas pionieru vienības priekšsēdētaja Aija Tūce. Šīs skolas pionieri izaudzējuši 6 ha cukurbiešu, savākuši 8 tonnas lūžņu un 600 kg makulatūras. Pošoties ceļā, bērni neaizmirsa paņemt līdzi arī mācību grāmatas. Viņi mācīsies «Arteka» skolā. Pēc stundām viņus sagaida interesanta atpūta. 2.oktobrī šie bērni kopā ar visas mūsu Dzimtenes jauno leņiniešu saimi uzsāks startu. Pionieru nometne dos daudz jaunu draugu, daudz ierosmju sardzes lielajiem uzdevumiem.
1962.09.25 Pionieris
📌📌📌
VISI SPĒKI KOPĀ LIKTIPIONIERU VIENĪBAS
Kostromiešu pieredze pionieru darba organizēšanā jau labi zināma mūsu republikā.
Daudz kas arī ieviests, un rezultāti liecina, ka, sekojot kostromiešiem, darbs pionieru
vienībās kļuvis daudzveidīgāks, interesantāks un mērķtiecīgāks. Tomēr ir derīgi
pasākumi, kas vēl pagaidām ieviešas pārāk gausi. Tā tas ir, piemēram, ar apvienoto
vienību organizēšanu. Dzīve prasa, lai tādas būtu visur, kur vien vietējie apstākli atļauj.
Lauku vidusskolām un astoņgadīgajām skolām ir jākļūst par pionieru darba centru,
Jāpalīdz pamatskolu pionieriem iekļauties lielas vienības darbā, jo tikai tā viņi pa īstam
iepazīs pionieru dzīvi, ies tai līdzi. Tas katrā ziņā iespējams, to pierādījušas vairākas
republikas skolas, starp tām arī Ādažu astoņgadīgā. Rīgas rajona pionieru vadītāju marta
seminārā todien bija viens jautājums: Kostromas pionieru darbs. Rajona pionieru padomes priekšsēdētāja b. Volperte (viņa ir arī Tautas izglītības nodaļas , inspektore)
bija nupat kā atgriezusies no Kostromas. Atgriezusies ar veselu bagātību, ko tagad iespējami
ātrākā laikā gribējās atdot visām rajona pionieru vienībām. Tiesa, viena otra lieta, par
ko jau iepriekš bija rakstīts presē (piemēram, pionieru darbības zonas), rajona
pionieriem nebija sveša lieta, šis tas jau arī praksē bija ieviests. Bet te seminārā -
nāca klāt virkne lielisku jaunumu. Un nav brīnums, ka vecākie pionieru vadītāji
toreiz uz māju brauca krietni satraukti: kostromiešu darbi, pašu plāni, vietējās
iespējas, tas nu viss tagad lika domāt un domāt. Viena no pamatīgi apsveramām
problēmām bija arī apvienotās pionieru vienības izveidošana. Bija skaidrs pionieru
darbs pamatskolās neveicās tā, kā vajadzētu, un apvienot mazo skolu pionierus ar
lielākajām vienībām būtu svētīga lieta. Bet kā īsti? Katrā vietā savi apstākļi, savi par
un savi pret... Un tomēr jāmēģlna, jau , mājup braucot, apņēmās Ādažu
astoņgadīgās skolas vecākā pionieru vadītāja b. Sedliniece, ja Ādažu ciemā
izdotos ieviest īstu Kostromas garu, tad apvienotā vienība būs dzīvotspējīga.
Kolektīvs jauno domu atbalstīja, un darbs sākās ar to, ka b. Sedliniece tikās Carnikavas
pamatskolu pārzinēm biedrēm Jemeļjančenko un Baroni. Mums apvienotā vienība
ļoti pa prātam, jau pirmajā sarunā savas domas izteica abas pārzines.
Turpmākos organizatoriskos jautājumus b. Sedliniece kārtoja ar vienības padomi, pionieru aktīvu. Bērni, protams, bija ar mieru savu vienību paplašināt un uzsākt kopīgu darbu ar
pamatskolu pionieriem. Kā to praktiski veikt? Baltezera pamatskola ir vienā ciema
galā, Carnikavas pamatskola pavisam citā pusē. Es varētu darboties Carnikavā. Uz to
pusi taču manas mājas, ierosināja Maša. Bet es atkal Baltezerā. Pamatskola nav
tālu no manām mājām, ieteicās Helēna. Izrādījās, ka aktīvistu vidū ir vēl daži
pionieri, kas dzīvo abu pamatskolu tuvumā. Tagad, kad organizatoriskie priekšdarbi
bija paveikti, vienības padome vienojās par aktīvistu pirmajiem pienākumiem; viņiem
jāpastāsta par septiņgades talciniekiem, par to, ka ādažnieki cīnās par septiņgades
talcinieka nosaukuma iegūšanu, par visiem lielajiem darbiem, kas bija jāpaveic
līdz 40. gadadienas svinībām. Vai gribat kopā ar mums strādāt? Nu, protams! Līdzi
lielajiem pionieriem tas taču vareni! Bet būs krietni jāstrādā. Pionieru istabai jākļūst
skaistākai, jāiekārto oktobrēnu stūrīši. .. Metāllūžņi arī jāvāc . .. Jāstrādā ar oktobrēniem.
Darbi mazos neatbaidīja, un abu skolu pārzines, ieguvušas sev krietnus palīgus,
darīja visu, lai 40. gadadienā, kad bija paredzēta vienību apvienošana, pamatskolēniem
nebūtu jāsarkst. Tā arī sākās kopīgais darbs. Tiesa gan, ne jau viss veicās gluži tā,
kā bija paredzēts. Grūtības radās tieši tur, kur tās vismazāk varēja gaidīt. Kādu dienu
izraudzītie aktīvisti atnāca uz skolu tīri nobēdājušies. Mēs aizejam pie mazajiem,
bet viņi jau mājās . .. Tā gadījās vēl ne reizi vien, un tad arī kļuva skaidrs, ka
iesāktos darbus nepieciešams vairāk koordinēt, ciešāk sadarboties ar skolotājiem, laikus
norunāt par katru pasākumu, ja nepieciešams, sazvanīties. Ar pirmajiem darba soļiem kaut arī vēl nedrošiem tika pa nākts, ka mazās Vienības drīzā laikā bija praktiski iekļāvušās Ādažu skolas vienībā. Taču tā pa īstam apvienošanās notika tikai 40. gadadienā. Jā, tie nu bija arī visa ciema svētki! Kluba zālē pionieri ienāca ar vairākiem vienības karogiem, bet ar vienu noteiktu apņemšanos: kopīgi strādāt, kopīgi izpildīt vienības saistības. Todien sarkanos kaklautus apsēja 40 bērniem, un līdz ar to visas trīs skolas kļuva par pionieru skolām. Apvienotā vienība strādā neilgi: atskaitot vasaras brīvdienas, tikai dažus mēnešus. Tomēr arī šajā laikā padarītais ir redzams. Pamatskolu bērni labāk izprot pionieru darbus, viņi līdzās vecākajiem kļuvuši drošāki, labāk iepazinuši «lielo» skolu. Pēctecība, kas tik grūti dažkārt panākama, apvienotajā vienībā ienāk kā pati par sevi saprotama. Lūk, Vitja un Valerijs. Viņi jau pērn Baltezera pionieru pulciņā bija aktīvisti. Tagad viņi mācās Ādažu skolas V klasē un lieliski pārzina visu vienības darbu. Ne velti zēni šogad izvirzīti strādāt ar Baltezera pamatskolas pionieriem paši no turienes, tātad labāk pratīs darbus vadīt, ievērot jaunāko bērnu intereses. Nostiprinājusies arī draudzība, sekmējusies valodu apgūšana. Visās trijās skolās sarunas ris abās valodās, un skolotāji pamatoti uzskata, ka apvienotā vienība arī šai ziņā dos labus panākumus. Protams, paveiktais vēl nebūt neliecina, ka izdarīts jau gluži viss. Ja jau pastāv apvienota pionieru vienība, vajadzētu ciešāk sadarboties visu triju skolu pedagogiem. Protams, daļēji kārtojas arī šie jautājumi: kopīgi darbojas I —IV klašu metodiskās apvienības. Taču varētu būt arī kopīgas pedagoģiskās sēdes, kopīgi varētu darboties arī visu šo skolu arodorganizācijas. Tādā veidā vēl labāk varētu atrisināt pēctecības problēmas, vēl labāk varētu nokārtot visus tos audzināšanas
jautājumus, kas prasa noteiktu sistēmu un koordināciju. Vistuvākajā laikā Ādažu skolas
vienībai jāatrod arī krietni palīgi pulciņu vadītāji no ražošanas. Jādomā, ka tagad, kad
apvienotā vienība stāsies ļeņiniskajā sardzē, visus jautājumus Ādažu ciema skolas
prasmīgi atrisinās un darbi veiksies vēl jo labāk. Tādam kolektīvam, kas ieguvis
septiņgades talcinieka nosaukumu, taču jāiet vienmēr priekšgalā. Mašai un Rajai dots uzdevums pamācīt, kā nākamajiem aktīvistiem organizēt rotaļu pēcpusdienu Baltezera pamatskolas oktobrēniem. Vecākajai pionieru vadītājai ne reizi vien nākas aprunāties ar pionieriem, kas strādā pamatskolu pulciņos,
VISI SPĒKI KOPĀ LIKTI1962.09.26 Skolotāju Avīze
Kalna, E.
👦👧👦👧👦👧
KAUNS ASV! Esam vēl mazi, bet katru dienu sekojam laikrakstiem. Lasām par tālo taču sirdij
tuvo Kubu. Skolotāja uz kartes parādīja, cik maziņa ir Kuba, salīdzinot ar ASV. Mūsu dzīve tikko
sākusies. Gribam dzīvot ilgi un skaisti. Gribam celt komunismu un dzīvot komunismā.
Mēs negribam karu! Lai dzird un lasa visi, ka arī mēs, Ādažu astoņgadīgās skolas
4. klases skolēni, PSKP XXII kongresa vārdā nosauktais pulciņš, sakām: rokas nost
no Kubas! Kauns ASV!»
KAUNS ASV!1962.10.05 Pionieris
V. BUNTO. PSKP XXII kongresa pionieru pulciņa priekšsēdētāja
Mācību gaitas ievadot
1963.06.05 Darba Balss (Rīgas rajons)
TAVS DEVUMS «HAVANNAS» BŪVEI
A. Ušacka, LLKJS Rīgas lauksaimnieciskās ražošanas komitejas skolu daļas vadītāja
* Darba Balss / Skolu dzīve / 11.10.1963
📌📌📌
1963.06.05 Darba Balss (Rīgas rajons)
📌📌📌
Skolu dzīveTAVS DEVUMS «HAVANNAS» BŪVEI
Šinī mācību gadā visas Padomju Savienības skolas pēc Rīgas
12. vidusskolas Hozē Martī pulciņa ierosmes iesaistījās lielā un
svarīgā darbā — metāllūžņu vākšanā tankkuģim «Havanna», ko
no pionieru savāktā metāla būvēs varonīgajai Kubas tautai.
Mūsu rajona skolas jau pagājušajā mācību gadā savāca daudz
metāllūžņu kuģim «Teodors Nette». Visčaklākie bija Ādažu
astoņgadīgās skolas pionieri, kas savāca vairāk nekā 35 tonnas,
un Salaspils astoņgadīgās skolas pionieri - 29 tonnas lūžņu.
Salaspils astoņgadīgās skolas visčaklākā lūžņu vācēja Lidija Belāne
piedalījās arī kuģa «Teodors Nette» svinīgajā nolaišanā ūdenī. Šogad
daudzu rajona skolu pionieru vienības jau čakli pastrādājušas, lai dotu savu ieguldījumu «Havannas» būvei. Pionieri jau savākuši 154 tonnas metāllūžņu un līdz šī gada beigām solās savākt vēl krietni daudz. Sacensības priekšgalā pašreiz iet Gaismas astoņgadīgās skolas pionieri, kas savākuši jau vairāk nekā 25 tonnas lūžņu. Pionieri, kas vēl neesat aktīvi iesaistījušies šajā pasākumā, dodiet arī jūs savu darba daļu brālīgajai Kubai domātajai veltei.
A. Ušacka, LLKJS Rīgas lauksaimnieciskās ražošanas komitejas skolu daļas vadītāja
* Darba Balss / Skolu dzīve / 11.10.1963
📌📌📌
DARBS RITĒJA RAITI
Sagriezis pēdējas rudens lapas, vējš nikni iesviež tās spodri notīrītajā logā. Bet nekā nepadarīsi! Aiz loga, pionieru istabā, ir silti un mājīgi. Jau ilgi pirms mācību ceturkšņa beigām pionieri savu istabu iekārtojuši tā, lai ikvienam te būtu patīkami ienākt, pastrādāt vai atpūsties, izspēlējot kādu šaha vai dambretes partiju. Bet arī tad, kad pirmais darba posms beidzies, gribas ienākt pionieru istabā, vēl šo to sakārtot, lai brīvdienās viss izskatītos tīri un glīti. Kopīgi strādājot, raisās kopīgas runas par biedriem, un nav nemaz nejaušība, ka Ādažu astoņgadīgās skolas vienības padomes priekšsēdētājai Aijai Tūcei pēkšņi rodas doma: Jā, bet kur tad Laimonis? Palūkojieties nākamajā attēla: tepat viņš ir! Jau vairākus gadus skolā darbojas grāmatu un rakstāmpiederumu kiosks, kurā bērni ik dienas var iegādāties dažādas nepieciešamas lietas. Kopā ar 8. klases komjaunieti Jāzepu Melderi kioskā aktīvi darbojas 7.a klases pionieris Laimonis Babāns. Arī šoreiz viņš veikli saskaita aploksnes, saskaita naudu un uzsmaida mazajam ceturtās klases skolniekam: lūdzu, raksti vesels!
Bet 5.c klases pionieri Inta Cīrule un Dainis Plebalgs?
Viņus jūs varat sastapt Ādažu ambulancē. Ambulance atrodas pulciņa zonā,
tādēļ tur pionierus jau pazīst un vienmēr nepacietīgi gaida. Darba spara un
apņēmības viņiem netrūks arī otrajā mācību ceturksnī — tā droši var teikt par
Ādažu skolas pionieriem.
1963.11.12 Pionieris
📌📌📌
Tikai koks var augt viens...Tur, kur lauku taciņa met asu līkumu, tiekdamās pretim lielajiem ceļiem, gadiem
ilgi stāv vientuļa liepa. Vasarā jau no tālienes tā ikvienu iepriecē ar košo zaļumu,
bet ziemā, izpletusi ap sevi červeļainos zarus, kaila un atstata raugās pāri kolhoza
«Ādaži» tīrumiem. Varbūt liepai kādreiz blakus stāvēja biedri — tādas pašas jaunas,
smuidras liepiņas, varbūt jau no laika gala tā bijusi viena? . . . Koks var augt arī
viens, toties cilvēks ... Lietaini drūma un smaga bija diena, kad Ādažu astoņgadīgās
skolas 5.a klases pulciņa pionieri devās cukurbiešu laukā. Šo dienu laikam neaizmirsīs
neviens — tā bija pirmā, kad visas skolas bērni uzsāka cīņu par labāko pionieru
pulciņu, kam 19. maijā piešķirs mirušā kolhoza cūkkopja Vitālija Kolodinska vārdu.
Pionieri naski rāva cietajā zemē ieaugušās cukurbietes. Novākt bez mašīnām trīs
hektārus nebija joka lieta, to bērni saprata jau pirmajā darba stundā.
Lai gan rokas no aukstuma kļuva nejūtīgas, pieres ātri norasoja lielām sviedru lāsēm.
— Uh! — uz brīdi atlieca muguru Rudīte. Turpat blakus strādāja Aina, Vitauts. Kazimirs. Tūlīt meitene apņēmīgi atkal ķērās pie darba. Biedra Kolodinska izaudzētās cukurbietes bija
jānovāc, to viņi klusībā katrs sev bija apsolījušies. — Uh! — pēc brītiņa pacēla galvu
arī Kazimirs, tikai viņa skatienā nebija apņēmības. Uzmanīgi caur piemiegtajiem
plakstiņiem palūkojies biedros, viņš ātri izlēma: «Neviens neskatās. Ja to izdara
pietiekami veikli, var vienkārši pazust.» Kad nākamo reizi Rudīte paskatījās sev
līdzās, Kazimira vairs nebija ... Noguruši, bet apmierināti pionieri vakarā devās mājās. Darbs bija paveikts, pirmais solījums izpildīts. Tikai Kazimirs, nobijies grūtību, gļēvi aizbēga. Izrādījās,
ka tā nebija pirmā, ne arī pēdējā reize. Kazimiram neinteresēja pulciņa liktenis,
lielā sacensība, kas izraisīja rosību visā skolā. Viņam bija vienaldzīgs viss, izņemot
sevi pašu. Vienaldzīgs bija arī rājiens līnijas priekšā. — Tad ta liela nelaime — viņš
noteica un mierīgi aizgāja mājās. Pēc dažām dienām vēstures stundā Kazimira atkal
nebija. Šoreiz lieta kļuva vēl ļaunāka: Kazimirs, pats būdams vēsturē teicamnieks,
pierunāja no stundas aizbēgt arī Uldi un Jāni — zēnus, kam šajā priekšmetā gadījās
ne viens vien divnieks. Tas satrauca visu pionieru pulciņu. — Pagājušajā gadā bijām
labākie — sacīja pulciņa padomes priekšsēdētāja Aina: — Vai tiešām tagad Kazimira
dēļ vajadzēs palikt pēdējā vietā? — Es zinu! — Ainu pārtrauca Rudīte. — Nerunāsim
ar viņiem! Redzēs, kādas sejas tad puikas rādīs! Nākamajā rītā visi tūlīt manīja, ka
Kazimiram kolektīva nosodījums bijis nebijis. Kāda vajadzība pēc citiem, ja Uldis un
Jānis atbild katram viņa jautājumam, dara, ko viņš grib. Un Kazimirs nicinoši
pazobojas par biedriem: — Nezin, ko no manis grib iztaisīt. Labiņie! Man nemaz tādi
nav vajadzīgi. Pēdējo reizi Kazimirs aizgāja no pionieru vienības svinīgās līnijas, un tagad klases
biedri ar bažām domā, kāds būs zēna nākamais izlēciens. Pagaidām Kazimirs sava
pulciņa intereses neievēro nemaz. Ja grib, atnāk uz sanāksmi. Ja negrib, neiet. Nav
līdzējis ne klases biedru gājiens pie zēna vecākiem, ne saruna ciema Izpildu komitejā.
Kazimirs pret visu ir pilnīgi vienaldzīgs. Bet šī vienaldzība zēnam var kļūt bīstama. Ir
taču skaidrs, ka 5.a klases pulciņa pionieri neļaus traucēt darbu nevienam, it īpaši, ja
tas ir viņu klases biedrs. Kazimiram derētu iegaumēt padomju rakstnieka M. Zesteva
vārdus: «. . . Pats stiprākais cilvēks ir vājāks par kolektīvu, un viņš vai nu pakļausies
šā kolektīva prasībai, vai galīgi pazaudēs visus savus draugus un biedrus un paliks viens.»
Bet cilvēks nedrīkst palikt viens, bez kolektīva. Augt viens var tikai koks...
1963.12.17 Pionieris
L. BRIEDE
📌📌📌
Ādažu astoņgadīgā skola no skolas stadiona puses ( ap 1975.gadu )
📌📌📌
DIVDESMIT DIVOS / ULDIS PLOTNIEKS
Dziest īsā ziemas diena. Pāri Ādažu astoņgadīgajai skolai, internātam un vecajiem kokiem nakts izklāj tumsas lakatus. Spožās logu acis cita pēc citas aizveras: internāta pionieri dodas pie miera. Jau pēc īsa brīža dziļie elpas vilcieni stāsta par miega saldumu un aizvadītās dienas nogurumu. Pie skopi apgaismotā galda vēl sēž dežurants un garlaikodamies lasa grāmatu. Pēkšņi zvana telefons. Klausulē tāla balss: — Internāta dežurants? Valdis paloka galvu: — Jā. Balss klausulē: — Ievēro un atzīmē ko teikšu. Valdis: — Lūdzu. Balss klausulē: — Pulksten divdesmit divos un trīsdesmit minūtēs internāta pionieriem jāierodas Rīgas-Ādažu autobusa galapunktā. Līdzi Jāņem tūristu grupas uzkabe un sanitārā soma. Ar autobusu jābrauc līdz Baltezeram. Piestātnē jūs gaidīs un dos tālākus no rādījumus. Saprati? Valdis: — Jā . . . Sapratu. Balss klausulē: — Un tagad internātā izziņo trauksmi. Saruna pārcērtas. Tas ir viss. Klausulē skan pīkstieni. Valdis pamet skatienu pulkstenī. Piecas minūtes pāri desmitiem . . . — Celties! Trauksme! Pirmais miegs ir dziļš un salds, ne labprāt gribas rausties ārā no siltās gultas. — Kas par trauksmi? — meitenes nesaprašanā mirkšķina miegainās acis. — Desmit minūtēs jāapģērbjas un jāsapulcējas gaitenī, — mudina Valdis. Mazais Ludis grib kreisās kājas zābaku uzvilkt labajā. Kad noskaidrots neiespējamais un apavi apmainīti, puišelis ilgi nopūlas, kamēr aizsien zābaku auklas. Pēteris jau apģērbies, bet Jānis spītīgi velk segu pāri galvai un rūc: — Ko tu nakts vidū ālējies? — Trauksme, — Valdis gulētāju purina aiz pleca. — Ak tā? Es vēl padomāšu, — Jānis laiski izstaipās. Ludis turpina mocīties — tagad ar kāds zēns mazgājamā istabā saka savam skolas biedram: — Redzi, manas rokas ir netīrākas par tavējām. — Dabīgi, — tas atbild, — tu esi divus gadus vecāks par mani. Ak tu Jods, kur tās piedurknes palikušas? Kā grib roku ievilkt, tā pazūd. — Sīkais, — zobojas Pēteris, — tu jau ģērbjoties esi apgūlies! Valdim, kā jau dežurantam, pirmajam mētelis mugurā. Un nu jau ierodas arī daļa zēnu. — Kas tā par trauksmi? — Kad visi būs gaiteni, tad pateikšu. Ziņkāre ir liela, un Valdim rodas nelūgti palīgi, kas skraida pa internātu, mudina un rājas. Pionieru līnija gaitenī pamazām pieaug garumā. Meitenes notinušās raibiem lakatiem, bet Ludis, kā parasti, kaujas ar miegu. Pēdējais rindas galā nostājas Jānis, svārciņos, ausaino ziemas cepuri galvā un bikšu kabatās sabāztām rokām. — Kāpēc nav mēteļa? — Ūja! Uz Ziemeļpolu tak nebrauksim.. — Apģērbies, — Valdis izliekas piezīmi nedzirdējis, un turpina paskaidrojumus par trauksmi. — Tev, Biruta, jāatbild par sanitāro somu. Pēter, tev uzticu tūristu grupas uzkabi . . . Aizrit minūte pēc minūtes, tomēr paredzētā laikā pionieri dodas uz autobusa galapunktu. Nevienam neliekas savādi, ka skolas apkalpotāja bez ierunām atslēdz durvis. Izbrīnu pat nerada sirmais skolotājs Priedulājs autobusa pieturvietā. — Kur tad Jūs? — viņš ieminas. — Skolotāj, trauksme, — skaidro Valdis. — īpašs uzdevums. — Vai mani līdzi ņemsiet? Kas gan skolotāju var atteikties ņemt līdzi? Tik daudz kopā veiktu pārgājienu, nakšņošanas teltīs, zivju makšķerēšana . .. Kā liela kamene iedūcās autobusa motors. Logu melnās acis raugās pionieros. — Zini, man tomēr bail, — Dzidra čukst Rutai. — Nejokojies. No kā baidīties? Mēs taču visi esam kopā. Ruta pasmaida. Jānis, sadzirdējis sarunu, grūž vaļā smejamo: — Hi-hi-hi! Paklausieties, Dzidrai bail. Nebīsties, meitiņ, vilki nemīl kaulainus radījumus. — Bezkauņa! — nozibsnī lielas brūnas acis. Bet Ludis, uzvilcis cepuri uz acīm, kā parasti snauž. Klajums izbeidzas. Ceļa abās pusēs tikko saskatāmi tumši silueti. Tās — retās priedes. Vēl dažas pieturas un tad — Baltezers. Pieturvietā internātniekus gaida divi vīri brezenta apmetņos ar kapucēm galvā. Noslēpumi turpinās. — Vai visi ieradušies? — Jautā viens dziļā krūšu balsī. «Mmm, pavisam sveši tipi,» Jānis pie sevis murmina. — Visi, — atbild Valdis. Arī viņš tumsā nepazīst ne vienu, ne otru. — Vai kompass ir? — prašņā svešinieks. — Kas tā par tūristu grupas uzkabi bez 
kompasa, — Pēteris vai noskaišas par tādu jautājumu. It kā viņi nebūtu apguvuši tūrisma iemaņas. — Jūsu uzdevums doties mežā šādā virzienā. Kilometru, varbūt pusotra — nelaimē cietis kāds cilvēks. Jums viņš jāsameklē, jāsniedz pirmā palīdzība un jāatgādā līdz autobusa pieturai, — svešais pasaka virzīšanās azimutu un beigās piebilst. — Ceru, ka gaisma jums ir. Valdis atskatās uz zēniem. Steigā neviens nav iedomājies paņemt kabatas bateriju. Labi, ka skolotājs Priedulājs, kā parasti, izpalīdz. Svešais Jānim piedāvā savējo un saka: — Uzdevums jāveic pusotrās stundās. Ja varat ātrāk, jo labāk. Mēs gaidīsim pie pieturvietas. — Pēter, kompasu Jānim! — sauc Valdis. — Viņam gaismeklis rokā! Jānis grib atrunāties, bet iedomājas, ka šobrīd nav īstais laiks un īstā vieta. Pionieru rinda izstiepjas un gar retajām priedēm ielokās mežā. Zem kājām nenoguris čirkst sniegs. Baltajā pasaulē izslējās priežu stumbru ēnas ar zaru pušķiem galotnē. Dzidra pieķeras Rutas elkonim. Mazā, cimdotā roka trīc. — Tev auksti? — Nē, — Dzidra purina galvu. — Bet bailes gan . . . Lielus, garus soļus liek Jānis. Nav sevišķi patīkami iet pirmajam. Visapkārt tumsa un naksnīgi, noslēpumaini ēnu tēli. Sīki drebuļi pārskrien pār muguru. Jānī pamostas bailes. Viņš mēģina iestāstīt, ka nav no kā baidīties, bet tas nelīdz. Daudz patīkamāk būtu soļot kaut kur rindas vidū. Ik pa brīdim Jānis spīdina gaismu un vēro kompasu . .. Tomēr rindas sākumā nav labi. Ja nu kas notiek?. . . Pēkšņi viņam prātā iešaujas kāda doma .. . Nākamā apstāšanās punktā Jānis pēta kompasu. — Netūļojies! — atskan no aizmugures. — Esmu nomaldījies, — Jānis atzīstas. — Dod kompasu, — blakus ir Pēteris. lecere nav Jāni vīlusi. Viss notiek kā plānots. — Kļūda trīsdesmit grādu, — Pēteris novelk, paņem bateriju un 
tālāk grupu ved pats. Priecīgs Jānis ielavās rindā starp Ludi un meitenēm. — Vai bailes nav? — viņš prašņā. — Ir gan, — daudz nedomādama atzīstas Dzidra. — Es gan nekad ar tādu kaiti neslimoju, — plātās Jānis. Jau pagājušas divdesmit minūtes. Cietušo nemana .. . Divdesmit piecas minūtes. Nekādu rezultātu . . . — Pēter, vai tu arī neesi nomaldījies? — atskan bažīgs jautājums. — Nē, — Pēteris apstājas. — Tepat tuvumā viņam jābūt. Piecu minūšu laikā atradīsim. Es domāju: izvērsīsimies blīvā ķēdē. Virziens, lūk, tāds. Ķēde nav pagājusi ne simts soļus, kad Valdis iesaucas: Meklētais! Klāt ir Pēteris. Viņš spīdina bateriju, kamēr salasās visa grupa. — Kur sanitāre? — negaidot atdzīvojas Ludis. Aizelsusies atskrien Biruta ar somu. Izrādās, ka cietušais paklupis un, liekas, lauzis kāju. Smagi nobrāzta arī elkoņa locītava. Biruta apmulst. Kā rīkoties? Ko darīt? Labi, ka talkā nāk Luda rosība un Valda aukstasinība. Kāju iešino un nosien. Brūci elkoņa locītavā dezinficē un pārsien. Raustīgajā, mazajā gaismas aplītī Birutai šķiet, ka tā pilnīgi vesela, bez mazākā ādas ieskrambājuma. Bet kas satraukumā par to lai domā?.. . Kamēr cietušo pārsien, tikmēr zēni pagatavo vienkāršas nestuves. Atceļam atliek četrdesmit astoņas minūtes. — Nekavējieties! — skubina skolotājs. Meitenes kopā ar Pēteri cenšas ieturēt pareizo virzienu, bet zēni pamīšus nes cietušo. — Paskat, gaisma? — iesaucas Ruta. Tie ir automašīnas prožektori, kas liecina, ka netālu ir ceļš. Pēc desmit minūtēm visi iznāk uz asfaltētas šosejas. Pēterim arī bijusi novirze: līdz pieturvietai pāris simts metru . . . Svešinieki kapucēs un brezenta apmetņos jau gaida. — Uzdevums izpildīts! — ziņo Valdis. — Paldies. Piecpadsmit minūtes pirms laika, — ierunājas otrs nepazīstamais un Valdis uzreiz pazīst balsi: tā ir tā pati, kas runāja telefona klausulē. Cietušais lūdz noņemt kājas apsējus un pēkšņi kļūst vesels, bet svešie atsit brezenta kapuces. Nu pionieri pazīst slimo, pazīst svešiniekus. Tie ir pionieru vienības draugi — mežniecības darbinieki! — Šitas gabaliņš man patika, — atceļā sajūsmināts stāsta Jānis. — Un tev, Ludīt, pat miegs nenāca! — Bija noslēpumaini, šausmīgi noslēpumaini, — meitenes priecājas un gari stiepj vārdu «šausmīgi». — Vai varat iedomāties, kāpēc kopā ar mūsu draugiem izdomājām trauksmi? — ieminas skolotājs. Pionieri klusē, un skolotājam pašam jāatbild uz jautājumu: — Lai pārbaudītu Jūsu modrību, lai pārbaudītu tūrisma un sanitārās iemaņas. — Un kāds vērtējums? — nenociešas Valdis. — Teicami, — pasmaida skolotājs.1964.03.01 Bērnība
ULDIS PLOTNIEKS
📌📌📌
Kolhoza miljonā pionieru rubļi
Rudenī kolhozu «Ādaži» apciemoja amerikāņu žurnālisti. Liels bija viņu izbrīns, dzirdot, ka jau šogad saimniecība ieņems miljons rubļu. — Vai tas iespējams? — neticīgi pārjautāja viesi. Ka tas patiešām tā būs varēja pārliecināties ikviens, kas piedalījās kolhoza gada atskaites sapulcē. Kā vienmēr svarīgos gadījumos, arī šoreiz pieminēja krietnākos darba darītājus — dārzkopi Osvaldu Bērziņu, cūkkopi Bertu Stretinsku, traktoristus Veru Volāni, Jāni Drunku un ... Ādažu astoņgadīgās skolas pionierus. Kādi tad ir viņu nopelni? — Pirmās brigādes vārdā es lūdzu izteikt pateicību skolēnu ražošanas brigādei, kas vasarā apkopa un rudenī novāca bietes 10 hektāru platībā — savā ziņojumā sacīja brigadieris Aleksandrs Stasevičs. — Zvērkopības fermas vajadzībām ceļam saldētavu. Tajā vienlaikus varēs uzglabāt 100 tonnu barības. Ja celtni pabeidzam ļoti īsā laikā, tas būs arī mūsu visjaunāko talcinieku nopelns. Sevišķi čakli strādāja Arvīds Spila, Nikolajs Solovjovs un citi, kas celtniekiem pieveda vairāk nekā 4 tonnas ķieģeļu, - piebilda fermas vadītājs Klebanovs. Vareni ir kolhoza dārzkopju nodomi. Divu hektāru platībā audzēs dārzeņus zem polietilēna plēves. Tā būs lielākā šāda veida siltumnīca republikā. Bet tas nozīmē, ka ar plēvi jāpārklāj 20 000 kvadrātmetru. Jau 15. aprīli ir nodomāts iesēt pirmos dārzeņus. Protams, arī šo solījumu kolhoznieki izpildīs, jo viņiem ir dūšīgi palīgi pionieri. Tāpat lopkopībā pionieri nav iesācēji. Pirms gadiem četriem, kad no kolhoza fermas uz skolas saimniecību atveda desmit teliņus, dažs labs neticīgi grozīja galvu: — Vai tur, kas prātīgs sanāks! Bērni paliek bērni! Tiesa, arī paši pionieri mazliet bažījās. Nav kā ar skolas uzdevumiem: netiec galā vakarā, piecelies agrāk no rīta un padari.
Ikvienā klasē ir aizrautīgi tehniķi,ķīmiķi, zīmētāji, netrūkst arī dzīvnieku mīļotāju. Aivars, Uļa. Gatis kļuva par lopkopju grupu vadītājiem, un teliņi auga, ka prieks bija redzēt. Par patīkamu gājienu kļuva celš uz Katlapu fermu, kur ilgi bija saimniekojis nesen mirušais kolhoznieks Vitālijs Kolodinskis. Lida, Ņina, Laimonis un citi tagad ir īsti speciālisti barības sagatavošanā. Nav nemaz tik vienkārši. Nepietiek siles piepildīt ar kartupeļu sautējumu, skābbarību vai saknēm. Lai rukši augtu un kļūtu brangi, barībai jābūt augstvērtīgai. Tāpēc nākas ņemt palīgā ķīmiju, izpētīt, ar kadām papildvielām, vitamīniem barība uzlabojama. Pašreiz, kad dienas lielāko daļu aizņem mācības, fermai atkal paliek pamazāk. Bet cik tur vairs tālu vasara — tad fermas nodaļa būs pilnīgi jauno lopkopju ziņā. Ceļš ved ne tikai uz Kolodinska fermu. Čaklas rokas gaida liellopu fermā, kur Tālivaldis, Edgars un citi ir iemanījušies veikli darboties ar slaukšanas aparātiem. Bet Mārīte, Mirdza, Jānis un Juris ir labākie palīgi putnkopei Annai Ozoliņai. Putnu ferma deva 370 000 olu. Tās savākt un iesaiņot palīdzēja 6. klases pionieri. Mārītes vadībā bērni uzpoš apkārtni, pielabo fermas žogus un tagad gaidīt gaida dienu, kad varēs saņemt pūkainos cālīšus. — Lai tikai atnāk pavasaris! — saka pionieri. — Tad ferma kļūs mūsu īstais darba lauks! Žēl, ka atskaites sapulcē nepiedalījās ārzemju viesi. Viņi neuzzināja tos ceļus, kas kolhozu ved pretī pārpilnībai. Viņi nepieredzēja aizkustinošo brīdi, kad ļaužu pārpilnajā zālē, karogiem plandot, iesoļoja pionieru vienība un dzidras balsis ar pašsacerētu dzejojumu sveica kolhoza darba saimi un solījās vienmēr būt īsti palīgi savam kolhozam. Gaidīts notikums Ādažos ir diena, kad pionieri atskaitīsies ciema sabiedrībai par ļeņiniskās sardzes darbiem, šoziem gatavošanās notiek ar īpašu pacilātību. Jaunie ļeņinieši iekārto Vitālija Kolodinska piemiņas stendu, Sarkano izlūku štābs raksta vēstules uz skolām, kur mācījies izcilais kolhoznieks. Starp pulciņiem risinās sacensība, kurš iegūs tiesības saukties Vitālija Kolodinska vārdā, kam piešķirs karogu ar viņa attēlu. Vai tas būs 7.a klases vai varbūt 4 klases pulciņš? Pagaidām te ir labākās sekmes un nav disciplīnas pārkāpumu. Bet līdz atskaites dienai — 19. maijam laika vēl daudz. Un visos pulciņos domā, kā strādāt, lai kolhoza miljonā būtu pēc iespējas vairāk pionieru rubļu.
Kolhoza miljonā pionieru rubļi
1964.03.03 Pionieris
I. EGLE
📌📌📌
 |
| 60.gadu vidus. Baltezera sākumskolā. Jadviga Fursa augšējā rindā 2.no kreisās-blakus klases audzinātāja Ņina Černišova. |
📌📌📌
Par priekšzīmīgu bērnu audzināšanuIzolde Kokina ir biežs viesis Ādažu astoņgadīgajā skolā jau no 1955. gada, kad 1.klasē sāka mācīties viņas dēls Arnis. 1960. gadā uzsāka skolas gaitas arī Arņa māsa Silva. Kaut arī dēla un meitas audzināšana skolai nesagādāja nekādas grūtības, b. Kokina daudz interesējās par skolas dzīvi. Vecāku komiteja b. Kokinas vadībā skolai daudz palīdzējusi mācību darbā uz sēdēm izsaukti nesekmīgie skolēni, daudz runāts ar nesekmīgo vecākiem. Apmeklēdama stundas, b.Kokina vēroja, kā bērni apgūst jauno mācību vielu. Viņas vadībā noorganizēta vecāku pašdarbība, kurā iesaistījušies arī skolotāji. Izoldes Kokinas ģimenē vienmēr valda saticība. Bērni kopā ar māti piedalās visos ārpus klases pasākumos. Bērni ciena un mīl savu māti un dalās ar viņu gan priekos, gan bēdās.
* Darba Balss / 29.03.1964
📌📌📌
Priecājamies kopā ar vecākiem Mēs savai māmiņai esam trīs. Es šogad mācīšos trešajā klasē, bet mani brāļi — Vents un Varis pirmajā. Pirmo skolas dienu gaidām ar lielu nepacietību un prieku. Priecājamies arī par to, ka mums nebūs jāgādā sezonas biļetes, jo autobusi būs par brīvu. Mēs paši izrēķinājām, ka tētis un māmiņa gadā ietaupīs vairāk nekā 40 rubļu. Kad to pavēstījām saviem vecākiem, māmiņa smaidot teica: — Par šo naudu mēs varēsim iegādāties katram vēl pa vienam jaunam uzvalkam! Par jauno valdības lēmumu priecājas arī mūsu kaimiņu bērnu Viktora un Aleksandra, Jāņa, Valda un Jura māmiņas.
Vilnis KAZĀKS Ādažu astoņgadīgajā skolā
1964.08.28 Pionieris
📌📌📌
📌📌📌
PILDĀM VASARAS TELEGRAMMU Nr. 3Ierastā ritumā diena nomainīja dienu, tad pēkšņi likās, tās sāk traukties aizvien ātrāk — tuvojās Jaunais mācību gads. Biežāk Ādažu astoņgadīgajā skolā sāka ierasties arī reida «Vai visi mācās» dalībnieki. Ņina Davidova nav nākusi uz skolu praksē, — kādu dienu satraukti paziņoja 7. b klases pioniere Tamāra Bukina. Tūlīt sarosījās arī pārējie: varbūt meitenei kas noticis, varbūt saslimusi vai, iespējams, šogad mācīsies pavisam citā skolā. Pēcpusdienā, kad saule uz ceļa sāka iezīmēt garākas koku ēnas pie Ņinas durvīm pieklauvēja biedri. Nokaunējusies meitene apsolījās nākamajā rītā noteikti ierasties skolā. Nē, viņa nebija domājusi mācīties citur, tikai uznācis slinkums un praktiskos darbus atstājusi pēdējām dienām. Ņina nebija vienīgā par kuru rūpējās reida dalībnieki. Pāvels un Vasilijs Suhovi agrāk gāja Baltezera skolā, vajadzēja pārbaudīt, vai viņi šogad mācīsies Ādažos. Bet 8. klases skolniece Anna Kraukle ilgāku laiku ārstējās Gaujaslīču sanatorijā, tātad jānoskaidro, vai meitene rudenī nāks skolā. Pionieru darbs Ādažu skolā nav bijis veltīgs — rudenī klasēs ieradās visi.
Reida «Vai visi mācās» dalībnieki Romualds Kukelis, Tamāra Bukina un Jadviga Kolodinska.
PILDĀM VASARAS TELEGRAMMU Nr. 3
1964.09.08 Pionieris
📌📌📌
DĀVANA SKOLAIMācību gads bija beidzies, Brīvdienas! — priecājās pionieri, un viņiem pretī smaidīja siltā saulīte, aicinādama doties pārgājienos. Likās, Ādažu astoņgadīgā skola kļūs tukša un atstāta. Bet nē! Drīz vien skolas darbnīcā sākās spraiga darba troksnis: 6. un 7. klases zēni bija apņēmušies izremontēt skolas metodisko kabinetu. Klaudzēja veseri, šad tad spalgi iedziedājās zāģis, un dienu pēc dienas radās kas jauns: plaukti, pakaramie kartēm un tabulām, moderns rakstāmgalds. — Tā būs dāvana mūsu skolai. — nolēma pionieri un centās visu paveikt glīti un gaumīgi.
Vēl tikai jāsakārto uzskates līdzekļi, tad Arvīds Ozoliņš,
Jānis Jēkabsons, Valerijs Dombrovskls un Jānis Černovskis būs savu
uzdevumu veikuši — jaunais metodiskais kabinets iepriecinās visus.
DĀVANA SKOLAI1964.09.11 Pionieris
📌📌📌
JA STUNDĀ KLAUSĪSIES UZMANĪGI...
Kad biedri atbild uzdoto Anita vērīgi seko. Tā viņa vēlreiz pārbauda savas zināšanas Bet, kad skolotāja sāk skaidrot jauno stundu, Anita ir pati uzmanība. Viņa cenšas nepalaist garām nevienu vārdiņu. Skolotājas stāstījums labi paliek atmiņā. Un, kad Anita pārnāk mājās, viņa mazliet atpūšas un tad ar prieku atver skolas somu. Mācīties nemaz nav grūti. Viss, kas uzdots jau pazīstams un saprotams. Uzrakstīt latviešu valodā, izrēķināt aritmētikas uzdevumus veicas ātri un bez kļūdīšanās. Lasāmvielu atliek tikai atkārtot. Un tad var iet pastaigāties, parotaļāties ar draugiem, palīdzēt māmiņai. Tāpēc Ādažu astoņgadīgās skolas 2. klases skolniecei Anitai Bebrei ir tikai teicamas atzīmes. Arī 1. klasi viņa beidza kā teicamniece. Ja kāds klasē sūrojas, ka nav sapratis uzdoto, Anita palīdz, bet pēc tam sabar kāpēc tu stundā grozījies, skatījies pa logu, kad skolotāja stāsta vajag klausīties, tad visu sapratīsi. Vai arī tu esi iemācījies stundā klausīties uzmanīgi? Tas ir ļoti ļoti svarīgi.
JA STUNDĀ KLAUSĪSIES UZMANĪGI...
1964.09.15 Pionieris
📌📌📌
Kad Ādažu astoņgadīgas skolas pionieri atkal uzsāka mācības, pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija jauna sienas avīze. — Pirmajā skolas dienā? — brīnījās pionieri un tad uzzināja, ka sienas avīzi ka dāvanu saviem jaunākajiem biedriem sagatavojuši bijušie 8. klases audzēkņi. Bērnu interesi izraisīja gan saturīgie raksti, gan asprātīgi satīriskie zīmējumi. Vēl un vēlreiz pie sienas avīzes atgriezās 6.a klases pionieres Mirdza Kraukle un Aina Greidāne. Meitenes pagājušajā gadā bija klases sienas avīzes redkolēģijas locekles un tagad jau sāk domāt par turpmāko darbu. Vecāko biedru pieredze te lieti noderēs.
Pionieris1964.09.18 Pionieris
📌📌📌
Tautas skola kolhozā
1964.10.21 Darba Balss (Rīgas rajons)
TILLERE, V.
TILLERE, V.
Ādažu astoņgadīgās skolas vienības padome ieradusies kārtējā Nesamierināmo reidā. 7.a klases pionieri bez uztraukuma uzrāda savas burtnīcas un grāmatas - tās ir vislabākajā kārtībā.
1964.11.17 Pionieris
I. BIRKA
📌📌📌
ja darbā ieliek sirdi...POŠAM SAVU SKOLU
Nu viņas bija atbraukušas piecpadsmit Siguldas 1 vidusskolas meitenes. Apmetušās kur nu kurā
turpat Ādažu skolas pagalmā, jaunās krāsotājas klausījās savā nākamajā priekšniekā, tēvocī Andrejā. Šodien iekārtojieties, bet rīt ķersimies pie darba, teica vecais vīrs. Tikai varēja manīt, ka viņš daudz nepaļāvās uz šo vidžinošo palīgu pulku. Skolu vajadzēja izremontēt mēneša laikā, un tas krāsotājām sagādāja raizes, īstie amata meistari viņi bija tikai divi un ko gan tādi skuķi varēja prast? Tā vien skaties, ka pēc tam pašam visu nav jāpārtaisa. Taču meitenes nevēroja brigadiera saīgumu, viņas dega nepacietībā ātrāk apskatīt, kā te viss izskatās, ātrāk izmēģināt roku savā jaunajā amatā. Skolas gaiteņi siguldietes sagaidīja tumši un drūmi. Arī klases izskatījās noplukušas un bēdīgas. - tāpēc meitenes jau klusībā prātoja: te saule iespīd maz, lai to tad izstaro zeltaini dzeltenās sienas. Visur vairāk gaišu, priecīgu toņu! Turpretī skolas apkārtne jaunajām iemītniecēm laipni atplēta savu zaļo klēpi. «Te vakaros varēs uzspēlēt volejbolu.» sprieda meitenes, «un Gaujas vēsajos ūdeņos noskalot putekļus.» Nākamajā dienā pa atvērtajiem logiem līdz ar ūdens šļakstiem atskanēja mundra dziesma. — «Kur tu augi, daiļa meita» - dziedāja Olita un Dace - visjautrākās brigādē. Drīz vien bikli paveras durvis, un tajās parādījās gaiši matu cekuli . . . Kamēr konsultācija nebija sākusies, Ādažu 8. klases zēni gribēja palūkoties, kur te radušās tik brašas dziedātājas, iepazinās, un Jānis kā drošākais pirmais ieminējās. «Jāiet meitenēm palīgā.» Spodrināja taču viņu skolu! Olita patlaban balināja griestus. Šis uzdevums prasīja lielu rūpību un nepratējam to nevarēja uzticēt. Tad jau drīzāk, lai pumpē smidzinātāju. Vai nu Jānim trūka izmanības, vai arī spēka izrādījās pavairāk, bet smidzinātājs svešās rokas ilgi neizturēja. Šļūtene nospruka un nobalināja pašu Jāni no galvas līdz papēžiem. Meitenes skaļi smējās, turpretī zēns pamanījās nozust. Citu dienu Jānis atkal atnāca paskatīties, kā darbi sokas, tomēr palīgos vairs nepiedāvājās: sak, krāsošana nav katram pa kaulam. To meitenēm bieži atgādināja arī brigadieris. Viņām pašām gan likās, ka pietiek ar zināšanām un labu gaumi. Skolā ražošanas apmācībā taču visi krāsotāju amata noslēpumi bija atklāti. Tomēr tēvocis Andrejs neapmierināts rūca. Neprotat, trūkst Jums pacietības, būs jāliek pie mazgāšanas. — Meistaram jābūt akurātam, un, kas to negrib ievērot, no tā nekas neiznāks Meitenes visu nometušas pa roku gaļam. - viņš šķendējās, dienas beigās savākdams darba rīkus. ... Arvien tuvāk nāca 8. klases izlaiduma vakars, līdz kuram vajag pabeigt zāli. Meitenes gribēja pieradīt, ka no viņām tomēr iznāks labas krāsotājas, tāpēc visas sevišķi centās. Pašas izvēlējās krāsu. Izdomāja ornamentus, ko Dace ar savu veiklo roku uzvilka uz sienām, Un kurš darbs gan neizdodas, ja tajā ielikta sirds? Par skaisto zāli priecājās gan skolas vadība un svētku viesi, gan absolventi. Bet visspožāk mirdzēja acis pašām krāsotājām. Pirmais nopietnais pārbaudījums bija izturēts. Taču kādu dienu nezināma roka vai nu nejauši, vai tīšām aptumšoja meiteņu gaišo noskaņojumu: klasē uz nesen krāsotās sienas bija uzradušies melni traipi. Šis notikums ķērās pie sirds, tikai katra to pārdzīvoja savādāk: Olita šķendējās, Santa un Baiba staigāja bēdīgas, bet kāda cita, neteikusi ne vārda, aizgāja un mēģināja traipus nomazgāt. Kad septembrī ādažnieki ieies gaišajā klasē, viņi tos pat nepamanīs. Visas sienas atkal izskatīsies vienādi baltas un gludas, un, ja pionieri pratīs tādas saglabāt vienmēr, tad tā būs labākā pateicība Siguldas meitenēm par viņu pirmo, rūpīgo darbu.
1965.06.29 Pionieris
O. BĒRTULSONE
📌📌📌
Šie Ādažu astoņgadīgās skolas zēni var būt pilnīgi apmierināti ar sevi, ar visu savu dzīvi. Skolas gads aizvadīts labi, liecībā par ziemas darbu ir tikai labas un teicamas atzīmes. Arī vasara sākusies interesanti. Par izveicīgu darbu kolhoza dārzniecībā viņus slavē gan biedri, gan kolhoznieki, bet brīvo laiku var pavadīt pēc izvēles. Ja patīk — ej uz Gauju makšķerēt, var arī paklejot pa mežiem. Bet zēni ir biedriski, tādēj viņi vislabprātāk pavada laiku biedru pulkā.
1965.07.02 Pionieris
📌📌📌
AR PILNU DEGSMI
Zvans no pēdējās stundas. Līksma čala, kāju dipoņa gaiteņos, uz kāpnēm, ģērbtuvē. Skolēni dodas mājās. Sākas tā dienas daļa, kuras norise atkarīga no skolēnu vecākiem, no skolēnu pašu mākas, arī gribas. Bet ir arī tādi skolēni, kuri dzīvo internātā, kuru dzīvi veselas sešas dienas nedēļā pilnīgi organizē pedagogi. Viņu varā ir padarīt šo dzīvi patīkamu, ērtu, saturīgu, panākt, lai katra minūte būtu izmantota lietderīgi. Palūkosimies, kā pēcpusdienas un vakara stundas aizrit Ādažu astoņgadīgās skolas internātā dzīvojošajiem 50 skolēniem.
INTERNĀTĀ IR SILTI UN MĀJĪGI.
.. īstā rosme internātā sākas ap 19.30. Tad skolēni ir izmācījušies, pavakariņojuši. Sen jau beigušās pulciņu nodarbības, un viņi vienīgie saimnieko skolas trijos stāvos. Lūk, ērtajā gaitenī novietojušies novusa cienītāji. Klaudz nūjas, aši trauc šeiba pa spoguļgludo galda virsmu. Krājas punkti, bet Genadijs, Eižens, Nikolajs un Vladimirs nemaz nejūt, kā aizskrien minūtes un stundas. Vienā no guļamtelpām uz neliela galdiņa astotklasniece Ilga Romāne izlikusi veselu bagātību: korda audums, kaprona šķiedra un diegs, izejviela bezizmēra zeķēm. Stikla stobriņos balti graudiņi, miltiem līdzīga viela . . . Tie visi ir eksponāti topošajam stendam par Daugavpils sintētiskās šķiedras rūpnīcas produkciju. Ķīmijas pulciņš nesen tur bijis ekskursijā un pārvedis daudz interesanta. Tagad ar dzirdēto un redzēto jāiepazīstina pārējie biedri. Atpūtas istabā Vents un Aivars nogrimuši dambretes spēlē, bet turpat blakus tiek kārtoti soli. Tūlīt būs televīzijas pārraide. Klusināti kaut kur no apakšējā stāva brīžiem atskan aprautas nemelodiskas skaņas. Tur mūzikas klasē Staņislavs izmēģina spēkus taures pūšanā. Lai iekļūtu orķestrī, jāprot orientēties nošu ābecē. VIII klases skolniecei Natašai rokās ķīmijas grāmata. Vēl jāatkārto par oksīdiem, rīt stunda. Meitene mācās krievu plūsmā. Nesen atbraukusi no Baltkrievijas. Sākumā grūti gāja ar valodu, I ceturksnī bija divnieki. Tagad jaunajos apstākļos un ļaudīs iejutusies, atradusi draugus. Arī mācībās sasparojusies, neapmierinošo atzīmju parādās arvien mazāk. Bet paši mazākie Aivars, Andris, Pēteris, Mārīte jau pošas gulēšanai. Tuvojas deviņi, un internātā stingra kārtība: mazajiem jābūt gultā. Dvielis pār plecu, rokā ziepju trauks — visi rindiņā dodas uz mazgājamo telpu. Ap šo laiku parasti internātā ielūkojas arī direktore V. Turina. Apstaigā istabas, parunājas ar bērniem, apčubina mazos, kas jau gultiņās, pavaicā, kā dienā gājis. Tad man mierīgāka sirds, saka direktore, tepat līdzās jau dzīvoļu . . .
ARĪ AR SAIMNIECĪBU VISS KARTĪBA
. . . Ādažu skolas Internātā jūtama stingra saimnieka roka. Pēc nesenā kapitālā remonta viss ir spodrs un tīrs. Gaitenī iekārtotajos sienas skapjos ērti nolikt grāmatas, burtnīcas, apģērbu. Istabās nemētājās liekas mantas, tās arvien kārtīgas, uzkoptas. Mazgājamā telpā silts ūdens no virtuves boilera. Arī kopgalda jautājums veiksmīgi atrisināts. Saimniece dzīvo tepat skolā, bērni četras reizes dienā saņem siltu maltīti. Ēdienu karti bagātina pašu lasītās sēnes un ogas, pašu izaudzētās saknes. Bērniem te labi. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka Ādažu internātam laba slava. Vecāki ļoti labprāt sūta uz šejieni savus bērnus. Arī no tālākām vietām: Rīgas, Līgatnes, Plakanciema. Sūta gadu no gada. Lūdz neatteikt, kad direktore iebilst, ka pašu ciema bērniem vietas vajag. Zina jau: skolēni būs ne vien paēduši un pieskatīti, bet arī izmācījušies. Kaut vai tas pats Staņislavs. To gluži labi saprot ir skolotāji, ir zēna māte. Nedzīvotu viņš internātā, būtu nesekmīgs. Un ne jau viņš vienīgais. Tāpat ir ar Edmundu un vairākiem citiem. Pirmajā brīdī šķiet: te nu gan nekā netrūkst: ir siltums, ir uzraudzība, ir sirsnība.
UN TOMĒR AR TO VĒL NEPIETIEK
Kā tad īsti bērni pavada savu brīvo laiku? Spēlē galda spēles, skatās televīzijas pārraides, lasa. Un tā vienu, otru, trešo vakaru. Un kas vēl? Direktore ir nesaprašanā. Ko tad vēl vairāk. Jā, divreiz gadā tiekot atzīmētas dzimšanas dienas. Tad vēl aprīlī tradicionālais internātnieku pašdarbības vakars. Ak tā un pavasarī ekskursija. Bet tas arī ir viss. Un ko tad internātā dara pionieri, kā te jūtama komjauniešu rosme? Nav ne atbalss no tā patiešām lielā darba, ko skolā veic pionieru un komjaunatnes organizācija. Vienība taču atkārtoti ieguvusi septiņgades talcinieka nosaukumu, šogad jo sevišķi sasparojušies komjaunieši. Notiek interesantas sanāksmes, disputi... Varētu taču pionieri daudz darīt tieši ļeņiniskās skates uzdevumu izpildē: rīkot nesamierināmo reidus, kopīgi gatavot miera marša materiālus. Derētu arī atcerēties, ka pastāv tāds termins kā pionieru posms dzīves vietā. Te, internātā, īsti labi varētu realizēt arī pionieru šefību par oktobrēniem, komjauniešu par pionieriem. No tā nekā nejūt. Iznāk gandrīz vai tā: līdzko ienākuši internātā, līdz tam aktīvie pionieri un darbīgie komjaunieši kļūst par kaut kādiem vienaldzīgiem individuālistiem, kas, katrs savā kaktiņā nolīdis, dara savu. Avīzes gan tiekot lasītas, bet nekādu kopīgu pārrunu par izlasīto nav. Tas pats ar grāmatām, žurnāliem, noskatītajām televīzijas pārraidēm. Bet kur tad vēl labāk nekā te, internātā, varētu kopīgi spriest, varētu strīdēties un debatēt. Te, kur visu bērnu dzīve noris audzinātāja acu priekšā, taču ir vislielākās iespējas izvērst patiešām dziļu un saturīgu audzināšanas darbu. Diemžēl par to ādāžnlekl nav padomājuši. Nav audzināšanas plānu, nav dienasgrāmatu. Nav ne raksta galiņa, kas liecinātu par kaut kādu vienotu audzināšanas darbu. Nekādi nevaram piekrist uzskatam, ka strādājot katru trešo nedēļu, internāta audzinātājam pa tām divām nedēļām viss esot aizmirsies, kas tai vienā darīts. Jāizveido vienota audzināšanas sistēma, tad šādu grūtību nebūs. Šogad taču direktorei pionieru un komjaunatnes darbā tik dūšīgs palīgs kā jaunā, ierosmes bagātā pionieru vadītāja Rita Ulpe. Atsaucīgs, enerģisks cilvēks ir arī direktora vietniece Velta Poriete. Un kur tad vēl internāta audzinātāji: Jānis Dzirkalis, Biruta Virkava, Inta Pāne, kura ir arī skolotāju partijas organizācijas sekretāre. Jāliek tikai visi prāti kopā, tad darbs veiksies. Strādāt ar pusslodzi tas taču nenozīmē strādāt ar pusdegsmi.
1965.11.24 Skolotāju Avīze
Ozoliņa, R.
📌📌📌
Mums dārga varoņa piemiņaĀdažu astoņgadīgās skolas pionieri cīnās par to, lai mūsu skolas vienībai piešķirtu majora Viktora Oša vārdu. Divdesmit divus gadus vecā padomju armijas majora tēvs bija ādažnieks, cīnītājs revolucionārs. Viņš aktīvi piedalījās 1905. gada notikumos, par ko tika izsūtīts trimdā uz Zeju. Tur viņš nodibināja ģimeni, tur piedzima dēls Viktors. Jaunietis ar labām sekmēm beidza vidusskolu un iestājās S. Kirova Urālu Industriālajā institūtā. Pēc gada Viktoru iesauca Padomju Armijā. Dienēt neiznāca ilgi. Viņš sāka strādāt par ģeogrāfijas skolotāju Zejas skolā. Karš pārtrauca iesāktās dzīves gaitas. Jaunietis atkal uzvilka karavīra šineli. Viņš pabeidza karaskolu un devās uz fronti. Jaunais, spējīgais virsnieks sekmīgi izpildīja pavēlniecības uzdevumus. Neparasti ātri viņš kļuva par pulka komandieri. Ar savu pulku Viktors Osis nostaigāja uzvarām vainagotu kaujas ceļu. Viņš cīnījās pie Volgas, piedalījās Besarābjias, Ukrainas, Latvijas atbrīvošanā, palīdzēja izdzīt fašistus no mūsu republikas galvaspilsētas. 1945.gada martā majoru Viktoru Osi smagi ievainoja, un viņš mira Jelgavas hospitālī. Ādažu skolēniem par drosmīgā latviešu strēlnieka dzīvi un kauju gaitām pastāstīja varonīgā cīnītāja kauju biedrs, republikas Kara komisariāta politiskās daļas vadītājs majors V. Miķelsons. Viņš stāstīja, ka majora V. Oša apbrīnojamā drošsirdība bija labi zināma arī ienaidniekam. Vācieši daudzkārt ar skaļruņu palīdzību aicinājuši strēlnieku padoties, taču atbildes vietā vienmēr saņēma ložu krusu. Tikšanās laikā Ādažu pionieri par savas vienības goda biedru uzņēma majoru V. Miķelsonu. Pēc viņa ieteikuma Ādažu skolēni sāka sarakstīties ar Zejas vidusskolu. Tajā vēl tagad strādā skolotājs Suharevs. Viņš ādažniekiem ar dziļu sirsnību atrakstīja par sava bijušā skolēna un vēlākā darba kolēģa Viktora Oša gaitām skolā. Ādažu pionieri grib izaugt tikpat uzņēmīgi, drosmīgi cilvēki, kāds bija majors Viktors Osis. Tagad par Ādažu pionieru tuvu draugu kļuvusi Viktora Oša māmuļa Lūcija Ose, kas dzīvo Ogrē. Uzvaras svētkos viņa apsolīja atbraukt pie ādažniekiem viesos. Ceram, ka līdz šai vienības sanāksmei būsim paveikuši mūsu iesākto darbu un vienībai godam nopelnījuši varonīgā Padomju Armijas cīnītāja majora Viktora Oša vārdu.
Ulpe, R. Ādažu astoņgadīgās skolas vecākā pionieru vadītāja
📌📌📌
ĀDAŽU astoņgadīgas skolas pionieri: — Paies vasara, un atkal visi būsim kopā.
1966.08.02 Pionieris
📌📌📌
 |
| Ādažu astoņgadīgās skolas Viktora Oša pionieru vienības jaunie ļeņinieši 6.b klases audzēkņi (no kreisās) Olga Moskvina, Larisa Gorska un Vladimirs Pjeļepnovs pionieru istabā pie vienības varoņa stenda. |
Ādažu astoņgadīgās skolas pionieriem vai komjauniešiem adresētajos pasta sūtījumos ir bieži vien vēstules un cita korespondence, kas ceļojusi šurp no tālienes. Interesantus materiālus atsūtījusi Lielā Tēvijas kara varoņa majora Viktora Oša māte. No tiem jaunie ļeņinieši uzzina par varoņa dzīvi un cīņu gaitām Lielajā Tēvijas karā. Viktors Osis ir mazo ādažnieku novadnieks, cīnījies pret vācu fašistiem par mūsu republikas atbrīvošanu. Kara pēdējās dienās Kurzemes katlā pie Zīļu mājām smagi ievainots. Vēlēdamies izsekot varoņa cīņu gaitām, pionieri un komjaunieši rīkoja ekskursiju pa maršrutu, kurā ietvertas vietas, kas saistītas ar Viktora Oša karavīra gaitām. Lai stiprinātu tautu draudzību, jaunie ādažnieki uztur ciešus sakarus ar Zejas vidusskolas kolektīvu Tālajos Austrumos. No turienes atsūtītie materiāli stāsta, kā Viktors Osis mācījies šajā skolā. No dzimtās puses Ādažos uz Tālajiem Austrumiem Ošu ģimene nokļuva sakarā ar tēva revolucionāra izsūtīšanu katorgā. No turienes atsūtītie materiāli tagad sakārtoti albumā un stendā. Patlaban Ādažu skolas audzēkņi tālajiem draugiem gatavojas nosūtīt jaunus materiālu papildinājumus par savas vienības varoņa stendu. Ādažu astoņgadīgajā skolā mācās dažādu tautību pārstāvji. Viņus vieno cieša draudzība. Draudzība izveidojusies arī ar Rīgas garnizona karavīriem dažādu tautību pārstāvjiem. Arī viņi jo dzīvi interesējas par pionieru vienības varoņa majora Viktora Oša dzīvi un cīņu gaitām.
LIGNARA, A.
📌📌📌
LAI VAROŅI DZĪVOTU MŪŽOS Nesen Rīgas rajona Ādažu astoņgadīgās skolas jaunie ļeņinieši uzzināja, ka Lielā Tēvijas kara varonis majors Viktors Osis ir viņu novadnieks. Nostaigājis tālus kara ceļus, majors krita cīņās pret vācu fašistiem Kurzemes «katlā». Pētījot varoņa dzīves un cīņu gaitas, jaunieši tikās ar Viktora māmuļu, kura pastāstīja daudz interesanta par savu dēlu, kā arī nodeva skolēniem fotouzņēmumus un citus materiālus, kas tagad sakopoti albumos un majoram Osim veltītajā piemiņas stendā. Aizvadītajā gadā Ādažu astoņgadīgās skolas pionieru vienību nosauca Viktora Oša vārdā. Mazie ādažnieki sarakstās ar Zejas vidusskolu, kur mācījies Viktors Osis. Gatavojoties Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 50. gadadienai, pionieri nolēmuši savākt jaunus materiālus par cīņām sava ciema apkārtnē, par iedzīvotājiem, kuri piedalījušies Lielajā Tēvijas karā. Jaunie ļeņinieši sarakstās un draudzējas arī ar Padomju Armijas karavīriem.
pie Rīgas rajona Ādažu astoņgadīgās skolas jauniešiem ciemos atbraucis karavīrs Georgijs Bistrovs.
8. klases komjaunieši Aina Greidāne un Aldis Sausiņš iepazīstina savu viesi ar pionieru savāktajiem materiāliem.
O. GUNDARA tekstsNO REPUBLIKAS MALU MALĀM
1967.04.05 Zvaigzne
📌📌📌
Kolhozs "Ādaži" ir labi pazīstams visā republikā, sportisti ar skaudību runā par Ādažu motobola komandu, kas sekmīgi spēlē PSRS meistarībā. Ciemiņi apbrīno Ādažu vispusīgo lauksaimniecību, kur netrūkst ne labi nostādītas lopkopības, ne graudkopības. Fermās ir plaša ūdeļu un lapsu audzētava. Lieliski kolhozā attīstīta arī dārzkopība, ādažnieki audzē pat melones, arbūzus un saldas dienvidu piparu pākstis. Par panākamiem līdzi lielajiem priecājas arī Ādažu astoņgadīgās skolas audzēkņi un labprāt palīdz, kur vien var. Pašreiz milzīgajos laukos ik dienas centīgi strādā pionieri. Pat pirmo klašu zēniem un meitenēm viegli sokas sārto redīsu novākšana. Viņi nogriež lakstus un saber garšīgo ražu kastēs. Pēc nedaudz stundām kastes aizceļo uz Rīgas veikaliem. Tagad ienākas gurķi, sīpoli, redīsi, bet jūnija vidū siltumnīcās nogatavosies pirmie tomāti. Steidzīgs darbs būs zirņu un pupu laukos, kur tāpat raža ienākšoties pavisam agri. Visiem patīk interesantais darbs. Ne viens vien skolas absolvents jau atradis pastāvīgu nodarbošanos dzimtajā kolhozā. Raisa Baranova un Inta Ezeriņa, piemēram, strādā dārzniecībā un saviem bijušajiem skolas biedriem jau var sniegt labu padomu.
1967.06.02 PionierisA. SPARA teksts
📌📌📌
📌📌📌
2.rindā no kreisās puses – Austra Krūma (angļu valoda), Jānis Dzirkalis (zīmēšana un darbmācība zēniem).
2.rindā 1. no labās puses – Velta Turina (vēsture, arī skolas direktore), 3.no labās Natālija Koroļova
📗 📘 📙
Pirmajā eksāmenā - labiKad Ādažu astoņgadīgās skolas mācību daļas vadītāja V. Poriete paziņoja par gaidāmajiem eksāmeniem, vispriecīgāk jutās tie audzēkņi, kas visu gadu bija mācījušies tikai labi un teicami. Piektajās un sestajās klasēs tādu bija 35. Pirmajā eksāmenu dienā vislabāk veicās 5.a klases skolēniem latviešu valodas rakstos. Eksāmenu lika 15 skolēni, novērtējumu «teicami» un «labi» saņēma 12. Priecājās skolotāja Biruta Virkava, laimīgi jutās viņas audzēkņi. Aritmētikas pārbaudījums sestklasniekiem lika vairāk palauzīt galvu. Sestajā b klasē no 20 audzēkņiem pieciniekus un četriniekus saņēma deviņi, bet 6.a no 22 astoņi. Visi 77 audzēkņi pārbaudījumu nokārtoja.
A. DZELME * Darba Balss / 04.06.1969
👦👧👦👧👦👧
👦👧👦👧👦👧
Kādreiz pie skolas bija izmēģinājuma lauciņš, kur katrai klasei bija teritorija dārzeņu un ziedu audzēšanai
👦👧👦👧👦👧
Arī skolu mācību laukos pienācis ražas ievākšanas un uzskaites laiks
Rīgas rajona Ādažu astoņgadīgās skolas bioloģijas skolotājs J. Klišāns ar audzēknēm ievāc šogad bagātīgi nogatavojušās klinģerīšu sēklas
Arī skolu mācību laukos pienācis ražas ievākšanas un uzskaites laiks
1969.08.13 Skolotāju Avīze
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru