NORMUNDS BREIDAKS. Atmiņas par Trešo Atmodu
Pierakstīja Ādažu brīvās Valdorfa
skolas 12.klases skolniece Elza Breidaka. Trešo Atmodu mēdz dēvēt par
demonstrāciju, karogu, ziedu un dziesmu laiku. Tas bija laiks, kad daudziem
cilvēkiem radās drosme īstenot mērķus, par kuriem iepriekš gandrīz neviens
neuzdrošinājās runāt skaļi. Mana tēta atmiņas ir diezgan krāsainas. Tajās
mijas gan prieks, gan bēdas, bet pats skaistākais ir atcerēties, cik vienota toreiz
bija visa Latvija. Viņš stāsta: „Man šis laiks bija dažādiem notikumiem
bagāts. Ģimenē tikko bija piedzimuši divi dēli, tāpēc man bija ļoti svarīgi,
kas notiek ar manu valsti. Šajā laikā aktīvi iesaistījos visos Tautas Frontes
rīkotajos pasākumos – mītiņos, sapulcēs, piketos, kā arī barikāžu
aizstāvēšanā.”
Latvieši centās izprast
notiekošo un LTF tajā laikā aktīvi izplatīja savu informāciju.
Arī Normunds piedalījās: „Kad sāka iznākt laikraksts „Atmoda”, kopā ar
citiem saviem kolēģiem to izplatījām kolhoza „Ādaži” darbiniekiem. Vēl tagad
acu priekšā stāv pirmā numura pirmā lapaspuse, kurā bija rakstīts – „Tagad vai
nekad!” Normunds Breidaks bija arī viens no tiem, kurš nebaidījās runāt ar
krievu tautības cilvēkiem un pat spēja pārliecināt viņus par to, ka Latvijai ir
jābūt brīvai. „Līdz 1989. gada decembrim, kad notika pirmās, ja var tā
teikt, „demokrātiskās” pašvaldību vēlēšanas, cilvēkiem bija ļoti grūti
izšķirties, kurā „frontes” pusē viņi ir, jo tajā laikā radās arī Interfronte,
kas bija pretspēks Latvijas Tautas frontei. Tā kā strādāju kolektīvā, kurā bija
ļoti daudz krievu tautības cilvēku, daudz runāju ar viņiem un pārliecināju, ka
Latvijai jāatgūst savs valstiskums. Minētajās vēlēšanās tiku ievēlēts par Ādažu
ciema Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju, un kopš šī brīža sākās mana
darbība pašvaldībā. Laiks bija ļoti sarežģīts, jo Latvijas valstiskumam
no pasludināšanas de iure līdz atzīšanai de facto bija vēl jānoiet
laikposms no 1990.gada maija līdz 1991.gada augustam.”
Latviešiem bija svarīgi,
lai citi redz, ka viņiem nav vienalga, kas notiek Latvijā, ka viņiem nav
vienalga par savas zemes nākotni, tāpēc arī piedalīšanās visa veida pasākumos
deva „augļus.” „Ļoti spilgtā atmiņā man ir palicis 1990.gada maijā
notikušais Tautas deputātu saiets ASK stadionā Rīgā. Šajā mītiņā tika pieņemta
rezolūcija, kas deva pamatu Augstākajai padomei ierosināt un pieņemt Latvijas
valsts atjaunošanas deklarāciju. Spilgti atceros arī notikumus, kas notika
Ādažos šajā laikā. Kadagā, kas toreiz saucās Ādaži – 2, vēl joprojām atradās
PSRS bruņoto spēku bāze, kurā bija dislocēti simtiem tanku, lielgabalu un
tūkstošiem Latvijas valstiskumam nelojālu PSRS armijas karavīru. Atceros, ka
demontējām Ļeņina krūšu tēlu, kas atradās iepretim vecajai pagastmājai, kur
tolaik atradās ciema padome. No blakus esošām PSRS virsnieku mājām atskrēja
vesela delegācija ar daudziem ordeņotiem kara veterāniem, kas kategoriski
iebilda pret pieminekļa demontāžu. Nācās pierādīt un pieņemt arī lēmumu, ka
Ļeņina krūšu tēls ir fiziski novecojis, ka tam ir nepieciešama restaurācija, jo
tam bija nodauzīts betona deguns un tas bija fiziski un morāli novecojis.
Sastādījām aktu, ka krūšu tēls tiek aizvests uz restaurāciju pie mākslinieka,
un tā tas arī no turienes neatgriezās.”
1989. gada 23. augustā
- Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas 50. gadskārtā – Latvijas un
Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas nacionālā kustība „Sajūdis” sarīkoja
pasaulē vēl nepieredzētu akciju. Gandrīz divi miljoni cilvēku sadevās rokās un
izveidoja 595 km garu dzīvu ķēdi no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai. Normunds
Breidaks šo notikumu atceras ar smaidu sejā: „1989. gadā piedalījos ar visu
ģimeni Baltijas Ceļā. Tas bija ļoti emocionāli. Tā kopības sajūta, kas valdīja
toreiz, ir neatkārtojama. Tauta bija vienota un piedalījās visos mītiņos un
pasākumos, neprasot – kas man par to būs? Mērķis visiem bija viens – Brīva
Latvijas valsts.”
Tomēr nācās saskarties arī ar nepatīkamiem notikumiem. „Latvijai
nedraudzīgie spēki, kuru mērķis šajā laikā bija provocēt dažādus notikumus, kas
novestu pie masu nekārtībām, savus uzdevumus arī pildīja. Ja kāds vēl šodien atceras veco dzelzs tiltu
pār Gauju Ādažos, tad 1990. gadā šo tiltu nezināmi ļaundari centās
uzspridzināt. Tika sabojāts tilta pirmais laidums un satiksme uz divām nedēļām
tika pārtraukta. To centās izmantot provokatori, lai sanaidotu latviešus ar
krieviem, jo tilts bija vienīgā saikne, kā Ādažu - 2 krievu militārpersonas
varēja nokļūt uz veikalu, slimnīcu, pastu, kuri atradās Ādažu centrā,” atklāj
Normunds.
1991.gada janvārī PSRS spēki gatavojās militārā veidā pārņemt varu Latvijā. Šis
bija brīdis, kad latviešu tautai bija jābūt gatavai un saliedētai aizstāvot
savu brīvību, savu Latviju. Viens no daudzajiem latviešu aizstāvjiem bija arī
mans tētis: „Piedalījos arī barikāžu notikumos. Organizējām diennakts
dežūras ciema padomē. Vairākas naktis braucām kopā ar sievu un draugiem uz
Zaķusalu sargāt Latvijas televīziju. Sildījāmies Zaķusalā pie ugunskuriem,
un sajūta bija, ka visi kopā mēs esam ļoti stipri, un mums nav bail ne no
PSRS armijas, ne no OMON vienības kaujiniekiem. Mājās biju atstājis sievasmāti
ar abiem dēliem un, tā kā dzīvojām mājā, no kuras varēja novērot Tallinas
šoseju, biju uzdevis sievasmātei ziņot par katru armijas tehnikas pārvietošanos
Rīgas virzienā. Protams, ka dzirdot šāvienus un redzot satraucošo informāciju
televīzijā, bail bija gan par sevi, gan par savu ģimeni, bet bailes bija
jāpārvar, jo ticība Latvijai bija lielāka par bailēm, ticība bija tā, kas deva
spēku.”
Tā paša gada 21. augusta
diena visai latvju tautai bija neizsakāmi laimīga. Tā bija diena, kad beidzot
mūsu Latviju pasludināja par pilnīgi atjaunotu neatkarīgu valsti. „Kad tika
paziņots par Augstākās padomes lēmumu par neatkarīgas valsts pilnīgu
atjaunošanu, protams, saviļņojums bija liels un bija prieks par gūto uzvaru.
Izturējām gan interfrontes laikus, gan puča laiku, gan barikāžu laiku un
varējām sākt veidot savu valsti. Latvija bija brīva,” stāsta Normunds Breidaks.
Tagad mēs dzīvojam brīvā zemē, bet neesam vairs tik vienoti kā pirms divdesmit
gadiem, kad stāvot pie ugunskuriem latvieši dziedāja patriotiskas dziesmas. Arī
Normunds to atzīst: „Šogad atjaunotai Latvijas valstij paliks 21 gads.
Atskatoties, par nožēlu jāsecina, ka neesam spējuši panākt Latvijas tautas
vienotību politiķu politisko un privāto interešu dēļ. Politiķu dēļ ir sagrauta
valsts ekonomika, bet tas nemaina to, ka mēs ticam savai valstij un tās nākotnei."
Daudziem cilvēkiem atmiņas par Trešo
Atmodu ir kaut kas īpašs. Tās ir atmiņas par laiku, kad dažādu paaudžu cilvēki
vēlējās pierādīt visai pasaulei, ka brīvību var izcīnīt bez ieroču palīdzības.
Tas viņiem arī izdevās, un ar to mēs, katrs Latvijas pilsonis, varam lepoties,
jo galu galā mēs dzīvojam brīvā valstī, kur ir un būs viena valoda, viens
karogs, viena zeme.
Privātā vidusskola Ādažu Brīvā Valdorfa skola
Sagatavoja Elza Breidaka
Konsultante skolotāja Ingūna Štulberga
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru