Alderu plostnieks - Gumbeļa kungs / 20. gs. 90 gadi |
Pa lētāko ceļu
Mūsu rajonā ir visā Latvijā pazīstamie ezeri — Ķīšezers, Lielais un Mazais Baltezeri. Ir skaisti to dzidrie ūdens plašumi, smilšainie krasti, kas pāriet varenu priežu audzēs. Darbaļaudis iemīļojuši te atpūsties. Taču vēl nozīmīgāki šie ezeri kopā ar straujo Gauju un tos savienojošiem kanāliem. Tas ir ūdensceļš, pa kuru piegādā koksni Rīgas uzņēmumiem. Septiņgadē, kad arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta taupībai katrā jomā, tas iegūst sevišķu nozīmi, jo ūdensceļš ir lētākais transporta veids. Ieradāmies pie Mazā Baltezera, lai iepazītos ar pludinātāju pašreizējām darba sekmēm. Aprīlī, maijā un jūnijā līdz mēneša vidum pludinātāju brigādes, ko vada A. Emsiņš, A. Vītols, J. Kaņeps un citi, strādāja visā pāri par 300 killometru garajā Gaujas trasē. Tagad apmēram 50 tūkstoši
kubikmetru koksnes koncentrēti Mazajā Baltezerā. Pirms desmit gadiem pludinātāji M. Egle un J. Krēmanis ierosināja arī šeit koku šķirošanai iekārtot speciālu šķirošanas dārzu. Mūsu zemes upēs, pa kurām pludina kokus, šādi dārzi sastopami visur. Tur straume virza stumbrus, bet pludinātājiem atliek tikai tos ievirzīt vajadzīgos nodalījumos. Bet šeit, ezerā, kur straumes nav? M. Egle un J. Krēmanis atcerējās vēja spēku. Lūk, tas tagad dzen kokus pa šķirošanas dārza koridoriem. Pašlaik te strādā E. Osīša vadītā kompleksā brigāde. Vairums tās locekļu ir pieredzējuši ļaudis, kas pludināšanā strādā ne pirmo gadu. Vairāki no viņiem strādājuši pat uz Volgas un Kamas, pie straujajām Karēlijas upēm. Katru dienu brigāde izpilda uzdevumus par 180— 200 procentiem. Protams, darbu ļoti sekmē pēdējā laikā valdošie labvēlīgie vēji, bet vēl lielāks nopelns šo panākumu kaldināšanā ir šķirotāja V. Zariņa, enkurnieka T. Konrāda, motorista un pluldināšanas iecirkņa komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāra E. Gumbeļa un citu pašaizliedzīgajam darbam. Gaujas pludināšanas iecirkņa kolektīvs rūpējas, lai Rīgas kokapstrādāšanas uzņēmumi paredzētajā laikā saņemtu izejmateriālu.
J._Ozoļa teksts
*no izdevuma "Ādažu Vēstis"
*no izdevuma "Ādažu Vēstis"
Ēriks Kārlis un Vallija Gumbeļi |
No Vallijas Gumbeles atmiņām:
„Rau, tepat rindā kaimiņos visas
mājiņas ir līdzīgas viena otrai, visas celtas apmēram vienā laikā, sākumā kā
guļbūvītes, bet vēlāk apmūrētas ar ķieģeļiem. Starp citu, un tas ir interesanti
– ķieģeļi tika ražoti tepat uz vietas. Lūk, kur pa logu var redzēt – tur
kādreiz ir bijis ķieģeļu ceplis. 20. gadsimta sākumā baržas pa ezeru veda
ķieģeļus uz Rīgu. Vēl te bija arī alus brūzis. Pie tiltiņa, kur braucāt pie manis
no Dumpjiem, tur ir tāda maza upīte, un
tur slējās brūža ēka. Tagad tā, protams, nojaukta, bet labi atceros, kā mēs,
bērni būdami, ložņājām pa brūža pagrabiem. Vēl tur bija tāda gara māja, tā
saucamā bruņinieku zāle, kur senos laikos bruņinieki uz ballēm pulcējās. No
agrākās Alderu muižas godības tagad palicis tik vien kā grausts, kurā dzīvo
dažādi garāmgājēji. Ne velti muižas īpašnieks, atbraucis no ārzemēm ciemos,
arvien šķendējas, ka te tikai buldozeram darbs esot palicis.
Alderu muižas - Hollershof kalpu māja |
============================
Brīvības karš. Hollershofi (Alderi) parks Gaujas (Koiva) upes krastā pēc Kuperjanova Partisanide Pataljona (2.Suurtükiväepolgu 7.patarei) bombardēšanas.
Brīvības karš. I Pasaules kara ierakumi Hollershofi (Alderi) pie Rīgas.
Alus darītava. Alderos ražotais alus bija augstas kvalitātes, Rīgā tas spēja konkurēt pat ar vienu otru lielo vācu alus darītavu produkciju. |
Aldermuižas krogus ēka |
2020.g. |
Alderu bijušais traktieris |
Piestātne pie Aldera kroga |
Zīmogi no Alderu muižas laikiem |
Kad aizgāja muižnieki, Alderos ienāca pludinātāji, jo muiža bija ļoti skaista, labi sakopta un uzturēta. Ar laiku vecā godība sāka plēnēt, jo tā jau notiek, kad kādai vietai vairs nav kārtīga saimnieka. Tādu, kas Alderu muižā dzīvo kopš seniem laikiem, tagad te nav daudz, tikai pāris ģimenes. Nu, tā jau ir – nekas navmūžīgs. Bet man vienalga liekas, ka te ir vislabākā un skaistākā vieta zemes virsū, jo tā taču ir mana dzimtene.
Mans tēvs manu māti satika šeit,
Alderos, kur viņa ir dzimusi un augusi. Abi gan nokristīti un vēlāk arī
salaulāti šeit, Ādažu baznīcā, tāpēc ar pilnām tiesībām sevi varu saukt par
ādažnieci jau vairākās paaudzēs. Alseri ir unikāls nostūris, jo te kopš seniem
laikiem dzīvojuši pludinātāji, arī muižas laikā pa kanālu tika pludināti koki. Kanāls
bija plats, liels, ar ozolkoka grīdu apakšā, un kuģīši pa to vilka prom kokus
uz lielajiem ūdeņiem. Kanālu raka laikā no 1902. līdz 1904. gadam, mans vectēvs
visos darbos piedalījās, vēl bildes ir saglabājušās. Tie ozoli sen jau ir izvilkti
laukā, un tagad tas vairs nav nekāds kanāls, plančka vien, palicis tikai
nosaukums. Toties ezers, kurš tepat mājas priekšā – kas par skaistumu!
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru