🐽🐽🐽
1997.01.31 Neatkarīgā Rīta Avīze
EGLĪTE, INA
🐽🐽🐽
1997.02.28 Neatkarīgā Rīta Avīze
EGLĪTE, INA
Ādažos - ne tā, kā citur
(nobeigums. sākums 28. februāra Nr.)
Gides loma Vizītkaršu konkursa laureātiem GP-Ādažos bija valdes priekšsēdētāja vietniece Gundega Svence. Viesiem izradīja visus cehus (tāds, starp citu, bija viens no Marka Marmura Vizītkaršu konkursa jautājumiem - no kādām ražošanas nodaļām sastāv a/s GP-Ādaži?). Vairākiem ciemiņiem par gaļas pārstrādes uzņēmumu bija, varētu teikt, profesionāla interese - starp konkursa dalībniekiem izrādījās esam gan zemnieki, gan tirgotāji, gan lietpratīgi kulināri. Tāpēc Ādažu gaļas pārstrādes speciālistiem tika uzdoti visnotaļ lietišķi un izzinoši jautājumi, daži no tiem - ādažniekiem īpaši rosinoši. Piemēram, par firmas veikala atvēršanu Rīgā. Kāds ciemiņš pat piemērotas telpas savā atgūtajā privātīpašumā piedāvāja. Vizītkaršu lasītāji interesējās - cik liela tā GP-Ādaži ražojumu daudzveidība? Izrādās, ievērības cienīga: 45 veidu desu un gaļas izstrādājumi; 16 veidu liellopu un cūkgaļas pusfabrikāti; 14 veidu subprodukti; zivju milti.
Kad viesi tika lūgti pie bagātīgi klātā galda omulīgajā kafejnīcā, nobaudīt varēja daudz ko no GP-Ādaži gaļas izstrādājumu daudzveidības. Atbraucēji garšoja un vērtēja. Kas nu kuram smēķēja. Uzteica, piemēram, ādažnieku Aknu desu - nevienam citam ražotājam tik garda tā neesot. Kopš Jaungada Ādažos gatavo cieti žāvētās mednieku desiņas - arī tām tika labs vārds. Kas vislabāk pie dūšas iet pašiem ādažniekiem?
 |
| lasītāji kopā ar Gundegu Svenci ekskursijā pa GP-Ādažu cehiem |
Savukārt GP-Ādaži valdes priekšsēdētājs Marks Marmurs iesaka nobaudīt šķiņķa gabaliņus ar garšvielām, bet Allažu cūku kompleksa vadītājs Gatis Karlovs balso par jēli žāvēto gaļu - nu, tas esot kaut kas fantastiski gards! To gan parasti gatavojot pēc pasūtījuma, tāpēc delikatese vienmēr nobaudāma nav. Ciemiņi ne tikai baudīja, bet izteica ražotājiem arī pa kādai interesantai ierosmei. Šķiroties kā mājinieki, tā tālumnieki atzinās - šī tikšanās esot bijusi abpusēji rosinoša.
| Ādažos – ne tā, kā citur |
1997.03.07 Neatkarīgā Rīta Avīze EGLĪTE, INA |
===================
|
Noturēties tirgus svārstībās
Gaļas iepirkuma cenu svārstības un nenoteiktība nobaroto lopu pieņemšanā gaļas kombinātos — tirgus nestabilitāte — visbiežāk rada galvassāpes cūkgaļas ražotājiem. Viena no iespējām, kā šo situāciju stabilizēt — veidot vienotu kompleksu, sākot ar dzīvnieku nobarošanu, gaļas ražošanu un beidzot ar tās pārstrādi, lai nav jālauza galva par to, kur nobarotos suķus likt, nedz arī par to, kur ņemt gaļu desām. Pēc šāda principa izveidota akciju sabiedrība "GP—Ādaži".
A/s "GP-Adaži" valdes priekšsēdētājs MARKS MARMURS: — Kā akciju sabiedrība strādājam no 1993. gada 11. novembra. Sākumā bija tikai gaļas pārstrāde. Drusciņ sākām ar putniem — pārliecinājāmies, ka tas šajos ekonomiskajos apstākļos nav izdevīgi. Tāpēc putnu kompleksu pagaidām "iesaldējām". Palēnām pārgājām uz cūku audzēšanu un nobarošanu. 1993. gadā mums bija viens cūku komplekss "Dālderi" ar 2,5 tūkstošiem dzīvnieku. Vēlāk nopirkām arī otru — "Krastmalas". Toreiz tur bija tikai 141 cūka. Tagad — 3,5 tūkstoši ("Dālderos" — 6 tūkstoši). Ja vēl pagājušajā gadā mēs vidēji mēnesī no viena kompleksa kāvām 200 cūkas, no otra — 100, tad šogad attiecīgi 600 un 300. Tas, ka pārstrādes uzņēmumam aizvien mazāk jāiepērk Latvijā izaudzētie dzīvnieki — liellopi un cūkas — no citurienes, ir liels atvieglojums. Mēnesī pārstrādes uzņēmumam vajadzīgas 1400 nobarotas cūkas. Deviņus simtus no tām mēs nobarojam paši, pārējos piecus simtus piepērkam klāt — par Ls 0,70 kilogramā (tāda ir arī mūsu pašražotās gaļas pašizmaksa). Mūsu gaļas pārstrādes apjomi ir 8 — 10 tonnas dienā. Diemžēl pagaidām tādu daudzumu mums Latvijā pārdot ir visai grūti, tāpēc pašreizējie ražošanas apjomi — 5 — 6 tonnas dienā. Mēnesī vidēji ražojam 120 — 130 tonnas apmēram 40 nosaukumu gaļas izstrādājumu. Sākot ar pusfabrikātiem (karbonādes, filejas, subprodukti, galvas, malta gaļa, gulašs, kauli, zupas izlase u. tml.) un beidzot ar cīsiņiem, sardelēm, pusžāvētām, vārāmām desām galertu desu apvalkā un žāvējumiem. Produkcijas realizācija — pārsvarā Rīgā, Pierīgā. Mūsu produkciju kopumā ņem 282 firmas. Mēģinājām atrast noieta tirgu arī ārpus Latvijas — Maskavā. Viņi labprāt ņemtu mūsu produkciju, bet ir grūtības ar apmaksu. Tāpēc no šā nodoma nācās atteikties. Uzcēlām savu katlumāju. Ir sava kautuve, arī graudu kalte, kurā varam glabāt 3,5 tūkstošus tonnu labības. Lopbarību sākām gatavot uz vietas. Visus ražošanas atlikumus no kautuves un pārstrādes uzņēmuma liekam katlā. Pievienojam graudus, klijas vai drabiņas un augstā temperatūrā zem augsta spiediena savārām putrā. Paši gatavojam arī zivju miltus. Tādējādi šādā bezatlikumu tehnoloģijā izmantojam visu, rezultātā iegūstot salīdzinoši lētu lopbarību.
— Vai šāds saimniekošanas veids sevi attaisno? Vai pašreizējā situācijā vieglāk nebūtu nevis spēkus "dalīt", bet specializēties vienā jomā?
— Tas ir viens no variantiem, kā šajos ekonomiskajos apstākļos elastīgi saimniekot. Līdz šim labākā situācija bija gaļas pārstrādē. Likās, ka uzņēmums varētu "izdzīvot" arī viens pats. Šogad produkcijas realizācija gada sākumā sāka kristies līdz pat jūnijam. Savukārt cūku nobarošanas kompleksi tagad nostabilizējušies, kaut arī kopumā tajos ekonomiskā situācija nav viegla. Tāpat kā visiem, ir grūtības ar graudiem. Katru mēnesi mums vajag 300 tonnu labības. Šā gada 1. janvārī mums bija tikai 19,1 tonna. Varat iedomāties, cik daudz pūļu bija jāpieliek, lai sagādātu trūkstošo. Ir taču zināms, ka Latvijā tagad ne tikai nav iespējams nopirkt labus graudus — pat sliktus nevar dabūt. Mums ar to nodarbojas viens cilvēks, kas caurām dienām zvana un lūdzas... Pagaidām esam izķepurojušies. Kaut dažkārt cūkām bijis plānāks aizdars, vēl nav bijis tā, ka nebūtu ko silēs likt. Turklāt spēkbarību pērkam par tādām cenām, kādas tās nu pašlaik Latvijā ir. Lai iznāktu lētāk, izmantojam graudu blakusproduktus... Vislielākās grūtības sagādā produkcijas realizācija. Ja tā būtu normāla, tad varētu strādāt. Ja varētu noturēties tādā līmenī, kādā esam pašlaik (kā tautā saka, "pa nullēm"), tad jau būtu labi. Salīdzinājumā ar pērno gadu realizācija ir nokritusies par 10%. Jūnijā situācija nedaudz uzlabojās. Ir vieglāk, jo esam nedaudz nostabilizējušies, tomēr joprojām vajag ieguldīt lielus līdzekļus, lai savestu kārtībā cūku nobarošanas kompleksus, kas celti padomju laikos.
A/s "GP-Ādaži" valdes priekšsēdētāja vietniece ražošanas jautājumos, galvenā veterinārārste GUNDEGA SVENCE: — Dzīve kļūst aizvien dārgāka — elektrība, lopbarība, pieaug nodokļi, tajā pašā laikā gaļas izstrādājumu cenas nemainās. Produkcijas realizācija krītas. Ja agrāk no mums firmas ņēma pa simts kilogramiem, tad tagad — pat 3 kilogramus. Tātad acīmredzot ir ļoti daudz pagrīdes firmu, kas norēķinās skaidrā naudā, nemaksājot nodokļus valstij. Saprotams, viņiem saimniekošana ir daudz vieglāka. Mēs neesam nekāds mazais desu cehs — lielam kuģim šajos "ūdeņos" izgrozīties ir daudz grūtāk...
Turklāt strādājam tikai ar Latvijas gaļu. Neiepērkam nevienu kravu nekvalitatīvas gaļas, arī aizvietotājus ne. Neizmantojam pat atdzesētu sasaldēto gaļu, kas pazemina kvalitāti. Līdz ar to produktiem ir labāka garša. Mūsu izstrādājumiem ir laba kvalitāte. Saprotams, izmantot saldētu gaļu, tās aizvietotājus būtu lētāk. Taču mēs šo ceļu neejam. Ko var vinnēt uz lētākām izejvielām, to var pazaudēt uz produkta kvalitātes rēķina un līdz ar to — arī klientus.
— Ja lopbarību gatavu pieved klāt un nobarotos suķus paņem kaušanai — tad cūku kompleksa vadītājiem gan viegla dzīve...
Cūku kompleksa "Dālderi" vadītajā ANITA LANCMANE: — Tā nav nedz vieglāka, nedz grūtāka kā citviet Latvijā. Varbūt vienīgi stabilāka — nav tik nervozas atmosfēras, jo liels atspaids ir barība, ko cūku kompleksiem piegādā no gaļas pārstrādes uzņēmuma. Arī gaļas realizācijā neesam tik ļoti atkarīgi no tirgus un tā iespējām. Barība pagājušajā gadā no mūsu kompleksa kopējām izmaksām sastādīja tikai 40%, bet šogad_ vidēji piecos mēnešos — jau 70%. Pērn par spēkbarību maksājām 65 latus tonnā, bet tagad pat klijas maksā jau 95 (!) latus tonnā. Lopbaribas cenas augušas divkārt, tajā pašā laikā iepirkuma cenas par cūkas dzīvsvara kilogramu ir pat samazinājušās no Ls 0,75 uz Ls 0,70. Vēl jārunā arī par lopbarības kvalitāti — vai tās cena atbilst atdevei. Tas pašlaik cūkgaļas ražošanā ir galvenais. Tāpēc esam izveidojuši pašreizējiem apstākļiem piemērotu dzīvnieku nobarošanas sistēmu. Ja nevaram nodrošināt labu uzturu visā cikla garumā, tad, mūsuprāt, būtiski ir vismaz sākuma posmā iedot maksimāli pilnvērtīgu barību, lai sivēni var "atsperties". Jaundzimušie sivēni līdz nobarošanas vecumam saņem triju veidu Holandes starterbaribu (atkaribā no vecuma), kuru iepērkam no firmas "Proventus Farm". Kaut arī tā ir salīdzinoši dārga, nu jau četrus mēnešus mēs to lietojam. Un rezultāti neizpaliek — 68 dienās sivēni vidēji sver 20 — 23 kg. No Holandes rādītājiem mēs atpaliekam tikai par 2 kg. Latvijas apstākļos tas ir labi. Tā kā mums ir pilns ražošanas cikls, t. i., sivēnus iegūstam paši, tāpēc būtiska ir arī sivēnmāšu barošana. Tām cūciņām, kuras izvēlamies ganāmpulka atražošanai, tūlīt pēc starterbarības izmantojam spēkbarību atšķirībā no nobarošanai paredzētajiem dzīvniekiem, kuriem pamatbarība ir putra. Lielākais dzīvsvara pieaugums mūsu kompleksa nobarošanas boksos ir bijis 592 grami diennaktī, kad putrai pievienoja miltus. Ja tāds rādītājs būtu regulāri, tad varētu dzīvot lepni. Kaut gan pašlaik jautājums par dzīvnieku svara pieaugumu nav gluži vietā. Situācija valstī kopumā tagad ir tāda, ka vissvarīgākais rādītājs ir — cik izmaksā viens kg dzīvsvara pieauguma. Tas tagad ir izšķirošais kritērijs, vai kompleksam ir vērts pastāvēt.
Cūku kompleksa "Krastmalas" vadītājs GATIS KARLOVS: — "Krastmalās" izmantoju angļu starterbarību. Var strīdēties par dažādām cūku nobarošanas metodēm, taču svarīgākais — lai būtu zināma stabilitāte visā nobarošanas ciklā, sākot no nulles (1 kg) līdz 100 kilogramiem. Manuprāt, nav jēgas pirmajos mēnešos "izrauties" — sasniegt 16 — 20 kilogramus dzīvsvara, ja pēc tam nevar nodrošināt dzīvsvara pieauguma tempu stabilitāti visā nobarošanās laikā. Kamēr nevar nodrošināt visu ciklu ar pilnvērtīgu barību, atteikšos komentēt savu attieksmi pret dažādām nobarošanas metodēm. Tagad visi pārsvarā runā par lopbarības cenām. Ne mazāk būtiski ir arī cūku turēšanas apstākļi dotajā fermā. Mēs dažkārt zaudējam lielu naudu, strādājot morāli novecojušās kūtīs ar neekonomiskām barošanas iekārtām, kas prasa izdevumus, kurus varētu ietaupīt. Pašlaik ir tas laiks, kad būtiski ir arī pagūt ielēkt "aizejošā vilcienā"...
A. Lancmane: — "Dālderu" komplekss sevi atmaksā pilnībā — gan algas, gan nodokļus, gan remontus. Ja mēs nemitīgi neieguldītu līdzekļus kūts atjaunošanā, tad tā nestu "peļņu". Taču tas ir relatīvi — ja mēs neko neieguldīsim kūts rekonstrukcijā, modernizācijā, pēc neilga laika būsim bankrota priekšā. Tāpēc pērn ne tikai salabojām elektroinstalāciju, bet arī nedaudz to izmainījām. Tas deva atspērienu, un šogad mūs vairs tik ļoti neietekmē elektroenerģijas cenu pieaugums. Galarezultātā tas samazina produkcijas pašizmaksu un "atbrīvo" līdzekļus tālākai rekonstrukcijai un modernizācijai. Šogad paredzēts veikt lielāko daļu no kanalizācijas sistēmas pārveidošanas. Situācija kompleksā nu būtu puslīdz stabila, ja mūs neietekmētu gaidāmā robežu "atvēršana". Nesen biju pieredzes apmaiņā Lietuvā "Jurborkas" cūku nobarošanas kompleksā. Viņiem valsts nāk pretī. Ir lauksaimniecības attīstībai labvēlīga nodokļu politika, salīdzinoši zemas elektroenerģijas cenas utt. Lai tuvotos Eiropas Savienības līmenim, ir svarīgi strādāt līdzvērtīgos apstākļos. Tāpēc arī Lietuvā cūkkopības nozare strauji attīstās, kamēr mēs Latvijā cīnāmies par izdzīvošanu. Baltijas kopējā tirgus izveidošana mums nebūtu bieds, ja Latvijā nodokļu sistēma veicinātu cūku nobarošanas sistēmas modernizāciju atbilstoši Eiropas Savienības prasībām. Ja tas netiks izdarīts, mēs neesam spējīgi konkurēt ar kaimiņvalstīm. Līdz ar to Latvija pilnībā pārvērtīsies par importētājvalsti.
|
🐖🐖🐖🐖🐖
🐖🐖🐖🐖🐖
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru