Pie savas zemes
Oktobrī Cēsu rajona izpildkomitejas sēdē izskatīja agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētaja A. Kaula iesniegumu par jaunsaimnieka darba uzsākšanu uz kolhoza «Sarkanais karogs» zemes. A. Kauls izvēli pamatoja: «Savus solījumus agrofirmas «Ādaži» ļaudīm esmu izpildījis, neesmu palicis parādā arī Lauksaimnieku savienībai. Atlikušajā laikā centīšos paveikt vēl nepadarīto, lai nākamajam agrofirmas priekšsēdētājam, ļaudīm, Lauksaimnieku savienībai neatstātu savus neizdarītos darbus. Pēc profesijas esmu mehanizators, protu arī celtniecības darbus un ceru, ka Cēsu rajonam par manu saimniecību nebūs jākaunas.» Uz izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka J. Herbsta jautājumu, kāpēc izvēlēts tieši Cēsu rajons, A. Kauls atbildēja, ka tas ir viens no latviskākajiem un ar brīnišķīgām dabas ainavām.
Pēc Cēsu rajona laikraksta «Padomju Druva»
* Darba Balss / 02.11.1989
🍀 🍀 🍀
Paredzēt, tas ir izdzīvot
VIENA DIENA KAULU KARALISTĒ
INA EGLĪTE
Stāvam kādā no šīs puses daudzajiem pakalniem, un viss ir kā uz delnas lauki kā galdi, lekna zeme, jaunu ķieģeļēku puduris. Pilij trūkst tikai tornīšu un pie pils golfa laukuma. Alberts Kauls bilst: te, rau, ir viņa Kurši. Maķenīt nostāk Alberta Kaula juniora lauki, viņa Ventiņi. Vārdu sakot Kaulu karaliste. Acīm slēģus priekšā neaiztaisīt un mēlei piekaramo atslēgu neaizlikt. Par Ādažu eksvadītāja jaunsaimniecību daudz dzirdēts valodās un nevalodās. Jā, te, Cēsu pusē, nu viņš ir. Ar visu bagātību vienu laulību, trijiem bērniem, četriem mazbērniem, ar gandrīz pussimts hektāriem zemes, ar žilbinošiem ienākumiem un galvu reibinošiem izdevumiem. Brīžam noslēpumaini rezervēts, brīžam sirsnīgi vaļsirdīgs. Saimnieks savos Kuršos. Masu mēdiju desanti šurp nelido. Uz šo tikšanos gaidīju kopš gada sākuma. Alberts Kauls nesteidzās dot piekrišanu sarunai. Pieklājīgi aizbildinājās citi darbi steidzinot. Bet nu aicināja braukt uz Kuršiem aprunāties.
KURŠI UN VENTIŅI OĀZE LATVIJĀ?
Kāpēc devāt priekšroku kartupeļu audzēšanai?
Man bija pieredze. Ādažos, pirms tam Ezerciemā. Un te zeme kartupeļiem piemērota. Arī līdzekļus vajadzēja. Tagad ražas novākšana rit pilnā sparā. No astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Ar vienu kartupeļu kombainu strādā mans vecākais dēls Alberts, ar otru puisis no Ādažiem, ar kura ģimeni mums vienmēr ir bijušas labas attiecības. Kartupeļi padevušies, iznāk vismaz 300 centneri no hektāra. Divkājainie lāči ražu arī pārbaudīja pa Gauju laiviņā braukdami, te piestāja un noraka dažus maisus kartupeļu. Varēja gan paprasīt mēs nebūtu lieguši...
Ko jūs pats te darāt?
Pavasaros parasti sagatavoju zemi. Šai pusē mūsu kartupeļu audzēšanas tehnoloģija šķiet neparasta. Mans dēls Armands gan teic vai tad kartupelis Latvijā ir parasts? Tas taču te kā aborigēns! . . . Tātad sākam rosīties agri pavasarī. Kad zeme apžūst, to nošļūc. Lai aizturētu mitrumu. Tad ecē, frēzē, dod minerālmēslojumu, atkal frēzē un tad stāda kartupeļus. Vasarā reizi nedēļā miglojam. Novācam mehanizēti. No lauka uzreiz prom uz Ādažu noliktavām. Kā atlīdzināt talciniekiem? Armanda studiju biedri visi trīs solīdi puiši strādā ļoti labi. Maksāju 50 rubļus par dienu. Divi līgatnieši, tēvs ar dēlu, samaksu ņem graudā pūru kartupeļu par dienu. Tas pats apmēram sanāk.
Jums ar vecāko dēlu ir katram sava saimniecība, taču strādājat visi kopā. Vai principiālos jautājumos nerodas dom starpības?
Nē. Kā jebkurā normālā ģimenē galvenā noteikšana pieder vecākiem. Un mēs taču specializējamies! Vecākais dēls ir skolojies Akadēmijā par inženieri, te pārzina ar tehniku saistītos darbus. Mani pienākumi agronomijā un celtniecībā. Armands mācās Akadēmijā, kā smejos, par mežabrāli un pagaidām palīdz galvenokārt fiziski, taču turpmāk domā te iekopt parku un nākotnē varbūt pat strādāt Gaujas nacionālajā parkā. Viņa ģimenīte, starp citu, prāto, ka derētu pašiem sava saimniecība. Jā, un mūsu jaunākais, Ernests, viņam ir 15 gadi, tāpat te palīdz.
Kaula kungs, bet ko jūs būtu iesācis, ja jums būtu trīs meitas?
(Pēc brīža.) Tā būtu liela problēma ... Varbūt znoti būtu bijuši kārtīgi? Mazmeitiņa man ir, tā ka jāsāk vien tam gatavoties …
Pērn laikrakstā «Zeme», stāstot par jūsu saimniecību, tika paredzēts, ka pēc gadiem 7 —10 Latvijā būšot pirmie fermeri miljonāri. Ar to laikam domāja jūs?
(Aizrautīgi smejas.) Nu, jūsu zināšanai .. . Pagājušajā gadā nodevām 1000 tonnas kartupeļu par 30 kapeikām kilogramā. Apmēram pusi ienākumu izdevām par sēklu, servisa pakalpojumiem un citām vajadzībām. Šoruden, domāju, nodosim ap 800 tonnu kartupeļu, par 1,20 rubļiem kilogramā. Aprēķins vienkāršs . . .
Un ko tad iesāksiet?
Mums ir lieli izdevumi. Celtniecība dārga. Mans bijušais «Sprigulītis», Ādažu Tautas deju kolektīvs, prasās, lai sponsorē. Šovasar viņiem nokārtojām braucienu uz Kanādu. Nu un jāatdod parāds Ādažiem.
Abi ar dēlu aizņēmāties pa 150 tūkstošiem rubļu katrs?
Jā, Savu daļu jau atdevu. Atteicos arī no savām akcijām.
Kāpēc?
Nav vairs ticības, ka tās man ko varētu nest.
Ja jau jums nav ticības, ko tad lai pārējie akcionāri teic?
Mjā ... Pārējiem citu iespēju nav, viņiem jācer. Ja nopietni, savulaik jau teicu, ka Ādažos ir laba bāze, te varētu būt liela koncerna kodols, tikai jāpiesaista daudz dažādu uzņēmumu un jāizvērš darbība dažādos virzienos. Bet Ādaži aizgāja pat no savienības. .. Man negribas te vairs ko teikt.
Ap jums labprāt trin mēles. Runā, piemēram, ka katram Kaulam esot pa divām mašīnām. Vai no tiesas?
Pa divām nē, bet pa vienai gan. Šī, ar kuru šurp atbraucām (Nissan I. E.), ir mana dienesta mašīna kā Austrijas un savienības firmas sadraudzības padomes priekšsēdētājam. Pašam ir devītā modeļa žigulītis, mūsu studentiņam, Armandam, piektais. Visiem kopīga ir ņiva. Mašīna nav luksusa lieta, laukos nepavisam. Jaunsaimnieki dzīvo un strādā stipri atšķirīgi.
Vai interesējaties, kā veicas pārējiem?
Jā. Braucu pie viņiem, viņi, daudzi, brauc pie manis. Nav gandrīz tādas dienas, kad Kuršos un Ventiņos kāds neierastos. Vēl jau te nav daudz ko rādīt, un tas, kas ir, pats Dievs palīdzējis ..
Vai jums ir kādas rūpes?
Man? Nūja, ka ir. Negribas ticēt... (Smej.) Kā nu bez problēmām! Vakar, piemēram, no Gulbenes atbrauca kāds priekšsēdētājs un lūdza palīdzēt iegādāties mašīnu neesot ne darba, ne savas. Jādomā, kā palīdzēt. Šajos laikos tikt pie auto vairs nav vienkārši.
Piedošanu, bet tās tomēr ir prasītāja raizes, nevis jūsējās.
Cilvēks tomēr atbrauca pie manis, jāpalīdz. Un savas problēmas arī ir. Ātrāk jāpabeidz celtniecība Kuršos, mana «pils», un jāpasludina «neatkarība». Zeme visā pasaulē visupirms ir neatkarības pamats, bet man te vēl būs sava karaliste, būšu monarhs. (Sirsnīgi smejas.) Mums būs karogs un himna ģimenes svētkiem par godu. Un, kad tiks nokārtots zemes jautājums, varēšu uzsākt sarunas ar valsti ... Ja nopietni, vēlāk vairāk palīdzēšu apkārtējiem zemniekiem lai organizētu kooperācijai. Mums vajadzētu savu gateri un kalti. Tāpēc jānokārto attiecības ar Āraišiem.
Kaula kungs, piedodiet par vaicājumu, vai jūs palīdzat nesavtīgi?
Kā lai saka... Nesen piezvanīja no Krāslavas un lūdza dažas tonnas kartupeļu. Skaidrs, ka es lūdzu, lai brauc vien pakaļ. Firma, kurā darbojos, Latvijā ievedīs kādus piecus tūkstošus tonnu degvielas. Arvien cenšos izpalīdzēt. Pretī ko prasīt man neļauj sirdsapziņa. Kaut gan it kā neko arī nevajag. Salīdzinoši ar pārējiem esmu stipri labāk nodrošināts. Un, ja arī ko prasītu pretī, tad nonāktu pretrunā ar Jaunās ēras mācību. Starp citu, mēs ģimenē visi ar to esam aizrāvušies. Studējam, spriežam un joprojām īsti nesaprotam, kas no vecā ir bijis pozitīvs, kas negatīvs. Jā, nežēlīga partijas diktatūra, tomēr tos līkločus sabiedrības attīstībā vajadzēja, lai atbrīvotos no liekā. Absolūti noliegtajā pagātnē viss tomēr nav peļams. Mēs katrs, protams, esam atšķirīgi gan izturības, gan apdāvinātības, gan cilvēcisko īpašību ziņā.
Vai kādreiz esat prātojis, kas ir jūsu veiksmes pamatā? Neatlaidība vai, kā Alla Pugačova dzied, daudzie draugi, vai, kā ieminējāties, jums palīdz Dievs?
(Pēc brīža.) Veiksmes varētu būt iepriekšējās darbības rezultāts. Gandrīz 17 gadus taču nostrādāju Ādažos. Jā, mani labi pazīst Austrumos, un kāpēc gan lai to neizmantoju? Ir pietiekami arī ienaidnieku, tikai cenšos viņiem nepievērst īpašu uzmanību. Nu, un liktenis arī ir man labvēlīgs.
Jūs darbojaties vērienīgi. Pēc kā tiecaties?
Sevi apliecināt. Bērnībā biju iedomājies kļūt par direktoru, aizstāvēt kandidāta, vēlāk doktora disertāciju. Man bija ļoti nopietni zinātniskie vadītāji Bronšteins, Maskavas mērs Popovs . .. Doktora disertācija tā arī palikusi nepabeigta. Tagad svarīgāki uzdevumi jaunsaimniecībā, kartupeļu audzētāju asociācijā, uz kuru cer Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā un citur. Un kādi spēki te piesaistījušies! Nudien, laime atkal stāv klāt! Ārzemju firmas mūsu piekrišanu vien gaida, tāpat daudzie kopuzņēmumi ar Ameriku, Austriju, Zviedriju, Somiju. .. Tas viss, kas mums ir, jau nodrošina gandrīz pilnu kompleksu, kas saistās ar kartupeļu audzēšanu un pārstrādi, sākot ar sēklas izaudzēšanu un beidzot ar tirdzniecību.
Kad Rīgā, Maskavā, Sanktpēterburgā vai kur citur būs kāds krodziņš, kas sauksies, teiksim, «Pie Kaula»?
Pirmais būs tepat, Skaņupēs. Amerikas laukos ik pēc dažiem kilometriem ir kāda ēstuvīte, bet te pagaidām nav nekā.
Vai, kā derētu!
Ja ieņēmumi par kartupeļiem būs, cik iecerēts, tad kāda darbība te varētu sākties jau šī gada beigās. Neviens no maniem dēliem pagaidām vēl negrib uzņemties, bet gan jau! Kā šāds saieta nams sauktos, vēl neesmu domājis. Neplānoju te arī kādu īpašu ienākumu avotu. Būtu jauki, ja cilvēki šeit iegrieztos brīvajā laikā, satiktos, padiskutētu. Varbūt viņiem šķistu interesanta arī Jaunās ēras mācība. Vai tas nebūtu progresīvs solis? Un šejienieši patiešām ir ļoti, ļoti jauki.
Pafantazējiet, lūdzu, par Kuršiem kā te būs pēc gadiem trim, pieciem?
O, šeit būs nopietns koncerns! Arī Kurši būs tā sastāvā. Ļoti daudz līdzekļu veltīsim garīguma, tikumības attīstībai. Varētu veidot, piemēram, Rēriha mācību centru. Pusaudži šurp brauktu uz vasaras nometnēm, šajā mācībā iedziļinātos arī jaunieši un padzīvojuši cilvēki... Garīgums ir pamats, lai veidotos citādāka attieksme pret sabiedrību, pret dzīvi vispār.
Vai jūs ir par ko apskaust? Vai esat parasts jaunsaimnieks Latvijas laukos?
Domāju, ka jā. Neba es vienīgais tāds. Nu, kaut vai Blūms Jānis. Viņam gan ir tikai divi dēli. Viens, kas strādā Ādažos, saimniecību izlēmis veidot Smiltenē. Otrais, kas arī strādāja Ādažos, Rīgā ir Viskaļa kompleksa direktors. Pats Blūms Jānis veido saimniecību Pāvilostas tuvumā, viņa māsa Jelgavas apkaimē. Vērienīgi rosās Oskars Grīgs. Mēs labi satiekam. Zemniekiem jāturas kopā. Nūja, visi vēl tik vērienīgi nevar.
Kā saimniekot iesācējam?
Nedrīkstētu dot zemi kūtram, kas tik to gribētu. Polijā savulaik tiem, kam zeme pienācās īpašumā, bet nebija lauksaimnieciskas izglītības, pat nepiešķīra mantošanas tiesības. Ar zemi nedrīkst šā tā. Sākt, manuprāt, vajadzētu ar kādiem piecdesmit hektāriem tad var veidot kārtīgu saimniecību. Jāorganizē konsultāciju dienests, tāds, kādu savulaik iecerējām Lauksaimnieku savienībā, lai zemniekam būtu, kur padomu prasīt. Derētu zemnieku sabiedrības, kas galvotu par savējiem, ja, piemēram, jāpiešķir kredīts. Ar laiku, protams, pati banka lūkos, kā fermeri strādā un kuram var dot aizdevumu.
Ar ko turpmāk jaunsaimniecībā esat iecerējis nodarboties?
Gadus četrus audzēsim kartupeļus, pēc tam varbūt ķimenes. Tās der gan medicīnā, gan pārtikas rūpniecībā, tā ka vismaz desmit hektārus varētu atvēlēt. Un zālāju sēklas. Āboliņu, timotiņu. Lielsaimniecības ar to vairs tā īsti nenodarbojas, jaunsaimnieki vēl ne. Vispār jāskatās, ko diktē tirgus. Orientēsimies uz Austrumiem. Uz Rietumiem jāveido īpašas firmas.
Šajā vietā mīļotais lasītājs varētu izsaukties un kas man no tā?!
Vai dieniņ! Katrs lai pats domā par sevi! Un lai dara. Es domāju par savu karalisti. Bet no mūsu kopējā darba veidosies Latvija.
Kad atvaļinājumā brauksiet, piemēram, uz Havaju salām vai Floridu?
(Sirsnīgi smej.) Pagaidām nav ne tādu iespēju, ne arī tāda sapņa. Vislabākā Florida tepat vien, Kuršos, ir. Toties vēlos, lai Armands kādu kursu pabeigtu Kanādas vai Zviedrijas augstskolā. Ernests arī varētu studēt ārzemēs. Pats novembrī esmu paredzējis paskoloties par brīvā tirgus lietām Austrijā vai Vācijā. Ieceru daudz un priekšlaikus negribas visas atklāt... Galvenais, kas man vajadzīgs, ir miers. Lai Latvijā ir brīvi apstākļi darboties.
Alberts Kauls aicina aplūkot viņa karalisti. Galvenās ēkas jau uzceltas. Garāžas. Mītne kombainiem. Lopiem. Būšot zirgs, aitas un zosis, mazdēls, pusotrgadīgais vīriņš, kas ne soli neatstājas no vectēva, taču ir Mārtiņš! Vēl šai ēku pudurī klēts, kam apakšā pagrabs. Pagalmā stādīšot ozolu, ap ēkām eglīšu dzīvžogu. Būšot peldbaseins un tenisa laukums, un liels augļu dārzs. Dzīvojamā māja varena, ar daudzām istabām, kamīnu un virtuvi, kurā paredzētas trīs krāsnis malkas, gāzes un elektrības (saimnieces gatavojot droši vien dziedās kā lakstīgalas rožu dārziņā), un bibliotēka («Mums ir ap septiņiem tūkstošiem grāmatu.»).
Turīgā, ar dzīvi apmierinātā sabiedrībā to visu, protams, uztvertu citādāk. Pie mums droši vien nē, pagaidām vēl nē. Tāpēc Kurši un Ventiņi vēl kādu laiku daudziem šķitīs kā oāze Latvijas laukos. Bet varbūt taisnība ir psihologiem, kas apgalvo: sev neticam, citus pārvērtējam? Galu galā tepat taču Latvijā tie Kurši un Ventiņi vien ir, mūsu pašu Latvijā.
Ko jūs pats te darāt?
Pavasaros parasti sagatavoju zemi. Šai pusē mūsu kartupeļu audzēšanas tehnoloģija šķiet neparasta. Mans dēls Armands gan teic vai tad kartupelis Latvijā ir parasts? Tas taču te kā aborigēns! . . . Tātad sākam rosīties agri pavasarī. Kad zeme apžūst, to nošļūc. Lai aizturētu mitrumu. Tad ecē, frēzē, dod minerālmēslojumu, atkal frēzē un tad stāda kartupeļus. Vasarā reizi nedēļā miglojam. Novācam mehanizēti. No lauka uzreiz prom uz Ādažu noliktavām. Kā atlīdzināt talciniekiem? Armanda studiju biedri visi trīs solīdi puiši strādā ļoti labi. Maksāju 50 rubļus par dienu. Divi līgatnieši, tēvs ar dēlu, samaksu ņem graudā pūru kartupeļu par dienu. Tas pats apmēram sanāk.
Jums ar vecāko dēlu ir katram sava saimniecība, taču strādājat visi kopā. Vai principiālos jautājumos nerodas dom starpības?
Nē. Kā jebkurā normālā ģimenē galvenā noteikšana pieder vecākiem. Un mēs taču specializējamies! Vecākais dēls ir skolojies Akadēmijā par inženieri, te pārzina ar tehniku saistītos darbus. Mani pienākumi agronomijā un celtniecībā. Armands mācās Akadēmijā, kā smejos, par mežabrāli un pagaidām palīdz galvenokārt fiziski, taču turpmāk domā te iekopt parku un nākotnē varbūt pat strādāt Gaujas nacionālajā parkā. Viņa ģimenīte, starp citu, prāto, ka derētu pašiem sava saimniecība. Jā, un mūsu jaunākais, Ernests, viņam ir 15 gadi, tāpat te palīdz.
Kaula kungs, bet ko jūs būtu iesācis, ja jums būtu trīs meitas?
(Pēc brīža.) Tā būtu liela problēma ... Varbūt znoti būtu bijuši kārtīgi? Mazmeitiņa man ir, tā ka jāsāk vien tam gatavoties …
Pērn laikrakstā «Zeme», stāstot par jūsu saimniecību, tika paredzēts, ka pēc gadiem 7 —10 Latvijā būšot pirmie fermeri miljonāri. Ar to laikam domāja jūs?
(Aizrautīgi smejas.) Nu, jūsu zināšanai .. . Pagājušajā gadā nodevām 1000 tonnas kartupeļu par 30 kapeikām kilogramā. Apmēram pusi ienākumu izdevām par sēklu, servisa pakalpojumiem un citām vajadzībām. Šoruden, domāju, nodosim ap 800 tonnu kartupeļu, par 1,20 rubļiem kilogramā. Aprēķins vienkāršs . . .
Un ko tad iesāksiet?
Mums ir lieli izdevumi. Celtniecība dārga. Mans bijušais «Sprigulītis», Ādažu Tautas deju kolektīvs, prasās, lai sponsorē. Šovasar viņiem nokārtojām braucienu uz Kanādu. Nu un jāatdod parāds Ādažiem.
Abi ar dēlu aizņēmāties pa 150 tūkstošiem rubļu katrs?
Jā, Savu daļu jau atdevu. Atteicos arī no savām akcijām.
Kāpēc?
Nav vairs ticības, ka tās man ko varētu nest.
Ja jau jums nav ticības, ko tad lai pārējie akcionāri teic?
Mjā ... Pārējiem citu iespēju nav, viņiem jācer. Ja nopietni, savulaik jau teicu, ka Ādažos ir laba bāze, te varētu būt liela koncerna kodols, tikai jāpiesaista daudz dažādu uzņēmumu un jāizvērš darbība dažādos virzienos. Bet Ādaži aizgāja pat no savienības. .. Man negribas te vairs ko teikt.
Ap jums labprāt trin mēles. Runā, piemēram, ka katram Kaulam esot pa divām mašīnām. Vai no tiesas?
Pa divām nē, bet pa vienai gan. Šī, ar kuru šurp atbraucām (Nissan I. E.), ir mana dienesta mašīna kā Austrijas un savienības firmas sadraudzības padomes priekšsēdētājam. Pašam ir devītā modeļa žigulītis, mūsu studentiņam, Armandam, piektais. Visiem kopīga ir ņiva. Mašīna nav luksusa lieta, laukos nepavisam. Jaunsaimnieki dzīvo un strādā stipri atšķirīgi.
Vai interesējaties, kā veicas pārējiem?
Jā. Braucu pie viņiem, viņi, daudzi, brauc pie manis. Nav gandrīz tādas dienas, kad Kuršos un Ventiņos kāds neierastos. Vēl jau te nav daudz ko rādīt, un tas, kas ir, pats Dievs palīdzējis ..
Vai jums ir kādas rūpes?
Man? Nūja, ka ir. Negribas ticēt... (Smej.) Kā nu bez problēmām! Vakar, piemēram, no Gulbenes atbrauca kāds priekšsēdētājs un lūdza palīdzēt iegādāties mašīnu neesot ne darba, ne savas. Jādomā, kā palīdzēt. Šajos laikos tikt pie auto vairs nav vienkārši.
Piedošanu, bet tās tomēr ir prasītāja raizes, nevis jūsējās.
Cilvēks tomēr atbrauca pie manis, jāpalīdz. Un savas problēmas arī ir. Ātrāk jāpabeidz celtniecība Kuršos, mana «pils», un jāpasludina «neatkarība». Zeme visā pasaulē visupirms ir neatkarības pamats, bet man te vēl būs sava karaliste, būšu monarhs. (Sirsnīgi smejas.) Mums būs karogs un himna ģimenes svētkiem par godu. Un, kad tiks nokārtots zemes jautājums, varēšu uzsākt sarunas ar valsti ... Ja nopietni, vēlāk vairāk palīdzēšu apkārtējiem zemniekiem lai organizētu kooperācijai. Mums vajadzētu savu gateri un kalti. Tāpēc jānokārto attiecības ar Āraišiem.
Kaula kungs, piedodiet par vaicājumu, vai jūs palīdzat nesavtīgi?
Kā lai saka... Nesen piezvanīja no Krāslavas un lūdza dažas tonnas kartupeļu. Skaidrs, ka es lūdzu, lai brauc vien pakaļ. Firma, kurā darbojos, Latvijā ievedīs kādus piecus tūkstošus tonnu degvielas. Arvien cenšos izpalīdzēt. Pretī ko prasīt man neļauj sirdsapziņa. Kaut gan it kā neko arī nevajag. Salīdzinoši ar pārējiem esmu stipri labāk nodrošināts. Un, ja arī ko prasītu pretī, tad nonāktu pretrunā ar Jaunās ēras mācību. Starp citu, mēs ģimenē visi ar to esam aizrāvušies. Studējam, spriežam un joprojām īsti nesaprotam, kas no vecā ir bijis pozitīvs, kas negatīvs. Jā, nežēlīga partijas diktatūra, tomēr tos līkločus sabiedrības attīstībā vajadzēja, lai atbrīvotos no liekā. Absolūti noliegtajā pagātnē viss tomēr nav peļams. Mēs katrs, protams, esam atšķirīgi gan izturības, gan apdāvinātības, gan cilvēcisko īpašību ziņā.
Vai kādreiz esat prātojis, kas ir jūsu veiksmes pamatā? Neatlaidība vai, kā Alla Pugačova dzied, daudzie draugi, vai, kā ieminējāties, jums palīdz Dievs?
(Pēc brīža.) Veiksmes varētu būt iepriekšējās darbības rezultāts. Gandrīz 17 gadus taču nostrādāju Ādažos. Jā, mani labi pazīst Austrumos, un kāpēc gan lai to neizmantoju? Ir pietiekami arī ienaidnieku, tikai cenšos viņiem nepievērst īpašu uzmanību. Nu, un liktenis arī ir man labvēlīgs.
Jūs darbojaties vērienīgi. Pēc kā tiecaties?
Sevi apliecināt. Bērnībā biju iedomājies kļūt par direktoru, aizstāvēt kandidāta, vēlāk doktora disertāciju. Man bija ļoti nopietni zinātniskie vadītāji Bronšteins, Maskavas mērs Popovs . .. Doktora disertācija tā arī palikusi nepabeigta. Tagad svarīgāki uzdevumi jaunsaimniecībā, kartupeļu audzētāju asociācijā, uz kuru cer Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā un citur. Un kādi spēki te piesaistījušies! Nudien, laime atkal stāv klāt! Ārzemju firmas mūsu piekrišanu vien gaida, tāpat daudzie kopuzņēmumi ar Ameriku, Austriju, Zviedriju, Somiju. .. Tas viss, kas mums ir, jau nodrošina gandrīz pilnu kompleksu, kas saistās ar kartupeļu audzēšanu un pārstrādi, sākot ar sēklas izaudzēšanu un beidzot ar tirdzniecību.
Kad Rīgā, Maskavā, Sanktpēterburgā vai kur citur būs kāds krodziņš, kas sauksies, teiksim, «Pie Kaula»?
Pirmais būs tepat, Skaņupēs. Amerikas laukos ik pēc dažiem kilometriem ir kāda ēstuvīte, bet te pagaidām nav nekā.
Vai, kā derētu!
Ja ieņēmumi par kartupeļiem būs, cik iecerēts, tad kāda darbība te varētu sākties jau šī gada beigās. Neviens no maniem dēliem pagaidām vēl negrib uzņemties, bet gan jau! Kā šāds saieta nams sauktos, vēl neesmu domājis. Neplānoju te arī kādu īpašu ienākumu avotu. Būtu jauki, ja cilvēki šeit iegrieztos brīvajā laikā, satiktos, padiskutētu. Varbūt viņiem šķistu interesanta arī Jaunās ēras mācība. Vai tas nebūtu progresīvs solis? Un šejienieši patiešām ir ļoti, ļoti jauki.
Pafantazējiet, lūdzu, par Kuršiem kā te būs pēc gadiem trim, pieciem?
O, šeit būs nopietns koncerns! Arī Kurši būs tā sastāvā. Ļoti daudz līdzekļu veltīsim garīguma, tikumības attīstībai. Varētu veidot, piemēram, Rēriha mācību centru. Pusaudži šurp brauktu uz vasaras nometnēm, šajā mācībā iedziļinātos arī jaunieši un padzīvojuši cilvēki... Garīgums ir pamats, lai veidotos citādāka attieksme pret sabiedrību, pret dzīvi vispār.
Vai jūs ir par ko apskaust? Vai esat parasts jaunsaimnieks Latvijas laukos?
Domāju, ka jā. Neba es vienīgais tāds. Nu, kaut vai Blūms Jānis. Viņam gan ir tikai divi dēli. Viens, kas strādā Ādažos, saimniecību izlēmis veidot Smiltenē. Otrais, kas arī strādāja Ādažos, Rīgā ir Viskaļa kompleksa direktors. Pats Blūms Jānis veido saimniecību Pāvilostas tuvumā, viņa māsa Jelgavas apkaimē. Vērienīgi rosās Oskars Grīgs. Mēs labi satiekam. Zemniekiem jāturas kopā. Nūja, visi vēl tik vērienīgi nevar.
Kā saimniekot iesācējam?
Nedrīkstētu dot zemi kūtram, kas tik to gribētu. Polijā savulaik tiem, kam zeme pienācās īpašumā, bet nebija lauksaimnieciskas izglītības, pat nepiešķīra mantošanas tiesības. Ar zemi nedrīkst šā tā. Sākt, manuprāt, vajadzētu ar kādiem piecdesmit hektāriem tad var veidot kārtīgu saimniecību. Jāorganizē konsultāciju dienests, tāds, kādu savulaik iecerējām Lauksaimnieku savienībā, lai zemniekam būtu, kur padomu prasīt. Derētu zemnieku sabiedrības, kas galvotu par savējiem, ja, piemēram, jāpiešķir kredīts. Ar laiku, protams, pati banka lūkos, kā fermeri strādā un kuram var dot aizdevumu.
Ar ko turpmāk jaunsaimniecībā esat iecerējis nodarboties?
Gadus četrus audzēsim kartupeļus, pēc tam varbūt ķimenes. Tās der gan medicīnā, gan pārtikas rūpniecībā, tā ka vismaz desmit hektārus varētu atvēlēt. Un zālāju sēklas. Āboliņu, timotiņu. Lielsaimniecības ar to vairs tā īsti nenodarbojas, jaunsaimnieki vēl ne. Vispār jāskatās, ko diktē tirgus. Orientēsimies uz Austrumiem. Uz Rietumiem jāveido īpašas firmas.
Šajā vietā mīļotais lasītājs varētu izsaukties un kas man no tā?!
Vai dieniņ! Katrs lai pats domā par sevi! Un lai dara. Es domāju par savu karalisti. Bet no mūsu kopējā darba veidosies Latvija.
Kad atvaļinājumā brauksiet, piemēram, uz Havaju salām vai Floridu?
(Sirsnīgi smej.) Pagaidām nav ne tādu iespēju, ne arī tāda sapņa. Vislabākā Florida tepat vien, Kuršos, ir. Toties vēlos, lai Armands kādu kursu pabeigtu Kanādas vai Zviedrijas augstskolā. Ernests arī varētu studēt ārzemēs. Pats novembrī esmu paredzējis paskoloties par brīvā tirgus lietām Austrijā vai Vācijā. Ieceru daudz un priekšlaikus negribas visas atklāt... Galvenais, kas man vajadzīgs, ir miers. Lai Latvijā ir brīvi apstākļi darboties.
Alberts Kauls aicina aplūkot viņa karalisti. Galvenās ēkas jau uzceltas. Garāžas. Mītne kombainiem. Lopiem. Būšot zirgs, aitas un zosis, mazdēls, pusotrgadīgais vīriņš, kas ne soli neatstājas no vectēva, taču ir Mārtiņš! Vēl šai ēku pudurī klēts, kam apakšā pagrabs. Pagalmā stādīšot ozolu, ap ēkām eglīšu dzīvžogu. Būšot peldbaseins un tenisa laukums, un liels augļu dārzs. Dzīvojamā māja varena, ar daudzām istabām, kamīnu un virtuvi, kurā paredzētas trīs krāsnis malkas, gāzes un elektrības (saimnieces gatavojot droši vien dziedās kā lakstīgalas rožu dārziņā), un bibliotēka («Mums ir ap septiņiem tūkstošiem grāmatu.»).
Turīgā, ar dzīvi apmierinātā sabiedrībā to visu, protams, uztvertu citādāk. Pie mums droši vien nē, pagaidām vēl nē. Tāpēc Kurši un Ventiņi vēl kādu laiku daudziem šķitīs kā oāze Latvijas laukos. Bet varbūt taisnība ir psihologiem, kas apgalvo: sev neticam, citus pārvērtējam? Galu galā tepat taču Latvijā tie Kurši un Ventiņi vien ir, mūsu pašu Latvijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru