Arnolds Turins <>

Ādažu kolhozā kūzikam šogad bija atvēlēti 3,5 ha. Bez tam 0,5 ha platībā ādažnieki audzēja kūzika sēkliniekus. Kā ādažniekiem veicies, to var redzēt šai fotouzņēmumā. Arteļa valdes loceklis Arnolds Turins no vagas izrāvis parastu «ierindnieku». Ādažu kolhozā ļaudis par kūziku tā sajūsminājušies, ka nākamgad šai kultūrai domā atvēlēt veselus 100 ha! Slaucējas savos piefermas lauciņos nodomājušas priekšroku dot ražīgajam hibrīdam. 

Arnolds Turins 

* Darba Balss / 13.11.1963 

🍀🍀🍀

  

Divpadsmit lopkopju vietā – četras

1962.11.11 Darba Balss (Rīgas rajons) Turins, A.

🍀🍀🍀

Kādēļ 3. brigāde palikusi pabērna lomā? 

Kolhozā «Ādaži» trešajai brigādei (bijušais atpalikušais Baumaņa kolhozs) pagājušajā gadā jūtami palīdzēja. Tas tūlīt deva arī rezultātus. Cēlās piena izslaukumi, pieauga graudaugu ražas, nostiprinājās darba disciplīna. Šogad palīdzībai vajadzēja būt vēl lielākai. Tomēr nesen izdarītā pārbaude rāda, ka tā tas nenotiek. Pašreiz ir tāds stāvoklis, ka trešā brigāde pamesta pilnīgi pabērna lomā. Lūk, fakti. Pašlaik ir sējas laiks. un jāveltī visas pūles, prasme un materiālās iespējas, lai sēju ātrāk pabeigtu. Bet pavisam reti trešajā brigādē ierodas kolhoza agronoms b. Kokorēvičs un vēl retāk priekšsēdētājs b. Kukelis. Pavirši sagatavota augsne sējai ir tīrumos pie «Garpēteriem». Tur iesētā labība vēl nav sadīgusi. bet nezāles zaļo jo kupli. 

Kāpēc tā? jautājam brigadierim b. Engelsam. 

— Ko es varu darīt, ja nav kultivatora. - viņš taisnojas un pamatoti. Izrādās, ka trešās brigādes kultivators aizvests uz kolhoza centru, pie kam arī te netiek nodarbināts ar pilnu slodzi. Brigādē vēl jāgatavo zeme un jāsēj lielās platībās. Brigadierim operatīvi jāpārvietojas, lai darbus sekmīgi vadītu. — Es jau ar kājām visur nevaru izskraidīt, nav transporta, - atkal pamatoti sūdzas brigadieris b. Engelss. Pagājušajā gadā trešās brigādes vajadzībām tika nopirkts motocikls, un tas bija ļoti labi. Bet tagad arī tas aizvests uz centru, un brigadieris palicis bez transporta. . Pavisam neciešams stāvoklis ir arī ar minerālmēslu sadali, lai gan trešajā brigādē ir ne mazāks. bet gan lielāks sējas plāns nekā pirmajā vai otrajā brigādē. Nav saprotams, kāpēc slāpekļa mēslojumu pirmā un otrā brigāde saņēmusi divas reizes vairāk nekā trešā. Vai tad šeit tas mazāk vajadzīgs?  Solījās jau arī mums vēl dot, saka brigadieris, — bet kad tas būs? Vai tad, kad vairs nevajadzēs? Ganības jau sen vajadzēja nomeslot, bet tas nav darīts mēslojuma trūkuma dēļ. Pabērna lomā trešā brigāde ir arī tajā ziņā, ka jau ilgāku laiku valdes sēdes notiek bez šīs brigādes pārstāvjiem valdes locekļiem, jo nekādi nespēj «noorganizēt» transportu, kas atvestu cilvēkus uz valdes sēdi. Trešās brigādes pamešana pabērna lomā kolhoza «Ādaži» vadībai slavu neceļ. 

A. TURINS, kolhoza «Ādaži» partijas un valsts kontroles veicināšanas grupas priekšsēdētājs 

* Darba Balss / 13.05.1964

🍀🍀🍀

Apsējības neiznāca 

Pagājušās nedēļas beigās ādažnieki sēju bija jau gandrīz pabeiguši, un traktoristi sprieda, ka svētdien varēs atpūsties. Tāpēc nebija jābrīnās, ka ierosinājumam braukt svētdien palīgā apsēties N. Baumaņa kolhozam mehanizatori atsaucās ne visai aktīvi. Bet mums taču jābūt biedriskiem, jāpalīdz kaimiņiem, jo tikai tā pacelsim lauksaimniecību, ja nebūs atpalicēju, paskaidroja partijas pirmorganizācijas pārstāvji. Vairāki traktoristi tam piekrita. Neesam jau nekādi individuālisti, viņi teica. Kas jādara. jādara? Svētdienas rītā Jēkaba Lauciņa, Jura Podziņa un Jāņa Drunkas dzelzs kumeļi sāka rūkt vēl agrāk nekā vienā otrā darbdienā. Kad pie kaimiņiem ieradās Jēkabs, Baumaņa kolhoza priekšsēdētājs b. Leicis vēl nebija norunātajā vietā atnācis, jo laikam neticēja, ka ādažnieki svētdienas rītā tik agri ieradīsies talkā. Bet mēs ieradāmies, kā jau norunāts. Kavējās tikai vēl Harijs Trēde ar organisko mēslu iekrāvēju. Ko tagad darīsim? Jēkabs varēs kultivēt, bet, ja nebūs iekrāvēja, Juris un Janka paliks bez darba, sprieda vīri, jo abi pēdējie bija ieradušies ar ārdītājiem. Ja nebūs mehānisma, jāorganizē cilvēki, ierunājās «Ādažu» kolhoza priekšsēdētājs b. Kukelis, kurš bija ieradies reizē ar traktoristiem. Bet nav jau mums cilvēku, ko organizēt. Mūsu ļaudis nav noskaņoti šodien strādāt, bezcerīgi atbildēja brigadieris b. Zaļkalns. Kļuva neomulīgi no viņa nevarības . . . Pie mums gan tā nemēdz būt, mēs nodomājām. Vai jums pašiem iekrāvēja nav? - vaicāja kāds no atbraucējiem. Ir jau gan, bet šodien taču svētdiena, sacīja N. Baumaņa kolhoza priekšsēdētājs. Kā tad tā? Mūsu traktoristi brauc jums talkā, bet jūsu pašu atpūšas, pamatoti sašutis ir b. Kukelis. Izeja tomēr jāatrod, un priekšsēdētāji aizsteidzas uz tuvāko telefonu. Nākas ilgi kavēties, kamēr beidzot atbrauc pašu baumaniešu mehanizators Oskars Vītols. Nu gan vairs nav ko gaidīt, nervozē vīri, un sākas spraigs darbs . . . Jēkabs kultivē ar vārpatu kupli sazēlušo un slikti uzarto lauku. Viņš pie sevis spriež, ka «Ādažu» kolhozā gan tādu traktorista brāķi brigadieris būtu licis pārart . . . Oskars krauj veikli un prasmīgi Jura un Jāņa ārdītājos organiskos mēslus. Traktoristi tos izkliedē uz kartupeļu stādīšanai paredzētajiem tīrumiem. Līdz šim klusajā Baumaņa kolhoza otrajā brigādē sākās pavasara sējas dziesma. Darbs turpinājās līdz vakaram, bet kā būs rīt? Vai atkal viss iesāktais neapstāsies? Tā nedrīkst notikt. Tāpat kā līdz šim, ādažnieki kaimiņiem arī turpmāk sniegs palīdzīgu roku, bet visupirms viņiem pašiem jābūt aktīvākiem, jo sevišķi brigadierim b. Zaļkalnam un priekšsēdētājam b. Leicim. Citādi iznāk, ka gaida tikai palīdzību no citiem, bet paši nemaz negrib papūlēties. Kāpēc arteļa valdes citi locekļi stāv nomaļus un neorganizē sējas darbus? 

A. Turins, kolhoza «Ādaži» partijas pirmorganizācijās sekretārs. 

Redziet, kā nu iznāk. Mēs ar visu savu tehniku jau paspējām atbraukt, spriež ādažnieki, kamēr Baumaņa kolhoznieki pat vēl nedomā doties tīrumos. Viņi svētī svētkus, bet brigādē iesēti tik tikko pāris ha graudaugu! ... Tā nu gan kolhozu nepacels Baumaņa kolhoznieki 

 

iekrāvējs darbā 

* Darba Balss / 13.06.1962

🍀🍀🍀

LĪDZI DZĪVEI CILVĒKS AUG 

Kurš gan kolhoza «Ādaži» trešajā brigādē nepazīst komunistu Jāni Cepurnieku? Un kaut ir tikai trešais gads, kopš trešās brigādes teritorija apvienota kolhozā «Ādaži», šodien jau ir maz cilvēku visā saimniecībā, kam nebūtu bijusi ar viņu darīšana. Jānis Cepurnieks rūpīgi glabā savas brigādes klēts un degvielu bāzes atslēgas. Ik reizi, kad kolhoznieki ierodas pēc graudiem vai spēkbarības, klētnieks ir atsaucīgs, laipns un rūpīgi pilda savu pienākumu. Viņš nedod ne vairāk, ne mazāk, bet tieši tik, cik atļauts pēc valdes rīkojuma, stāsta viņa brigādes ļaudis. Bet viņš nav arī birokrāts, piebilst kolhoznieki. Un viņiem taisnība. Nupat nesen bija gadījums, kad vairāki pirmās brigādes cilvēki atveda no Ādažiem uz trešās brigādes «Brankšu» dzirnavām samalt kviešus. Melderis bija atteicies malt, jo graudi nebijuši labi izžāvēti. Ko darīt? Mērot cilvēkiem ar kravu atpakaļ 35 km uz Ādažiem, apmainīt graudus un tad braukt malt? Melderis ieteicis aprunāties ar b. Cepurnieku. Un, lūk, kaut gan viņam radās lieki sarežģījumi, viņš tomēr cilvēkiem palīdzēja izkārtot, lai nevajadzīgā braukšana atkristu. Tas jau nav nekāds joks. Kavētos kolhoza transports, un būtu vismaz dienu zudušas vairāku cilvēku darbarokas, b. Cepurnieks norūpējies stāsta par šo gadījumu. Jā, viņš ir izpalīdzīgs, sirsnīgs, rūpīgs. No viņa nopietnā izskata to pat nevarētu spriest. Smaida viņš pamaz, bet kad smaida, tad acīs mirdz silta silta uguntiņa un pat negribas ticēt, ka šīs acis jau tik daudzus gadu desmitus skatījušas dzīvi, ka gandrīz pilnīgi balti kļuvuši mati. Un tomēr, tā ir. Jau ar nākošo gadu b. Cepurniekam būs tiesības saņemt vecuma pensiju. Bet kad apvaicājamies, cik gadus viņš vēl domā strādāt, atbilde ir: Bez darba nav dzīves. Strādāšu, kamēr vien spēšu. Kad ādažnieki ierodas trešajā brigādē un salīdzina tās izbūvēto graudu kalti ar Ādažos esošo, viņiem ir jānolaiž acis. Trešās brigādes graudu kalte ir uzstādīta un ierīkota daudz pārdomātāk, labāk mehanizēta. Šeit atkal lieli nopelni Jānim Cepurniekam. 

No kaltes uzstādīšanas dienas jau aizskrējuši vairāki gadi, bet b. Cepurnieks vēl labi atceras, cik daudz ticis domāts un gudrots, prātots un spriests. Viņš saka: Kalti taču uzstādījām, lai paši tur strādātu, lai pašiem visiem būtu vieglāk. Atzīdama Jāni Cepurnieku par priekšzīmīgu un rūpīgu savā tiešajā darbā, kolhoza partijas organizācija viņu vārda īstā nozīmē ir apkrāvusi arī ar partijas uzdevumiem. Viņš ir trešās brigādes partijas grupas organizators, kolhoza partijas organizācijas biroja loceklis un partijas un valsts kontroles veicināšanas grupas loceklis. Katru uzdevumu viņš cenšas izpildīt pēc labākās sirdsapziņas. Vislabāk tas viņam izdodas kontroles grupas un biroja locekļa darbā. Kaut arī nereti nopietnas grūtības ierasties Ādažos rada lielais brigādes attālums, tomēr biroja sēdes bez b. Cepurnieka ir notikušas pavisam maz. Pie visu svarīgo kolhoza dzīves jautājumu izlemšanas viņš ir gandrīz vienmēr klāt, jo bieži ierosina pārdomātus priekšlikumus. Kā viņš pats atzīst, viņš nav veikls runātājs, bet savus uzskatus tomēr vienmēr izteic, un tas ir ļoti labi. Žēl tikai, ka kolhoza vadība to ne vienmēr ņem vērā, kaut gan tas būtu vairāk jādara, jo dotu labus rezultātus. Atzīstamus darbus Jānis Cepurnieks veic kā partijas un valsts kontroles veicināšanas grupas loceklis. Neskatoties uz to, ka bieži vien jāsanāk asās attiecībās ar brigadieri, viņš vienmēr ir principiāls, taisnīgs un prasīgs visur, kur izšķiras saimniecības sabiedriskā īpašuma liktenis. Kad rudenī viņš redzēja, ka nav kārtības graudu kaltē ar motoriem un graudu žāvēšanu, viņš tūlīt prasīja trūkumus novērst un neatlaidās, kamēr tas tika izdarīts. Tagad visi priecājas par labi izžāvētiem graudiem un to, ka kaltē neaizgāja bojā motori un neizcēlās ugunsgrēks. Sākās jau ziema, kad b. Cepurnieks kādā dienā ieraudzīja, ka daži vīri gatavojas aprakt kolhozā nokautā zirga gaļu. Kāpēc aprakt? Zirga gaļa taču ļoti vajadzīga lapsu fermai! Mēs pat braukājam un iepērkam to no citiem kolhoziem, uztraucās viņš un noskaidrojis, ka to licis izdarīt brigadieris, ka bez kolhoza vadības te netiks galā, zvanīja uz Ādažiem un panāca, ka gaļu neapraka, bet izbaroja. Tā vietā, lai b. Cepurniekam pateiktos par labo padomu, tagad brigadieris uz viņu ir noskaities. Vai tā var darīt? Vai tas ir godīgi? Un tomēr b. Cepurnieks iet taisnu ceļu, nebaidoties neviena. Viņš zina, ka vienmēr jārīkojas tā, kā pavēl sirdsapziņa, kā pienākas komunistam, ja tā nerīkojas pienākas sarkt. Kad decembrī inventarizācijas komisija viņam ziņoja, ka brigādē uz lauka lielās platībās pūst salmi un pelavas, ka apsaldēti kartupeļi, viņš bija spiests nosarkt. Viņš bija jau agrāk dzirdējis, ka tā notiek, bija prasījis no brigadiera, lai šīs nekārtības novērš, bet nebija bijis pietiekoši stingrs un principiāls, lai panāktu trūkumu likvidēšanu. Pēc tam viņš savu kļūdu laboja. Nekavējoties tika sasaukta brigādes partijas grupas sapulce, un šos jautājumus principiāli un paškritiski apsprieda. Brigadieris dabūja labu mācību. Nesaprotami tikai, kāpēc kolhoza valde vēl arvien kavējas apspriest ierosinājumu no brigadiera iekasēt kolhozam radušos zaudējumus par salmu sapūdēšanu. Varētu minēt vēl daudz dažādu atgadījumu par b. Cepurnieka rūpēm par sabiedriskās saimniecības augšupeju, par viņa paša augšanu un veidošanos līdzi dzīvei. Ik uz soļa redzams, ka, ceļot komunisma materiāli tehnisko bāzi, līdzi aug arī jauni cilvēki. 

A. TURINS 

* Darba Balss / 22.01.1965

🍀🍀🍀

Veicināšanas grupā ievēl krietnākos un aktīvākos 

Ādažu kolhozā izveidota partijas un valsts kontroles komitejas veicināšanas grupa. Tās locekļus ievēlēja kolhoznieku kopsapulcē. Šis atbildīgais uzdevums uzticēts labākajiem biedriem, kurus ieteica kopsapulcei viņu tiešie darbabiedri. Komunistu Jāni Birzaku un traktoristi PSKP biedru kandidāti Veru Volani ieteica šoferi un mehanizatori, «Eimuru» novietnes slaucēju komjaunieti Veru Dzenišu un zootehniķi Baibu Zirni I brigādes lopkopji, Leontīni Babuli —dārzniecības kolektīvs, ciema izpildu komitejas priekšsēdētāju komunisti Dainu Dzirkali - partijas  pirmorganizācija. Vēl veicināšanas grupā ievēlēja agronomu Heinrihu Ūdri, Ainu Priednieci, Luku Baranovu, Ainu Vanagu, Jāni Cepurnieku. Veicināšanas grupas pirmajā sēdē par priekšsēdētāju ievēlēja Dainu Dzirkali, par vietnieci Baibu Zirni. Kontroles posteņi noorganizēti mehāniskajā darbnīcā, centra un «Eimuru» liellopu novietnēs, dārzniecībā un visās trijās kompleksajās brigādēs.  Šinīs dienās veicināšanas grupas locekļi un posteņi kopā ar komisiju pārbauda mājlopu ziemošanu saimniecībā. 

A. Turins, partijas pirmorganizācijas sekretārs

* Darba Balss / 01.03.1963

🍀🍀🍀

GAIŠAIS SKATS 

Ar Anitu iepazinos apmēram pirms gada, kad viņa vēl bija Rīgas 45. vidusskolas 11. klases audzēkne. Pārbraukusi no skolas, viņa rūpīgi sagatavoja nākošās dienas uzdevumus un divus trīs vakarus nedēļā, vienmēr dzīvesprieka pilna un smaidoša, ieradās Ādažu kolhoza klubā uz dziesmu un deju ansambļa mēģinājumiem. Visi kolektīva dalībnieki bija gados jauni, un visos dzirkstīja prieks, jautrība, atjautība un darba spars, bet starp viņiem izcēlās Anita. Ar ko? Ar neatlaidību, noteiktību un savu uzskatu drošumu. Ārēji likās, ka viņa ar visiem satiek labi un ir vienis prātis, bet patiesībā Anitai ar dažiem bija domstarpības. Atsevišķiem kolektīva dalībniekiem nepatika redzēt uz afišām, ka viņi ir kolhoza kluba pašdarbnieki. Anita tā nedomāja. Reiz, kad izcēlās strīds, vai uz afišām rakstīt, ka priekšnesumus sniedz kolhoza klubs, Anita teica: Ko jūs ēdīsiet, ja nebūs kolhozu? Tie ir mūsu Dzimtenes lauksaimniecības pamats. Par tiem nav ko kaunēties, ar tiem jālepojas. Par tādu nostāju viens otrs no kolektīva dalībniekiem paraudzījās uz Anitu ar baltām acīm, bet viņa lepni saslējās, augstāk pacēlās viņas krūtis ar mazo komjaunatnes nozīmīti. Pašlabuma tīkotājas - Anita nodomāja un jutās vēl tuvāka kolhozam, vienkāršajiem lauku darba cilvēkiem. Kas tad Anitu tā saistīja laukiem? Vai viņai sevišķi patika rudens vakaros kājām mērot no mājas līdz klubam 3 kilometri garo dubļaino ceļu? Kas gan kaitētu, piemēram, pilsētā pabraukāt ar trolejbusu, tramvaju vai taksometru? Visiem tik un tā pagaidām tas vēl nav, iespējams, viņa domā. Kāpēc jūs sakāt pagaidām? vaicāju — Tāpēc, ka kādreiz būs citādāk nekā šodien. Kādreiz, es domāju drīz, lauku dzīve pavisam maz atšķirsies no pilsētas. Tad arī te būs taksometri un varbūt vēl daudzkas labāks, viņa pārliecības pilna stāsta un piebilst: kādreiz kolhozam nebija neviena traktora, bet tagad ir pāris desmiti, ir dažādi kombaini, mehanizētas fermas. Vai tas nav lieliski? Vai jūs būtu ar mieru strādāt kolhozā par traktoristi? interesējos. Tas ir mans sapnis, Anita atklāja savu noslēpumu. Tad es viņai vaicāju: Kāpēc jūs tagad mācāties vidusskolā, bet ne tehnikumā? Viņa pasmaidīja, paskatījās uz mani un teica: Es domāju, jo vairāk zināšu, jo vieglāk būs vadīt traktoru. Otrreiz garāka saruna mums atgadījās pavasarī, braucot reizē autobusā no Rīgas uz Ādažiem. Viņa izskatījās bālāka un vājāka nekā rudenī, bet acis likās degam vēl spožāk. Nu, kā veicas eksāmenos? apvaicājos. Vakar noliku pēdējo skanēja īsa atbilde. Redzēju meitenes galva pilna dažādu domu. Ko tad jūs vēl tāda norūpējusies? Vajaga priecāties. Priecājos arī. Un tomēr īsti nesaprotu, ko darīt tālāk, viņa itkā starp citu izmeta. Jā, nebija viegli izšķirties. Daudzas klases biedrenes, rīdzinieces viņai piedāvājās palīdzēt Rīgā dabūt vieglu darbu un iekārtoties, bet tanī pat laikā sirds Anitai sila būt traktoristei. Pie tam aiziet uz Rīgu nozīmēja apgāzt pašai sevi. Kā tad skatīsies acīs tām jaunietēm, par kurām viņa bija smējusies kā par savlabumu meklētājām. Un tad viņa ieraudzīja autobusam pretī braucam traktoru, kuru vada jauniete viņas paziņa Vera. Vera pērn kolhozā vēl strādāja par vienkāršu laukkopi. Sirds Anitai sākumā itkā sažņaudzās skaudībā, bet tad sāka pulsēt līksmi. Kad autobuss apstājās pie viņas pieturas, Anita strauji no tā izlēca un gandrīz skriešus aizskrēja mājās. Noskatījos, nopriecājos un zināju: viņa ir izlēmusi. Šoreiz to sekmēja sastapšanās ar Veru. Varbūt... Bet cik lieliski ir mūsu jaunieši. Tagad Anita aizskrēja paziņot savu lēmumu mājās. 

Jau ar nākošām dienām katru rītu kā viena no pirmajām pie I brigādes kantora Anita ierādās saņemt darba uzdevumu. Viņa bez iebilduma izpildīja katru darbu, ko deva brigadieris. Un kaut gan viņa tik nopietni strādāja pirmo gadu, visus darbus paveica apzinīgi, labi. Anitas vienīgais pārkāpums ir tas, ka vienmēr, kad vien iespējams, viņa mēģina tikt pie traktora stūres, kaut gan tiesību to darīt nav. Kolhoza brigadieris b. Ūdris, kurš parasti ir skops vārdos un vēl skopāks uzslavās, par Anitu saka: Es pavasarī nemaz neticēju, ka no viņas iznāks tāda laba kolhozniece. Jā, to neticēja ne tikai brigadieris, bet arī vairāki citi brigādes ļaudis. Bet kā bija sākumā? Jāsaka, ka nereti mēs mūsu jauniešus pavisam vāji pazīstam un bieži pavisam nepamatoti uz viņiem raugāmies ar šaubām un neticību. Pareizi darīja Ādažu kolhoza valde, kas šinīs dienās atzinīgi novērtēja Anitas Telēžas pareizo soli dzīvē, paveikto darbu un labo nodomu iestāties Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas skolā, lai mācītos par traktoristi vai kombainieri. Valde viņu apbalvoja ar 100 rubļu lielu naudas balvu un sola palīdzēt ar līdzekļiem mācību laikā. Labi veiksmi, Anita, mērķa sasniegšanai! 

A. Turins, partijas pirmorganizācijas sekretārs 

* Darba Balss / 26.09.1963

🍀🍀🍀

Tehnikas komandiere 

Ir labi,  ja dzīve sākusies tā .. . 

Kolhoza tehnikas parks ar katru gadu vairāk palielinājās, līdz beidzot pienāca brīdis, ka sāka trūkt tās kormandieru. Vēl pirms gada, diviem arī Ādažu kolhoza mehanizatoru vidū nebija nevienas sievietes, kaut gan nereti bija runāts par to. Bija sievietes kā dārzniecības brigādes strādniece Vera Volāne un vēl dažas citas, kuras labprāt būtu mācījušās par traktoristēm. - ar viņām kolhozs nerēķinājās. Viens otrs no traktoristiem, uzskatīdams sevi par sevišķu speciālistu tehnikas lietās, pieminot sievietes tikai pasmīnēja. Toreiz dārzniecībai piešķīra jaunu DT-20. Ar sevišķu prieku uz traktoru raudzījās Vera Volāne, jo viņa jau reiz bija izmēģinājusi, kā klausa tērauda rumaks. — Žēl, ka neprotu uzņemties tā vadību, - viņa nopūtās. It kā uzminējis Veras kvēlāko vēlēšanos, dārzniecības kolektīvs nolēma, ka viņai jāmācās rīkoties ar traktoru. Tas bija 1962. gada ziemā, kad Vera Volāne trīs mēnešu kursos Ulbrokā apguva traktora uzbūvi, kopšanu un citas darbā nepieciešamās zināšanas. Pavasara lauku darbu sākumā Vera, saņēmusi traktora vadītājas apliecību, atgriezās kolhozā. Te viņa saņēma savu pirmo norīkojumu uz tikko remontētas pašgājējas šasijas SS-14. Nosūtīja uz dārzniecību palīgā bijušajiem darba biedriem.  . . . Pukstošu sirdi Vera pirmajā rītā iet uz darbu. Izmēģina tā un citādi, bet mašīna — kā stāvējusi. tā stāv mēma un neizdveš ne skaņu. Blakus — norīkotie palīgi un kaut gan klusē, Vera tomēr redz — smīn. Norijusi kamolu kaklā, Vera mēģina vēl gandrīz trīs stundas no vietas, līdz beidzot izdodas palaist motoru. Šādas mocības Vera pārdzīvo katru rītu veselu nedēļu. Vēl ļaunāk. Reiz, dusmīgs par to, ka mēslojuma izvešana nešķiras no rokas, dārznieks O. Bērziņš visai asi uzbrūk Verai: — Nez, ko tu tos trīs mēnešus darīji, ka tagad, tikai proti grozīt kloķus un kavēt citus! 'Vera zina - dārzniekam taisnība, tādēļ pietvīkusi klusē un izmisīgi mēģina vēlreiz. Nekā! Viņa rūpīgi vēlreiz pārbauda visu. Un atkal pūlas veltīgi. Šoreiz neiztur arī dārznieks. Viņš zvana uz kantori, uz mehānisko darbnīcu, rājas. 

Telefona zvana sekas ir tās, ka uz dārzniecību atbrauc traktoristu brigadieris komjaunietis Valdis Liberts. Atbrauc Verai palīgā, bet arī pats visu priekšpusdienu noņemas ap traktoru. Tad atklājas - kaut gan traktors remontēts. tam nav kārtībā magnēts.  Kad pārmaina magnētu, izrādās pēkšņi arī Vera kļuvusi gudrāka - kā pieiet, tā traktors tūlīt pukšķina un ripo. Paiet pavasara darbu steiga, sazalo sējumi, un arī jauno mehanizatori gaida jauni uzdevumi. Veru norīko uz DT-14. Viņa sēj minerālmēslus, cenšas, lai traktors ripotu raiti un darbs būtu labas kvalitātes. Bet ķibele gadās arī labam speciālistam, kur nu vēl iesācējam. 

Riteņnieks kā saspītējies apstājas, kaut raudi — nekust. Zobus sakodusi, Vera pārbauda visu, ko domā vainīgu, skrien uz mehānisko darbnīcu . . . Pa to laiku brigadieris H. Ūdris neiecietīgs un ass zvana uz kantori: — Dodiet citu traktoristu - Volānei neiet! Priekšsēdētājs J. Kukelis gan nedomā, ka būtu jādod jauns traktorists. Viņš nolēmis pats personīgi pārbaudīt, kādēļ Verai īsti «neiet». Kopā ar priekšsēdētāju ierodas šoferis Valentīns Grodzs: — Turies! — viņš draudzīgi saka, un abi kopā ar darbnīcas vadītāju Agri Zirni sakārto niķīgo traktoru. Lai kā, bet draudzīgais «turies!» uzmundrina un dod jaunu spēku. Vadīdama traktoru, Vera sevī cieši nolemj: «Turēšos par spīti visam!». Savā pirmajā darba sezonā Vera doto uzdevumu izpilda pat ar uzviju. Tas jaunajai mehanizatorei ļoti svarīgi, jo dod pārliecību, ka darbs nemaz tik grūts nav. Rudenī Vera piedzīvo lielu, saviļņojošu notikumu - viņu uzņem par PSKP biedru kandidāti. It kā spārnus tālākam lidojumam dod kolektīva atzinība - Vera izlasa sev veltītus cildinošus vārdus «zibenī» un sienas avīzē. Žurnālā «Zvaigzne» viņa ierauga savu fotogrāfiju blakus labākajiem mehanizatoriem. Vislielākā skola Verai ir 1962./63. g. remontsezona, kad viņa pati skrūvīti pēc skrūvītes izjauc mazo DT—14. Paslepus uzmezdama skatienu saviem kolēģiem viņa gan atkal redz smīnu viena otra sejā. Imants Mitriķis to pasaka skaļi: Kas nu sieviete par traktoristu! Neticu, ka tur kas iznāks! Izārdīs jau gan, bet kā dabūs kopā? Vera liekas to nemanām, kaut gan ir ļoti sāpīgi. Kremt arī doma, kā būs, ja tiešām vajadzēs lūgt kādu palīgā. Ja nu Agri? Viņš nekad neizrāda savu pārākumu. Un Vera zina: Agrim Zirnim un Pēterim Liskopam var droši prasīt padomu — palīdzēs.  Kaut spētu strādāt tā, kā Jānis Drunka un Pēteris Liberts. Vera vienmēr sev atgādina. vērodama saimniecības labāko mehanizatoru darbu. Šajā sezonā līdz ar pirmajām darba dienām Verai darbs šķiras. Bijušais brigadieris, tagad agronoms H. Ūdris ir viņai labs palīgs, jo iemācījies cienīt viņas neatlaidību un darba gribu. Agronoms labprāt palīdz Verai noregulēt sējmašīnu vai arī kādu citu piekabes mašīnu. . . . Sējot rudzus, Vera ievēroja, ka P.Vrubļevska vadītā traktora sējmašīnai negriežas visi diski. Viņa tūlīt apstājās un gāja palīgā noregulēt. Šādas lietas viņai jau šķiet pārāk vienkārši izdarāmas. Gandrīz vai jāpasmaida, atceroties, kā gāja pirmajās dienās, kad bija gan teorētiskās zināšanas, bet nebija nekādu praktiskā darba iemaņu. Viss pilnīgi izmainījies. Šodien pieminot Veras  vārdu,tajā dzirdama dziļa cieņa. Vislabākais draugs un palīgs viņa ir topošajai mehanizatorei Anitai Telēžai, kas strādā praksē Ādažu kolhozā. Nekas, Anita ! - viņa draudzīgi mierina, arī man bija grūti. Saņemies, tagad mehanizatoru saimē mēs būsim divas! 

A. Turins,  Ādažu kolhozā  

* Darba Balss / 03.11.1963

🍀🍀🍀

TAUPĪBU - VIENMĒR UZMANĪBAS CENTRĀ 

Kolhozs «Ādaži» skaitās viena no ekonomiski spēcīgākajām saimniecībām Rīgas rajonā. Mums ir samērā labi ienākumi, ir vairāki jauni pasākumi, no kuriem var mācīties citas saimniecības. Labi saprotams, ka pie tā lieli nopelni ir saimniecības komunistiem, visai partijas organizācijai. Varētu domāt, ka šādai saimniecībai nedrīkstētu būt nekādu naudas grūtību. Tomēr notiek gluži pretējais. Mūsu saimniecība gandrīz vienmēr atrodas finansiālās grūtībās, nereti dzīvojam uz valsts kredīta rēķina. Dabīgi rodas jautājums kāpēc tā? Uz vietas saimniecībā to mēdz attaisnot ar straujo, daļēji nevienmērīgo dažu nozaru attīstību. Tomēr, ja paraugāmies dziļāk, redzam, ka iemesli ir ne tikai šie. Fakti rāda, ka mums trūkst taupības, un tādēļ aiziet zudumā gan lielas materiālas vērtības, gan naudas līdzekļi. Lūk, tikai nedaudzi raksturīgi fakti. Lai segtu iztrūkstošo lopbarības daudzumu, kolhozs katru mēnesi iepērk no Rīgas dažādus mazvērtīgus atkritumus, kā kartupeļu mizas, kartupeļu šķiedeni, dažādas suliņas, drabiņas utt. Par tām kopā ar transportu samaksājam 2—3 tūkstošus rubļu mēnesī. Tanī pašā laikā saimniecības otrās un trešās brigādes tīrumos gandrīz 100 tonnas ar kombainiem novāktās labības salmu guļ nesazārdoti, sapūst, tāpat zem klajas debess aiziet bojā daudz graudaugu, zirņu un sēklas zālāju pelavu.

 Bez tam trešajā brigādē neieziemoti apsala ap 15 tonnu kartupeļu. Trešajā brigādē ir pat tādi neticami gadījumi kā, piemēram, «Robežniekos», «Cīruļos», «Vecskolās», «Zirzās» un citur, kur lieli, labi šķūņi ir tukši, bet tiem blakus tīrumos salmi gan sazārdoti, gan nesazārdoti bojājas zem klajas debess. Līdz ar to trūkst pakaišu, un kolhozam jāizdod ievērojami līdzekļi pakaišu kūdras iegādei. Tā tas notiek 3. brigādē, kur nobarošanas punktā atrodas 200 teļu. Jau sen pieņemti dažādi lēmumi par to, ka bagātīgās tehnikas glabāšanai jāuzceļ nojume, bet tas netiek darīts, un visi modernie kombaini un cita tehnika padota laika apstākļu ietekmei, jo tā glabājas zem klajas debess. Pagājušajā kolhoznieku gada pārskata sapulcē nolēma, ka mehāniskajā darbnīcā nekavējoties jāpāriet no apmaksas par darba stundām uz samaksu pēc padarītā darba, bet vēl tagad viss turpinās pa vecam. Ļoti nesaimnieciska ir rīcība, ka nerūpējamies, lai fermās būtu sausa malka. Tur dzīvo, kā mēdz teikt, no rokas mutē. Lopkopēm parasti jāmokās ar slapju malku, un tā pārtērē daudz kurināmā, tiek lieki patērēts daudz laika. Šā gada sākumā siltumnīcu vajadzībām tika izgatavoti tūkstošiem koka rāmju polietilēna plēves uzvilkšanai. Par tiem dārgi samaksāja. Bija paredzēts izbūvēt nojumi šo rāmju glabāšanai ziemā, bet nekas nav darīts, un arī rāmji stāv zem klajas debess. Vēl arvien nepieļaujami tiek norakstīti visi automašīnu un traktoru degvielas pārtēriņi. Daudzos gadījumos tie būtu jāsedz šoferiem un traktoristiem, bet to valde neprasa. Nav attaisnojama arī tāda parādība, ka brāķdari saņem no kolhoza pilnu samaksu. Lielus zaudējumus kolhozam radīja bijušā būvtehniķa A. Apsīša bezatbildīgā rīcība siltumnīcu, saldētavas un citu objektu būvē. Tomēr, kaut gan bija kolhoza partijas biroja lēmums viņu saukt pie atbildības, to vēl arvien nedara. Kažokzvēru fermā par ūdeļu ādām pazaudējām krietnas summas tikai tāpēc, ka laikā netika izgatavoti visi vajadzīgie sprosti, lai zvēri nebūtu jātur pa divi un četri vienā sprostā, kas veicināja plēšanos un līdz ar to ādiņu vērtību samazināšanos. Tā ir tikai daļa no saimniecībā sastopamiem tiešas un netiešas netaupīšanas gadījumiem. Ja partijas organizācija, atsevišķi komunisti būtu veltījuši vajadzīgo vērību to novēršanai, prasītu noteikti izpildīt jau pagājušā gada pārskata sapulcē pieņemto lēmumu par pāreju uz saimniecisku aprēķinu, kam šobrīd pat vēl negatavojas, kolhozā naudas grūtības būtu ievērojami mazākas. Tādēļ turpmāk komunistiem taupība vienmēr jātur uzmanības centrā.

A. Turins, partijas un valsts kontroles komitejas 

sabiedrisko inspektoru orgdaļas sabiedriskais vadītājs,

 konferences delegāts 

* Darba Balss / 19.12.1964

🍀🍀🍀

JAUNAS TRADĪCIJAS lEIET DZĪVĒ 

Paldies jums, sirmgalvji! 

Jauna, jauka tradīcija ienākusi zvejnieku arteļa «Carnikava» biedru dzīvē. Tā ir veco zvejnieku godināšanas diena. Darbs šodien ir goda, slavas, varonības lieta, tā 37 gados vecos biedrus uzrunāja Ādažu kolhoza partijas pirmorganizācijas sekretārs b. Turins. Skarbie jūras vēji norūdījuši šos cilvēkus, devuši darba prieku jau no mazām dienām. Tādēļ nav brīnums, ka šodien vēl mundrs solis ir zvejniekam Atim Freimanim, kura pītie klūdziņu murdi artelī joprojām ir labākie, viņa līdzgaitniekam Arturam Pētersonam un citiem, kas jau pārkāpuši septītā gadu desmita slieksni. Sirmos jubilārus sirsnīgi sveica un balvas pasniedza arteļa valdes priekšsēdētājs b. Tutins. Svētku rīkotājiem visu jubilāru vārdā sirsnīgi pateicās Augusts Bērziņš. Vakars noslēdzās ar «Carnikavas» darbnieku koncertu. 

balvu saņem Augusts Bērziņš.

* V.Eņģelis / Darba Balss / 24.06.1962

==