* Darba Balss / 28.02.1976
* * *
ĀDAŽOS SIENA LAIKS
STŪRE TAVĀS ROKĀS 34. IZLAIDUMS
Kādu laiku caur mašīnas logu neko citu kā tikai smalcinātas zāles putēšanu nevar samanīt. ArĪ lēnā rlņkošana pa nelīdzeno pļavu nekāds šosejas brauciens vis nav: gazIks pārmaiņus te raustās un grīļojas, ka kļūst tā vai žēl. «Manam autiņam jau labāk patīk citāda — ātrāka un līdzenāka braukšana,» nosmaida kādas brūnas acis un balti zobi: «Bet ko lai dara — siena laiks ...» Jā, siena laiks gan. Arī «Ādažu» kolhozā. Arī šoferim Anatolijam Kapltonovam. Kad zāles savācējs «pieputinājis» pašizkrāvēju līdz tīkla augšmalai un beidzot var pabraukt sāņus, skats caur logu kļūst skaidrāks un Anatolija darba diena — par piecām minūtēm saprastāka. Un tā dienu no dienas? No astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā? Toties pēc tam peldēšanās upē esot patīkamāka un naktī miegs — ciešāks. Par labo apetīti pusdienlaikā nemaz nerunājot. Nekam citam gan daudz laika neatliekot. Eh, būtu tagad atvaļinājums! Tad — telti, makšķeri un — pie ūdeņiem! Bet pagaidām par to var tikai sapņot. Kādreiz domājis par jūru un kuģiem, pat mācījies par kuģa mehāniķi. Bet pēc šoferu kursiem pirms armijas sapratis — paliks pie stūres. Beidzis dienēt, atgriezies mājās, un nu jau trīs gadus «Ādažos» viņa pārziņā ir GAZ-53-B. Kolhoza autokolonnas priekšnieks Uldis Levalds stāsta, ka šīs markas sešpadsmit pašizkrāvēju grupā Anatolija mašīna gada pirmajā ceturksnī pēc nobraukuma bijusi piektā. Rēķinot tonnkilometros, arī neesot pašā «špicē» — to apsteigušas kādas septiņas. Toties nobraukuma koeficients esot pats augstākais — 0,83. Vidēji dienā pārvadātas 7.6 tonnas. Nopelnīti 784 rubjl. No jaunajiem šoferiem Anatolijs neapšaubāmi esot labākals. Pārējie — vēl «zaļi» gan pēc stāža, gan . . Anatolijs atkal smej: — Nekad neesmu centies būt pats labākais. Pēdējais gan negribu būt! Tāpēc vien, lai neatpaliktu, interesanti citu paveikto salīdzināt ar savējo. Nopelnīt? Nopelnu labi, bet nekad neesmu strādājis tikai naudas dēļ. Brīvdienas labprātāk izmantoju atpūtai: vasarā — jau teicu, bet ziemā man ļoti patīk slēpot. Strādāju. Tāpēc, ka patīk! Rokas uz stūres — drošas un patstāvīgas. Laikam jau īstajā vietā. Droši vien darbs patiesi patīk, citādi, kas zin viņš būtu viens no tiem «zaļajiem» ... Jā. gadoties brīži, kad piezogas šaubas. Kad ilgi un lēni jāremontē. Kad trūkst kādas rezerves daļas. Kad īsto vainu nevar viszinoši atrast ... Bet pēc tam, kad atkal var braukt, nekā cita nekārojoties. It īpaši, ja galamērķis tālāks, ja ceļi pašam Vissavienības atlantā jāuzmeklē. Šķiet, Anatolijs nav no tiem, kas dara bez apdomāšanās. Smaids un jautrība sedz vēl vērtīgākas īpašības — godīgumu. atklātību, vienkāršību. To atzīst arī pārējie: — Kapitonovs? Puika uz goda! Anatolijs ir pārliecināts lauku cilvēks: — Dzīvojis pilsētā neesmu un to arī negribētu. Tur taču vakarā, gulēt ejot, aizmigt nevar. Bet laukos aiz loga lakstīgala dzied. No rīta, atverot logu, dzirdu — strazds svilpo. Sirdij prieks! Anatolijs nebūt nav apmierināts ar visu. Pirmām kārtām — pats ar sevi. Vēl jāmācās. Anatolijam tikko sācies partijas biedra kandidāta gads: atkal jāmācās. Attaisnot biedru uzticību, ja vien tas nav par skaļu teikts. Tāds viņš ir — 24 gadus vecs. Precējies. Lauku cilvēks. Labs šoferis. Mazliet romantiķis. Patīk lasīt pasakas.
MARINA MARIŅINA
 |
| Anatolijs Kapitonovs |
1980.06.25 Padomju Jaunatne
MARINA MARIŅINA
=
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru