Dievnams
Garkalnē, kā liecina vairāki vēstures avoti, celts jau 17. gadsimta sākumā.
Sākotnēji bija neliela koka baznīca – kapela, saukta Teņa (Antonija) vārdā. Tā
ir liecība, ka tur atradusies sena kulta vieta. Tad baznīcu nojauca un
pārvietoja blakus vecajai Neijermīles pilij ( tagadējā Ādažu pagastā, pie
Baltezera kanāla).
Taču Garkalne bez baznīcas nav palikusi.
Taču Garkalne bez baznīcas nav palikusi.
18.gadsimta sākumā Garkalnē uzcēla jaunu koka baznīcu,
sauktu par Vesterotes un Iļķenes kapelu (Weterotten, Hilcens Kapelle), jo tā
atradusies uz Vesterotes un vēlāk tai pievienotās Iļķenes muižiņas zemes.
Par Garkalnes muižas zemnieku līdzekļiem uzceltā kapela minēta pirms 1638 .gada. 1656.g. Garkalnes baznīca bija to sešu Vidzemes dievnamu vidū, ko cara Alekseja Mihailoviča karaspēks, iebrukdams Vidzemē, nodedzināja vai izpostīja. 1673.g. 'paaugstinātā vietā' uzcēla jaunu koka baznīcu.
Diemžēl baznīcu izpostīja Ziemeļu kara laikā.
Par Garkalnes muižas zemnieku līdzekļiem uzceltā kapela minēta pirms 1638 .gada. 1656.g. Garkalnes baznīca bija to sešu Vidzemes dievnamu vidū, ko cara Alekseja Mihailoviča karaspēks, iebrukdams Vidzemē, nodedzināja vai izpostīja. 1673.g. 'paaugstinātā vietā' uzcēla jaunu koka baznīcu.
Diemžēl baznīcu izpostīja Ziemeļu kara laikā.
Neraugoties uz to, kristīgā
ticība Garkalnē tika saglabāta. Svētdienās draudzei sprediķus lasījis skolotājs
Gulbju Jānis (Kulbe John).
1706.g. Ziemeļu kara laikā, vizitācijas protokolā minēts, ka baznīcas stāvoklis 'nožēlojams'. 1723., 1724. un 1727.g. vizitācijas protokolā 28 baznīcas, to skaitā Garkalnes baznīca, atzīmētas par sabrukušām un nepieciešami jaunceļamām.
1706.g. Ziemeļu kara laikā, vizitācijas protokolā minēts, ka baznīcas stāvoklis 'nožēlojams'. 1723., 1724. un 1727.g. vizitācijas protokolā 28 baznīcas, to skaitā Garkalnes baznīca, atzīmētas par sabrukušām un nepieciešami jaunceļamām.
1739.gada baznīcu vizitācijā konstatēts, ka
Garkalnē dievnama nav. Tajā gadā ar Rīgas pilsētas sindiķa D.Hilhena atbalstu
Garkalnē atkal uzcēla nelielu koka baznīcu, kurā katru septīto svētdienu
dievkalpojumus vadīja Ādažu draudzes mācītājs Baltazars Bergmanis
(1739.-1768.).
1848.gadā ar toreizējā Ādažu mācītāja
Fridriha Šillinga gādību Garkalnē uzcēla jaunu mūra baznīcu.
19.gs. vidū vecā koka baznīca bija nelietojama un draudēja sagāzties, tādēļ draudze sāka vākt ziedojumus jaunas baznīcas būvei. Tā kā baznīcas celtniecībai ar savāktajiem 1200 rubļiem nepietika, mācītājs Šilings nopirka nojaukšanai astoņas vecas pasta stacijas ēkas, tā iegūstot kokmateriālus dievnama celtniecībai.
To iesvētīja 1848.gada 25.jūlijā, par to liecina virs ieejas piemiņas plāksne ar uzrakstu; SOLI DEO CLORIA 1848. Baznīcā bija 175 sēdvietas.
19.gs. vidū vecā koka baznīca bija nelietojama un draudēja sagāzties, tādēļ draudze sāka vākt ziedojumus jaunas baznīcas būvei. Tā kā baznīcas celtniecībai ar savāktajiem 1200 rubļiem nepietika, mācītājs Šilings nopirka nojaukšanai astoņas vecas pasta stacijas ēkas, tā iegūstot kokmateriālus dievnama celtniecībai.
To iesvētīja 1848.gada 25.jūlijā, par to liecina virs ieejas piemiņas plāksne ar uzrakstu; SOLI DEO CLORIA 1848. Baznīcā bija 175 sēdvietas.
Plašs remonts, t.sk. ārpuses un iekšpuses
krāsošanas darbi, par 20000 rubļiem. Pēc 2.pasaules kara baznīcas telpās
atradās noliktava. Tikai īsi pirms atmodas baznīcu daļēji atjaunoja un
izmantoja par Tautas tradīciju namu. Atjaunotā draudze savu dievnamu atguva
1991.gadā. Baznīcā veica kapitālo remontu – nostiprināja mūrus, uzlika jaunu
skārda jumtu, atjaunoja torni un torņa smaili ar gaili, kā arī baznīcas
interjeru. 1994.g., pateicoties pašvaldības ziedojumam, tika uzbūvēts altāra
galds un kancele.
Garkalnes baznīca / J.K.Broces zīmējums / 1794.g.
1794.g. J.K.Broces zīmējumā redzama Garkalnes
baznīca ar iebūvētu torni, ko noslēdz barokāla smaile. 1848.g. būvētā baznīca
ir mūra garenbūve ar altāra apsīdu un iebūvētu torni, ko noslēdz astoņstūra
piramidāla smaile ar iespaidīgu gaiļa figūru. Garenfasādes sadala starp logiem
simetriski izvietotās lizēnas.
Vienjoma draudzes telpas un altārtelpas
vienotā stilā no gaiši tonēta priedes koka kvalitatīvi būvētā iekārta rada
neparasti siltu un mājīgu iespaidu. Vertikāli trīsdaļīgo altāri veido ar
pilastriem dalīta siena, kuras centrā, priekšplānā, izvietots retabls.
Tā galvenais akcents –
altārglezna “Kristus pie krusta”, ko abās pusēs ietver uz augsta cokola
balstītas trīs marmorētas kolonnas ar kompozītkapiteļiem. Virs pārrautā frontona
rolverka kartušā – Dieva jērs. Retabla apakšdaļā Tirza, Carnikavas un Garkalnes
baznīcas altārgleznu autora Hamburgas gleznotāja Johana Karla Ludviga Madausa
(1820 Hamburgā – 1878 Rīgā) glezna “Sv. Vakarēdiens” ar autora parakstu tās
aizmugurē: L.Maddaus d: 20 Juli 1848. Poligonālā kancele piekļaujas sienai. Uz
diviem pilāriem balstītajā ērģeļu luktā – elektriskās ērģeles.
Zvanu tornī čuguna zvans ( diametrs 0.75 m) ar uzrakstu: Geg.v.Bochum verein Bochum. Garkalnes baznīca 1927.
Zvanu tornī čuguna zvans ( diametrs 0.75 m) ar uzrakstu: Geg.v.Bochum verein Bochum. Garkalnes baznīca 1927.
Garkalnes baznīca / 2005.g. |
Mūsdienās neizprotami
šķiet, kālab jaunā mūra baznīca celta klusā, mazapdzīvotā vietā – meža malā –
nevis tuvāk tagadējam Garkalnes pagasta centram. Vērā ņemami vēsturiskie apstākļi.
Jaunuzceltās baznīcas tuvumā atradās Remberģu, Vesterotes un Iļķenes muižas. Šo
triju muižu zemnieku bērni mācījās skolā, kas, savukārt, atradās blakus
baznīcai. (Pašlaik senā skolas ēka ir atjaunota un apdzīvota). Caur šīm trijām
muižām, pa Gaujmalu un garām baznīcai uz Rīgu (caur Ādažiem) veda dzīvais Rīgas
– Pēterburgas lielceļš, saukts arī par Rīgas – Tērbatas ceļu. Lielceļš šķērsoja
Gauju pie Iļķenes muižas (tagadējām "Āņu" mājām), un šo vietu dēvēja
par "Iļķenes pārceltuvi". Tolaik tilta pār Gauju vēl nebija, tāpēc
pāri upei cēlās ar prāmi. Netālu no pārceltuves atradās liela mūra ēka – zirgu
pasta stacija. Vēlāk šo pasta ēku nojauca. Tās materiālus izmantoja Garkalnes
baznīcas celtniecībai.
Līdz ar Vidzemes šosejas izbūvi, tas ir, ap 1863.gadu, Rīgas - Pēterburgas ceļš pamazām zaudēja savu nozīmi. Garkalnes pagasta centrs izveidojās Vidzemes šosejas un dzelzceļa līnijas tuvumā – aptuveni 3 kilometrus no Garkalnes baznīcas.
Draudzes telpa / skats uz ērģeļu luktu / 2002.g.
Altāra fragments / 202.g. |
Altāris un kancele / 2002.g.
Garkalnes baznīcai
blakus atrodas kapi, kuros atdusas mūžībā aizgājušie vietējie iedzīvotāji. Tur
apglabāta rakstnieka J.Jaunsudrabiņa māte – Ieva Jaunsudrabiņa (1850. – 1943.)-piemineklis uzstādīts 1960.gadā,
skolotājs Krišs Uksts (1874. – 1959.) (inteliģents un prasīgs mācībās pret
zemnieku bērniem), republikā savulaik pazīstamais deju skolotājs J.Kalniņš
(1925. – 1984.), radio galvenais režisors Viktors Zvaigzne (1927. – 1983.),
Garkalnes kluba ilggadējā vadītāja Lilija Sproģe un padomju laika ciema
priekšsēdētāja Anna Rozenfelde.
Padomju varas gados
blakus baznīcai izveidojās jauna apdzīvota vieta – Garkalnes kolhoza ciemats.
Vēstures gaitā Garkalnes baznīcas draudzi vadījuši sekojoši mācītāji:
· • no 1929.gada līdz 1939.gadam – Arvīds
Perlbahs (1897. – 1962.);
· • no 1939.gada līdz 1944.gadam – Jānis
Baumanis (1903. – 1995.)
· • piecdesmitajos gados - mācītājs Kalniņš.
Pēc otrā pasaules
kara garīgais darbs draudzē izsīka. Kolhoza laikā baznīcas telpās atradusies
noliktava. Tikai neilgi pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas baznīcu
daļēji atjaunoja un telpas izmantoja Tautas Tradīciju nama vajadzībām.
Garīgā atdzimšana
Garkalnē sākās deviņdesmito gadu sākumā. Garkalnes centrā darbojās interesanto
tikšanos klubs, kuru vadīja Daina Jurēvica. Viņas vadībā tika noorganizēta
teologa Jura Rubeņa lekcija, uz kuru bija ieradušies daži patlaban populāri
cilvēki, kā, piemēram, Georgs Andrejevs, Latvijas vēstnieks Kanādā, žurnālists
Rišards Labanovskis un citi. Tad arī radās doma dibināt Garkalnes evaņģēliski
luterisko draudzi un to vadīt uzņēmās Rīgas Lutera draudzes mācītājs Juris
Rubenis.
Sākot no 1991.gada,
Garkalnes draudzes mācītāji bija Juris Rubenis un Kārlis Žols, tagad - Indulis
Paičs. Ērģelnieces ir Ingūna Putniņa un Ilze Līce.
1998.gadā apritēja
150 gadu, kopš celta un 25.jūlijā iesvētīta Garkalnes baznīca. Šis bija
nozīmīgs Jubilejas gads mūsu baznīcai. Desmit gados, kopš pasludināta Latvijas
neatkarība un atgūta baznīca, draudze paveikusi lielu darbu, lai to atjaunotu
sākotnējā veidolā. Baznīcā ir veikts kapitālais remonts – savesti kārtībā
baznīcas pamati, uzlikts jauns skārda jumts, atjaunots tornis un torņa smaile
ar tradicionālo gaili, kā arī atjaunota baznīcas iekšpuse – atgūta altārglezna,
izgatavota jauna kancele un soli, ierīkota apkure, tika veikts sakristejas un
mācītāja ģērbtuves kapitālais remonts, ievilkta apsardzes signalizācija un
atjaunota ūdenspadeve.
Esam pateicīgi draudzes priekšniekiem Rutai Bezbailei un
Egilam Lejam par lielo organizatorisko darbu, kas ieguldīts baznīcas
atjaunošanā. Šajā svētīgajā darbā lielu atbalstu sniegusi vietējā Garkalnes
pašvaldība – priekšsēdētāja Kārļa Cīruļa vadībā. Lielu ieguldījumu baznīcas
atjaunošanā devuši aktīvākie draudzes locekļi: Kaulu, Jurkānu un Eglīšu
ģimenes. Nelielā Garkalnes lauku baznīca, mājīga un silta, sagaida ikvienu
Dievlūdzēju. Garīgā dzīve draudzē pilnveidojas. Dievkalpojumus apmeklē arvien
vairāk jauniešu, pieaug iesvētāmo skaits.
* Svētdienas Rīts / 21.05.1939
* Svētdienas Rīts / 01.07.1939
* Baznīcas Ziņas / 11.07.1943
***
Garkalnes
baznīcai - 170!
1848. gadā tika uzsākta mūra baznīcas ēkas būvniecība. Darbs tika izpildīts
neticami ātri – piecu mēnešu laikā. Pirms 170 gadiem celtā tagadējā Garkalnes
baznīcas ēka tika iesvētīta 25.jūlijā. Garkalnes baznīcas draudzi no 1929.līdz
1939.gadam vadīja Arvīds Perlbahs, no 1939.līdz 1944.gadam Jānis Baumanis. Pēc
2.pasaules kara telpās vēl notika daži dievkalpojumi, 50.gados – kolhozs telpās
izvietoja noliktavu. Neilgi pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, baznīcas ēku
daļēji atjaunoja un telpas izmantoja Tautas tradīciju nama vajadzībām. No
1991.gada Garkalnes baznīcas draudzi vadīja teologi Juris Rubenis un Kārlis Žols.
*Vēstures materiālus apkopoja un tekstu sastādīja
Ilze Teikmane. Konsultantes – Daina Garokalns,Zane Seņkova
=
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru