Skola un ģimene / Īso stāstu konkurss *

Grauds - zemei, vārds - cilvēkam 

Republikā noslēdzies žurnāla «Skola un Ģimene», Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» un Latvijas Padomju rakstnieku savienības rīkotais slēgtais īso stāstu konkurss iesniegto četrdesmit četru darbu autori runājuši par mūsdienu lauku cilvēku ģimeni, tās problēmām un attīstības perspektīvām. Runājuši vairāk vai mazāk profesionāli, saistoši un objektīvi. Jau pērn, kad «Ādažos» pirmo reizi tikās konkursa organizētāji un laureāti, šķita: vai gan iespējams vēl gaišāk, svinīgāk, ar lielāku cieņas apliecinājumu literātiem, sagatavot šādu vakaru? Izrādās, ka var gan, ka toreiz izsacītie rosinājumi šā pasākuma pilnveidē nav izskanējuši tikai kā svētku runas. 1982. gada konkursa dalībniekus, kuri pagājušās nedēļas nogalē ieradās «Ādažos», gaidīja patīkams pārsteigums kultūras nama zalē kopsaimniecības valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls bija aicinājis labākos darba darītājus uz domu apmaiņu ar viesiem. Tieši un atklāti kolhoza ļaudis izteica gan savu līdzdzīvošanu stāstu varoņiem, gan dažas kritiskas iebildes. Ar sevišķu situmu viņi runāja par Tukuma rajona Grenču astoņgadīgās skolas latviešu valodas un literatūras skolotājas Ingeborgas Krustkalnes stāstu «Māsiņa» un dzejnieces, Rojas vidusskolas bibliotēkas vadītajās Dzintras Zunivskas darbu «llžuks». Abas autores savā pulciņā aicināja Ādažu bērnudārza audzēknes. Konkursa žūrijas priekšsēdētājs rakstnieks Andrejs Dripe savukārt uzsvēra domu: ģimeni laukos un ģimeni pilsēta nebūt nešķir strikta robeža. Viņš izteica cerību, ka nākamajā konkursā iesūtīto darbu autori runās par tādām aktuālām problēmām kā ģimenes morālā un juridiskā noturība, prasme audzināt bērnus savas dzimtas vietas, sava darba mīlestībā, jo tieši tā ir pamats lielākiem veikumiem sabiedrības labā. «Ādažu» kolhozā šādam aicinājumam jau šobrīd ir reāls segums. Valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls klātesošajiem klausītajiem pastāstīja, ka jaunajām māmiņām šajā saimniecībā radīta iespēja audzināt savus mazos mājās līdz trīs gadu vecuma sasniegšanai, šai laikā nepiedaloties ražošanā. Materiālo pabalstu viņām piešķir no kolhoza fondiem. Ir taču ļoti svarīgi cilvēka tikumisko pamatu veidot jau tik agrā bērnībā. Mazo pilsoņu vajadzībām drīz tiks nodots arī kolhoza jaunais bērnudārzs. Bet, plānojot perspektīvā, būtu jāceļ vēl kāds. Jo «Ādažos» kāzu valsi spēlē vismaz piecdesmit reizes gadā, bet jaunas ģimenes, kuras pagaidām apmierinās ar vienu vai divām atvasēm, šeit pa pusei jokojot, pa pusei nopietni dēvē par nepilnām. Tādas gan pēdējā laikā saimniecībā sarūkot—ar neslēptu gandarījumu atzīst priekšsēdētājs. 

Bet tikmēr svētku zālē valda līksma rosība. Kaut arī pirmo prēmiju žūrija nolēma nepiešķirt, tomēr tika piešķirtas trīs otrās. Ingehorga Krustkalne, rakstnieks liepājnieks Ēriks Kūlis un lauku kultūras darbinieks Aleksandrs Freimanis, kurš strādā Valkas rajona Grundzāles padomju saimniecībā (viņa stāstu «Mēs esam Segliņi» jau savā decembra numura publicēs žurnāls «Skola un Ģimene»), saņemtas līdz ar vērtīgām balvām un krāšņiem ziedu groziem. Apbalvojumi pasniegti. Pierimst priecīgas gaidas, satraukums. Vakara saimnieki aicina viesus uz lielo zāli. Te ar populāru dziesmu izpildījumu klausītājus priecē Adriana Kukuvasa vadītais kolhoza estrādes ansamblis. Viss kā jau svētkos. Svētkos, kuru turpinājums būs atkal jauns sadarbības cēliens, jo drīz vien, janvārī, žurnālā «Skola un Ģimene» varēs lasīt jaunos stāstu konkursa noteikumus. Kolhoza ļaudis un redakcijas kolektīvs ir stingri vienojušies sabiedriski nozīmīgā pasākumā, kas arī turpmāk centrēs mūsu literātus un žurnālistus sabiedrībai aktuālu demogrāfisko problēmu atspoguļošanā. Protams, piedalīties šajā konkursā tiek aicināti visu gadagājumu un profesiju cilvēki, kuri mēģina spalvu rakstniecībā, kuriem tuva šī konkursa tematika.  

Pirms tikšanās sākuma kopsaimniecības «Ādaži» valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls (otrajā rindā otrais no kreisās), viņam blakus žurnāla «Skola un Ģimene» galvenais redaktors Jānis Gulbis un grupa konkursa laureātu.

Grauds – zemei, vārds – cilvēkam 

1982.12.03 Padomju Jaunatne

IEVA MIERIŅA

📒📒📒

Ir apbraukts Madlienai apkārt un nu var arī uz centru. Pa ceļam vēl klausāmies radiopārraidi no kolhoza «Ādaži» kultūras nama zāles. Tur pašlaik notiek žūrijas komisijas sēde. Kolhoznieki un žurnāls «Skola un Ģimene» izspriež prēmijas. Literārais konkurss par bērnu un jaunatnes audzināšanu lauku ģimenē. «Ādažos» aug. Viņi aug. 4000 kolhoznieku. No tiem 900 bērni. Runā paši kolhoznieki, žūrijas komisijas locekļi. Pievērsties mīlestībai un dabai jau no mazām dieniņām ... neviens bērnudārzs ne internātskola nevar izaudzināt tavu bērnu ... Vispār pareizi spriež. Un «Ādažos» arī dara — dod garus nodrošinātus atvaļinājumus mazbērnu mātēm.

tik un tā

1983.06.01 Karogs

IMANTS ZIEDONIS

📖📖📖📖📖📖📖

«ĀDAŽI» VĒRTĒ UN APBALVO 

Atkal pienākusi diena, kad braucam uz kolhozu «Ādaži», kur svinīgos apstākļos noslēdzas žurnāla «Skola un Ģimene», Latvijas Padomju Rakstnieku savienības un kolhoza «Ādaži» kopīgi izsludinātais kārtējais (1983. gada) īso stāstu konkurss. Kā jau tika ziņots presē, trīs stāsti ieguvuši trešo prēmiju (pirmā un otrā prēmija nav pie šķirta) un seši — veicināšanas prēmiju. Kopā ar stāstu autoriem ir žurnāla redakcijas darbinieki. Atbraucējus sagaida kolhoza dažādu nozaru pārstāvji, kas sapulcējušies zālē. Žurnāla galvenais redaktors Jānis Gulbis viņus aicina izteikt savas domas par konkursā apbalvotajiem stāstiem. Neliels paskaidrojums: no 56 iesūtītajiem darbiem 20 (kas izvirzīti žūrijai vērtēšanai otrajā kārtā) kolhozā pavairoti trīsdesmit eksemplāros, kuri gājuši no rokas rokā un tādējādi diezgan daudzi ādažnieki iepazinušies ar konkursa dalībnieku darbiem.

Un nu prēmēto stāstu autori uzklausīs vērtējumu. Lai arī prēmijas ir jau piešķirtas un uzvarētājus gaida pelnītais apbalvojums, tomēr domājams, ka autori kolhoznieku spriedumu gaidījuši ar patiesu ieinteresētību un laikam arī ar zināmu satraukumu, jo tie taču ir pirmie stāstu lasītāji. Par Ineses Krastiņas darbu «Viena diena manā mūžā» (trešā prēmija) runā «Ādažu» palīguzņēmuma «Podnieki» kolektīva pārstāve Gaida Valere. — Autore skārusi ļoti svarīgu un aktuālu problēmu, — viņa uzsver. — Lasot stāstu, skaidri izprotam, ka bērnu izaudzināt par pilnvērtīgu sabiedrības pilsoni nevar tikai skola vien. Ārkārtīgi liela loma ir mātei. Stāstā triju bērnu māte parādīta spilgti un tiešām tā, kā tas ir dzīvē, — ar nepārtrauktu darbošanos un rūpēm, pat ar «izsaukumiem naktī». Otrs svarīgs jautājums, par kuru domājam, šo stāstu lasot, ir šāds: kolhozā atsevišķi cilvēki ir pārmērīgi noslogoti. Aprakstītajā ģimenē tēvs — jaunais speciālists — ir tik maz mājās. Darbs nedrīkst atņemt tēvu ģimenei. Par Ērika Kūļa stāstu «Latviešu valodas stunda» (trešā prēmija) Ādažu astoņgadīgās skolas pedagogu vārda runā Biruta Virkava. — Stāstā skaidri jūtama doma, ka paaudžu saikne nedrīkst pārtrūkt. Patiesi un neuzbāzīgi autors pratis mums pateikt: jāmāca jaunajai paaudzei cienīt savas tautas pagātni un cilvēkus, kas cīnījušies par Dzimtenes brīvību un neatkarību. Dzintras Šulces stāstu «Kapusvētki» (trešā prēmija) analizē komunāla dienesta kolektīva pārstāvis Jānis Zvaigzne. — Stāstam ir savdabīgs sižets, — viņš saka, — kaut gan lauku ģimene ir diezgan tipiska - te attēloti triju paaudžu cilvēki, katrs ar savām rūpēm, ar smalkjūtīgu pieeju citam pret citu. Par stāstiem, kas saņēmuši veicināšanas prēmijas (autori Anita Danosa, Aleksandrs Freimanis, Oto Straume, Augusts Strauss, Monika Zīle — (apbalvoti divi viņas stāsti) runā Jānis Valters, Pelageja Ose, Jānis Leicis, Guntis Ezis, Anita Kleinberga un Anna Liepiņa. Vērtētāji izteica ne vien atzinīgus vārdus, bet arī dažas taisnīgas kritiskas piezīmes. Bez naudas prēmijas katrs autors saņēmis arī vērtīgas piemiņas veltes un krāšņus ziedus no iecirkņu kolektīviem. Kolhoza «Ādaži» valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls nobeigumā izteica cerību, ka nākamajā konkursā (noteikumi tiks publicēti jau janvārī) piedalīsies vēl kuplāks dalībnieku skaits un stāsti par lauku tematiku dos savu ieguldījumu kolhoznieku ģimeņu stiprināšanā un lauku bērnu komunistiskajā audzināšanā. 

«ĀDAŽI» VĒRTĒ UN APBALVO
1983.12.06 Padomju Jaunatne
ĻUBA FUTĻIKA, žurnāla «Skola un Ģimene» literārā redaktore

📒📒📒

* Darba Balss / 24.11.1983

📔📔📔

Mātes uzticība, bērnu pienākums – tāda ir Ērika Kūļa – žurnāla „Skola un ģimene”, kolhoza Ādaži un republikas Rakstnieku savienības organizētā konkursa uzvarētāja stāsta galvenā tēma. No 106 iesniegtajiem darbiem žūrija vēl atzīmēja astoņus, kas pēc sava mākslinieciskā līmeņa atbilda konkursa tēmai „Cilvēks un viņa ģimene mūsdienu laukos”. Savos stāstos autori atspoguļoja stipras ģimenes veidošanās procesa grūtības, kas to kavē, lauku cilvēku dinastijas dzīvi, dzimtās puses patriotismu. Savu uzmanību viņi pievērsa paaudžu maiņai mūsdienu lauku saimniecībās, pārmaiņām un pretrunām lauku attīstīb’, darba mīlestībai, lauku skolai, dabas aizsardzības jautājumiem.

Nesen kolhoza valdē notika laureātu godināšana. Saimniecības vadības vārdā priekšsēdētāja vietnieks Jānis Leicis apsveica viesus ar radošo uzvaru. Taču vislielākā un visvērtīgākā balva autoriem bija kolhoza darbaļaužu – pirmo lasītāju – atsauksmes. Savas ierosmes literātiem izteica  priekšsēdētāja vietniece Mirdza Birze,  putnu kompleksa „Pērle” vadītājs Osvalds Krūze, CAKP partijas biroja sekretārs Guntis Ezis. Centra iecirkņa ekonomiste Zinta Aizsilniece, skolotāja Dace Dumpe, jaunās skolas celtniecības direkcijas vadītājs Jānis Tikmers un citi. 

Šādiem konkursiem ir ļoti liela nozīme, - pasvītroja žūrijas komisijas loceklis, rakstnieks Andrejs Dripe. – Aug  literātu skaits, kas savā daiļradē pievēršas mūsdienu lauku tēmai. Pierādījums tam – ne tikai pieaugusī kvantitāte, bet arī darbu kvalitāte. 

Iesācējam autoram tā ir laba skola un, kas zin, varbūt tieši šis konkurss kļūs par sākotni kādam nākotnē slavenam rakstniekam.

* J.Romanovs / Balvas pasniegtas /  Ādažu ritmi /1984.g. oktobris

📖📖📖📖📖📖📖

Sarunas par kolhozu prēmijām

Rīgas rajona kolhozā «Ādaži» lauki jau nokopti. legūtas augstas graudaugu un sakņu ražas. Vairāk nekā pērn saražots piena un gaļas. Aizvadītās nedēļas nogalē pienāca kārta citiem ražas svētkiem: saimniecības kultūras namā jau ceturto gadu pēc kārtas pulcējās žurnāla «Skola un Ģimene», kolhoza «Ādaži» un Rakstnieku savienības pārstāvji, lai sveiktu īso stāstu konkursa uzvarētājus. Konkurss šogad bija veltīts stipras ģimenes veidošanās procesiem laukos, kā arī dažādajiem skolas un sabiedrības attiecību aspektiem jaunās paaudzes veidošanā. Atklāti sakot, žūrijai nebija viegli visus stāstus izanalizēt un izšķirties par labākajiem. Stāstu bija atsūtīts neparedzēti daudz — 106 daiļdarbi; žanri visdažādākie — sākot ar pasakām un beidzot ar zinātnisko fantastiku. Rakstījuši bija gan skolēni, gan cienījami sirmgalvji. Tā kā kolhoza valde stāstu vērtēšanā bija iesaistījusi pat lielus ražošanas iecirkņu kolektīvus, tad vajadzēja stāstus pavairot, lai lasīšanas dē| neaizkavētos darbu vērtēšana.

 — Lielais darbu pieplūdums, — teica rakstnieks Andrejs Dripe, — liecina par šā konkursa augošo popularitāti. 

Arī kvalitāte salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem uzlabojusies. Katrā ziņā šim konkursam ir svars republikas literārajā dzīvē. Tajā tagad piedalās ne tikai rakstnieki un žurnālisti, bet ari citu profesiju pārstāvji. Rezumējot konkursu, var diezgan precīzi secināt, kādas parādības šobrīd satrauc sabiedrību. Tās ir veco cilvēku dzīves problēmas. Vieni pēc aktīvas darba dzīves tagad kļuvuši it kā sabiedrībai lieki, otrus bērni pametuši, citiem pietrūkst tuvāko sirds siltuma. Daļā lauku laužu vēl saglabājusies tendence meklēt laimi pilsētā. Daudzos darbos veiksmīgi risināts temats par darba jēgu cilvēku likteņos. Daļa stāstu sasnieguši publicēšanas līmeni. Taču tāda, kas kā zvaigzne stāvētu pāri citiem, arī šoreiz nebija. Interesanta izvērtās apbalvoto stāstu analīze, kurā aktīvi piedalījās kolhoza ļaudis. Dažbrīd pavīdēja gan veikli pasacīta atzinība, gan trāpīga piezīme, gan asprātīgs joks. Kolhoza bērnudārza «Strautiņš» logopēde Irēna Bērziņa, analizēdama trešās prēmijas ieguvējas Ineses Krastiņas stāstu «Tētis», teica: — Paldies par autores lielo ticību cilvēkiem! Taču nākamreiz, lūdzu, uzrakstiet stāstu, kur lielais cietējs un pamestais būtu nevis vīrietis, bet gan sieviete ... Kultūras nama direktore Irēna Gedertsone pozitīvi novērtēja Andra Vīksnas stāstu «Stulbais lauku vecis». Broileru audzēšanas kompleksa «Pērle» darbinieku kolektīvs, kas par labāko atzina Ērikas Podkalnes stāstu «Zēns ar buķeti», bija pamatīgi un pārdomāti sagatavojis šā darba analīzi. Vēl darbu vērtēšanā piedalījās palīguzņēmuma «Podnieki» pārstāve ekonomiste Biruta Vimba, 3. celtniecības pārvaldes pārstāvis Guntis Ezis, ekonomiste Zinta Aizsilniece, priekšsēdētāja vietniece Mirdza Birze. 

— Stāstus vērtējot, mēs pamatojāmies uz to, kā varonis — mūsu laikabiedrs — darbojas attēlotajos notikumos, kā viņš virza tās norises, kuru līdzdalībnieki ikdienā esam mēs paši, — pastāstīja Ādažu jaunceļamās vidusskolas direkcijas vadītājs Jānis Tikmers. Pēc apbalvošanas viesi un kolhoza pārstāvji apskatīja jauno bērnudārzu «Strautiņš» un noklausījās mazo ādažnieku priekšnesumus, kā arī iepazinās ar topošās vidusskolas maketu. Viss, ko veic kolhoza ļaudis, ir pamatīgs, ar domu par nākamo gadsimtu. 

— Tā ir gudra un tālredzīga rīcība, — teica žurnāla «Skola un Ģimene» galvenais redaktors Jānis Gulbis, — ja daļu savas peļņas saimniecība ziedo šādiem pasākumiem. Tie uzreiz gan nenes taustāmus ienākumus  rubļos, taču iegūtās garīgās vērtības atmaksāsies un nav ar rubli aizstājamas. Šai domai pasākuma nobeigumā pievienojās arī kolhoza partijas komitejas sekretārs Jānis Leicis.  

Konkursa laureāti un organizētāji

1984.10.23 Padomju Jaunatne

V. OZOLS

📚 📚 📚 📚 📚

Īso stāstu konkursa rezultāti 

Beidzies žurnāla "Skola un Ģimene", Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» un Latvijas Padomju rakstnieku savienības 1985. gadā izsludinātais īso stāstu konkurss, kas bija veltīts tematam «Cilvēks un viņa ģimene mūsdienu laukos». Konkursam bija atsūtīti 78 stāsti - žūrijas lēmums:
1. Pirmo prēmiju nepiešķirt. 

2. Piešķirt divas otrās prēmijas (300 rubļu katra): 
Ērikam Kūlim par stāstu «Pūcēns», 
Aleksandram Freimanim par stāstu «Stelleris». 

3. Piešķirt trīs trešās prēmijas (200 rubļu katra): 
Vijai Mikānei par stāstu «Lietus smarža», 
Edgaram Kauguram par stāstu «Jānelis», 
Oto Ozolam par stāstu «Sestdienas novakare». 

4. Piešķirt astoņas veicināšanas prēmijas (100 rubļu katra): 
Aivaram Kalvem par stāstu «Akmeņmāte»,
Aleksandram Freimanim par stāstu «Dzimšanas diena», 
Alfrēdam Krūklim par stāstu «To nevar piedot», 
Ērikai Kalnai (Podkalnei) par stāstu «Remešu valsis», 
Inesei Ušackai (Krastiņai) par stāstu «Mēnesnīcas sonāte Gatim», 
Pēterim Atvaram par stāstu «Tētis», 
Maijai Kreklei par stāstu «Trīs sievietes ceriņu laikā», 
Helēnai Dālei par stāstu «Meita». 

Žūrija atzinīgi novērtējusi stāstus «Voldiņš no Kauguriem», «Par Tarzāna vieglām smiltiņām», «Laukos jauka dzīvošana» un «Dzimšanas diena». Redakcija izsaka pateicību visiem autoriem, kas piedalījušies 1985. gada īso stāstu konkursā, un aicina visus interesentus sūtīt stāstus mūsu nākamajam konkursam, kura noteikumi tiks publicēti žurnāla «Skola un Ģimene» 1986. gada I. numurā. Žurnālā šā gada 11. numurā būs ievietots Aleksandra Freimaņa stāsts «Stelleris». Neapbalvotos darbus autori var saņemt redakcijā līdz šā gada 31. novembrim. Pēc šā datuma stāstu manuskriptus redakcija nesaglabās.

Īso stāstu konkursa rezultāti

1985.09.28 Padomju Jaunatne

📗 📘 📙

IEGUVĒJI IR VISI 

Beidzies īso stāstu konkurss, ko nu jau piekto gadu pēc kārtas rīko žurnāla «Skola un Ģimene» redakcija kopā ar kolhozu «Ādaži» un Latvijas Padomju rakstnieku savienību. Aizvadītās nedēļas nogalē konkursa uzvarētāji ieradās saimniecibā, lai saņemtu iegūtās balvas, apskatītu jauno bērnu dārzu un tiktos ar savu daiļdarbu pirmajiem kritiķiem. Kolhoza priekšsēdētāja vietnieks Ivars Muzikants savā uzrunā izvirzīja jautājumu, kas vienmēr interesējis daudzus: kāpēc saimniecības ļaudīm radusies cieša sadarbība tieši ar žurnāla «Skola un Ģimene» redakciju. — Mūsdienu lauksaimnieciskajā ražošanā patlaban priekšplānā izvirzās cilvēka morālā sagatavotība, — teica Ivars Muzikants. — Mēs varam laukus nodrošināt ar pirmklasīgu, modernu tehniku, elites klases šķirnes lopiem, progresīvu tehnoloģiju. Panākumi tagad galvenokārt ir atkarīgi no zemnieka attieksmes pret norisēm laukos, no viņa vispārīgas audzinātības. Tā uzsvēra Ādažu jaunās vidusskolas celtniecības administratīvās daļas vadītājs Jānis Tikmers, par konkursa norisi saimniecībā ir bijusi nepārtraukta interese. Ļaudis piedalījušies konkursam atsūtīto stāstu vērtēšanā un izvirzīšanā. Kolhoza ekonomiste Anita Kleinberga, analizēdama otrās prēmijas ieguvēja Aleksandra Reimaņa stāstu «Stelleris», sacīja: — Autors mūs aicina nekad neizlaist no redzes loka tos cilvēkus, kas savu dzīvi atdevuši kolhoza nostiprināšanai. Mums laikus jādomā, ka spēsim viņus aizstāt darbā un sadzīvē. Garkalnes iecirkņa vadītājs Teodors Rubenis, vērtēdams Ineses Ušackas stāstu «Mēnesnīcas sonāte Gatim», īsi rezumēja galveno: 

— Paldies autorei, ka viņa savai varonei likusi saglabāt ģimeni. Šo stāstu derētu izlasīt visām mūsu sievām! Sanāksmes nobeigumā žurnāla galvenais redaktors Jānis Gulbis secināja, ka aizvadītajos piecos konkursos izvirzījušies vairāki spējīgi jaunie autori, atsūtīti 345 (!) stāsti. Šādi pasākumi ikreiz ir arī notikums mūsu kultūras dzīvē. Viņš mudināja autorus dziļāk ielūkoties dzīves norisēs laukos, skolās un tik sarežģītajās ģimenes locekļu savstarpējās attiecībās. Nākamā konkursa noteikumi tiks publicēti žurnāla «Skola un Ģimene» 1986. gada 1. numurā. Aicināti piedalīties visi. Labu veiksmi!  

Šā gada konkursa laureāti un organizētāji. 

IEGUVĒJI IR VISI

1985.11.05 Padomju Jaunatne V. OZOLS

📖📖📖📖📖📖📖

Tiekas rakstītāji un vērtētāji

Aizvakar «Ādažos» tikās agrofirmas un žurnāla «Skola un Ģimene» kārtējā kopīgi rīkotā īso stāstu konkursa laureāti un vērtētāji. Žūrijas priekšsēdētājs šogad bija rakstnieks Andris Kolbergs. Bet stāstus aktīvi vērtēja arī paši ādažnieki. Darbus lasīja un apsprieda gan laukkopji, gan celtnieki, gan skolotāji. Kā atzina jaunās Ādažu vidusskolas direktors Jānis Tikmers, tieši šis vērtēšanas laiks, kad bieži jo bieži skanēja jautājums: bet kā tu domā? —, bija pats interesantākais un vērtīgākais. Tikšanās reizē autori nu varēja uzklausīt radušās atziņas. Cik patiesi un emocionāli ir vai nav izdevies stāstos parādīt mūsdienu lauku vidi un norises tajā, cik precīzi ir dokumentēts laiks. Bet žurnāla «Skola un Ģimene» galvenais redaktors Jānis Gulbis laika dokumentēšanu minēja par vienu no konkursa mērķiem. Tāpat tas mudina rakstīt jaunus, nepazīstamus autorus, dod viņiem iespējas publicēties «Mēs vismaz domājam, ka darām labu darbu,» teica Jānis Gulbis. To apstiprināja ādažnieku un literātu vienprātīga atziņa, ka šo konkursu vajag citgad rīkot atkal. Agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētāja vietnieks, partijas komitejas sekretārs Aleksandrs Markevics šāgada konkursa laureātiem pasniedza prēmijas un vērtīgas balvas.  

Konkursa laureāti

Tiekas rakstītāji un vērtētāji
1986.11.14 Padomju Jaunatne
A. MUKĀNE 

* Padomju Jaunatne / 26.09.1986

Žurnāla "Skola un ģimene" konkurss, sēž no kreisās-Aleksandrs Markevics (pr.vietnieks), Jānis Gulbis (žurnāla redaktors) 

Žurnāla "Skola un ģimene" konkursa norises rezumēšana / 1986.gads

Žurnāla "Skola un ģimene" konkurss / 1986.gads

* Darba Balss / 04.10.1986

📗 📘 📙

Jaunais speciālists ādažnieku variācijās
Agrofirmas darbinieku un literātu dialogs 

Latvijas PSR Rakstnieku savienības un agrofirmas «Ādaži» izsludinātā īso stāstu konkursa (par tematu «Jaunais lauksaimniecības speciālists dzīves krustcelēs») šā gada laureāti. Septiņus rudeņus šī labā tradīcija ved literātus un žurnāla -redakcijas darbiniekus pie ādažniekiem. Septiņus rudeņus liek ieklausīties, ko par uzrakstīto saka agrofirmas dažādu profesiju un gadagājumu cilvēki. Un viņu sakāmais nav bezpersonisks, pēc gatavām formulām rīmēts, bet ar katra — mehanizatora, lauksaimniecības ekonomista, celtnieka, dārzkopja, pedagoga, mediķa, bērnudārza audzinātājas «par» un «pret», domām un secinājumiem. Kaut vai šā gada karstās debates par Ērika Kūļa konkursa darbu «Hārdroks trijos pēcpusdienā». — Tas satriec un sadusmo, izraisa naidu un liek domāt par dzīves jēgu, — sacīja oponente. No negarā stāstiņa tika izritināts vesels sasāpējušu problēmu kamols — gan sociāli ielaistais jauno speciālistu dzīvokļu deficīts, gan iedragātie tautas ētikas pamati. Un desmitniekā trāpīja arī ādažnieku secinājums — ilgi un neviena nenoregulētajās cilvēku savstarpējās attiecībās ienācis bīstams kovbojisms: vispirms izdarīt un tikai tad domāt. Šādā gaisotnē tika iztirzātas arī intensīvas, lielražošanas apstākļiem aktuālas problēmas: mehanizatoru aizvien lielāka attālināšanās no zemes un ar šo parādību saistītie recidīvi (Diānas Varslavānes «Zemes biogrāfija»), iepriekšējo paaudžu mājas kulta ētisko un estētisko principu nenoturība prakticisma priekšā (Maijas Krekles «Balta migla pār ābeļdārzu»), vecais, dzimtas goda tradīcijas spēcinātais ģimenes modelis un tā šodienīgais variants (Monikas Zīles "Trešā"), pārkārtošanās diktētais individuālā darba īpatsvara pieaugums un tā morālie aspekti (Ērikas Kalnas [Podkalnes] «Pusslodze»). Un ko ādažnieki gaida no literātiem? Nenogludinātas patiesības. Dziļāku cēloņsakarību meklējumus. Lai rastos rakstnieki, ko varētu rindot blakus Ērikam Hānbergam — lauku dzīves atainojuma meistaram. Dzīvu, lauku cilvēka ausij saprotamu nenonivelētu valodu un jaunas tēmas. Arī par gadu desmitus noklusētajām patiesībām, par likteņstāstiem, kas dzimuši uz tautas dzīvā koka aizlauztā zara. No Latvijas PSR Rakstnieku savienības literātu darbus vērtēja Saulcerīte Viese, aicinādama stiprināt rūpi par lauku un dvēseles sakoptību. Sirsnīgi uzvarētājus sveica konkursa ierosinātājs, žurnāla «Skola un Ģimene» galvenais redaktors Jānis Gulbis. Agrofirmas priekšsēdētāja vietnieks Imants Penelis konkursa uzvarētājiem — Dzintrai Zuravskai, Dianai Varslavānei, Ērikam Kūlim, Inesei Krastiņai, Monikai Zīlei, Aivaram Kalvem, Ērikai Kalnai (Podkalnei), Maijai Kreklei, Ingeborgai Krustkalnei — pasniedza ziedus un balvas, ar labu vārdu suminot arī tos, kas nebija ieradušies — Arnoldu Auziņu, Ainu Eglīti un Jāni Vēveri. Ciemiņi noskatījās videofilmu par PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova viesošanos Ādažos, apmeklēja agrofirmas lepnumu — jauno vidusskolu. Skolas direktors Jānis Tikmers iepazīstināja viesus ar iecerēm šīs perspektīvās mācību iestādes tālākajā pilnveidošanā. Uz atvadām jaunie pašdarbnieki konkursa uzvarētājiem bija sagatavojuši veltījuma koncertu. 

Jaunais speciālists ādažnieku variācijās
1987.11.05 Padomju Jaunatne
IRMA MORA

📖📖📖📖📖📖📖

Garš mūžs īsā stāstā

Nesen Rīgas rajona agrofirmā «Ādaži» tikās šīs agrofirmas, Rakstnieku savienības un žurnāla «Skola un Ģimene» kopīgi rīkotā tradicionālā īso stāstu konkursa laureāti, žūrija un līdzjutēji — par tādiem noteikti var uzskatīt daudzus ādažniekus. Šogad žūrijas priekšsēdētājs bija rakstnieks Andris Jakubāns. Prēmijas, nu jau astoto gadu, no saviem līdzekļiem maksāja agrofirma «Ādaži». Šoreiz tās laureātiem svinīgi pasniedza agrofirmas priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Bleikšs. Vairāki šā gada konkursa dalībnieki laureāta godu izpelnījās ne vairs pirmo reizi. Monika Zīle, Dzintra Šulce. Maija Krekle, Aleksandrs Freimanis, Pēteris Atvars, Juris Brežgis — viņi prēmijas ir saņēmuši arī agrāk. Bet interesanti, ka šogad laureātu vidū bija arī, ja tā varētu teikt, «neformāļi»: Irēna Geidāne — slaucēja, Biruta Blumberga — pensionēta strādniece. Tas nesaskan ar mūsu priekšstatu par rakstniecību? ... īso stāstu konkursa temats šogad bija «Cilvēks lauku dzīves pozitīvās un negatīvās pārvērtībās». Kā jau vienmēr šādās tikšanās reizēs, savu vērtējumu par literārajiem darbiem izteica arī kolhoznieki — viņiem allaž dod iespēju konkursa stāstus izlasīt un viņu balsis ņem vērā. Viena no runātājām — Zinta Aizsilniece — uzsvēra zīmīgu, dominējošu pārmaiņu konkursa darbu saturā — rakstītāji ir «nolaidušies tuvāk zemei», ir iztikuši bez skaļiem «urā!», bez nodevām dzīves laķēšanai. Vārdu sakot, arī literatūrā puspatiesībām pamazām pienāk gals. Varbūt tieši tāpēc mazāk nekā citos gados tika pārstāstīts stāstu saturs, toties tika publicistiski runāts par stāstos skartajām dzīves realitātēm. Ja tās saliktu viena cilvēka dzīvē. Iznāktu garš, raibs mūžs .. . Kopumā izveidojās un tika apspriesta ne visai pievilcīga aina, kurā dzīvo un strādā lauku cilvēks. Ko ādažnieki ieteica, lai tā mainītos? Ir Jāsakopj ne tikai lauku sēta, bet arī lauku cilvēka dvēsele. Un vēl — ilgus gadus piedāvātie ideāli ir nodarījuši lielus zaudējumus. Kaut vai sieviete ar sirpi un āmuru rokās. Šā «ideāla» atstātie zaudējumi ir krietni vien lielāki par tām vērtībām, ko sieviete ir saražojusi, uz traktora un kombaina sēdēdama. Un to visu galu galā sacīja turīga kolhoza ļaudis ... «Ādažu» vidusskolas direktors Jānis Tikmers ieteica nākamgad īso stāstu konkursā pievērsties arī lauku skolas tematam. Kādi vēl ir priekšlikumi attiecībā uz konkursa tematu? 

Garš mūžs īsā stāstā 

1988.12.27 Padomju Jaunatne 

A. MUKĀNE, žurnāla «Skola un Ģimene» nodaļas redaktore

📖📖📖📖📖📖📖

Dialogs Rīgas rajona agrofirmas "Ādaži" administratīvajā centrā

Īso stāstu konkursa rezultāti 

Noslēdzies žurnāla «Skola un Ģimene». Rīgas rajona agrofirmas «Ādaži» un Latvijas Rakstnieku savienības 1989. gadā izsludinātais īso stāstu konkurss par tematu «Zemnieka tikuma atdzimšana Latvijā». Konkursam bija iesūtīti 60 darbi. Žūrija nolēma: 
1. Pirmo vietu nepiešķirt 
2. Piešķirt divas otrās prēmijas (300 rubļu katra):
 — Annai Grahojskai — par stāstu «Jurģu diena». 
 — Guntai Micānei — par stāstu «Še. kur līgo priežu meži» 
3. Piešķirt trīs trešās prēmijas (200 rubļu katra): 
 — Mildai Geldānel (Ābolai) — par stāstu «Birzītes». 
 — Indrai Veidemanel — par stāstu «Anna»,
 — Monikai Zīlei — par stāstu «Prātu izdzīvojis . . .». 
4. Piešķirt astoņas veicināšanas prēmijas (100 rubļu katra):  
 — Ainai Eglītei — par stāstu «Uzdrīkstēšanās».  
 — Aleksandram Freimanim — par stāstu «Tēva mājas». 
 — Irīnai Graudiņai — par stāstu «Šūpuļdzlesma»,

 — Sarmai Kočānei — par stāstu «Pasaciņa». 
 — Inesei Krastiņal (Ušackai) — par stāstu «Dārziņš». 
 — Maijai Kreklei — par stāstu «Tukšās mājas». 
 — Ingeborgai Krustkalnei par stāstu «Kalnasvilpes». 
 — Guntai Micānei — par stāstu «Viršu vainags».
Žurnāla redakcija izsaka dziļu pateicību visiem konkursa dalībniekiem un novēl sekmes nākamajā konkursā. Neapbalvotos stāstus var saņemt redakcijā līdz š. g 30 novembrim 

Īso stāstu konkursa rezultāti

1989.09.29 Cīņa 📔📔📔  Žurnāla "Skola un ģimene" konkursa noslēguma pasākums  Ādažu bērnudārza "Strautiņš" telpās Aleksandrs Freimanis laureāts Noslēdzies Rīgas rajona agrofirmas «Ādaži», Rakstnieku savienības un žurnāla  «Skola un Ģimene» kopīgi rīkotais 1988. gada īso stāstu konkurss.  Tā temats bija «Cilvēks lauku dzīves pozitīvās un negatīvās pārvērtībās».  Šajā konkursā piedalījās  arī grundzālietis, rajona literātu apvienības biedrs  Aleksandrs Freimanis. Līdzšinējās reizēs viņam vairākkārt piešķirtas godalgotas  vietas. Arī šoreiz Aleksandra Freimaņa stāsts «Pusstundu pēc avārijas"  atzīts par vienu no veiksmīgākajiem. Autors apbalvots ar otro prēmiju.  Prēmijas pasniedza agrofirmas priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Bleikšs.  Šoreiz, un ne jau pirmo reizi, tās saņēma arī Monika Zīle, Dzintra Šulce,  Maija Krekle, Pēteris Atvars, Juris Brežģis. Pirmo reizi slaucēja lrēna Geidāne  un strādniece Biruta Blumberga. Pēc tam konkursa laureāti un viesi pabija  bērnudārzā,_skolā, panašķojās picērijā, iepazinās ar republikā pirmo slēgto  kolhoza tirgus paviljonu. Atzīstami, ka par katru godalgoto darbu lauku laudis  izteica savas domas, kas klātesošajiem nebija neinteresantas. . .  Ādažu vidusskolas direktors Jānis Tikmers ieteica šī gada īso stāstu  konkursā pievērsties arī lauku skolas tematam.  Konkursa laureāti   Agrofirmas priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Bleikšs pasniedz apbalvojumu Aleksandram Freimanim. Aleksandrs Freimanis -- laureāts 1989.01.03 Darba Karogs (Valka) Locāns, J.

📖📖📖📖📖📖📖

Konkursa uzturētāji: Baiba Felce, skolotāja Marija Ābele, kas saņem  Priekuļu vidusskolai novēlēto Mildas Bētiņas — Jankovskas prēmiju, Helēna Dāle, Biruta Blumberga un Arnolds Auzins  Akciju sabiedrības «Ādaži»,  Latvijas Rakstnieku savienības  un žurnāla «Skola un Ģimene»  nu jau desmito gadu kopīgi  rīkotā slēgtā īso stāstu konkursa uzvarētāji  pagājušās nedēļas nogalē  Ādažos saņēma prēmijas, tās pasniedza  sabiedrības prezidents  Jānis Vimba. Viņa uzdotais atraisītības tonis valdīja  visu vakaru. Vimbas kungs  ļoti pārliecinoši pieradīja, ka «Ādažus» vēl  pagaidām nedrīkstot  sadrumstalot un izjaukt. Bijušajiem zemes  saimniekiem jāupurējas  un jāpaciešas... Varbūt tādam vajadzētu būt nākamā gada konkursa tematam? Šoreiz savus darbus bija atsūtījušas arī divas tautietes no Amerikas  Savienotajām Valstīm — Antonija Millcre, kuras stāstu «Ceļa stabiņi, ...»  Rakstnieku savienības konsultante Anda Līce atzina par vienu no  interesantākajiem, un Milda Bctiņa-Jankovska. Pēc «Ādažu» kultūras dzīves  vadītājas Irēnas Gedertsones domām, viņas stāsta «Sienas sega» sižets par bijušās īpašnieces atteikšanos no tai likumīgi piederošas mājas pat ir romāna  vērta mūsu pašreizējās dzīves kolīzija, vēl viena risināma cilvēciska pretruna. Palīdzēt cilvēkiem noturēties un nepazust šajā pretrunu laikā varbūt var palīdzēt arī īsais stāsts? Galvenais redaktors Jānis Gulbis solīja apbalvotos darbus nākamgad publicēt žurnālā. Kādi būtu secinājumi? Nu, protams,— abonējiet žurnālu «Skola un Ģimene»!

1991.10.24 Latvijas Jaunatne Ausma Mukāne

📒📒📒

Īso stāstu konkurss.   

To izsludina žurnāls "Skola un Ģimene" redakcija, Rīgas rajona agrofirma "Ādaži" un Latvijas Rakstnieku savienība; 

tā temats šogad — "Mainies ir tu uz augšu!" 

* Laiks / 12.01.1991

📖📖📖📖📖📖📖

Traucē griesti... 

* Laiks / 04.01.1992

📕 📕 📕 📕 📕

* Literatūra un Māksla / 02.10.1992

* Literatūra un Māksla / 18.09.1992 

* Literatūra un Māksla / 18.09.1992

-

Eduards Rozenštrauhs *

 

Uzstāšanās pasākumā "Ādažiem - 40" /  23.08.1988. / Ādažu Kultūras namā

Kopā ar Eduardu Rozenštrauhu dzied Indra Lintiņa 

komponists un izpildītājs Eduards Rozenštrauhs

 

Svētku mākslinieki kopā ar Kultūras nama darbiniekiem pēc pasākuma 

 

Svētku mākslinieki kopā ar Kultūras nama darbiniekiem pēc pasākuma 

 

Uzstāšanās koncertā Ādažu Sporta namā

 

 

 

 

Osvalds Krūze sveic Eduardu Rozenštrauhu

 

Osvalds Krūze sveic Eduardu Rozenštrauhu

TUR, KUR GAUJA... 

Ar šiem vārdiem sākas viena no mūsu tautas dziesminieka Eduarda Rozenštrauha komponētām dziesmām. Kad pirms gadiem divdesmit šo dziesmu dzirdēju pirmo reizi, jautāju savam kaimiņam Miķelim Fišeram, vai viņš nezin melodijas autoru un skanēja atbilde, ka laikam kāds tautas dziesminieks radījis... Bet man tā palika atmiņā uz visiem laikiem. Citā reizē, būdams Valmierā kopā ar Laimoni Vāczemnieku Dzejas dienās, tur skandināja viņa «Vecpiebalgas ūdensrozes», pēc tam dzirdēju, kā ansamblis nodziedāja to. Dziesma visiem ļoti patika. Uzzināju, ka to komponējis kāds Eduards Rozenštrauhs, bet viņš esot nevēlams, jo arī «Zilo lakatiņu» vācu laikā viņš komponējis .... Tad nāca «Vecās dzirnas» arī viņš; «Jaunība, jaunība» — arī viņš; «Jāņu nakts» — arī viņš; «Māte Latgale...» arī . . .

Gāja gadi un kādā reizē Skolotāju nama mākslinieciskais vadītājs Dzintars Tillaks mūs iepazīstināja un lūdza nofotografēt Eduardu Rozenštrauhu. Man priekšā nostājās gadus 70 vecs, sirms, ļoti vienkāršs, sirsnīgs, stalts vīrietis. 

— Vai jūs esat komponists — es pajautāju. 

Jā, tautā dzied manas dziesmas, viņš atbildēja. 

- Bet kāpēc par jums tik maz runā, taujāju tālāk.  Pie visa vainīga viena vienīga mana dziesma «Zilais lakatiņš», kuru pēc Valdas Mooras dzejoļa Rucavas pusē pie jūras komponēju kā veltījumu manai mīļotai Elvīrai, bet iznāca tā, ka sāka to ziņģēt visās malās, arī latviešu leģionāri. Bet es par to dabūju redzēt Sibīriju Staļina laikos. Ar to pietika, lai vēlāk no manis vairītos un neļautu strādāt stagnācijas periodā. Vienlaikus VEF-ā par sargu atļāva . . .  

— Cik dziesmas jūs esat komponējis? 

Vairāk par 70 dziesmām būs, bet grūtības, jo nav klavieres mājās un dzīvoklī tik šaurs, maziņš, atbild komponists E. Rozenštrauhs.  

Nākamā mūsu tikšanās notika šovasar mūzikas skolotāju kvalifikācijas celšanas kursu noslēgumā Skolotāju namā. Bet šoreiz daudzu simtu lielās skolotāju auditorijas priekšā nostājās Eduards Rozenštrauhs jau kā reabilitēts tautā populāru, iemīļotu melodiju autors: labsirdīgs, dzīvespriecīgs komponists, kuru skauģi un nelabvēļi nav spējuši salauzt. Un te visi kopā brīvi, nepiespiesti uzsāk «Vecās likteņdzirnas», tām seko «Vecpiebalgas ūdensrozes». Dziesmai seko dziesma, un pats komponists uz akordeona muzicē un dzied kopā ar visiem. Skaisti, ja tā var 72 gadu vecumā dot tautai šo dzīvības eliksīru dziesmu! Trīspadsmitajā augustā komponists svinēja savu dzimšanas dienu. Vēlēsim latviešu tautas dziesminiekam Eduardam Rozenštrauham veselību, izturību, dzīves optimismu un būt vēl ilgi kopā ar mums visiem! 

Ā. Platā teksts un foto

* Darba Balss / 18.08.1988

 

 

 Zilais lakatiņš

                                                       Bij vasara toreiz tik zaiga

                                                       Un ziedēja pļavas un sils

                                                       Tu pretī man nāci tik maiga,

                                                       Tev galvā bij lakatiņš zils.

                                          piedz. Atmiņā lakatiņš zilais,

                                                        Mati kā saulstaru riets.

                                                        Biji man viena -

                                                        Nakts tu vai diena,

                                                        Mīlas viskrāšņākais zieds.

                                                        Tos vārdus, ko sniedzi man ķīlai,

                                                        Tos sirdī es ieslēdzu sev.

                                                        Jo toreiz es ticēju mīlai,

                                                        Es ticēju laimei un tev.

                                                        Tā pagāja vasara zaigā

                                                        Un novīta pļavas un sils

                                                        Vairs nenāca meitene maigā,

                                                        Kam galvā bij lakatiņš zils.

 

 

Eduarda Rozenštrauha koncerts Ādažu Sporta namā 23.08.1988.

 

Liesma 1988

Leģendārais Eduards Rozenštrauhs - kāds viņš patiesībā bija? Koncerti, alkohols, slava
Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"

Komponists Eduards Rozenštrauhs bija harismātiska un skandaloza personība. Izcils muzikants un iemetējs. Liels Latvijas patriots un meituģēģeris. Savu pārsteidzošo aktivitāti un rosību viņš saglabāja līdz pat mūža galam – par to liecina arī Rozenštrauha attiecības 70 gadu vecumā ar 27 gadu veco dziedātāju Indru Lintiņu. No dzīves viņš aizgāja pēkšņi un ātri – savā gultā pēc kādas ballītes, kurā dzēra, dziedāja un dejoja.

Padomju gados ar Eduardu Rozenštrauhu saistījās kāda neparastība – viņa dziesmas zināja gandrīz visi, bet viņu pašu gan ne. Mūziķi pazina tikai šaurā lokā, jo uz lielās skatuves viņu nelaida. Padomju laikā viņš lielākoties uzstājās dažādās jubilejās, klubu rīkotos vakaros – visur, kur aicināja, visvairāk jau mājas viesībās. Lai kur tika aicināts, Rozenštrauhs visur spēlēja savu ierasto repertuāru, arī Zilo lakatiņu. 

Ballītes Rozenštrauham patika, jo tur varēja iedzert un paflirtēt ar sievietēm. Mūzika, alkohols un sievietes – uz šiem trim vcaļiem balstījās komponista saviesīgā dzīve. Nenoliedzami, Rozenštrauham piemita tas, ko mēdz dēvēt par harismu. Kad viņš sāka dziedāt, viņš spēja paņemt klausītājus savā varā. Viņš bija atraktīvs un interesants vīrietis un to, ko darīja, darīja ar lielu pārliecību.

Rozenštrauhs bija arī liels Latvijas patriots, turklāt savu patriotismu neslēpa. Padomju gados to tika retais varēja atļauties. Piemēram, pārrodoties no viesībām vai koncerta, viņš ar sadāvināto ziedu klēpi bieži devās pie Brīvības pieminekļa, nokrita tā priekšā ceļos, nolika puķes un, galvu noliecis, noskaitīja lūgšanu. Tas tika darīts atklāti un demonstratīvi, piesaistot garāmgājēju un miliču uzmanību. Viņi dzina Rozenštrauhu prom, bet puķes paslepus aizvāca.

Dziesminieks bija nelabojams nacionālists, kurš neslēpa savu nostāju un atklāti sūtīja savus nedraugus uz vienu vietu. Reizēm par savu klaigāšanu un pretvalstisko izrunāšanos komponists nonāca milicijā, taču drīz vien tika atlaists, jo pēc dabas bija ļoti komunikabls un apķērīgs, prata ar visiem sarunāt.

Viņa dzīves gājums bija pietiekami dramatisks, lai par to uzņemtu asa sižeta filmu. Tas attiecas uz kara gadiem, kuros liktenis Rozenštrauham nebija saudzīgs. Piedzīvojumu netrūka arī pēc kara, kad Rozenštrauhs dzīvoja bez dokumentiem un slēpās no varas pārstāvjiem.

Eduarda Rozenštrauha simtgades koncerts “Bij vasara toreiz tik zaiga”

Kara līkločos

Eduards Rozenštrauhs piedzima 1918. gada 13. augustā Rīgā. Ģimenē bez viņa auga vēl dvīņi Valija un Artūrs. Tēvs, kas maizi pelnīja, strādājot par pastnieku, nomira jau piecdesmit gadu vecumā, bērniem vēl maziem esot, jo bija apprecējies tikai četrdesmit gadu vecumā. Rozenštrauhi dzīvoja Rīgā, Valmieras ielā 7. Bērnībā visi trīs bērni bija apguvuši dažādu instrumentu spēli: māsa spēlēja klavieres, brālis – vijoli, Eduards – pat vairākus instrumentus, taču visvairāk iemīļoja akordeonu. Muzikālās lietas puikam padevās ļoti viegli, un laika gaitā viņš apguva ne tikai vijoli, klavesīnu un klavieres, bet arī dažus pūšamos instrumentus, prata spēlēt pat tik sarežģītu mūzikas instrumentu kā ērģeles. Diemžēl viņa daiļradē vienmēr valdījusi mākslinieciska nekārtība – Rozenštrauhs reti kad pierakstīja notis un dziedāja pēc atmiņas. Šajā ziņā bija nevērīgs un neakurāts.

Eduards mācījās Rīgas 38. pamatskolā, pēc tam pabeidza Rīgas 2. ģimnāziju un 1939. gadā iestājās Latvijas konservatorijā, Laumas Reinholdes klavieru klasē. 1940. gadā jaunekli iesauca karadienestā Latvijas armijas Jelgavas 3. kājnieku pulkā, kur viņš ieguva leitnanta pakāpi. 1941. gadā dienests turpinājās jau sarkanās armijas Latvijas teritoriālajā korpusā. 

Kad sākās karš, Rozenštrauhs ar savu armijas daļu atradās netālu no Opočkas un nokļuva vācu aplenkumā. Karagūstekņus ievietoja Daugavpils nometnē, bet vēlāk jaunekli pārvietoja uz Ebenrodes karagūstekņu nometni Vācijā. 1942. gadā Eduardu kopā ar citiem likteņa biedriem atsūtīja uz Rīgu, kur viņam bija jāizvēlas, turpināt dienestu vācu armijā vai strādāt par tulku policijas bataljona štābā. Rozenštrauhs izvēlējās tulka darbu.

Tur gadījās notikums, kas iezīmēja krasu pavērsienu viņa liktenī. Izsniegdams diviem puišiem slepus izpildītas caurlaižu lapas, viņš pārkāpa okupācijas varas likumus un tika ievietots Centrālcietuma vieninieku kamerā. Vēlāk Rozenštrauhu pārsūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni, pēc tam iekļāva soda bataljona sastāvā un nosūtīja uz Koknesi rakt tranšejas. Vācu karaspēkam atkāpjoties, Rozenštrauhs kopā ar soda bataljonu nokļuva Kurzemes katlā. Karam beidzoties, Eduards atgriezās Rīgā.

Drīz vien viņu aizturēja un nosūtīja uz PSRS filtrācijas nometni Komsomoļskā pie Amūras, kur ieslodzītie tika nodarbināti BAM celtniecībā. Ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta pavēli 1946. gada rudenī šo filtrācijas nometni likvidēja, 1947. gadā Rozenštrauhs atgriezās mājās.

Eduards un skaistā Elvīra 

Kad Rozenštrauhs atgriezās no izsūtījuma, viņš bija teju trīsdesmit gadu vecs, bet darbā neviens viņu negribēja ņemt – cilvēks ar tādu biogrāfiju skaitījās politiski neuzticams. Viņa māsa Valija Leļļu teātrī bija pianiste un palīdzēja arī brālim tur iekārtoties. Par nelielu samaksu varēja izrādēs spēlēt akordeonu, bet pēc kāda laika šo darbu viņš zaudēja. Interesanti, ka daudzus gadus Rozenštrauhs bēguļoja no varas iestādēm, jo viņam nebija padomju pases.

Viņš strādāja visdažādākos pagaidu darbus, līdz beidzot, kad bija nokārtojis dokumentus, viņu pieņēma par saimniecības pārzini Celtnieku klubā Lāpa. Vēlāk kāds draugs palīdzēja iekārtoties sarkankarogotajā rūpnīcā VEF par sargu. Viņa postenis atradās pie galvenās ieejas, bet pēc kāda laika viņu pārcēla apsargāt noliktavas, kas atradās aiz VEF kultūras pils Čiekurkalnā. Alga nebija liela, un brīvajās dienās viņš piepelnījās, spēlējot un dziedot ballītēs.

Jāteic, ka Rozenštrauham jau kopš jaunības bija liela piekrišana pie sievietēm. Eduards piederēja pie tiem, kurus mēdz saukt par donžuāniem, meituģēģeriem, babņikiem. Šeit pieminams kāds notikums no Rozenštrauha bērnības. Kad mazo Eduardu kristīja Pāvila baznīcā, māte viņu ieģērba meiteņu kleitiņā un novēlēja, lai viņš būtu sieviešu mīlulis. Un tā arī notika – savā dzīvē viņš bija sieviešu aplidots, ko arī labprāt izmantoja. Lai nokļūtu izraudzīto daiļavu apskāvienos, Eduards neskopojās ar komplimentiem, bučoja rokas un solīja precēt.

Interesanti, ka viņa māte Alvīne savam dēlam bija noskatījusi bagātu sievu – kādas Rīgas fabrikas īpašnieci, divdesmit gadu vecāku par viņu. Tomēr Eduards bija kategoriski atteicies no tādas ieceres. “Es to veceni neprecēšu!” noskaldīja Rozenštrauhs. Viņš jau bija noskatījis sev meiteni – skaisto Elvīru. Abi iepazinās kādā ballītē, Elvīrai tobrīd bija astoņpadsmit, bet Eduardam – 23 gadi. Pasākumā Rozenštrauhs bija ieradies ar akordeonu plecā un spēlējis. Ieraudzījis Elvīru, viņš iededzies jūtās, nokritis viņas priekšā uz ceļiem un dziedājis. Tieši viņai Eduards vēlāk veltīja savu leģendāro dziesmu Zilai lakatiņš. Abi apprecējās 1943. gada 24. oktobrī. Ģimenē piedzima meita Skarleta un dēls Eduards.

Radi stāsta, ka jaunībā Elvīra līdzinājusies filmu zvaigznei Marlēnai Dītrihai. Viņa arī centusies atdarināt aktrisi – balinājusi matus un izdzīto uzacu vietā vilkusi šauras krāsu strīpiņas.

Rozenštrauha māte Alvīne, kura vēlējās, lai dēls apprecētos ar bagāto namsaimnieci, diezgan šķībi skatījās uz Eduarda izredzēto. Viņa negāja uz laulību ceremoniju Pāvila baznīcā un nepiedalījās kāzu svinībās. Nepatika pret nevēlamo vedeklu turpinājās visu mūžu, laipnāka viņa kļuva tikai pret mazbērniem. Elvīra, kurai bija tikai pamatskolas izglītība, kādu laiku strādāja par pārdevēju dažādos veikalos, vēlāk par oficianti kafejnīcās.

Komponista dēkainā dzīve un attiecības ar sievu atklātas Džovitas Grebzdes grāmatā Rozenštrauha atgriešanās, kur meita Skarleta stāsta: “Abu attiecības bojāja tēva lielā piekrišana pie sievietēm. Rozenštrauhs bija stalts, iznesīgs, galants un… citu sieviešu iekārots. Ar savām melodiskajām dziesmām viņš sajūsmināja visas – gan jaunāka, gan vecāka gadagājuma kundzītes.

Papam patika lielā uzmanība, ko viņam veltīja daiļais dzimums; daža laba muzikantam uzbāzās, pat nekautrēdamās no sievas klātbūtnes. Papam bija tāda mode – kad bija ierāvis čarku, viņš ar savu partneri iedejoja blakusistabā, kur to grāba un bučoja. Mana mamma, to redzējusi, pārnāca no ballītes un mājās sacēla briesmīgu jandāliņu.”

Ģimenes strīdos Rozenštrauhs allaž dievojās, ka sievu nekad nav krāpis un mīlējis tikai viņu. Iespējams, viņš tiešām mīlēja Elvīru, bet dēkas ar citām sievietēm bija tikai dzīves iekrāsošanai. Lai arī kādas bija komponista attiecības ārpus ģimenes, par šķiršanos nebija runas.

Koncerti, alkohols un slava

Septiņdesmitajos gados Rozenštrauhu uzmeklēja padomju kultūras darbinieks, koncertu vadītājs Valfrīds Puķe. Viņš sāka organizēt Rozenštrauha koncertus lauku klubos. Komponists spēlēja akordeonu un dziedāja, bet Valfrīds skaitīja dzejoļus, stāstīja par mākslinieka dzīves gaitām, grūto bērnību un radošajām izpausmēm. Šādā formātā viņi uzstājās daudzus gadus, līdz sākās Atmodas laiks, kas komponistu uzrāva slavas augstumos.

“Eduards Rozenštrauhs nav mums pazīstams, bet ir visiem zināms. Nav tāda cilvēka zālē, kas nezinātu Rozenštrauha dziesmas,” – tā savu stāstījumu par Rozenštrauhu vienmēr iesāka Valfrīds Puķe. “Visi tās ir dziedājuši un dzied, un nenotiek neviens pasākums, arī bēres, kur neskanētu Rozenštrauha dziesmas.”

Padomju gados koncertu rīkotājam Puķem vajadzēja ļoti uzmanīt Rozenštrauhu, jo māksliniekam bija atkarības problēmas – viņš varēja piedzerties uz līdzenas vietas. Arī meita neslēpj, ka tēvam piemitis vēriens alkohola lietošanā. Vienu nedēļu viņš bijis skaidrā, divas – pilnā.

Bija gadījumi, kad pasākuma rīkotāji lika pudeles galdā jau pirms koncerta, un tad Puķe vienmēr atgādināja: “Pirms koncerta komponistam grādīgo nemaz nerādiet. Citādi koncerta nebūs un jums būs jādzied pašiem.” Rozenštrauhs allaž palika uzticīgs principam nekad neatstāt telpas, kamēr viss nav izdzerts. Un tāpēc, rūpējoties par pasākuma gaitu, Puķe allaž uzraudzīja Rozenštrauhu un neļāva viņam dzert pirms koncertiem. Kā stāsta meita Skarleta, tēvs reizēm pārradies mājās gauži neapmierināts un burkšķējis, ka atkal tas riebīgais Puķe nav ļāvis dzert tik, cik gribējies.

Tad pienāca liktenīgais 1988. gada jūnijs, kad maestro Raimonds Pauls gluži kā burvju mākslinieks, rīkojot savus koncertus, no cepures izvilka… Rozenštrauhu! Četros koncertos pirmajā daļā skanēja Paula mūzika, bet otro Maestro atvēlēja Eduardam Rozenštrauham, kurš ar savu akordeonu kāpa uz Lielās ģildes skatuves. Vienā mirklī Rozenštrauhs kļuva par Latvijas mēroga slavenību. Viņu pavadīja skaļas ovācijas, nerimstoši aplausi un milzīgi ziedu klēpji. Tas bija laiks, kad viņa vārds uz afišas spēja pulcēt pilnas zāles, jo visi gribēja ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt, kā tad īsti tas Rozenštrauhs izskatās. Par viņu radās liela interese arī koncertu rīkotājiem, kas sajuta iespēju labi nopelnīt.

Viena no pirmajām, kas vērsās pie komponista, bija žurnāliste Drosma Jurjeva, piedāvājot Rozenštrauham muzicēt kopā ar grupu Mantojums un jauno dziedātāju Indru Lintiņu. Rozenštrauhs piekrita, turklāt turpināja sadarboties ar agrāko koncertu rīkotāju. 

Dziedātāja Indra Lintiņa (bij. Jenča) un
 Eduards Rozenštrauhs.

Tā sanāca, ka Jurjeva organizēja koncertus vienā vietā, bet Valfrīds Puķe, kurš negribēja atkāpties, citā. Veidojās konflikts, kas kulmināciju sasniedza Mežaparkā 1988. gada septembrī. Rozenštrauhu gaidīja 35 tūkstoši klausītāju, bet mūziķis tā arī neieradās. Viņš tajā pašā dienā piedalījās Jurjevas rīkotā koncertā Lejasciema vidusskolā Gulbenes rajonā.

Savs viedoklis par notikušo bija arī Rozenštrauha meitai Skarletai, kura atzina: “Dāmas saprata, ka šis dziedošais vecītis ir īsts naudasmaiss, no kura viņām nu ļoti gribējās pagrābties. Tēva istabā vairākas stundas notika pārrunas, jo viņš diezgan ilgi svārstījās par savu izvēli. Es nezinu, ko tās dāmas tēvam sasolīja, bet viņš nolēma aiziet no sava ilggadējā koncertu organizētāja Valfrīda Puķes. Puķe bija ļoti sašutis par tēva rīcību, ko uzskatīja par nodevību.”

Apkrāvies ar puķēm

Lai vai kā, bet Rozenštrauha popularitātes ceļš veda augšup. Tas bija slavas apvīts, un arī naudas netrūka. Rozenštrauhs aktīvi koncertēja ne tikai Latvijā, bet arī devās pie tautiešiem Amerikā, Kanādā, Vācijā un Austrālijā. Reizēm notika pat trīs koncerti dienā. Varēja vien apbrīnot mūziķa izturību, cilājot smago akordeonu un uzstājoties vairākas reizes dienā. Pie Rundāles pils 1988. gada 13. jūlijā koncerta Pa kuru laiku nosirmoja jūra apmeklētāju automašīnu rinda stiepās piecu kilometru garumā, pils pagalmā pulcējās divpadsmit tūkstoši klausītāju.

Mājās no koncertiem viņš parasti atgriezās, apkrāvies ar puķēm, un vienmēr kāds palīdzēja līdz dzīvoklim atstiept smago akordeona kasti. Sajūsminātie klausītāji komponistam dāvināja ne tikai ziedus, bet arī pašadītus cimdus, gleznas un kristāla vāzes. Piemēram, pēc koncertiem fabrikā Laima viņš mājās atstiepa daudzus kilogramus konfekšu. Kļūstot turīgāks, viņš valūtas veikalā nopirka krāsu televizoru un videomagnetofonu, bet nopelnīto naudu turēja trijās krājkasēs.

Arī popularitātes gados Rozenštrauhs palika savā agrākajā divistabu dzīvoklī Dzelzavas ielā, kurā dzīvoja arī viņa meita Skarleta ar vīru Arni. Ik pa brīdim bija arī skandāli, jo, kad Rozenštrauhs bija sadzēries, mēdza skaļi bļaustīties. Meita atceras: “Tēvs bija nepārtraukti jāslavē. Ieejot viņa istabā, man vajadzēja viņu paglaudīt pa spalvai, palielīt, ka viņš ne tikai skaisti dzied, bet arī labi izskatās. Es viņam stāstīju, ka cilvēki gandrīz katru dienu zvana un interesējas par Rozenštrauhu, ir sajūsmā un dievina viņu. Tad tēvs norima, trakošanu aizmirsa, atkusa, un viņa mute skarbiem vārdiem aizvērās. Tēvs uzmanīgi klausījās, bet svētlaime viņu pārņēma tad, kad teicu, ka dažas dziesmas ir pat labākas par Raimonda Paula dziesmām. Kad biju visu izrunājusi, palūdzu viņam naudu saimniecības vajadzībām, ko viņš ar dāsnu žestu vienmēr iedeva.” 

Pēdējā mīlestība  

Dzīves nogalē Eduarda sievai Elvīrai saasinājās veselības problēmas – cukura diabēts. Pēdējos vienpadsmit gadus viņa bija akla, turklāt viņai tika amputēta kāja. Elvīra nomira 1988. gada vasarā, un Rozenštrauhs to ļoti pārdzīvoja. Viņi kopā bija nodzīvojuši 45 gadus. Kaut arī sievai bija darījis pāri, Rozenštrauhs tomēr viņu mīlēja.

Kad Eduards kļuva slavens un jau bija atraitnis, sievietes viņa dēļ kļuva vai trakas. Nu viņam vairs nevajadzēja pūlēties, aplidojot dāmas, jo viņas pašas, tā teikt, bāzās virsū. Kundzes nepārtraukti zvanīja komponistam uz mājām un aicināja uz randiņiem.

Koncertējot Amerikā, Kanādā, Austrālijā un Vācijā, viņš tikās ar saviem jaunības draugiem un skolasbiedriem. Uzradās arī sievietes, kuras aicināja Rozenštrauhu palikt un piedāvāja apprecēties, taču komponistam tuva bija Latvija – viņš rāvās atpakaļ uz mājām.

Taču no vienas sievietes viņam neizdevās izvairīties. Par Rozenštrauha pēdējo mīlestību, ja tā var izteikties, kļuva Indra Lintiņa, ar kuru viņš muzicēja uz vienas skatuves. Viņa bija tikko beigusi konservatoriju un kļuvusi par Rīgas operetes teātra solisti. Kad viņi sāka dzīvot kopā, Eduardam bija 70, bet Indrai – 27 gadi.

Skarleta stāsta: “Tēvs bija ļoti greizsirdīgs, bet to jau var arī saprast, ņemot vērā abu lielo gadu starpību. Citu reizi, kad I. pārāk ilgi bija prom no mājām, tēvs devās viņu meklēt. Bet pēc dažām dienām viņa jau pati bija atkal klāt. I. pie mums nodzīvoja pāris gadu.” Viņi dzīvoja Dzelzavas ielas divistabu dzīvoklītī – vienā istabā komponists ar Indru, otrā viņa meita Skarleta ar vīru Arni. Meita zināja stāstīt, ka abu attiecības virzījušās kā pa amerikāņu kalniņiem – augšā un lejā.

“Nereti abi, durvis klaudzinādami, tā ka rībēja viss stāvs, pēc koncertiem mājās ieradās ap četriem naktī. Kaut tēva istabas durvis bija aizvērtas, tik mazā dzīvoklītī, kāds ir mūsējais, varēja dzirdēt katru troksni. Abi runāja skaļā balsī, un apkārtējie viņus neinteresēja. Ja tēvs kaut ko burkšķēja, I. deva pretī vai kārtējo reizi paķēra savu bērnu un, durvis ar lielu blīkšķi aizcirzdama, izskrēja no dzīvokļa. Tad tēvs atkal līdz rītam zvanījās uz visām pusēm, kamēr pierunāja savu sirdsdāmu atgriezties. Viņš izpildīja katru I. iegribu. Nopirka viņai zelta auskariņus, ķēdīti, skaistu, garu sarkanu mēteli ar polārlapsas apkakli. Vēlāk, kad atkal sanaidojās ar I., viņš man iegrūda 600 rubļu, lai es nopērku tādu pašu mēteli kā I. Diemžēl savam augumam sarkanu mēteli neatradu, bet, ja būtu, nopirktu gan, tikai citā krāsā.

Mums ar vīru bija sešos jāceļas, lai ietu darbu, bet jandāliņu dēļ bieži bijām neizgulējušies un dusmīgi. Tā bija īsta trako māja. Tomēr centāmies nejaukties pa vidu, jo man bija bail pat muti atvērt. Kā tēvs teica, tā arī bija. Iebilst, aizrādīt vai pamācīt nedrīkstēja. Uz vecumdienām tēvs kļuva arvien valdonīgāks un bija gatavs nosist ikvienu, kas viņu mācīja dzīvot vai komandēja. Mēs ar vīru uz to visu skatījāmies kā uz vienu traku cirku. Spriedām, ka tie abi ir galīgi jukuši. Bija pilnīgi nesaprotami, kāpēc tik jaunai un skaistai sievietei vajadzēja tā noņemties ar manu večuku.”

Pēdējā ballīte un beigas

Rozenštrauhs līdz mūža galam bija pārsteidzoši enerģisks un rosīgs. Meita stāstīja, ka tēvs līdz pat septiņdesmit gadu vecumam mājās vairākas reizes varējis pievilkties pie durvju stenderes augšējās apmales. Viņš arī vecumā bija saglabājis sportisku augumu – bez liekiem kilogramiem. Rozenštrauhs uzsvēra, ka muzikantam jābūt labā sportiskā formā, jo akordeona spēles apvienojums ar dziedāšanu ir fiziski smags un grūts darbs. Un tiešām – reti kurš to varēja darīt stundām ilgi kā Rozenštrauhs. Pirms koncertiem viņš nekad neēda, jo diafragmu nedrīkstēja noslogot ar lieku smagumu.

Ļoti uzmanīgi viņš izturējās pret savu galveno darba instrumentu – akordeonu. Pats to laboja un turēja nevainojama kārtībā. Tiklīdz saklausīja, ka akordeons vairs labi neskan, ķērās pie darba un to izjauca. Izklāja uz galda baltas papīra lapas, uz tām salika visas izjauktā mūzikas instrumenta detaļas, pie katras klāt pielika klāt zīmīti ar numuru un atrašanās vietu. Kad instruments bija no jauna salikts, jutās ļoti gandarīts. Ielika to futrālī un devās koncertēt. 

Indras Lintiņas grāmatas "Jasmīn baltais, mana mūža ...", 

kas ir bijušās operetes solistes dzīvesstāsts un 

veltījums Eduardam Rozenštrauham 95 gadu jubilejā, 

atvēršanas pasākums.

Kā izrādās, Rozenštrauhs bija ne tikai izcils muzikants, bet arī visnotaļ praktisks cilvēks. Viņš prata daudzus darbus. Radi stāsta, ka vecajā mājā pats ielicis jaunu koka grīdu, izlīmējis tapetes, nošpaktelējis un nokrāsojis baltus logus. Pratis arī tualetes podu ielikt, spējis salabot radioaparātu, televizoru un gludekli, mazgājis savus kreklus, tos lāpījis un gludinājis.

Komponista nāve bija ātra un pēkšņa. Viņš aizgāja 1992. gada 8. martā, kad bija pārnācis no kārtējām kāzām, kas tika svinētas divas dienas. Rozenštrauhs tur bija aicināts kā muzikants. Aculiecinieki stāstīja, ka viņš visu nakti bez atpūtas esot spēlējis akordeonu, dziedājis, dejojis, dzēris konjaku un kā negudrs ņēmies pa pirti.

Protams, Rozenštrauhs vairs nebija nekāds jauneklis, turklāt viņam bija problēmas ar veselību. Bieži sāpēja galva, īsti nefunkcionēja kuņģis, streikoja sirds, un skapis bija pilns ar visādām zāļu kārbām. Medikamentus viņš lietoja labprāt, taču kategoriski atsacījās doties pie ārstiem. Kad pārnāca mājās no kāzām, vēl iedzēra melno balzamu un devās gulēt. Kad nākamajā rītā meita iegāja tēva istabā, viņš jau bija miris. Eduardu Rozenštrauhu apglabāja Pirmajos Meža kapos līdzās sievai Elvīrai. Uz šīs zemes viņš bija nodzīvojis 73 gadus.  

-