BALTEZERA KOLONIJA
Bāreņu aprūpe brīvvalsts laikā
JĀNIS RIEKSTIŅŠ /vēsturnieks/
Viena no daudzajām visai sarežģītajām problēmām, kuras Latvijas brīvvalsts laikā bāreņu aprūpē nācās risināt, bija arī pilnvērtīgas vasaras atpūtas nodrošināšana. Jau kopš Latvijas brīvvalsts pirmajiem pastāvēšanas gadiem valsts un pašvaldību iestādes, kā arī dažādas sabiedriskās organizācijas bārabērnu patversmes centās galvenokārt iekārtot laukos - muižu centros, pie ezeriem vai upēm. Tas nodrošināja labus bērnu sadzīves apstākļus, deva iespēju sagādāt viņiem pienācīgu vasaras atpūtu. Diemžēl daudz bija arī tādu bērnu, kuriem nācās uzturēties Rīgas, kā arī citu pilsētu patversmēs, kur sadzīves apstākļi bija nesalīdzināmi sliktāki. Taču arī viņi nekad netika aizmirsti. Gan pašvaldību iestādes, gan Latvijas Bērnu palīdzības savienība, Latvijas Bērnu draugu biedrība, Latvijas Bērnu fonda komiteja, tāpat arī citas sabiedriskās organizācijas pilsētu bērniem iekārtoja vasaras kolonijas. Piemēram, Rīgas bērniem divdesmito gadu sākumā tādas kolonijas tika iekārtotas Mežaparkā, Buļļu muižā un Rīgas jūrmalā. Sūtot bērnus uz šīm atpūtas vietām, priekšroka vienmēr tika dota trūcīgo ģimeņu bērniem un bāreņiem. Bērnu vasaras koloniju iekārtošanā un uzturēšanā lielu darbu veica arī slimokases. Trīsdesmito gadu sākumā dažādās valdības iestādēs un sabiedriskajās organizācijās viedoklis par bērnu vasaras kolonijām nedaudz mainījās. Tika uzskatīts, ka “kolonijās bērni neko nedara, tikai atpūšas un veseļojas, bet darbu tikpat kā neredz. Lai šo stāvokli mainītu, pie Sabiedriskās palīdzības komitejas nodibināja īpašu Ganu centrāli, bet 1934. gadā ar valdības rīkojumu tika paziņots par trūcīgo pilsētnieku bērnu izmitināšanu laukos uz valdības rēķina. Šajā gadā no Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Jelgavas un Ventspils uz laukiem nosūtīja ap 1200 šo pilsētu mazturīgo iedzīvotāju bērnu. Ar Rīgas aizgādības pārvaldes starpniecību 1935. gadā laukos izvietoja 2025 bērnus, 1936. gadā - 2562, 1937. - 2746, 1938. gadā - 5933, 1939. gadā - 5308, 1940. gadā (līdz 15. maijam) - 4000. Līdz ar maznodrošināto ģimeņu bērnu nomitināšanu laukos pie saimniekiem tāda atpūtas forma kā vasaras kolonijas tomēr netika pārtraukta. Rīgas aizgādības pārvaldes bērnu inspektors R.Kļaviņš 1936. gadā šajā sakarā rakstīja: “..kolonijas neiznīks, jo vasaras kolonijās nometina slimīgus bērnus, kurus nevar atstāt bez ārsta uzraudzības, kurus nedrīkst novietot uz laukiem. Tāpēc saprotama un apsveicama Rīgas pilsētas gādība par šādu bērnu vasaras atpūtu un ārstēšanu: pilsēta izbūvē šogad kolonijas vajadzībām veselu rindu ēku veselīgajā Baltezera rajonā.” Savukārt 1937. gadā žurnālā “Pašvaldību Balss” tika norādīts: “Jaunā Rīgas pilsētas bērnu vasaras kolonija Baltezerā tagad galīgi iekārtota un 25. jūnijā iesvētīta, kaut gan koloniju uzcēla jau 1936. gada pavasari un 1936. gada vasarā jau sāka apdzīvot bērni. Ātri veicās koloniju izbūvēt vienīgi tāpēc, ka sienu apmetuma vietā pilsēta izvēlējās lietot finierus un būves darbus firma Neiburgs sāka kolonijā uzreiz. Kolonijā ir 15 atsevišķas ēkas: 8 grupu mājas, 1 virtuve ar ēdnīcas istabu, 1 pārvaldes māja, 1 bērnu slimnīca, 1 veļas mazgātuve un dušu pirts, ledus un sakņu pagrabs, malkas šķūnis, ūdens tornis un ūdens piegādes ierīce. Koloniju ietver jauns priežu mežs apmēram 12 ha platībā. Tuvumā (pie robežas) Baltezers un Rīgas-Carnikavas ceļš... Šī kolonija, ar kuru var lepoties Rīgas pilsēta, kaut arī izmaksāja pāri par Ls 330 000, pilsētai dos ietaupījumu, jo daudzi bērni, kurus nācās ārstēt, tagad kolonijā atgūs spēkus un būs aizsargāti no nopietnas saslimšanas.” Jāpiebilst, ka Rīgas pilsēta bērnu aizgādības un sociālās apgādības vajadzībām šajā laikā izlietoja 6 miljonus latu gadā. Pavisam 1938. gadā Latvijā pastāvēja 46 bērnu vasaras kolonijas. No tām sabiedriskās organizācijas uzturēja 35, slimo kases -7, pašvaldības - 2 un Kara ministrija - 2. Vislielākā (ar 250 gultām) bija galvaspilsētas Rīgas aizgādības valdes Baltezera kolonija, bet vismazākā - Bauskas pilsētas kolonija Asaros (11 gultas). 1937. gadā Bauskas pilsētas valde nolēma pieņemt nelaiķes Martas Grīsles pilsētai novēlēto vasarnīcu Rīgas jūrmalā ap 12 000 latu vērtībā, ierīkojot tajā saskaņā ar novēlējumu bērnu koloniju ar nosaukumu “Kolonija Marija”. Baltezera kolonijā novietoja trūcīgo Rīgas pilsētas iedzīvotāju slimīgos un vārgos bērnus, kuriem pēc ārstu atzinuma bija nepieciešama pastāvīga medicīniskā uzraudzība. Kopš 1937. gada bērni uz Baltezera koloniju izbrauca maija sākumā un atgriezās septembra beigās. No 1935. līdz 1940. gadam Baltezera kolonijā atpūtās 1857 trūcīgo rīdzinieku bērni. Aizgādības pārvaldei kolonijas uzturēšana šajos 5 gados izmaksāja 232 000 latus. Taču tā nebija zemē nomesta nauda. Kādā no tā laika dokumentiem norādīts: “Veselīgajā gaisā, saules un ūdens ietekmē, ar vienkāršu spēcinošu barību un pastāvīgā audzinātāju uzraudzībā novārgušie pilsētas bērni ātri uzlaboja veselību. Katrs bērns pēdējos gados kolonijā pavadījis ap 60 dienu. Lielu vērību pilsētas bērnu kolonijā piegriež arī bērnu zobu ārstēšanai. Caurmēra svara pieaugums bērniem pēc kolonijā pavadītā laika atzīmēts ap 1,7 kg, bet nereti arī 6 un vairāk kilogramu.” Izdevumi 1939. gadā pēc koloniju uzturētājiem (iestādēm un organizācijām) uzrādīja šādu sadalījumu: - sabiedrisko organizāciju kolonijās - 184 366 lati, - slimokasu kolonijās - 105 863 lati, - pašvaldību kolonijās - 47 721 lats, - Kara ministrijas kolonijās -18 913 lati Kopā: 356 913 lati. Situācija Baltezerā, tāpat kā citās bērnu vasaras kolonijās, strauji mainījās pēc Latvijas okupācijas. To apliecina arī Tautas izglītības nodaļas vadītāja Ž.Legzdiņa un administratīvi saimnieciskā sektora vadītāja K.Sērmūkšļa 1941. gada 1. marta ziņojums Rīgas pilsētas pagaidu izpildkomitejas tautas izglītības nodaļai. Tajā norādīts: “Rīgas pilsēta ir izbūvējusi plašu bērnu koloniju pie mazā Baltezera Ādažu pagastā, kur katru vasaru atpūšas un stiprina veselību 500 pilsētas bērnu namu, bērnu dārzu un citu trūcīgo vecāku bērni. Kolonija atrodas jaukā, sausā, saulainā vietā, priežu mežā vidū, ezera krastā un apgādāta ar visām labierīcībām: izbūvētas 8 atsevišķas grupu mājas, liela saimniecības māja ar plašu virtuvi un citām nepieciešamām telpām, administrācijas ēka, plaša ambulance ar zobārstniecības kabinetu, ūdens tornis un elektriskā apgaismošana. Sezonas laikā kolonijā strādā pāri par 70 darbinieki (pārzinis, audzinātāji un tehniskais personāls). Sezonai izbeidzoties, kolonijā paliek pārzinis, kas ziemas mēnešos noslēdz plašās saimniecības rēķinus, sakārto inventāru, sastāda darbības pārskatu un budžetu nākošam gadam, kārto inventāra iegādes, labošanas un remonta darbus, kā arī rūpējas par kolonijas tālāku izbūvi un izdaiļošanu, savlaicīgi rūpējas par kurināmā iegādi un sagatavošanu, ledus ievešanu ledus pagrabam, sniega notīrīšanu no jum-tiem utt. No tehniskiem darbiniekiem ziemā nodarbināti tikai 2 - sētnieks un naktssargs. Šie darbinieki algojas visu gadu. Sastādot 1941. gada budžeta projektu, Rīgas pilsētas pagaidu izpildu komitejas Tautas izglītības nodaļa paredzējusi kolonijas uzturēšanai 119 970 rbļ. Kāda summa budžetā tiks apstiprināta kolonijas uzturēšanai, vēl nav zināms. Šī gada janvāra mēnesī Izglītības tautas komisariāta Skolu pārvalde izsniedza kolonijas pārzinim attiecīgas summas darbinieku algošanai. Palika nenokārtots elektrības rēķins un braukšanas naudas par 130,46 rubļiem... Kad kolonijas pārzine griezusies Izglītības tautas komisariātā pēc atļaujas saņemt attiecīgās summas, tai paziņots, ka nekādas summas kolonijas uzturēšanai netiks vairs izsniegtas. Ja tāds paziņojums paliek spēkā, tad kolonijas 3 darbinieki paliek bez algām, kā arī nav iespējams sagatavot kolonijas vajadzībām malku un ledus pagrabam ledu, kas radīs lielus traucējumus kolonijas turpmākā darbā...” 1941. gada vasarā Rīgas pilsēta sāka kārtot jautājumu par savas bērnu vasaras kolonijas atgūšanu. Pilsētas Sociālās nodrošināšanas vadītāja vietas izpildītājs M.Bremmers iesniegumā Rīgas pilsētas vecākā vietas izpildītājam P.Drejmanim 1941. gada 29. augustā rakstīja: “..1940. gada decembrī uz Rīgas pilsētas izpildu komitejas lēmuma pamata, bijušās Aizgādības pārvaldes, tagadējās Sociālās nodrošināšanas nodaļas, Bērnu daļa līdz ar visām viņai pakļautām iestādēm tika pievienota Rīgas pilsētas izglītības nodaļai. Lielinieku varai izbeidzoties, saskaņā ar Jūsu lēmumu Bērnu daļa ir atkal pievienota Sociālās nodrošināšanas nodaļai, un Izglītības nodaļa nodeva atpakaļ bērnu daļu un bērnu dārzus. Nav nodoti bērnu nami un bērnu vasaras kolonija pie mazā Baltezera. Cik zināms, tad bērnu vasaras koloniju Izglītības nodaļa bija iznomājusi uz 1 gadu arodbiedrību centrālai padomei un pēdējā tur ierīkojusi pionieru nometni. Lielinieku varai izbeidzoties, likvidējusies arī pionieru nometne, bet kolonija vēl nav nodota atpakaļ Sociālās nodrošināšanas nodaļai. Lai varētu konstatēt kolonijas tagadējo stāvokli pēc lielinieku saimniekošanas un lai būtu iespējams to savest atkal tādā kārtībā, kā tas bija agrāk, Sociālās nodrošināšanas nodaļa pagodinās lūgt Jūs, augsti godātais Vecākā kungs, norādīt Rīgas pilsētas izglītības nodaļai gādāt par to, lai pilsētas bērnu vasaras kolonija pie mazā Baltezera tiktu nodota atpakaļ Sociālās nodrošināšanas nodaļai.” Rīgas pilsētas vecākā vietas izpildītājs P.Drejmanis savā 1941. gada 11. septembra dienas pavēlē uzdeva “gādāt par bērnu vasaras kolonijas pie mazā Baltezera nodošanu atpakaļ Sociālās nodrošināšanas nodaļai”. Bērnu vasaras kolonijas pārņemšana notika 1941. gada 1. novembrī. Pārbaudot iestādes inventāru un materiālus un salīdzinot iestādes nodošanas aktus ar pārņemšanas aktiem, izrādījās, ka, nododot iestādi 1940. gada 16. decembri Izglītības pārvaldei, inventāra un materiālu ir vairāk kopumā par RM 787,46 nekā 1941. gada rudenī. Daļa iztrūkstošās mantas bija aizvesta uz Abreni, bet daļa nolietota vai nozaudēta tajā laikā, kad tur bija arodbiedrību pionieru nometne. Šajā laikā par kolonijas pārziņa vietas izpildītāju tika nozīmēta Emīlija Jurēviča, par sētnieku - Rūdolfs Eikerts, bet par sargu - Jānis Karlsons. Aizgādības pārvalde bērnu vasaras kolonijā pie Baltezera novietoja Rīgas pilsētas trūcīgu - sociāli apgādājamu - vecāku vārgos bērnus, sākot ar 4 gadu vecumu pirmām kārtām no Aizgādības pārvaldes bērnu iestādēm (bērnudārziem un bērnu namiem). Bērnunamu skolas vecuma bērnus ar maziem izņēmumiem nodeva uz laukiem ganos vai par izpalīgiem lauku sētās. 1942. gada 17. jūlija dienas pavēlē pilsētas vecākā vietas izpildītājs H.Mielēns atļāva Baltezera kolonijā-sanatorijā uzņemt arī sociāli maznodrošinātos vārgos bēmus, ja vecāki apņēmās segt visus kolonijas izdevumus RM 3 dienā par katru bērnu. 1943. gada pavasarī bērnu vasaras kolonija pie mazā Baltezera bija jānodod kara iestāžu vajadzībām. Lai Rīgas pilsētas aizgādības valdes aprūpētie bērni nepaliktu bez atpūtas, viņiem sanatorija tika iekārtota bērnunamā Kuldīgas ielā 45. Bez tam 19 bērnunamu vārgos bērnus savā saimniecībā Vecpiebalgas pagasta “Sproģos” paņēma Hermaņa ielas 19 bērnunama pārzinis Emīls Resnais. Tāds ir ieskats Rīgas pilsētas bērnu vasaras kolonijas pie Baltezera pastāvēšanas pirmajos gados. Par šo laiku var atrast interesantas ziņas gan arhīvu dokumentos, gan laikrakstu un žurnālu slejās. Grūtāk vajadzīgās ziņas nākas meklēt par Baltezera kolonijas dzīvi pēdējos gadu desmitos. Bet arī tas būtu noteikti izdarāms, jo patlaban tur vasaras pavada Rīgas pilsētas Imantas bērnunama audzēkņi, kuri gribētu būt droši un pārliecināti, ka nekad neviens “naudīgāks onkulis” neiekāros un savā īpašumā neiegūs šo seno, jauko Rīgas pilsētas bērnu atpūtas vietu.