Pirms gadiem un šodien
Saruna ar zvejnieku arteļa «Carnikava» valdes priekšsēdētāju b. Tutinu
Lai pilnīgāk izprastu tās lielās izmaiņas, kuras mūsu zvejnieku dzīvē radījusi šodiena, jāpamet mazliet skats atpakaļ. Pēc grūtajiem baronu laikiem kā gaišs saules stars atausa brāzmainais 1919. gads. Līdz ar to, nodibinoties padomju varai, radās arī zvejnieku cerības labākai dzīvei. Jau no pirmajām padomju varas dienām drūmo zvejas kalpu dzīvi skāra brīvības likums. Bijušajā Carnikavas muižā noorganizēja valsts zvejas saimniecību. Par tām dienām zina stāstīt, piemēram, Atis Freimanis, kurš pašreiz ir mūsu arteļa revizijas komisijas loceklis, kā arī valdes loceklis Lezdiņš. Toreiz viņi strādāja šai saimniecībā. Taču, kā zināms, padomju vara ilgi toreiz nepastāvēja. Pie varas nāca buržuazija. Tūlīt sākās zvērīga izrēķināšanās ar zvejniekiem - padomju aktivistiem. Divpadsmit labākos zvejniekus, kuri nepaspēja atiet kopā ar sarkanajiem strēlniekiem, nošāva Carnikavas muižas parkā. Arī vēlāk buržuaziskās Latvijas laikā, kad Carnikavā nodibinājās tā sauktā «Zvejnieku savienība», īstajiem jūras arājiem neklājās labāk. Šo sabiedrību savās rokās turēja dažādi spekulanti, kuri sagrāba nozvejas «lauvas tiesu» un regulēja cenas pēc sava prāta. Tāda īsumā ir mūsu ciema drūmā pagātne, kuras pēdējā lappuse noslēdzās līdz ar padomju varas atjaunošanu 1940. gadā. Pēc kara, atsākot darbu, arī Carnikavas zvejnieki nāca pie slēdziena, ka tikai kopēji strādājot būs panākama strauja nozvejas palielināšanās un līdz ar to pašu labklājības pieaugums. 1947. gadā noorganizējās zvejnieku artelis «Carnikava». Sākumā bija jāpārvar daudz grūtību. Piemēram, toreiz bija tikai 8 stipri nolietotas motorlaivas ar 40 zirgspēku kopējo jaudu un 16 airu laivas. Palīgā nāca valsts. Lūk, tagad mūsu zvejas flotes kopjauda jau ir 450 zirgspēku. Zvejnieki iet jūrā ar labiem, izturīgiem tīkliem. Protams, ka līdz ar to gadu no gada krietnāki kļūst arī zvejnieku darba rezultāti. Ar sevišķi labiem panākumiem arteļa kolektīvs sagaida Oktobra revolūcijas 40. gadadienu. Tikai vienā mēnesī pēdējā ceturkšņa nozvejas plāns izpildīts jau par divām trešdaļām. Teicamus rezultātus nozvejā gūst I brigādes Kārļa Grūbes posms, kas vērtīgo zivju lašu un nēģu ieguves plānu izpildījis par 224 procentiem. Otrās brigādes posminieka Priedes vadītie zvejnieki plānu veikuši par 245 procentiem, bet tās pašas brigādes posminieka Radziņa ļaudis - par 215 procentiem un posminieka Kireja vīri - par 242 procentiem. Labi sekmējas arī Ernesta Rikerta un posminieka Bronšteina ļaudīm, kuri vienā mēnesī izpildīja pēdējā ceturkšņa plānu. Viena no arteļa saimniecības nozarēm ir lauksaimniecība. Intensīvi saimniekojot, šogad no 100 ha aramzemes, galvenokārt par dārzeņiem, ieņemti 850 tūkstoš rubli. Siltumnīcu saimniecība šajā gadā devusi 318 tūkstošus rubļu. Zvejnieku izpeļņa ir laba. Lauksaimniecībā nodarbinātiem arteļa biedriem šogad par katru izstrādes dienu izsniegs 15 rubļu naudā, 1,3 kg labības un 1 kg siena. Lai gūtu iespēju tālāk paplašināt nozveju, nākošajā gadā arteļa īpašumā būs arī zvejas kuģis «SRT». Ar to brauks siļķu zvejā. Lūk, to visu sasniegt mums pavērsa iespējas Padomju vara.
Pirms gadiem un šodien
1957.11.07 Darba Balss (Rīgas rajons)
🐟🐟🐟🐟🐟
Sapņi piepildās
Kalpu gaitās nomākti ļaudis. Kungu patvaļa. 1905. gada liesmainie apvāršņi. Nomocīto cilvēku brīvības alkas. Kazaku soda ekspedīcijas. Kapu kopas ar vainagiem un sarkanām lentēm. Lūk, no tiem laikiem sākas vecā zvejnieka Mārtiņa Rikerta bērnības atmiņu stāsts. Daudz sūru un nebaltu dienu savos jaunekļa un vīra gados ir piedzīvojis vecais jūras arājs. Vēl šodien, stāstot to dienu atmiņas, viņa acīs iekvēlo naids pret kungiem, kuri daudzām jaukām domām viņa dzīvē nesaudzīgi pārvilka svītru. - Nekad neaizmirsīšu, - stāstot par savu bērnību, saka Mārtiņš Rikerts, - to dienu, kad par piedalīšanos 1905. gada nemieros soda ekspedīcija arestēja un aizveda uz Valmieras cietumu manu tēvu. Nelīdzēja asaras un mātes lūgšanas. Nepielūdzami, bargi vīri paņēma tēvu un atstāja māti ar astoņiem mazgadīgajiem bērniem. Taču ar to vēl nebija pilns baronu atriebības mērs. Un, lūk, papildus visam vēl tika dots rīkojums par lielās ģimenes mazās iedzīvītes izūtrupēšanu. To arī nekavējoties izpildīja, neskatoties uz to, ka visas klaušas Duntes muižas baronam bija nokārtotas ar uzviju sākās vēl drūmākas dienas, klejojot un ubagojot darbu. Cik gan pazemojumu un nievu nācās paciest! Jā, ko gan vēl par pagātni lai stāsta? Vai par to, kā, strādājot, «Carnikavas» muižā par kalpu, viņš iesāka savas zvejnieka gaitas? Tas bija 1918. gadā. Nē, tur nav ko stāstīt. Bet vai vēlāk bija labāk? Arī tajos laikos nebija dzīve, kad zvejniekus savos spekulācijas žņaugos turēja dažādi Garozas tipa ķezberi. kalniņi, grīnbergi un kaplāni. Cik daudz briesmas nedraudēja šiem sīkstajiem, jūras vējos rūdītajiem vīriem, nelielajās laivās braucot zvejā! Ja vētrā satrakotais viļņu klājs saplosīja tīklus - dzīve bija pagalam: lai tiktu pie jauniem tīkliem, uz gadu gadiem nācās kļūt par spekulantu izmantošanas upuri. Godīgs darbs, kas šodien spēj piepildīt katru ieceri, toreiz bija vienīgi trūcīgas iztikas nodrošinātājs. - Lai paliek bijušais, tur prieka maz, runāsim labāk par šodienu, - saka Mārtiņš Rikerts un viņa sejā pagaist ēnas, kuras sagula, klīstot pagātnes atmiņu ceļos. Bet tagad? No tās dienas, kad arī Latvijā uzlēca uzvarējušā oktobra saule, arī zvejnieku dzīve pagriezās kalnup. Bažas nerada ne šodiena, ne rītdiena. Piemēram, kaut arī zveja šogad ļoti neizdevīga, tēvs ar dēlu Laimdotu, strādājot vienā posmā, nopelnījuši jau ap 9000 rubļu. Līdz gada beigām šī suma vēl krietni pieaugs, jo pašlaik nozveja sekmējas labi. Māte ar meitu Dzintru artelī nopelnījušas jau pāri par 500 izstrādes dienām. Par katru no tām izmaksās 15 rubļus, izsniegs kartupeļus un labību. Tagad aiz bijušās «Carnikavas» muižas parka lielajiem kokiem, kuru zariem jūras vējš jau notraucis pēdējo dzelteno lapu, balto jaunu dzīvojamo māju rinda - zvejnieku arteļa «Carnikava» jaunais ciemats. - Lūk, tas tur - ielas viņā galā ir mans nams, - saka sarunu biedrs. Vērojot viņa acīs jauneklīgo mirdzumu un spēcīgo stāvu, grūti ticēt, ka viņam tuvojas jau sešdesmitais mūža gads. Tik daudz enerģijas un spraiguma ir šī vīra domās un darbā. Labprāt un ar zināmu lepnumu viņš stāsta par savu ģimeni. Septiņas meitas un divi dēli. Vecākā meita Sarmīte nolēmusi kļūt par mediķi un patreiz strādā Rīgas pilsētas I slimnīcā. Meita Dzintra strādā tepat arteļa dārzniecībā. Anda ir mācekle vietējās patērētāju biedrības veikalā, bet viņas māsa Silvija atradusi nodarbošanos Carnikavas sakaru nodaļā. Skolā mācās Velta, Pārsla un dēls Jautris, bet mazā Inta, kurai nupat palika trīs gadiņi, pašlaik neatlaidīgi lūdz mātei atļauju lobīt virtuvē pupas. Vecākais dēls Laimdots, kurš nesen kā atgriezās no dienesta Padomju Armijā, tāpat kā tēvs ir zvejnieks. Tēva lepnums ir pamatots. Ja pajautāsiet jebkuram arteļa biedram par kādu no minētās ģimenes locekļiem, varat būt droši, kā atbilde būs šāda: «Godīgi un strādīgi ļaudis». Taču tas nu nepavisam nav tēva nopelns vien - te kāds vārds sakāms arī par māti Veltu Rikerti, kura savā spirgtumā spēj sacensties ar dažu labu jaunu sievieti. Jau piekto gadu viņa strādā arteļa zirgu novietnē par zirgkopi un par viņas darbu var tikai priecāties. Runājoties aizejam pie Rikerta jaunās ģimenes mājas. Te nu gan paskaidrojumi lieki - atliek tikai apbrīnot un priecāties. Ap glīto savrūpmājiņu ar gaumi izveidotās dobēs zied vēlīnie rudens ziedi. Jaunās dzīvojamās mājas četras gaišas telpas grezno glītas mēbeles. Te ir mājīgi un patīkami uzkavēties. Viss parocīgi, par visu padomāts. Lieli logi, krāsotas grīdas. Ko te vairs salīdzināt ar veco dzīvokli - istabiņu un virtuvīti, kurā bija jāsaspiežas visai ģimenei. - Un te manas ābeles, - saka saimnieks, ar patiku pārlaizdams skatu piemājas dārziņā augošajiem kokiem, kuri pēc pārdēstīšanas no vecās mājas dārza jau šogad devuši pirmos augļus. Zīmīgi tas, ka pārcelšanās uz jauno māju sakrīt ar Lielās Oktobra revolūcijas četrdesmitās gadadienas svētkiem. Krēslainā pagātne pagaisusi. Varbūt kādreiz, liesmainā 1905. gadā, par tādu dzīvi saviem darba biedriem stāstīja Mārtiņa Rikerta tēvs Pēteris Rikerts. Kaut arī pēc garas gadu virknes, viņa vārdi ir piepildījušies. Viņa dēla klusībā lolotais sapnis ir kļuvis īstenība. Nākotne, ko pavēra Oktobris, ir gaiša, nekādas ēnas vairs negulst uz ceļa. Stipra ir arī šī lielā, strādīgā ģimene. Jā, tādi cilvēki spēj savus sapņus piepildīt!
Sapņi piepildās
1957.11.07 Darba Balss (Rīgas rajons)
Engels, O.
🐟🐟🐟🐟🐟
Carnikavā atkal spāru svētki
 |
| Stacijas eksperimentālās palīgsaimniecības trīsstāvu jaunbūve |
1963.09.18 Darba Balss (Rīgas rajons)
🐟🐟🐟🐟🐟
* Darba Balss / 04.03.1966
🐟🐟🐟🐟🐟
Miljonāre Gunta no Carnikavas
Dažkārt Rietumu avīzēs nācies lasīt apmēram šāda satura sludinājumus: «Godīga meitene nopietnos nolūkos vēlas iepazīties ar partneri, kam būtu prakse rūpniecības uzņēmuma pārvaldīšanā ... kas prastu vadīt viņas lielo jahtu . . . apsaimniekotu īres namus ...» Ja Gunta Zālīte gribētu publicēt precību sludinājumu, viņa varētu rakstīt bez aplinkiem: «Esmu jauna un dzīvespriecīga. Pūrā — miljons . . .» Guntai ir mazas rokas, kastaņu krāsas mati, zilas acis. Nē, par to negalvoju. Tikāmies zvejnieku kolhozā «Carnikava», kopā pavadījām nepilnu stundu — nevarēju īsti iegaumēt. Pie tam šajā stundā daudz tika pārrunāts. Gunta ir kolhoza grāmatvede, strādā šeit tikai pus gadu.
Pirms tam — mācības, darbs LPSR Ministru Padomes Centrālajā statistikas pārvaldē. Sirdij daudz kas var būt tuvs, bet, ja apmierinājumu nevar rast darbā, dzīvē pietrūkst skanējuma. Nē, Gunta nesaka, ka viņai nepatiktu skaitļošana, arī kolhozā viņas darba lauks ir ciparu virkne un kolonas. Taču šeit skaitļi šķiet pavisam citādi nekā pilsētā, tie par dzīvi un darbu jūras krastā, kas viņai tik mīļš, jo Gunta dzimusi zvejnieku ģimenē. «Carnikava» nav liels kolhozs — tajā ir tikai nedaudz vairāk kā simt zvejnieku. Pērn viņi no jūras izsmēla vairāk nekā divarpus tūkstoša tonnu sudraba — siļķu, reņģu, lašu, sīgu, skumbriju un citu zivju. Kopā ar ienākumiem no lauksaimniecības un dārzkopības kolhozs 1965. gadā ieņēma 1,4 miljonus rubļu.
Gunta ar cieņu, pat ar bijību uzlūko lielās un raupjās zvejnieku delnas, kad viņi ierodas kolhoza kantorī saņemt nopelnīto algu. Meitene ir priecīga, ja var tajās ielikt jo biezāku žūksni: kad skarbo jūras vīru sejas ir apmierinātas, arī pašai patīkami ap sirdi. Un šajā ziņā Guntai Zālītei nav jāsūdzas — vairums zvejnieku kolhozā nopelna ne mazāk kā 300 rubļu mēnesī. Okeāna kuģa traļmeistaram Gunāram Cipulim, piemēram, pērn vidējā izpeļņa bijusi 360 rubļu mēnesī, Mārtiņam Krūmiņam — 436 rubļi, bet Oļģertam Lūkinam pat vairāk nekā pustūkstoša rubļu. Jūra dāsni algojusi savus arājus. Taču ne jau visu nopelnīto var sabāzt kabatās. Kā tur lai ieliek dzīvojamos namus, ko kolhozs cēlis par kopējiem līdzekļiem, četrus zvejas kuģus, 20 motorlaivas, smagos automobiļus, traktorus un citas lauksaimniecības mašīnas? Tāpēc pie nopelnītās naudas zvejniekiem jāpieskaita vēl gandrīz pusotra miljona rubļu — tāda ir viņu saimniecības kopvērtība. Ar katru gadu tā palielinās, jo no ienākumiem prāvu daļu aizvien ieskaita nedalāmajā fondā: par šiem līdzekļiem ceļ jaunas ēkas, iegādājas dažādas darbā nepieciešamās mašīnas un ierīces. Un tādēļ «Carnikavas» zvejniekus var saukt par miljonāriem, bet līdz ar viņiem Guntu — kolhoza mazo grāmatvedi.
 |
| Gunta Zālīte |
1966.04.16 Dzimtenes Balss
V. SAKNE
🐟🐟🐟🐟🐟
Zvaigzne
1968.09.20 Zvaigzne
🐟🐟🐟🐟🐟Carnikava šodien un nākotnē
 |
Aiz augļu koku kuplajiem krūmiem tikko redzami dārza mājiņu jumti. Te pēc darba dienas Rīgas uzņēmumos un iestādēs atpūšas simtiem republikas galvaspilsētas darbaļaužu |
1970.09.08 Darba Balss (Rīgas rajons)
Prīverta, I.
🐟🐟🐟🐟🐟
SPĀRES GAUJAS IELOKĀ
FOTOREPORTĀŽA
Carnikavas zvejnieku kopsaimniecība nav no lielākajām Latvijā, taču bagāta gan. Pērn vien kolhoza kasē ieplūda 2,1 miljons rubļu. Katrs zvejnieks, neskaitot ienākumus no piemājas saimniecības, mēnesī vidēji nopelna vairāk nekā 300 rubļu. Tāpēc nav jābrīnās, ka «Carnikava» patlaban strauji mainās, ka šeit tik daudz būvējas. Uzceltas vairākas jaunas daudzdzīvokļu ēkas. Šā gada beigās tām pievienosies arī pirmais trīsstāvu nams ar astoņpadsmit dzīvokļiem. Iezīmējas «Carnikavas» ciemata jaunās, galvenās ielas apbūves sākums. Līdzās jau top otrā tāda pati pilsētas tipa māja ar visām ērtībām. Būvdarbi sokas, jo kopsaimniecības brigādē strādā ap 70 būvstrādnieku, viņi izmanto dažādus mehānismus un mašīnas, plaši pielieto saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas. Pavaicāju būvinženierim E. Lānam, kāds nākotnē izskatīsies topošais zvejnieku kolhoza centrs. — Šoruden, — teica E. Lāns, — gribam ielikt pamatus vēl trešajai trīsstāvu dzīvojamai ēkai, tai sekos ceturtā. Droši vien nāksies būvēt vēl citas mājas, jo kolhoza jaunajās siltumnīcās vien papildus tiks pieņemti darbā vēl trīsdesmit cilvēki. Strādnieki būs vajadzīgi arī iecerētajā kažokzvēru fermā. Kolhoza ciematā būs arī astoņgadīgā skola 420 bērniem, universālveikals ar ēdnīcu, kur vakarā darbosies restorāns ar bāru. Top katlu māja, kas jaunajās ēkās nodrošinās centrālapkuri. Ieriko arī kopēju ūdensvadu un kanalizāciju, nākamgad ceram līdz Carnikavai atvilkt Dašavas gāzes vadu. Mūsu zvejnieku kopsaimniecības ienesīgākā palīgnozare ir ziedu un agrīno dārzeņu audzēšana. Patlaban būvējam desmit augu mājas — katru 600 kvadrātmetru platībā. Divas jau uzbūvētas. Pašlaik būvbrigādes vīri vēl stiklo siltumnīcas jumtu, bet drīz vien te plauks maigi rožu pumpuri, lai iepriecinātu rīdziniekus.
— Kas jums gatavo ēku projektus? — Mums ir sava projektēšanas grupa. Patlaban tās speciālisti strādā pie senā parka rekonstrukcijas, kažokzvēru fermas, kolhoza kluba paplašināšanas, ciemata elektroapgādes u.c. projektiem. Upītes ielokā un Gaujas palejā taisnās rindās, iezīmējot ielu kontūras, aizstiepjas dārzos iegrimušās zvejnieku savrupmājas. Ja vēl nesen zvejnieki būvēja tikai vienstāva kotedžas, tad tagad jau top gandrīz tikai divstāvu ēkas. Pašlaik būvējas 33 «Carnikavas» biedru ģimenes, bet pavisam pēdējos gados uzceltas 64 individuālās dzīvojamās mājas. Visa Carnikava šodien aug tik strauji, ka droši vien nepaies nemaz ilgs laiks, kad Latvijas kartē to apzīmēs jau kā pilsētas tipa ciematu.
 |
| Top pirmā trīsstāvu ēka zvejnieku ciemata centrālajā ielā. |
 Lai arī ielai vēl nav nosaukuma, tās abās pusēs dārzos slīgst zvejnieku savrupmājas. |
| Attēlā redzamā pieder brigadierim Gunāram Priedem. Četras istabas ar vismodernāko iekārtojumu, divas virtuves (lauki taču!), vannasistaba. centrālapkure, gāze, garāža automašīnai . . . |
SPĀRES GAUJAS IELOKĀ
1970.10.16 Dzimtenes Balss
I. PRĪVERTA teksts
🐟🐟🐟🐟🐟
 |
Aģitāciju punktā vēlētāji iepazīstas ar deputātu kandidātu biogrāfijām. |
Carnikavas aģitāciias punktā, kas iekārtots zvejnieku kolhoza sarkanajā stūrītī, notika daudz interesantu pasākumu - tikšanās ar deputātu kandidātiem, koncerti, kinoizrādes, kosultācijas. Sevišķi daudz kolhoza biedru pulcināja tikšanās ar deputāta kandidātu Latvijas PSR Augstākajai Padomei, LKP CK Partijas vēstures institūta direktoru A. Elvihu.
1971.06.12 Darba Balss (Rīgas rajons)
Čipizubova, A.
🐟🐟🐟🐟🐟
1971.11.23 Darba Balss (Rīgas rajons)
🐟🐟🐟🐟🐟
Carnikavas raksturīgākā iezīme
 |
| Top jaunais Carnikavas tirdzniecības centrs |
 |
| A. Onužāne un A. Roga šogad izaudzēs ne mazāk par 92 tūkstošiem rožu. |
1972.06.22 Darba Balss (Rīgas rajons)
H. Avota teksts
🐟🐟🐟🐟🐟
Carnikava aug
 |
| Drīz siltumu dos centrālā katlu māja. |
 |
| Jaunās skolas būvlaukumā. |
Carnikava aug
1973.09.25 Darba Balss (Rīgas rajons)
Pujāta, P.
🐟🐟🐟🐟🐟
TAVS LAIKS DARBS VĀRDS
 |
| Jaunais tirdzniecības centrs «Carnikava» |
 |
| Kolhoza šoferis Vilis Banga jau ilgus gadus ir "Enkura" dziedātāju pulkā. |
 |
| Zvejnieku kolhoza priekšsēdētājam Mihailam Filatovam un kora vīriem allaž atrodas ko pārrunāt |
TAVS LAIKS DARBS VĀRDS
1977.07.20 Cīņa
🐟🐟🐟🐟🐟
VĒSTULE NO CARNIKAVAS
Ļoti patīkami, Valdi (tā sauc puisi Kallfornijā ASV, kas pagājušajā vasarā ciemojās dzimtenē. — A.), ka Tavs pamudinājums rakstīt par zvejniekciemiem radījis plašāku interesi, nekā sākotnēji biju iedomājies. Bet, kā jau Tev rakstīju, ik ciemā rit daudzkrāsaina dzīve. Un par to var stāstīt un stāstīt. Carnikava, starp citu, laikam gan ir vienīgais zvejniekciems Latvijā, kurš neatrodas jūras krastā. Trīsarpus kilometrus no tās. Carnikavā pēdējo reizi ciemojos pirms vairākiem gadiem kopā ar žurnālistu no Kaukāza, no Kabardijas Balkārijas autonomās republikas galvaspilsētas Naļčikas, un tas notika ap Jāņiem, kad ar pirmajām vētrām sākas lašu laiks. Viesis pēc tam savus spilgtākos iespaidus izteica reportāžas virsrakstā — «Zivis un rozes». Jāteic, zivis un rozes «Carnikavā» joprojām labi sadzīvo. Zvejniecība joprojām ir Carnikavas pamats. Puķu audzēšana — ļoti ienesīga palīgnozare. Peļņu un slavu nes arī katamarānu (sporta burenieku) būve. Bet pēdējā laikā carnikavieši aizvien nopietnāk met acis uz foreļu audzēšanu, Jo jūra kļūst skopāka ar zivīm, gan tepat Baltijas jūrā, gan Atlantijas okeānā. Arī nēģu Gaujā jau sen vairs nav tik daudz kā Pētera Pirmā laikā, kad viņš, kā stāsta, pēc uzvaras pār zviedriem esot izdevis saviem jātniekiem jo stingru pavēli. «Tajā upē aizliegts zirgus dzirdīt, jo tur mudžēt mudž ūdens čūskas.» Zvejnieks tagad maz pamazām kļūst arī par zivkopi, zivju audzētāju. Latvijā carnikavieši ir vieni no tiem, kas iet pa šo ceļu.
 |
| Carnikaviešu jaunā maiņa pie savas skolas |
 |
| Foreļu dārzi Dzirnezerā. |
1979.04.19 Dzimtenes Balss
🐟🐟🐟🐟🐟
Darba vīra mūžs
Tieši pirms ceturtdaļgadsimta Kārlis Jakobsons sāka strādāt zvejnieku kolhozā «Carnikava». Toreiz viņam uzticēja stipri nolaistās nelielās dārzniecības vadīšanu. Enerģiskais un pieredzējušais dārzkopis drīz pierādīja, ka zemstikla kultūru audzēšana saimniecībai var dot prāvu peļņu. Viņš strādāja ar īstu degsmi un plašu perspektīvu. Tāpēc arī sešdesmito gadu beigās viņam uzticēja visas kolhoza lauksaimniecības nozares vadīšanu. K. Jakobsons strādāja apzinīgi. īpašu uzmanību pievērsa zemstikla kultūru audzēšanai, puķkopībai. Tagad siltumnīcu kompleksa vadību pārņēmis viņa dēls Ivars Jakobsons. Taču arī seniors joprojām ir darba ierindā — strādā par agronomu. Plašajā siltumnīcu saimniecībā bez viņa bagātīgās pieredzes nevar iztikt. Gadu ritumā viņam zināšanas krājās lēni un grūti, toties pamatīgi . . . Tukuma strādnieku ģimene savam dēlam Kārlim spēja dot tikai pamatskolas izglītību. Sekoja darbs Tukuma, vēlāk Rīgas privātajās dārzniecībās. Zinātkārais zēns ātri apguva praktiskās iemaņas un zināšanas dārzkopībā, tās neatlaidīgi papildināja pašmācības ceļā. Tā aizritēja gadi un gadu desmiti. Izstudēts milzīgs kalns speciālās literatūras. Lasītais analizēts un salīdzināts ar paša praksē gūtajām atziņām. Vērtēts, meklēts, eksperimentēts. Bijušas vilšanās, bijuši patiesi priecīgi brīži. Tagad sirmais dārznieks tālos un tuvos novados ir atzīta autoritāte savas nozares speciālistu vidū. — Kārlis Jakobsons bija pirmais mūsu republikā, kas lielražošanas apstākļos puķes — vispirms rozes — sāka audzēt granīta šķembās pēc hidroponikas metodes. — stāsta Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības vecākais agronoms Jānis Lasis. — Pēc viņa iniciatīvas saimniecībā izveidots trīs hektāru liels blokveida siltumnīcu komplekss, kur visas kultūras audzē barības vielu šķīdumā — granīta šķembās. Siltumnīcās ir izvietoti lieli vannas formai līdzīgi plaukti, kas pildīti ar granīta šķembām. Tajās iestāda augus. Zem savienotājmājas izvietoti lieli baseini, kuros agroķīmiķi sagatavo katram veģetācijas periodam nepieciešamos barības šķīdumus, ko ar spēcīgiem sūkņiem iepludina šķembās. Pēc augu pabarošanas šķīdums nonāk atpakaļ baseinos. Tādējādi nav vajadzīga samērā dārgā un darbietilpīgā speciālo augšņu sagatavošana, bet galvenais — agroķīmiķi pēc augu analīzēm uzreiz var noteikt, kādas barības vielas attiecīgajā brīdī ir nepieciešamas. Rezultātā tiek panākta straujāka puķu un dārzeņu augšana. Pie tam uzlabojas arī produkcijas kvalitāte, kas lielražošanas apstākļos ir īpaši svarīgi. Otra Kārļa Jakobsona aizraušanās, kurai veltīta prāva mūža daļa ir acālijas. Tagad tās guvušas plašu izplatību un popularitāti, un par to liels paldies jāsaka tieši viņam. Jau piecdesmito gadu sākumā, vēl strādādams Rīgas dārzu un parku tresta 20. dārzniecībā. K.Jakobsons izstudējis speciālo literatūru, mēģināja audzēt acālijas siltumnīcās. Gadu ritumā neatlaidīgais puķkopis izstrādāja savu acāliju audzēšanas tehnoloģiju lielražošanas apstākļos. Tagad «Carnikava» ik gadu realizē un pavairo desmitiem tūkstošu gan ziedošu acāliju, gan stādu. Tos iegādājas ne tikai mūsu, bet arī citu republiku dārzniecības. Jānis Lasis uzsvēra, ka pateicoties tieši Kārlim Jakobsonam, acālijas izplatās tālāk visā Padomju Savienībā.
 |
| Kā redzams, septiņdesmitgadnieks Kārlis Jakobsons ir labā noskaņojumā. Viņa izaudzētie ziedi iepriecinājuši neskaitāmus tūkstošus skaistuma cienītāju. |
Darba vīra mūžs
1984.06.27 Cīņa
I. Ģiga
🐟🐟🐟🐟🐟
* Darba veterāni / 31.07.1984
Gan ērtu skolu, gan jauku bērnu dārzu carnikavieši uzcēluši savai jaunajai paaudzei.
🐟🐟🐟🐟🐟
«9. Maijā» un «Carnikavā»
 |
| Gatavās produkcijas iesaiņotāja Aija Ķelle. |
 |
| Traļmeistars Vilnis Peskovs (no kreisās) un kuģa mehāniķis Tālivaldis Rausis ar lielo lomu. |
 |
| Jaunā ceha autoklāvu iecirknis |
«9. Maijā» un «Carnikavā»
1985.07.12 Padomju Venta (Ventspils)
🐟🐟🐟🐟🐟
Katrai pilsētai ir sava seja. Mazāk vai vairāk sakopta, tomēr neatkārtojama. Tāpat arī mūsu lauku saimniecībām. Tikai tajās fasāžu centru un nomaļu izskats liecina arī par visas saimniecības ekonomisko labklājību. Iebraucot Carnikavā, pārsteidz vērienīgā, plašā celtniecība. Top mājas, cehi, stadions... Šī rosība apliecinājums kolhoza augšupejai. Kvalitatīvām pārmaiņām. Un to apstiprina arī nesen saņemtā «LATINFORM» ziņa par savdabīgu «Camikavas» vizītkarti: «Zvejnieku kolhozā «Carnikava» uzbūvētais katamarāns nosaukts bijušā Zviedrijas premjerministra Ulofa Palmes vārdā. Kuģus ar «Carnikavas» marku pērk Itālijas, Somijas, VFR un citu valstu firmas, taču kolektīvs nolēmis, ka katamarāns paliks kolhozā un to nodos jauno burātāju rīcībā. Nosaucot to Ulofa Palmes vārdā, padomju zvejnieki godina izcilā zviedru tautas dēla un miera cīnītāja piemiņu.» Bet pārējo, lai vērtē kolhoza priekšsēdētājs O. MAURIŅS, kā arī saimniecības darbinieki. Zvejnieku kolhoza «Carnikava» kolektīvs ir to skaitā, kas spēj pārvarēt stagnāciju. Tā bija izveidojusies astoņdesmitajos gados, kad izvirzījās jautājums par saimniecības kā neperspektīvas izformēšanu, jo vairākus gadus tās ekonomika buksēja un nespēja risināt jautājumus, ko izvirza partija un valdība. Kolhoza kolektīvs ar šādu situāciju nesamierinājās un griezās ar konkrētiem priekšlikumiem pie Latvijas KP rajona komitejas un Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības vadības par darba pārkārtošanu kolhozā. Kolektīva priekšlikumus atbalstīja. Kolhozā nomainījās vadība, galvenie speciālisti, nozaru vadītāji. Saimniecības jaunā vadība kopā ar speciālistiem izstrādāja sociāli ekonomiskās attīstības programmu līdz 1985. gadam ar perspektīvu līdz 1990. gadam. Iesaistot pārvaldes darbā kolektīvus, sabiedriskās organizācijas un aktīvistus, pašos pamatos izmainīts vadītāju un speciālistu darba stils. pārkārtots pārvaldes aparāta darbs, struktūra un raksturs. Protams, šāds pārmaiņu process ir ļoti sarežģīts, nevar notikt bez morālām sāpēm. Bija arī tādi, kas neatbalstīja centienus pārvarēt stagnāciju, aizgāja prom. Piemēram, komandieri, kas vadīja floti. Šie vīri bija pieraduši strādāt uz ekspedīcijas kuģiem, tālu prom no dzimtā krasta. Tāpēc ikdienas rūpes, problēmas viņus it kā neskāra. Pārkārtošanās procesā, kad vajadzīga katra, īpaši šādas augstas klases speciālistu līdzdalība, nejutām ieinteresētību. Galvenais ļaužu kodols palika, vēl vairāk nostiprinājās. Realizējot pieņemto programmu PSKP CK plēnumu lēmumu garā, kolhoza kolektīvs ne tikai izpildīja 11. piecgades uzdevumus, bet arī ievērojami pārsniedza visus ekonomiskos, sociālos, masu politiskās audzināšanas rādītājus, sociālistiskā sacensībā iegūstot godalgotas vietas. Kokapstrādes un katamarānu būves ceha iecirkņa strādnieks DŽEMS SLOKA: Šeit strādāju piecus gadus. Man kā komunistam, ceha partijas organizācijas sekretāram svarīga šķiet personiskā līdzdalība pārkārtojumu procesā. Palūkojieties visapkārt: ražošana iet plašumā. Konstruējam, celam, montējam. Tepat netālu top mēristēmu laboratorija. Regulāri tiek nodotas dzīvojamās mājas. Protams, to vēl par maz. Bet es pats, tāpat kolektīvā izjūtam perspektīvas vērienu. Ja agrāk galvenos ienākumus deva palīgnozares, tagad aizvien noteiktāks īpatsvars zivju rūpniecībai. Mainās pašu cilvēku attieksme.
 |
| Par uzvaru Lielā Oktobra 10. gadskārtai veltītajā sociālistiskajā sacensībā, Vissavienības jubilejas Goda rakstu lauksaimniecības nozares strādājošam brigadierim Gunāram Tīlītim (no labās) pasniedz kolhoza priekšsēdētājs O. Mauriņš. |
Tie kļūst disciplinētāki, ieinteresēti gala rezultātā. Mēs, piemēram, pavisam nesen partijas sapulcē runājām par savas nozares attīstību. Ir mums labi meistari, ir idejas, bet nevaram tās pilnībā realizēt, jo pietrūkst kvalitatīvu izejvielu. Apkopoti sociālistiskās sacensības rezultāti, mēs esam gandarīti, brigādei, ko vada Aldis Kanevāls pirmā vieta. Arī starp nozarēm mūsu cehs priekšgalā. Vienpadsmitās piecgades laikā ieņēmumi pieauga no 5,1 miljona līdz 8,4 miljoniem rubļu un tīrais ienākums — peļņa sasniedza 1,6 miljonus rubļu. Uzsākot 12. piecgadi, saimniecības pamatlīdzekļi bija pieauguši no 7,2 miljoniem rubļu 1980. gadā līdz 14,5 miljoniem rubļu 1985. .gadā. Tai skaitā no jauna iegādāta Baltijas zvejas flote un izveidota ražošanas bāze Ventspilī, radīta pamatbāze vērtīgo zivju (nēģu um foreļu) atražošanai. Tā kolhozā ieņem ievērojamu vietu kā jauna nozare zivsaimniecības attīstībā. Rekonstruēts zivju pārstrādes cehs, un uzsākta zivju konservu ražošana, radīta ekonomiskā bāze jaunu, modernu ekspedīcijas zvejas kuģu iegādei. Plānu un ekonomiskās daļas vadītāja V. BAROVSKA: Šobrīd mums jābūt drošiem un pārliecinātiem, lai neatkārtotos iepriekšējās kļūdas. Saprotiet pareizi, augšupeju, peļņu neesam izvēlējušies par pašmērķi. Mums ir plānveidīga, ekonomiski pamatota visu nozaru attīstība. Te liels ieguldījums arī mūsu priekšsēdētājam Oļģertam Mauriņam, kas kooperatīvu izveides pieredzi guvis arī ārzemēs. Viņš bija klāt pie kooperatīvu izveides gan Somālijā, gan Angolā. Tā kā par kompetenci un autoritatīvu spriedumu šaubu nav. Par izvēlētā cela pareizību liecina fakti. Mūsu saimniecībai Lielā Oktobra ideālu strauja virzība sākās pēc PSKP CK 1985. gada aprīļa Plēnuma, kurā izvirzīja uzdevumus pilnā mērā atklāt un izmantot visas jaunrades iespējas, paātrināt katra kolektīva sociāli ekonomisko attīstību, pacelt ražotājspēkus kvalitatīvi jaunā pakāpē, radot visus vajadzīgos apstākļus. Sekojot šiem principiem, kolektīvs 12. piecgades pirmajā ekonomiskajā gadā izpildīja visus plāna rādītājus un sociālistiskās saistības.
 |
| Zivju pārstrādes cehā. |
Darba ražīgums, salīdzinot ar 1980. gadu, pieauga no 5570 rubļiem uz vienu cilvēku līdz 10670 rubļiem un vidējā alga gadā no 1720 rubļiem uz 2970 rubļiem. Pildot sociālistiskās saistības par godu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadienai un kolhoza 40 gadu jubilejai, kolektīvs 23. septembrī īstenoja 1987. gada, bet 28. septembrī 12. piecgades divu gadu plānu visos pamatrādītājos. Vissavienības sociālistiskajā sacensībā kolektīvam par darba rezultātiem piešķirtas godalgotas vietas 1. un 3. ceturksnī otrā vieta, bet par otro ceturksni saņemts PSRS Zivsaimniecības ministrijas un VACP ceļojošais Sarkanais karogs. Pēdējos gados uzbūvēti un nodoti ekspluatācijā sadzīves pakalpojumu pārviljons, veikals, peldbaseins un mūzikas klase bērnudārzam, 51 labiekārtots dzīvoklis. Mūsu produkciju realizē visā Padomju Savienībā un ārzemēs: Itālijā, Somijā, Vācijas Federatīvajā Republikā u.c. Uzbūvēta un nodota ekspluatācijā «Veselības taka», 1986. gadā uzsākta sporta kompleksa būve. Tiek strādāts pie projektiem kultūras nama ur poliklīnikas celtniecībai. Komunālās daļas vadītājs Imants Zaļums: Mēs katrs vēlamies dzīvot labāk. Protams, ar vēlēšanos vēl par maz, ir jāstrādā. Kolhozam jau pašam par sevi ir tāda struktūra, kas nepielauj mīņāšanos uz vietas. Ja gribam ko sasniegt, nepārtraukti jāattīstās. Jā, daudz domāts par to, lai ikdienas saimnieciskās rūpes nenomāc galveno - darbu. Taču, diemžēl, vēl ne visu esam paspējuši. Lūk, arī ikdienā uz veikalu jāsteidz vairākas reizes, lai iegādātos atsevišķus nepieciešamos pārtikas produktus. Te nu arodorganizāciiai vēl savs vārds sakāms. No tās gribas sagaidīt lielāku atdevi. Domāju, ka par daudz runājam, vairāk jāstrādā. Kolhozā ir 7 mākslinieciskās pašdarbības pulciņi, 11 sporta sekcijas. Te darbojas katrs kolhozā strādājošais. Kopā ar skolas pedagogu kolektīvu kolhoza speciālisti otro gadu strādā izglītības reformā izvirzīto uzdevumu realizācijā. Ražošanas objektos katru dienu ir līdz 117 skolēnu. Izveidojušies lieliski darba organizatori nozaru vadītāji. Tādi ir lauksaimniecības nozares vadītājs Ivars Jākobsons, zivju apstrādes ceha vadītāja Vanda Mežecka, 2. zvejas brigādes brigadieris Gunārs Priede, VZTR-9142 kapteinis Boriss Ivanovs, STBK tralmeistars Pēteris Broks, šoferis Aleksandrs Stūris, celtniecībā strādājošais krāsotājs Alberts Mertens un daudzi citi. Otrās zvejas brigādes brigadieri: GUNĀRS PRIEDE: Kaut pamatā strādājam jūrā, viss, kas šeit notiek, mūs skar un interesē. Saimnieciskā aprēķina apstākļos savādāk nevar. Taču mēs vēl maz izjūtam darba stimulu. Zveja tiek limitēta. Cik mums ieplāno, tik arī dodam. No otras puses, tikai filmas noskatoties, šis darbs šķiet romantisks un viegls. Pamēģiniet paši. Kad pulksten piecos no rīta jādodas līcī... Jaunie nāk gan, viņiem materiālais stimuls. Ne jau par zveju. Kolhozā var būvēties. Individuālās mājas aug. Te vadība arī palīdz. Mūsu kolektīvs pilnīgi pamatoti var teikt, ka pārkārtošanās koncepcija, kas ietverta PSKP 27. kongresa un PSKP CK 1987. gada janvāra un jūnijā plēnumu materiālos, tiek iedzīvināta saimniecības ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanā.
 |
| Viens no kolektīva saviļņojošākiem brīžiem šogad atskats uz 40 gados paveikto. |
Pagājuši tikai daži mēneši kopš dienas, kad saimniecības kolektīvs atskatījās 40 gadus atpakaļ uz kolhoza pirmsākuma posmu un noteica virzienu un uzdevumus saimniecības izaugsmei līdz 2005. gadam. Tos izpildīt nebūs viegli, jo paralēli ražošanai jārisina kardināli ciema labiekārtošanas darbi, apgāde ar papildus ūdeni, gāzi, attīrīšanas iekārtām. Jārealizē dzīvē programma «Dzīvoklis 2000», jāstrādā ar katru kolektīva locekli tā personības izaugsmē. Šodien kolektīvs ir zinošs, radošs, ar iecerēm bagāts, spējīgs veikt jebkuru izvirzīto uzdevumu, un tā potenciālās iespējas vēršas plašumā. Pašreiz kolhozā ir 1186 strādājošie, starp kuriem 182 PSKP biedri, 90 komjaunieši, 129 kolhoznieki ar augstāko izglītību, 285 ar vidējo speciālo izglītību. Kolhoza partijas komitejas sekretārs JĀNIS LIEPIŅŠ: Ikdienā iznāk saskarties ar pārkārtošanās procesa izpausmēm. Mūsu panākumi ir neapstrīdami. Tas pārliecina visus, arī tos, kas vēl svārstās vai šaubās. Skaidrs viens, atpakaļceja vairs nav. Šis gads mums īpaši bagāts saviļņojošiem notikumiem, kur vēl un vēl paveras iespējas izvērtēt sevi un citus. Noteikt savu vietu un spēkus līdzdalībā. Gribētos lielāku patstāvību. Par to esmu runājis dažādu līmeņu sanāksmēs. Vēl pārāk daudz novecojušu instrukciju, priekšrakstu. Bet rīcības drosme rodas, nevis tos pārkāpjot, bet gan izmantojot pilnīgāk iespējas laikā, kad var darīt visu, kas nav aizliegts ar likumu. Mūsu saimniekošana pierāda, ka labi darba rezultāti nodrošina saimniecības patstāvību, ceļ darbinieku atbildību par uzticēto pienākumu veikšanu, rada lepnumu un gandarījumu par savu kolektīvu.
1987.12.05 Darba Balss (Rīgas rajons)
🐟🐟🐟🐟🐟
Viņas strādā «Carnikavā»
Pašā jūras krastā pie kāda republikas zvejnieku ciemata slejas granīta cirsts sievietes tēls. Vēl pirms piecdesmit gadiem daudzas sievietes, pavadīdamas tuviniekus jūra, nebija drošas, vai viņi atgriezīsies. Atlika tikai gaidīt. Tagad Padomju Latvijas zvejnieku tuviniecēm ir pavisam citāds liktenis. Kopā ar vīriešiem viņas aktīvi piedalās sabiedriskajā ražošanā. Uzskatāms apstiprinājums tam rodams kolhozā «Carnikava». No saimniecībā strādājošajiem gandrīz katra ceturtā ir sieviete. Par pagājušajā gadā izcīnīto uzvaru sociālistiskajā sacensībā kolhozam Starptautiskās sieviešu dienas priekšvakarā tika pasniegti divi ceļojošie Sarkanie karogi — PSRS Zivsaimniecības ministrijas un nozares arodbiedrības CK ceļojošais Sarkanais karogs un partijas Rīgas rajona komitejas un rajona izpildkomitejas ceļojošais Sarkanais karogs. Droši var apgalvot, ka šo panākumu kaldināšana daudz pūļu ieguldījušas arī saimniecības sievietes. Aizvadītajā gadā kolhozs ieguva vairāk nekā divus miljonus rubļu lielu peļņu, turklāt gandrīz viens miljons rubļu bija virsplāna peļņa. Saimniecības lepnums ir zivju pārstrādāšanas nozare. Plašās gaišās telpās pie konveijeru līnijām strādā sievietes. Viņas ir sievas, māsas un meitas tiem vīriem, kas velk lomus Baltijas jūrā un tālajā Atlantijas okeānā, krastā ceļ dzīvojamās mājas, pirmsskolas bērnu iestādes, tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu uzņēmumus. «Carnikava» ražo dažādu produkciju — kūpinātas zivis un zivju konservus. Kolhoza zivju pārstrādes ceha priekšniece Vanda Mežecka pastāstīja: — Faktiski mūsu cehā strādā sieviešu kolektīvs. Vājā dzimuma pārstāves veido vairāk nekā 80 procentus no strādājošo kopskaita. Tā ir liela draudzīga internacionāla saime. Darbs pie konveijera prasa veiklas un prasmīgas rokas. Ik mēnesi
mēs izlaižam 200 tūkstošus kārbu dažādu konservu, kas tiek nosūtīti uz visām mūsu zemes malām. — Latvija man kļuvusi par otru dzimteni, — teica ceha strādniece Gaļina Bobko. — Šeit es atradu savu ģimenes laimi, man blakus ir draudzenes, uz kurām varu paļauties grūtā brīdī. Pirms gada valde piešķīra manai ģimenei atsevišķu labiekārtotu divistabu dzīvokli jaunā māja. Pašreiz strādāju par brigadieri. Vecākā meistare Marija Karvele mums pastāstīja, ka cehā sievietēm noteikts īpašs darba režīms. Maiņa sākas pulksten 8 no rīta, un pirms tam var apdarīt mājas soli. Pulksten 10 ir pārtraukums. Tad var atpūsties pie aromātiskas tējas tases. Bet pulksten 12 cehā tiek piegādātas bezmaksas pusdienas. Zīmīgi, ka šāds «atvieglots» grafiks ir pozitīvi ietekmējis darba rezultātus. Darba ražīgums pieaudzis par 30 procentiem, nostiprinājusies disciplīna. 8. Marta priekšvakarā stāstot par «Carnikavas» sievietēm, protams, jāpiemin arī kolhoza zaļā saimniecība. Šeit pavasaris ir pilnā plaukumā: uzziedējuši baltie ceriņi, jaunās rožu šķirnes «Andželika» un "Atēna", acālijas. Tieši no siltumnīcām ziedus ved uz Rīgas un citu republikas pilsētu firmas veikaliem. Bet blakus puķēm aug loki un gurķi. Tas viss ir čaklo sieviešu nopelns.
 |
| Vecākā meistare Marija Karvele pārbauda, kā apstrādātas zivis. |
1988.03.06 Cīņa
D. Gefters (LATINFORM) Rīgas rajonā
🐟🐟🐟🐟🐟
«Carnikavas» sievietes
Pašā jūras krastā pie kāda republikas zvejnieku ciemata slejas granītā cirsts sievietes tēls. Vēl pirms piecdesmit gadiem daudzas sievietes, pavadīdamas tuviniekus jūrā, nebija drošas, vai viņi atgriezīsies. Atlika tikai gaidīt. Tagad Padomju Latvijas zvejnieku tuviniecēm ir pavisam citāds liktenis. Kopā ar vīriešiem viņas aktīvi piedalās sabiedriskajā ražošanā.
 |
| Šādā iepakojumā auksti kūpinātās zivis tiek piegādātas tirdzniecības tīklam. |
Uzskatāms apstiprinājums tam rodams kolhozā «Carnikava». No saimniecībā strādājošajiem gandrīz katra ceturtā ir sieviete. Par pagājušajā gadā izcīnīto uzvaru sociālistiskajā sacensībā kolhozam nesen tika pasniegti divi ceļojošie Sarkanie karogi PSRS Zivsaimniecības ministrijas un nozares arodbiedrības CK ceļojošais Sarkanais karogs un partijas Rīgas rajona komitejas un rajona izpildkomitejas ceļojošais Sarkanais karogs. Droši var apgalvot, ka šo panākumu kaldināšanā daudz pūļu ieguldījušas arī saimniecības sievietes. Aizvadītajā gadā kolhozs ieguva vairāk nekā divus miljonus rubļu lielu peļņu, turklāt gandrīz viens miljons rubļu bija virsplāna peļņa. Saimniecības lepnums ir zivju pārstrādāšanas nozare. Plašās gaišās telpās pie konveijeru līnijām strādā sievietes. Viņas ir sievas, māsas un meitas tiem vīriem, kas velk lomus Baltijas jūrā un tālajā Atlantijas okeānā, krastā ceļ dzīvojamās mājas, pirmsskolas bērnu iestādes, tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu uzņēmumus.
 |
| Zivju pārstrādātāju brigadiere Gaļina Bobko. |
 |
| Puķkope Vija Lukstiņa (no kreisās) un puķkopības saimniecības vecākā agronome Vaira Špīse ar izaudzētajiem baltajiem ceriņiem. |
«Carnikavas» sievietes
1988.03.16 Rīgas Balss
Gefters, D.
🐟🐟🐟🐟🐟
Dažādas runas, saklausītas zvejnieku kolhozā «Carnikava»
Mūsu dienās par izaugsmi nerunā, vismaz kautrējas lietot šo vārdu vēl nesen tik populārajā nozīmē. Arī par saimniecību augšupeju nav pieņemts gari un plaši klāstīt. Par izdzīvošanas spējām un stabilitāti gan.
 |
| Attīrīšanas iekārtas Carnikavā |
 |
| «IDILLE» PASAULĒ BAGĀTĀKĀS NĒĢU UPES KRASTĀ |
 |
| Carnikavas jauniešiem par romantisma trūkumu gan neklātos gausties... |
Pie Carnikavas pērn jūrā bija vistīrākais ūdens, bet nesen 8 metru dziļumā no Garciema līdz Zvejniekciemam esot pamanīts milzum daudz beigtu lucīšu. Vietējās zvejas vīru valodas bija šerpākas varbūt tāpēc, ka viņi savu grūto darbu veic ar necilo jūras viļņu apbružāto 75 zirgspēku laivu — īstu darba rūķi, kas necieš skaistu liekvārdību? Zvejnieku kolhozs «Carnikava» patiešām cīnās par izdzīvošanas iespējām un šķiet patlaban dara to sekmīgi. Sūdzējās arodbiedrības līderis Juris Liepiņš, kaut gan Gaujmalā «darbīgais jahtklubs» tā īsti viņa teikto neapstiprināja. Un lai šiem jauniešiem izdodas iepeldēt arī dziļākos ūdeņos, jo populāras tak ir arī Carnikavā būvētās jahtas! Bet par to citreiz. Laikam jau jāpabrauc vīriem līdzi zvejā vismaz līdz murdu vietām, lai izdzirdētu īsti patiesos ne vienmēr arī priekšnieku ausīm tīkamos vārdus. Pēc tam, Zvejnieku dienas iespaidiem gaistot, parunāsim arī par ikdienišķajām lietām.
1989.07.15 Darba Balss (Rīgas rajons)
Beķeris, V.
