Ūdensceļu satiksme Rīgā
Rīgas sabiedriskā transporta, tajā skaitā arī ūdenstransporta jeb upju tramvaju maršrutus, varēja uzzināt arī rokasgrāmatās “Rīga. Īsas izziņas”. 1960. gadā iznākušajā grāmatā (izdota Latvijas valsts izdevniecībā) ir minēts šāds maršruts
- Jugla – Baltezers. Satiksmes sākums plkst. 6:30, satiksmes beigas plkst. 23:00.
Jugla – Bukulti – Senču sils – Baltezers – Ādaži – Aldaris. Brauciena ilgums 1 st. 20 min.
1961. gadā tika atklāts jauns maršruts: Jugla—Alderi: Jugla—Bukulti—Senčusils—Ādaži—Alderi;
- Jugla – Alderi. Satiksmes sākums plkst. 6:00, satiksmes beigas plkst. 22:50.
Jugla – Bukulti – Pionieru nometne – Senču sils – Ādaži – Alderi.
Neatkarīgā Latvijā ar pasažieru transportu Rīgas un tās tuvākās apkārtnes robežās kuģniecība vairs nenodarbojās.
⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓
ALDERI—JUGLA Atiet no Alderiem: 5.45, 8.50, 11.10, 13.30, 15.50. 18.10. Pienāk Juglā: 6.40, 9.45, 12.05, 14.25. 16.45, 19.05.
JUGLA —ALDERI Atiet no Juglas: 7.20, 10.00, 12.20, 14.40, 17.00, 19.20. Pienāk Alderos: 8.15, 10.55, 13.15, 15.35, 17.55, 20.15. (Saraksts spēkā līdz 31. oktobrim.)
Ar kuģi uz Baltezeru
 |
| Rīgas upju stacija. «Moskviči» gatavi braucienam ekskursijā. |
 |
| švertlaivas, kuras ātri dzen uz priekšu vēja piepildītās baltās buras |
Tas
ir Genadija
Vinogradova vadītais komjauniešu kuģis, kuru ekskursanti nomājuši
izbraucienam uz Baltezeru. Pirmie mirkļi paiet iekārtojoties, katrs
meklē sev un draugiem ērtāku vietu, kaut kur atskan bajāna skaņas;
uztverot melodiju, dziesmas plūdumam pievienojas dažas balsis, un
gandrīz neviens nemana, ka kuģis jau atdevis galus un atrodas Daugavas
vidū. Pašreiz garām slīd Andrejostas noliktavas un celtņi Mazliet tālāk
Rostokas tvaikonis «Vor warts» uzņem kravu Demokrātiskās Vācijas
Republikai.
 |
| «Moskviči» gatavi braucienam ekskursijā. |
 |
| Droši ekskursantu kuģi vada kapteiņa palīgs komjaunietis Edgars Lazdiņš. |
 |
| Arī kajitē var justies ērti un patīkami. |
Tuvojas
kanāls. Tajā «Moskvičs» kustas palēninātā gaitā, pie stūres pats
kapteinis, kas tikko manāmām, bet allaž precīzām kustībām izvairās no
sadursmes ar laivām un Rīgas Jūrskolas kursantu Jachtu «Rodina». Uz tās
burātāji pašreiz noņem mastu, lai zem tilta iepeldētu Juglas ezerā un
kopā apmeklētu Brīvdabas muzeju.
 |
Popova vārdā nosauktās Rīgas radiorūpnīcas meistars J. Lisenko ar savu sievu, rūpnīcas technisko kontrolieri A. Lisenko uz kuģa klāja. |
Mežā un klusajos līčos
sauļojoties, lasot interesantu grāmatu vai nodarbojoties ar sportu,
laiks paiet nemanot. Kad pievakarē no piestātnes atskan upju tramvaja
signāls, nevienam negribas ticēt, ka pulkstenis jau seši. Grūti šķirties
no krāšņajām vietām un kaut svētdiena tikko tuvojās beigām, jaunieši
jau kaldina plānus nākamās nedēļas ekskursijai. Visi vienisprātis, ka
jābrauc ar kuģi, tikai grūti izšķirties, vai braukt pa Lielupi, vai
augšup pa Daugavu Lai kāds būs viņu lēmums, Upju stacija, kas ik
svētdienas pārvadā ap 2000 ekskursantu, nodos to rīcībā ērtu un ātru
kuģi. Un darbaļaudis atkal pavadīs skaistu atpūtas dienu pa mūsu
republikas ūdens ceļiem.
| Ar kuģi uz Baltezeru | ||||
1953.06.01 Zvaigzne; E. Briedis 🚣 Būmaņa ģimene Šo svētdienu biju nodomājis pavadīt izbraukumā pa Baltezeru un tālab devos uz upju kuģu piestātni. Pēc neilgas gaidīšanas pienāca tvaikonis ar nosaukumu «Kaspars Būmanis». Kad apvaicājos, kāpēc kuģim dots tāds vārds, izrādījās, ka arī kapteinis uz šī kuģa ir Kaspars Būmanis. Kā tā? Pērn, izcilajam Latvijas upju flotes veterānam Kasparam Būmanim aizejot pensijā, viņa vadītajam kuģim, lai saglabātu tautā viņa gaišo darba slavu, tika dots paša kapteiņa vārds. Būmanis aizgāja pensijā un dzīvo Ķīpsalā savā ģimenes mājā. Viņa vecuma dienas ir pilnīgi nodrošinātas, bet vai domājat, ka cilvēks, kas piecdesmit gadus pavadījis uz līganā kuģa klāja, uz ūdeņiem, mierīgi var nosēdēt mājās savu bērnu un mazbērnu pulciņā? Nē. Un tā arī vecais kapteinis šodien, atnācis uz savu kuģi un atlaidis tā tagadējo vadītāju brīvdienā, jūtas priecīgs un it kā atjaunots uz komandas tilta. Te ir viņa sen iemīļotais un ierastais darbs, te ir sabiedrība. — Ne jau naudas dēļ es atnācu te pastrādāt, bet sava prieka dēļ, — saka pensionētais kapteinis Kaspars Būmanis. — Es saņemu pensiju 800 rubļus mēnesī, un abi ar sievu varam dzīvot īsti pārtikuši. Bērni arī man nav jāuztur, jo tie paši strādā un labi nopelna. Izrādās, ķa Būmaņa vecākais dēls Kārlis arī ir upju kuģa kapteinis, tāpat kā viņa tēvs.
Viņš strādā uz velkoņa «Jānis Rainis», kas uztur preču transporta satiksmi pa Lielupi starp Rīgu un Kalnciema būvmateriālu kombinātu. Uz Kalnciemu viņš stumj tukšu liellaivu karavānas, bet no turienes — pilnas laivas ar sarkanajiem un dzeltenajiem Kalnciema ķieģeļiem. Agrāk teica, ka kuģis velk liellaivas, bet tagad — stumj. Izrādās, ka šis paņēmiens ir daudz ērtāks un izdevīgāks. Un šīs jaunās metodes ieviešanā uz Latvijas upju transporta kuģiem daudz darījuši abi rosīgākie kapteiņi — tēvs un dēls Būmaņi. Otrs kapteiņa Kaspara Būmaņa dēls Herberts ir būvinženieris. Viņa vārdu un teicamo darbu labi pazīst Latvijas zvejnieki, jo viņš tiem uzbūvējis ne vienu vien skaistu un labu celtni. Piemēram, Rīgas Jūrmalas zvejnieku kopsaimniecībai «Uzvara» viņš uzcēla lielisku kultūras namu Stirnragā. Pērnruden to atklāja, un tur mitinās arī arteļa valde. Šis nams ir kļuvis par centru, ap kuru tagad zvejnieki būvē savu jauno ciematu. Arī gandrīz visas zvejnieku jaunās dzīvojamās mājas, kas celtas pēc individuālajiem projektiem, ir Herberta Būmaņa projektētas. Tāpat viņa būvētas ir arī siltumnīcas zvejnieku kolhozos Carnikavā, Rīgas Jūrmalā un citur. — Esmu pateicīgs padomju varai, kas man sagādājusi laimīgas vecuma dienas, — atvadoties saka vecais kapteinis Kaspars Būmanis. Kuģis pietauvojas pie pēdējās Baltezera piestātnes steķiem, un es līdz ar citiem pasažieriem dodos pa laipām krastā uz zaļo mežu. Tur pretim māj tīkams priežu aromāts, izplešas ogu un sēņu valstība. Daudziem rīdziniekiem ir groziņi uz rokas. Patīkami ir pavadīt atpūtu izbraucienā pa Baltezeru uz apkārtnes zaļajiem mežiem, no kurienes vakarā var atgriezties ne tikai ar pilnu krūti svaigā gaisa, bet arī ar pilniem groziem ogu un sēņu.
|
 |
| Alderi - Rīga |
🚤 🚤 🚤
BIJA «KULDĪGA», IR "Raķetes" BŪS "Meteori"
Manam trīsarpus gadus vecajam dēlam ļoti patīk nelielie kuģi (salīdzinājumā, protams, ar lielajiem jūru un okeānu vagotājiem!), kas zem Rīgas tiltiem brauc pa Daugavu augšup un lejup; pats arī neesmu pret tiem vienaldzīgs: dažas reizes gadā aizceļoju uz Majoriem, pat Jelgavu vai arī krietni tuvāk — uz krāšņajiem Baltezeriem. Bet ko daudz sarakstīsi par mūsu upju floti, ja cipari aprāda, ka Latvijā izmantojamo ūdensceļu garums ir nemainīgs lielums — ap 450 kilometru, pie tam vēl ne visur var kuģot. Tiesa, puika būdams, pirms apmēram gadiem piecpadsmit vizinājos ar pēdējo «mohikāni» — gauso «Kuldīgu», tvaikonīti, kuru uz priekšu dzina divi «riteņi», kas sparīgi kūla ūdeni kuģa sānos, tur pretim dēlu tagad vizinu ar žiglo «Raķeti» — kuģi uz zemūdens spārniem, kas attīsta līdz 70 kilometru lielu ātrumu stundā. Biju arī dzirdējis par pēdējo gadu izmaiņām mūsu upju flotes darbā, taču manu skepticismu īsti pagaisināja tikai rūpīgāka iepazīšanās ar Latvijas upju kuģniecības ikdienu. Jā, ūdensceļu garums nav mainījies, toties pārvadājumu kvantitāte un kvalitāte — gan. Sarunas, kas notika Upju kuģniecības pārvadājumu daļas priekšnieka kabinetā, pārliecināja, ka varu rakstīt par visai liela transporta uzņēmuma visai bagātīgu veikumu un visai vērienīgām perspektīvām. Kravu pārvadājumi ir Upju kuģniecības pirmā rūpe.
Ap 90 % pārvadāto sauso kravu ir minerālie būvmateriāli — smilts, šķembas, māli. Kuģinieki izmanto spēcīgu pašgājēju un ne pašgājēju floti, kas no gada gadā papildinās. Šovasar no Krievijas Federācijas vidienes pienāks prāvas liellaivas, kas ceļu uz Rīgu veiks pa Kamu, Volgu, Baltijas un Baltās jūras kanālu sistēmu, Somu un Rīgas jūras līci.
Spēcīgus velkoņus, precīzāk, stūmējus (tagad liellaivas nevis velk, bet stumj, kas ir daudz izdevīgāk — ātrāk un rentablāk) Latvijai piegādā Sibīrijas lielpilsēta Krasnojarska. Plašākā kravu pārvadāšana (galvenokārt labo kuģošanas apstākļu dēļ) ir izvērtusies Rīgas—Jelgavas posmā pa Daugavu, Buļļupi un Lielupi. Uz Jelgavu transportē būvsmilti (to zemessūcēji smeļ no Daugavas Rīgā), no Kalnciema — šķembas un no Ozolniekiem — mālu. Rīgā un tās apkārtnē upju flote veic plašākos minerālo būvmateriālu pārvadājumus, «izkonkurējot» šai jomā vispār daudz plašāk attīstīto dzelzceļa un automobiļu transportu. Īpaši šobrīd jarunā par kokmateriālu un malkas transportu pa ūdeni, kas pēdējā laikā nemitīgi sašaurinās. Saskaņā ar Latvijas PSR valdības lēmumu par dabas aizsardzību upēs izbeidz koku pludināšanu: Gaujā un Ventā šogad. Daugavā — nākamgad. Latvju dainās apdziedātie plostnieki mainīs savu profesiju (Latvijas koku pludināšanas kantoris tuvākajā laikā sauksies par kokmateriālu transportēšanas kantori, izmantojot automobiļus), apmierināti būs kokmateriālu patērētāji, kas tos ātrāk saņems, upēs palielināsies zivju krājumi, jo ūdens kļūs tīrāks. Upju kuģniecība peļņu, kas zudīs, izbeidzot kokmateriālu transportēšanu, kompensēs, palielinot minerālo būvmateriālu pārvadājumus, pasažieru pārvadājumi. Tiesa, lai nokļūtu darbā vai aizbrauktu mājās, šobrīd vēl upju tramvaju (tā dēvē modernos pasažieru motorkuģus) izmanto Zaķu salas iedzīvotāji, tie, kas dzīvo Ķengaragā, bet strādā jaunajā piena kombinātā Bauskas ielā Pārdaugavā, bolderājieši un vecmilgrāvieši. Pasažieru pārceltuves vēl darbojas Jaunjelgavā un Daugavpilī. Taču arvien plašāk upju kuģus izmanto dažādām ekskursijām, tūrisma izbraukumiem pa Daugavu, Lielupi, Rīgas apkaimes ezeriem, jūras līci, jo sevišķi tagad, kad nedēļā divas brīvdienas. Šie «svētdienas» pasažieri jau sastāda ap 90 %. Bet pavisam upju kuģniecība gadā pārvadā 850 tūkstošus cilvēku. Izmantojot savas trīs galvenās līnijas: Rīga — Alderi, Rīga — Jelgava, Rīga — Dole. Upju kuģniecība noslēgusi līgumus ar Rīgas ekskursiju biroju, kas rūpējas par Latvijas galvaspilsētas apciemotājiem no visas Savienības, kuri pie mums ierodas ar daudzajiem tūristu vilcieniem. Tādi paši līgumi ir ar «Intourist» (sniegbaltajā «Raķetē» bieži pavizinās svešatnes latvieši, kas apciemo dzimteni, ar daudziem Rīgas rūpniecības uzņēmumiem, iestādēm un skolām, pat nespējot šobrīd apmierināt visus pieprasījumus. Arodbiedrības iegulda prāvus līdzekļus organizējot rīdzinieku atpūtu uz ūdeņiem. Perspektīvas, intervējot Upju kuģniecības darbiniekus, uzzināju, ka patlaban Daugavas krastā pie Daugavpils ierīko šķembu drupināšanas un šķirošanas rūpnīcu (līdzīgu paredzēts uzcelt Ventspilī), kur upē īpaša pašu kuģinieku konstruēta un izgatavota zemessmēlēja darbu apvienos ar zemūdens klinšu spridzināšanu. Rīgai turpmāk nevis Daugavā, bet Gaujā būs galvenā būvsmilts piegādātāja (runa ir par smilts hidro ieguvi, to pa īpašu vadu nogādājot šķirošanas rūpnīcā, kas jau top Baltezerā). Paredzams, jau septembrī mūsu būvorganizācijas varēs saņemt šo smilti, kas pēc speciālistu atzinuma ir ļoti augstas kvalitātes un kuras pietiks ilgiem, ilgiem gadiem (Daugavā turpretim tā jau izsīkst). Nākamgad iecerēts Latvijas upju floti papildināt ar «Ņevas» tipa pasažieru motorkuģiem (galvenā to priekšrocība — nelielā iegrime), kam ir koncertestrāde, bufete un deju laukums, bet aiznākamgad — ar gorkijiešu būvētajiem ātrgaitas «Meteoriem», kas spēj kuģot ne tikai upēs un ezeros, bet arī juras līcī, pie tam, kad tur ir viļņi (tad varēšot apmierināt arī rīdzinieku pieprasījumus rīkot ekskursijas uz ziemeļnieciski eksotiskajām Igaunijas salām Baltijas jūrā). Paredzēts iekārtot jaunas kuģu piestātnes Ķengaragā, Annuškā, Bolderājā, arī Dubultos, kur tā no liedaga stiepsies labu gabalu jūrā...
| BIJA «KULDĪGA», IR "Raķetes" BŪS "Mereori" | ||||
1969.07.04 Dzimtenes Balss A. MARKSS ⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓⚓
Ar katru nākamo marta dienu saule kāpj augstāk debesīs, un ikviens jūt - klāt pavasaris. Tā tuvums steidzina daudzus darbus gan laukos, gan pilsētās, arī Latvijas PSR Autotransporta un šoseju ministrijas Upju kuģniecībā. Flotei, kā katru gaidu, darba būs daudz. Nelielie motorkugīši ar liellaivām pārvadās apmēram divarpus miljonus tonnu dažādu kravu, galvenokārt būvmateriālu izejvielas un pašus būvmateriālus. Liela slodze šogad būs jāiztur Daugavas - Gaujas kanālu sistēmai. Būvgranti tagad smeļ Gaujā un pa transporta cauruli varenā plūsmā dzen uz Mazā Baltezera krastu. Tur, kādreizējā baļķu pludināšanas kanāla galā, ir izveidota liellaivu piekraušanas vieta. No šejienes vērtīgais būvmateriāls sāk savu tālāko ceļu un, izvests cauri ezeriem un kanāliem, nokļūst Rīgas jaunceltnēs. Pērn upju flotes kuģi ar liellaivām atgādāja Rīgā pirmās 200000 tonnas Gaujas straumes mazgātās grants. Celtnieki šī būvmateriāla īpašības novērtējuši pozitīvi. Šogad Upju kuģniecības kravas pārvadājumu flote Rīgai piegādās 300 000 tonnu Gaujas grants. Kuģniecības flote vasarā strādā arī Ventā, kas daudzu kilometru garumā ir kuģojama upe. Velkoņi un stūmēji strādā Daugavā un Lielupē. Tātad upju flote, kuras nozīmi transporta darbā dažs labs «kosmisko ātrumu» cienītājs gan vairs negrib lāgā atzīt, arī šai sezonā ražīgi strādās. Pašlaik beidzas flotes sagatavošana jaunajam darba cēlienam, kas šogad, paredzams, sāksies agrāk. Sekmīgi veicas arī upju tramvaju sagatavošana jaunajai sezonai. Lietišķā nozīmē tie gan nespēj sacensties ar citiem. ātrākiem transporta līdzekļiem, bet atpūtas izbraucienos nav aizstājami. Šim nolūkam ļaudis tos arī izmanto, īpaši sestdienās un svētdienās, kad nekur nav jāsteidzas, tāpat rāmos darbdienu vakaros. Vasaras atvaļinājumu laikā braukt gribētāju ir tik daudz, ka pasažieru kuģīšu pat nepietiek. Tāpēc upju flotes šī dala tiek papildināta, vispirms ar tādu transporta līdzekli kā «Zarja» tipa glisējošo kuģi, kurš var uzņemt līdz 80 pasažieru. Tā ātrums ir apmēram 40 kilometri stundā.
1974.03.19 Rīgas Balss Jaunzems, V. |
🚣 🚣 🚣
Jauno sezonu uzsākot
1975.04.27 Cīņa
1975.04.27 Cīņa
 |
No Alderiem uz Rīgu pa Gaujas – Daugavas ūdensceļu, šķērsojot Mazo un Lielo Baltezeru, kursē pasažieru kuģi.
 |
| Veronika Grūbe un Roberts Ratuts kuģītī ceļā no Juglas uz Alderiem / 1984.g. |
🚍
| Dzelzceļu Vēstnesis.Oficiālā daļa |
1929.06.29 Dzelzceļu Vēstnesis.Oficiālā daļa |
👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣👣 |
Ādažnieku ierosinājumsRīgas-Baltezera autobuss regulāri uztur satiksmi starp Rīgu un Āda žiem. Gala punkts Ādažos atrodas ceļa krustojumā atklātā vietā. Se višķi vasarā te pulcējas ļoti daudz cilvēku — gan vietējo, gan iebrau cēju. Gaidīšana atklātā vietā ir ne ērta un ļoti nogurdina. Adažnieki vēlētos, lai Ādažos pie ceļa uz ciema centru tiktu ierīkotas uzgaidāmās telpas — paviljons ar dārziņu. Ādažu skola no savas puses apņe mas nākt talkā šā dārziņa ierīkošanā un apkopšanā. Ādažu ciema iedzīvotāji
1953.05.07 Cīņa
⛭⛭⛭⛭⛭⛭⛭⛭⛭⛭⛭⛭⛭⛭
|
„Uzpūstie„ reisi
1975.07.29 Rīgas Balss
🚌
«Būsim savstarpēji laipni»
Uzrakstīt par šo jautājumu man gribējās jau sen. Kopš tā laika, kad «Rīgas Balsī» bija publicēts Rīgas autobusu parka 2. kolonnas 4. brigādes šofera un brigadiera V. Veldres raksts ar šādu nosaukumu (1976. gada 18. maija numurā). Atgādināšu tā saturu. Pastāstījis, cilk pašaizliedzīgi viņa brigādes šoferi pilda savu pienākumu visai sarežģītos apstākļos, apkalpojot galvenokārt Imantu, raksta autors izteica pārmetumus neapzinīgiem pasažieriem, kuri nerēķinās ar šiem apstākļiem un traucē šoferiem pildīt savu pienākumu. Ko viņi dara? Lauž durvis, mēģinot iespraukties autobusā pēc tam, kad tās jau aizvērtas. Sit logus. Dauza ar dūrēm pa priekšdurvīm, prasot tās atvērt, lai gan ieeja pa šīm durvīm ir aizliegta. ietikuši salonā, dauzītāji sākot lamāt šoferi. Par ko? Tikai par to, ka viņš rīkojies atbilstoši darba instrukcijai. Daži pasažieri lauž solus, citi met uz grīdas izlietotas biļetes un sauleņsēklu čaumalas. Tas viss atņem šoferiem daudz laika un sagandē darba prieku. Ja nekas tāds nenotiktu, ja pasažieri visi kā viens būtu disciplinēti un prastu cienīt pie stūres sēdošos vīrus, atkristu pārpratumi, un satiksme noritētu bez traucējumiem. Citiem vārdiem sakot, šoferi ir augstākā mērā uzmanīgi, pieklājīgi un laipni pret pasažierim, turpretī pasažieri daudzos gadījumos nav tādi pret šoferiem. Kā gan citādi lai saprot raksta virsrakstā likto aicinājumu «Būsim savstarpēji laipni»? Atgriezīsimies pie pārmetumiem. Tas par sauleņsēklu čaulu un izlietotu biļešu mešanu uz grīdas, manuprāt, nav nopietni ņemams. Cik nu to sauleņsēklu košļātāju pie mums ir? Biļetes arī nemaz tik masveidīgi netiek mestas. Nokrist dažas nokrīt. Un pat ja tiktu mestas — kā tas varētu traucēt šoferiem «pašaizliedzīgi» pildīt savu pienākumu visai sarežģītos apstākļos? Logu sišana un solu laušana jā, var traucēt. Bet neba nu tie ir tik bieži gadījumi. Cik es esmu braucis, ne reizi neesmu redzējis, ka kāds ne no šā, ne no tā izsistu logu vai salauztu solu. Runa acīmredzot ir par atsevišķiem iereibušu cilvēku huligāniskiem izlēcieniem, ar ko nākas sastapties arī ārpus autobusiem un kas traucē mūs visus. Atliek vienīgi laušanās aizvērtās durvīs un mēģinājumi iekļūt pa priekšdurvīm. Bet kāpēc cilvēki to dara? Sava prieka dēļ? Vai ar ļaunu nodomu traucēt šoferiem, sagandēt viņiem darba prieku? Viņi to dara tāpēc, ka ir steidzīga vajadzība braukt uz darbu, uz vilcienu, darīšanās, pie ārsta, uz koncertu, uz tikšanos, lai pilnīgāk izmantotu brīvo laiku; vai mazums cilvēkiem ir visādu steidzīgu vajadzību, bet autobusi iet retāk, nekā būtu vajadzīgs, lai visi varētu ērti un savlaicīgi aizbraukt (tie tad laikam arī ir tie «visai sarežģītie apstākļi», kas bija uzrādīti V. Veldres rakstā). Labi zinādami, ka ar nākamo autobusu, kurš, starp citu, arī būs tikpat pārpildīts, nokavēs, viņi dara visu, lai iekļūtu šajā. Ko viņiem var pārmest? Vienīgi to, ka beidzot, pēc uzstājīgas dauzīšanas ar dūri pa priekšdurvīm, ielaistiem iekšā, viņiem vajadzētu nevis lamāt šoferi «tikai par to, ka viņš rīkojās atbilstoši instrukcijai», bet, gluži otrādi, pateikties viņam par saprātīgu, radošu pieeju tās pildīšanā. Galvenā pasažieru vaina, kas nez kāpēc nebija uzrādīta, bet kas, manuprāt, visvairāk traucē šoferiem, ir tā, ka viņi neprot būt pieklājīgi savā starpā. Sevišķi, kad jāsaspiežas. Autobusa vidusdaļā vēl varētu ietilpināt cilvēku desmit, bet viņi sadrūzmējušies pie durvīm un nekust ne no vietas. Autobuss pa to laiku stāv. Gaida. Kavējas. Tā ir ar pasažieru nepieklājību pret šoferiem. Bet kā ir ar šoferu nepieklājību pret pasažieriem? Tiesa, fakti, ko es šeit minēšu, attiecināmi uz citas brigādes un pat citas kolonnas šoferiem. Runa būs par piepilsētas autobusiem, kas iet uz Ādažiem, Podniekiem, Gaujas tiltu, Carnikavu. Galvenokārt par pirmajiem diviem. Bet vai nu tie ir kāds izņēmums? Teiksim, cik reizes pagājušo vasaru Ādažu II autobuss pulksten 19.35 neiegriezās Ādažos I — kilometru no galvenā ceļa paskrēja garām, lai gan tur nekad netrūka pasažieru, kuriem nu nācās mērot divus kilometrus līdz Tallinas šosejai, lai mēģinātu iespraukties Gaujas tilta vai Carnikavas autobusos? Nereti viņu vidū bija kāds vecs pāris, kuriem tik tāla steidzīga iešana sagādāja acīmredzamas grūtības. Bija mātes ar maziem bērniem. Un pārējiem arī tie nebija saldi gājieni. Tas pats attiecas uz Podnieku autobusu, kuram pēc saraksta desmit minūtes vēlāk arī būtu jāiegriežas Ādažos. Vai tas ir laipni? Kasieres — pasažieriem pieejamākās amatpersonas šādu rīcību parasti izskaidroja ar grafika ievērošanu: ja nekavējas — iegriežas, ja kavējas — neiegriežas. It kā pasažieri būtu vainīgi, ka autobuss kavējas? Un vai ir laipni, ja dažs no tiem autobusiem, kuri iegriezās, uzņēmis sapulcējušos, tā paša grafika ievērošanas dēļ apsviedās un tūlīt laidās prom, nevīžojot ne pusminūti uzgaidīt, kamēr atskrien trīs četri aizkavējušies, bet uz pasažieru aizrādījumiem, ka vajadzētu uzgaidīt, šoferis atbildēja neiecietīgi, sak, jūs nu mani nemācīsit, kas un kā man jādara? Un aizbrauca. Reiz gadījās būt par liecinieku šādam satraucošam gadījumam. Ādažu II autobusa galapunktā īsi pirms tā atiešanas atsteidzās jauns cilvēks ar lūgumu pie šofera, lai viņš ir tik labs un pa ceļam uzņem vecenīti ar saiņiem, kas, nespēdama tiktāl atnākt, palikusi gaidot trīssimt metrus no šejienes. Šoferis strupi atteicās izpildīt šo lūgumu. Lai tik nākot šurp, līdz autobusa atiešanai vēl esot veselas pusotras minūtes. Tas skanēja kā izsmiekls, kam sākumā negribējām ticēt. Domājām: tikai baida, ir tādi cilvēki, kuriem patīk pabaidīt, pirms izpilda kādu lūgumu, gan jau uzņems, vai nu tiešām pabrauks garām, nākamais autobuss būs tikai pēc piecām stundām. Un tomēr pabrauca garām, izpelnoties visu pasažieru nosodošu kurnēšanu, uz ko uzskatīja par labāku nereaģēt. Vai tas bija pieklājīgi? Droši vien viņš arī varētu atsaukties uz darba instrukciju, kas stingri nosaka, ka pasažieri uzņemami un izlaižami tikai noteiktās vietās, bet makulatūras vērta ir tāda instrukcija, kas nepieļauj izņēmumus, un slikts ir tāds darbinieks, kas nespēj saredzēt šādus izņēmumus dzīvē. Pāris vārdu vēl jāpasaka par tiem piepilsētas autobusu šoferiem, kuri, gaidot savu braucienu, pulcējas stacijas dispečeru būdā ar kādu izsmieklu viņi pavada katru pasažieri, kas atnāk painteresēties, vai tāds un tāds autobuss būs un, saņēmis negatīvu atbildi, izsaka savu neapmierinātību. Ka parkam vajadzētu parūpēties, vismaz painformēt pa radio gaidītājus par tā vai cita brauciena iztrūkumu, ja nespēj to nodrošināt — tas ir cits temats. Kādus tikai vārdus negadās dzirdēt! Vai tas ir laipni, pieklājīgi? Ar teikto es nedomāju attaisnot nevienu pasažieru necienīgas uzvedības gadījumu, gribu tikai pasvītrot, ka laipnībai patiešām vajadzētu būt savstarpējai.
«Būsim savstarpēji laipni»
1977.02.08 Rīgas Balss
Laganovskis, Jezups
🚦🚦🚦🚦🚦🚦🚦🚦🚦🚦🚦🚦🚦
1972.03.25 Darba Balss (Rīgas rajons)
Kuzņecova, P.
👀👀👀👀👀👀👀👀👀👀👀👀👀👀👀
 |
| Austris Birznieks |
ĀDAŽU KOLHOZA ŠOFERA AUSTRA BIRZNIEKA MASĪNA TEHNISKĀ KĀRTĪBĀ.
| Autoinspektors aptur mašīnu .. . |
1971.11.25 Darba Balss (Rīgas rajons) Kuzņecova, P. |
=== CIRCLE K ( pie viadukta ) ===
-
