* Darba Balss / 11.05.1960
* Darba Balss / 31.03.1961
* Darba Balss / 02.04.1965
* Darba Balss / 19.02.1967
* Darba Balss / 19.02.1967
* Darba Balss / 25.10.1968
* Darba Balss / 25.10.1968
* Darba Balss / 06.10.1970
* Darba Balss / 01.03.1973
* Darba Balss / 07.08.1973
* Darba Balss / 07.08.1973
GODAM PELNĪTS
Vairāki kolhoza «Ādaži» komjaunieši izpelnījušies komjaunatnes nozīmīti«1974. gada trieciennieks».
Valda Auzāne, kultūras nama inspektore, to piesprauž
šofera STAŅISLAVA KAROLA žaketes atlokam.
šofera STAŅISLAVA KAROLA žaketes atlokam.
RAJONA RITMI
1975.02.06 Darba Balss (Rīgas rajons)
Kolhoza «Ādaži» komjaunatnes organizācija ir viena no lielākajām rajonā, apvienojot savās rindās 192 jauniešus.
VALERIJS FOMINS ir pašizgāzējas automašīnas šoferis. Gada plāns viņam ir 160 tūkstoši tonnkilometru, ko viņš apņēmies izpildīt par 120 procentiem. Valērijs ir šoferu ceha komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs.
.png)
NADEŽDA JAKOVĻEVA VALĒRIJS FOMINS
NADEŽDA JAKOVĻEVA - Garciema fermas maiņas slaucēja, ir ļoti rūpīga un apzinīga lopkopēja. Bez tam N. Jakovļeva neklātienē mācās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātē.
1977.11.26 Darba Balss (Rīgas rajons)
 |
| Komjaunatnes rajona komitejas Goda rakstus pasniedz komjaunatnes rajona komitejas pirmais sekretārs Ivars Priedītis. |
 |
| VĻKJS CK Goda rakstu un nozīmīti putnkopei Vijai Mačulei pasniedz LĻKJS CK pirmā sekretāre Mārīte Rukmane. |
 |
| Visbiežāk minētais cilvēks sapulcē bija mehanizators Guntis Liepiņš  |
Kolhoza komjauniešu sekretāre Nadežda Ivanova un viņas vietnieks Edgars Kaugurs
| Pēc kā jācenšas bagātniekam? |
1981.04.15 Padomju Jaunatne L. MELLUŽA |
Diena - pilna līdz malām
Komjaunatnes dzīve.
Vēl nebija nozudis rīta rasas vieglums, kad kolhoza «Ādaži» komjaunieši un Lielā Tēvijas kara veterāni sapulcējās ciemata centrā. Todien viņiem īpaša diena salidojums, veltīts Padomju Latvijas 42. gadadienai. Pasākuma organizatore ir kolhoza komjaunatnes sekretāre Nadežda Ivanova. Diena stingri saplānota, tāpēc Nadja steidz dot komandu salidojuma dalībniekiem sēsties trīs autobusos, lai dotos pa bijušo kauju vietām. «. . .Upuri no pelniem augšup ceļas, atkal dzīvi kļūst», ar šādiem vārdiem pie piemiņas akmens mūs sagaida trīs pionieri sarkanās cepurītēs, kaklautos un degošām lāpām rokās. Klusuma brīdis. Veterāni noliek ziedus. Tad pārbraucam Gaujas otrā krastā. «Te no 1944. gada 10.—ll. oktobrim kauju laikā par Rīgas atbrīvošanu atradās 37. divīzijas strēlnieku pulks», iecirsts akmenī. Apakšpulkvedis V. Sčeglovs, kolhoza autosaimniecības priekšnieka vietnieks un partijas ceha organizācijas sekretārs, izsaka vēlēšanos: «Vēlos redzēt kolhozu «Ādaži» kā labāko rajonā un pat republikā.» Var just, ka tāpat domā arī komjaunieši. Braucam uz Pabažiem. Kā zināms, šā gada martā kolhozi «Pabaži» un «Ādaži» apvienojās. Lai stiprinātu draudzību starp pabažniekiem un ādažniekiem, salidojums notiks Pabažos, tas būs kā sālsmaize. stāsta Nadja Ivanova. Atrodos autobusā, kas ved kara veterānus. Labsirdīgam vīram ar palielu rētu pierē, viņš ir kara veterānu padomes priekšsēdētājs, atvaļināts seržants, palīgražošanas ceha «Podnieki» strādnieks N. Antoņenko jautāju par neaizmirstamāko dienu viņa dzīvē. Tā, protams, bijusi Uzvaras diena. kad okupanti palagus, spilvendrānas, visu, kas balts, izkāra pa logiem, stiprināja pie māju sienām, iznāca ar tiem ielās. Tās sajūtas nav atstāstāmas. Arī naids pēkšņi bija pazudis, tā vietā radies kas cits. Varbūt tā bija sava spēka un varenības apjausme. Arī D. Berķim. bijušajam izlūkam, tagad autoceltņa vadītājam līdzīgs brīdis Kurzemes katlā bijis spilgtākais. Toreiz, jau 7. maijā, kāds nacistu feldfēbelis un oberleitnants parādes formā ar baltu karogu sešu zaldātu pavadībā nāca viņus apsveikt. Arī pārējiem kara veterāniem - S. Bičokam. A. Bunto, A. Tolševskim, P. Ruskulim, F. Matrosovam - šīs dienas bijušas visnozīmīgākās atmiņu virknē. Netālu no Pabažiem mēs apstājāmies meža ielokā pie «Vanagu» kapiem, kur apglabāti 373 karavīri. Te komjaunieši svinīgi nodod zvērestu svēti glabāt kritušo karavīru piemiņu, apliecinot to ar aktīvu un apzinīgu darbu. Sarkanas neļķes nogulst pie baltajām piemiņas plāksnītēm. Svinīgā daļa beigusies. Dodamies uz sacensību vietu — Vilku gravu, ieleju, kuru no visām pusēm ieskauj gan biezs meža mūris, gan kupli krūmi, gan saulains pakalns. un pa vidu, līčloču urdzēdams, tek dzīvīgs strauts, bet starp augstiem, zaļiem kokiem paslēpusies estrāde. Klusumu pārtrauc no saulainā pakalna nākoši dalībnieki. Līdzināties, mierā! Komandieri nodod ziņojumus. Ieradušās pavisam septiņas komandas. Dalībnieki sveic veterānus.
Karogs uzvijas par galvām. Tā pacelšanas tiesības tiek piešķirtas kolhoza labākajai lopkopei Dinai Mednei un pabažniekam, kara veterānam I. Savickim. Kolhoza partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale sveic komjauniešus. Un gari nerunājot, uzdod pirmo uzdevumu: jāliek zārdos kolhoza siens. Sakarsuši stāvi ilkst zem smagām siena dakšām, zārdi, ceļas viens pēc otra. Pabažnieku pļavas un smaržīgais siens ir jāpaslavē. Un kas par laiku: debesis noskalotas kā ar ūdeni. neviena mākoņa, tikai saule! Ar mums kopā divi veterāni — D. Berķis un F. Matrosovs. Strādājam līdz pēcpusdienai. Nonākuši lauka malā, redzam, cik gara virkne zārdu sakrauta! Būtu tā virtene otrtik gara, ja pabažnieki spētu pievest zārdu kokus. Nadja nokomandē: "Uz ezeru!" Pie Pabažu ezera taicinieki izbirst no autobusiem un ūdeni iekšā. Pēc tādas peldes jau katrs var teikt: «Esmu stiprs miesā un garā!» Īsts svētku mielasts mūs sagaida ēdnīcā. Bet pēc stundas jau atkal esam Vilku gravā. Te galvenais komandētājs un organizētājs ir sporta metodiķis J. Truškovskis.
Pirmā - turisma stafete. Kas tik te nav; telts izjaukšana un salikšana, viltīga un nepaklausīga kociņu barjera, puišiem skrējiens gāzmaskās (veterāniem aug spējīga maiņa), strauta pārvarēšana, šaušana pa baloniem, «purvs», meitenēm jāskrien ar katliņu, kas pilns ar ūdeni, jāatbild uz jautājumiem par civilo aizsardzību. Te visraitāk sokas centra komandai, kas pēcāk par to saņēma balvu. Veiklības stafetē tie žiglākie un veiklākie ir celtnieki. Viņu balva pilns grozs ar sarkaniem tomātiem. Pa lielam tomātu maišelim saņem arī «briljantieši» par visvairāk izvilktajām (sešām) zivīm Pabažu ezerā. Putnu kompleksa «Pērles» komanda jāuzslavē par lielo māku gan telts, gan komandas noformēšanā. Šīs iemaņas viņiem nāk līdzi no darbavietas, kur augsta ražošanas kultūra. «Briljantietis» A. Gulevičs vistālāk aizmet granātu — 46 m, celtnieks A. Krištopans un pabažniece Z. Aizsilniece visātrāk noskrien krosu. Nemanot ēnas paliek garas, saule jau atkal pie meža. Nu jārāda māka zivju zupas vārīšanā, skaistākā un ēstgribu vislabāk rosinošā galda uzklāšanā. Pēc brīža jau liesmas jautri sprēgā, bet uz kāšiem kupliem garaiņiem vārās zivju zupas katli. Vakara vēsma nāk pilna smaržu koncentrāta un tā jautrā tērzēšana no pārdzīvotā vēlreiz izbaudīšanas. Tad visi tiekam aicināti uz estrādi. Puiši un meitenes met viens otram vasarīgus skatienus un veikli griežas straujā disko ritmā. Tik viegli aizgājusi diena, tikai pret vakaru palikdama smagāka. Kā grozs, (pielasīts pilns skaistiem, dzidriem āboliem.
Diena – pilna līdz malām
1982.08.03 Darba Balss (Rīgas rajons)
Rudzītis, R.
AMATA BRĀĻI
 |
| Nikolajs Metla |
Lauksaimniecības jauno pirmrindnieku salidojumā par pērnā gada darbu pasniedza komjaunatnes rajona komitejas Goda rakstus.
Jāzeps Mullers no kolhoza «Ropaži» saņēma arī VĻKJS nozīmīti «Zelta vārpa», Leons Kabanovs strādā kolhozā «Ķekava», bet Nikolajs Metla «Ādažos». Pavisam Goda rakstus un atzinības veltes saņēma deviņi jaunie lauksaimniecības pirmrindnieki un trīs komjauniešu un jauniešu kolektīvi: no kolhoza «Ādaži» lielfermas «Briljanti» un putnkopības kompleksa «Pērle», kā arī šķirnes putnu audzētavas «Savienība» trešā brigāde.
Amata brāļi
1983.03.29 Darba Balss (Rīgas rajons)
S. Veckalnes fotomontāža, kurā izmantoti kolhoza «Ādaži» komjaunatnes dzīves mirkļi.
KURU GAN NEINTERESĒ SPORTA ROMĀNS!
Nav grāmatas, no kuras cilvēks nevarētu iemācīties kaut ko labu.
GĒTE
Tieši simts metru no Ādažu ceļa vecajiem bērziem ir kolhoza vadības centrs. Tur — saimniecības metodiskajā kabinetā — savas pārdomas par grāmatu un lasīšanu izteica komjaunatnes komitejas sekretārs IVARS LIEPIŅŠ.
— Mans iemīļotākais rakstnieks ir Ernests Hemingvejs. Ar ļoti lielu interesi lasu arī grāmatas par sporta tēmu. Diemžēl šādu darbu latviešu literatūrā ir ļoti maz . . . No Hemingveja daiļrades gandrīz visu, kas tulkots, esmu izlasījis. Laikam mani intriģē viņa varoņu azarts, situācijas, kādās lielais meistars tos rāda . . . — Hemingveja romānos un citu autoru darbos, kuros attēlota sportistu dzīve, cilvēki aizvien rādīti garīgo un fizisko spēku ārkārtēja sasprindzinājuma brīžos. Var piekrist, ka par sporta tēmu latviešu literatūrā ir maz stāstu un romānu. Maz arī tulkojumu. Vēl aizvien nepārspēts ir Tautas rakstnieka Viļa Lāča garstāsts «Pūļa elks», ko viņš uzrakstīja 1935. gadā. — «Pūļa elku» ieteiktu izlasīt katram jaunietim. Skrējēja Edvīna Līdumnieka ceļš uz popularitātes virsotnēm un viņa slavas noriets intriģē ne tikai kā šī sportista dzīves drāma; stāstā ļoti simpātiski jauniešu tēli: sportista mazais «sekundants» Rūdis, strādnieku meitene Rasma, kas Edvīnu tik ļoti mīl .. . Patiess godīgums un nelietīgas intrigas diendienā pavada tālaika sensacionālāko latviešu vieglatlētu. — Juris Bernsons, viens no «Rīgas kausu» izcīņas dibinātājiem, reiz pastāstīja, ka Vilis Lācis bieži nācis pie viņiem uz sporta laukumu, vērojis skrējējus treniņā, iztaujājis. Rakstnieks lieliski pārzināja vidi, par kuru rakstīja . . . Tāpat viņš vāca materiālus garstāstam «Uz rezervistu sola», ko savā laikā publicēja laikraksts «Sports» .. . — Šo stāstu es loti gribētu izlasīt, jo tas veltīts futbolistiem. Es futbolā trenēju kolhoza puišus (arī zēnus), tādēļ ir īpaša interese. — «Uz rezervistu sola» pagaidām ir vienīgais darbs prozā, kur parādīta Latvijas futbolistu dzīve. Autors šo darbu uzrakstīja pēc PSRS tautu I spartakiādes, par kuru viņš ļoti interesējās, pat katru vakaru piezvanīja «Padomju Jaunatnes» redakcijai, lai uzzinātu jaunumus! Veltījumā lasītājiem, kas grāmatiņā «Uz rezervistu sola» iespiests faksimilā, Vilis Lācis raksta: «Kopš agrās bērnības dienām esmu sporta draugs. Man patīk visdažādākie sporta veidi . . .» Atmiņās to apliecina arī rakstnieka māsa — brālis jaunībā aizrāvies ar vieglatlētiku, grieķu — romiešu cīņu, airēšanu . . . — Cik no lasītā var secināt, sporta tēmu labi izpratuši rakstnieki Zigmunds Skujiņš, Bruno Saulītis, Raimonds Pormalis. Romānā «Distance bez finiša» Pormalis pievērsies arī negācijām mūsu republikas treneru ikdienā. — Mūsu sporta aizkulises viņš lieliski pārzina: savulaik strādāja par «Rīgas Balss» sporta nodaļas vadītāju. Tagad Pormalis ir laikraksta «Jaunās Rokas» redaktors. Arī Tautas rakstnieks Zigmunds Skujiņš piecdesmito gadu vidū strādāja «Padomju Jaunatnes» sporta nodaļā. Viņa pirmais garstāsts «Ceļi un krustceļi» jaunatnē bija ārkārtīgi populārs. Autors vēl pirms TTT «zelta ēras» deva ieskatu jauno basketbolistu ikdienā; intriģēja skaistās Ingas un viņas drauga Vitālija mīlas stāsts. — Kādēļ tomēr rakstnieki un grāmatu apgādi tagad tik skopi piedāvā jaunus darbus par sporta tēmu? Jaunieši tos, cik zinu, izlasa ar lielu interesi. — Ir vairāki cēloņi. Pastāstīšu tikai par vienu. Pēc sporta romāna «Distance bez finiša» nākšanas klajā viszinīga kritiķe pacēla pār autora galvu tik bargu rīksti, tā nopēla grāmatu, ka droši vien patika risināt sporta tēmu zuda ne jau Pormalim vien . . . Notika vēl ļaunāk. Izsmēja autoru par pašu . . . žanru! Vai varot būt «sporta romāns»? Bet daudz taču sporta stāstu un sporta romānu (gan labāku, gan mazāk veiksmīgu) ir izdots angļu, čehu, itāliešu, poļu, vācu literatūrā, un neviens par tiem nebrīnās. Rīgā romānu nokritizēja iznīcinoši, bet to tulkoja čehi un šis darbs iznāca Prāgā! Autors ir gandarīts. Tas liek mums padomāt. — Arī savas mākslas filmas dažkārt steidzam nonievāt . . . — Labestības trūkums? Ja runājam par kino, tad jūs droši vien ar interesi lasījāt Viļa Lāča «Akmeņaino ceļu». Jūsu tēvs (viņš ir Latvijas eksčempions boksā smagā svara kategorijā), ja nemaldos, konsultēja . . . — «Akmeņaino ceļu» patiešām sāku lasīt filmas tapšanas laikā. Mans tēvs ringā gatavoja aktieri Andri Bērziņu. Bērziņš bokseri tēlo arī kādā citā aktierfilmā un, manuprāt, ļoti pārliecinoši. — Romānā autors precīzi rāda gan talantīga boksera izjūtas Latvijas un ārzemju ringos, gan arī mazas epizodes: vizināšanos ar ledus jahtām, jauniešu ziemas priekus kādā no Rīgas slidotavām. Savukārt īstu slavinājumu slēpošanas skaistumam uzrakstījis Ļevs Kasilis. Romānā «Baltā karaliene», kas ir tulkots latviešu valodā, tiekamies ar sporta žurnālistu, treneriem un jaunajām slēpotājām gan Urālos un Piemaskavā, gan olimpiskajās spēles Itālijas Alpos. — Interesanti, kura bija pirmā grāmata par sportistu dzīvi pēc kara? — Konstantīna Romanovska romāns «Pasaules rekords». Romāna darbība notiek Amerikas Savienotajās Valstīs Helsinku olimpisko spēļu priekšvakarā. Grāmatas autors ir Latvijas PSR eksrekordists 5000 metru skrējienā. — Jāteic, mēs nezinām par daudzu vērtīgu grāmatu nākšanu klajā. Jāuzlabo reklāma. Nevajadzētu uzskaitīt visas jaunās grāmatas, bet šajā straumē izceļamas labākās. To republikā dara pārāk maz.
Ar Ivaru Liepiņu sarunājās PĒTERIS VILCĀNS
1985.09.01 Liesma
Un ko vari tu?
Kolhoza «Ādaži» komjauniešu 4. militāri patriotiskais salidojums nedaudz atšķīrās no trim iepriekšējiem. Šoreiz katra dalībnieka patriotisma jūtas nestimulēja tik daudz kara un darba veterānu atmiņu stāstījumi, cik pašu darbība. Pēc īsa mītiņa pie obeliska Ādažu _atbrīvotājiem, kas te cīnījušies Lielā Tēvijas kara laikā, tūlīt nācās ierīkot savu nometni Āņu plavās. Tās pēc atāla nopļaušanas salidojuma dalībnieku rīcībā nodeva Garkalnes iecirkņa priekšnieks Teodors Rubenis. Uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem. Komjaunieši te pārbaudīs savus spēkus un atjautību, bet, tiklīdz ievajadzēsies papildu darba rokas ražas novākšanā vai kādos citos kolhoza darbos, tā bez liekas kurnēšanas brīvdienās viņi dosies talkā. Jāteic gan, ka daļa puišu jau tūlīt pat devās talkā iecirkņa graudu vācējiem, lai kompensētu kombainiera Ineša Samšela prombūtni. Jo kā gan šādā salidojumā iztikt bez viņa! Tikko teltis bija uzslietas, apkārtne labiekārtota, malka ugunskuram sakrauta, varēja sākties sporta sacensības septiņām pašu un divām vieskomandām. Zinot ādažnieku vērienu salidojumu organizēšanā, vēlēšanos tajā piedalīties izteica arī pārstāvji no kolhoza «Carnikava» un komjaunatnes rajona kmitejas. Kamēr citi skrēja krosu un spēlēja minifutbolu, savu pienākumu pildīt devās makšķernieki. Kā nekā no viņu veiksmes bija atkarīga arī komandas labsajūta vakariņojot. Un tad «uzbrukumu» sāka militarizētais desants. Karā pabijušie vīri vērodami Gaujas forsēšanu dūmu aizsegā, pneimatisko šauteņu sprakšķus, uzvarētāju gaviļu saucienus uz zaudētāju pakluso sodīšanos, rezumēja: — Nu, trakāk vēl kā 1945. gadā pie Oderas! Protams, var iebilst, vai nu jauniešiem maz jāspēlē karu. Tāpat jau tā pasaule pieripojusi klāt bezdibeņa malai. Bet varbūt tieši tāpēc arī ir jāpārbauda katram sava varēšana visai ārkārtējos apstākļos. kad, uz spēles likts komandas gods. Un nemaz nav tik vienkārši no nakts diskotēkas atmosfēras pārslēgties, kad dejotāju pūlī taurēdama iebrauc mašīna un viktorīnas vadītājs sāk uzdot jautājumus par satiksmes noteikumiem . . . Otrā rītā lietus un dubļu dēļ salidojuma dalībnieki atteicās no paša skaistākā sporta veida - aerobiskas rīta rosmes. Taču pierādīt sevi grūtākās vieglatlētikas disciplīnās nebija lūdzami. Te tad arī noskaidrojās, ka no atpalicējiem uz trešo vietu izcīnījusies «Podnieku» komanda, bet pirmo un otro punkts punktā dala «Briljantu» un autokolonnas meitenes un zēni. Interesanti, ka sporta sacensību sagatavošanā un tiesāšanā piedalījās kolhoza jaunie hokejisti - gadus divpadsmit trīspadsmit veci zēni. Un nekādas vainas, ja nu vienīgi pārejošā bēda, ka arī paši viņi vēl nevar piedalīties kopā ar lielajiem. Savukārt kārtību garantēt bija apņēmies Vladimirs Kalēvičs ar saviem komjauniešu operatīvās vienības puišiem. Un viņi, šķiet. bija vienīgie, kuriem, savu sabiedrisko pienākumu pildot, neko nevajadzēja darit . . .
Pēc salidojuma jautāju kolhoza komjauniešu sekretāram Ivaram Liepiņam, kas vajadzīgs, lai šādu pasākumu noorganizētu, un vai gatavošanās tam netraucē tiešo darbu. Ivars atbildēja: — Netraucē! Drīzāk. jau otrādi. Kļūstam izpalīdzīgāki un dzīvespriecīgāki. Vajadzīgs tikai kolhoza vadības atbalsts. Un tāds mums ir. Bet salidojuma organizatorisko darbu veicām mēs abi ar sporta metodiķi Imantu Truškovski. Jo tāpēc jau mēs esam.
S. Veckalne
* Darba Balss / 10.10.1985
* Darba Balss / 10.10.1985
Kā lai nepavelk vairāk nogurušos, ja komandas sasniegumu vērtē pēc pēdējā skrējēja rezultāta.
Dūmu aizsegā desants laimīgi izcēlies malā.
Nav viegli trāpīt mērķī, ja rokas vēl trīc pēc airēšanās pāri Gaujai.
PIEPRASIJUMS PĒC «MĒS» — IZJŪTAS
Celtniecības iecirkņa autoceltņu vadītāji sastopas tikai rītos garāžās. Dienā viņi katrs savā objektā. «Ādažos» strādāt slikti nedrīkst. Tā ir neapstrīdama aksioma. Tikai autoceltņu vadītāju darbs vispirms automātiski ierēķinās tās vai citas celtnieku brigādes kontā. Vai šādā situācijā pastāv iespēja izveidot autoceltņu vadītāju komjauniešu un jauniešu kolektīvu, kurā parādītos kopus paveiktā rezultāts?
Celtnieku komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs inženieris Normunds Breidaks uzskata: iespēja ir! Šo pagaidām eksperimentālo kolektīvu iecerēts dibināt, balstoties ne uz parastajām nolikuma prasībām. Puiši sacentīsies savā starpā. Jā, tā vietā, lai kopīgi veiktu vienu darbu, pastāvēs zināma konkurence - kurš izrādīsies labākais savā profesijā. Bet, kas ne mazāk svarīgi — arī labākais pēc būtības. Pēc cilvēciskajām īpašībām.
 |
| 1.attēls |
Ja nākamgad šāds komjauniešu un jauniešu kolektīva darbības veids sevi neattaisnos. kolhoza komjaunatnes komiteja to vairs neatestēs. Jau tā mūsu dzīve pilna ar papīriem, kuros uzrādītie dati gauži maz atbilst. īstenībai.
Mazliet cita nianse ir otra komjauniešu un jauniešu kolektīva rašanās pamatā. Kolhoza ēdnīcas jaunie darbinieki (1. attēlā) grib pierādīt, ka viņi spēj būt draudzīgāki un profesionālā ziņā ir ne sliktāki par otru, daudz pieredzējušāko maiņu. Viņu darba rezultāts būs pārbaudāms visiem un regulāri. Šīs pirmorganizācijas sekretāram Ērikam Balceram jaunus vērtējuma kritērijus izgudrot nenācās. Atliek vienīgi uzmanīt kā veidojas savstarpējās attiecības, laikus sajust samezglojumus. Bet tieši tāds jau arī ir komjauniešu līderu uzdevums darbs ar cilvēkiem. Lai gan viens nolikumā neprasīts darba rādītājs šim kolektīvam tomēr būs. Tas ir darba rezultātu ekrāns, lai visi un arī otra maiņa varētu redzēt, cik daudz porciju izsniegts, kādus jaunus produkcijas veidus viņi izgatavojuši.
 |
| 2.attēls |
Trešais kolektīvs izveidojies bērnudārzā «Strautiņš». Tajā apvienotas audzinātājas (2. attēlā). Un atkal sevi pieteikusi visai aktuāla iecere — meiteņu darbu šādā veidā aktivizēt. Sieviešu kolektīva iekšējām attiecībām piemīt zināma specifika. Līdz jaunajai atestācijai nāksies kļūt vēl draudzīgākām un biedriskākām. Jāpadomā arī par kolektīva līdera lomu. Par ceturto iespējamo kolektīvu pēc Ivara Liepiņa domām vēl pāragri runāt. Taču palīgražošanas cehā «Podnieki» komjaunieši sava sekretāra Ērika Geidelina vadībā visai nopietni domā pieteikt arī sevi. Kolhozā strādā 417 komjaunieši. Ivars saka: Varētu jau izveidot pussimtu tādu kolektīvu: kā tik trīs cilvēki kopā, tā gatavs. Un tomēr tas vēl nav kolektīvs. Stabilitāti vajag. Šķiet, ka nolikums sastādīts, balstoties uz visai zemu ražošanas līmeni, kur visu nosaka jaunatnes entuziasms. Mūsu kolhozā tas vairs nav visai aktuāli. Galvenais ir ekonomiski pamatota ražošana. Tas arī nosaka vajadzības gadījumā elastīgu kadru pārdislocēšanu.
Starp vēlamo un iespējām
1986.03.18 Darba Balss (Rīgas rajons)
Veckalne, S.
* Darba Balss / 18.03.1986
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru