Jānis Vilhelms ^

Padomju Savienības Varonis gvardes majors Jānis Vilhelms dzimis 1903. gada 23. novembrī Rīgas apriņķa Ādažu pagastā. No triju gadu vecuma dzīvoja pie mātes brāļa Jāņa Gintera Miķeļciema mājās, netālu no Berģiem [pēc mātes nāves]. Mācījās Berģu pagastskolā. 

Jānis Vilhems

1920. gadā J. Vilhelms pārgāja dzīvot uz Rīgu. Par revolucionāru darbību vairākkārt ieslodzīts centrālcietumā un termiņcietumā. Laikā starp arestiem strādāja gadījuma darbus dažādās Rīgas rūpnīcās un par krāvēju ostā. Pēc padomju varas nodibināšanās 1940. gadā strādāja tautas milicijā. Sākoties Lielajam Tēvijas karam, atkāpās uz igauniju. Tur iestājās 1. latviešu strēlnieku pulkā, piedalījās Ļeņingradas aizsardzības kaujās. No 1941. gada novembra beigām līdz pat uzvarai cīnījās 43. gvardes latviešu strēlnieku [201. latviešu strēlnieku] divīzijas rindās. Snaiperu kustības sācējs un vadītājs divīzijā. Vairākkārt ievainots. Kara laikā beidza saīsinātu karaskolas un Frunzes Kara akadēmijas kursu. Par izcilu drosmi un varonību, sevišķi kaujās pie Maskavas un snaiperu kustības ieviešanu divīzijā viņam kā pirmajam 43. gvardes divīzijas karavīram piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Viņš ir vienīgais 130. latviešu strēlnieku korpusa karavīrs, kas apbalvots ar ASV kara nopelnu zelta krustu. Pēc kara J. Vilhelms strādāja Iekšlietu tautas komisariātā, bija milicijas nodaļas priekšnieks. Tagad personālais pensionārs, dzīvo Rīgā, uztur ciešus sakarus ar Ādazu vidusskolu.

Atceroties Maskavas kauju 45. gadadienu, sniedzam dažas cīņu epizodes.

* Darba Balss / 20.12.1986

Kaujās pie Maskavas

Pret 201. latviešu strēlnieku divīzijas rotu, kurā vadu komandēja Jānis Vilhelms, fašisti koncentrēja spēcīgu uguni, cenšoties strēlniekus apturēt. Tomēr tā turpināja virzīties uz priekšu, kaut arī rotas rindas kļuva aizvien retākas. Sevišķi nikni šāva ložmetēji no kāda vācu dzota. Kļuva skaidrs, ka tik ilgi, kamēr neapklusinās šo fašistu ugunspunktu, tālāk virzīties uz priekšu nav iespējams. Vairāki strēlnieki mēģināja piekļūt pie ienaidnieka atbalsta punkta, bet viņiem tas neizdevās, pārāk blīva bija hitleriešu uguns. Tad šo uzdevumu veikt apņēmās J. Vilhelms pats. Tagad varam spriest, vai vada komandieris tā drīkstēja vai nedrīkstēja rīkoties, toreiz nedomāja par sekām, bet darīja. Gan līšus, gan īsiem pārskrējieniem J. Vilhelms piekļuva pie ugunsvēmēja dzota un pa tā šaujamlūku iesvieda vienu pēc otras vairākas rokas granātas. Ložmetēji apklusa, un strēlnieki devās uz priekšu. J. Vilhelms pat nepaskatījās, cik dzotā ienaidnieka karavīru, kāds tas izskatījās no iekšpuses. Nebija laika, vajadzēja doties uz priekšu, tikai uz priekšu, bet to stipri izretinātās strēlnieku rindas vairs nespēja. Sāka trūkt munīcijas, fašisti devās daudzos pretuzbrukumos, iestājās auksta decembra nakts. 92. pulkam, neskatoties uz pārcilvēcisku piepūli un strēlnieku varonību, pārraut ienaidnieka aizsardzības līniju neizdevās Atgriezties izejas pozīcijās strēlnieki negribēja, tas viņiem bija vienkārši nepieņemami. Pēc tik drausmīgas kaujas, kurā gāja bojā daudz biedru, kuras laikā izdevās forsēt Naras upi, izsist ienaidnieku no priekšējām pozīcijām, atgriezties atpakaļ? Nē, to tikai ne. Un tā abi pulki nakti palika laukā sniegā, netālu no Jelaginas un Kotovas. 21. decembra rītausmā pulku pavisam zemu pārlidoja vācu izlūklidmašīna. Tai bija labi redzami gan strēlnieki, gan štābu izvietojums, jo kaujas gaitā veikt kaut kādu maskēšanos nebija iespējams. Un tūlīt arī sākās ienaidnieka smago mīnmetēju viesuļuguns. Mīnas sprāga strēlnieku ķēdēs, štābu apkārtnē, mīnmetēju pozīcijās, tās krita vezumnieku un sanitārās rotas izvietojumā. Kāda smagā kalibra mīna sprāga netālu no divīzijas komandpunkta telts. Sķemba mugurā ievainoja divīzijas komandieri J. Veikinu. Šajā laikā komandpunktā no priekšējām līnijām atgriezās divīzijas komisārs E. Birzītis. Viņš gāja tā, it kā nekāda mīnmetēju viesuļuguns nebūtu. Tā nebija poza, tāds bija komisāra raksturs. Viņš bija cilvēks, kam pienākuma jūtas pilnīgi nomāca visu pārējo. (J. Vilheims ļoti cienīja komisāru, iespējams, ka tieši šo, viņam pašam tik raksturīgo īpašību dēļ.) E. Birzītis piegaja pie savas automašīnas, atvēra durtiņas, lai kaut ko paņemtu. Tieši tajā brīdī turpat tuvumā sprāga kārtējā fašistu mīna. Komisārs pakrita. Pie viņa piesteidzās artilēristi, veikli aiznesa smagi ievainoto komisāru līdz sanitārajai rotai, bet glābt 201. latviešu strēlnieku divīzijas komisāra E. Birzīša dzīvību vairs nebija iespējams. Nākošajās dienās pulks turpināja uzbrukt, bet veikt neveicamo nespēja. Fašistu pārspēks, sevišķi artilērijas, mīnmetēju un ložmetēju ziņā bija ļoti liels, to uguns tik blīva, ka izkļūt tai cauri nebija nekādas iespējas. lai gan katrs strēlnieku uzbrukums bija ārkārtējas drosmes pilns, kur gan atsevišķi cilvēki, gan veselas vienības veica varoņdarbu pēc varoņdarba. Un atkal viņu skaitā jāmin J. Vilhelms. «Tā bija ļoti auksta ziemas diena, trakoja vētra. Mums vajadzēja uzbrukt kādai sādžai. Es ar savu vadu devos triecienā pulka labajā flangā. Ienaidnieks pret mums vērsa traku uguni. Likās, ka šauj neskaitāmi stobri. Mums izdevās sasniegt kādu šķūni sādžas nomalē. Šāvām, cik spējām, diemžēl, sāka pietrūkt patronu, bet tieši tad fašisti nāca triecienā. Strēlnieki izmeta pēdējās rokasgranātas un sāka atiet, bet te... No šķūņa izripoja tanks. Tā kā biju izvirzījies citiem priekšā, man vairs nebija iespēju ne atkāpties, ne paslēpties. Ko darīt? Daudzi vada karavīri gulēja sniegā krituši. Metos arī es guļus un izlikos par beigtu. Spēcīgs vējš kritušajiem un arī man vilka pāri sniega kārtu. Fašisti automātiski vēl izšāva pa kārtai, bet tā kā viņiem briesmīgi sala, tad hitlerieši galveno vērību pievērsa sniegā gulošo velteņiem. Arī es jutu, ka man no kājām pazūd velteņi. Tos novilka kāds bezgala pārsalis fricis. Mana personība viņu galīgi neinteresēja. Apavus viņš tūlīt uzstīvēja savās ar lupatām aptītajās kājās un skriešus metās pie savējiem. Man par laimi kājās palika auti, citādi tās būtu nosalušas. Nogaidīju, kamēr fašisti aiziet, un tad pa tanka atstāto sliedi līdu mūsējo virzienā. Rokoties pa sniegu, pa šam bija silti, bet nemitīgi vajadzēja uzmanīt puskailās kājas. Beidzot pārvarēju kalna nogāzi un uzrāpos tā virsotnē. Briesmīgi smeldza sirds tur ielejā palika tik daudz labu biedru. Fašistus nekur vairs neredzēju. Piecēlos un metos skriet savējo virzienā. Pēc neliela brīža mani jau apskāva gādīgās rokas — kāds rīvēja ar sniegu apsalušās kājas, kāds spieda pie krūtīm kā mazu bērnu. Daži jau mani bija apraudājuši, bet citi apsaukuši: Vilhelms taču nav nošaujams! Gan pārnāks!

Kaujās pie Maskavas

1986.12.20 Darba Balss (Rīgas rajons) ŠTEINS, V.

Būt  varoņa  cienīgiem

1985.05.18 Darba Balss (Rīgas rajons)

Cīnītāja rūdījums 1983.02.22 Darba Balss (Rīgas rajons) Jurčenoks, H.

LAI TAUTAS JAUNU DZĪVI SĀK! Lēni, it kā negribīgi sijā novembra lietus, tas notraucis kokiem visas lapas. Kailajos zaros sabozušies tup citkārt tik spriganie zvirbulēni. Ar smagu somu plecos pastnieki Juglā ik rītus iznēsā pastu. Un nav bijusi tāda diena, kad kāda vēstule vai telegramma nebūtu jāaiznes uz Silciema ielu 15, 3. korpusu 49. dzīvokli. Padomju Savienības Varonis Jānis Vilhelms saņem vēstules no daudzām mūsu republikas skolām, kā arī no Maskavas un Tallinas, no Paides un Tiri. Bet ne jau vēstulē visu pateiksi, pastāstīsi. Daudzās no tām ir lūgums — «Lūdzu atbrauciet uz mūsu skolu un pastāstiet par savu dzīvi un Lielo Tēvijas karu, kā Jūs kļuvāt Padomju Savienības Varonis. Lūdzu, lūdzu!» Un Jānis Vilhelms neatsaka nevienam, ja tikai veselība tobrīd atļauj. Labi draugi viņam ir gan Rīgas skolās, gan Tukumā un Tallinā, Paidē un Tirē, Dobelē un Brocēnos, Valkā un Valgā. Tur Jānis Vilhelms piedalījies aizstāvēšanas un atbrīvošanas kaujās. Arī «Zīlīte» reiz ielidoja Silciema ielas dzīvoklī, kur īpašu mājīgumu rada Varoņa dzīvesbiedre Valija. — Pastāstiet, lūdzu, par savu dzīvi. Un Jānis Vilhelms caur briļļu stikliem palūkojas ar laipnu skatienu, pasmaida un sāk pamazām vien ritināt atmiņu kamolu. Jāņa Vilhelma dzimtā puse ir Ādaži. Te pirms 80 gadiem 1903. gada 23. novembrī mežstrādnieka Voldemāra Vilhelma ģimenē piedzima dūšīgs zēns, ko nosauca par Jāni, lai būtu savs Jānis, kuru Līgo vakarā ar ozolu vainagu rotāt. Puika auga ņiprs un spēcīgs, vecāku lolots un lutināts, kad pēkšņi mežstrādnieka Voldemāra Vilhelma mājās iebruka soda ekspedīcija un izrēķinājās ar 1905. gada revolūcijas dalībniekiem — nošāva Jāņa tēvu Voldemāru un māti Kristīni. Mazo Jānīti audzināja vectēvs. Jānis Vilhelms agri iepazīst dzīves skarbumu, agri sāk pats sev pelnīt iztiku. Bet ne jau vienmēr buržuāziskajā Latvijā varēja dabūt darbu. Strādnieku cīņā par labāku dzīvi iekļāvās arī revolucionāru dēls Rīgas strādnieks Jānis Vilhelms. Pirmā Maija rītā virs daudzām rūpnīcām plīvoja sarkanie karogi, arī Sarkandaugavas pusē. Par to gādāja arī Jānis. Par revolucionāro darbu Jāni Vilhelmu iesloga cietumā. Bet arī cietums nepalīdz buržuāziskās varas vīriem tikt galā ar šo spītīgo strādnieku puisi. Pēc gada, iznācis no cietuma, Jānis Vilhelms turpina revolucionāro darbu. 1936. gadā atkal ieslodzījums un nosūtīšana katorgas darbos uz Kalnciemu. Taču cīņa par padomju varu vainagojās ar uzvaru 1940. gada vasarā. Jānis Vilhelms iestājās strādnieku gvardē, kļuva par tautas milici. 1941. gada 22. jūnijā sākās Lielais Tēvijas karš. Jānis Vilhelms ir pirmajās Dzimtenes aizstāvju rindās, piedalās Rīgas aizstāvēšanas kaujās. Smagu sirdi viņi atstāj dzimto pilsētu, lai jau Igaunijas pusē saliedētos 1. latviešu strēlnieku iznīcinātāju pulkā. Pulks dodas kaujās pie Paides un Tiri, pie Perilas un Kirnas, aizstāv Tallinu. Taču aizvien ciešāk ap aizstāvjiem savelkas ienaidnieka aplenkuma loks. Vienīgais atkāpšanās ceļš varonīgajiem Tallinas aizstāvjiem paliek Baltijas jūra. Pāri Baltijas jūrai, pāri Somu jūras līcim no aplenktās Tallinas uz Ļeņingradu aizved smagi ievainoto kaujinieku Jāni Vilhelmu. Izveseļojies Jānis Vilhelms atkal dodas uz fronti, uz latviešu strēlnieku divīziju, piedalās Maskavas aizstāvēšanas kaujās. Tur, pie Maskavas, dodoties uzbrukumā, latviešu strēlnieki iet stāvus, visā augumā, jo «vācu lodēm jau nu latviešu puiši neklanīsies». Un vācieši panikā bēg no šiem varoņiem, kuri nebaidās viņu ložu. Vieni krīt, bet citi ceļas. Un nāk atkal jaunas uzbrucēju ķēdes. Latviešu divīzijas strēlnieki ieņem nocietinājumu, ko hitlerieši uzskatīja par neieņemamu, atbrīvo Narofominsku, Borovsku, Jelaginu, Redkinu. Tas ir pirmais lielākais Sarkanās Armijas uzbrukums. Pēc kaujām puiši jau rēķina, cik kilometru ir līdz Rīgai. Taču līdz Rīgai vēl ir tāls un garš kauju ceļš, kaujas Staraja Rūsas purvājos, kad viss — ierakumi, šinelis, zābaki mitruma piesūkušies. Ir 1942. gada marts. Aplenktā 16. vācu armija laužas ārā no aplenkuma un pārrauj fronti. Ložmetēju vada komandieris Jānis Vilhelms pie Vistavkas sādžas kopā ar saviem ložmetējniekiem raida vienu uguns kārtu pēc otras. Un tikai tad, kad palicis pavisam maz vīru un dota pavēle atiet, atvirzās mazliet nostāk. 1942. gada vasara bija tveicīga, lietus pielijušie alkšņi ik pa brīdim uzlej vīru mugurām jaunas lietus brāzmas. Mūsu divīzija atrodas aizsardzības pozīcijās. Hitlerieši jau kļuvuši pavisam droši un nekaunīgi staigā pa savām pirmajām līnijām gandrīz vai ka pro menādē. Jānis Vilhelms neiztur. leņēmis labākas pozī cijas tuvāk ienaidniekam, tas raida vienu šāvienu pēc otra. Par Maskavu, par Rīgu! Par kritušajiem bied riem! Tad ievelk robiņu šautenes laidē. Atkal par vienu fašistu mazāk. Driz vien par Jāņa Vilhelma snaipera gaitām uzzina visā divīzijā un Ziemeļrietumu fronte. Viņam kopā ar gvardes kapteini Žani Folmani (Grivu) uzdod apmācīt snaiperus. Viņam ir daudz sekotāju — Reinholds Raibais, V\ak siņš. Par snaiperēm piesakās ari meitenes — komu niste Anna Januška, komjaunietes Monika Meikšāne, Ērika Gaile, Zāra Ērenštreite. Viņš ir bijis pirmais visā Ziemeļrietumu frontē. Viņa uzskaitē ir 200 nogalināt i fašistu. Tie vairs nevarēs dedzināt sādžas un apšaut mierīgos iedzīvotājus — sirmgalvjus, sievietes bēr nus. Par varonību un vīrišķību kaujās leitnantam Jānim Vilhelmam piešķir Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Jānis Vilhelms ir pirmais Padomju Sa vienības Varonis latviešu strēlnieku divīzijā. Maskavā Jānim Vilhelmam pasniedz arī toreizējo mūsu sabied roto apbalvojumu — ASV armijas Zelta krustu par kaujas nopelniem. — Jā, mūsu sabiedrotie šodien draud mums ar karu. Tas ir tādēļ, ka amerikāņi nav redzējusi īstu karu, viņi nav zaudējuši vairāk nekā 20 miljonu cilvēku kā mēs, viņu pilsētas un ciemi nav bijuši nodedzināti. Gan drīz visu kara laiku viņi «atpirkās» ar konserviem un automašīnām. Otrā fronte tika atvērta tikai tad, kad Sarkanā Armija pārgāja pāri mūsu valsts robežai un sāka Eiropas atbrīvošanu. Te nu sabiedrotie sa traucās, ka «neievazā komunisma sērgu» (lasi — nenodibinās sociālistiskas valstis) pārāk tālu Eiropā. Tagad šie sabiedrotie parāda savu īsto seju. Toreiz, kad viņu apbalvoja, Padomju Savienības Varonis Jānis Vilhelms nekļuva iedomīgs. Tāds viņš ir palicis arī visus pēckara gadus, vienkāršs sirsnīgs cilvēks. Bieži vien viņš aizbrauc uz Ādažiem. Vecāku mājas kara laikā nodedzinātas, bet pie mājām vēl saglabājies ozols, ko Jānis Vilhelms stādījis zēna ga dos. Nu ozols arī sakuplojis liels un varens, un pat zibens grāvieni tam neko lielu nav varējuši padarīt. Atbrauc Jānis Vilhelms uz savu bērnu dienu zemi. Skurbi smaržo vēl mātes stādītie ceriņi. Un Jānis Vil helms atceras savu sūro un grūto bērnību, savus vecā kus. Jaunajai paaudzei viņš stāsta par kritušajiem kauju biedriem, par pienākumu pret Dzimteni—Māti, kuras brīvības dēļ cilvēki gāja kaujā, gāja nāvē. Jānis Vil helms stāsta par draudzību, kas kauju dienās dzimusi, palikusi uz visu mūžu. 23. novembrī Padomju Savienības Varoņa Jāņa Vilhelma 80. dzimšanas dienā sanāks draugi kopā, senu dziesmu uzsāks. Viņi atcerēsies kauju gadus un tos, kas nepārnāca. Un visi viņi ir miera cīnītāju pir majās rindās, jo viņi ir redzējuši kara izpostītu zemi, pilsētas, apglabājuši brāļu kapos savus kritušos bied rus, mierinājuši viņu mātes, sievas un līgavas. Toreiz viņi ticēja, ka tas būs pēdējais karš. Un mēs visi kopā darīsim visu, lai mūžam pār Padomju Latviju zilas būtu debesis. Atmiņu stāstījums beidzies. Novembra pievakare ietin krēslā Juglas ielas, bet driz vien iedegas spilgtās ugunis un «Zīlite», atvadījusies no laipnā namatēva un novēlējusi viņam ilgu mūžu un labu veselību, atkal atlido uz Preses namu, uz savu 12. stāvu.  LAI TAUTAS JAUNU DZĪVI SĀK! 1983.11.01 Zīlīte   Jānis Vilhelms ar dzīvesbiedri Vladislavu.

PIRMAIS

1983.11.23 Rīgas Balss
LUKJANSKIS, EGILS