Lidija Stepe <>

* Darba Balss / 02.10.1973

VADĪTĀJA 

Darba Sarkanā Karoga ordeņa kavalieri 

Cilvēks ikdienā pierod pie rūpēm, steigas, pie darba nemiera, pierod pie daudz kā. Dažs varbūt arī pie viena otra paviršāka soļa. Lidija gan nē. Viņai tāds raksturs — vienaldzību un paviršību acu galā nevar ciest. Un pati visu grib redzēt, par visu pārliecināties.  Valdes priekšsēdētāja vietnieks J. Leicis saka, ka šādai rakstura īpašībai esot gan savas pozitīvās, gan arī negatīvas puses. Pozitīvā — priekšzīmīga informācija par visu brigādes 30 lopkopju saimi. Lidija Stepe vienmēr zinot par katru no viņiem ne tikai darbā, bet arī sadzīvē... Taču vadītājs domā, ka viņa, uzņemas uz sevi pārāk lielu atbildību, ļauj vienam otram kļūt paviršākam «Gan jau Lidija! . .» Jāatzīst, ka J. Leicim ir arī  daļa taisnības, taču Lidija uzskata, ka vieglāk audzināt ar personīgu nesavtīguma paraugu. Un, kaut arī viņa uzņēmusies pamatīgu darbu slodzi, visu gandara panākumi. Pēdējos piecos gados kolhozā «Ādaži», it īpaši. 1.brigādē izslaukumi aug. Turpina palielināties par spīti tam, ka ir daudz grūtību - gan govis slimo tāpat kā citās saimniecībās, gan nemitīgi, ne brīdi nenovēršot uzmanību, jāseko, ganāmpulka ēdināšanai, dzirdināšanai un daudziem daudziem citiem pasākumiem. Piens. Tā ir Lidijas lielā raize. Ganāmpulks te augstražīgs - pērn vidēji no govs izslauca 4438 kilogramus. Šogad apņemas iegūt 4450 kilogramu. Lūk, tādēļ L. Stepe — brigadiera palīdze lopkopībā  uzmanīgi vēro visu, kas  notiek fermās, un tūlīt reaģē uz katru novirzi. Līdz 1. oktobrim panākts izslaukumu kāpinājums  25 kilogrami. Arī septembra pirmajā dekādē bija plusos, bet otrajā vairs ne. Tādēļ Lidijai sejā rūpju rieva. Bet ne jau savas rūpes otram var izteikt. Pašai jātiek galā. Reiz, ieradusies   «Eimuros» sanitārās dienas priekšvakarā, sastapu tur Lidiju. Pārbaudāt, vai lopkopējas visu izdarījušas? _ Palīdzēju, viņa vienkārši noteica. Kopš šīs tikšanās aizritējuši vairāki gadi, un bija patīkami atkal par Lidiju dzirdēt līdzīgus vārdus.  Nevairās melnā darba, — sacīja J. Leicis. Pats esot redzējis, kā viņa strādājusi kopā ar vīriešiem, lai nobarotos jaunlopus savestu automašīnā. Buļļi lieli, svarā ap 450 kilogramiem. Viens otrs vīrs parāvies sāņus no tāda ragaiņa, bet Lidija tieši pa vidu. Droša, veikla, izdarīga. Kā visur un vienmēr. Pirmajā brigādē tā iegājies, ka visa lopkopība ir pilnīgi viņas ziņā, sākot ar kadriem, Piena kvalitāti un beidzot ar lopbarības uzskaiti un pievešanu. Pats brigadieris H. Ūdris nodarbojas ar augkopību, lopkopības nozari ar mierīgu sirdi uzticējis savai palīdzei.  Kolhozā biju dienā, kad notika partijas organizācijas sapulce. Tajā jāatskaitās arī Lidijai Stepei tautas kontroles grupas priekšsēdētājai. Tautas kontrolieri paveikuši ne mazumu laba, viņiem būtu ko teikt, taču viss jāpārdomā, jāpārvērtē, lai nepalaistu garām pašu galveno, mudinošo. Bet laika tik maz kaut dienā būtu vairāk stundu! Pašlaik Lidija Stepe un galvenais zootehniķis saaicinājuši kopā centra kūts lopkopes. Vēl paredzēts tikties ar «Eimuru» slaucējām. Jāpārrunā viens otrs sasāpējis jautājums. Cilvēkiem jāpasaka, kas labi, kas slikti un kas šobrīd galvenais, lai pārejas periodā uz lopu ziemošanu nenāktos zaudēt pienu. «Eimuros» atkal ar kadriem iet greizi. Pērn nomainījās pāris sievas, kuras, sapelnījušas krietnu naudas žūksni, sāka dzīvot pārāk priecīgi. Tagad abas ierāvušas savā kompānijā arī vienu no pašlaik strādājošajām lopkopēm. Šoreiz vārdā nesaukšu, jo ticu, ka viņa pati savu kļūmīgo soli nožēlos. Tā runā cilvēks, kuram pie sirds darbs un ļaudis, kas  to veic.  Tāda viņa ir attieksmē ar svešiem, atturīga. Slavu atvaira - strādājot taču visi, un ne vienmēr tik precīzi varot izsvērt, kura solis platāks. Taču, līdzko sākas runa par darbu un brigādes lopkopjiem, Lidija atplaukst viņi, lūk īstie varoņi. Ikdienas grūtību pārvarētāji. Un prieks par to, ka ar ordeni "Goda Zīme" apbalvota pirmās brigādes slaucēja Veneranda Antipova. Vairāki valdības apbalvojumi ir teļkopējai Elzai Avotiņai. Daudz, daudz mums labu cilvēku — sarunu pabeidz L. Stepe. Un kādēļ lai nebūtu, ja pats tāds esi? . . 

 D. ZILE

* Darba Balss / 02.10.1973

***

Viņas rūpju rudens 1973.11.24 Cīņa A. Boldāne ==================

Lejā, ēdnīcā, neticami vēsi. Pusdienlaiks sen pāri, drīz beigsies darba stundas, un cilvēku te tikpat kā nav. Kāda sieviete sakarsusi, sasārtusi iesteidzas un caur lodziņu lūdz: - Mīļās pavārītes, uzvāriet man kafiju, tādu stiprāku. Vai tad tu drīksti? — pajautā kāda balss no virtuves dziļumiem. — Šodien vajag, man pārskati jādabū gatavi. 

Tā ar Lidiju Stepi, «Ādažu» lopkopības brigadieri. saruna iznāca pie kafijas tases. Tāpat kā ceļā satiktais Jānis Jaškāns, viņa brīdi padomā pirms sāk runāt: 

- Man šogad, šomēnes liela jubileja - 20 gadu partijā. Piecdesmit trešajā uzņēma. Esmu centusies strādāt un dzīvot tā, lai man nevarētu pārmest, ka necienīgi valkāju komunista vārdu.  Man šie divdesmit gadi nozīmē visu dzīvi... Bet Lidijas Stepes dzīve bijis darbs. Pats pirmais, pats galvenais, kam pakļauts viss cits, arī personiskās intereses. Viegli nav bijis, jo darbs ar cilvēkiem. L. Stepei padoti 35 lopkopji, no kuriem lielum lielā daļa ir slaucējas — sievietes. Ja slaucēja mājās sarājusies ar vīru vai sēdējusi pie slima bērna, viņa uz darbu atnāk nomocījusies, satraukta, Govis to jūt, nervozē un  piena ir mazāk. Mazliet neparasti un drusku vienkāršoti tas izklausās, un tomēr tā ir. Ja mūsu kolhozā ir labi izslaukumi un turamies priekšgalā, tad ne tikai tādēļ, ka ir barība un pareiza kopšana, bet arī tāpēc, ka mūsu lopkopes cenšas cita citai palīdzēt. Kad Mirdzai Jačmenkinai nomira māte, visas dzīvoja līdzi viņas bēdām, palīdzēja apbērēt, mierināja un bija kopā, lai nebūtu viena. Raizējamies par katru cilvēku, ir mums kāda laba slaucēja, labs cilvēks, bet vīrs dzēra. Skatāmies, arī viņa vienu otru reizi iereibusi. Laikam, lai noturētu vakaros mājā, iedzēra abi. Maz, bet šī kaite jau progresē. Divas lopkopes par to bijām spiesti atlaist. Šo jāglābj. Un to izdarījām tā, ka aizsūtījām vīru uz Olaini ārstēties.  Daudz labu cilvēku mūsu kolektīvā. Labākās gatavojamies uzņemt partijā tās ir Mirdza .lačmenkina un Malvīna Baltiņa. Būsim vairāk komunistes, varēsim vairāk padarīt, tieši par to domāju, gaidot dokumentu maiņu. Ko darīt vēl ir briesmīgi daudz. Kaut vai darba kultūra. Tā vietām stipri klibo. Izskatījām grupas sēdē. Ziņojuma nebija, bet vitrīna ar fotouzņēmumiem. Un tie bija tik izteiksmīgi, ka vainīgie sarka un bālēia un solīja šo nejaucību ātri likvidēt. Braukājot pa kolhozu redzu - tiešām nokārto. Sievišķīgi iejutīgā un līdzjūtīgā Lidija Stepe ir tautas kontroles grupas priekšsēdētāja un, atklājot savtīgas ļaunprātības, no viņas labsirdības vairs nav ne vēsts. Kad uzgāja cilvēku, kas krietnu cūku bariņu baro ar maizi, tika sarakstīts bargs akts. Kad atklāja lopbarības zagšanu, vainīgie dabūja samaksāt 150 rubļu. Taču b. Stepei vairāk patīk runāt par labiem cilvēkiem. Slaucēju kolektīvs ir mana ģimene. Kopā priecājamies, kopā cīnāmies ar grūtībām, kopā braucam uz teātra izrādēm un sagaidām jaungadu. Citādi nevar, ja gribam labi strādāt, ja uzņēmušās augstas saistības un gribam tās pildīt. Lidijas Stepes dzīve ir darbs. 

Daži no simta
1973.07.05 Darba Balss (Rīgas rajons)
Bušmane, V.

=