Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Šurpu turpu / Reģionālā reforma ^

trešdiena, 2021. gada 2. jūnijs

Šurpu turpu / Reģionālā reforma ^

Rīkojumi un paziņojumi. iekšlietu Ministrija.
1926.01.08 Policijas Vēstnesis Zeme atgūst saimniekus Uzsāktā zemes reprivatizācija turpinājās arī pagājušā svētdienā. Ādažnieki šai dienai par godu nebija taupījuši pūles, celdami krāšņus goda vārtus un greznodami tautas nama zāli zaļumu vītnēm un karogiem. Šai dienā īpašuma tiesības par savu zemi atguva ādažnieki, salinieki, babītnieki, ropāžnieki un citi apkārtējo u. c. Atzīmējot svinīgo brīdi, Ādažu tautas namā, lai no novada komisāra saņemtu šo svarīgo dokumentu. Orķestra un kora priekšnesumi ievadīja svinīgo sanāksmi, pēc kam Rīgas apriņķa vecākais K. Bringers uzrunāja svētku dalībniekus un lūdza novada komisāru Fustu izdalīt šeit sapulcētiem zemkopjiem viņiem piešķirtos dokumentus. Savā runā novada komisārs Fusts aprādīja, ka tā bija pasaules žīdisma griba, kas izraisīja šo karu, lai pēc tā atkal varētu piekopt savus netīros veikalus. Latvijā šī vara lauksaimnieku degradēja par mašīnu vergu, kam nepiederēja vairs nekas. Ieliekot tagad atgūtā īpašumā visus spēkus, ar savu darbu pateiksimies par atpestīšanu. Uzrunas beigās komisārs norādīja, ka nākotnē vēsturi rakstīs tikai tie vīri, kas stāvējuši frontē, bet nevis tie, kas lieki runājuši. Latviešu tautas likteni izlems tās jaunatne ar savām cīņām frontē, kur rodas visas Eiropas nākotne. Starp zemes atguvējiem bija arī Reprivātizācijas akta dalībnieki Ādažos. foto «Tēvija» Ādažu pagasta vecākais J. Kalniņš, izdevējs plkv. E. Kreišmanis, bij. apriņķa vecākais Ed. Zvaigzne, E. Grantskalns u. c. Atzīmējot svinīgo brīdi, Ādažu tautas namā sapulcētie zemkopji, kas atguva īpašuma tiesības, atcerējās savus cīnītājus un ziedoja Latviešu leģiona vajadzībām 1546 RM. Tai pašā dienā arī Siguldas greznotā tautas namā ieradās novada komisārs Fusts, lai arī tur sapulcētiem zemes kopējiem parādītu atzinību par viņu darbu un pūlēm uztura sagādāšanā karavīriem frontē un strādniekiem fabrikās un rūpnīcās. Ar šiem diviem aktiem atkal apm. 400 laucinieku kļuva savas zemes saimnieki. Novada komisāru pavadīja apriņķa vecākais K. Bringers un apriņķa priekšnieks J. Veide ar iecirkņu priekšniekiem. Reprivātizācijas akta dalībnieki Ādažos. Tēvija, Nr.77 (31.03.1943)

Rīkojumi un paziņojumi. iekšlietu Ministrija.

1926.01.08 Policijas Vēstnesis

Zeme atgūst saimniekus

Uzsāktā zemes reprivatizācija turpinājās arī pagājušā svētdienā. Ādažnieki šai dienai par godu nebija taupījuši pūles, celdami krāšņus goda vārtus un greznodami tautas nama zāli zaļumu vītnēm un karogiem. Šai dienā īpašuma tiesības par savu zemi atguva ādažnieki, salinieki, babītnieki, ropāžnieki un citi apkārtējo u. c. Atzīmējot svinīgo brīdi, Ādažu tautas namā, lai no novada komisāra saņemtu šo svarīgo dokumentu. Orķestra un kora priekšnesumi ievadīja svinīgo sanāksmi, pēc kam Rīgas apriņķa vecākais K. Bringers uzrunāja svētku dalībniekus un lūdza novada komisāru Fustu izdalīt šeit sapulcētiem zemkopjiem viņiem piešķirtos dokumentus. Savā runā novada komisārs Fusts aprādīja, ka tā bija pasaules žīdisma griba, kas izraisīja šo karu, lai pēc tā atkal varētu piekopt savus netīros veikalus. Latvijā šī vara lauksaimnieku degradēja par mašīnu vergu, kam nepiederēja vairs nekas. Ieliekot tagad atgūtā īpašumā visus spēkus, ar savu darbu pateiksimies par atpestīšanu. Uzrunas beigās komisārs norādīja, ka nākotnē vēsturi rakstīs tikai tie vīri, kas stāvējuši frontē, bet nevis tie, kas lieki runājuši. Latviešu tautas likteni izlems tās jaunatne ar savām cīņām frontē, kur rodas visas Eiropas nākotne. Starp zemes atguvējiem bija arī Reprivātizācijas akta dalībnieki Ādažos. foto «Tēvija» Ādažu pagasta vecākais J. Kalniņš, izdevējs plkv. E. Kreišmanis, bij. apriņķa vecākais Ed. Zvaigzne, E. Grantskalns u. c. Atzīmējot svinīgo brīdi, Ādažu tautas namā sapulcētie zemkopji, kas atguva īpašuma tiesības, atcerējās savus cīnītājus un ziedoja Latviešu leģiona vajadzībām 1546 RM. Tai pašā dienā arī Siguldas greznotā tautas namā ieradās novada komisārs Fusts, lai arī tur sapulcētiem zemes kopējiem parādītu atzinību par viņu darbu un pūlēm uztura sagādāšanā karavīriem frontē un strādniekiem fabrikās un rūpnīcās. Ar šiem diviem aktiem atkal apm. 400 laucinieku kļuva savas zemes saimnieki. Novada komisāru pavadīja apriņķa vecākais K. Bringers un apriņķa priekšnieks J. Veide ar iecirkņu priekšniekiem.

Reprivātizācijas akta dalībnieki Ādažos.

Tēvija, Nr.77 (31.03.1943)

Bijušās PSRS karaspēks Latvijā trenējas iespējamam uzbrukumam
1992.04.11 Laiks

Bijušās PSRS karaspēks Latvijā trenējas iespējamam uzbrukumam

1992.04.11 Laiks

ĀDAŽUS VĒL NEDALA

MARISS ANDERSONS

Jau pusotru gadu grupa Ādažu pagasta Carnikavas, Kalngales, Garciema, Gaujas un Lilastes puses deputātu izvērsuši jo aktīvu darbību, lai pagasts tiktu sadalīts un izveidota jauna administratīvi teritoriāla vienība Carnikavas pagasts. Pamatojums Carnikavu ar tai piegulošām apdzīvotām vietām vieno elektriskā vilciena satiksme, bet šo piejūras teritoriju un Ādažus savieno tikai maršruta autobuss. Carnikavā ir skola, kultūras nams, ambulance, sadzīves pakalpojumu un tirdzniecības objekti. Un tāpēc gluži nemanot te ir izveidojies it kā apkārtējo piejūras teritoriju dabisks centrs, par kādu attāluma un citu iemeslu dēļ nav kļuvuši Ādaži.

Turklāt ādažnieku pamatnodarbe ir lauksaimniecība, bet carnikaviešu jūras lietas. Un vakar AP Prezidijā šo «separātistu» viedokli aizstāvēja Dz. Heidenberga, kas apgalvoja, ka pēc aptaujas rezultātiem 54 procenti carnikaviešu, 80 procenti kalngaliešu un pilnīgi visi garciemieši vēloties šādu sadalīšanos. Savukārt Ādažu pagasta vecākais N. Breidaks bija citos ieskatos, uzsvērdams, ka jau pati Rīgas rajona Ādažu pagasta tautas deputātu padome savā 12. sesijā atcēlusi 10. sesijas laikā pieņemto lēmumu par pagasta dalīšanu. Motivējums - šobrīd pagasts pats var sevi uzturēt, bet, ja notiks dalīšanās, tad Carnikavas pagasts būs mūžam dotējams un savukārt Ādažu pagasts palikšot bez attīstības perspektīvām. Turklāt Ādažu pusē būs divreiz vairāk iedzīvotāju, kaut arī teritorija abviet vienāda, jo Ādažu poligonzeme nav lauksaimniecībā izmantojama. Tāpat arī gluži vēsturiski nekad tāda Carnikavas pagasta nav bijis. Gluži otrādi Ādažu pagasts bijis vēl krietni vien lielāks. Arī AP Juridiskā pārvalde uzskata, ka AP Prezidijam nav likumīga pamata izskatīt jautājumu par Ādažu administratīvās teritorijas sadalīšanu. Galu galā šis jautājums tā arī palika neizskatīts, jo A. Gorbunovs velti taujāja pēc AP Administratīvi teritoriālā iedalījuma reformu komisijas (priekšsēdētājs V. Šteins) pārstāvja padoma, jo neviens no minētās komisijas Prezidiju ar savu klātbūtni nepagodināja. Tika atsūtīta vien izziņa, kurā rakstīts, ka komisija ādažnieku lietu kopā ar četru citu pagastu dalīšanu izskatīs tikai 2. aprīlī.

ĀDAŽUS VĒL NEDALA
1992.03.27 Neatkarīgā Cīņa ANDERSONS, MARISS

ĀDAŽUS VĒL NEDALA

1992.03.27 Neatkarīgā Cīņa
ANDERSONS, MARISS

----------------

Carnikava ieguvusi neatkarību

Līga Krapāne

Rīga, 2.apr. No šodienas Ādažu pagasta administratīvā teritorija sarukusi, jo, ņemot vērā Ādažu pagasta carnikaviešu tautas deputātu grupas ierosinājumu, ko atbalstījusi arī Rīgas rajona tautas deputātu padome, LR AP Prezidijs atzina Carnikavas vēlmi kļūt neatkarīgai no Ādažiem. Carnikava turpmāk būs patstāvīgs pagasts ar savu valdi, budžetu un visām tiesībām, kas pienākas šādai administratīvi teritoriālai vienībai. Jaunā pagasta administratīvais centrs būs Carnikavā. Savukārt deputāts no Ādažiem Normunds Breidaks paskaidroja, ka Ādažu deputātu pēdējā sesija neesot atbalstījusi Rīgas rajona TDP lēmumu par jauno pagasta robežu, kura atdalītu Carnikavu: «strīds ir par robežām. Ja atdalās Carnikava, Ādažu pagasts zaudē jebkādu attīstības perspektīvu, jo trešdaļu mūsu teritorijas tad aizņem armijas poligons. Cik man zināms, to turpmāk vēlas izmantot arī Latvijas bruņotie spēki. Turklāt es uzskatu, ka referenduma ceļā lielākā daļa tomēr būtu pret Carnikavas atdalīšanos.» Deputāte no Carnikavas Dzintra Heidenberga, aizstāvot carnikaviešu pašnoteikšanās tiesības, paskaidroja, ka apmēram 60 70% no Carnikavas, Garciema, Gaujas, Lilastes un Kalngales iedzīvotājiem izteikušies par savu pagastu izveidošanu. «Mēs nevaram vairs sadzīvot ar Ādažiem. Budžeta ziņā esam pabērna lomā, kaut gan ar saviem līdzekļiem vienmēr esam palīdzējuši arī Ādažiem. Mēs gribam paši pelnīt un paši dalīt.» «Carnikavai jākļūst neatkarīgai kaut vai tās īpašās kūrorta specifikas dēļ. Visa saimnieciskā dzīve Carnikavā ir savādāka nekā Ādažos,» izteicās Andrejs Panteļējevs. Viņam piekrita arī AP priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, sacīdams: «Jautājumu vispār nav. Šāds solis ir tikai apsveicams.» Arī A.Gorbunovs aicināja atbalstīt Carnikavas pagasta pašnoteikšanās tiesības, piebilstot, ka to nedarīt būtu netaisnīgi, jo pirms tam AP Prezidijs atbalstīja četru jaunu pagastu izveidošanos Sērene Aizkraukles rajonā, Īvande Kuldīgas rajonā, Strazde Talsu rajonā un Ēvele Valkas rajonā. Vienīgi AP priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs paziņoja, ka balsošanā atturēšoties. «Šis ir tipisks gadījums, kad patiesības noskaidrošanai nepieciešams sarīkot pagasta referendumu, taču likumdošanā šāda rīcība nav paredzēta. Tādējādi mums jākļūst par arbitriem.» Atšķirībā no citiem jaunizveidotajiem pagastiem Carnikavas atdalīšanās nesaistās ar kultūrvēsturiskās robežas atjaunošanu. Taču to nosaka Carnikavas ģeogrāfiskais izvietojums un transporta sakari. Ar Ādažiem tie ir visai ierobežoti. Carnikavu ar kaimiņteritorijām savieno elektriskā vilciena satiksme, bet ar Ādažiem tikai maršruta autobuss.

Carnikava ieguvusi neatkarību

1992.04.03 Diena

Līga Krapāne

👈 👉

Par lielāku apdzīvotu vietu Ādaži sāka veidoties tikai 20. gs. 60. gados, kad ap brīvvalsts laikā Gaujas muižā ierīkoto pagasta centru kolhozs “Ādaži” sāka veidot ciematu. Apzinoties, ka tikai ar lauksaimniecību padomju komandekonomikā kļūt turīgākiem nav iespējams, kolhoza vadība tālredzīgi sāka attīstīt palīgražošanu – zvērkopību, siltumnīcu saimniecību, kartupeļu pārstrādi, polietilēna iepakojuma un suvenīru ražošanu, maizes cepšanu utt. Arī pirmā picērija Latvijā (1988. g.) tika atvērta tieši Ādažos. Vadības radošā pieeja un spēja uzturēt īpašus kontaktus ar padomju nomenklatūru kolhozu padarīja par vienu no turīgākajiem Latvijā. Tā kā šeit varēja labi nopelnīt, Ādažos ieradās uzņēmīgi cilvēki no plašas apkaimes, aizsākot turīgā vidusslāņa veidošanos, ar ko Ādaži lepojas arī mūsdienās. Līdzās padomju tipveida daudzdzīvokļu namu būvei aktivizējās arī savrupmāju būvniecība. Ar vērienu tika celtas arī sabiedriskās ēkas, īpaši izceļoties vidusskolai un bērnudārzam. Tos savas vizītes laikā (1987. g.) ieradās apskatīt pat PSRS vadītājs M. Gorbačovs ar kundzi. Iedzīvotāju skaits Ādažos 20 gadu laikā desmitkāršojās, 1989. gadā pārsniedzot 4 tūkst. Rīgas tuvums un uzņēmīgo cilvēku klātbūtne bija galvenie faktori, kas sarežģīto pāreju no brūkošās padomju komandekonomikas uz brīvā tirgus saimniecību pēc neatkarības atjaunošanas Ādažos ļāva realizēt veiksmīgāk nekā lielākajā Latvijas daļā. Lauksaimnieciskā lielražošana gan Ādažos nav saglabājusies. Kolhoza liellopu fermu vietā rosās dažādu nozaru uzņēmumi, bet kartupeļu laukos parādījušies savrupmāju ciemati. Ādaži ir jau saplūduši ar kādreizējām ražošanas teritorijām Podniekos, Jaunkūlās un Muižā, iedzīvotāju skaitam tuvojoties 7 tūkst., bet kopā ar Stapriņiem un Kadagu – 10 tūkst. Par galvenajām ekonomikas nozarēm Ādažos kļuvusi rūpniecība (lielākie uzņēmumi – kartupeļu čipsu ražotājs “Orkla Confectionery & Snacks”, zivju apstrādātājs “KH Select” un kokapstrādātājs “Hornbaek Baltic”) un tirdzniecība (“Rimi”, “Maxima”, “Elvi” lielveikali u.c.). Kopā uzņēmējdarbība Ādažos radījusi pievienoto vērtību 29 milj. EUR apmērā.

Nevar nepieminēt militāro jomu, kurā Ādaži (precīzāk – Kadaga Gaujas labajā krastā) ieņem centrālo vietu Baltijas valstīs. 2019. gadā šeit atklāts vienīgais NATO divīzijas galvenais štābs Baltijas valstīs. Vairāku tūkstošu dažādu valstu militārpersonu un viņu ģimenes locekļu pastāvīga klātbūtne sniedz iespēju palielināt apgrozījumu pakalpojumu jomā strādājošiem uzņēmumiem, tomēr jāņem vērā, ka tā ir arī papildu atbildība un izaicinājums pašvaldībai, lai nodrošinātu atbilstošas kapacitātes infrastruktūru. Uzņēmējdarbības vēriena ziņā ārpus Ādažiem izceļas Berģu darījumu teritorija abpus Vidzemes šosejai (pievienotā vērtība – 17,6 milj. EUR), kur darbojas lielākie apkaimes loģistikas (“Do It”) un tirdzniecības (“Depo DIY”) uzņēmumi. Arī Saulkrastu–Zvejniekciema uzņēmēju radītā pievienotā vērtība, lai arī divreiz mazāka nekā Ādažos (14 milj. EUR), ir ievērojama. Pamatā to veido ceļu būves (“Binders”), tirdzniecības, kā arī Skultes ostā izvietotie rūpniecības un transporta uzņēmumi. Arī Garkalnes (pievienotā vērtība – 6,9 milj. EUR) lielākais uzņēmums pārstāv ceļu būves nozari (“YIT Infra Latvija”). Bukultos un Carnikavā (kopā ar Garupi un Gauju) uzņēmējdarbībā (pamatā tirdzniecībā un vairumtirdzniecībā) radītās pievienotās vērtības apjoms pārsniedz 4 milj. EUR. Teritorijā, ko veido Ādažu, Garkalnes, Carnikavas, Saulkrastu un Sējas novads, Ādaži ir iedzīvotāju skaita ziņā lielākā un straujāk augošā apdzīvotā vieta ar labi attīstītu infrastruktūru. Tā ir vienīgā lielā apdzīvotā vieta, kurai šajā teritorijā ar izteiktu piepilsētas “guļamrajona” jeb rekreācijas funkciju ir polifunkcionāls raksturs. Saulkrasti–Zvejniekciems (6,5 tūkst. iedzīvotāju), Garupe– Carnikava–Gauja–Siguļi (6,3 tūkst.), Garciems (1,3 tūkst.), Kalngale (1 tūkst.), Bukulti–Priedkalne– Baltezers (3 tūkst.), Berģi–Langstiņi–Upesciems–Sunīši (4 tūkst.), Garkalne (1,9 tūkst.) pamatā ir veidojušās kā piepilsētas savrupmāju un vasarnīcu apbūves teritorijas ar ļoti ierobežotu darbavietu piedāvājumu. Arī pieejamo pakalpojumu klāsts jaunajās apbūves teritorijās ir visai ierobežots, parasti aprobežojoties ar kādu veikalu vai kafejnīcu. Ievērojami labāka situācija pakalpojumu pieejamībā ir Saulkrastos, kur vasarnīcu apbūve un infrastruktūra veidojās jau kopš 20. gs. sākuma (mazākā mērā arī Garkalnē), kā arī bijušajos padomju laika zvejnieku kolhozu centros – Carnikavā un Zvejniekciemā. Tomēr ir jomas, kurās esošais iedzīvotāju skaits šajās relatīvi lielajās Pierīgas apdzīvotajās vietās nav pietiekams, lai uzturētu dārgākos no publiskajiem pakalpojumiem. Viena no tādām ir vidējā izglītība. Atbilstoši jaunā mācību satura prasībām mūsdienīgai vidusskolai jāspēj skolēniem piedāvāt iespēju specializēties vismaz divos mācību virzienos. Tas nozīmē, ka skolēnu skaitam vidusskolas posmā jābūt tādam, lai varētu nokomplektēt vismaz divas paralēlklases. Ja par pilnu klasi uzskatām tādu, kurā ir 25 skolēni, tad 10.–12. klasē vidusskolā būtu jāmācās 150 skolēniem. Tikai tā iespējams nodrošināt skolotājiem konkurētspējīgu atalgojumu. Zvejniekciema vidusskolā atbilstoši IZM datiem 2018. gada 1. septembrī bija 36, Saulkrastu vidusskolā – 25, bet Ādažu vidusskolā – 121 vidusskolēns. Neraugoties uz neatbilstošo skolēnu skaitu apkaimes vidusskolās un Pierīgā plaši izplatīto tendenci, beidzot pamatskolu, jauniešiem turpināt mācības kādā no specializētajām Rīgas skolām, arī Carnikavas pašvaldība 2017. gadā aktīvi lobēja vidusskolas būvniecības projektu. Šis piemērs ir apliecinājums ne tikai pašvaldību nepietiekamai sadarbībai, bet arī vājai izpratnei par produktīvu saimniekošanu publisko pakalpojumu jomā. Sadarbību neveicina arī spēkā esošā pašvaldību savstarpējo norēķinu sistēma, kas nemotivē izmantot citas pašvaldības sniegtos pakalpojumus vai, gluži otrādi – nemotivē tos sniegt citā pašvaldībā deklarētiem iedzīvotājiem. Vairākumam Pierīgas pašvaldību ir līdzīgas problēmas. Augošais iedzīvotāju skaits prasa ātru risinājumu bērnudārzu, sākumskolu un pamatskolu kapacitātes celšanai, infrastruktūras izbūvei jaunajās apbūves teritorijās, rekreācijas apstākļu nodrošināšanai pilsētniekiem, kuri “silda” vietējo pakalpojumu industriju utt. Tajā pašā laikā pašvaldībām jārisina jautājumi, kurus daudz produktīvāk būtu iespējams veikt, ja katras pašvaldības iedzīvotāju skaits būtu ievērojami lielāks, nekā tas ir tagad. Tas attiecas ne tikai uz vidusskolu uzturēšanu, bet arī uz citiem lieliem infrastruktūras objektiem – medicīnas un sociālās aprūpes centriem, peldbaseiniem, stadioniem un sporta hallēm, mākslas un mūzikas skolām utt. Pašvaldību apvienošanās spēcīgākās vienībās radītu apstākļus produktīvākai publisko pakalpojumu organizācijai un racionālākam resursu izlietojumam visas teritorijas iedzīvotāju interesēs.

Novadam ar Ādažiem kā optimālo sasniedzamības centru šai teritorijai, ja atbilstoši VARAM piedāvājumam tiktu apvienoti Carnikavas, Ādažu, Garkalnes, Saulkrastu un Sējas novadi ar 36 tūkst. iedzīvotāju, tad apvienotais Ādažu novads būtu 16. lielākais no 35. Latvijas pašvaldībām, bet pēc uzņēmējdarbībā radītās pievienotās vērtības apjoma (89,3 milj. EUR) tas būtu 24. vietā. Rēķinot pievienoto vērtību uz 1 iedzīvotāju (13 tūkst. EUR), tas būtu 25. vietā valstī. Platības ziņā (673 km2 ) tas apsteigtu tikai septiņus novadus. Sagaidāms, ka līdz 2030. gadam iedzīvotāju skaits apvienotajā novadā pieaugs par 13% – līdz 41 tūkst. Esošo novadu griezumā visstraujākā izaugsme gaidāma Ādažu un Garkalnes novadā, mērena – Carnikavas un Saulkrastu novadā. Tikai Sējas novadā kā tālāk no Rīgas esošā, tāpēc mazāk izteiktu piepilsētas, bet vairāk – lauksaimniecisku raksturu iedzīvotāju skaits lēnām turpinās sarukt. Sējas novads ir arī vienīgais no minētajiem, kura lejasgala (Sēja, Loja, Murjāņi) iedzīvotājiem nedaudz ērtāk par Ādažiem būtu sasniedzama Sigulda, bet ziemeļos esošais Pabažu gals ir nedaudz tuvāks Ādažiem un bijis ar tiem saistīts ne tik senā pagātnē, kad tas ietilpa Ādažu kolhozā. No citiem izņēmumiem būtu jāpiemin Vangažu pilsēta, kas, būdama Siguldai tuvā Inčukalna novada sastāvā, vienmēr bijusi ciešāk saistīta ar Rīgu, tāpēc uzskatāma par piederīgu Rīgas aglomerācijas kodolam. Arī tuvākais no Pierīgas apvienojamo pašvaldību centriem Ādaži no Vangažiem ir nedaudz ātrāk sasniedzams par Siguldu, tāpēc Vangažu iekļaušana apvienotajā Ādažu novadā būtu apsvēršanas vērta.

👈 👉