*no izdevuma "Ādažu Vēstis"
Raudāja visi latvieši
Andreja V. Ozoliņa bēgļu gaitu sākums
1944. gada 3. oktobra pievakarē Ādažu pagasta "Dravniekos" ienāca vācu armijas patruļa ar kādu latvieti, kurš pateica, ka māja jāatstāj stundas laikā, jo šeit būšot kaujas līnija. Mūs, bērnus - mani (nepilni 9 gadi), divus gadus vecāko brāli Jāni un trīs gadus jaunāko māsu Baibu - tas ļoti satrauca. Maija (dzim. 1941. gada 30. maijā) bija par mazu, lai saprastu rīkojuma nozīmi. Mamma un vecmamma (mātes māte) apspriedās, ko ņemt līdzi. Mūsu - bērnu uzdevums bija sameklēt tēvu, kurš tai brīdī šķita kā akā iekritis. Tēvs atradās, un līdz vakara krēslai divi pajūgi bija piekrauti, un sākām braukt. Tuvojāmies netālajām "Stebērkļu" mājām, kad saņēmām ziņu, ka mājās varam palikt pa nakti. Braucām atpakaļ un atradām, ka mājā uz naktsguļu jau iekārtojušies vācu karavīri, kas jau kādu nedēļu bija dzīvojuši pa saimniecības ēkām. Ļoti pieklājīgi viņi izvācās no divām istabām. Otrā rītā atkal sākām braukt, Iebraucām "Stebērkļu" pagalmā un gaidījām, kad arī kaimiņi būs sagatavojušies braukšanai. Pirms izbraukšanas kaimiņš no aizgalda izlaida sivēnu māti ar visiem sivēniem. To ieraudzījusi, kaimiņiene iebrēcās: "Ak, mani sivēntiņi!" un noģība. Pēc tam mūsu vecāki krietnu brīdi kaut ko pārrunāja, un mēs sākām braukt. Vēlāk uzzināju, ka bijis nodoms kara darbības pāriešanu sagaidīt mežā, bet, ja kaimiņiene ģībst sivēnu dēļ, kas notiktu, ja kāds bērns ietu bojā?
Braukšana bija diezgan lēna, jo piesietas līdzi nāca divas govis, lai būtu piens pašu vajadzībām. Kad tuvojāmies baznīcai pie Baltezera, ceļmalā redzējām nomaskētus zenītlielgabalus ar stobriem līmeniski, notēmētiem uz Carnikavas pusi, no kurienes gaidīja krievu parādīšanos. Rīgas pievārtē pārbraucām Juglas tiltu. Mūsu vecākiem bija paziņas kaut kur Lielvārdes ielas tuvumā. Abi ar māsu Baibu domājām, ka esam pazinuši māju, kur 1944. gadā kādas dienas bijām uzturējušies. Tēvs neuzdrošinājās apciemot savus vecākus, kuri dzīvoja pāri Ķīšezeram, netālu no Trīsciema, jo bija uzzinājis, ka Rīgā vācieši ielās aiztur vīriešus un aizved uz kuģiem. No minētās mājas kāpņu telpas otrā stāva loga pavērās plašs skats ziemeļaustrumu virzienā. Neatceros, cik dienu palikām šajā mājā, varbūt trīs.
Kādu dienu redzējām, ka visa pamale ir dūmu stabu pilna. Sevišķi iespaidīgi šie dūmi, pēc tēva teiciena, bija Lilastes poligona virzienā. Uz turieni visu 1944. gada vasaru vācieši bija veduši munīciju un sprāgstvielas, un šķita, ka to visu uzspridzinās, neizmantojot kaujas vajadzībām. Vecāki nolēma, ka ilgāk vairs nedrīkst kavēties, un mēs devāmies tālāk uz rietumiem. Atmiņā ir tāda miglaina aina, ka esam braukuši garām Brīvības piemineklim. Neatceros, pa kuru tiltu braucām pāri Daugavai, varbūt tas bija pontonu tilts. Drīz pēc Rīgas atstāšanas bēgļu pajūgi tika novirzīti uz mazākiem ceļiem, un kādu daļu Tīreļpurva šķērsojām pa šauru, guļkokiem klātu ceļu. Vietām redzējām lielkalibra lielgabalu lādiņus, gan izšautas patronas, gan arī neizšautas. Runāja, ka lādiņi palikuši no kaujām, kas notikušas, lai atsistu krievu spēku ķīli, kad tie nesen bija izlauzušies līdz Rīgas jūras līcim.
Tuvojoties Lielupei, bēgļu pajūgi sajuka ar 19. divīzijas vienībām. Kad jau bijām šķērsojuši Lielupi, radās sastrēgums un visa kustība apstājās. Pēkšņi zemlidojumā parādījās vairākas lidmašīnas, īsti neapjēdzām, kas notiek, jo šāva lidmašīnas un uz tām šāva no zemes. Viena no krievu lidmašīnām ne pārāk tālu nogāzās, un no tās vietas pacēlās dūmu stabs. Šā jampadrača laikā pamanīju, ka vairāki karavīri nokrīt zemē ceļmalas grāvī, bet bēgļi nevainīgi stāvēja un skatījās apkārt. Karavīri zināja, ka uzlidojuma laikā nav ieteicams stāvēt kājās, bet bēgļiem tādu zināšanu trūka. Labi, ka 1944. gada oktobris bija bez lielām salnām un lietus. Tas atviegloja braukšanu un pārnakšņošanu. Vecāki parasti mēģināja atrast kādu vietu, kur bija jumts virs galvas. Atceros pārgulēšanu cūkkūtī, bet bija arī gulēšana mežmalās. Vienā tādā reizē tuvumā izvietotie karavīri brīdināja, ka krievi pienākuši ļoti tuvu. Steigā visi taisījās prom. Tēvs man lika izrāpot pa ratu apakšu, vai tur nav palikusi kāda manta. Rāpojot biju uzlicis roku kaut kam ļoti aukstam un cietam. Stipri sabijos un metos no ratu apakšas ārā, jo nevarēju redzēt, kas ir šis priekšmets. Tikai tās pašas dienas vakarā, kad tika meklēto cepamā panna, es atskārtu, ka tā bijusi manu baiļu cēlonis un aiz manas vainas pannas mums vairs nav.
Tuvojāmies Ventai Skrundas apkārtnē. Bijām apmetušies mežiņā uz maza uzkalniņa. No turienes varēja redzēt dzelzceļu, pa kuru brauca vilciens ar lokomotīvi vagonu vidū. Abi ar brāli nospriedām, ka tas tādēļ, lai no gaisa vilciens izskatītos pēc garas mājas ar skursteni vidū. Kāda grupa vācu karavīru sāka mūs dzīt no šīs vietas prom. Sevišķi negants bija viens no viņiem, un māte sacīja, ja viņš neļaujot bēgļiem atpūsties, tad lai šaujot turpat nost. Cerēju, ka vācietis mūs nešaus, jo vēl gribēju dzīvot.
Tur jau bija apmetušās vairākas citas bēgļu ģimenes. Pa nakti gulējām uz grīdas saliktos salmos. Palicis atmiņā, ka drīz mūs sāka mocīt blusas. Pa dienu abi ar brāli klejojām apkārt. Otrā ielejas pusē, pāri strautiņam, bija citas mājas. 1946. gadā, kad jau bijām DP nometnē Neištatē (Holšteinā) pie Libekas līča, nometnes skolā mans brālis Jānis sadraudzējās ar Vilni Kraulu. Viņš bija dzīvojis mājās otrpus upītes, pretī mūsu pagaidu mājvietai tā gada oktobrī. Nezinu, kad mūsu vecāki bija nolēmuši atstāt Latviju, jo atcerējās pirmajā okupācijas gadā pieredzēto. Tā kā tēvs bija tilta sargs pie Saulkrastu šosejas Gaujas tilta, netālu no Carnikavas, viņam bija izdevies sarunāt kādu smago automašīnu, kas mūs aizveda uz Liepāju. Nezināju, ka visu pajūgu brauciena laiku tēvam bijusi līdz izsniegtā sarga šautene. Pirms sākām braukt ar automašīnu, tēvs 9. novembra rītā izšāva gaisā, ja pareizi atceros, trīs reizes - kā atvadu sveicienu Latvijai.
No Liepājas mums bija paredzēts braukt ar kuģi "Volta". Tas uzņēma karavīrus un bēgļus. Kad uz kuģa jau bija ierādīta vieta sēdēšanai, abi ar brāli uzkāpām uz klāja. No borta malas varējām redzēt retu koku mežiņu, kur pirms kāpšanas kuģī bēgļi bija sabraukuši savus pajūgus. Pamestie zirgi stāvēja, galvu nokāruši. To redzot, man uznāca milzīgs žēlums, un, kad pievakarē, kuģim attālinoties no pieturvietas, prom braucēji sāka dziedāt "Dievs, svētī Latviju", es raudāju, bet to laikam darīja visi latvieši uz kuģa.
Raudāja visi latvieši
* Brīvā Latvija / 04.09.2004
===== *** ===== *** ===== *** =====
💢💢💢
1949.gada 25.marts
Šis datums izmainīja dzīvi ne tikai 42 tūkstošiem izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem, bet arī viņu ģimenēm, draugiem un līdzcilvēkiem.
98 Ādažu pagasta iedzīvotāji, viņu vidū arī 31 bērns no mājvietām: Ūdenssūkņu stacija, Baloži, Sūnumi, Siguļi, Mazozolaine, Ķulleni, Stūrīši, Mēnesdēli, Brilanti, Nikasdēli, Abzaļi, Ozolbaldoni, Vimbas, Reķi, Ratnieki, Atvari, Rīkuļi, Brīvuļi, Lauki, Miemi, Krūmiņi, Zeduļi, Ventas, Briezes, Vecstārasti, Klāvkaltiņi, Lejasmašēni, Ledoņi, Jaunzemnieki, Laukbeitiņi, Skuju Bētiņi, Dumpji, Makstenieki - necilvēcīgos apstākļos mēroja tūkstošiem kilometru uz izsūtījuma vietām Omskas, Tomskas un Amūras apgabalu Padomju Savienībā.
Nonākot galapunktā, viņi uzzināja, ka ir izsūtīti uz “mūžīgiem laikiem”. Visgrūtāk bija samierināties ar domu, ka nekad vairs nevarēs atgriezties dzimtenē… Mīlestība pret dzimteni ļāva to izturēt.
Dažas fotogrāfijas, kurās atklājas mūsu cilvēku dzīve izsūtījumā.
Zvejnieks Augusts Rozenbergs, viens no Carnikavas muižas kalēja trīs dēliem, no ģimenes un Latvijas bija šķirts 13 gadus ... vēstules no Karagandas, šahtas Nr.120. Tā bija ogļu raktuve ...
Augusta sieva Ella Rozenberga un mazā 6 gadus vecā meitiņa Vēsma līdz 1956.gadam atradās Tomskas apgabalā.
Maigonis Liepiņš no Ādažu pagasta Ķulleniem izsūtījumā Sibīrijā, Tomskas apgabalā. Maigonis pēc atgriešanās no Sibīrijas līdz mūža galam nostrādāja par plostnieku Alderos.
Alderietes Rūtas Stradiņas ģimenes būdiņa Sibīrijā. Rūtai bija tikai 4 gadi, kad kopā ar brālīti un mammu 1941.gadā, kā ''dzimtenes nodevējus'' izsūtīja uz Sibīriju. Šajā namiņā ģimene nodzīvoja līdz pat 60.gadiem, kad varēja atgriezties Latvijā. Jo bija tik strādīga ģimene, ka sibīrieši nepavisam negribēja projām laist tik labus darbiniekus!
Rutas Stradiņas (Alderos) mammīte Sibīrijā.
Ruta Stradiņa (pa kreisi), kā izsūtīto bērns agri saprata, ka izglītība ir vienīgais ceļš, lai dzīvē varētu ko sasniegt. Izsūtīto bērnus Sibīrijā uzņēma mācīties tikai ļoti ''neprestižās'' profesijās, piemēram, baļķu pludināšanas inženieris. Ruta šo diplomu ieguva!!! Viņa ir diplomēta koku pludināšanas inženiere!! Un atgriezās Latvijā ar tādu diplomu kabatā, kāds nevienam te nebija - satika Alderos savu mīļo plostnieku Jāni, apprecējās un palika Alderos uz visiem laikiem!
Ādažu agronoms Rūdolfs Kalniņš no Zeduļiem ar sieviņu Ievu. Izsūtīti no Zeduļu mājām uz Tomskas apgabalu. Sibīrijā ar savām agronoma prasmēm ''uzcēla'' pagrimušu kolhozu līdz pirmrindnieka statusam. Rūdolfs pat pabija ar ''uzceltā'' kolhoza vadību Maskavā - sarkano karogu saņemt, bet Latvijā atgrieziets viņam bija aizliegts ...
💢💢💢
 |
| Oskars Alks ar kolēģiem pie Severojeņiseiskas rajona slimnīcas ķirurģiskā korpusa. Ap 1956. gadu |
 |
| Milda un Oskars Alki 1956. gadā Jūrmalā |
No kreisās — Modris, Oskars, Laima, Milda, Dzintars Alki. 1936. gads
 |
Oskars Alks pēc astoņiem gadiem vergu nometnē 1948. gadā Severojeņiseiskā mūža nometinājumā |
 |
Veselības departamenta direktors Dr. Oskars Alks ar kundzi Dr. Mildu Alks, vecāko dēlu Modri, jaunāko dēlu Dzintri, meitu Laimīti. 1936. gads. Pēc gada ģimeni papildinās dēls Andris  |
Oskars Alks 1953. gadā. Vēl aizvien mūža nometinājumā Sibīrijā
In Memoriam
DR. OSKARS ALKS.
Nesen saņemta no dzimtenes ziņa, ka viņš miris Rīgā š.g. 2. jūlijā. Alks dzimis 1901. gadā 9. martā Jaungulbenē. Viņš beidzis Latvijas Universitāti ar ārsta grādu, pēc tam speciālizējies ginekoloģijā. Strādājis Rīgas pilsētas Pirmajā un Otrajā slimnīcā. Dr. O. Alks piedalījies dažādās komisijās un ārstniecības likumu izstrādāšanā. Latvijas brīvās valsts pēdējos gados bijis Tautas Labklājības Ministrijas Veselības Departamenta direktors. 1941. gadā 14. jūnijā deportēts uz Padomju Savienību.
In Memoriam
1982.10.01 Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienība. Apkārtraksts
MŪŽS VIESUĻU VĒRPETĒS
OSKARS ALKS
Atmiņu stāsts ( neliels fragments, kas saistīts ar Ādažu novadu )
Miera ilgu pārņemti, sagaidījām 1939. gadu. Kā arvien nodevāmies mierīgajam radošajam darbam. Mūsu ģimene bija pieaugusi. 1935. gadā piedzima meitiņa Laimīte, bet 1937. gadā — jaunākais dēls Andris. Ģimenes saimniecība bija kārtībā. No vekseļu parādiem biju atraisījies. Hipotēku ilggadīgais parāds tika kārtots regulāri. Nodokļi bija lieli, bet tos samaksāt varēja. No mantojuma maksas manam dzīves draugam izmaksāto summu nolēmām ieguldīt nekustamā īpašumā. Gribējās reiz iekārtoties tā, lai būtu ģimenei pa vasaru kur palikt. Atsaucoties uz sludinājumu laikrakstā, apskatījām un iecerējām Gundegu mājas Ādažu pagastā. Taisījām atkal parādu Zemes bankā, aizņēmāmies no paziņām, un Gundegas pārgāja manas sievas īpašumā. Gundegas mums pārdeva it kā pilsonis Austrums, taču, kārtojot galīgo darījumu, izrādījās, ka īstais īpašnieks un pārdevējs ir profesors Augusts Kirhenšteins. Šo vīru pazinu. Pēc izglītības viņš bija veterinārārsts. Zinātniski darbojās mikrobioloģijā. Lasīja lekcijas LU Lauksaimniecības fakultātē. 1923. gadā aizgāju uz viņa disertācijas aizstāvēšanu. Tas toreiz bija notikums universitātes dzīvē. Disertants pierādīja kodolu esamību baktērijās. Runāja oponenti profesors Bakmans, docents Lejiņš un veterinārās medicīnas profesors Kundziņš. Kirhenšteina kungam piešķīra agronomijas zinātņu doktora grādu, tam vēlāk sekoja profesora nosaukums. Viņš bija redzams demokrātiskā centra politisks darbonis, Rīgas pilsētas domes deputāts, tautas veselības nodaļas vadītājs «Jaunākajās Ziņās», kur bieži publicēja rakstus par vitamīnu nozīmi. Viņs ieņēma arī Serumstacijas direktora amatu, ar ko nesamierinājās ārstu profesionālās organizācijas, jo direktoram nebija medicīniskās izglītības. Es uzskatīju to par pieļaujamu, jo viņa vicedirektors bija ārsts E. Dārziņš. Kad stājos darbā Veselības departamentā, profesors atnāca pie manis un piedāvāja savus pakalpojumus. Jaunus amatus klāt jau ieņemamiem viņam nepiedāvāju.
Tagad sirmais profesors, mājas apstākļos kārtojot darījumu, sīki un mierīgi stāstīja par Gundegu dārza ierīkošanu. Ne prātā man nevarēja ienākt, ka šis vīrs itin drīz kļūs par daudzu jo daudzu ģimeņu, arī manas ģimenes likteņu lēmēju un noteicēju. Pašam viņam bērnu nebija. Drūmie tālākie notikumi rādīja, ka svešu bērnu likteņi, pat dzīvības tam ir vienaldzīgi. Darbs Veselības departamentā bija noorganizēts. Jaunie likumi prasīja daudz instrukciju, kuras arī tika izstrādātas. Mana sajūta bija tāda, ka straujākais organizēšanas periods ir garām. Ar lielu enerģiju sāka darboties Veselības veicināšanas b-ba. Bija jādomā par slimokašu sistēmas pilnīgu reorganizāciju. Trūka valdības piekrišanas šajā lietā. Eiropā trakoja vācu militārisms. Pagaidām mums tas lika mieru. Vēl vairāk, Hitlers bija svinīgi apsolījies Baltijas valstis atstāt mierā. Un tomēr sāka parādīties dažas savādības arī Veselības departamenta darbā. Latvijā, vēl arvienu pastāvot darba roku trūkumam, apmēram 40 000 laukstrādniekus ieveda vasaras sezonai no Polijas un Lietuvas. Tie bija čakli, strādīgi cilvēki. Viņi pa vasaras sezonu labi nopelnīja, labi apģērbās un ar naudu kabatā atgriezās savā dzimtenē. Pēc pastāvošiem likumiem bija jāgādā arī par viņu ārstēšanu. Ar lietuviešiem mums nekādi pārpratumi neradās. Ar poļiem gan. Poļu iestādes, pieaugot kara draudiem, sāka likt šķēršļus strādnieku izbraukšanai, līdz visbeidzot 1939. gada pavasarī Polija izlaida vairs vienīgi kara dienestam nederīgus. Vācijas uzbrukums Polijai un tās sakāve drūmi atbalsojās arī Latvijā. Parādījās poļu bēgļi, bija internēti poļu karavīri. Kara draudi kļuva aizvien reālāki. Katra rezerves karavīra pienākums bija allaž būt gatavam, ja to iesauc armijā cīnīties ar valsts ienaidniekiem. Šo gatavību atbalstīja pusmilitārā aizsargu organizācija. Tā kā armijas obligātais dienests bija tikai gads, tad nelielā kara apmācība drīz varēja arī aizmirsties. No valstiskā viedokļa bija atzīstama arī ārstu iesaistīšana brīvprātīgajā aizsargu organizācijā. Pēc iecelšanas departamenta direktora amatā mani pieņēma arī par aizsargu rotas ārstu. Kara bungu rībināšana Vakaros kļuva arvienu stiprāka. Zem Lielvācijas spiediena 1939. gada rudenī valdība piekrita vācu tautības iedzīvotāju repatriācijai uz Vāciju. Šis notikums pats par sevi latviešus neskumdināja, drīzāk otrādi. Mūsu tauta ilgus gadsimtus bija cietusi no vācu virskundzības. Šo iebrucēju pēcteči līdz pēdējam laikam skatījās uz Vāciju kā «Fāterlandi». Ne velti Baltijas vāciešiem un pusvāciešiem valdības pārstāvji uzsauca: «Lai brauc uz neatgriešanos!» Līdz ar to bija iestājies laiks arī latviešiem izšķirties, ar ko iet kopā. Ar Rītiem vai Vakariem. Es un mana ģimene nešaubīgi palikām uz vietas. Ne mazākās simpātijas mūs nesaistīja ar hitleriskās Vācijas centieniem. Jau studiju laikā turējos tālāk no vāciski bruņniecisko tradīciju piesātinātajām korporācijām. Kā jau minēju, biju iestājies studentu biedrībā «Austrums». Šī studentu biedrība tika uzskatīta par progresīvi nacionālu un bija dibināta deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Maskavā.
MŪŽS VIESUĻU VĒRPETĒS
1990.04.01 Karogs
OSKARS ALKS
1990.04.01 Karogs
OSKARS ALKS
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru