Agronome Velta Biķerniece ^

Jaunais uzvar... 

STĀSTS PAR KOLCHOZA AGRONOMI 

Uz ceļa lieliem robotiem plankumiem gulēja tumšas koku ēnas. Zem soļiem iečaukstējās pērnās lapas, caur kuru rūsganumu spraucās koši zaļi asni. Velta Biķerniece izgāja klajumā. Gluds, taisns ceļš stiepās starp diviem lauku masīviem un izzuda apvāršņa zilgmē. Saule pār zemi lija tik spoža, ka sākumā bija saskatāms vienīgi vizmaini sudrabots plašums, un tikai brīdi vēlāk, kad acis pierada, tas atdzīvojās, atsedzot tīrumus ar tumši brūnām, leknām vagām. Kaut kur augstu zilajā dzidrumā līksmi un skanīgi trīcēja cīruļa dziesma. Ceturtais pavasaris... Jau ceturtais. Viņa lūkoja atmiņā atsaukt pirmo pavasari šajos laukos. Toreiz ...

Agronome Velta Biķerniece un 

kolchoza priekšsēdētājs M. Krēsliņš 

apskata sēklu paraugus. 

Jā, arī toreiz saule bija tikpat spoža, un no uzartajiem tīrumiem cēlās viegla dūmaka. Bet lauki bija šaurāki, tos šķērsoja daudzas, ar iepriekšējās vasaras kūlu klātas ežas, šur tur rēgojās krūmu puduri, kuros bija aizķērušās pavasara ūdeņu sanestās zāles. Nebija tā plašuma, kāds ir tagad. Toreiz viņa vēl bija jauna agronome, nesen beigusi Lauksaimniecības akadēmiju un tikai neilgi strādājusi Ogres rajona izpildkomitejas lauksaimniecības nodaļā. Tad Lauksaimniecības ministrija viņu izraudzīja darbam šajā kolchozā. «Ādaži» — tā saucās nelielais lauksaimniecības artelis Rīgas pievārtē. Vēlāk, apvienojoties ar kaimiņu kolchoziem «Gaujmalieti» un Vorošilova vārdā nosaukto arteli, tas dažos gados izauga par plašu sociālistisku lielsaimniecību, kas tagad godam nes lielā Staļina vārdu. 1953. gada pavasaris — jaunās piecgades trešais pavasaris atnācis pilns dzīvības un jaunrades prieka. Tas bija jūtams ļaužu līksmās čalās, ikvienā viņu darba solī. Iedama taisnāko ceļu, Velta Biķerniece sasniedza kolchoza centru. Dienas spožumā zaigoja jaunās kūts šīfera jumts. Parka liepās jautri svilpoja strazdi, no klēts skanēja ļaužu valodas. Velta Biķerniece devās turp. Pa atvērtajām durvīm un lūkām klēti piestaroja saule. Platas liekšķeres vienmērīgi cilādami, kolchoznieki pārlāpstoja apvēdināšanai izbērtos graudus. — Lūk, agronoms arī un nu — kā, vai varēsim drīz sākt? — vingri strādādama, jautāja komjauniete Maiga Steberkle. Velta Biķerniece abām rokām pagrāba smagos, zeltainos graudus un ļāva tiem lēni birt atpakaļ klājienā. — Jā, dažos laukos jau rīt laidīsim darbā traktorsējmašīnu. Viņa dažos vārdos raksturoja lauku stāvokli abās brigādēs un nopriecājās par labi sazēlušo rudzu zelmeni jaunapgūtajos tīrumos. Brīdi bija dzirdama vienīgi lāpstu ritmiskā švīkoņa graudos. — Sēkla pirmās šķiras, — aiz muguras ierunājas pazīstama balss. Tas bija kolchoza klētnieks Manfrēds Avotiņš. — Jā. tiešām, — apstiprināja agronome, reizē uzslavēdama klētnieku par sēklas labu uzglabāšanu. — Tikai vēl krietni jāapvēdina, lai būtu lielāks dīgšanas spars, — viņa paskaidroja, pievērsdamās kolchozniekiem. — Kā zināms, vēdinot, sildot telpās vai arī pavasara saulē, ievērojami ceļas sēklas dīgtspēja un ražība paaugstinās par 1.5—2 centneriem no hektāra. Klētnieks zīmīgi pasmaidīja, saprazdams, ka nu agronome sāks plašākas pārrunas par sēklas dīgtspējas celšanu un citiem jautājumiem. Viņa jau allaž mēdza tā darīt — kolchoznieku darbu uz lauka, klētī vai citur saistīt ar agrotechniskajām mācībām. Un te jau arī strādāja kursu centīgākie klausītāji — Edgars Dreimanis, Maiga Steberkle un citi. Bez tam kolchozs ir sēklaudzēšanas saimniecība un agronome — speciāliste tieši sēklkopībā. Klētnieks nebija maldījies. Tālāk runas aizvirzījās par sēklas šķirnes uzlabošanu, radot tai labu vidi, labus augšanas apstākļus. Kolchozniekiem, lūk, zināms, ka pērn, pielietojot pilnu agrotechnisko pasākumu kompleksu, pat nelabvēlīgos laika apstākļos kolchozā no 83 hektāru lielā lauka ieguva 20 cnt rudzu no hektāra. Un kur tad lieliskā ziemas kviešu raža!

Plaša ir kolchoza siltumnīca. 

Tajā pašlaik audzē tomātu dēstus.

Neviens šejienietis negribēja ticēt, ka purvam atkarotajā zemē izaugs labi kvieši. — 36 centneri no hektāra — tas jau tīrais brīnums — viņi teica pērnruden. Ar to arī izgaisa vecais uzskats, ka ziemas kvieši šajā apvidū nepadodas. — To pašu var sacīt arī par mūsu šķirnes kartupeļiem, — pārtraukdams darbu, piebilda Edgars Dreimanis. — Brigadieris Ūdris to audzēšanā parādījis ne vienu vien brīnumu. Viņa pirmā rekordraža — 420 centneru no hektāra ir jau republikas mēroga sasniegums. Pārrunas par kolchozā iegūtajām augstajām ražām turpinājās. Klētnieks atcerējās, ka toruden, novācot Ūdra brigādē 2.6 hektāru platībā kvadratligzdās stādītos kartupeļus, kolchoznieces nespēja kurvjus vien nest: gandrīz ik ligzdā atradās pa 6 un vairāk kilogramu kartupeļu. Pērn pēc kvadratligzdu metodes apstādīta 20 hektāru lielu lauku un rudeni ievāca 330 centneru kartupeļu no hektāra. — Bet vai stādīšanas veids un šķirnes sēkla vien jau nodrošina augstas ražas? Visi pievienojās agronomes paskaidrojumam, ka tā tas nav. Svarīgi ievērot visus agrotechniskos noteikumus, kādi nepieciešami kultūrauga attīstībai. Akadēmiķis Lisenko māca, ka sliktos agrotechniskos apstākļos pat labas kultūršķirnes pēc dažām paaudzēm kļūst sliktas. Debesīs jau izzuda mirdzošās saulrieta krāsas, bet dienas gaisma vēl ilgi nenodzisa. Kolchozā valdes sēde tajā vakarā beidzās vēlu — bija apspriežami svarīgi pavasara lauku darbi. Bet vēl pāris stundu pēc tam kolchoza priekšsēdētājs Mārtiņš Krēsliņš pārrunāja ar agronomi tuvāko dienu darbus. Pabeidzama ziemāju virsmēslošana, ik dienas izpildāms kūtsmēslu izvešanas grafiks. Lauku mēslošanai sagatavots 760 tonnu kūdras. Tās izvešanu nekādā gadījumā nedrīkst nokavēt. Jāpabeidz sēt zālāji. Klāt arī agrokultūru sējas laiks. Lauki jāapsēj nedaudz dienās. Darbs, tā sakot, dzina darbu. Viss it kā sanāca reizē. Katra stunda, katra minūte bija aizgūtnēm vien izmantojama. 2 400 hektāru lielā saimniecība prasīja asu prātu, modras acis un visur laikā pieliktas vingras darba rokas. — Vienmēr paturēsim prātā, jo plaši kolchozā izvērš dārzkopību, kas dod ievērojamus naudas ienākumus.

Tā kā mūsu kolchozs nosaukts Staļina vārdā, — teica priekšsēdētājs, atgādinādams kolchoznieku solījumu partijas Centrālajai Komitejai un Valdībai — strādāt un dzīvot tā, kā mācīja gudrais skolotājs un vadonis. Ejot mājup, Velta Biķerniece pārdomāja šos priekšsēdētāja vārdus.

Kolchoznieces A. Pētersone un A. Miliņa 

apkopj lecektīs agro kāpostu dēstus.

Vēl bija daudz nedarīta. Jau pērn kolchozā Lauksaimniecības kultūras nama darba plānā bija paredzēts izdarīt zemes kaļķošanu. Āboliņš skābās augsnes dēļ nepaauga, laba raža bija tikai pirmajā gadā, kamēr otrajā lauki kļuva pālumaini, palika tikai timotiņš. Taču vēl arvien nebija sagādāts kaļķojamais materiāls. Arī bakteriālos mēslošanas līdzekļus kolchozā vēl pielietoja samērā niecīgos apmēros. Pārmezdama sev nepietiekamu uzstājību, Velta Biķerniece nolēma jau rīt par šiem jautājumiem runāt ar priekšsēdētāju. Līdz mājām bija vēl krietns ceļa gabals. Velta Biķerniece paātrināja soļus. Kaut kur tīrumu otrā galā ritmiski atbalsojās traktora puksti. Drīz vien pār laukiem pacēlās un atkal nogrima gaismas kūļi. Traktors apbrauca lauka galu. Bija sajūtama svaigi uzartās zemes smarža un gar ceļa malu saskatāmas pieclemešu arkla uzšķērstās vagas. Arums bija vienmērīgs un dziļš, ne seklāks par 25 centimetriem. Agronome smaidīja — uz cilvēkiem varēja droši paļauties. Bet vēl pirms pāris gadiem vai katra vaga bija mērījama. Jā, šajos nedaudzajos gados jo spēji bija pārvērtušies arī šīs zemes kopēji. Soli pa solim sīvā cīņā ar veciem aizspriedumiem un ieražām bija veidojies Jaunais cilvēks — sabiedriskās zemes saimnieks. Velta Biķerniece atcerējās — ne jau visi ļaudis pirmajā laikā viņai uzticējās. Nereti nācās dzirdēt: «Ko nu — meitene atnākusi mūs mācīt!» Un lai gan ārēji agronomiskos norādījumus atzina, tomēr dažkārt bija jāredz, ka tos neizpildīja. Arī viņa pati šajā laikā spraigajā darba gaitā bija manāmi augusi. Jau akadēmijā dziļi viņas apziņā bija iespiedusies Mičurina mācība, ka no dabas dāvanas nav jāgaida, bet tās jāņem pašiem. Ar šo progresīvās agrozinātnes devīzi viņa sāka savas darba gaitas. Taču allaž šķita, ka zeme šeit bija noteicēja pār ļaudīm, ka viņi gaidīja no tās dāvanas.

Rūpīgi kolchozā sagatavo sēklas materiālu pavasara sējai. 

Kolchoznieks M. Avotiņš izdara sēklas kodināšanu.. 

Ne vienreiz vien vajadzēja pārvarēt rūgtumu par dažu cilvēku it kā tīšo stūrgalvību. Bet kopējais darbs tuvināja visus, palīdzēja vienam otru iepazīt. Viņa saprata, ka ne tikai ļaudis jāmāca un jārīko, bet arī pašai jāmācās no tiem. Tikai tā bija iespējams izskaust veco, atmirstošo ļaužu apziņā un attīstīt vērtīgo, progresīvo. Šajā cīņā viņa nebija viena. Drošu atbalstu un ceļa rādītāju viņa atrada partijas kolchoza pirmorganizācijā. Viņas centienus veicināja arī komjaunieši un apzinīgākie kolchoznieki. ... Nākošais rīts bija tikpat dzidrs kā iepriekšējais. Agri izgājusi tīrumā, Velta Biķerniece pamanīja tālumā braucēju rindu. No kolchoza centra šurp virzījās sējmašīnas un smagiem graudu maisiem piekrauti pajūgi. Pilnu krūti ieelpodama dzidro rīta gaisu, Velta Biķerniece devās pretī sējējiem. Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktajā kolchozā sākās jauna darba diena. 

Kolhoznieki grib tā ... ir ko nopietni padomāt agronomei V. Biķerniecei (no labās), brigadierim H. Ūdrim, brigadiera palīdzei lopkopībā H. Novikai un valdes priekšsēdētajām J. Kukielim, koriģējot agrākos aprēķinus.

I.Vīksna

Zemes auglības nemiera pārņemtie
1961.03.14 Cīņa

Kā sēsim kukurūzu?

«Cīņa» jautā

Palicis nedaudz vairāk par mēnesi līdz kukurūzas sējai. Dienas kartībā tagad nāk ļoti svarīgi jautājumi, kas nekavējoties jāizšķir. Lūk, galvenie no tiem:

CIK VIETAS IERĀDĪSIM KUKURŪZAI? AUDZĒSIM TO KVADRATLIZDĀS VAI RINDĀS? KĀ IESĒSIM?

Ar šiem jautājumiem redakcija griezās pie vairāku Rīgas rajona kolhozu vadītājiem. Kolhoza «Ādaži» agronome VELTA BIĶERNIECE:
— Kukurūzai mūsu saimniecībā atvēlēti 100 hektāri jeb 11,6 procenti tīrumu. Audzēsim šo kultūru tikai kvadratlizdās. Par to vairs nešaubāmies, ka tad kukurūza dod saturīgāku masu nekā rindās audzētā. Ceram, ka labi nomēslotajos laukos Bukovinas-3 hibrīds ieplānoto ražu — 500 centneru no hektāra ar vālītēm piena un dzeltengatavībā — dos. Mums ir kukurūzas kvadratlizdu sējmašīna SKGN-4. Pērn tā gan labi negāja, laikam nepratām rīkoties, tāpēc sējām kukurūzu kvadrātos arī ar rokām. Pieredze rāda, ka šis darbs nemaz tik sarežģīts tomēr nav, kā dažkārt iztēlojamies. Kārtīgi samarķētos laukos sējēju izstrāde ir diezgan augsta.

Kolhoza "Skulte" agronome ZIGRĪDA ZARIŅA:
- Sastāda 8 7 procentus no kolhoza aramzemes. Vienu daļu audzēsim rindās, vienu daļu — kvadrātos, atkarībā no tā vai solīto kvadratlizdu sējmašīnu saņemsim vai ne. Rindās sētā kukurūza mums dod par 10 līdz 15 procentiem vairāk zajās masas, bet protams, ja skaitām barības vienības, tad aprēķins runā par labu kvadratlizdām ... Redakcija nevar piekrist Z. Zariņas domām. Visai kukurūzai šogad jāzaļo kvadrātos. Varbūt rajona partijas komiteja spēs to ieskaidrot kolhozam «Skulte».

Ļeņina kolhoza valdes priekšsēdētājs JĀZEPS IVBULIS:
— Mums kukurūza aizņems 122 hektārus jeb 9.7 procentus aramzemes. Atzīstam kvadrātlizdas un piekristu tām taču sēšana tajās ar rokām līdz šim mums devusi bēdīgus rezultātus. Ir kolhozam sešrindu kvadrātlizdu sējmašīna, bet tā neiet kā vajag. Mēģināsim to pārkonstruēt par četrrindīgo kā citi to darot. Tad varbūt šī smagā sēšanas problēma atkritīs.

Kolhoza «Mārupe» grāmatvedis FRANCIS PUDŽE:
- Šogad kukurūzas sējplatība paredzēta 55 hektāri tas ir par 15 hektāriem vairāk nekā pērn. Sēsim tikai kvadratlizdās, lai būtu vālītes. Pērn vālīšu neieguvām. Vainīgi bija sabiezinātie sējumi. 

Papildinot b. Pudžes teikto, skaidrības labad jāpiebilst, ka MĀRUPIEŠI NO DIVĀM NELAIMĒM VĒL APJĒGUŠI TIKAI VIENU, proti, KA RINDĀS AUDZĒT TĪRUMU KARALIENI NEDER. Par to viņi pērn pamatīgi pārliecinājās, kā saka uz savas ādas: kvadratlizdās kukurūza auga tikai nelielā lauciņā pie kolhoza kantora, bet visa cita — rindās, ievākums iznāca ap 250 centneru pašķidras masas no hektāra ... OTRA NELAIME bija un joprojām PALIEK: PAR MAZ VIETAS te ierāda KUKURŪZAI. Tāpēc saimniecībai pietrūkst lopbarības ! Arī šopavasar, diemžēl, mārupieši kukurūzai nolēmuši ierādīt tikai 5,5 procentus aramzemes.

Kā sēsim kukurūzu?
1962.04.01 Cīņa

VAI VARAT TO PIENEMT?

Dienas septiņjūdžu zābakiem steidz pretim pavasarim. Saulītei gan vēl asi zobi. taču dienvidu piekalnēs sniega segu tā jau nodeldējusi. Jā, sniegi kūst. Drīz, pavisam drīz sāksies pavasara lauku darbi. Kā spriegajam darba cēlienam pošas kolhoza «Ādaži» ļaudis? Lūk, ko uzzinājām no sēklkopības agronomes Veltas Biķernieces. Ievērojami paātrina darbu, kā arī samazina pašizmaksu. Bet kā ar mahanizatoru kadriem? —Patlaban kolhozā strādā 24 traktoristi. Pavasarī no kursiem atgriezīsies 3 jauni mehanizatori. Ādažu kolhozā šopavasar ieviesīs Olaines padomju saimņiecības pieredzi jauno traktoristu apmācīšanā. Pieredzes bagātākiem traktoristiem uzticēs divas mašīnas: kāpurķēžu un riteņu traktoru. Kopā ar viņu strādās kursu absolvents. Kad vajadzēs izmantot kāpurķēžu traktoru divās maiņās pie darba stāsies abi traktoristi. Savukārt vasarā, kad rušināmkultūru tīrumos lielāka slodze būs riteņniekam  abi traktori divās maiņās strādās ar to. Darbs pieredzes bagāta mehanizatora vadībā labāk sekmēs iemaņu apgūšanu jaunajam mehanizatoram. 

Graudaugu  sēja bažas nerada

Ar vasarājiem šopavasar apsēsim 483 ha, - pastāsta agronome. - Gandrīz visa sēkla sagādāta un sagatavota. Tā ir iztīrīta, ar augstu dīdzību. 28 tonnas labas sēklas ieguvām no valsts fonda apmainot pret ziemāju graudiem. Pavisam mums vajadzēs 1062 cnt graudu sēklai. 998 cnt no šī daudzuma jau ir kolhoza klētī. Kviešu sēkla atbilst kondīcijai. Nelielai daļai miežu, auzu, zirņu un lupīnas sēklas dīdzība ir nedaudz mazāka par 90 procentiem. Sēklas tīrīšana aizkavējusies vienīgi III brigādē, kur vēl jāizvētī 9 tonnas.

Kukurūzas sēkla sagādāta pilnīgi visa. Lupīna pietiks 35 ha platībai. Kaut arī sākumā šai vērtīgai lopbarības kultūrai bijām paredzējuši mazāku platību, tagad radušās iespējas lupīnas sējumiem izraudzīt lielākus tīrumus. Raizes mums sagādā vienīgi zālāju sēklas. No vajadzīgajiem 1800 kg kolhozam ir tikai 300 kg. Un arī šī sēkla neatbilst kondīcijai. Paši gan centāmies sagādāt trūkstošos sēklas krājumus, taču bez panākumiem. Šai jautājumā gaidām palīdzību no ražošanas pārvaldes.

Laiks iet, bet traktori stāv...

Mehāniskajā darbnīcā ļaudis steidz traktoru un inventāra remontu. Ādažniekiem ir bagātīgs tehnikas bruņojums. Tas paver lieliskas iespējas pavasara lauku darbus veikt ātri, labākajos agrotehniskos termiņos. No 27 traktoriem šoziem nācās remontēt 12. Desmit no šī skaita jau ir ierindā, taču... Pārējais viss ir kārtībā, vienīgi četriem traktoriem trūkst akumulatoru un starteru. - saka mehāniķis b. Iesalnieks. Esmu izskrējis visas «Lauktehnikas» noliktavas, diemžēl bez panākumiem. Un traktori stāv. . . Un kāds stāvoklis ar lauksaimniecības mašīnām un pārējo inventāru? — Divas sējmašīnas ir saremontētas, bet divas vēl jālabo. Darba kārtībā savesti arī divi smagie diski. Viens komplekts jauns. Bet ceturtais komplekts stāv neremontēts, jo nevaram iegādāties trūkstošās detaļas. Saimniecības mehāniķim nopietnas un pamatotas pretenzijas «Lauktehnikas» tirdzniecības organizācijai. Izrādās, ka bez akumulatoriem, starteriem, diskiem pārdošanā nav arī kultivatoru zari. Kolhozam vajadzējis 80 zaru, taču varējuši iegādāties tikai pusi. Mehāniķim nākas nelietderīgi izšķiest daudz laika.. braukājot pa dažādām noliktavām gan iestādēm, meklējot trūkstošās detaļas. Bez tām pavasarī nevarēs iztikt, tālab LLT darbinieku neizdarības dēl nākas zaudēt daudz laika. Remontdarbos ādažnieki ieviesuši mezglu metodi. 

Mēslojuma izvešana nesokas

Kolhozam «Ādaži» šogad bija paredzēts izvest krietni daudz organiskā mēslojuma. Gada plāns pārsniedz 21 tūkstoti tonnu. Cik no šī uzdevuma jau paveikts? Gaužām maz. Izvests tikai pāris tūkstoš tonnu. Pašceiz III brigādē - mēslojuma izvešana iesaistīta LLT tehnika. Daļa pašas saimniecības traktoru nodarbināti I brigādē. Taču darba rezultāti pagaidām vēl tik niecīgi, ka izraisa pamatotas bažas, vai saimniecība tiks galā ar plānoto uzdevumu. Mūs jau vairākkārt apmānījuši «Lauktehnikas» vadītāji, - saka II kompleksās brigādes brigadieris Harijs Jānītis. Jau janvarī mūsu saimniecībai solīja ekskavatoru, taču neesam līdz šim to vēl sagaidījuši. Izrādās, ka mūsu sarunas dienā brigadieris četras stundas velti izgaidījies «Lauktehnikas» ekskavatoru, kas bija solīts. Bet vai paši esat darījuši visu iespējamo, lai aizgādātu uz tīrumiem organisko mēslojumu? — Jāatzīstas, ka par daudz paļāvāmies un cerējām no «Lauktehnikas», — saka saimniecības vadošie darbinieki. Un tas ir tiesa. Mūsu rajonā ir maz tādu saimniecību, kas traktoru parka lieluma ziņā varētu sacensties ar ādažniekiem. Tāpēc visu vainu uzvelt tikai "Lauktehnikai" ir nepareizi.  Tikai tagad mehāniskā darbnīcā beidza divu lielu traktora slēpju izgatavošanu, kas domātas organiskā mēslojuma transportēšanai. Ādažnieki uzskata, ka, liekot lietā savus traktorus, pašizkrāvēju automašīnu un «Lauktehnikas» ekskavatoru. viņi vēl pagūs lielu daļu organiskā mēslojuma nogādāt uz tīrumiem. Agronome b. Biķerniece piebilst, ka agrāk galvenā mēslojuma izvešana noritējusi tieši pavasarī. Taču viņa pati apstiprina, ka ar saimniecības rīcībā esošajiem 4 mēslu ārdītājiem vairāk par 250 tonnām dienā izvest un izkliedēt nevarēšot. Ja mēsli būtu jau uz tīrumiem, braucieni iznāktu daudz īsāki un tad 250 tonnu vietā būtu pa spēkam divtik. Vilcināties nevar. Atkušņa dienās, kas pagājušajā nedēļā negaidīti pārsteidza ikvienu, ceļi kļuva neizbrienami un neizbraucami. Ja tāds laiks atkārtojas var iznākt, ka automašīnas un riteņu traktori nespēs pavilkt mēslojuma kravas uz tīrumiem un organiskā mēslojuma izvešanas plāns kolhozā «Ādaži» paliks tikai uz papīra. Atlikt uz rītu to, ko var padarīt šodien nedrīkst, jo pavasaris negaida. 

K. Avotiņš

pavasaris klaudzina pie durvīm
1963.03.13 Darba Balss (Rīgas rajons)

*** ĪSI NO RAJONA Nesen ievērojamu dzīves un darba jubileju atzīmēja kolhoza «Ādaži» sēklkopības agronome Velta Biķerniece. Viņa te strādā kopš 1950. gada. Rajona saimniecības šoruden daudz pūļu veltī augsnes auglības paaugstināšanai. Nākošā gada ražai uz tīrumiem jau nogādāts 173180 tonnu organiskā mēslojuma. Tā daudzumi ik dienu palielinās vidēji par 6500 tonnām. * Pašlaik rajonā visaugstāko dienas izslaukumu vidēji gandrīz 20 kg piena no govs sasniegusi Elza Mitriķe, kura strādā «Ādažos». Otrā šai saimniecībā ar 13,5 kg vidējo izslaukumu ir Veneranda Antipova. Priekšgalā ir I brigāde ar vidējo dienas izslaukumu 10,9 kg. ĪSI NO RAJONA 1975.11.18 Darba Balss (Rīgas rajons) Vecvagare, V. līdzjūtības no laikraksta "Darba Balss"  1978.12.09  -