Agronome Velta Biķerniece <>

Jaunais uzvar... 

STĀSTS PAR KOLCHOZA AGRONOMI 

Uz ceļa lieliem robotiem plankumiem gulēja tumšas koku ēnas. Zem soļiem iečaukstējās pērnās lapas, caur kuru rūsganumu spraucās koši zaļi asni. Velta Biķerniece izgāja klajumā. Gluds, taisns ceļš stiepās starp diviem lauku masīviem un izzuda apvāršņa zilgmē. Saule pār zemi lija tik spoža, ka sākumā bija saskatāms vienīgi vizmaini sudrabots plašums, un tikai brīdi vēlāk, kad acis pierada, tas atdzīvojās, atsedzot tīrumus ar tumši brūnām, leknām vagām. Kaut kur augstu zilajā dzidrumā līksmi un skanīgi trīcēja cīruļa dziesma. Ceturtais pavasaris... Jau ceturtais. Viņa lūkoja atmiņā atsaukt pirmo pavasari šajos laukos. Toreiz ...

Agronome Velta Biķerniece un 

kolchoza priekšsēdētājs M. Krēsliņš 

apskata sēklu paraugus. 

Jā, arī toreiz saule bija tikpat spoža, un no uzartajiem tīrumiem cēlās viegla dūmaka. Bet lauki bija šaurāki, tos šķērsoja daudzas, ar iepriekšējās vasaras kūlu klātas ežas, šur tur rēgojās krūmu puduri, kuros bija aizķērušās pavasara ūdeņu sanestās zāles. Nebija tā plašuma, kāds ir tagad. Toreiz viņa vēl bija jauna agronome, nesen beigusi Lauksaimniecības akadēmiju un tikai neilgi strādājusi Ogres rajona izpildkomitejas lauksaimniecības nodaļā. Tad Lauksaimniecības ministrija viņu izraudzīja darbam šajā kolchozā. «Ādaži» — tā saucās nelielais lauksaimniecības artelis Rīgas pievārtē. Vēlāk, apvienojoties ar kaimiņu kolchoziem «Gaujmalieti» un Vorošilova vārdā nosaukto arteli, tas dažos gados izauga par plašu sociālistisku lielsaimniecību, kas tagad godam nes lielā Staļina vārdu. 1953. gada pavasaris — jaunās piecgades trešais pavasaris atnācis pilns dzīvības un jaunrades prieka. Tas bija jūtams ļaužu līksmās čalās, ikvienā viņu darba solī. Iedama taisnāko ceļu, Velta Biķerniece sasniedza kolchoza centru. Dienas spožumā zaigoja jaunās kūts šīfera jumts. Parka liepās jautri svilpoja strazdi, no klēts skanēja ļaužu valodas. Velta Biķerniece devās turp. Pa atvērtajām durvīm un lūkām klēti piestaroja saule. Platas liekšķeres vienmērīgi cilādami, kolchoznieki pārlāpstoja apvēdināšanai izbērtos graudus. — Lūk, agronoms arī un nu — kā, vai varēsim drīz sākt? — vingri strādādama, jautāja komjauniete Maiga Steberkle. Velta Biķerniece abām rokām pagrāba smagos, zeltainos grau

dus un ļāva tiem lēni birt atpakaļ klājienā. — Jā, dažos laukos jau rīt laidīsim darbā traktorsējmašīnu. Viņa dažos vārdos raksturoja lauku stāvokli abās brigādēs un nopriecājās par labi sazēlušo rudzu zelmeni jaunapgūtajos tīrumos. Brīdi bija dzirdama vienīgi lāpstu ritmiskā švīkoņa graudos. — Sēkla pirmās šķiras, — aiz muguras ierunājas pazīstama balss. Tas bija kolchoza klētnieks Manfrēds Avotiņš. — Jā. tiešām, — apstiprināja agronome, reizē uzslavēdama klētnieku par sēklas labu uzglabāšanu. — Tikai vēl krietni jāapvēdina, lai būtu lielāks dīgšanas spars, — viņa paskaidroja, pievērsdamās kolchozniekiem. — Kā zināms, vēdinot, sildot telpās vai arī pavasara saulē, ievērojami ceļas sēklas dīgtspēja un ražība paaugstinās par 1.5—2 centneriem no hektāra. Klētnieks zīmīgi pasmaidīja, saprazdams, ka nu agronome sāks plašākas pārrunas par sēklas dīgtspējas celšanu un citiem jautājumiem. Viņa jau allaž mēdza tā darīt — kolchoznieku darbu uz lauka, klētī vai citur saistīt ar agrotechniskajām mācībām. Un te jau arī strādāja kursu centīgākie klausītāji — Edgars Dreimanis, Maiga Steberkle un citi. Bez tam kolchozs ir sēklaudzēšanas saimniecība un agronome — speciāliste tieši sēklkopībā. Klētnieks nebija maldījies. Tālāk runas aizvirzījās par sēklas šķirnes uzlabošanu, radot tai labu vidi, labus augšanas apstākļus. Kolchozniekiem, lūk, zināms, ka pērn, pielietojot pilnu agrotechnisko pasākumu kompleksu, pat nelabvēlīgos laika apstākļos kolchozā no 83 hektāru lielā lauka ieguva 20 cnt rudzu no hektāra. Un kur tad lieliskā ziemas kviešu raža!

Plaša ir kolchoza siltumnīca. 

Tajā pašlaik audzē tomātu dēstus.

Neviens šejienietis negribēja ticēt, ka purvam atkarotajā zemē izaugs labi kvieši. — 36 centneri no hektāra — tas jau tīrais brīnums — viņi teica pērnruden. Ar to arī izgaisa vecais uzskats, ka ziemas kvieši šajā apvidū nepadodas. — To pašu var sacīt arī par mūsu šķirnes kartupeļiem, — pārtraukdams darbu, piebilda Edgars Dreimanis. — Brigadieris Ūdris to audzēšanā parādījis ne

vienu vien brīnumu. Viņa pirmā rekordraža — 420 centneru no hektāra ir jau republikas mēroga sasniegums. Pārrunas par kolchozā iegūtajām augstajām ražām turpinājās. Klētnieks atcerējās, ka toruden, novācot Ūdra brigādē 2.6 hektāru platībā kvadratligzdās stādītos kartupeļus, kolchoznieces nespēja kurvjus vien nest: gandrīz ik ligzdā atradās pa 6 un vairāk kilogramu kartupeļu. Pērn pēc kvadratligzdu metodes apstādīta 20 hektāru lielu lauku un rudeni ievāca 330 centneru kartupeļu no hektāra. — Bet vai stādīšanas veids un šķirnes sēkla vien jau nodrošina augstas ražas? Visi pievienojās agronomes paskaidrojumam, ka tā tas nav. Svarīgi ievērot visus agrotechniskos noteikumus, kādi nepieciešami kultūrauga attīstībai. Akadēmiķis Lisenko māca, ka sliktos agrotechniskos apstākļos pat labas kultūršķirnes pēc dažām paaudzēm kļūst sliktas. Debesīs jau izzuda mirdzošās saulrieta krāsas, bet dienas gaisma vēl ilgi nenodzisa. Kolchozā valdes sēde tajā vakarā beidzās vēlu — bija apspriežami svarīgi pavasara lauku darbi. Bet vēl pāris stundu pēc tam kolchoza priekšsēdētājs Mārtiņš Krēsliņš pārrunāja ar agronomi tuvāko dienu darbus. Pabeidzama ziemāju virsmēslošana, ik dienas izpildāms kūtsmēslu izvešanas grafiks. Lauku mēslošanai sagatavots 760 tonnu kūdras. Tās izvešanu nekādā gadījumā nedrīkst nokavēt. Jāpabeidz sēt zālāji. Klāt arī agrokultūru sējas laiks. Lauki jāapsēj nedaudz dienās. Darbs, tā sakot, dzina darbu. Viss it kā sanāca reizē. Katra stunda, katra minūte bija aizgūtnēm vien izmantojama. 2 400 hektāru lielā saimniecība prasīja asu prātu, modras acis un visur laikā pieliktas vingras darba rokas. — Vienmēr paturēsim prātā, jo plaši kolchozā izvērš dārzkopību, kas dod ievērojamus naudas ienākumus.

Tā kā mūsu kolchozs nosaukts Staļina vārdā, — teica priekšsēdētājs, atgādinādams kolchoznieku solījumu partijas Centrālajai Komitejai un Valdībai — strādāt un dzīvot tā, kā mācīja gudrais skolotājs un vadonis. Ejot mājup, Velta Biķerniece pārdomāja šos priekšsēdētāja vārdus.

Kolchoznieces A. Pētersone un A. Miliņa 

apkopj lecektīs agro kāpostu dēstus.

Vēl bija daudz nedarīta. Jau pērn kolchozā Lauksaimniecības kultūras nama darba plānā bija paredzēts izdarīt zemes kaļķošanu. Āboliņš skābās augsnes dēļ nepaauga, laba raža bija ti

kai pirmajā gadā, kamēr otrajā lauki kļuva pālumaini, palika tikai timotiņš. Taču vēl arvien nebija sagādāts kaļķojamais materiāls. Arī bakteriālos mēslošanas līdzekļus kolchozā vēl pielietoja samērā niecīgos apmēros. Pārmezdama sev nepietiekamu uzstājību, Velta Biķerniece nolēma jau rīt par šiem jautājumiem runāt ar priekšsēdētāju. Līdz mājām bija vēl krietns ceļa gabals. Velta Biķerniece paātrināja soļus. Kaut kur tīrumu otrā galā ritmiski atbalsojās traktora puksti. Drīz vien pār laukiem pacēlās un atkal nogrima gaismas kūļi. Traktors apbrauca lauka galu. Bija sajūtama svaigi uzartās zemes smarža un gar ceļa malu saskatāmas pieclemešu arkla uzšķērstās vagas. Arums bija vienmērīgs un dziļš, ne seklāks par 25 centimetriem. Agronome smaidīja — uz cilvēkiem varēja droši paļauties. Bet vēl pirms pāris gadiem vai katra vaga bija mērījama. Jā, šajos nedaudzajos gados jo spēji bija pārvērtušies arī šīs zemes kopēji. Soli pa solim sīvā cīņā ar veciem aizspriedumiem un ieražām bija veidojies Jaunais cilvēks — sabiedriskās zemes saimnieks. Velta Biķerniece atcerējās — ne jau visi ļaudis pirmajā laikā viņai uzticējās. Nereti nācās dzirdēt: «Ko nu — meitene atnākusi mūs mācīt!» Un lai gan ārēji agronomiskos norādījumus atzina, tomēr dažkārt bija jāredz, ka tos neizpildīja. Arī viņa pati šajā laikā spraigajā darba gaitā bija manāmi augusi. Jau akadēmijā dziļi viņas apziņā bija iespiedusies Mičurina mācība, ka no dabas dāvanas nav jāgaida, bet tās jāņem pašiem. Ar šo progresīvās agrozinātnes devīzi viņa sāka savas darba gaitas. Taču allaž šķita, ka zeme šeit bija noteicēja pār ļaudīm, ka viņi gaidīja no tās dāvanas.

Rūpīgi kolchozā sagatavo sēklas materiālu pavasara sējai. 

Kolchoznieks M. Avotiņš izdara sēklas kodināšanu.. 

Ne vienreiz vien vajadzēja pārvarēt rūgtumu par dažu cilvēku it kā tīšo stūrgalvību. Bet kopējais darbs tuvināja visus, palīdzēja vienam otru iepazīt. Viņa saprata, ka ne tikai ļaudis jāmāca un jārīko, bet arī pašai jāmācās no tiem. Tikai tā bija iespējams izskaust veco, atmirstošo ļaužu apziņā un attīstīt vērtīgo, progresīvo. Šajā cīņā viņa nebija viena. Drošu atbalstu un ceļa rādītāju viņa atrada partijas kolchoza pirmorganizācijā. Viņas centienus veicināja arī komjaunieši un apzinīgākie kolchoznieki. ... Nākošais rīts bija tikpat dzidrs kā iepriekšējais. Agri izgājusi tīrumā, Velta Biķerniece pamanīja tālumā braucēju rindu. No kolchoza centra šurp virzījās sējmašīnas un smagiem graudu maisiem piekrauti pajūgi. Pilnu krūti ieelpodama dzidro rīta gaisu, Velta Biķerniece devās pretī sējējiem. Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktajā kolchozā sākās jauna darba diena. 

I. Vīksna 

* Jaunais uzvar / 1953.04.15  / Zvaigzne 💥💥💥 RŪPĪGI KOPJ DĀRZUS Jefrosiņa Volkova strādā dārzā. Rīgas rajona Staļina vārdā nosauktā lauksaimniecības arteļa kolchoznieki aktīvi piedalās dārzu mēnesī. Dārzkopība kolchoza izvērsta tikai pēdējos divos trijos gados. Tagad tur ik pavasari un rudeni stāda augļu kociņus un ogulājus. Pagājušā rudenī kolchoza ļaudis iestādīja ogulājus divu hektāru platībā, bet šopavasar nodomāts iestādīt vismaz 350 ābelītes, kā arī daudz sarkano jāņogu un aveņu krūmu. Daudzi kolchoznieki stāda augļu kociņus savos piemāju zemes gabalos. Lauksaimniecības artelī noorganizēts dārzkopības posms, kas rūpīgi kopj augļu kokus. Posmā strādā arī  Jefrosina Volkova, kas nesen beigusi Ādažu septiņgadīgo skolu. Pieredzes bagātā dārznieka Herberta Zvanāra vadībā meitene strādā dārzā no rīta līdz vakaram. Viņa gatavo mēslojumu jaunajiem stādījumiem, balsina ābeļu stumbrus ar kaļķu šķīdumu, lai apkarotu kaitēkļus. Jefrosiņa strādā no visas sirds, saka lauksaimniecības arteļa [priekšsēdētājs b. Kukelis. — Reļdzams, ka viņai tiešām patīk dārzniecība, bet mums vajadzīgi tieši tādi cilvēki, kam darbs ir sirdslieta. RŪPĪGI KOPJ DĀRZUS 1957.04.19 Cīņa

💥💥💥 Kukurūza augs zaļajos kvadrātos Tīrumam pārskrien pēkšņa vēja pūsma, aiznesdama līdz baltu putekļu mākoni. Arī aiz traktora sējmašīnas lauka viņējā galā paceļas pelēkas vērpetes. Tīrumi šajās siltajās dienās strauji žūst. Zeme atvilgtu, ja kādas pāris dienas nosmidzinātu auglīgs lietus — domā Ādažu ciema Staļina kolhoza agronome Velta Blķerniece. — Pie mums augsne jau sausa  pat zemākajās vietās, tāpēc steidzinām sēju. Agronome pastāsta, ka ar vasarāja graudaugiem nedaudz dienās apsēti 33 hektāri. — Šodien sākam kviešu sēju, — viņa pamāj uz tīruma pusi, kur dūc traktors. Sēja Staļina kolhozā rit pilnā sparā. Kādā no ražošanas apspriedēm laukkopji apņēmušies graudaugus iesēt līdz 1. maijam.  Kolhoza mehanizatori gatavojas kukurūzas sējai. Šogad šai «tīrumu karalienei» iedalīts 40 hektāru liels lauks ar piemērotu mikroklimatu un vislabāko augsni. Un lai arī sējēji un kopēji būtu uzdevumam piemēroti, šopavasar uz Lauksaimniecības akadēmijas saimniecības sarīkotajiem kursiem nosūtīja mācīties divus labākos traktoristus — b. Ezeriņu un Barkānu. Atgriezušies mājās, viņi apgalvoja, ka iesēt kukurūzu kvadratligzdās neesot nekāda lielā māksla. Viens traktorists itin viegli varot apkalpot gan traktoru, gan kvadrātligzdu sējmašīnu. — Ja nu reiz viņi tādas gudrības smēlušies, tad lai mēģina arī — nosprieda kolhoznieki un nolēma, ka visā 40 hektāru platībā kukurūza audzējama kvadrātligzdās. Sevišķi rūpīgi šim darbam gatavojas b. Ezeriņš, kura ziņā nodots lielākais lauks. Viņš arī grib pierādīt, ka to apsēs un apkops viens pats.  Kukurūza augs zaļajos kvadrātos 1959.04.17 Cīņa E. Cers 💥💥💥 Kā sēsim kukurūzu?  «Cīņa» jautā Palicis nedaudz vairāk par mēnesi līdz kukurūzas sējai. Dienas  kartība tagad nāk loti svarīgi jautājumi, kas nekavējoties jāizšķir. Lūk, galvenie no tiem:  CIK VIETAS IERĀDĪSIM KUKURŪZAI? AUDZĒSIM TO KVADRATLIZDĀS VAI RINDĀS? KĀ IESĒSIM?  Ar šiem jautājumiem redakcija griezās pie vairāku Rīgas rajona kolhozu vadītājiem. Kolhoza «Ādaži» agronome VELTA BIĶERNIECE:  — Kukurūzai mūsu saimniecībā atvēlēti 100 hektāri Jeb 11,6 procenti tīrumu. Audzēsim šo kultūru tikai kvadratlizdās. Par to vairs nešaubāmies, ka tad kukurūza dod saturīgāku masu nekā rindās audzētā. Ceram, ka labi nomēslotajos laukos Bukovlnas-3 hibrīds ieplānoto ražu — 500 centneru no hektāra ar vālītēm piena un dzeltengatavībā — dos.  Mums ir kukurūzas kvadratlizdu sējmašīna SKGN-4. Pērn tā gan labi negāja, laikam nepratām rīkoties, kāpēc sējām kukurūzu kvadrātos arī ar rokām. Pieredze rāda, ka šis darbs nemaz tik sarežģīts tomēr nav, kā dažkārt iztēlojamies. Kārtīgi samarķētos laukos sējēju izstrāde ir diezgan augsta.  Kolhoza "Skulte" agronome ZIGRĪDA ZARIŅA:  - Sastāda 8 7 procentus no kolhoza aramzemes. Vienu daļu audzēsim rindās, vienu daļu — kvadrātos, atkarībā no tā vai solīto kvadratlizdu sējmašīnu saņemsim vai ne. Rindās sētā kukurūza mums dod par 10 līdz 15 procentiem vairāk zajās masas, bet protams, ja skaitām barības vienības, tad aprēķins runā par labu kvadratlizdām ... Redakcija nevar piekrist Z. Zarlņas domām. Visai kukurūzai šogad jāzaļo kvadrātos. Varbūt rajona partijas komiteja spēs to ieskaidrot kolhozam «Skulte».  Ļeņina kolhoza valdes priekšsēdētājs JĀZEPS IVBULIS:  — Mums kukurūza aizņems 122 hektārus jeb 9.7 procentus aramzemes. Atzīstam kvadrātlizdas un piekristu tām taču sēšana tajās ar rokām līdz šim mums devusi bēdīgus rezultātus. Ir kolhozam sešrindu kvadrātlizdu sējmašīna, bet tā neiet kā vajag. Mēģināsim to pārkonstruēt par četrrindīgo. kā citi to darot. Tad varbūt šī smagā sēšanas problēma atkritīs.  Kolhoza «Mārupe» grāmatvedis FRANCIS PUDŽE:  - Šogad kukurūzas sējplatība paredzēta 55 hektāri tas ir par 15 hektāriem vairāk nekā pērn. Sēsim tikai kvadratlizdās, lai būtu vālītes. Pērn vālīšu neieguvām. Vainīgi bija sabiezinātie sējumi.  Papildinot b. Pudžes teikto, skaidrības labad jāpiebilst, ka MĀRUPIEŠI NO DIVĀM NELAIMĒM VĒL APJĒGUŠI TIKAI VIENU, proti, KA RINDĀS AUDZĒT TĪRUMU KARALIENI NEDER. Par to viņi pērn pamatīgi pārliecinājās, kā saka uz savas ādas: kvadratlizdās kukurūza auga tikai nelielā lauciņā pie kolhoza kantora, bet visa cita — rindās, ievākums iznāca ap 250 centneru pašķidras masas no hektāra ... OTRA NELAIME bija un joprojām PALIEK: PAR MAZ VIETAS te ierāda KUKURŪZAI. Tāpēc saimniecībai pietrūkst lopbarības ! Arī šopavasar, diemžēl, mārupieši kukurūzai nolēmuši ierādīt tikai  5,5 procentus aramzemes.  Kā sēsim kukurūzu? 1962.04.01 Cīņa =