KĀ UGUNSVĪRI SUDRABU LĒJA
Padomju Savienības čempionātā ugunsdzēsības sportā, kas notika Orenburgā vēl nepieredzētu panākumu guva Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» komanda, kas startēja zem lauku sporta biedrības «Vārpa» karoga. Kopvērtējumā ādažnieki stabili ierindojās otrajā vietā, zaudējot vienīgi vissavienības «Dinamo» ugunsdzēsēju izlasei. Pirmo reizi tika pārspēta Bruņoto Spēķu komanda, kurai šoreiz nācās atvirzīties uz trešo vietu. Visi divpadsmit Ādažu ugunsdzēsēji, trenera Alfrēda Graudiņa audzēkņi, izpelnījās valsts čempionāta sudraba žetonus. Viena lauku kolektīva spožais panākums atkal apliecināja, ka sportā arī mazs cinītis var gāzt prāvus vezumus, ja vien mērķis ir liels, bet griba un darbošanās atbilstoši augstā līmenī. No malas raugoties, mūsējo iegūtais sudrabs var likties kā laimīga nejaušība Taču, zinot, ka lielajā sportā un jo vairāk komandu sacensībās jau sen vairs nekas no gaisa nekrīt, pamēģināsim vērīgāk ielūkoties šī kolektīva ikdienā, pameklēt viņu panākumu atslēgas. Šim čempionātam mēs gatavojāmies ļoti saspringti un ar skaidru mērķi - pakāpties augstāk par savu trešo vietu, kas jau kopš 1973. gada šķita ierasta un gandrīz mūžīga, — stāsta kolhoza komunālā dienesta vadītājs Alfrēds Graudiņš, kas apmēram desmit gados, strādājot arī par ugunsdzēsības sporta sabiedrisko treneri, izvirzījies par vienu ņo visredzamākajiem šīs nozares speci. Piecdesmito gadu beigās, kad ugunsdzēsības sports vēršas plašumā, no mūsu republikas Vissavienības sacensībās vissekmīgāk startēja Rīgas dinamieši. Noskatījies, kā trenējas un startē slavenākie meistari, A. Graudiņš, toreizējais kolhoza BUB komandas priekšnieks, savāca kopā Ādažu spēcīgākos puišus, kam ir sprintera dotības, un sāka trenēšanos. Vienlaikus risinājās, arī sava ugunsdzēsības sporta laukuma celtniecība, gadu ņo gada auga sekcija, sportiski uņ arī treneris. A. Graudiņa vadībā Ādažos sagatavoti septiņi sporta meistari un četri šī titula kandidāti. Kopš 1972 gada adažniekiem tikai vienu reizi (1974. gada) nācies samierināties ar otro vietu komandu vērtējumā republikas meistarsacīkstēs, pārējos gados viņi allaž ieguvuši čempionu medaļas. Viņu kontā ir arī uzvaras itin visos rīkotajos Baltijas republiku čempionātos. Kā zināms, Padomju Savienibas meistarsacīkstes ugnsdzesības sportā notiek ik pēc diviem gadiem. Kolhozā jau glabājas trīs atzinības raksti par trešajām vietām, kā arī viens čempionu diploms par 1973. gada uzvaru vingrinājumā «izvēršanās kaujai». Kopš tiem zelta laikiem viņi vairs ne reizi nebija ieguvuši medaļas atsevišķos programmas veidos. Pērn jau šķita, ka Graudiņa vienībai nebūt nebūs viegli noturēties sasniegto rezultātu līmenī, nemaz nerunājot par jaunu kāpumu. Uz nelielu pesimismu noskaņoja Ādažos izaugušā pasaules vicečempiona un starptautiskās klases PSRS sporta meistara Viktora Kivirenko aizbraukšana uz citu republiku. Palikusi bez sava ilggadējā līdera un galvenā balsta, komanda nebūt nenolaida rokas. Puiši, rīkojoties saskaņā ar īstu sportistu loģiku izvirzīja sev vēl augstāku mērķi — cīnīties par otro vietu lielajā kopvērtējumā. Lai turētu vīra vārdu un nepieviltu biedrus, viņi daudzus mēnešus pēc kārtas aizvadīja treniņos katru no darba brīvo stundu. Ziemā līdz automātismam tika slīpēta šļūtenes pievienošana sadalītājam, pat visbargākajā salā turpinājās treniņi ar āķa kāpnēm. Alfrēds Graudiņš izveidojis savdabīgu treniņa sistēmu, kurā liela loma tiek atvēlēta ikdienas darbam kolhozā. Saviem audzēkņiem viņš sameklē fiziski visgrūtākos darbus, kas saistās ar dažādu kravu un smagumu celšanu, nešanu un lādēšanu. Orenburgā par A. Graudiņa audzēkņiem nolija īsts godalgu lietus — otrā vieta kāpšanā ar āķa kāpnēm, otrā vieta 100 metru šķēršļu joslas pārvarēšanā, otrā vieta divcīņā, trešās vietas 4x100 metru ugunsdzēsības stafetē un vingrojumā «izvēršanās kaujai». Ja tā labi paskatās... Graudiņa ugunsdzēsības sportistu komanda vienā rāvienā izcīnīja vairāk un pat augstākas godalgas nekā kolhoza motobola meistarvienība, kas jau sen ieguvusi nedalītu popularitāti visas republikas mērogā. Lai arī ugunsdzēsības sports ir skaista un aizraujoša drosmīgu vīru spēkošanās, manuprāt, popularitātes ziņa tas neķad nespēs konkurēt ar sporta spēlēm. Gandrīz ar nožēlu jaatzīst, ka sporta veidu popularitāte nebūt nav tieši proporcionāla šī veida atlētu meistarībai.
KOLHOZNIEKI pamatoti lepojas ar savu motobola komandu, kuras vārds tiek pieminēts sporta presē pēc katras vinnētas, kā arī zaudētas spēles. Manuprāt, Ādažu ugunsdzēsības sporta sekcijas darbam un panākumiem Vissavienības arēnā ir vēl vienreizējāks raksturs, taču pat pēc uzvarām sacīkstēs grūti saprast, par kādu komandu ir runa. Ādažu sekcija, pateicoties sava dibinātājā un vadītajā entuziasmam, krietni aizsteigusies priekšā laikam: fiziskās kultūras kolektīvos un klubos kā laukos tā pilsētās tā vēl nevar sameklēt vērā ņemamus pretiniekus. Tāpēc arī valsts čempionāti tiek rīkoti tikai starp sporta biedrību izlases komandām. Ādažu kolektīvs iekļaujas «Vārpas» sistēmā, «Vārpa» ka biedrība var sūtīt savu komandu uz sacīkstēm ... Tai tad arī pienākas ādažnieku izcīnītās medaļas, punkti un sporta slava. Katru komandu sastāda sportisti, kuru vārdus nevajadzētu aizmirst arī tajos brīžos, kad priekšplānā izvirzās punkti un medaļas. Par komandas balstu, dvēseli un «spēlējošo treneri» Alfrēds Graudiņš nosauca sporta meistaru Vikentiju Rozgali. Latvijas un Baltijas republiku čempions pilnīgi patstāvīgi vada savu biedru nodarbības. Ādažos viņš startē jau kopš komandas dibināšanas. Vikentijs ir universāls sportists, kas vienlīdz labi darbojas visās programmas disciplīnās, bet vislabprātāk — divcīņā. Sporta meistars Gedmins Andriausks šogad kļuva par republikas čempionu 100 metru šķēršļu joslā, Gedmins bieži vien aizstāv kolhoza sporta godu arī vieglatlētikas sacensībās — gandrīz visās disciplīnās Arī Andriausks ir kolhoza sekcijas veterāns Pēc dienesta armijā Ādažu labiekārtošanas un apzaļumošanas darbu brigādē sāka strādāt Aivars Eglītis, pagaidām sporta meistarkandidāts, kas izvirzās par komandas līderi kāpšanā ar āķa kāpnēm. No apdāvinātā jaunekļa treneris gaida lielas lietas tieši šajā ugunsdzēsības sporta disciplīnā. Orenburgā valsts čempionātos debitēja LLA absolvents Ārijs Ūdris, kas strādā par laukkopības 3. iecirkņa vadītāju. Kaut arī Ārijam pagaidām ir tikai pirmā sporta klase, viņš šogad deva lielu ieguldījumu komandas uzvaru kaldināšanā republikas, Baltijas un Vissavienības čempionātos. Daudz punktu vienības labā guva arī kolhoza fizkultūras metodiķis Imants Truškovskis, pirmās klases sportists. Taču visstraujāko meistarības izaugsmi ugunssportā šogad demonstrēja vieglatlēts Anatolijs Titovs. Iekļuvis izlases sastāvā, kolhoza galdnieks vispirms izpildīja meistarkandidāta normu, bet pēc tam Baltijas un Vissavienības meistarsacīkstēs pārliecinoši uzradīja PSRS sporta meistara normai atbilstošus rezultātus. Par perspektīvu ugunsdzēsēju veidojas arī strādnieks Vladimirs Vetohs, kas tikai pērn atgriezās no dienesta, bet šogad jau izpildīja meistarkandidāta normu. Tādu pašu sporta titulu ieguvis arī šoferis Dainis Popovs. Pie Ādažu izlases komandas balstiem vēl jāpieskaita arī Aleksejs Hailovs, Pēteris Plinte, Vitālijs Purgins un Nikolajs Sorokins, kas šeit trenējas gandrīz kopš sekcijas dibināšanas. Ja nepieciešams, sporta meistarsacīkstēs allaž aizstāv komandas godu, neliedz jaunajiem savu milzīgo pieredzi. Šie divpadsmit sportisti, Ādažu izlases komanda, valsts meistarsacīkstēs Orenburgā agrāko bronzu pārkala sudrabā. Kā gan viņu komanda, kuras sastāvā uzstājas pat pirmās klases sportisti, spēja konkurēt un uzvarēt Vissavienības sporta biedrību izlases, kas pārsvarā sastādītas no starptautiskās klases sporta meistariem? — Ar ko jūs uzvarat savus titulētos pretiniekus? Nevar taču būt, ka citas komandas trenējas mazāk par jūsējo? — jautāju Alfrēdam Graudiņam. — Visi trenējas apmēram vienādi. Bet mums pārsvaru dod komandas saliedētība, — paskaidroja treneris. — Bez lielīšanās varu droši apgalvot, ka šajā jomā mēs esam pārāki par visiem sāncenšiem. Biedrību izlases komandās tiek savākti slaveni sportisti no dažādām pilsētām un republikām. Katru no viņiem pārsvarā interese, kā pašam labāk startēt. Mēs visi esam kopā katru dienu — darbā un treniņā. Mēs visi turamies kā viens un komandas intereses stādam pirmajā vietaā — Atbildīgo cīņu priekšvakarā, — stāsta Alfrēds Graudiņš, — komandas sapulcē jautāju puišiem, kādu kurš rezultātu domā sasniegt. Un visi nosauca vai nu savu personisko rekordu, vai vēl mazliet labāku rezultātu. Domāju, ka izlases komandām, lielajam sportam vajadzīgi tieši tādi atlēti, kas visatbildīgākajos startos labo personiskos rekordus, pārspēj paši sevi. Mums nebija neviena sportista, kas Orenburgī nebūtu izpildījis paša uzņemto pretplānu. Tieši tāpēc mēs tik stabili un pārliecinoši izvirzījāmies otrajā vietā. Pirms pēdējas dienas sacensībām «izvēršanas kaujai» ādažnieki bija diezgan lielas dilemmas priekšā. Šis ir viņu kroņa numurs, kurā reizi jau izcīnītas zelta medaļas. Uz tām viņi varēja pretendēt arī šogad, bet tad jāstartē uz riska robežas. Vai nu visu, vai neko. Sacensību trīs iepriekšējās dienas viņi jau bija savākuši veselu riekšavu sudraba un bronzas godalgu. Nu tik par zeltu! Ticu ādažnieki izvēlējās citu ceļu. Jāstartē stabili, ar drošības garantiju, lai cīņas lielākajā karstumā pieļauta nejaušība neatņemtu viņiem otro vietu kopvērtējumā. Startējot visai rezervēti, viņi arī par «izvēršanos kaujai» ieņēma trešo vietu, bet kopumā tika izpildīts galvenais uzdevums: pirmo reizi — čempionāta sudrabs.
IZLASES komandā startēja tikai ducis Ādažu ugunsvīru. Bet te trenējas divas reizes vairāk puišu. Šogad viņiem priekšā vēl viena atbildīga uzstāšanas pašu kolhozā. Jau kopš 1971. gada notiek Ādažu ceļojošā kausa izcīņa ugunsdzēsības sportā. Kaut arī par balvu sacenšas labākās komandas no visas republikas, kauss neceļo projām no Ādažiem. Pēc viņu lieliskas uzstāšanās Orenburgā arī citu republiku komandas izsaka vēlēšanos tuvāk iepazīties ar ādažnieku darba un treniņa metodēm. Un tā 6. oktobrī par Ādažu kausu kopā ar sacensību organizatoriem sacentīsies čempions — Vissavienības «Dinamo» izlase, kā arī Lietuvas un Igaunijas izlases vienības. Viena entuziasta kolhozā organizēta sekcija kļūst par čempionāta laureātu, sacensības izvēršas par liela mēroga pasākumu.
KĀ UGUNSVĪRI SUDRABU LĒJA
1979.09.25 Padomju Jaunatne
Ē. KEHRIS