Komunistiskā režīma upuru piemiņas brīdis Baltezera kapos. *

* Darba Balss / 19.06.1990

AR ATMIŅU SMAGUMU SVĒTVIETĀ 

Visā Latvijā, 14. jūnijā pieminēja staļinisko represiju upurus, pieminēja gandrīz ik ģimenē. Diemžēl tolaik arī no pašu tautas dzīlēm «baigajā gadā» iznira apmātie, asiņu slāpstošie un svešas domas pakalpiņi. Tikai 361 diena šķir 1940. gada 17. jūniju un 1941. gada 14. jūniju - laiku, kad sveša roka cēla cirvi pret tautu, un kad tas pirmoreiz krita lielajā iznīcības atvēzienā. Staļinisma upuru traģēdija, viņu ciešanu celš neaprobežojās tikai ar 14. jūniju, process sākas jau agrāk un turpinājās ilgi pēc tam. Daudziem tas nav beidzies vēl šodien, kaut pagājis turpat pusgadsimts. Nu jau zinām, ka šeit apglabātie cilvēki speciālā Baltezera vasarnīcā ir mocīti un nogalināti ilgu laiku. Tas sākts drīz pēc Latvijas brīvības pazaudēšanas. Visi turpat sētā bija krustām šķērsām sarakti zemē . . . Šos vārdus represēto piemiņas dienā pie lielā krusta. kura pakājē sagūluši ziedi un vainagi, saka Baltezera sanatorijas skolotājs Rihards Žvīgurs. Viņš ir arī vietējās TF grupas loceklis, viens no tiem, kas grib un gādā, lai sabiedrība domātu par līdz šim noklusētajām kapu kopiņām, lai mocekļu vārdi kļūtu visiem zināmi. Pašlaik noskaidrots, ka Baltezerā no NKVD rokas bojā gājuši 113 cilvēki. 90 vārdi zināmi, 23 tā arī palikuši nesazīmēti . .. Cik tādu citās vietās Latvijā, mūsu rajonā? Tā ir upuru piemiņas vieta, svētvieta, tautas ciešanu vieta. Bet milzu sanatorijas kolektīvs ir mazs, tādēļ ļoti gribētos, lai mums palīdzētu arī ādažnieki, arī carnikavieši. Lielas saimniecības ar pilnīgi citām iespējām. Mūsu varēšana vairāk morālas dabas. Varam noturēt aizlūgumu. Cik ilgi vēl būsim piedodoši? Vai tomēr nav pienācis laiks, ievērojot visā pasaulē atzītas normas, mūsu un nākamo paaudžu pašcieņas  dēļ vismaz atklāt mocītājus un šāvējus? Saukt viņus pie atbildības? Vajadzētu vismaz noskaidrot vainīgos, saka skolotājs R. Zvīgurs. Par saukšanu pie atbildības vēl grūti runāt. Daudzi slepkavotāji izklīduši pa lielo zemi, vairs nelielas ar saviem asinsdarbiem. Bet arhīvos materiāli vēl atrodami, arī par šejienes upuriem un viņu nāvētājiem.
Atmaksai jānāk. Vismaz morālai. Lietū pie lielā krusta tobrīd stāvēja arī kāda sieviete. Neiegājām viņas dzīves un atmiņu takās. Bet man ausīs skan viņas paklusie vārdi: «Nav pat vēl visi nomocītie sazīmēti. Ne te, Baltezerā, ne citur.» 

Juris Veitners

 * Darba Balss / 19.06.1990

Ierakstā pasākums 2008.gada 14. jūnijā

sākums

turpinājums

noslēgums

 

Imants Ronis (Austrālija) pie pieminekļa komunisma represiju upuriem. Viņa tēvs Artūrs Ronis tika nogalināts Baltezerā. / 2009.g. vasara

Komunistiskā terora upuru piemiņas vieta.  Baltezera kapos veco kapu daļā atrodas Brāļu kapu teritorija. Tiek uzskatīts, ka kapos ir apglabāti 113-130 1941. gada jūnijā un jūlijā nogalinātie Valsts Drošības komitejas (VDK) upuri, kuri pārbedīti no nošaušanas vietas Baltezera krastā. Domājams, ka upuri apglabāti pa 10 vienā rindā, tādējādi veidojot 11-13 rindas - apbedījumi saglabājušies daļēji.

Sākotnēji (1942-1944) bijis kopīgs krusts un katram apbedījumam individuāla piemiņas zīme (koka krusts un uz tā koka plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un personas datiem). Kopš 1944. gada koka krusti pakāpeniski gājuši bojā un tā arī daudzi nav atjaunoti. Upuru piederīgie, lai iezīmētu kapu kopiņas, pie tām uzstādīja dažāda veida un materiālu krustus no Baltezera kapu vecās daļas. 80. gados tika uzstādīta piemiņas zīme paliekošā materiālā (granīts, betons, koks). Atkārtoti rekonstrukcijas darbi un pēdējā rekonstrukcija komunistiskā terora upuru piemiņas vietā notika 1994.-1995. gadā. 

2006. gadā Ādažu novada dome izsludināja konkursu par pieminekļa izveidi Baltezera kapos, komunistiskā terora upuru piemiņas vietā. Konkursā uzvarēja tēlnieces Vijas Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas projekts „Vārti". Lai pabeigtu pieminekļa celtniecību un piemiņas vietas labiekārtošanu, programmas „Eiropa pilsoņiem" ietvaros tika īstenots projekts „Ciešanu vārti" / „The Gate of Sorrow".

 

 

 

 

-

Ādažu pagasta namam 125 gadi *

=================================================================

 

Par pagastmājas arhitektu:

Pēkšēns Konstantīns (1859- 1928) Arhitekts. Dzimis 1859.8.III Valmieras apriņķa Mazsalacas pagasta Nuķu pusmuižā zemnieku ģimenē. 1869 vecāki pārcēlušies uz dzīvi Rīgā. Beidzis R.Vaļļa privātskolu (1875/1878). Akadēmisko izglītību guva Rīgas Politehnikumā (1878.—1879. g. inženierzinātnes, 1880.—1885. g. arhitektūra).

Konstantīns Pēkšēns bija viens no pirmajiem uzņemtajiem latviešu studentu korporācijas Selonija biedriem  (1880.g.).

Gadu nostrādājis Jāņa Frīdriha Baumaņa arhitektūras birojā (1885.g.), pēc tam sācis patstāvīgu arhitekta praksi. 20.gs. sākumā nodibinājis un vadījis savu sanitārtehnisko sistēmu montāžu firmu (pastāvēja līdz 1940). Piedalījies Rīgas Arhitektu biedrības atjaunošanā (1889), bijis Rīgas Latviešu biedrības runas vīrs, vairāku banku padomes loceklis, no 1909 - Rīgas domnieks. Piedalījās vairāku latviešu laikrakstu izdošanā. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēna darbnīcā strādāja gandrīz visi jaunie latviešu arhitekti, kas vēlāk kļuva slaveni — Laube, Vanags, Pole, Malvess.

19.gs. nogalē K.Pēkšēna celtnes veidotas tradicionālajā eklektisma manierē, kam raksturīgs vienmērīgs logailu ritms un uz vēsturisko stilu formām bāzēts vienmērīgi izvietots arhitektoniskais dekors ("Berga bazārs"; tag. kultūras nams "Draudzība"; īres nami Rīgā, Alberta ielā 9 un Audēju ielā 9). 20.gs. sākumā K.Pēkšēns viens no pirmajiem atbrīvojās no eklektisma formālās kompozīcijas normām un pievērsās mūsdienīgajam jūgendstilam, kur celtnes konstruktīvi telpiskā struktūra atspoguļojās tās veidolā; ēkām bagātīga ornamentāli dekoratīvā apdare (īres nami Smilšu ielā 2 un Strēlnieku ielā 6). Vairāki jūgendstila nami celti nacionālā romantisma stilā (īres nami Alberta ielā 12 un Brīvības ielā 192).

Pēc K.Pēkšēna projektiem Rīgā vien celti ~ 230 
daudzstāvu mūra nami, daudzas celtnes atrodas citās Latvijas vietās - Lejasciema baznīca, pagastnami Dolē un Ādažos, Sv.Nikolaja baznīca Jelgavā (nav saglabājusies).

K.Pēkšēna celtnes ir Rīgas centra apbūves būtiska sastāvdaļa, kas vieno mūsdienīgo arhitektūru ar vēsturisko stilu laikmetu un strauji izmainīja pilsētas izskatu.

Miris 1928.23.VI Kisingenē, Vācijā, kur aizbraucis ārstēties, apbedīts Rīgā Meža kapos.

*** 

Pēc K. Pēkšēna projektiem 19. un 20. gs. mijā celtnes veidotas tipiskās eklektisma formās:

• Berga bazārs                                              (1893),
• Pavasara biedrības ēka Tilta ielā 32 (1888),

dzīvojamie nami:

• Marijas ielā 9               (1899),
• Brīvības ielā 108        (1899),
• Brīvības ielā 112         (1900),
• Brīvības ielā 128        (1902),
• Kr. Barona ielā 7/9   (1899),
• Kr. Barona ielā 11       (1901).

20. gs. sākumā K. Pēkšēns strādāja galvenokārt racionālā jūgendstila (arī nacionālā romantisma) formās.

Nozīmīgākie šā posma darbi:

dzīvojamie nami

• Tallinas ielā 23                       (1901), 
• Alberta ielā 12                         (1903),
• Tērbatas ielā 33/35             (1906),
• skola Tērbatas ielā 15/17 (1905, visi kopā ar E. Laubi),

nami

• Smilšu ielā 2           (1902),
• Avotu ielā 1              (1904),
• Tērbatas ielā 9/11 (1912),
• Ģertrūdes ielā 46 (1908),
• Vīlandes ielā 4,
• Vīlandes ielā 10,
• Vīlandes ielā 12,
• Vīlandes ielā 14,
• Vīlandes ielā 16      (1908.—1910. g.),
• banku ēka Tērbatas ielā 14 (1909, kopā ar A. Mēdlingeru).

2009.gadā Alberta ielas namā 12 (kuras arhitekts bija K. Pēkšēns) atklāja Jūgendstila muzeju.

Tajā ēkā atrodas arī Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs.

***

No  1931.gada periodikas par Rīgas apriņķa apceļošanu:

Ādažu pagasta lepnums ir viņa staltais un ērtais pagasta nams, kas pēc arch. Konstantīna Pēkšēna projekta celts kādus 40 gadus atpakaļ un vēl līdz šim pašam laikam ir staltākais un plašākais visā Vidzemē.

Kāds no vecākiem ekskursijas dalībniekiem par šo stalto namu zināja stāstīt sekojošu krievu komisāru Antonovu raksturojošu epizodi.

Gadus 40 atpakaļ, kad Rīgas fabrikās atrada darbu desmitiem tūkstošiem strādnieku, vairums strādnieku pierakstījušies pie Rīgas apkārtnes pagastiem, bet it sevišķi pie Dreiliņu un Ādažu pagastiem, kuros nodokļu maksātājus skaitījuši tūkstošiem. Caur šādu maksātāju pieplūdumu galvas naudas kritušās līdz 3-4 rbļ. gadā, kamēr attālākos pagastos svārstījušās ap 7-10 rubļiem. Šais ādažnieku ziedu laikos, tie nosprieduši celt jaunu staltu pagastnamu. Komisārs bijis pret tāda plaša pagastnama celšanu un mēģinājis apcirpt architekta Pēkšēna sastādīto metu un būves aprēķinu. Ādažnieki tomēr savu nodomu izveduši galā un namu uzcēluši, lai gan caur to galvas nauda pacēlusies līdz 8-9 rubļiem. Komisārs ņirgājies par "trakiem" ādažniekiem, kas cēluši pagastā pili ar ozola trepēm un ozola durvīm un brīdinājis ropažniekus un dreiliniešus no šādas pārsteidzības.

Komisāra slavētās ozola trepes mēs tomēr pagastnamā neatradām. Nav piepildījies arī komisāra pareģojums par Ādažu pagasta bankrotu. Tas eksistē un dzīvo ne ļaunāk par citiem kaimiņu pagastiem. To rāda pagasta budžets un pārskats par veikto beidzamos gados.

Pagasta tekošais budžets sastādīts ar nodokļu likmju paaugstināšanu par 20 proc. un noslēgts bez deficīta  par 40.240 ls. Galvenie ienākumi no nekustama īpašuma nodokļa 18.615 ls. Prāvākos izdevumus prasa pagasta administrācija 30 proc., tautas izglītība 30 proc., veselības aizsardzība 18 proc. un sociālā apgāde 15 proc. no visa pagasta izdevumu budžeta. Pagasta kanceleju vada darbvedis Lībtāls.

Ādažu pagasta nams celts 1893. gadā (arhitekts K. Pēkšēns), pagasta nams restaurēts 1921. gadā un 2000. gadā

Pasākumi pagastmājas lielajā zālē.

 

 

 

 

no labās: Aija Blažēviča, Ādažu pagasta sekretāre, Ādažu pagasta deputāti: Normunds Breidaks, Pēteris Balzāns, Liāna Pumpure, Pēteris Pultraks, Maija Drunka, Jānis Leicis, Guntars Kalaneps, Jānis Ruks, Andrejs Červinskis, Ieva Roze, Uldis Vazdiks / 2005.g. 3.janvāris

 

Domes darbinieki pie ieejas pagasta mājā kopā ar ārzemju viesiem.

 

Apbalvošana pagasta mājas mazajā zālē, kur pēdējā laikā diemžēl ierīkots domes arhīvs.

 

 

 

Pagasta mājas zālē risinās dažādi pasākumi, šajā saviesīgajā pasākumā runu tur tā laika domes priekšsēdētājs Normunds Breidaks.

 

 

 

 

  

 

Veļas žāvēšana pie Ādažu Tautas nama 1927.gads Ēkā bija izvietoti dzīvokļi pagasta darbiniekiem

***     ***     ***

PRIEKŠNAMS RADA PALIEKOŠU IESPAIDU !

To, ka glīti iekārtotas gan Ādažu ciema izpildkomitejas, gan arī kolhoza «Ādaži» kantora telpas, redz visi. Skatās un priecājas kolhoza kantorī jaunas, gaišas mēbeles, logiem grezni aizkari, grāmatu skapji it kā sadala milzīgo telpu miniatūros kabinetos, kuros katrā divi rakstāmgaldi. Varētu teikt, ka pašreizējos apstākļos radītas minimālas ērtības, ja neskaita sīkus trūkumus. Šinī lielās jubilejas gadā celsim jaunu valdes ēku, stāsta kantora darbinieki. Bet vai tas pagaidām nav mānīgs mierinājums, lai piemieguši acis izietu cauri pirmā stāva neglītajam gaitenim? Tajā uz netīrās, tumši pelēkraibās sienas vīd pusnodrupuši burti «Uz kanceleju». Kāds jaunietis, kam apjautājos par šī uzraksta jēgu, pasmējās: Tas te stāv vēl no Mozus laikiem.  

Bijušais Ādažu pagastnams 2000. gadā

Acīmredzot izrādījies izturīgāks par visiem vēlāko gadu krāsojumiem. Turpat pie sienas ar biezu putekļu kārtu «lepojas» uz sāniem apgāzts vecs skapis. Bet virs tā trīs atbaidoši caurumi. Kā tie šeit radušies? Celtne taču ar biezām mūra sienām! izrādījās ļoti vienkārši - ierīkojot kluba ģērbtuvē grozāmus drēbju pakaramos, sienā dzīti pamatīgi metāla āķi. Tādēļ arī izbiris apmetums un ārpusē rēgojas saliektie metāla stieņi. Šķiet, kāds mēģinājis neglīto priekšnamu padarīt mājīgāku - blakus labierīcību telpām ierīkotas jaunas durvis, dēļu šķērssiena. Bet nepabeigtā darba rezultātā aina priekšnamā kļuvusi vēl raibāka. Tagad līdzās netīri pelēkajiem krāsu toņiem dominē arī gaišāki dzelteni. Un, lai kontrasts būtu vēl krasāks, citas durvis , notrieptas neglīti brūnā krāsā. Tāds lūk, izskatās priekšnams ēkai. kurā atrodas 3 cienījamas iestādes Ādažu sakaru nodaļa, ciema padomes izpildu komiteja (aģitpunkts) un kolhoza valde. Tur dienā iet cauri ne desmitiem, bet simtiem cilvēku, nereti arī viesi no kaimiņu republikām. Priekšnams rada pirmo iespaidu par lielās celtnes saimnieku kārtības mīlestību un gaumi. Pēc tam skaisto vairs neierauga.

Z. DZELME

* Darba Balss / 25.01.1967 

... pavasarī ...

... vasarā ...

... un rudenī. (skatā no Vējupes)

2023.g.

+++++++++++++++++++++++++++++

 

-